Sākumā neredzēju neko. No gaismas atradušās acis piepeši aizvērās. Kad spēju tās atkal atdarīt, mani pārņēma vēl lielāks izbrīns.
— Jūra! - es iesaucos.
— Jā, - tēvocis atbildēja, — Līdenbroka jūra, un ceru, ka nebūs tāda kuģotāja, kas apstrīdētu manas tiesības nosaukt šo atklājumu savā vārdā!
Līdz apvārsnim sniedzās ūdens klajš - ezers vai jūra. Viļņi sitās pret izroboto krastu ar smalkām, zeltainām smiltīm, kurās vīdēja gliemežvāki - pasaules visvecāko radību mājokļi. Viļņi plīsa ar skaļu un dobju troksni, kāds raksturīgs milzīgām, slēgtām telpām. Mērens vējš dzenāja vieglas putas, dažas šļakatas iemezdams man sejā. Apmēram simt tuāzu platajā, ieslīpajā liedagā nāca viļņi, kas laizīja milzīgu klinšu pamatnes - tās slējās un velvējās neizmērojamā augstumā. Dažas, pārtraucot krasta krauju, veidoja ragus un krasta bangu nogludinātus kalnus. Tālāk skatienam skaidri pavērās to asais profils pret miglaino apvārsni.
Tā bija īsta jūra ar untumainiem, baismi mežonīgiem un tuksnesīgiem krastiem.
Skatiens sniedzās tālu ūdens klaidā, jo ik sīkumu izcēla neparasta gaisma. Tā nebija saules gaisma ar tās spožajiem stariem un mirguļojošajiem atspīdumiem, nedz mēness neskaidrais, baltais gaišums, kas ir tikai siltuma atspulgs. Nē. Šīs gaismas spēks, tās drebošā izplatīšanās, tās skaidrais, baltais skarbums, zemā temperatūra, spilgtums, kas pārspēja gan sauli, gan mēnesi, noteikti bija elektrisks. Tā bija līdzīga ziemeļblāzmai — nepārtraukta kosmiska parādība, un tā piepildīja alu, kas spēja sevī ietvert veselu jūru.
Velvi virs galvas, ja gribat - debesis klāja lieli mākoņi, kustīga un mainīga migla, kas kondensācijas rezultātā droši vien reizēm radīja lietus gāzmas. Senāk domāju, ka zem tik spēcīga atmosfēras spiediena ūdens iztvaikošana nav iespējama, tomēr kāda man nezināma fizikas likuma dēļ gaisā peldēja lieli mākoņi. Bet tobrīd bija "skaists laiks". Elektrības slāņi radīja brīnumainas gaismas rotaļas ļoti augstajos mākoņos. Spilgtas ēnas tumsnēja to apakšpusē, un bieži kāds stars, izlaužoties starp diviem atšķirīgiem slāņiem, mūs sasniedza spožā mirdzumā. Taču saule tā nebija, jo gaismai pietrūka siltuma. Tā radīja skumīgu, nomācoši drūmu iespaidu. Jutu, ka aiz šiem mākoņiem ir nevis zvaigžņota debess, bet gan granīta velve, kas mani nospieda ar savu svaru, un, lai cik milzīga šī telpa būtu, tā nebūtu pietiekama pat visniecīgākajam pavadonim.
Tad man ienāca prātā kāda angļu kapteiņa teorija - viņš apgalvoja, ka zeme ir liela, doba lode, kuras iekšienē gaiss spiediena dēļ kļūst mirdzošs, bet divas planētas - Plu- tons un Prozerpīne tajā ievelk noslēpumainas orbītas. Vai viņam būtu taisnība?
Mēs tiešām bijām ieslēgti milzīgā tukšumā. Nevarējām spriest par tā platumu, jo krasts paplatinājās, cik tālu vien skatiens sniedzās, nedz ari par garumu, jo skatiens drīz atdūrās pret diezgan neskaidru apvāršņa līniju. Taču augstums, domājams, pārsniedza vairākas ljē. Nevarējām ieraudzīt šīs velves granīta balstus; bet gaisā peldēja mākonis, kura augstums varētu būt divtūkstoš tuāzes - vislielākais augstums, kādu šie zemes tvaiki mēdz sasniegt, un tam par iemeslu droši vien bija gaisa ievērojamais blīvums.
Vārds "ala", protams, nav piemērots, attēlojot milzīgo plašumu. Bet cilvēku valodas vārdi nevar būt pietiekami tiem, kuri iedrošinās nolaisties Zemes bezdibeņos.
Un es nezināju arī, kādi ģeoloģiski procesi būtu varējuši izveidot šādu tukšumu. Varbūt - planētas atdzišana? Pēc slavenu ceļotāju nostāstiem es, protams, zināju par ievērojamām alām, bet tik liela nebija neviena no tām.
Ja Kolumbijā Guakaras grota, ko apmeklēja Humbolta kungs, atklāja viņam sava dziļuma noslēpumu tikai līdz divtūkstoš piecsimt pēdām, tā droši vien daudz tālāk ari nesniedzas. Mamuta ala Kentuki ir milzīga, tās velve paceļas piecsimt pēdu augstumā virs bezdibenīga ezera, ceļotāji pa to iet vairāk nekā desmit ljē, tomēr neatrodot galu. Bet kas gan bija šie dobumi salīdzinājumā ar to, ko tobrīd vēroju, - ar tvaiku debesīm, elektrisko starojumu un plašu jūru, ko tā ieslēdza? Tāda milzīguma priekšā mana iztēle kļuva bezspēcīga.
Visus šos brīnumus vēroju klusēdams. Man trūka vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas. Šķita, ka esmu nonācis uz kādas tālas planētas — Urāna vai Neptūna un vēroju parādības, ko, būdams Zemes iemītnieks, nekad neesmu pazinis. Jaunām sajūtām un izjūtām vajadzīgi jauni vārdi, un mana iztēle tos nespēja radīt. Es raudzījos, domāju, apbrīnoju, un izbrīnam piejaucās krietna daļa izbaiļu.
Negaidītais skats apveltīja manu seju ar veselības krāsām; es patlaban izveseļojos ar pārsteiguma efektu un atspirgu, liekot lietā šo jauno ārstniecības līdzekli; turklāt mani mundrināja visai svaigais gaiss, kas apgādāja plaušas ar lielu daudzumu skābekļa.
Ikviens var viegli saprast, ka pēc četrdesmit septiņām šaurā galerijā pavadītām ieslodzījuma dienām bezgalīga bauda bija ieelpot sāļi miklo gaisu.
Tāpēc nemaz nenožēloju, ka esmu atstājis savu tumšo alu. Tēvocis, kas šos brīnumus jau bija redzējis, vairs nejuta īpašu saviļņojumu.
- Vai tev pietiktu spēka mazai pastaigai? - viņš jautāja.
-Jā, protams, - es atbildēju, - tas būtu patīkamākais,
ko varu darīt.
- Nu, tad ķeries man pie rokas, un sāksim iet pa krasta līčiem.
Steidzīgi piekritu piedāvājumam, un mēs sākām iet gar jaunās jūras malu. Pa kreisi stāvas klintis, kas spiedās cita citai virsū, veidoja satriecoši pārvarīgas sienas. Pa tām skanēdami plūda neskaitāmi dzidri un līdzeni ūdenskritumi. Dažviet, iezīmējot karsto avotu atrašanās vietas, kūpēja viegli tvaiki, un strauti plūda uz kopīgo tilpi, meklējot nogāzes jo maigai urdzēšanai.
Starp strautiem pazinu mūsu uzticamo biedru — Hans- bahu, kas mierīgi ietecēja jūrā, it kā nebūtu neko citu darījis kopš pasaules pirmsākumiem.
-Tagad mums tā pietrūks, - es nopūtos.
- Nu, zini, vai nav vienalga - tas vai cits strauts?
Manuprāt, šajā atbildē bija sava daļa nepateicības.
Taču tobrīd mūsu uzmanību saistīja negaidīts skats.
Piecsimt soļu attālumā uz augsta pakalna ieraudzījām biezu mežu ar drukniem, spēcīgiem kokiem. Tie bija vidēja augstuma un atgādināja saulessargus ar skaidrām, ģeometriskām kontūrām; šķita, ka atmosfēras strāvas nekādi neietekmē koku lapotnes, tie vējā palika nekustīgi kā sastingušu ciedru masīvs.
Sāku iet ātrāk. Vai šie koki piederēja pie kādas no divsimt tūkstošiem veģetācijas sugu, kas pagaidām pazīstamas, un vai tiem būtu jāierāda īpaša vieta ezeru veģetācijas florā? Nē. Kad nonācām koku paēnā, mans pārsteigums izvērtās vistīrākajā apbrīnā.
fiešām, mēs bijām nonākuši pie zemes radītiem augļiem, bet to apjomi bija gigantiski. Tēvocis tos uzreiz nosauca īstajā vārdā.
—Tas ir tikai sēnu mežs! — viņš teica.
Un viņš nekļūdījās. Spriediet paši, kādu apjomu sasniedza šie augi, kam patīk mitrums un siltums. Zināju, ka pēc Bijāra ziņām lycoperdon giganteum apkārtmērs var būt pat deviņas pēdas; bet te bija baltas, trīsdesmit līdz četrdesmit pēdu augstas sēnes ar tāda paša diametra cepurēm. To te bija tūkstošiem. Gaisma netika cauri biezajām cepurēm; zem apaļajām velvēm, kas jumās cita citai pāri un atgādināja afrikāņu ciemu būdas, valdīja pilnīga tumsa. Miklajā, biezajā krēslā klīdām apmēram pusstundu, un jutos no sirds atvieglots, kad atkal nonācu jūras krastā.
Taču šī apakšzemes apgabala veģetācija nesastāvēja vienīgi no sēnēm. Tālāk slējās daudz citu koku skupsnU ar bezkrāsainām lapotnēm. Tos bija viegli pazīt — pieticīgie virszemes krūmi bija ieguvuši fenomenālu augumu - simt pēdu augstas likopodijas, milzu sigilārijas, kokveida papardes kā ziemeļu priedes, lepidodendroni ar sazarotiem, cilindriskiem, stumbriem un garām lapām, un apauguši asu spalvu kā milzonīgi gaļīgie istabaugi.
— Apbrīnojami, lieliski, spoži! - tēvocis izsaucās. - Lūk, te ir visa otrā zemes laikmeta — pārvērtību laikmeta flora! Palūkojies, kādi mūsu pieticīgie dārzu augi bija pirmajos planētas gadsimtos! Skaties, Aksel, un apbrīno! Nekad vēl botāniķis nav piedzīvojis tādu laimi!
— Jums taisnība, tēvoc! Tā vien liekas, ka Providence vēlējusies šajā siltumnīcā saglabāt sensenos augus, ko zinātnieku gudrība ar tādām pūlēm rekonstruējusi.
— Tev taisnība, manu zēn, te ir tikpat kā siltumnīca; bet vēl vairāk taisnības tev būtu, ja tu sacītu, ka te ir arī zvērnīca.
— Zvērnīca?
-Jā, bez šaubām. Palūkojies uz putekļiem, pa kuriem staigājam, uz kauliem, kas izmētāti pa zemi.
— Kauliem! - es iesaucos. - Jā, tie ir pirmsdilūvija dzīvnieku kauli.
Es steidzos pie gadsimtiem vecajām kaulu paliekām, kas veidotas no neiznīcīgas vielas - kālija fosfāta. Bez svār- stīšanās nosaucu vārdā šos milzu kaulus, kas atgādināja izkaltušus koku stumbrus.
— Te ir mastodonta apakšžoklis; te — dinotera dzerokļi; te ir ciskas kauls, kas varējis piederēt tikai vienam no vislielākajiem tālaika dzīvniekiem - megateram. Jā, te tiešām ir zvērnīca, jo skaidrs, ka šie kauli nav te nonākuši kādas kataklizmas rezultātā. Dzīvnieki, kam tie piederējuši, mituši šīs apakšzemes jūras krastā, kokveidīgo augu ēnā. Redziet, tur ir veseli skeleti… Un tomēr…
— Un tomēr? - tēvocis pārjautāja.
— Es nesaprotu, kā tādi četrkājainie varējuši dzīvot granīta alā.
— Kāpēc nesaproti?
— Tāpēc, ka dzīvnieki pasaulē ir mituši tikai periodos, kad izveidojusies nogulu augsne, kas nomainīja primitīvā laikmeta nokaitētās klintis.
— Paklausies, Aksel, man nemaz nav grūti atbildēt uz tavu jautājumu, jo šī zeme ir nogulu augsne.
— Kā tas iespējams tik dziļi zem zemes?
— Šis fakts, bez šaubām, ir ģeoloģiski izskaidrojams. Savulaik Zemi veidoja vienīgi elastīga garoza, kas bija pakļauta svārstībām atbilstoši gravitācijas likumiem. Iespējams, izveidojās zemes iegrimumi, un daļa nogulu augšņu tādējādi nogruva bezdibeņos, kas piepeši atvērās.
- Tā varēja gan būt. Bet, ja tādi pirmsdilūvija dzīvnieki ir mituši šajos apakšzemes apvidos, kas ir teicis, ka daži tādi monstri vēl neklejo pa tumšajiem mežiem un starp radžai- najām klintīm?
To iedomājies, es diezgan iztrūcies sāku vērot apvārsni, bet tuksnesīgajos krastos nemanīju nevienu dzīvu radību.
Jutos mazliet noguris. Apsēdos uz klints izvirzījuma, kura pakājē dārdēdami plīsa viļņi. No turienes skatiens aptvēra visu līci ar klinšainajiem, izrobotajiem krastiem. Krasta ielokā starp piramīdām līdzīgām klintīm bija izveidojusies maza osta. Tās ūdeņi aizvējā snauda. Līcītī varētu noenkuroties kāds briks un divas vai trīs geoletes. Gandrīz vai gaidīju kādu kuģi, kas uzvilktām burām dosies jūrā, izmantojot dienvidu vēju.
Taču māns drīz izgaisa. Šajā apakšzemes pasaulē mēs tiešām bijām vienīgās dzīvās būtnes. Vējam pierimstot, pār kailajām klintīm un jūras līmeni nolaidās smags klusums - dziļāks nekā tuksneša klusums. Tad pūlējos ar skatienu izurbties cauri tālajai miglai, pārplēst aizkaru, kas sedza noslēpumaino apvārsni. Kādas lūgšanas lauzās pār manām lūpām? Kur šī jūra beidzās? Kurp tā veda? Vai mums jelkad izdosies skatīt pretējo krastu?
Toties tēvocis nešaubījās ne par ko. Es reizē alku atklājumu un baidījos no tiem.
Stundu vērojuši brīnumaino ainavu, devāmies atpakaļ uz liedagu un alu, un pavisam dīvainu domu iespaidā es iegrimu dziļā miegā.
Nākamajā rītā pamodos pilnīgi vesels. Nospriedu, ka ļoti par labu nāktu pelde, tāpēc uz dažām minūtēm iegremdējos apakšzemes Vidusjūrā. Liekas, tāds vārds tai piederētos vislabāk.
Atgriezos alā gluži izsalcis. Hanss apņēmās sagatavot brokastis. Viņa rīcībā bija gan uguns, gan ūdens, tāpēc ēdienā radās zināma dažādība. Saldajā viņš mums pasniedza dažas tases kafijas, un šis smalkais dzēriens man nekad nebija sagādājis tādu baudu kā torīt.
—Tagad ir paisuma laiks, - tēvocis sacīja, — tāpēc nevajadzētu palaist garām izdevību šo parādību novērot.
- Paisums! - es iesaucos.
- Bez šaubām.
— Vai tiešām Mēness un Saules iedarbība sniedzas tik dziļi?
— Kāpēc ne? Vai tad ķermeņi nav pakļauti vispārējai gravitācijai savā kopumā? Tāpēc esmu pārliecināts, ka šī ūdens masa nevar nepakļauties vispārīgam likumam. Tātad, par spīti atmosfēras spiedienam, kas iedarbojas uz tā virsmu, tu redzēsi, kā ezera līmenis celsies - gluži kā Atlantijas okeānā.
Tajā mirklī mēs gājām pa smilšaino krastu un vērojām, kā ūdens pamazām pārņem liedagu.
- Tiešām, paisums sākas! — es iesaucos.
— Jā, Aksel, un pēc tām putu atstātajām zīmēm tu vari spriest, ka tā augstums sasniedz apmēram desmit pēdu.
— Tas ir brīnumaini!
- Tas ir dabiski.
- Lai ko jūs, tēvoc, sakāt, man tas viss liekas kaut kas ārkārtējs, es tik tikko iedrošinos ticēt savām acīm. Kas gan varētu iedomāties, ka zem Zemes garozas viļņojas īsta jūra ar paisumiem un bēgumiem, ar vēju un negaisiem!
— Kāpēc ne? Vai ir kāds fizikālas dabas cēlonis, kas to liegtu?
— Es tādu nezinu, ja vien atmet zemes centrālā siltuma teoriju.
— Vai tad līdz šim nav attaisnojusies Deivija teorija?
— Tiešām, un tādā gadījumā nav nekādu iemeslu, kuru dēļ nevarētu pastāvēt jūras vai klajumi planētas iekšienē.
— Tā gan, bet tie ir neapdzīvoti.
-Ak tā? Bet kāpēc lai ūdenī nerastu patvērumu kādas nezināmas sugas zivis?
— Lai kā, līdz šim nevienu neesam redzējuši.
-Jā, bet mēs varam uztaisīt āķus un paskatīties, vai ar tiem var iegūt tādu pašu lomu kā virszemē.
— Pamēģināsim, Aksel, jo ir jāizdibina visi šo jauno apgabalu noslēpumi.
— Bet kur mēs atrodamies? Pasakiet, tēvoc, jo jūs joprojām neesat atbildējis uz jautājumu, ko jūsu instrumenti noteikti jau ir noskaidrojuši.
— Horizontālā virzienā — trīssimt piecdesmit ljē no Islandes.
— Tieši tik?
— Iespējams, kļūdos par piecsimt tuāzēm.
— Un vai kompass joprojām rāda dienvidaustrumus?
— Jā, ar novirzi uz rietumiem par deviņpadsmit grādiem un četrdesmit divām minūtēm — tieši kā virs zemes. Kas attiecas uz inklināciju, notiek kaut kas interesants, ko ļoti rūpīgi vēroju.
— Kas tieši?
— Tas, ka adata nevis noliecas uz pola pusi, kā parasti mēdz būt ziemeļu puslodē, bet ceļas uz augšu.
— Tad laikam jāpieņem, ka gravitācijas centrs atrodas starp planētas virsmu un vietu, kur esam nonākuši, vai ne?
— Tieši tā, un iespējams, ka gadījumā, ja nonāksim zem polārajiem apgabaliem, pie septiņdesmitā platuma grāda, kur Džeimss Ross atklāja magnētisko polu, redzēsim adatu izslejamies vertikāli. Tas nozīmē, ka noslēpumainais magnētiskais centrs neatrodas lielā dzijumā.
— Tādu faktu zinātne tiešām nav iedomājusies.
-Zinātne, manu zēn, sastāv no kļūdām, bet kļūdas ir
lietderīgas, jo pamazām ved uz patiesību.
— Kādā dziļumā esam nonākuši?
— Trīsdesmit piecu ljē dziļumā.
— Tātad virs mums ir Skotijas kalnainā daļa un pret debesīm slienas augstas, sniegotas virsotnes.
— Jā, - profesors smiedamies atbildēja. - Kalni ir diezgan smagi, bet velve — izturīga; lielais Visuma arhitekts būvē no labiem materiāliem, cilvēkam tāds vēriens nekad nebūtu pa spēkam. Kas gan ir tiltu arkas un baznīcu velves salīdzinājumā ar šo jumolu, kura rādiuss sasniedz trīs ljē un zem kura var bangot vētraina jūra?
— Es tiešām nebaidos, ka debesis varētu uzkrist uz galvas. Un tagad, tēvoc, es gribētu zināt, kādi ir jūsu plāni. Vai nedomājat atgriezties virszemē?
— Atgriezties! Ko vēl ne! Gluži pretēji - turpināt ceļojumu, ja jau līdz šim viss gājis tik gludi.
— Tomēr es nespēju iedomāties, kā mēs pakļūsim zem šīs jūras.
— Nu, es nepavisam nedomāju mesties uz galvas ūdenī. Bet, ja jūras īstenībā nav nekas cits kā ezeri, jo tās ieskauj zeme, nav nekāda iemesla, kāpēc lai šai apakšzemes jūrai nebūtu granīta krastu.
— Par to nav nekādu šaubu.
-Tātad esmu pārliecināts, ka pretējā krastā atradīšu jaunas ejas.
— Kāds, jūsuprāt, ir šīs jūras garums?
— Trīsdesmit līdz četrdesmit ljē.
— Ak tā, — es sacīju, nodomādams, ka tāds aprēķins var būt ļoti neprecīzs.
— Tātad nedrīkstam ilgāk kavēties, jau rīt dosimies jūrā.
Es neviļus ar skatienu meklēju kuģi, kas mūs vedīs pāri
ūdens klaidam.
-Tātad mēs dosimies jūrā, - atbildēju. - Un uz kāda kuģa mēs kāpsim?
— Tas nebūs kuģis, manu zēn, tas būs labs un pamatīgs plosts.
— Plosts! - es iesaucos. — Uzbūvēt plostu ir tikpat neiespējami kā uzbūvēt kuģi, un es neredzu…
-Tu, Aksel, tiešām neredzi, bet, ja ieklausītos, tu dzirdētu!
— Ko tad es dzirdētu?
— Vesera sitienus, kas tev vēstītu, ka Hanss jau strādā.
— Vai viņš būvē plostu?
-jā.
— Kā, vai viņš cērt kokus?
— Nē jel, koki jau sen nocirsti. Nāc, tu redzēsi, kā viņš to dara.
Pēc stundas ceturkšņa nonācām otrā pusē pakalnam, kas veidoja dabisko ostu, un tur pamanīju Hansu strādājam. Pēc dažiem soļiem biju viņam blakus. Man par lielu pārsteigumu, smiltīs gulēja pusgatavs plosts; tas bija taisīts no neparastiem baļķiem un daudziem koka gabaliem, ar kuriem zeme bija burtiski pārklāta. No tiem varētu uzbūvēt veselu floti.
— Tēvoc, kas tie par kokiem? — es jautāju.
— Priede, egle, bērzs - visi ziemeļu koki, kas jūras ūdens ietekmē mineralizējušies.
— Vai tas iespējams?
— Tos sauc par surtrbranduru jeb fosilajiem kokiem.
— Bet tādā gadījumā tiem jābūt cietiem kā akmenim, un tie nevar peldēt.
— Reizēm tā gadās. Ir koki, kas tiešām pārvērtušies par kaut ko līdzīgu antracītam; bet ir arī tādi kā šie, kuros fosi- lizēšanās process tikko sācies. Labāk paskaties, — tēvocis piemetināja, sviezdams jūrā koka gabalu.
Tas vispirms nogrima, bet tad iznira un sāka šūpoties vilnos.
— Vai nu tu esi pārliecināts? — tēvocis vaicāja.
— Visvairāk esmu pārliecintās par to, ka tas ir neticami!
Nākamās dienas vakarā mūsu izveicīgais pavadonis
plostu bija uzbūvējis. Tā garums bija desmit pēdu, platums - piecas pēdas; fosilie baļķi, ko savienoja stipras virves, veidoja pamatīgu virsmu, un, ūdenī nolaists, šis improvizētais braucamrīks mierīgi peldēja pa Līdenbroka jūru.