Nākamajā dienā jau bijām aizmirsuši piedzīvotās ciešanas. Sākumā brīnījos, ka vairs nejūtu slāpes, un nesapratu, kāpēc tā. Strauts tecēja pie manām kājām un čalodams deva atbildi.
Paēdām brokastis un iedzērām lielisko, ar dzelzi bagāto ūdeni. Jutos brašs un gatavs iet tālu. Kāpēc lai negūtu panākumus cilvēks, kas apbruņots ar tādu pārliecības spēku, ar kādu bija apveltīts mans tēvocis, kopā ar gudru pavadoni un "apņēmīgu" braļadēlu, kāds esmu es? Lūk, šādas skaistas domas nāca prātā! Ja man ieteiktu atgriezties Snefelsa virsotnē, es tādu piedāvājumu ar sašutumu noraidītu.
Taču laimīgā kārtā iespējams bija vienīgi kāpt lejup.
-Iesim! — es iesaucos, ar savu jūsmu pamodinādams planētas senās atbalsis.
Ceturtdien gājiens atsākās astoņos no rīta. Granīta kuluārs, izlocīdamies sarežģītos līkločos, veidoja negaidītus leņķus un radīja labirinta iespaidu; tomēr tā galvenais virziens joprojām bija dienvidaustrumi. Tēvocis ļoti bieži un rūpīgi skatījās kompasā, lai konstatētu, cik liels ceļa gabals noiets.
Galerija veda uz priekšu gandrīz horizontāli, tās slīpums bija divi sprīži uz tuāzi, ne vairāk. Strauts gausi burbuļoja zem kājām. Man tas likās līdzīgs kādam draudzīgam garam, kas mūs ved cauri planētai, un es reizēm ar plaukstu noglaudīju maigo najādi, kuras dziesma pavadīja mūsu soļus. Labā omā iztēle labprāt ņēma talkā mitoloģiju.
Turpretī tēvocis, "vertikāļu cilvēks", niknojās par galerijas līmeniskumu. Viņam ceļš bezgalīgi stiepās garumā, nevis traucās pa Zemes rādiusu uz centru, bet virzījās pa hipotenūzu, kā profesors izteicās. Taču izvēles mums nebija, un, kamēr tuvojāmies centram, lai arī cik lēni, nedrīkstējām sūdzēties.
Taču vietumis ala kļuva stāvāka, un mūsu strauts traucās lejup krākdams, bet mēs strauji kāpām lejup blakus tam.
Kopumā tajās divās pirmajās dienās veicām garu horizontālu ceļu un samērā mazu vertikāla ceļa gabalu.
Pēc mūsu secinājumiem, piektdien, 10. jūlijā, mums vajadzēja atrasties trīsdesmit jūdzes no Reikjavikas un divarpus ljē dziļi zemes garozā.
Tad mums pie kājām pavērās diezgan draudīga aka. Tēvocis aiz priekiem sāka sist plaukstas, kad aprēķināja kraujas stāvumu.
— Lūk, šis ceļš mūs aizvedīs tālu, - viņš iesaucās. - Turklāt lejā tikt nebūs grūti, jo klinšu izciļņi veido īstas kāpnes!
Hanss sakārtoja virves tā, lai izvairītos no jebkādas kļūmes. Sākās lejupkāpiens. Es neiedrošinos to nosaukt par bīstamu, jo pie tādiem vingrinājumiem biju jau pieradis.
Šī aka bija šaura sprauga klinšu masīvā - no tām, kuras sauc par plaisām. Droši vien tā radusies, Zemes masai atdziestot un saraujoties. Ja tiešām pa to savulaik cēlušies augšup Snefelsa izvirduma ieži, es nekādi nespēju saprast, kāpēc tie nav atstājuši nekādas pēdas. Mēs kāpām lejup gluži kā pa cilvēka roku darinātām vītņu kāpnēm.
Ik pēc stundas ceturkšņa vajadzēja apstāties un atpūsties, lai locekļi atgūtu lokanumu. Tad apsēdāmies uz kāda izciļņa, kājas nokāruši, un ēzdami tērzējām, bet slāpes veldzējām no strauta.
Hansbahs šajā plaisā, protams, bija pārvērties par ūdenskritumu, tikai pavisam niecīgu, tomēr pietiekamu, lai mēs varētu remdēt slāpes; bijām arī pārliecināti, ka tur, kur stāvums vairs nebūs tik kraujš, ūdens tecēs rāmāk. Tajā brīdī strauts man atgādināja cienījamo tēvoci ar tā nepacietību un dusmām, turpretī lēzenos ceļa posmos tas bija tikpat rāms kā islandiešu mednieks.
11. un 12. jūlijā devāmies lejup pa plaisas spirālēm, ie- spiežoties vēl divas ljē Zemes garozā, tātad nonācām vairāk nekā piecas ljē zem jūras līmeņa. Bet 13. jūlijā pēcpusdienā plaisas kritums kļuva daudz lēzenāks — apmēram četrdesmit pieci grādi.
Tad ceļš bija viegli ejams un pilnīgi vienmuļš. Citādi jau nevarēja būt. Ceļojumu nepārtrauca nekādi starpgadījumi.
Beidzot - trešdien, 15. jūlijā, bijām nonākuši septiņas ljē zem jūras līmeņa un apmēram piecdesmit ljē no Snefelsa apkaimes. Kaut arī bijām mazliet noguruši, veselības stāvoklis likās pilnīgi apmierinošs un ceļa aptieciņa palika neskarta.
Tēvocis ik stundu pierakstīja kompasa, hronometra, manometra un termometra datus - tos pašus, ko publicēja sava ceļojuma zinātniskajā pārskatā. Tāpēc viņam situācija bija viegli pārskatāma. Kad viņš pateica, ka horizontālā virzienā atrodamies piecdesmit ljē no Snefelsa, es nevarēju neiesaukties.
- Kas tev uznācis? - tēvocis vaicāja.
- Nekas, man tikai kaut kas ienāca prātā.
- Kas tieši, manu zēn?
- Ja jūsu aprēķini ir pareizi, mēs vairs neatrodamies zem Islandes.
- Vai tev tā liekas?
- Par to var viegli pārliecināties.
Piemēroju kompasa datus kartei.
- Es nekļūdos, — sacīju. - Esam garām Portlandes ragam, un piecdesmit ljē dienvidrietumu virzienā mūs aizvedušas jūrā.
-Jūrā gan, - tēvocis atbildēja, rokas berzēdams.
- Tā iznāk, ka mums virs galvas viļņojas okeāns!
-Ak, kas gan var būt vēl dabiskāk, Aksel? Vai tad
Nūkāslā nav ogļraktuves, kas iestiepjas zem ūdens?
Profesoram tāds stāvoklis varēja likties pavisam vienkāršs, bet es nespēju atbrīvoties no domas, ka soļojam zem milzīgas ūdens masas. Un nebija jau arī liela starpība, vai mums virs galvas klājas Islandes kalni un ielejas vai Atlantijas okeāna ūdeņi, ja vien Zemes karkass ir gana stiprs. Bet es ātri pieradu pie šīs domas, jo kuluārs - te taisns, te līkumains, untumaini mainīdams stāvumu, bet nemainīgi vezdams mūs aizvien dziļāk un dienvidaustrumu virzienā, ātri tuvināja mūs Zemes dzīlēm.
Pēc četrām dienām — sestdien, 18. jūlija vakarā, mēs nonācām tādā kā diezgan plašā alā; tēvocis iedeva Hansam nedēļas algu — trīs riksdālus, un tad nolēmām nākamo dienu veltīt atpūtai.
Svētdienas rītā pamodos, un man nebija parastās nodarbes - gatavošanās ceļam. Kaut atradāmies visdziļākajā dziļumā, joprojām jutos patīkami. Mēs jau bijām tikpat kā radīti troglodītu dzīvei. Es nemaz nedomāju par sauli, mēnesi, kokiem, mājām, pilsētām - par visu, kas virs zemes kļuvis dzīvei nepieciešams. Savā fosīliju stāvoklī par visiem šiem nederīgajiem brīnumiem tikai nicīgi pasmaidījām.
Grota veidoja plašu telpu. Pa tās granīta grīdu rāmi tecēja uzticamais strauts. Tik tālu no iztekas tā temperatūra neatšķīrās no apkārtējā gaisa temperatūras, ūdeni varēja dzert, kāds tas bija.
Pēc brokastīm profesors gribēja ziedot dažas stundas savām ikdienas piezīmēm.
- Pirmām kārtām es izdarīšu aprēķinus, lai pilnīgi noskaidrotu mūsu situāciju, — viņš sacīja. — Pēc atgriešanās gribu uzzīmēt ceļojuma karti — tādu kā planētas vertikālo šķērsgriezumu, kas dos ekspedīcijas profilu.
— Tas, tēvoc, būs interesanti. Bet vai jūsu novērojumi ir pietiekami precīzi?
— Jā. Esmu rūpīgi pierakstījis leņķus un nogāzes. Esmu pārliecināts, ka kļūdīšanās nav iespējama. Vispirms palūkosimies, kur esam. Paņem kompasu un pavēro, kādu virzienu tas rāda.
Ieskatījos instrumenta skalā un, rūpīgi to novērojis, sacīju:
-Austrumi, ceturtdaļa dienvidaustrumu.
- Labi, - profesors teica, pierakstīdams datus un ātri kaut ko aprēķinādams. — No tā secinu, ka no izejas punkta esam veikuši astoņdesmit piecas ljē.
— Tātad ceļojam zem Atlantijas okeāna?
- Tieši tā.
— Un, iespējams, tajā plosās vētra, virs mūsu galvām bangas mētā kuģus?
— Iespējams.
— Un vaļi ar astēm sit pa mūsu cietuma mūriem?
— Esi mierīgs, Aksel, vaļi tos neiedragās. Bet atgriezīsimies pie aprēķiniem. Atrodamies dienvidrietumos, astoņdesmit piecas ljē no Snefelsa pamatnes, un, saskaņā ar iepriekšējiem pierakstiem, esam sasnieguši sešpadsmit ljē dziļumu.
— Sešpadsmit ljē!
— Bez šaubām.
— Bet, saskaņā ar zinātnes atzinumiem, tas ir lielākais iespējamais zemes garozas biezums.
— Es to nenoliedzu.
— Un, saskaņā ar temperatūras pieaugšanas likumu, te vajadzētu būt tūkstoš piecsimt grādu karstumam.
— "Vajadzētu", manu zēn.
— Un granīts nevarētu būt ciets, tam vajadzētu būt izkusušām!
— Pats redzi, ka nekā tāda nav un ka fakti, kā jau parasts, apgāž teorijas.
— Esmu spiests to atzīt, bet jāteic, ka par to tiešām brīnos.
— Ko rāda termometrs?
— Divdesmit septiņi grādi sešas desmitdaļas.
— Tātad zinātnieki kļūdījušies par tūkstoš četrsimt septiņdesmit četriem grādiem un četrām desmitdaļām. Skaidrs, ka temperatūras vienmērīga pieaugšana virzienā uz Zemes centru ir kļūda. Tātad nekļūdās Hamfrijs Deivijs. Un man bija taisnība, kad uzticējos viņam. Ko tu vari atbildēt?
— Neko.
Īstenībā man būtu daudz kas sakāms. Es nekādi nespēju pieņemt Deivija teoriju, biju pārliecināts, ka pastāv centrālais karstums, kaut arī nejutu tā iedarbību. Labprātāk tiešām pieņēmu, ka šis apdzisušā vulkāna kuluārs, ko sedz siltumu atstarojošas lavas, neļauj karstumam izlauzties cauri kuluāra sienām.
Taču es nemēģināju meklēt jaunus argumentus, es aprobežojos ar to, ka pieņēmu situāciju tādu, kāda tā bija.
-Tēvoc, - es atsāku, - esmu pārliecināts, ka visi jūsu aprēķini ir pareizi, bet ļaujiet man no tiem izdarīt neapšaubāmu secinājumu.
- Dari, manu zēn, cik labi vien spēj.
- Vai tur, kur mēs esam - uz Islandes platumgrāda - Zemes rādiuss nav apmēram tūkstoš piecsimt astoņdesmit trīs ljē?
- Tūkstoš piecsimt astoņdesmit trīs ljē un trešdaļa.
- Noapaļosim līdz tūkstoš sešsimt ljē. Tātad no tūkstoš sešsimt ljē gara ceļa esam nogājuši divpadsmit ljē?
- Taisnība.
- Un to mēs esam paveikuši, noejot pa diagonāli astoņdesmit piecas ljē?
- Tieši tā.
- Apmēram divdesmit dienās?
- Divdesmit dienās.
- Tātad sešpadsmit ljē ir simtā daļa Zemes rādiusa. Ja tā turpināsim, lejupkāpiens ilgs divtūkstoš dienu jeb piecarpus gadu!
Profesors neatbildēja.
- Nemaz jau nerunājot par to, ka gadījumā, ja sešpadsmit ljē vertikāle beigsies ar astoņdesmit ljē garu horizontāli, mēs nonāksim astoņtūkstoš ljē uz dienvidaustrumiem, un mēs iziesim Zemes virspusē ilgi pirms tam, kad būsim sasnieguši tās centru!
- Pie joda tavus aprēķinus! — tēvocis dusmīgi iesaucās. - Pie joda tavas hipotēzes! Uz ko tās balstās? Kas teicis, ka šis kuluārs neved tieši uz mūsu mērķi? Turklāt man ir precedents. To, ko daru, kāds jau ir izdarījis, un, ja viņam veicies, veiksies arī man.
— Es ceru; bet galu galā man ir tiesības…
-Ja gribi runāt tādas muļķības, Aksel, tev ir vienīgi tiesības klusēt.
Redzēju, ka tēvocis gatavojas pārvērsties par briesmīgo profesoru, un pieņēmu, ka esmu brīdināts.
— Tagad paskaties, ko rāda manometrs.
— Ievērojamu spiedienu.
— Labi. Tu redzi, ka, pamazām kāpjot lejup, pamazām pierodot pie atmosfēras blīvuma, mēs no tā nemaz neciešam.
— Citādi ne, tikai reizēm iesāpas ausis.
-Tas ir nieks, un tu ar šo nepatīkamo sajūtu ātri tiksi galā, ja strauji izelposi gaisu, kas tev plaušās.
— Lieliski, — es atbildēju, nolēmis vairs ilgāk nerunāt tēvocim pretī. - Ir pat tiešām patīkami justies blīvākā atmosfērā. Vai esat ievērojis, cik intensīvi izplatās skaņa?
— Protams. Te pat kurlais sāktu lieliski dzirdēt.
— Bet blīvums taču noteikti vēl palielināsies, vai ne?
— Jā, saskaņā ar diezgan dzelžainu likumu. Tiesa, aizvien dziļāk kāpjot, Zemes pievilkšanas spēks mazināsies. Tu jau zini, ka tā iedarbība visvairāk sajūtama uz Zemes virsmas, bet planētas centrā priekšmetiem vispār vairs nav svara.
— Zinu gan; bet sakiet — vai gaiss nesasniegs ūdens blīvumu?
— Jā, noteikti, un tas notiks, kad spiediens būs septiņsimt desmit atmosfēru.
— Un vēl zemāk?
— Zemāk blīvums vēl pieaugs.
— Kā tad mēs tiksim uz priekšu?
— Nu, tad sabērsim kabatās akmeņus.
— Jums tēvoc, tiešām ir atbildes uz visiem jautājumiem!
Es neiedrošinājos ielaisties tālākās hipotēzēs, jo tad es
uzdurtos vēl vienai, kas profesoram liktu salēkties.
Bija pilnīgi skaidrs, ka gaiss zem spiediena, kas varētu sasniegt tūkstošiem atmosfēru, galu galā kļūtu ciets, un tad, ja ari mēs būtu tikuši pāri visiem šķēršļiem, vajadzētu apstāties, par spīti jebkādiem iespējamiem argumentiem.
Taču es par šo argumentu pat neieminējos. Tēvocis atkal būtu piesaucis savu mūžīgo Saknusemu — gluži nevērtīgu precedentu, jo, ja mēs pieņemtu, ka islandiešu zinātnieks tiešām veicis ceļojumu, paliktu vēl kāds vienkāršs jautājums, uz kuru vajadzētu atbildēt.
Sešpadsmitajā gadsimtā nebija izgudrots nedz barometrs, nedz manometrs; kā tad Saknusems varēja konstatēt, ka nonācis Zemes centrā?
Taču šo domu paturēju pie sevis un gaidīju notikumu tālāko norisi.
Dienas atlikusi daļa pagāja aprēķinos un sarunās. Es visur piekritu profesoram Lldenbrokam un apskaudu Hansa nesatricināmo vienaldzību — viņš nemeklēja nedz cēloņus, nedz sekas, tikai akli gāja, kurp liktenis veda.