Kad atguvu samaņu, mana seja bija slapja, bet slapja no asarām. Es nekad nevarēšu pateikt, cik ilgi turpinājās bezjutības stāvoklis. Man vairs nebija nekādu iespēju aptvert laiku. Nekad vēl vientulība nav bijusi pielīdzināma tai, kuru tobrīd piedzīvoju, nekad neviens nav bijis tik pilnīgi pamests!
Pēc kritiena biju zaudējis daudz asiņu. Jutu, ka esmu galīgi slapjš! Ak, cik nelaimīgs biju, ka vēl neesmu miris, ka "tas man vēl jāpaveic"! Es vairs negribēju domāt. Dzinu prom katru domu un, sāpju pievārēts, pievēlos pie pretējās sienas.
Manīju, ka atkal jau zaudēju samaņu un ka līdz ar to tuvojas mana pēdējā stundiņa, kad piepeši pie auss atskanēja drausmīgs troksnis. Tas atgādināja ilgu pērkona grandu, un es sadzirdēju skaņu viļņus pamazām izgaistam pazemes tālajos dziļumos.
Kur tāds troksnis radās? Laikam taču Zemes masā norisinājās kaut kādi procesi. Varbūt eksplodēja gāze vai sabruka kāds varens planētas balsts.
Klausījos atkal. Gribēju zināt, vai troksnis atkārtosies. Pagāja stundas ceturksnis. Galerijā valdīja klusums. Nedzirdēju vairs pat savas sirds pukstus. Piepeši auss, kas nejauši bija piespiedusies pie klints, šķita saklausām neskaidrus, neuztveramus, tālus vārdus. Es nodrebēju.
"Tā ir halucinācija," es nodomāju.
Bet nē. Ieklausoties uzmanīgāk, es tiešām sadzirdēju klusu runāšanu. Taču biju tik vārgs, ka nespēju saprast nevienu vārdu. Tomēr kāds runāja. Par to biju pārliecināts.
Bridi baidījos, ka tie ir tikai mani, atbalss nesti vārdi. Varbūt es neapzinīgi biju kliedzis. Cieši sakniebu lūpas un no jauna piespiedu ausi pie klints.
"Jā, tur noteikti kāds runā!" es nodomāju.
Pat atvirzījies dažas pēdas no sienas, es dzirdēju skaidri. Sāku uztvert izplūdušus, dīvainus, nesaprotamus vārdus. Tos saklausīju kā čukstus, kā murmināšanu. Vairākkārt atskanēja vārds "forlorād", ko izrunāja kā ciešanās.
Ko tas nozīmēja? Kas to izteica? Katrā ziņā - mans tēvocis vai Hanss. Bet, ja es viņus dzirdēju, arī viņi var mani sadzirdēt!
— Palīgā! — no visa spēka saucu. — Palīgā!
Es klausījos, tumsā gaidīju atbildi, kliedzienu vai nopūtu. Neko nevarēja dzirdēt. Pagāja vairākas minūtes. Prātā šaudījās neskaitāmas domas. Pieņēmu, ka mana vārgā balss nespēj sasniegt biedrus.
"Tie ir viņi," es atkārtoju. "Kas gan cits varētu būt te - trīsdesmit Ijē dziļumā?"
Klausījos atkal. Piespiežot ausi dažādās vietās pie sienas, man šķita, ka esmu atradis punktu, kur skaņa ir visskaļākā. Vēlreiz sadzirdēju vārdu "forlorād", tad atkal tādu pašu dunu, kāda mani izrāva no bezsamaņas.
"Nē," es nospriedu. "Nē. Šīs balsis es nedzirdu caur klints sienu. Tā ir no granīta, un caur to neizspiestos pat visstiprākā sprādziena blīkšķis! Troksnis mani sasniedz pa galeriju! Te laikam tiešām ir pavisam neparasta akustika!"
Klausījos atkal, un šoreiz — jā, šoreiz! - skaidri sadzirdēju atskanam savu vārdu, kas nāca cauri telpai.
To izteica tēvocis! Viņš sarunājās ar pavadoni, un "forlorād" bija dāņu vārds.
Tad sapratu visu. Lai mani sadzirdētu, bija jārunā tieši gar šo sienu, kas vadīja balsi, kā stieple vada elektrību.
Nu bija jāsteidzas. Ja mani biedri paies tālāk kaut dažus soļus, akustikas parādība izgaisīs. Tāpēc piespiedos pie sienas un iespējami skaidri sacīju:
— Tēvoci Līdenbrok!
Gaidīju ar vislielākajām bažām. Skaņas ātrums nav sevišķi liels. Arī gaisa blīvums to nepalielina; skaņa kļūst tikai intensīvāka. Pagāja dažas sekundes - gadsimti — un beidzot sadzirdēju vārdus:
— Aksel, Aksel, vai tas esi tu?
-Jā, jā! - es atbildēju.
- Mīļais bērns, kur tu esi?
- Pazudis - pilnīgā tumsā.
- Kur ir lampa?
- Apdzisusi.
- Un strauts?
— Pazudis.
— Aksel, nabaga Aksel, nezaude dušu!
— Mazliet pagaidiet, esmu pārguris! Man vairs nav spēka atbildēt. Bet runājiet!
- Nezaudē drosmi, - tēvocis atkārtoja. - Nerunā, bet klausies. Mēs tevi meklējām, ejot pa galeriju augšup un lejup. Nevarējām atrast. Es tiešām tevi apraudāju, mīļais bērns! Iedomājos, ka tu joprojām esi uz Hansbaha ceļa, mēs devāmies atpakaļ šaudami. Tagad akustikas efekta dēļ mūsu balsis var savienoties, bet rokas — ne. Taču nekrīti izmisumā, Aksel! Labi jau tas, ka varam viens otru sadzirdēt.
Pa to laiku intensīvi domāju. Radās maza, neskaidra cerība. Bija svarīgi tūlīt kaut ko uzzzināt. Tāpēc pietuvināju lūpas klintij un teicu:
— Tēvoc!
- Kas ir, mans bērns? - pēc mirkļa sadzirdēju.
- Vispirms jāuzzina, kāds attālums mūs šķir.
- To viegli izdarīt.
- Vai jums ir hronometrs? -Jā.
- Tad paņemiet to! Izrunājiet manu vārdu un fiksējiet sekundi, kad to darāt. Es atbildēšu, līdzko vārdu sadzirdēšu, un jūs tāpat precīzi noteiksiet laiku, kad saklausīsiet manu atbildi.
— Labi, un puse laika no mana jautājuma līdz tavai atbildei ļaus aprēķināt laiku, kas vajadzīgs, lai skaņa nonāktu pie tevis.
— Tā ir, tēvoc.
- Vai esi gatavs? -Jā.
- Uzmanību, es izrunāšu tavu vārdu.
Piespiedu ausi pie sienas un, līdzko sadzirdēju vārdu "Aksel!", acumirklī atbildēju.
- Četrdesmit sekundes, - tēvocis sacīja. - Starp diviem vārdiem aizrit četrdesmit sekundes; tātad skaņas ceļš ilgst divdesmit sekundes. Ja skaņas ātrums ir tūkstoš divdesmit pēdu sekundē, tas nozīmē, ka attālums ir divdesmittūkstoš četrsimt pēdu jeb pusotra ljē ar astotdaļu.
- Pusotra ljē! - es čukstēju.
- Nekas, tas ir paveicams, Aksel!
- Vai jāiet augšup vai lejup?
- Lejup, un es tev pateikšu, kāpēc tā. Mēs esam nonākuši lielā laukumā, no kura atzarojas daudzas galerijas. Tā, pa kuru esi gājis tu, tevi noteikti šeit novedīs, jo šķiet, ka visas plaisas un lauzumi centrējas ap milzīgo alu, kurā atrodamies. Tāpēc celies augšā un ej atpakaļ. Ej, ja vajag - rāpies, slīdi pa stāvākajām nogāzēm, un ceļa galā mēs tevi sagaidīsim. Nāc, mīļais bērns, nāc!
Šie vārdi man atdeva dzīvību.
- Uz redzēšanos, tēvoc, es dodos ceļā! - iesaucos. Mūsu balsis vairs nebūs sadzirdamas, līdzko izkustēšos no šīs vietas. Uz redzēšanos!
- Uz redzešanos, Aksel, uz redzešanos!
Tādi bija pēdējie vārdi, kurus sadzirdēju.
Pārsteidzošā saruna cauri zemes masai, vārdi, ko pārmijām vairāk nekā ljē attālumā viens no otra, beidzās ar cerību. Noskaitīju pateicības lūgšanu Dievam, jo cauri tumsas blāķiem viņš mani bija aizvadījis uz vienīgo vietu, kur biedru balsis varēja mani sasniegt.
Šo pārsteidzošo akustikas efektu viegli izskaidrot ar fizikas likumiem; tas pamatojās uz kuluāra formu un skaņas vadāmību, ar kuru bija apveltīta klints. Zināmi daudzi tādas skaņu izplatības piemēri telpā. Cik atceros, šāda parādība tikusi novērota daudzviet, citu starpā - arī Londonas Svētā Paula doma iekšējā galerijā, bet it īpaši — interesantajās Sicīlijas alās — labirintos Sirakūzu tuvumā, no kuriem brīnumainākais ir pazīstams ar nosaukumu "Denī Auss".
Tādi fakti man nāca atmiņā, un es skaidri sapratu, ka starp mani un tēvoci nav neviena šķēršļa, ja jau viņa balss varēja mani sasniegt. Sekojot skaņas ceļam, man gluži loģiski bija jānonāk pie viņa, ja vien pietiks spēka.
Tāpēc cēlos augšā. Drīzāk vilkos, nekā soļoju. Nogāze bija diezgan stāva. Ļāvu savam augumam pa to slīdēt.
Drīzumā mans lejupbrauciens sasniedza biedējošu ātrumu un draudēja pārvērsties par kritienu. Bet apstāties vairs nebija spēka.
Piepeši zem kājām pazuda pamats. Jutu, ka, atsizdamies pret klinšu radzēm, ripoju īstā akā. Galva triecās pret klints šķautni, un es zaudēju samaņu.
Kad atguvos, puskrēslā gulēju uz biezām segām. Blakus sēdēja tēvocis, vērodams manā sejā pirmās dzīvības zīmes. Kad nopūtos, viņš saņēma manu roku; kad atvēru acis, viņš aiz prieka iekliedzās.
- Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! - tēvocis sauca.
- Jā, — es vājā balsī atbildēju.
- Mīļais bērns, tu esi glābts! - tēvocis sacīja, kļaudams mani pie krūtīm.
Mani dziļi aizkustināja tonis, kādā šie vārdi tika pateikti, un vēl vairāk — gādība par mani. Bet, lai profesors tā izrādītu savas jūtas, bija vajadzīgi ārkārtēji notikumi.
Tajā brīdī pienāca Hanss. Viņš redzēja manu roku profesora rokā; iedrošinos apgalvot, ka mednieka acis pauda dzīvu gandarījumu.
- God dag, — viņš teica.
- Labdien, Hans, labdien! - es nomurmināju. - Un tagad, tēvoc, pastāstiet, kur mēs patlaban atrodamies.
- Rīt, Aksel, rīt pastāstīšu; šodien tu vēl esi pārāk vājš, es uzliku tev uz galvas kompreses, tāpēc nedrīksti daudz kustēties; guli, manu zēn, rīt tu visu uzzināsi.
- Bet pasakiet vismaz, cik pulkstenis un kāda diena!
- Ir vienpadsmit vakarā, svētdiena, devītais augusts, un es tev neļaušu uzdot jautājumus agrāk kā desmitajā datumā.
Es tiešām biju ļoti vārgs, un acis neviļus vērās ciet. Bija vajadzīga atpūtas nakts; laidos snaudā, nodomādams, ka nemaņā esmu pavadījis četras ilgas dienas.
Nākamajā rītā pamostoties, pārlaidu skatienu apkārtnei. Mana guļvieta, uzklāta no ceļojuma plediem, bija ierīkota jaukā alā, kuru rotāja brīnumaini stalagmīti un grīdu klāja smalkas smiltis. Tur valdīja puskrēsla. Nebija iedegta neviena lampa, neviena lāpa, tomēr no ārienes nāca neizskaidrojams
gaišums, kas iespiedās pa alas šauro ieeju. Dzirdēju arī tālu, neskaidru čalu, kaut ko līdzīgu straumes šalkai, kad ūdens gāžas pāri klintij, un reizēm - vēja iegaudošanos.
Prātoju, vai tiešām esmu pamodies, vai manas smadzenes, kritienā satricinātas, nerada tikai iztēles trokšņus. Taču
nedz acis, nedz ausis nevarēja tik ļoti kļūdīties.
"Tā ir dienasgaisma, kas iespiežas pa šo klints spraugu," es nodomāju. "Te tiešām šalc straume! Un neapšaubāmi pūš vējš! Vai es maldos, vai mēs esam atgriezušies virszemē? Vai tēvocis ir atsacījies no savas ekspedīcijas, vai arī tā ir laimīgi beigusies?
- Labdien, Aksel! — viņš priecīgi sveicināja. — Esmu ar mieru derēt, ka jūties labi!
- Protams, - es atbildēju, pasliedamies sēdus.
— Tā varētu gan būt, jo esi mierīgi gulējis. Mēs ar Hansu pārmaiņus sēdējām pie tevis un redzējām, ka strauji atlabsti.
— Tiešām, jūtos pavisam braši, un to pierādīšu, krietni pabrokastodams, ja jūs piedāvāsiet.
- Tu ēdīsi, puis! Drudzis ir garām. Hanss iezieda tavas brūces ar kādu vielu, kuras noslēpums zināms tikai viņam, un vainas brīnumlabi sadzijušas. Mūsu mednieks ir varens vīrs!
Runādams tēvocis sagatavoja ēdienu, ko es rītin apriju, lai arī tiku brīdināts. Ēzdams apbēru tēvoci ar jautājumiem, uz kuriem viņš steidzās atbildēt.
Tā uzzināju, ka brīnumainais kritiens mani novedis gandrīz perpendikulāras galerijas galā; ka esmu nogāzies kopā ar veselu straumi akmeņu, no kuriem pat vismazākais būtu varējis mani saspiest. No tā visa varēja secināt, ka daļa masīva ir noslīdējusi kopā ar mani. Briesmīgās kamanas mani nogādājušas tēvoča apkampienos, kuros esmu iekritis asiņains un nejūtīgs.
— Tas tiešām ir brīnums, ka tūkstoškārt neesi gājis bojā.
Bet, Dieva vārds, mēs vairs nekad nešķirsimies, jo tā mums draud nesatikšanās uz mūžiem.
"Nešķirsimies vairs!" Vai tad ceļojums vēl nebija galā? Es izbrīnā iepletu acis, tāpēc tēvocis uzreiz jautāja:
- Ko tu gribi sacīt, Aksel?
- Jūs apgalvojat, ka esmu sveiks un vesels?
- Bez šaubām.
- Vai visi mani locekļi ir neskarti?
- Noteikti.
- Un mana galva?
- Tava galva, ja neņem vērā dažus zilumus un skrambas, ir savā vietā uz taviem pleciem.
- Jā, bet baidos, ka smadzenes vairs nav kārtībā.
- Nav kārtībā?
-Jā. Vai mēs neesam atgriezušies virszemē?
- Protams, nē!
-Tad laikam esmu sajucis, jo redzu dienasgaismu, dzirdu vēja šalkas un jūras viļņu dunēšanu!
- Tik vien?
- Vai varat to izskaidrot?
- Es tev neizskaidrošu neko, jo tas nav izskaidrojams; bet tu redzēsi un sapratīsi, ka ģeoloģijas zinātne vēl nav teikusi savu pēdējo vārdu.
- Iesim ārā no alas! - es piepeši iesaucos.
- Nē, Aksel, nē! Āra gaiss tev var nākt par ļaunu.
- Āra gaiss?
- Jā, vējš ir diezgan stiprs. Es nevēlos, ka tu tiec tam pakļauts, būdams vēl vārgs.
- Bet es varu apgalvot, ka jūtos lieliski!
- Mazliet pacieties, zēn! Ja tev kļūs sliktāk, mums radīsies lielas grūtības, un nedrīkst zaudēt laiku, jo brauciens var būt ilgs.
- Brauciens?
— Jā, atpūties vel, un rit laidīsimies pa viļņiem.
— Pa viļņiem?
Izdzirdis šos vārdus, es salēcos.
Kā, mēs turpināsim ceļu pa ūdeni? Vai kādā apakšzemes ostā būtu pietauvots kuģis?
Ziņkāre bija sakairināta līdz pēdējam. Tēvocis pūlējās mani atturēt. Sapratis, ka nepacietība man nodarītu lielāku ļaunumu nekā vēlmju piepildīšana, viņš padevās.
Ātri apģērbos. Aiz piesardzības ietinos arī segā un izgāju no grotas.