Būtu grūti attēlot visas jūtas, kas pārņēma profesoru Līdenbroku, — milzīgs pārsteigums, neticība un beidzot - dusmas. Nekad nebiju redzējis cilvēku vispirms tik apmulsušu un pēc tam — tik niknu. Nogurdinošais brauciens bija jāsāk no jauna, tāpat arī vēlreiz jāuzņemas risks. Mēs bijām nevis virzījušies uz priekšu, bet kāpušies atpakaļ!
Taču tēvocis drīz saņēmās.
- Kādus jokus ar mani izspēlē liktenis! — viņš iesaucās. - Pret mani sazvērējušies dabas elementi! Gaiss, uguns un ūdens apvienojas, lai nelaistu mani uz priekšu! Nu, tagad tie redzēs, ko iespēj mana griba! Es nepadošos, es neatkāpšos ne par pēdu, un mēs vēl redzēsim, kā cilvēks pārspēj dabu!
Oto Līdenbroks stāvēja uz klints nikns un draudīgs, līdzīgs Ajaksam, kas izaicina dievus. Taču es uzskatīju par nepieciešamu iejaukties un izbeigt bezprātīgo aizraušanos.
- Paklausieties, - es noteikti sacīju, - kaut kur ir robeža jebkurai godkārei; nevar cīnīties pret neiespējamību; mēs esam slikti sagatavoti jūras braucienam; nevar veikt piecsimt ljē, turoties uz šā tā sasaistītiem baļķiem, kuriem buras vietā ir segas un par stūri - nūja, kad jācīnās pret satrakotiem vējiem. Mēs nevaram plostu vadīt, esam negaisu rotaļlieta, un tikai neprātīgie var kaut mirkli iedomāties tādu neiespējamu braucienu atkārtot.
Es varētu vēl desmit minūtes nepārtraukti citu pēc cita nosaukt neapgāžamus argumentus, bet apklusu, pamanījis, ka profesors manos vārdos nemaz neklausās.
- Uz plostu! - viņš iesaucās.
Tāda bija viņa atbilde. Es varēju darīt, ko vien vēlējos, - lūgties, protestēt, - bet sadūros ar apņēmību, kas bija cietāka par granītu.
Tobrīd Hanss beidza labot plostu. Tā vien šķita, ka šis dīvainais cilvēks nojauš profesora nodomus. Viņš plostu bija nostiprinājis ar dažiem fosilo koku gabaliem. Jaunizgatavo- tajā burā jau rotājās vējš.
Profesors pateica pavadonim dažus vārdus, un tas acumirklī ķērās pie bagāžas, lai visu sagatavotu aizbraukšanai. Gaiss bija dzidrs, ziemeļrietumu vējš likās pastāvīgs.
Ko es varēju iesākt? Vai es viens spēju turēties pretī viņiem diviem? Ja vēl Hanss nāktu man talkā! Bet nē! Likās, ka islandietis ir pilnīgi aizmirsis personisko gribu un ir devis atteikšanās solījumu. No savam saimniekam tik padevīga kalpa es nevarēju sagaidīt neko. Bija vien jāturpina ceļš.
Tāpēc grasījos ieņemt uz plosta parasto vietu, kad tēvocis ar rokas mājienu mani apturēja.
- Mēs ceļā dosimies tikai rīt, - viņš teica.
Es iepletu rokas kā cilvēks, kas padevies liktenim.
- Es nedrīkstu neko atstāt neievērotu, — profesors atsāka, - un, ja jau liktenis mani atdzinis šajā krastā, es to neatstāšu, pirms būšu izpētījis.
Šādi vārdi kļūs saprotami, ja pateikšu, ka bijām gan nonākuši ziemeļu krastā, taču nevis tur, no kurienes devāmies jūrā. Graibenas osta, domājams, atradās uz rietumiem. Bija prātīgi apsekot jauno pietauvošanās vietu.
- Iesim un pētīsim! - es teicu.
Un, atstājuši Hansu strādājam, mēs devāmies prom. Liedags starp ūdens malu un klintīm bija plats. Gājām veselu pusstundu, līdz nonācām pie klinšu sienas. Zem mūsu kājām sadrupa neskaitāmi visādas formas un dažādu krāsu gliemežvāki, kuros bija mituši aizvēsturiskie dzīvnieki. Pamanīju arī milzīgas bruņas, kuru diametrs bieži pārsniedza piecpadsmit pēdas. Tās piederējušas milzīgajiem pliocēna laikmeta gliptodontiem, kuru bāla kopija ir mūsdienu bruņurupuči. Zemi klāja arī daudz akmens drumslu - veselas rindas viļņu nogludinātu oļu. No tā secināju, ka pašreizējo liedagu savulaik segusi jūra. Tās viļņi bija atstājuši nepārprotamas pēdas uz klintīm, kas tolaik slējās ārā no ūdens.
Tas varēja zināmā mērā izskaidrot šīs jūras atrašanos četrdesmit jūdzes zem zemes. Taču, manuprāt, ūdens masa pamazām iesūcās Zemes dzīlēs, un tā cēlās no pasaules okeāna, kas te nokļūst pa kādu plaisu. Tomēr bija jāpieņem, ka šī plaisa tagad ir aizvērusies un ka šī ala, vai, pareizāk sakot, rezervuārs piepildījies samērā īsā laikā. Iespējams pat, ka šis ūdens, kam vajadzējis cīnīties pret apakšzemes kvēli, daļēji iztvaikojis. Tā varēja izskaidrot, kāpēc mums virs galvas karājas mākoņi un kāpēc izlādējas elektrība, kas rada negaisus Zemes masīvā.
Tāds redzēto parādību izskaidrojums man likās pieņemams, jo, lai cik lieli ir dabas brīnumi, tie vienmēr izskaidrojami ar fizikāliem cēloņiem.
Gājām pa nogulu iežiem, ko, tāpat kā visas tā perioda augsnes, veidojuši ūdeņi, kas tik plaši pletās uz zemeslodes. Profesors uzmanīgi pētīja katru klinšu sadures vietu. Ja atrastos kāda sprauga, pa to varētu zondēt dziļumu.
Bijām nogājuši pa Lldenbroka jūras krastu apmēram jūdzi, kad reljefs piepeši mainīja raksturu. Tas šķita sabangots, apakšējo slāņu izvirduma spēji salauzīts. Dažās vietās izciļņi vai iegrimumi liecināja par spēcīgām Zemes masīva pārbīdēm.
Ar grūtībām gājām pa granīta lauzumiem, kuros jaucās silekss, kvarcs un alūvija nogulumu kārtas, un tad piepeši mums pavērās vesels kauluiem nosēts klajums. Tas atgādināja milzīgu kapulauku, kurā divdesmit gadsimtu paaudzes sajaukušas savus pīšļus. Tālumā rēgojās kaulu atlieku pauguri. Tie viļņojās līdz pat apvārsnim un izgaisa kūstošā miglā. Iespējams, ka šajā klajumā sakopojās visa dzīvnieku attīstības vēsture, kas apdzīvotās pasaules pārāk jaunajos slāņos tik tikko izlasāma.
Mūs mudināja nepacietīga ziņkāre. Zem kājām, sausi krakšķēdami, sabirza aizvēsturisko dzīvnieku kauli un fosilijas — tādas pašas, kādu dēļ lielu pilsētu muzeji strīdās kā retu dārgumu dēļ. Nepietiktu tūkstoš Kivjē mūžu, lai rekonstruētu organisko būtņu skeletus, kas gulēja šajā grandiozajā kapličā.
Jutos gluži apstulbis. Tēvocis pacēla garās rokas pret velvi, kas mums bija debesu vietā. Viņa plati atvērtā mute, aiz briļļu stikliem mirdzošās acis, galva, ko viņš purināja, visa poza pauda bezgalīgu izbrīnu. Profesora priekšā bija nenovērtējama merikoteru, leptoteru, lopodionu, anoplotēru, megateru, mastodontu, protopiteku, pterodaktilu - visu pirmsdilūvija briesmoņu kolekcija, ko viņš varēja aplūkot un pētīt pēc sirds patikas. Salīdzinājumam iedomājieties bibliofīlu, kas piepeši būtu nonācis Omara nodedzinātajā slavenajā Aleksandrijas bibliotēkā, kura brīnumainā kārtā būtu atdzimusi no pelniem.
Bet vēl daudz lielāku pārsteigumu piedzīvojām, kad, brienot pa dzīvnieku pīšļiem, viņš pacēla galvaskausu un drebošā balsī iesaucās:
- Aksel, Aksel, tas ir cilvēka galvaskauss!
- Tiešām, cilvēka galvaskauss, tēvoc! - es atbildēju tikpat pārsteigts.
-Jā, manu zēn. Ak, Milna-Edvardsa kungs! Ak, Katre- fāga kungs! Kāpēc te, kur esmu es, Oto Līdenbroks, neesat nonākuši jūs!