121445.fb2 Ce?ojums uz Zemes centru. - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 37

Ce?ojums uz Zemes centru. - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 37

XLIV

Acis atverot, jutu, ka jostasvietā mani žņaudz pavadoņa spēcīgā roka. Ar otru roku viņš turēja tēvoci. Es nebiju pa īstam ievainots, drīzāk gan grūdienu sadauzīts. Ie­raudzīju, ka guļu kalna nogāzē pāris soļu no kraujas, kurā būtu iegāzies, ja kaut drusku pakustētos. Hanss man bija izglābis dzīvību brīdī, kad ripoju pa krātera malu.

-   Kur mēs esam? — jautāja tēvocis, kas likās stipri dusmīgs par to, ka nonācis virszemē.

Mednieks paraustīja plecus, rādot, ka to nezina.

-    Islandē, — es sacīju.

-    Nej, - Hanss atbildēja.

-    Kā tad nē! — profesors iesaucās.

-    Hanss maldās, — es teicu, pasliedamies uz elkoņa.

Pēc visiem neskaitāmajiem ceļojuma brīnumiem

mums bija pietaupīts vēl viens pārsteigums. Biju gaidījis, ka ieraudzīšu mūžīgiem sniegiem klātu konusu ziemeļu apga­balu tuksnesīgajos plašumos zem visaugstāko platuma grādu polāro debesu bālās saules stariem; taču, pretēji paredzēju­miem, tēvocis, islandietis un es bijām saules nokveldēta kalna nogāzē, un mūs mocīja briesmīgs karstums.

Negribēju ticēt savām acīm; taču neapšaubāmais kar­stums, kam bija pakļauts mans augums, neatstāja vietu ne­kādām šaubām. Mēs bijām pa pusei ārā no krātera, un dienas spīdeklis, kuram divus mēnešus nebijām prasījuši neko, dāsni jo dāsni apveltīja mūs ar mirdzoši spožu gaismu un siltumu.

Kad manas no gaismas atradušās acis atkal bija pielāgo­jušās dienas mirdzumam, liku lietā redzi, lai izlabotu iztēles kļūdas. Biju pārliecināts, ka atrodos vismaz Spicbergenā, un no šīs pārliecības nevarēju tik viegli atbrīvoties.

Pirmais ierunājās profesors:

—   Jā, pēc Islandes gan te neizskatās.

—   Bet pēc Jana Mejena salas?

—   Arī ne, manu zēn. Šis nepavisam nav ziemeļu vulkāns ar tā granīta nogāzēm un mūžīgo sniegu cepuri.

—   Tomēr…

—   Skaties, Aksel, skaties!

Virs mūsu galvām apmēram piecsimt pēdu augstumā bija vulkāna krāteris, kurā ik pa stundas ceturksnim kopā ar varenu grandienu pacēlās augstas liesmu mēles, kurās jaucās pumeka gabali, pelni un lava. Sajutu kalna drebēšanu, tas elpoja kā valis un laiku pa laikam pa milzu nāsīm izpūta lies­mas un gaisu. Zem mums klājās diezgan stāva, izvirduma iežiem segta nogāze, sasniedzot septiņsimt līdz astoņsimt pēdu dziļumu, tātad vulkāna kopējais augstums nepārsniedza trīssimt tuāzu. Tā pakāje pagaisa zaļu lapotņu vainagā, starp tām pamanīju olīvkokus, vīģes un zeltainiem ķekariem pilnus vīnogulājus.

Bija vien jāatzīst, ka pēc arktiska apvidus šī vieta neiz­skatās.

Kad skatiens bija pārslīdējis zaļumu joslai, tas aizmaldījās brīnumainas jūras vai ezera ūdeņos — tie šo burvju zemi pār­vērta tikai dažas ljē platā salā. Austrumu pusē redzējām mazu ostu, ap kuru drūzmējās mājiņas, un dažus neparastus kuģus, kas šūpojās debeszilajos viļņos. Tālāk jūras klaidu pārtrauca saliņu grupas, un saliņu bija tik daudz, ka tās atgādināja skudru pūzni. Rietumos apvārsni noslēdza tāls krasts; tur pacēlās zili kalni; aiz tiem slējās augsts konuss, virs kura peldēja tvaiku mākonītis. Ziemeļos saules staros mirguļoja milzīgs ūdens klajums, kurā šur tur varēja manīt kādu masta galu vai buru.

Tāda ainava mums bija pilnīgi negaidīta, tāpēc likās jo debešķīgāka.

-    Kur mēs esam? Kur mēs esam? - es pusbalsī atkārtoju.

Hanss vienaldzīgi aizvēra acis, bet tēvocis lūkojās ap­kārt, nekā nesaprazdams.

-   Lai kas tas būtu par kalnu, laiks ir diezgan karsts, — viņš beidzot sacīja. — Eksplozijas nebeidzas, un nebūtu gan vērts izkļūt no izvirduma, lai pēc tam dabūtu pa galvu ar kādu klints bluķi. Kāpsim lejā, tad jau redzēsim, ko darīt. Turklāt es vai mirstu aiz slāpēm un izsalkuma.

Tiešām, profesors nekad nemēdza gremdēties meditā­cijā. Turpretī es, aizmirsis nogurumu, izsalkumu un slāpes, vēl ilgas stundas būtu palicis turpat, taču vajadzēja sekot biedriem.

Vulkāna nogāzes bija ļoti stāvas; mēs slīdējām pa īstām pelnu kausētavām, izvairoties no lavas strautiem, kas vijās kā ugunīgas čūskas. Lejup kāpjot, es nemitīgi runāju, jo mana iztēle bija pārāk piepildīta, lai neizplūstu vārdos.

-   Mēs esam nonākuši Āzijā, - es iesaucos, - mēs esam Indijas piekrastē uz Malaizijas salām, pašā Okeānijā! Esam šķērsojuši pusi zemeslodes, lai nonāktu Eiropai pretējā pusē.

-    Bet kompass? - profesors jautāja.

—   Jā, kompass… - es apmulsis atkārtoju. — Ja tam ticam, mēs visu laiku esam gājuši uz ziemeļiem.

—   Tātad kompass ir melojis?

—   Kā, melojis?

-Ja vien te nav Ziemeļpols.

—   Protams, Ziemeļpols te nav, bet…

Pastāvēja kāds neizskaidrojams fakts. Nezināju, ko domāt.

Pa to laiku tuvojāmies zaļumu joslai, pie kuras bijām mielojuši acis. Mani mocīja izsalkums un arī slāpes. Laimīgā kārtā pēc divas stundas ilga gājiena mūsu skatieniem pavērās skaists līdzenums, kurā auga olīvkoki, granātkoki un vīn­ogulāji, un tā vien šķita, ka tie pieder visiem. Bijām jau arī nonākuši tādā postā, ka par īpašumu pārāk nedomājām. Kas tā bija par baudu - pilnām mutēm ēst zeltainās vīnogas! Turpat netālu zālē brīnumskaisto koku ēnā pamanīju dzidru avotiņu, kur ar vislielāko baudu noskalojām seju un rokas.

Kamēr visi tā nodevāmies atpūtas svētlaimei, starp di­viem kupliem olīvkokiem parādījās kāds bērns.

—   Redz, kur nāk šīs svētlaimīgās zemes iemītnieks!

Bērns izskatījās pēc maza nabadziņa — vienās skrandās,

vārgs un trausls, un, mūs ieraudzījis, ļoti izbijās; mēs ar sa­vām mežonīgajām bārdām un puskaili tiešām arī varējām iedvest bailes; ja vien šī nebija zagļu zeme, tās iedzīvotāji, jā­domā, jutīs pret mums tikai neuzticību.

Brīdī, kad puika grasījās bēgt, Hanss paskrēja tam pakaļ un atveda atpakaļ, lai arī mazais kliedza un spārdījās.

Tēvocis sāka viņu mierināt, cik labi prazdams, un vā­ciski jautāja:

—   Mazais draugs, kas šis ir par kalnu?

Bērns neatbildēja.

—   Skaidrs, - tēvocis sacīja, — Vācijā mēs neesam.

Tad viņš jautājumu atkārtoja angliski.

Bērns joprojām neatbildēja. Mani tas ļoti ieintriģēja.

-   Vai tad viņš būtu mēms? - profesors iesaucās un, le­podamies ar valodu prasmi, atkārtoja to pašu jautājumu franciski.

Bērns nevēra muti vaļā.

-    Nu, tad pamēģināsim itāliski, - tēvocis atsāka un sacīja:

-    Dove noi siamo?

-Jā, kur mēs esam? - es nepacietīgi atkārtoju.

Klusums.

-   Nu, vai tu runāsi vai ne? — iesaucās profesors, kuru jau pārņēma dusmas, viņš sapurināja puiku aiz ausīm. — Come noma questa isola?

-   Stromboli, - mazais skrandainis atbildēja un, izlocījies no Hansa rokām, deva kājām ziņu cauri olīvkoku dārzam.

Mēs par viņu vairs nedomājām. Stromboli! Kā uz manu iztēli iedarbojās šis negaidītais vārds! Mēs bijām Vidusjūrā, mītiskajā Eola arhipelāgā, senajā Strongilā, kur Eols turēja pieķēdētus vējus un negaisus. Un tie zilie kalni, kas apaļīgi pacēlās austrumos, bija Kalabrijas kalni! Un vulkāns, kurš slējās dienvidu pusē — Etna, pati niknā Etna!

-   Stromboli! Stromboli! - es atkārtoju.

Tēvocis izkliedza to pašu vārdu, rokas pa gaisu mētādams.

Ak, kāds ceļojums! Kāds brīnumains ceļojums! Pa viena vulkāna krāteri nokāpuši, mēs izkļuvām ārā pa otra vulkāna krāteri, un tas atradās vairāk nekā divpadsmittūkstoš ljē no Snefelsa, no neauglīgās Islandes zemes pasaules malā! Eks­pedīcijas nejaušības mūs bija atvedušas vienā no visskaistā­kajām vietām virs zemes. Bijām pametuši mūžīgo sniegu apgabalu, lai nonāktu mūžam zaļojošā apvidū, virs mūsu galvām bija nevis ledaino rajonu pelēcīgā migla, bet Sicīlijas zilās debesis!

Pēc brīnumgardas maltītes - augļiem un avota ūdens mēs atkal devāmies ceļā, lai nonāktu Stromboli ostā. Mums nelikās, ka būtu prātīgi stāstīt, kādā ceļā esam nonākuši salā: māņticīgie itālieši tādā gadījumā mūs varbūt uzskatītu par elles radījumiem; tāpēc vajadzēja samierināties ar vienkāršu avārijā cietušo lomu. Tas neskanēja tik lepni, bet bija drošāk.

Pa ceļam dzirdēju tēvoci murminām:

—   Bet kompass! Kompass, kas rādīja uz ziemeļiem! Kā to izskaidrot?

-Goda vārds, tad jau neizskaidrosim nemaz, tas būs vienkāršāk, — es nicīgi atbildēju.

—   Ko tu iedomājies! Tas tiešām būtu liels kauns, ja Joha- neuma profesors neatrastu izskaidrojumu kādai kosmiskai parādībai!

Tā runādams, mans tēvocis - puskails, ar ādas jostu ap vidu un brillēm uz acīm atkal pārvērtās par mineraloģijas profesoru.

Stundu pēc tam, kad bijām atstājuši olīvkoku dārzus, sasniedzām Sanvičenco ostu, kur Hanss pieprasīja sestās darba nedēļas algu, kas viņam tika noskaitīta, piedevām sniedzot sirsnīgu rokasspiedienu.

Tajā brīdī, kaut Hanss nedalījās mūsu visai dabiskajās emocijās, viņš vismaz kļuva neparasti izteiksmīgs.

Ar pirkstu galiem viņš viegli paspieda mums abiem roku un pasmaidīja.