Lai saprastu, kāpēc tēvocis pieminēja slavenos franču zinātniekus, ir jāzina, ka neilgi pirms mūsu došanās ekspedīcijā bija noticis ievērojams atklājums paleontoloģijā.
1863. gada 28. martā Francijā zemes racēji, kas Bušē de Pērta vadībā strādāja Mulēnkiņonas karjerā netālu no Abevilas Sommas departamentā, četrpadsmit pēdu dziļumā atrada cilvēka žokļa kaulu. Tas bija pirmais tāda veida atradums, kas ieraudzīja dienas gaismu. Netālu no žokļa kaula no zemes izraka arī akmens cirvjus un apstrādātus, nokrāsotus, laika gaitā ar patinu pārklājušos krama gabalus.
Par šo atklājumu daudz runāja ne tikai Francijā, bet arī Anglijā un Vācijā. Vairāki Franču institūta zinātnieki, viņu vidū arī Milns-Edvardss un de Katrefāgs ļoti ieinteresējās par šo problēmu, viņi pierādīja kaula neapšaubāmo autentiskumu un "žokļa procesā", kā to dēvēja Anglijā, bija vieni no dedzīgākajiem aizstāvjiem.
Apvienotās karalistes ģeologiem, kas faktu uzskatīja par neapšaubāmu, - Falkoneram, Baskam, Karpenteram un citiem - piebiedrojās vācu zinātnieki, un viņu vidū viens no aizrautīgākajiem entuziastiem bija mans tēvocis Līdenbroks.
Kvartārā perioda cilvēka fosilās atliekas likās neapgāžami pierādītas un pieņemtas.
Tiesa, šo sistēmu nikni apkaroja Eljē de Bomons. Šis loti cienījamais zinātnieks apgalvoja, ka Mulēnkiņonas slānis nepieder pie "dilūvija", ka tas ir jaunāks, un, šajā ziņā būdams vienisprātis ar Kivjē, nepieņēma varbūtību, ka cilvēks dzīvojis vienā laikā ar kvartārā perioda dzīvniekiem. Tēvocis Līdenbroks kopā ar ģeologu vairākumu cīnījās par savu ideju, disputēja un diskutēja, un Eljē de Bomons ar saviem uzskatiem palika gandrīz viens pats.
Šos strīdus mēs zinājām visos sīkumos, taču mums nebija ne jausmas par to, ka pēc mūsu aiziešanas ekspedīcijā jautājums ticis risināts tālāk. Līdzīgus apakšžokļus, lai arī tie piederējuši atšķirīgu tipu un nāciju cilvēkiem, atrada vairāku alu augsnē Francijā, Šveicē, Beļģijā, tāpat arī atraka ieročus, mājturības priekšmetus, bērnu, pusaudžu, vīriešu un sirmgalvju skeletus. Kvarātrā perioda cilvēka eksistence ar katru dienu apstiprinājās aizvien skaidrāk.
Un tas vēl nebija viss. Terciārā pliocēna slāņos atrastās paliekas deva visdrosmīgākajiem zinātniekiem iespēju apgalvot, ka cilvēku dzimums ir vēl vecāks. Tiesa, šie atradumi nebija cilvēku kauli, bet gan tikai cilvēka roku darināti priekšmeti, tāpat arī rūpīgi nopulēti, pat izgriezumiem izrotāti fosilo dzīvnieku augšstilba un lielakauli, kas neapšaubāmi uzrādīja cilvēka darba pēdas.
Tātad vienā lēcienā cilvēks atkāpās pa laika kāpnēm daudzus gadsimtus; tas bija dzīvojis pirms mastodonta, kļuva "Vidusjūras ziloņa" laikabiedrs; viņa eksistence sasniedz simttūkstoš gadu, jo visslavenākie ģeologi pieņem, ka tik sen ir veidojušies pliocēna slāņi.
Tāds tolaik bija paleontoloģijas stāvoklis, un ar to, ko zinājām, pietika, lai saprastu mūsu pārsteigumu, ieraugot Līdenbroka jūras kaulu klājienu. Tādēļ var saprast arī tēvoča bezgalīgo pārsteigumu un prieku, ko viņš izjuta, kad divdesmit soļu tālāk satikās - tā tiešām var teikt - vaigu vaigā ar kvartārā laikmeta cilvēku.
Tas bija pilnīgi neapšaubāms cilvēka ķermenis. Vai gan zeme ar sevišķām īpašībām, kāda ir, piemēram, Bordo Sen- mišela kapsētā, nesaglabā līķus gadsimtiem ilgi? To es nevaru pateikt. Taču šis līķis, kas šķita kā ar pergamentu apvilkts, bet vēl apaļīgiem locekļiem - tā vismaz izskatījās -, ar neskartiem zobiem, kupliem matiem un draudīgi gariem roku un kāju nagiem atklājās mūsu skatieniem tāds, kāds bija dzīvojis.
Es šīs aizvēsturiskās parādības priekšā kļuvu mēms. Klusēja arī tēvocis, kas parasti bija aizrautīgs un daiļrunīgs diskutētājs. Mēs līķi pacēlām. Tas raudzījās uz mums ar tukšiem acu dobuļiem. Aptaustījām viņa skanīgo krūšukurvi.
Kad brīdi bijām klusējuši, tēvocis bija uzvarēts, un profesors Oto Līdenbroks, temperamenta aizrauts, aizmirsa mūsu ceļojuma apstākļus, vietu, kur atradāmies, milzīgo alu, kas turēja mūs savā gūstā. Viņš acīmredzot iztēlojās, ka atrodas Johaneumā, savu studentu priekšā, jo pamācīgā tonī sāka runāt iedomātai auditorijai.
— Kungi, - viņš teica, - man ir tas gods iepazīstināt jūs ar kvartārā perioda cilvēku. Lieli zinātnieki ir nolieguši tā eksistenci, citi, ne mazāk diži, ir to apliecinājuši: Ja te būtu paleontoloģijas neticīgie Tomi, viņi varētu šim cilvēkam pieskarties un būtu spiesti atzīt savu kļūdu. Es zinu, ka uz šādiem atklājumiem zinātnei jāraugās ar lielu piesardzību. Zinu, kādā veidā ar fosilajiem cilvēkiem ir manipulējuši Barnums un citi blēži. Es zinu, kā tika "atrasts" Ajaksa augšstilba kauls, šķietamās Oresta mirstīgās atliekas, ko it kā atrakuši spartieši, un desmit olektis garais Asteriusa ķermenis, par kuru raksta Pausaniuss. Esmu lasījis ziņojumus par skeletu, kuru Trapani atrada četrpadsmitajā gadsimtā
un vēlējās saskatīt Polifēmu, kā ari par sešpadsmitajā gadsimtā Palermas apkaimē izrakto milzi. Jūs, kungi, tikpat labi kā es zināt, kādu analīzi 1577. gadā Lucernā slavenais ārsts Fēlikss Plāters izdarīja lielajiem kauliem, kuri, pēc viņa domām, piederējuši milzim deviņpadsmit pēdu garumā. Esmu aizrautīgi lasījis Kasanjona traktātus un visus memuārus, referātus un koreferātus, kas publicēti sakarā ar Gallijas iekarotāja simbru karaļa Teutoboha skeletu, ko Dofinē smiltājā izraka 1613. gadā. Astoņpadsmitajā gadsimtā es būtu cīnījies kopā ar Pjēru Kapē pret Seihcera preadamītu eksistenci. Man rokās ir kāds raksts ar nosaukumu Gigans…
Tad parādījās tēvoča nelaime - nespēja publiski izrunāt grūtus vārdus.
- Raksts ar nosaukumu Gigans…
Tālāk viņš netika.
- Giganteo…
Neiespējami! Nejaukais vārds negribēja raisīties no mēles. Johaneumā neapšaubāmi skanētu smiekli.
- Gigantosteoloģija, — profesors Līdenbroks, divreiz nolamājies, beidzot pateica.
Pēc tam viņš turpināja jo sparīgāk un aizrautīgāk:
-Jā, kungi, es to visu zinu! Zinu arī, ka Kivjē un Blū- menbahs minētajās paliekās saskatīja parastus mamuta un citu kvartārā perioda dzīvnieku kaulus. Bet šinī gadījumā šaubas jau būtu zinātnes zaimošana! Līķis ir te! Jūs varat to apskatīt un aptaustīt. Tas nav skelets, tas ir neskarts ķermenis, kas iekonservējies vienīgi antropoloģijas labad!
Šim apgalvojumam tiešām gribējās runāt pretī.
- Ja man būtu iespēja to nomazgāt sērskābes šķīdumā, - tēvocis turpināja, — es no tā notīrītu visas augsnes paliekas un spīdīgos gliemežvākus, kas ķermenī iespiedušies. Taču man nav labā šķīdinātāja. Tomēr šis ķermenis mums par sevi pastāstīs ari tāds, kāds ir.
Tajā brīdī profesors satvēra līķi un sāka to grozīt tik veikli kā retumu izrādītājs.
- Jūs redzat, - profesors turpināja, - ka viņš nav ne sešas pēdas garš un ka mūsu priekšā nav nekāds milzis. Viņš, bez šaubām, pieder pie kaukāziešu rases. Tā ir baltā rase - mūsu rase! Fosilais galvaskauss ir regulāri ovoīds bez attīstītiem vaigu kauliem un bez izvirzīta zoda. Jūs te neredzat ne miņas no apakšžokļa izvirzījuma, kas veido sejas leņķi. Izmēriet šo leņķi - tas ir gandrīz divdesmit četri grādi. Bet es turpinu savas dedukcijas un iedrošinos sacīt, ka šis cilvēku dzimuma paraugs pieder pie indoeiropiešu tipa, kas izplatīts no Indijas līdz Rietumeiropas robežām. Nesmaidiet, kungi!
Neviens nesmaidīja, bet profesors tik ļoti bija pieradis redzēt smaidošas sejas savu lekciju laikā!
-Jā, - viņš aizrautīgi atsāka, - te nu ir fosilais cilvēks - mastodontu laikabiedrs — šo dzīvnieku kaulu ir pilns šis amfiteātris. Taču es neatļaušos jums izskaidrot, kā viņš nonācis te, kad zemes slāņi iegrimuši līdz milzīgajam zemeslodes tukšumam. Acīmredzot kvartārajā periodā Zemes garozā vēl notika spēcīgi procesi; zemeslodes nepārtrauktā atdzišana radīja plaisas, spraugas un bezdibeņus, kuros, iespējams, ieslīdēja daļa virsējo slāņu. Es neko neapgalvoju, bet cilvēks ir te, ap viņu - viņa roku darinājumi: cirvji, apstrādātie krama gabali, kas radīja akmens laikmetu, un, ja vien tas te nav ieradies kā tūrists vai zinātnes pionieris, es nekādi nevaru apšaubīt tā seno izcelsmi.
Profesors apklusa, es dedzīgi aplaudēju. Un profesoram jau arī bija taisnība - viņa vārdus būtu grūti apstrīdēt pat vīriem, kas zinātnē tikuši daudz tālāk par viņa brāļadēlu.
Un vēl viena liecība. Pirmais mūsu atrastais fosilizētais līķis nebija vienīgais milzīgajā kaulu klājienā. Ik uz soļa, ko bridām pa pīšļiem, mēs uzdūrāmies citiem līķiem, un tēvocis varētu izraudzīties vislabākos paraugus, lai pārliecinātu neticīgos.
Tas tiešām bija iespaidīgs skats: cilvēku un dzīvnieku paaudzes saplūdušas vienā kapulaukā. Taču radās nopietns jautājums, ko mēs neuzdrošinājāmies izskaidrot. Vai šīs dzīvās būtnes noslīdējušas uz Līdenbroka jūras piekrasti tad, kad jau pārvērtušās par pīšļiem? Bet varbūt tās mājojušas te - apakšzemē, zem velves debesīm, dzimušas un mirušas kā Zemes dzīļu iemītnieki? Līdz šim mēs dzīvus bijām redzējuši tikai jūras briesmoņus un zivis. Ja nu pa tuksnesīgajiem liedagiem vēl klejo kāds bezdibeņu cilvēks?