Bija jāatzīst, ka līdz šim viss veicies labi un man tiešām nebūtu iemesla sūdzēties. Ja "caurmēra" grūtības nepalielināsies, mēs noteikti sasniegsim mērķi. Un kāda tad būs mūsu slava! Biju iesācis spriest pilnīgi profesora Līden- broka garā. Nopietni. Vai tāpēc, ka dzīvoju tik dīvainā vidē? Iespējams.
Stāvākas, dažas pat draudīgi stāvas nogāzes vairākas dienas mūs veda dziļi Zemes masīvā. Bija dienas, kad par pusotru līdz divām ljē tuvojāmies Zemes centram. Tie bija bīstami kāpieni, kuros ļoti palīdzēja Hansa brīnumainā aukstasinība. Nesatricināmais islandietis darbu darīja ar nesaprotamu pašaizliedzību un vienkāršību, un, pateicoties viņam, tikām pāri daudzām briesmām, no kurām vieni paši nebūtu izkļuvuši sveikā.
Taču viņa nerunība jo dienas kļuva jo lielāka. Man pat šķiet, ka tā pielipa arī mums. Ārpasaules priekšmeti neapšaubāmi ietekmē smadzenes. Ja cilvēks ieslēdzas četrās sienās, viņš galu galā zaudē spēju savienot domas ar vārdiem. Cik daudzi viennīcās ieslodzīti cietumnieki ir kļuvuši truli vai pat zaudējuši prātu tikai tāpēc, ka nav spējuši vingrināt domas!
Divas nedēļas, kas sekoja mūsu pēdējai sarunai, nenotika itin nekas pieminēšanas vērts. Atmiņā es spēju atsaukt vienu vienīgu ārkārtīgi nopietnu starpgadījumu. No tā nespētu aizmirst ne mazāko sīkumu.
7. augustā lejupkāpjot bijām sasnieguši trīsdesmit ljē dziļumu, tātad mums virs galvas bija trīsdesmit ljē bieza klinšu masa, okeāna ūdeņi, kontinenti un pilsētas. Tad, šķiet, atradāmies divsimt ljē attālumā no Islandes.
Todien tunelis veda pa visai lēzenu nogāzi.
Gāju pa priekšu. Tēvocis nesa vienu no Rūmkorfa aparātiem, es — otru. Pētīju granīta slāņus.
Piepeši atskatīdamies, pamanīju, ka esmu palicis viens.
"Labi," es nodomāju, "vai nu es eju pārāk ātri, vai tēvocis un Hanss pa ceļam apstājušies. Jāatgriežas pie viņiem. Paldies Dievam, ceļš nav pārāk stāvs."
Devos atpakaļ. Gāju stundas ceturksni. Skatījos. Neviena. Saucu. Atbildes nebija. Balss apmaldījās piepeši atmodinātās alas atbalsīs.
Sāku bažīties. Nodrebēju.
"Tikai mieru," es skaļi sacīju. "Es noteikti atradīšu biedrus. Divu ceļu taču te nav! Tātad, ja biju aizsteidzies priekšā, tagad iešu atpakaļ."
Gāju veselu pusstundu. Klausījos, vai kāds mani nesauc, - šajā blīvajā atmosfērā taču varēja tik tālu dzirdēt! Milzīgajā galerijā valdīja ārkārtīgs klusums.
Apstājos. Nespēju noticēt savai vientulībai. Biju ar mieru apmaldīties, bet ne pazust. Apmaldījies cilvēks atrodas.
"Ja jau ir tikai viens ceļš," es atkārtoju, "ja viņi pa to iet, man viņi jāsatiek. Atliek vienīgi iet tālāk. Ja vien nav noticis tā: aizmirsuši, ka eju pa priekšu, viņi iedomājušies iet mani meklēt atpakaļ. Nu, tādā gadījumā es viņus atradīšu, ja vien pasteigšos. Par to nav nekādu šaubu!"
Šos vārdus atkārtoju kā cilvēks, kas nav par sevi pārliecināts. Turklāt man bija vajadzīgs ilgs laiks, līdz spēju sasaistīt šīs tik vienkāršās domas un izteikt tās sprieduma veidā.
Tad mani pārņēma šaubas. Vai tiešām es gāju pa priekšu? Protams, Hanss man sekoja, aiz Hansa soļoja tēvocis. Viņš pat uz mirkli apstājās, lai nostiprinātu nastu uz muguras. Šis sīkums man ienāca prātā. Un tieši tajā mirklī man būtu vajadzējis turpināt ceļu.
"Jā, man taču ir drošs ceļvedis, kas neļaus nomaldīties, kas palīdzēs atrast ceļu labirintā un nekad nepārtrūks - mans strauts. Jāiet tikai pa tā tecējumu, un es nemaz nevarēšu neatrast savu biedru pēdas."
Šī doma man iedvesa spēkus, un es nolēmu doties ceļā, nezaudējot ne mirkli.
Lai svētīta mana tēvoča tālredzība, kad viņš izlēma ne- aizdrīvēt spraugu granīta sienā! Tādēļ labdarīgais strauts, kas dzesējis mūsu slāpes visu ceļu, tagad vedīs mani cauri zemes garozas labirintam.
Pirms devos ceļā, nolēmu mazliet apskaloties.
Tāpēc noliecos, lai iemērktu pieri Hansbahā.
Iedomājieties manu pārsteigumu!
Es pieskāros sausam, raupjam granītam. Strauts vairs netecēja zem manām kājām!
Nespēju aprakstīt savu izmisumu. Cilvēku valodā nav vārdu, kas spētu izteikt manas jūtas. Biju dzīvs aprakts, man draudēja nāve aiz bada un slāpēm.
Karstām rokām automātiski taustīju alas grīdu. Cik izkaltusi man likās klints!
Bet kā es varēju novirzīties no strauta tecējuma? Jo galu galā tā taču vairs te nebija! Tad sapratu, kāpēc visapkārt valdīja tik neparasts klusums, kad pēdējoreiz pūlējos saklausīt biedru saucienu. Brīdī, kad spēru pirmo nepiesardzīgo soli, es nepamanīju, ka strauta zem kājām nav. Nebija šaubu, ka tajā mirklī galerija manā priekšā sazarojusies, Hansbahs, paklausot citas nogāzes untumiem, kopā ar biedriem novirzījies nezināmos dziļumos.
Kā nonākt izejas punktā? Nekādu pēdu nebija. Kājas granītā neatstāj ne mazāko nospiedumu. Lauzīju galvu, meklēdams atrisinājumu neatrisināmai problēmai. Manu stāvokli varēja izteikt vienā vārdā: pazudis!
Jā, es biju pazudis dziļumā, kas pašam šķita neizmērojams. Trīsdsmit ljē biezā Zemes garoza mani nospieda ar neizsakāmu smagumu. Jutos kā salauzts.
Mēģināju domāt par zemes lietām. Tas man tik tikko izdevās. Hamburga, Kēnigštrāses māja, nabaga Graibena — visa pasaule, zem kuras maldījos, atplaiksnījās izbiedētajā apziņā. Kā īstu halucināciju ieraudzīju ceļojuma starpgadījumus, jūras braucienu, Islandi, Fridriksona kungu, Snefelsu. Nospriedu: ja manā stāvoklī bija palicis kaut jel viens cerību stariņš, šī halucinācija liecinātu par ārprāta iesākumu, un tad jau labāk padoties izmisumam.
Tiešām, kāds cilvēcisks spēks gan varētu mani izvest atpakaļ virs zemes, atvērt milzīgās velves, kas liecās virs manas
galvas? Kas mani varēja uzvest uz atpakaļceļa un piebiedrot abiem pārējiem?
— Ak, tēvoc! - es izmisis iesaucos.
Tas bija vienīgais pārmetuma vārds, kas izlauzās pār manām lūpām, jo sapratu, ka nelaimīgais noteikti cieš, meklēdams mani.
Kad apjēdzu, ka neviens cilvēks nenāks mani glābt, ka pats sev nekādi nespēju palīdzēt, iedomājos par glābiņu no debesīm. Atminējos bērnību, māti, ko biju pazinis tikai pavisam mazs. Tvēros pie lūgšanas, lai arī man bija pavisam maz tiesību tikt Dieva uzklausītam — es pie viņa vērsos pārāk vēlu, taču lūdzu dedzīgi.
Atgriešanās pie Providences atdeva man drusciņu miera, un es spēju apdomāt situāciju, koncentrējot visas prāta spējas.
Man bija pārtika trim dienām un pilna blašķe. Taču viens es ilgāk palikt nevarēju. Vai kāpt augšup vai lejup?
Protams, augšup, tikai augšup!
Man bija jāatgriežas vietā, kur biju novirzījies no strauta, pie nelaimīgā atzarojuma sākuma. Tad, kad atkal zem kājām būs strauts, es varēšu no jauna sasniegt Snefelsa virsotni.
Kā es par to neiedomājos agrāk! Kaut kāda izglābšanās iespēja tomēr vēl pastāvēja! Tātad vissteidzamākais patlaban bija Hansbaha atrašana.
Piecēlos un, uz apkaltās nūjas balstīdamies, devos pa galeriju uz augšu. Slīpums bija diezgan stāvs. Gāju ar cerību un bez mulsuma - kā cilvēks, kam citas izvēles nav.
Pusstundu mani neaizkavēja neviens šķērslis. Mēģināju atpazīt ceļu pēc tuneļa formas, pēc dažu klinšu izvirzījumiem, pēc radžu izvietojuma. Taču prātu nepārsteidza neviena īpaša zīme, un drīz sapratu, ka šī galerija mani nevar izvest pie atzarojuma sākuma. Tai nebija izejas. Es atdūros pret blīvu sienu un nokritu uz klints.
Nespēju aprakstīt šausmas un izmisumu, kas mani tajā mirklī sagrāba. Paliku kā bez dzīvības. Pret šo granīta sienu bija sašķīdusi mana pēdējā cerība. Apmaldījies labirintā, kura līkloči atzarojās uz visām pusēm, es nespēju vairs glābties. Vajadzēja mirt visdrausmīgākajā veidā! Un dīvainā kārtā man ienāca prātā, ka gadījumā, ja mans par fosīliju pārvērties ķermenis tiks atrasts Zemes dzīlēs, tas radīs nopietnas zinātniskas problēmas.
Gribēju runāt skaļā balsī, bet pār izkaltušajām lūpām nāca tikai sēcošas skaņas. Es drebēju.
Šajā briesmu brīdī manu prātu pārņēma jaunas drausmas. Krītot biju sabojājis lukturi. Man nebija nekādas iespējas to salabot. Gaisma bālēja un drīz izdzisīs pavisam!
Redzēju kvēldiegu kļūstam aizvien blāvāku. Kustīgu ēnu procesija pārslīdēja satumsušajām alas sienām. Es vairs neiedrošinājos nolaist skatienu, baidīdamies zaudēt kaut vismazāko drusciņu bēgošās gaismas. Šķita: kuru katru brīdi tā apdzisis un mani apņems melna nakts.
Beidzot lampā nodrebēja pēdējais plaiksnījiens. Es sekoju tam, dzēru to ar skatienu kā beidzamo gaismu, ko man lemts skatīt, un tad paliku neaprakstāmā tumsā.
Kāds drausmīgs kliedziens man izlauzās! Virs zemes pat visdziļākajā naktī gaisma nekad pavisam neizzūd. Tā ir izkliedēta, tik tikko nojaušama, bet, lai cik vāja tā ir, acs tīklene to galu galā uztver. Te nebija nekā. Absolūtā tumsa mani padarīja aklu šī vārda vistiešākajā nozīmē.
Tad zaudēju galvu. Izstiepu rokas uz priekšu, mēģinādams taustīties, kaut arī nobrāzu pirkstus. Metos bēgt, uz labu laimi skriedams neatmudžināmajā labirintā, joprojām traukdamies lejup, cauri Zemes garozai kā apakšzemes alu iemītnieks, es saucu, kliedzu, auroju, atsitos pret klinšu radzēm, kritu un asiņains cēlos, mēģināju ar mēli uztvert asinis, kas plūda pār seju, visu laiku gaidīdams, ka siena pavērsīs pret mani kādu šķērsli, pret kuru satriekšu galvu.
Kurp mani aizveda ārprātīgais skrējiens? To es nekad neuzzināšu. Pēc vairākām stundām pilnīgā spēku izsīkumā nokritu kā ļengana masa pie sienas un pilnīgi zaudēju esības izjūtu.