Trešdien, 19. augustā. Laimīgā kārtā spēcīgais vējš ļauj mums ātri aizbēgt no cīņas arēnas. Hanss joprojām stāv pie stūres. Tēvocis, ko nezvēru cīniņš bija izrāvis no uzmācīgajām domām, atkal nepacietīgi vēro jūru.
Ceļojums atgūst vienmuļību, ko arī vakardienas briesmas nespēj aizgainīt.
Ceturtdien, 20. augustā. Diezgan brāzmains ziemeļaustrumu vējš. Laiks silts. Ātrums - trīsarpus Ijē stundā.
Pusdienlaikā sadzirdam ļoti tālu troksni. Es pierakstu faktu, nespēdams rast tam izskaidrojumu. Troksnis atgādina nemitīgu dunu.
-Tālumā laikam ir kāda sala vai klintis, pret kurām plīst viļņi, - profesors saka.
Hanss uzrāpjas mastā, bet neziņo ne par kādu rifu. Okeāns ir vienmuļš līdz apvārsnim.
Paiet trīs stundas. Liekas, dārdoņu izraisa tāls ūdens- kritums.
Es to saku tēvocim, bet viņš purina galvu. Tomēr esmu pārliecināts, ka nealojos. Vai tiešām mēs tuvojamies kata- raktai, kas mūs ieraus bezdibenī? Iespējams, profesoram tāds ceļš patiktu, jo tas tuvojas vertikālei, bet man…
Lai kā, dažu ljē attālumā pa vējam vajadzētu būt kaut kādai trokšņainai parādībai, jo tagad dunoņa kļuvusi ļoti stipra. Vai tā nāk no gaisa vai no jūras?
Paceļu skatienu pret tvaikiem, kas karājas atmosfērā, un mēģinu izdibināt to dziļumu. Debesis liekas mierīgas. Mākoņi, kas paceļas visaugstāk pret velvi, šķiet nekustīgi un gaist spožajā gaismas starojumā. Tātad parādības cēlonis meklējams kaut kur citur.
Tad pievēršu uzmanību tīrajai apvāršņa līnijai, kur nav nojaušama ne mazākā migliņa. Horizonts nav mainījies. Bet, ja trokšņa cēlonis ir ūdenskritums, katarakta, ja visa šī jūra gāžas kādā zemākā baseinā, ja dunu rada krītoša ūdens masa, straumei jākļūst stiprākai, ātrumam jāpieaug, dodot man priekšstatu par draudošajām briesmām. Mēru straumi. Tās nav nemaz. Iemetu ūdenī pudeli, tā paliek uz vietas.
Ap četriem Hanss pieceļas, pieķeras mastam un uzrāpjas līdz tā galam. No turienes viņš var pārredzēt loku, ko jūra novelk plosta priekšā, un viņa skatiens sastingst pie kāda punkta. Seja neko neizsaka, bet skatiens kļuvis urbīgs.
— Viņš kaut ko ir ieraudzījis, - tēvocis saka.
— Tā izskatās.
Hanss nošļūc lejā, tad paceļ roku un, uz dienvidiem rādīdams, saka:
- Der nere!
- Vai tur? - tēvocis atbild.
Un, satvēris tālskati, viņš uzmanīgi raugās veselu minūti, kas man liekas gara kā gadsimts.
-Jā! Jā! - profesors iesaucas.
- Ko jūs redzat?
- Virs līmeņa paceļas milzīga strūkla!
- Vai vēl kāds jūras dzīvnieks?
- Iespējams.
- Tad stūrēsim vairāk uz rietumiem, jo mēs taču jau zinām, ko nozīmē sastapšanās ar aizvēsturiskajiem briesmoņiem!
- Turpināsim vien ceļu, - tēvocis atbild.
Paskatos uz Hansu. Tas nesatricināmi tur stūri.
Taču, ja no tāda attāluma iespējams saredzēt strūklu,
ko dzīvnieks šļāc gaisā, tam jābūt pārdabiski lielam. Bēgšana būtu viselementārāko piesardzības noteikumu ievērošana. Bet mēs neesam piesardzīgi.
Tātad turpinām ceļu uzsāktajā virzienā. Jo tuvāk tiekam, jo lielāks izskatās ūdens stabs. Kas tas par briesmoni, kas bez pārtraukuma spēj ievilkt tik milzīgu daudzumu ūdens un šļākt to gaisā?
Astoņos vakarā mūs no viņa vairs nešķir pat divas ljē. Dzīvnieka melnganais, milzīgais, briesmonīgais ķermenis guļ jūrā kā sala. Vai tā ir tikai ilūzija, vai priekšstatu rada bailes? Briesmoņa garums šķiet pārsniedzam tūkstoš tuāzes! Kas gan tas par radījumu, ko nav nojautis nedz Kivjē, nedz Blūmenbahs? Milzenis guļ rāmi, kā aizmidzis; šķiet, jūra to nespēj pacelt, viļņi sitas tam gar sāniem. Ūdens stabs, kas tiek izgrūsts piecsimt pēdu augstumā, lejup krīt kā apdullinoša lietus gāze. Mēs savā neprātā traucamies pretī varenajai masai, kurai par barību nepietiktu pat simt vaļu dienā.
Mani pārņem šausmas. Es negribu tam tuvoties vēl vairāk! Ja vajadzēs, pārgriezīšu buras tauvu! Es protestēju, bet profesors man neatbild.
Piepeši Hanss pieceļas un rāda uz draudīgo plankumu ar pirkstu.
— Holme! - viņš saka.
— Sala! — tēvocis iesaucas.
— Ak sala, — es savukārt saku, plecus raustīdams.
— Bez šaubām, - profesors atbild un skaļi iesmejas.
— Bet ūdens stabs?
— Geizers, — Hanss saka.
— Nu protams, geizers! - tēvocis piekrīt. - Tāds pats geizers, kādi ir Islandē!
Sākumā negribu noticēt, ka esmu tik rupji kļūdījies. Noturēt salu par jūras briesmoni! Bet patiesība ir neapstrīdama, un atliek vienīgi atzīt savu maldīšanos. Tā ir tikai dabas parādība.
Mums tuvojoties, milzu strūklas apmēri kļūst grandiozi. Ja mani vērojumi ir pareizi, sala atgādina kaut ko līdzīgu milzu valim, kura galva paceļas virs ūdens līmeņa desmit tuāzu augstumā. Geizers majestātiski šļācas tā pašā galā. Reizēm atskan dobja duna, un tad varenā strūkla kā sadusmojusies sapurina tvaiku cepuri un uzlec līdz pirmajai mākoņu kārtai. Tā ir vienīgā strūkla. Ap geizeru nav nedz fumarolu, nedz karsto avotu, viss vulkāniskais spēks sako- pojas ūdens stabā. Elektriskās gaismas stari rotājas žilbinošajās šļakatās, ik lāse vizuļo visās varavīksnes krāsās.
— Piestāsim krastā, - profesors saka.
Taču jāizvairās no ūdens gāzmas, kas vienā mirklī nogremdētu plostu. Veikli manevrēdams, Hanss mūs aizved uz salas galu.
Nolecu uz klints. Tēvocis veikli seko, bet mednieks paliek savā vietā kā cilvēks, kas stāv pāri jebkuriem pārsteigumiem.
Ejam pa granītu, kas jaucas ar silīcija tufu; pamats zem kājām dreb kā katls, kurā spiežas pārkarsēts tvaiks; tas ir karsts. Ieraugām centrālo baseinu, no kura paceļas geizers. Iegremdēju ūdenī termometru, tas rāda simt sešdesmit trīs grādus.
Tātad šis ūdens nāk no karsta centra. Tas neapšaubāmi runā pretī profesora Līdenbroka teorijām. Es nespēju atturēties, to nepateicis.
— Nu, un ko tas pierāda tādu, kas neatbilst manām teorijām? — viņš jautā.
- Neko, - es strupi atbildu, redzēdams, ka pret tēvoča stūrgalvību nekas nav iesākams.
Tomēr esmu spiests atzīt, ka līdz šim mums ir apbrīnojami veicies un ka man nesaprotamu iemeslu dēļ ceļojums norit ārkārtējos temperatūras apstākļos; taču šķiet neapšaubāmi skaidrs, ka pienāks brīdis, kad nokāpsim apvidos, kur centrālais karstums sasniedz visaugstākās robežas un pārsniedz visas termometru iedaļas.
Gan jau redzēsim. Tā mēdz teikt profesors, kas, nosaucis vulkānisko salu sava brāļadēla vārdā, dod pavēli turpināt ceļu.
Es vēl dažas minūtes vēroju geizeru. Pamanu, ka tā strūkla nav vienmērīga, ka reizēm tā kļūst vājāka, reizēm atjaunojas ar milzu spēku, un, manuprāt, tam par iemeslu ir dziļumā uzkrāto tvaiku spiediena svārstības.
Beidzot dodamies prom, apmetot līkumu ļoti stāvajām klintīm saliņas dienvidu krastā. Hanss atpūtas brīdi izmanto, lai sakārtotu plostu.
Bet, pirms uz tā kāpju, izdaru dažus aprēķinus, lai noteiktu veikto attālumu, un skaitļus ierakstu kuģa žurnālā. No Graibenas ostas esam pārvarējuši divsimt septiņdesmit jūras ljē un atrodamies sešsimt divdesmit ljē no Islandes - zem Anglijas.
Piektdien, 21. augustā. Brīnumainais geizers ir izzudis no redzesloka. Vējš pieņēmies spēkā, un mēs strauji attālināmies no Aksela salas. Dārdoņa pamazām noklust.
Laiks, ja tā drīkstu izteikties, nupat mainījies. Atmosfēra piesātinās ar tvaikiem, kas aizrauj līdzi sāļo ūdeņu iztvaikošanas radīto elektrību; mākoņi kļūst zemāki un iegūst vienmērīgu, olīvzaļganu nokrāsu; elektriskie stari tikko spēj izspiesties cauri šim nespodrajam priekškaram, kas nolaižas pār skatuvi, uz kuras tūlīt sāksies negaisa izrāde.
Jūtos ārkārtīgi nomākts, kā virs zemes jūtas katra radība, kad tuvojas kataklizma. Pietūkuši mākoņi blīvējas dienvidos un izskatās sevišķi drūmi; tie šķiet "nežēlīgi" — tādi man aizvien liekas mākoņi negaisa sākumā. Gaiss smags, jūra — rāma.
Tālumā mākoņi atgādina milzīgas vates pikas, kas savēlušās gleznainā nekārtībā; pamazām tie piepūšas un saplūst, kļūstot aizvien lielāki; tie ir tik smagi, ka nespēj atrauties no horizonta; bet, vējam pūšot augstākajos slāņos, tie pamazām izkūst, kļūst tumšāki un pavisam draudīgi. Reizēm kāds vēl apgaismots miglas lēveris paceļas pie pelēcīgā priekškara un drīz pazūd necaurspīdīgajā masā.
Nav šaubu, ka atmosfēra piesātināta ar strāvu, arī es pats to jūtu visā ķermenī; mati uz galvas slienas stāvus, it kā es atrastos blakus elektrības mašīnai. Šķiet — ja šobrīd biedri man pieskartos, viņi dabūtu pamatīgu strāvas sitienu.
Desmitos no rīta negaisa pazīmes kļūst vēl skaidrākas; liekas, vējš norimstas, lai vēlāk kļūtu jo spēcīgāks; mākoņi sakopojas milzīgā blāķī, kurā krājas viesuļi.
Man negribas ticēt debesu draudiem, tomēr es nevaru nepateikt:
— Būs negaiss.
Profesors neatbild. Viņa garastāvoklis ir eksplozīvs, jo acu priekšā bezgalīgā tālumā klājas jūra. Manus vārdus dzirdot, viņš tikai parausta plecus.
— Piedzīvosim negaisu, — saku, rādīdams uz apvārsni. — Mākoņi gulstas virsū jūrai, kā gribēdami to saspiest!
Vispārējs klusums. Vējš nostājas. Daba liekas mirusi un neelpo. Es jau redzu mastā blāzmojam vāju svētā Elma uguni, un bura nokarājas smagās krokās. Plosts nekustīgi stāv uz blīvas, gludas ūdens virsmas, kurā nemana ne vilnīti. Bet, ja jau vairs nebraucam uz priekšu, kāpēc vēl paturam uzvilktu buru, kas var mūs pazudināt, līdzko sāksies vētra?
— Ņemsim buru nost un nocirtīsim mastu! Tas būtu daudz prātīgāk!
— Nē, pie joda! - tēvocis iesaucas. - Simtkārt nē! Lai taču vējš mūs satver, bet lai beidzot es ieraugu krasta klintis, lai plosts kaut vai sašķīstu pret tām drusku druskās!
Viņš tikko ir izteicis šos vārdus, kad dienvidos apvārsnis piepeši pārvēršas. No tvaikiem rodas ūdens, un gaiss, kam strauji jāpiepilda kondensācijas radītie tukšumi, pārvēršas par viesuļvētru. Tā nāk no alas vistālākajiem stūriem. Kļūst aizvien tumšāks. Es tik tikko spēju kaut ko uzrakstīt.
Plosts sašķiebjas un salecas. Tēvocis tiek notriekts zemē. Es aizrāpoju pie viņa. Viņš ir stipri ieķēries tauvas galā un, šķiet, ar patiku vēro elementu trakošanu.
Hanss nekustas. Viņa garie mati, ko vējš no aizmugures pūš priekšā nekustīgajai sejai, padara viņu pavisam ērmotu, jo ik mata galu elektrība ceļ uz augšu, veidojot mirdzošus pušķīšus. Viņa biedējošā maska atgādina pirmsdilūvija cilvēku, kas dzīvojis vienā laikā ar ihtiozauriem un megateriem.
Taču masts pretojas vētras spēkam. Bura piepūšas kā pārsprāgt gatavs balons. Plosts traucas ātrumā, kuru vairs nespēju noteikt, taču ne tik ātri kā ūdens pilieni, ko tas rada, tie milzumātrajā kustībā veido skaidras, taisnas līnijas.
— Bura, burai — es saucu, ar rokām rādīdams, ka tā jānolaiž.
— Nē! - tēvocis atbild.
- Nej, - Hanss atkārto, mazliet papurinādams galvu.
Lietus veido krācošu ūdenskritumu, kas klājas priekšā
apvārsnim, uz kuru drāžamies kā neprātīgi. Bet, pirms lietus aizkars sasniedz mūs, tas pašķiras, jūra sāk trakot, un iedarbojas elektrība, ko rada plaša ķīmiska reakcija. Pērkona dārdiem pievienojas spoži zibeņi; tvaiki spēji sakarst, krusas graudi, kuri birst uz mūsu darbarīku un ieroču metāla, spīd; saceltās bangas liekas līdzīgas ugunsvēmēju kalnu akmens bluķiem, zem kuriem kvēlo iekšējā uguns; katra viļņa galotni vainago liesma.
Acis žilbst no gaismas spilgtuma; ausis džinkst no pērkona grāvieniem. Jāturas pie masta, kas viesulī lokās kā niedrīte.
(Te manas ceļojuma piezīmes kļūst ļoti saraustītas. Esmu spējis izlasīt vairs tikai dažus paviršus vērojumus, kas fiksēti gandrīz vai automātiski. Bet savā lakonismā un pat neskaidrībā tie šķiet pilni emociju, kuru varā biju, un tās stāvokli attēlo labāk nekā atmina.)
Svētdien, 23. augustā. Kur mēs esam? Mūs nes prom neizmērojamā ātrumā.
Nakts bija drausmīga. Negaiss nerimstas. Mēs dzīvojam nepārtrauktā troksnī, nebeidzamā eksplozijā. Ausis asiņo. Nav iespējams pārmīt ne vārdu.
Zibeņošana nerimstas. Es redzu atgriezeniskus zibeņus, kas, strauji uzšķīlušies, atsitas pret ūdens virsmu un tiek raidīti augšup, trāpīdami granīta jomolā. Kas notiks, ja tas sagrūs! Ir arī zibeņi, kas sazarojas, tādi, kuri iegūst uguns lodes veidu un sprāgst kā bumbas. Liekas, tāpēc kopējais troksnis nekļūst stiprāks; tas sasniedzis intensitātes robežu, līdz kurai cilvēka auss spēj uztvert, un, ja reizē eksplodētu visi pulvera pagrabi pasaulē, mūsu dzirdei troksnis tāpēc nemainītos.
Mākoņu virsma nemitīgi raida gaismu: no to molekulām nepārtraukti plūst elektriskā strāva; liekas, gaisa gāzu sastāvs ir mainījies; neskaitāmi ūdens stabi paceļas augšup un pēc tam putodami gāžas atpakaļ.
Kurp mēs traucamies? Tēvocis nogūlies plosta galā visā garumā.
Karstums strauji pieaug. Skatos uz termometru: tas rāda… (skaitlis izdzisis).
Pirmdien, 24. augustā. Tas nebeidzas! Kālab gan lai nebūtu tā, ka šī blīvā atmosfēra, reiz pārveidojusies, nepaliek tāda pastāvīgi?
Nogurums mūs pilnīgi salauzis. Hanss ir tāds pats kā parasti. Plosts nemainīgi traucas uz dienvidaustrumiem. No Aksela saliņas esam nobraukuši vairāk nekā divsimt ljē.
Pusdienlaikā negaisa spēks dubultojas. Ir pamatīgi jānostiprina ikviens bagāžas priekšmets. Kārtīgi piesienamies arī paši. Viļņi gāžas pāri galvai.
Jau trīs dienas nav iespējams pārmīt ne vārdu. Mēs atveram muti, kustinām lūpas, bet tām pāri netiek neviena sadzirdama skaņa. Nevar nekā saprast pat tad, ja viens otram mēģinām kliegt ausī.
Tēvocis pievirzījies man tuvāk. Viņš izrunā dažus vārdus. Man šķiet, ka dzirdu: "Esam pagalam." Bet neesmu pārliecināts, vai sapratu pareizi.
Es uzrakstu: "Nolaidīsim buru."
Viņš piekrītoši māj ar galvu.
Viņš vēl nav beidzis to darīt, kad uz plosta parādās uguns bumba. Masts un bura vienā mirklī uzsprāgst augstu gaisā, un man tie šķiet līdzīgi pterodaktilam — aizvēsturiskajam, fantastiskajam putnam.
Mūs pārņem šaušalas. Daļēji balta, daļēji ažūra lode desmit sprīžu diametrā lēnām slīd, apbrīnojami ātri griez- dāmās viesuļa pavadā. Tā klejo šurpu turpu, klīst pa plosta virsbūvi, vieglītēm noripo, palecas, pieskaras pulvera kastei. Šausmas! Mēs uzsprāgsim gaisā! Nē. Žilbinošā bumba attālinās; tā tuvojas Hansam, kas lodi neatlaidīgi vēro; tā virzās tuvāk tēvocim, kas uz ceļgaliem ātri rāpjas prom, no tās bēgdams, un man, kurš bāls drebu karstajā gaismā; lode dejo man pie kājas, ko mēģinu pavilkt nost. Man tas neizdodas.
Gaisā sajūtama salpetra smaka; tā iespiežas rīklē un plaušās. Slāpstam.
Kāpēc es nespēju atraut kāju? Plosts taču tur to ciet! Kā tad, elektriskās lodes klātbūtne ir magnetizējusi visu metālu uz plosta; instrumenti, darbarīki un ieroči kustas un sitas kopā klikšķēdami; mana zābaka naglas stipri līp pie plosta sastiprinājuma dzelzs plāksnes. Es nespēju atraut kāju no tās!
Beidzot, sasprindzinājis pēdējos spēkus, atrauju zābaku brīdī, kad lode jau grasās to ietvert savā riņķojumā līdz ar mani, ja…
Cik žilbinoša gaisma! Lode eksplodē! Mūs apšļāc liesmu strūklas!
Tad viss apdziest. Paspēju ieraudzīt tēvoci - viņš izstiepies garšļaukus uz plosta, Hansu, kas joprojām stāv pie stūres, "spļaudams uguni" - mirdzēdams piesātinošajā elektrībā.
Kurp mēs traucamies? Kurp traucamies?
Otrdien, 25. augustā. Atjēdzos no ilgas nesamaņas. Negaiss turpinās; zibeņi lokās kā atmosfērā palaistas čūskas.
Vai joprojām esam jūrā? Jā, mūs trenc ar neaprēķināmu ātrumu. Esam traukušies zem Lamanša, Anglijas, Francijas, iespējams — zem visas Eiropas.
Atskan citāds troksnis. Tiešām, kut kur bangas plīst pret klinīm… Bet tad…
Te beidzas tas, ko saucu par "kuģa žurnālu" un tika laimīgi izglābts katastrofā. Turpinu stāstu kā sākumā.
Neko nevaru pateikt par to, kā plosts triecās pret krasta rifiem. Jutu, ka tieku iemests ūdenī, un, ja esmu izglābies no nāves, ja mani locekļi nav sadragāti pret asajām radzēm, tad tikai tāpēc, ka Hanss ar savu spēcīgo roku mani izvilka no bezdibeņa.
Drosmīgais islandietis mani iznesa tik augstu krastā, ka viļņi vairs nevarēja aizsniegt, un nolika nokaitētajās smiltīs blakus tēvocim.
Pēc tam viņš atgriezās pie klintīm, pret kurām sitās trakojošas bangas, lai izglābtu to, kas vēl glābjams. Es nespēju parunāt; pārdzīvojumi un nogurums bija mani salauzuši. Atjēdzos tikai pēc vairāk nekā stundas.
Lietus turpināja gāzt straumēm, bet jau ar tādu spēku, kas vēstīja par negaisa beigām. Kāds klinšu krāvums deva mums patvērumu pret debesu ūdeņiem. Hanss sagatavoja ēdienu, kuram nespēju pieskarties, un mēs visi, trīs nomoda nakšu izmocīti, iekritām smagā miegā.
Nākamajā dienā laiks bija brīnumjauks. Debesis un jūra — nomierinājušās. No negaisa — ne pēdu. Pamostoties dzirdēju profesora priecīgos vārdus. Viņš izskatījās neaprakstāmi laimīgs.
— Nu, manu zēn, vai labi izgulējies?
Vai tikai viņš vēl nepateica, ka esam Kēnigštrāses mājā, ka es mierīgi dodos pie brokastu galda un šodien beidzot salaulāšos ar nabaga Graibenu?
Diemžēl - ja negaiss mūs būtu aizpūtis kaut uz austrumiem, ja mēs atrastos zem Vācijas, zem ielas, kur mājoja viss, ko pasaulē mīlēju, mani no tā tomēr šķirtu vēl četrdesmit jūdzes. Jo tās būtu vertikālas jūdzes granīta klintī, un īstenība vajadzētu veikt vairāk neka tūkstoš jūdzes, lai tur nokļūtu.
Visas šīs sāpīgās domas acumirklī pavīdēja smadzenēs, pirms atbildēju uz tēvoča jautājumu.
-Ak tā, - viņš atkārtoja, — tu negribi sacīt, ka esi labi gulējis!
- Ļoti labi, - es atbildēju. - Man vēl sāp visi kauliņi, bet tas nekas.
- Gluži nekas, tikai mazs nogurums.
- Bet jūs, tēvoc, man šodien liekaties sevišķi priecīgs. -Sajūsmināts, manu zēn! Sajūsmināts! Mēs esam nonākuši pie mērķa!
- Vai tad ekspedīcija beigusies?
- Nebūt ne, bet esam tikuši pāri jūrai, kurai nevarēja saredzēt galu. Tagad atkal iesim pa cietzemi un tiešām ieklūsim Zemes dzīlēs.
- Atļaujiet jums kaut ko pavaicāt, tēvoc.
- Es atļauju, Aksel.
- Un kā mēs atgriezīsimies virszemē? -Virszemē? Vai tiešām tu jau domā par mājupceļu,
pirms esi ticis pie mērķa?
- Nē, es tikai gribētu zināt, kāds būs šis ceļš.
-Tas būs pavisam vienkāršs. Kad nonāksim planētas centrā, atradīsim jaunu ceļu, pa kuru doties augšup, vai arī pavisam prātīgi iesim atpakaļ pa to pašu, pa kuru nācām. Manuprāt, tas aiz mums neaizvērsies.
- Tad vajadzētu kārtīgi salabot plostu.
- Noteikti.
- Bet vai mums ir palicis pietiekami daudz pārtikas, lai veiktu tik lielus darbus?
- Kā gan citādi! Hanss ir izveicīgs puisis, un esmu pārliecināts, ka viņš izglābis lielāko daļu kravas. Iesim un paskatīsimies paši!
Atstājām visiem vējiem pavērto klints iedobumu. Reizē cerēju un baiļojos; man likās neiespējami, ka, pret klintīm triecoties, plosts nav pazaudējis visu, kas uz tā bija nostiprināts. Taču alojos. Krastmalā nonācis, ieraudzīju Hansu starp dažādiem kārtīgi novietotiem priekšmetiem. Tēvocis dziļā pateicībā paspieda viņam roku. Islandietis, šis pārcilvēciski pašaizliedzīgais cilvēks, kādu varbūt otru pasaulē nemaz nevarētu atrast, bija strādājis, kamēr mēs gulējām, un ar dzīvības briesmām izglābis visvērtīgāko.
Tas nenozīmē, ka mēs nebūtu cietuši ievērojamus zaudējumus; nebija, piemēram, vairs neviena ieroča, bet bez tiem galu galā varēja iztikt. Pulvera krājums bija palicis neskarts, kaut gan negaisa laikā tik tikko neuzsprāga.
— Nu, ja jau ieroču vairs nav, mums nebūs jāmedī.
— Labi. Bet kā ar instrumentiem?
— Te ir manometrs - visnoderīgākais no visiem, par to es bez apdomāšanās atdotu visus citus! Ar to varu aprēķināt dziļumu un zināt, kad būsim sasnieguši centru. Citādi mums varētu noiet greizi un mēs izllstu no pazemes otrā pasaules malā!
Tā bija nežēlīga jautrība.
— Bet kompass?
— Tas ir te, uz klints, un lieliskā stāvoklī, tāpat kā hronometrs un termometri. Mednieks gan ir nenovērtējami dūšīgs vīrs!
Tas tiešām bija jāatzīst. Bija arī darbarīki - ieraudzīju, ka smiltīs noliktas kāpnes, virves, cērtes, kapļi un viss kas cits.
Bet vēl bija jānoskaidro pārtikas jautājums.
— Un pārtika? — es vaicāju.
— Paskatīsimies, kā ir ar tās krājumiem.
Provianta kastes stāvēja, sarindotas krastā vislabākajā kārtībā; lielāko daļu no tām jūra nebija sabojājusi, un sausiņu, sālītās gaļas, kadiķu degvīna un kaltēto zivju varētu pietikt vēl četriem mēnešiem.
- Četri mēneši! - profesors iesaucās. - Mums pietiek laika gan turpceļam, gan atpakaļceļam, un no tā, kas paliks pāri, es sarīkošu dzīres saviem kolēģiem Johaneumā!
Man jau sen vajadzēja būt pieradušam pie tēvoča temperamenta, tomēr šis cilvēks mani joprojām pārsteidza.
- Un tagad, - viņš turpināja, mēs atjaunosim dzeramā krājumus, savācot lietus ūdeni, kas negaisa laikā sakrājies visos granīta baseinos; tātad mums nav iemesla baidīties arī no slāpēm. Ieteikšu Hansam iespējami kārtīgi salabot plostu, lai gan nedomāju, ka mums tas vēl noderēs.
- Kā tad tā?
- Tā ir tikai mana doma. Esmu pārliecināts, ka mēs ne- atgriezīsimies virszemē tur, kur nokāpām planētas dzīlēs.
Raudzījos profesorā diezgan izaicinoši. Gudroju, vai viņš nav zaudējis prātu. Un tomēr viņš pats nezināja, cik tuvu ir patiesībai.
- Iesim brokastīs, — viņš teica.
Es viņam sekoju uz augstā klintsraga, kad viņš bija nodevis medniekam visus rīkojumus. Kaltētā gaļa, sausiņi un tēja bija lieliska maltīte - jāatzīstas, viena no gardākajām, kādas savā mūžā esmu ēdis. Izsalkums, svaigais gaiss, miers pēc satraucošajiem pārdzīvojumiem apveltīja ēdienu ar debešķīgu garšu.
Brokastojot pajautāju tēvocim, kur patlaban atrodamies.
- Manuprāt, šobrīd ir grūti to aprēķināt, - sacīju.
- Jā, precīzi aprēķināt ir grūti, - tēvocis piekrita, - jo trijās negaisa dienās es nevarēju fiksēt plosta ātrumu un virzienu; tomēr aptuveni savu stāvokli noteikt varam.
-Tiešām, pēdējie mērījumi tika izdarīti uz geizera saliņas…
- Uz Aksela saliņas, manu zēn! Nenoraidi tādu godu - tavā vārdā nosaukta pirmā sala, kas atklāta Zemes centra masīvā.
— Lai tā būtu! Kad nonācām uz Aksela saliņas, mēs pa jūru bijām veikuši apmēram divsimt septiņdesmit jūras jūdžu un atradāmies vairāk nekā sešsimt ljē no Islandes.
— Labi! Pieņemsim to par pamatu un pierēķināsim četras negaisa dienas, kad ātrums nevarēja būt mazāks par astoņdesmit jūdzēm divdesmit četrās stundās.
— Tā varētu būt. Tad jāpieskaita vēl trīssimt ljē.
— Jā, un izrādās, ka Līdenbroka jūra no krasta līdz krastam ir gandrīz sešsimt ljē plata! Vai zini, Aksel, ka lielumā tā var gandrīz sacensties ar Vidusjūru?
— Jā, it sevišķi, ja mēs to esam šķērsojuši platumā.
— Tas ir pilnīgi iespējams!
— Un dīvainā kārtā, ja mums taisnība, tagad šī Vidusjūra mums ir virs galvas!
— Tiešām!
— Tiešām gan — esam deviņsimt ljē attālumā no Reik- j avi kas.
— Tas ir krietns ceļa gabaliņš, manu zēn. Bet, lai mēs būtu zem Vidusjūras, Turcijas vai Atlantijas okeāna, tas vēl nenozīmē, ka neesam novirzījušies no iecerētās līnijas.
— Nē, bet vējš likās pastāvīgs, tāpēc es domāju, ka šis krasts atrodas dienvidaustrumos no Graibenas ostas.
— Labi, par to viegli pārliecināties, ieskatoties kompasā.
Profesors piegāja pie klints, uz kuras Hanss bija nolicis
instrumentus. Viņš bija priecīgs, vingrs, berzēja rokas, izrieza krūtis. īsts jauneklis! Es viņam sekoju, jo gribēju redzēt, vai savos minējumos neesmu kļūdījies.
Pie klints nonācis, tēvocis paņēma kompasu, nolika to horizontāli un vēroja adatu, kas, brīdi drebējusi, magnētiskā spēka ietekmē apstājās.
Profesors skatījās, izberzēja acis un skatījās atkal. Beidzot viņš pagriezās uz manu pusi un likās gluži apstulbis.
— Kas noticis? - es jautāju.
Viņš pamāja, lai ielūkojos instrumentā. Es aiz pārsteiguma iekliedzos. Kompasa adata rādija ziemeļus tur, kur, mūsuprāt, bija dienvidi. Tā griezās uz krasta pusi, nevis uz selgu.
Pakratīju kompasu un apskatīju to vēlreiz. Tas bija pilnīgi neskarts. Lai kādu stāvokli liku adatai ieņemt, tā stūrgalvīgi rādīja šo negaidīto virzienu.
Tātad nebija nekādu šaubu: negaisa laikā vējš spēji sagriezies otrādi, mēs to neesam pamanījuši un esam ar plostu atdzīti uz krastu, kuru, pēc tēvoča domām, bijām jau atstājuši.