13. augustā pamodāmies agri. Bija jāizmēģina jaunais, ātrais un nenogurdinošais pārvietošanās līdzeklis.
Plosta takelāžu veidoja no divām kārtīm sasiets masts, cita kārts - rāju, bet buras uztaisījām no segām.
Virvju mums netrūka.
Sešos profesors deva iekāpšanas signālu. Pārtika, bagāža, instrumenti, ieroči un krietns daudzums dzeramā ūdens jau bija novietoti uz plosta.
Hanss bija ierīkojis arī stūri, kas deva iespēju plostu vadīt. Viņš nostājās pie tās. Es atraisīju tauvu, kas mūs turēja pie krasta. Noregulējām buru un strauji izbraucām jūrā.
Brīdī, kad atstājām mazo ostu, tēvocis, katrā ziņā gribēdams ik vietai dot nosaukumu, ieteica to nokristīt manā vārdā.
- Manuprāt, to vajadzētu nosaukt citādi. -Kā?
-Graibenas vārdā. Graibenas osta - tāds nosaukums labi iederētos kartē.
- Lai tad ir Graibenas osta!
Un tā atmiņas par dārgo virlandieti sasaistījās ar mūsu dēkaino ekspedīciju.
Pūta ziemeļaustrenis. Mēs braucām pa vējam, tāpēc ļoti lielā ātrumā. Blīvie atmosfēras slāņi radīja ievērojamu spēku un iedarbojās uz buru gluži kā varens ventilators.
Pēc stundas tēvocis jau varēja diezgan precīzi noteikt plosta gaitas ātrumu.
-Ja turpināsim traukties tik strauji, - viņš teica, - divdesmit četrās stundās veiksim vismaz trīsdesmit jūdzes un, bez šaubām, ieraudzīsim pretējo krastu.
Es neatbildēju un apsēdos plosta priekšgalā. Ziemeļu krasts labajā pusē jau kļuva zemāks. Abas krasta rokas plati iepletās, it kā atvieglodamas mūsu aizbraukšanu. Manu acu priekšā klājās milzu jūra. Lielo mākoņu pelēkās ēnas slīdēja pa ūdens klaidu, tās vērta drūmo klajumu jo nospiedošāku. Elektriskās gaismas sudrabainie stari šur tur atspoguļojās ūdens lāsēs, uzmirdzinot plosta atstātajās vērpetēs spožus punktus. Drīz cietzeme pilnīgi izzuda skatienam, un, ja aiz plosta nepaliktu putu sliede, man liktos, ka ne drusku nekustamies.
Ap pusdienlaiku pa ūdens virsu sāka staipīties milzu aļģes. Es pazinu šo augu ārkārtīgo veģetatīvo spēku — tie lokās pat vairāk nekā divpadsmittūkstoš pēdu dziļumā pa jūras dibenu, vairojas zem četrsimt atmosfēru spiediena un bieži sablīvējas tik varenos sēkļos, ka apgrūtina kuģu kustību; taču esmu pārliecināts, ka nekur citur aļģes lielumā nepārspētu tās, kas aug Līdenbroka jūrā.
Mūsu plosts brauca garām trīs un četrus tūkstošus pēdu garām brūnaļģēm, tās atgādināja milzu čūskas, kas aizvijās tālāk, nekā skatiens sniedza; es izklaidējos, vērodams to līkločus, aizvien domādams, ka tūlīt saskatīšu tiem galu, taču veselām stundām mana pacietība netika atalgota, un atlika vienīgi brīnīties.
Kādi dabas spēki gan varēja radīt tādus augus, un kāda izskatījusies Zeme savas tapšanas pirmajos gadsimtos, kad mitruma un siltuma ietekmē uz tās virsmas attīstījās vienīgi augu valsts!
Pienāca vakars, un, kā jau iepriekšējā dienā biju pamanījis, gaisa mirdzēšana ne drusku nemazinājās. Tā bija pastāvīga parādība, ar kuras ilgstamību varēja rēķināties.
Pēc vakariņām izstiepos blakus mastam un, dīvainu sapņu skauts, drīz aizmigu.
Hanss nekustīgi stāvēja pie stūres un ļāva plostam vaļu; tas, no aizmugures vēja grūsts, pat nemaz nebija jāvada.
Kopš izbraukšanas no Graibenas ostas profesors Līden- broks man uzdeva rakstīt "kuģa žurnālu" - pierakstīt jebkurus novērojumus, interesantākās parādības, vēja virzienu, plosta ātrumu, veikto ceļu — vārdu sakot, visu, kas saistījās ar dīvaino ceļojumu.
Tāpēc te izrakstīšu tikai ikdienas piezīmes, kas radušās atkarībā no notikumu norises, jo tā ceļojumu varēšu attēlot patiesāk.
Piektdien, 14. augustā. Vienmērīgs ziemeļaustrumu vējš. Plosts traucas uz priekšu strauji un taisnā līnijā. Krasts palicis trīsdesmit ljē mums aiz muguras. Pie apvāršņa nav redzams nekas. Gaismas intensitāte nemainās. Jauks laiks, tas ir, mākoņi peld ļoti augstu, nav biezi un ir iegremdēti baltā, izkusušām sudrabam līdzīgā atmosfērā. Termometrs rāda 32 grādus virs nulles.
Pusdienlaikā Hanss piesien pie auklas āķi. Viņš uz tā uzliek gabaliņu gaļas un iemet makšķeri jūrā. Divas stundas nenotiek nekas. Vai ūdeņi būtu neapdzīvoti? Nē. Kaut kas parausta auklu. Hanss to velk un izvelk zivi, kas spēcīgi pretojas.
- Zivs! — tēvocis iesaucas..
- Tā ir store! - es savukārt iesaucos. - Maza store!
Profesors vērīgi apskata zivi un man nepiekrīt. Tai ir
plakana, noapaļota galva, pakaļējo daļu klāj kaulveidīgas plāksnītes; mutē nav zobu; diezgan attīstītās krūšu spuras aug pie bezastaina ķermeņa. Šis dzīvnieks neapšaubāmi pieder pie dzimtas, kurā dabaszinātnieki ietvēruši stores, bet diezgan ievērojami atšķiras no tām.
Tēvocis nekļūdās, jo, brīdi vērojis, turpina:
- Šī zivs pieder pie dzimtas, kas izzudusi pirms daudziem gadsimtiem, tās fosilās paliekas atrodamas vienīgi dēvona
slāņos.
- Kā, vai tad mums būtu izdevies noķert dzīvu kādu pirmatnējo jūru iemītnieku? - es jautāju.
-Jā, - profesors atbildēja, turpinādams apskatīt zivi, — un tu redzi, ka šīm fosilajām zivīm nav nekādas līdzības ar mūsdienu sugām. Tiešām, turēt rokās kādu no šiem radījumiem dzīvu — tā naturālistam ir īsta laime!
- Bet pie kādas dzimtas tā pieder?
- Pie ganoīdu kārtas, pie cefalaspīdu dzimtas… -Tālāk?
- Esmu gatavs zvērēt - pie pterihtiju sugas. Bet šai piemīt kāda īpatnība, kas varbūt raksturīga vienīgi apakšzemes ūdeņu zivīm.
- Kāda?
- Šī zivs ir neredzīga.
- Neredzīga!
- Tā ne tikai ir neredzīga - tai pilnīgi trūkst redzes orgānu!
Es skatos. Tā ir tīra patiesība! Tomēr šis var būt īpašs gadījums. Tāpēc uz āķa vēlreiz tiek uzlikta ēsma un makšķere iemesta jūrā. Tajā noteikti ir daudz zivju, jo divās stundās samakšķerējam lielu daudzumu pterihtiju, kā arī citu, tāpat pie izzudušas ģints piederošu zivju - dipterīdu, tomēr to sugu tēvocis nespēj noteikt. Nevienai no tām nav redzes orgānu. Negaidītais loms stipri uzlabo mūsu ēdienkarti.
Tā šķiet pierādīts, ka šajā jūrā mīt tikai aizvēsturiski dzīvnieki, un zivis, tāpat kā rāpuli, ir jo pilnīgākas tāpēc, ka radušās senāk.
Varbūt mēs sastapsim arī kādu no zauriem, kurus zinātnieki pratuši rekonstruēt pēc dažiem kauliem un skrimšļiem?
Paņemu tālskati un vēroju jūru. Tā ir tuksnesīga. Acīmredzot esam vēl pārāk tuvu pie krasta.
Raugos gaisā. Kāpēc lai tur blīvajos slāņos spārnus ne- plivinātu daži no nemirstīgā Kivjē rekonstruētajiem putniem? Zivis tiem būtu pietiekama barība. Raugos augšup, bet gaiss ir tukšs, tāpat kā krasti.
Taču iztēle mani aizved brīnumainās paleontoloģijas hipotēzēs. Šķiet, ka redzu jūrā milzīgos pirmsdilūvija bruņurupučus, kas atgādina peldošas salas. Pa krēslainajiem liedagiem klejo dižie pirmatnējie zīdītāji — leptoters, kas atrasts Brazīlijas alās, merikoters, kas ieradies no Sibīrijas saltajiem apgabaliem. Tālāk — pahiderms lopiodons — milzu tapīrs slēpjas aiz klints un ir gatavs atņemt laupījumu anop- loteram — dīvainam dzīvniekam, kurā liekas apvienots kaut kas no degunradža, zirga, hipopotama un kamieļa, it kā Radītājs, pasaules sākumā būdams stipri nevaļīgs, salicis kopā vairākus dzīvniekus. Milzīgais mastodonts vicina snuķi un gremo klinšu aizsegā, bet megaters, izliecis muguru, ar varenajām ķetnām rok zemi, un tā rēcieni atbalsojas klintīs. Augstāk parādās protopiteks — pirmais pērtiķis, kas rāpjas pa stāvām klintīm. Vēl augstāk blīvajā gaisā līdzīgi sikspārnim
planē pterodaktils. Un, beidzot, pēdējos slāņos milzumlieli putni, spēcīgāki par kazuāriem, lielāki par strausiemv iepleš platos spārnus un ar galvu sasniedz granīta jumolu.
Manā iztēlē ataust visa šī fosilā pasaule. Nonāku bībeliskā laikmetā ilgi pirms cilvēka dzimšanas, kad nepilnīgā pasaule vēl nevarēja būt viņam pietiekama. Tā mani sapņi vijas pagātnē tālāk par brīdi, kad parādās dzīvās būtnes. Vispirms izgaist zīdītāji, tad — putni, pēc tam otrā laikmeta rāpuļi un beidzot - zivis, gliemji un mīkstmieši. Tiem seko pārvērtību laikmeta zoofīti. Visa zemes dzīvība saplūst manī, un mana sirds vienīgā pukst šajā tuksnesīgajā pasaulē. Vairs nav gadalaiku; nav klimata; pašas planētas siltums nemitīgi pieaug un neitralizē saules siltumu. Veģetācija zeļ neredzētā leknumā. Es kā ēna slīdu zem kokveida papardēm, nedroši liekot kājas uz vizoša merģeļa un raiba smilšakmena.
Gadsimti aizrit kā dienas. Es ceļos līdzi zemes pārvērtībām. Augi izzūd; granīta klintis zaudē savu tīrību; milzīga karstuma ietekmē šķidrais agregātstāvoklis aizstāj cieto agregātstāvokli; pa planētas virsmu plūst ūdeņi; tie verd, tie iztvaiko; zemi ietin tvaiki, kas pamazām veido viendabīgu gāzveida masu, kura nokaitēta līdz baltkvēlei, izpletusies tik liela kā saule un ir tikpat spoža kā tā.
Miglāja vidū — un miglājs ir miljons četrsimt tūkstošu reižu lielāks par planētu, ko reiz veidos, — mani aiznes Visuma telpā. Ķermenis izretinās, sublimējas un gluži kā bezsvara atoms iejūk tvaiku milzīgumā, kas ievelk savu liesmaino orbītu bezgalībā.
Kāds sapnis! Kurp tas ved? Mana drudžainā roka velk uz papīra dīvainas zīmes! Esmu aizmirsis visu - profesoru, pavadoni un plostu. Prātu savā varā pārņēmušas halucinācijas…
- Kas tev noticis? - tēvocis jautā.
Manas acis ir vaļā, bet tās raugās viņā neredzošu skatienu.
Tajā pašā brīdī jūtu, ka mani spēcīgi satver Hansa roka. Ja viņš nenāktu palīgā, es sapņa iespaidā būtu meties jūrā.
- Vai viņš zaudē prātu? - profesors iesaucas.
- Kas noticis? - es jautāju, kad beidzot esmu attapies.
— Vai esi slims?
— Nē, man mirkli uznāca halucinācijas, bet tās ir garām. Vai viss kārtībā?
-Jā! Labs vējš, mierīga jūra! Mēs traucamies ātri, un, ja neesmu kļūdījies, drīz mums jānonāk krastā.
To izdzirdis, es pieceļos un sāku vērot apvārsni; taču ūdens līnija joprojām saplūst ar mākoņu līniju.