121445.fb2 Ce?ojums uz Zemes centru. - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 38

Ce?ojums uz Zemes centru. - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 38

XLV

Tagad pabeigšu stāstu, kuram atsacīsies ticēt pat cilvēki, kas pieraduši nebrīnīties ne par ko. Bet esmu jau iepriekš nobruņojies pret cilvēku neticību.

Stromboli zvejnieki mūs uzņēma ar cieņu, ar kādu mēdz uzņemt nelaimē cietušos. Viņi mums iedeva apģērbu un pārtiku. Pēc četrdesmit astoņām stundām - 31. augustā mazs kuģītis mūs aizveda uz Mesīnu, kur dažās atpūtas denās atguvām zaudētos spēkus.

Piektdien, 4. septembrī, mēs uzkāpām uz Francijas im­pērijas kravas pārvadājumu kantora kuģa un pēc trim die­nām izkāpām Marseļā; tad mums prātā bija vairs tikai viena doma - mūsu nolāpītais kompass. Šis neizskaidrojamais fakts mani mocīja nemitīgi. 9. septembra vakarā nonācām Hamburgā. Atsakos stāstīt, cik pārsteigta bija Marta un cik laimīga — Graibena.

- Tagad tu esi varonis, — mana dārgā līgava sacīja, - tev mani vairs nevajadzēs atstāt, Aksel!

Es raudzījos uz viņu. Viņa smaidīdama raudāja.

Paši varat iedomāties, kāda sensācija Hamburgā bija profesora Līdenbroka atgriešanās. Pateicoties Martas pļāpī­bai, visi zināja, ka profesors devies ekspedīcijā uz Zemes centru. Martai neviens negribēja ticēt, un, kad mēs atgrie­zāmies, mums ticēja vēl mazāk.

Taču Hansa klātbūtne un dažādas no Islandes pienākušas ziņas pamazām mainīja sabiedrības spriedumu.

Tad mans tēvocis kļuva par ievērojamu vīru un es — par ievērojama cilvēka brāļadēlu, un tas arī jau kaut kas bija. Hamburgā sarīkoja svētkus mums par godu. Johaneumā notika publisks priekšlasījums, kurā profesors pastāstīja par savu ekspedīciju un neizlaida nevienu faktu, kas saistījās ar kompasu. Tajā pašā dienā viņš nodeva pilsētas arhīvam

Saknusema dokumentu un izteica vislielāko nožēlu, ka ap­stākļi bijuši stiprāki par viņa gribu un lieguši pa islandiešu ceļotāja pēdām nonākt Zemes centrā. Viņš savā slavā bija pieticīgs, un tas tikai uzlaboja viņa reputāciju.

Tik lielai slavai, protams, radās skauģi. Tā kā viņa teo­rijas, kas balstījās uz noteiktiem faktiem, bija pretrunā ar zinātnes pieņēmumiem par centrālo karstumu, viņš gan rakstiski, gan ar runām risināja lieliskas diskusijas ar visu zemju zinātniekiem.

Es personiski nespēju pieņemt viņa teoriju par Zemes atdzišanu: par spīti redzētajam, es vienmēr esmu ticējis un ticēšu karstumam Zemes centrā; taču atzīstu, ka daži vēl neskaidri definēti apstākļi var radīt dabas parādības, kas neiekļaujas šajā likumā.

Brīdī, kad par šiem jautājumiem strīdējās sevišķi dedzīgi, tēvocis piedzīvoja lielas bēdas. Par spīti viņa neatlaidībai, Hanss atstāja Hamburgu; cilvēks, kuram bijām pateicību parādā par visu, neļāva mums par to samaksāt. Viņam uz­nāca ilgas pēc Islandes.

"Farval," viņš kādu dienu teica, un, tik vienkārši atva­dījies, devās uz Reikjaviku, kur arī laimīgi nokļuva.

Mēs bijām ļoti pieķērušies brašajam gāgu medniekam; kaut viņš vairs nedzīvo kopā ar mums, mēs nekad neaizmir­sīsim, ka viņš ir izglābis mums dzīvību, un esmu pārliecināts, ka nenomiršu, pirms nebūšu viņu vēlreiz saticis.

Nobeigumā gribu sacīt, ka "Ceļojums uz Zemes centru" sacēla milzīgu ievērību visā pasaulē. To pārtulkoja visās va­lodās un izdeva visās zemēs; vispopulārākie žurnāli sacentās savā starpā, lai iegūtu tiesības publicēt svarīgākās epizodes, kuras tika komentētas, diskutētas, kurām uzbruka un kuras aizstāvēja ar vienādu pārliecību gan piekritēji, gan pretinieki. Tas bija liels retums — tēvocis vēl dzīves laikā baudīja visu slavu, kas viņam pienācās, viņam pat piedāvāja par ļoti lielu maksu pārcelties uz Savienotajām Valstīm.

Taču atzīsim, ka šai slavai bija savs darvas piliens. Viens fakts palika neizskaidrojams — tas, ko rādīja kompass; bet zinātniekam tāds neizskaidrots fenomens ir kā skabarga acī! Taču debesis bija lēmušas tēvocim pilnīgu laimi.

Kādu dienu, kārtojot savā kabinetā minerālu kolekciju, pamanīju kompasu, kas bija mums līdzi ekspedīcijā, un sāku to vērot.

Jau pusgadu tas stāvēja turpat kaktā, nemaz neapzinoties, kādu jezgu ir sacēlis.

Bet kāds bija mans pārsteigums! Iekliedzos. Atsteidzās profesors.

-    Kas noticis? — viņš jautāja.

-    Kompass!…

-    Kas ir ar kompasu?

-    Bet tā šautra rāda uz dienvidiem, nevis uz ziemeļiem!

-    Vai tas var būt?

-    Paskatieties! Poli ir apmainījušies vietām!

-    Apmainījušies!

Tēvocis skatījās, salīdzināja, tad visa māja nodrebēja no vina lēciena.

Beidzot gan viņam, gan man prāts apskaidrojās.

-   Tātad, — viņš iesaucās, līdzko atguva runātspēju, - pēc piestāšanās Saknusema ragā šī nolāpītā kompasa šautra rādīja nevis ziemeļus, bet dienvidus?

-    Tieši tā.

-Tad mūsu kļūda ir izskaidrojama. Bet kas varēja tā apmainīt polus vietām?

-    Tas ir pavisam vienkārši.

-    Nu, tad paskaidro, manu zēn!

-    Kad Līdenbroka jūrā plosījās negaiss, ugunīgā lode, kas slīdēja pa plostu, gluži vienkārši dezorientēja mūsu kompasu.

- Ak tā, tad iznāk, ka tas ir bijis tikai elektrības joks? - profesors, skaļi smiedamies, iesaucās.

No tās dienas mans tēvocis kļuva par laimīgāko zināt­nieku pasaulē, un es esmu laimīgākais vīrs, jo mana jaukā virlandiete, atsacīdamās no aizbildināmās stāvokļa, Kēnigštrāses mājā kļuva par vedeklu un laulāto draudzeni. Viņas tēvocis, protams, bija slavenais profesors Oto Līden- broks, visu ģeogrāfijas un mineraloģijas zinātnisko biedrību korespondētājloceklis piecos kontinentos.