Jā, kompass bija pavisam satrakojies! Šautra mētājās no vienas puses uz otru, raustījās, aprakstīja visu skalas riņķi - griezās tā, it kā būtu apreibusi.
Pēc visplašāk atzītajām teorijām es ļoti labi zināju, ka zemes minerālā garoza nekad neatrodas pilnīgā miera stāvoklī; to bez mitas tiecas iedragāt pārvērtības, kas rodas iekšējo slāņu sabrukšanas rezultātā, lielās straumes un magnētisms, bet būtnes, kas izkaisītas pa planētas virsmu, vētrainos procesus pat nenojauš. Tāpēc šī parādība mani nebūtu pārliecīgi satraukusi, ja vien neuzvedinātu uz kādu drausmīgu domu.
Taču citi fakti, daži suigeneris sīkumi neļāva ilgi palikt pie maldiem. Dārdi ar katru mirkli kļuva biežāki un draudīgi skaļi. Tos varēju salīdzināt vienīgi ar daudzu pa bruģi braucošu ratu rīboņu. Tas bija kā nepārtraukts pērkons.
Pēc tam manu domu apstiprināja satracinātais kompass, ko raustīja elektriskas parādības. Minerālā garoza draudēja pārsprāgt, granīta masīvi — savienoties, plaisas - aizvērties, tukšums — piepildīties, un mūs, nabaga atomus, šis baismais apkampiens saspiedīs.
— Tēvoc, tēvoc, mēs esam pagalam! — es iesaucos.
- No kā tu baidies tagad? — viņš pārsteidzoši mierīgi atbildēja. — Kas tev uznācis?
— Kas man uznācis! Pavērojiet sienas, kuras kustas, masīvu, kas grūst kopā, padomājiet par svelmējošo karstumu, verdošo ūdeni, par tvaikiem, kas kļūst aizvien biezāki, un paskatieties uz kompasa šautru, kura lēkā gluži kā negudra, - vai tad tās visas nav zemestrīces pazīmes?
Tēvocis lēnām papurināja galvu.
- Zemestrīce? - viņš pārjautāja.. -Jā!
- Manuprāt, tu alojies, mīļais bērns!
- Kā, vai tad jūs nepazīstat šos simptomus?
- Zemestrīces simptomus? Nē, es gaidu kaut ko labāku.
- Ko tad jūs gaidāt?
- Izvirdumu, Aksel!
- Izvirdumu! - es atkārtoju. - Tātad esam darbīga vulkāna krātera turpinājumā!
- Manuprāt, - tēvocis smaidīdams atbildēja, - tas ir labākais, kas varēja ar mums atgadīties!
Labākais! Vai tēvocis būtu zaudējis prātu? Ko šie vārdi nozīmēja? Kāpēc viņš tik mierīgi smaida?
- Mūs sagrābis vulkāna izvirdums! — es iesaucos. — Liktenis mūs iegrūdis kvēlojošu lavu, degošu klinšu, verdošu ūdeņu, visu izvirduma materiālu ceļā! Mūs liesmu viesulī izgrūdis, izmetīs, izvems, izsviedīs gaisā kopā ar klints gabaliem, pelnu lietu un izdedžiem, - un tas esot labākais, kas ar mums varēja atgadīties!
- Jā, - profesors atbildēja, raudzīdamies manī pāri briļļu stikliem, — jo tā mums ir vienīgā iespēja nokļūt atpakaļ virszemē.
Es neminēšu daudzās domas, kas uzplaiksnīja smadzenēs. Tēvocim bija taisnība, pilnīga taisnība, un nekad viņš man nebija licies drosmīgāks un par savu domu vairāk pārliecināts kā brīdī, kad gaidīja izvirdumu un apsvēra tā iespējamību.
Pa to laiku joprojām cēlāmies augstāk un augstāk; šajā augšupkustībā pagāja visa nakts; troksnis visapkārt pastāvīgi pieauga; es gandrīz vai nosmaku, šķita — pienākusi pēdējā stundiņa, un tomēr es nodevos tiešām bērnišķīgiem novērojumiem. Es taču pakļāvos savām domām, es nebiju pār tām kungs!
Nebija nekādu šaubu, ka mūs ceļ uz augšu izvirduma straume: zem plosta ūdens virda, bet zem ūdens bija lavas šķidrā masa, izkusušas klintis, kas krātera virsotnē izsprāgs uz visām pusēm. Mēs bijām vulkāna krāterī. Šajā ziņā visas šaubas atkrita.
Taču šoreiz izdzisušā vulkāna Snefelsa vietā bija neapšaubāmi darbīgs vulkāns. Tāpēc lauzīju galvu, kas tas varētu būt par kalnu un kurā pasaules daļā mūs izmetīs.
Man likās pilnīgi skaidrs, ka nonāksim ziemeļu apgabalos. Pirms kompass satrakojās, tas šajā ziņā nekad nebija svārstījies. No Saknusema raga mūs aizdzina simtiem ljē tieši uz ziemeļiem. Vai tad mēs būtu atgriezušies zem Islandes? Vai mūs izmetīs pa Heklas vai kāda cita no septiņu salas ugunsvēmēju kalnu krāteriem? Piecsimt ljē rādiusā es rietumu pusē uz šīs paralēles nezināju nevienu citu vulkānu kā vien mazpazīstamos vulkānus Amerikas ziemeļrietumu krastā. Austrumos uz astoņdesmitās paralēles bija tikai Esks uz Jana Mejena salas netālu no Spicbergenas! Tiesa, krāteru netrūka, un tie bija pietiekami plati, lai izvemtu veselu armiju! Bet es gribēju uzminēt, kurš būs tas, kas mums kalpos par izeju.
Rīta pusē mūsu kāpiens pieņēmās ātrumā. Tuvojoties Zemes virsai, karstums nevis mazinājās, bet pieauga, taču tam par iemeslu bija lokāla vukāniska darbība. Man nebija vairs nekādu šaubu par to, kāda vara mūs ceļ augšup. Mūs bez apstājas grūda milzīgs spēks - vairāki simti atmosfēru, ko radīja Zemes dzīlēs sakrājušies tvaiki. Un kādas neaptveramas briesmas mums no tiem draudēja!
Drīz vien vertikālajā galerijā, kas kļuva platāka, iekvēlojās violetīgi blāzmojumi; gan pa labi, gan pa kreisi pamanīju dziļus, milzīgiem tuneļiem līdzīgus kuluārus, no kuriem gāzās laukā biezi tvaiki; liesmas smilkstēdamas laizīja sienas.
— Paskatieties, paskatieties, tēvoc!
— Jā, tās ir sēra liesmas. Izvirdumam tas ir pilnīgi dabiski.
— Bet kā būs, ja tās aptvers mūs?
— Tās mūs neaptvers.
— Bet ja mēs nosmaksim?
— Mēs nenosmaksim. Galerija paplatinās, un, ja vajadzēs, mēs pametīsim plostu un paslēpsimies kādā plaisā.
— Bet ūdens? Ūdens, kas kāpj aizvien augstāk?
— Ūdens vairs nav, Aksel, ir tāda kā lavas mīkla, kas mūs nes sev līdzi uz kāda krātera rīkli.
Tiešām, ūdens stabs bija pazudis, tā vietā zem mums atradās diezgan blīvi, verdoši izmeši. Karstums kļuva neizturams - ja mums būtu termometrs, tas noteikti rādītu vairāk nekā septiņdesmit grādus! Pār visu miesu plūda sviedri. Ja mēs tik strauji neceltos augšup, mēs noteikti būtu noslāpuši.
Profesors vairs nepieminēja iespēju patverties kādā plaisā, un tas bija labi. Daži šā tā kopā sasaistītie baļķi tomēr bija ciets pamats, kādu nekur citur mēs nebūtu atraduši.
Ap astoņiem no rīta atkal piedzīvojām kaut ko jaunu. Augšupkāpiens piepeši aprāvās. Plosts stāvēja pilnīgi nekustīgi.
— Kas noticis? — es jautāju, jo apstāšanās mani satricināja gluži kā sitiens.
— Atpūta, — tēvocis atbildēja.
— Vai izvirdums norimies?
— Es ceru gan, ka ne.
Piecēlos. Mēģināju kaut ko saskatīt savā tuvumā. Iespējams, ka plosts aizķēries aiz klints izciļņa un mirkli pretojas izvirduma masai. Tādā gadījumā vajadzētu pasteigties un plostu iespējami ātrāk atbrīvot.
Tomēr tā nebija. Bija apstājies pats pelnu, izdedžu un akmens atlūzu stabs.
— Vai tiešām izvirdums būtu aprāvies? — es iesaucos.
— Tu no tā baidies gan, manu zēn, — tēvocis teica, zobus sakodis. - Bet esi rāms, šis miera brīdis nebūs ilgs; nu tas ilgst jau piecas minūtes, un drīz mēs turpināsim ceļu augšup - uz krātera izeju.
Tā runādams, profesors nemitīgi vēroja hronometru, un laikam jau viņš zināja, ko runāja. Drīz plosts atsāka ātru un nekārtīgu kustību uz augšu, tā turpinājās gandrīz desmit minūtes un pēc tam atkal apstājās.
- Labi, — tēvocis sacīja, skatīdamies pulkstenī, - pēc desmit minūtēm no jauna dosimies ceļā.
- Pēc desmit minūtēm?
- Jā. Mums darīšana ar vulkānu, kura izvirdums notiek ar pārtraukumiem. Tas ļauj mums uzelpot.
Tā tiešām bija taisnība. Profesora paredzētajā mirklī mūs atkal nesa augšup ārkārtīgā ātrumā. Bija cieši jāturas pie baļķiem, lai mūs neaizrautu prom no plosta. Tad grūdiens aprāvās.
Vēlāk esmu daudz domājis par šo dīvaino parādību, nespēdams tai rast pietiekamu izskaidrojumu. Lai kā, man liekas skaidrs, ka neatradāmies vulkāna galvenajā kuluārā, tikai blakus tunelī, kur bija jūtams prettrieciena efekts.
Es nevaru pateikt, cik reižu šis manevrs atkārtojās. Varu vienīgi apgalvot, ka ik reizi, kad kustība atsākās, mūs trenca augšup ar vēl lielāku ātrumu, it kā mestu ar īstu raķeti. Aprima brīžos gandrīz smakām nost, bet grūdienu laikā karstais gaiss aizcirta elpu. Prātā pazibēja doma, cik brīnišķīgi būtu nonākt tālo ziemeļu apgabalos, kur temperatūra būtu trīsdesmit grādu zem nulles. Mana pārkaitētā iztēle klejoja pa Arktikas sniega laukiem, un es alku pēc brīža, kad varēšu vārtīties pa Ziemeļpola ledājiem. Taču pamazām, grūdieniem nemitīgi atkārtojoties, prāts aptumšojās. Ja nebūtu Hansa, es jau sen būtu satriecis galvu pret klints sienu.
Tāpēc man nav kaut cik skaidri palicis atmiņā nekas no tā, kas norisinājās turpmākajās stundās. Liekas, es dzirdēju nepārtrauktu dārdoņu, nojautu klinšu šķobīšanos, plosta riņķveida kustību. Tas griezās virs lavas straumēm, zem pelnu lietus. To ietvēra rūcošas liesmas. Viesulis, ko radīja apakšzemes ugunis, tās dzina augšup kā ventilators. Pēdējoreiz Hansa seja man parādījās ugunsgrēka blāzmā, un tad palikušas atmiņā tikai šausmas, ko laikam izjūt notiesātais, kas piesiets pie lielgabala stobra, brīdī, kad nogrand šāviens un viņa locekļi tiek saraustīti gabalu gabalos.