Šos vārdus dzirdot, es nodrebēju pie visām miesām. Taču savaldījos. Nolēmu pat izlikties, ka nemaz nebrīnos. Profesoru Līdenbroku varētu apturēt vienīgi zinātniski argumenti. Un tādu pret iecerēto ceļojumu netrūka. Doties uz Zemes centru! Kāds neprāts! Es pietaupīju savu runu izdevīgākam brīdim un sāku rūpēties par maltīti.
Nav vērts atkārtot lāstus, ko profesors izgāza, ieraudzījis nokopto galdu. Viss noskaidrojās. Martai atdeva brīvību. Viņa aizsteidzās uz tirgu un rīkojās tik izveicīgi, ka pēc stundas izsalkums bija remdēts un es atkal spēju iejusties situācijā.
Maltītes laikā tēvocis bija gandrīz vai jautrs; viņš reizēm izmeta kādu zinātnieka joku, kuri nekad nemēdz būt sevišķi dzēlīgi. Pēc deserta profesors pamāja, lai sekoju kabinetā.
Es paklausīju. Viņš apsēdās vienā darba galda galā, es - otrā.
— Aksel, - viņš iesāka diezgan mīlīgā balsī, — tu esi ļoti apķērīgs puisis; tu man izdarīji lielu pakalpojumu, kad, pūliņos noguris, jau grasījos atsacīties no visām kombinācijām. Kā es varēju tā nomaldīties? Kas to lai zina! Es tavu pakalpojumu nekad neaizmirsīšu, Aksel, un tev piekritīs daļa slavas, ko iemantosim.
"Redz kā," es nodomāju, "viņam ir labs garastāvoklis; nu pienācis īstais brīdis parunāt par gaidāmo slavu."
— Pirmām kārtām, - tēvocis turpināja, - es tev iesaku paturēt uzzināto visdziļākajā noslēpumā, vai dzirdi? Zinātnes pasaulē netrūkst skauģu, un daudzi gribētu izmēģināt šo ceļojumu, par kuru uzzinās tikai tad, kad atgriezīsimies.
— Vai tiešām jums liekas, — es iestarpināju, — ka pasaulē ir tik daudz pārdrošnieku?
— Noteikti! Kurš gan vilcinātos iekarot tādu slavu? Ja dokuments kļūtu zināms atklātībai, vesela armija ģeologu mestos Arnes Saknusema pēdās!
— Es nu gan par to neesmu tik ļoti pārliecināts, tēvoc, jo nav nekādu šī dokumenta autentiskuma pierādījumu.
— Kā, kur tad paliek grāmata, kurā mēs to atradām?
— Labi, es pieņemu, ka Saknusems šīs rindas ir uzrakstījis, bet kas var apliecināt, ka viņš tiešām veicis tādu ceļojumu, ka vecais pergaments nav tikai mistifikācija?
Es uzreiz nožēloju savu pēdējo, mazliet pārdrošo vārdu - labāk būtu, ja es to paturētu pie sevis. Profesors sarauca biezās uzacis, un es baidījos, ka esmu sabojājis sarunas iespējamo labvēlīgo iznākumu. Laimīgā kārtā nekas nenotika. Mans bargais sarunas biedrs tikko manāmi pasmaidīja un atbildēja:
— To mēs noskaidrosim.
— Ak tā, - es, mazliet aizskarts, sacīju, - bet ļaujiet man izteikt savas domas par šo dokumentu.
-Runā, zēn, nekautrējies! Es ļauju tev pilnīgi brīvi izteikties. Tu esi nevis mans brāļadēls, bet kolēģis. Tātad runā!
— Labi, vispirms es gribētu zināt, kas ir jēkidls, Snefelss un Skartariss, par kuriem nekad neesmu dzirdējis runājam.
— Uz to atbildēt ir pavisam viegli. Pirms kāda laika es saņēmu karti no Leipcigas - no sava drauga Augustusa Petermana; tā pienāca īstajā brīdī! Paņem biezo atlantu no lielā plaukta otrā nodalījuma, Z sērija, ceturtais plaukts.
Es piecēlos un, vadoties pēc ļoti skaidrajiem norādījumiem, ātri atradu atlantu. Tēvocis to atvēra un sacīja:
— Redzi, te ir viena no labākajām Islandes kartēm — Handersona karte, un esmu pārliecināts, ka tā atrisinās visas grūtības.
Es noliecos pār karti.
— Apskati šo salu, ko veido vulkāni, un redzi, ka tie visi saucas par jēkidliem. Šis vārds islandiešu valodā apzīmē šļūdoni, un tik augstos platuma grādos, kādos atrodas Islande, lielākā dala izvirdumu izlaužas caur ledus segu. Tāpēc par jēkidliem sauc visus salas ugunsvēmējus kalnus.
— Labi, — es atbildēja, - bet kas ir Snefelss?
Cerēju, ka uz šo jautājumu atbildes nebūs. Es alojos. Tēvocis teica:
— Seko man uz Islandes rietumu krastu. Vai tu redzi tās galvaspilsētu Reikjaviku? Jā. Labi. Tagad dodies uz augšu gar neskaitāmajiem jūras izgrauztā krasta fjordiem un astājies mazliet zem sešdesmit piektās paralēles. Ko tu tur redzi?
— Kaut ko līdzīgu pussalai, kura atgādina pliku kaulu, ar ko beidzas milzīgs ceļgala skritulis.
— Tavs salīdzinājums, zēn, ir ļoti izdevies. Un vai uz tā skrituļa tu nekā neredzi?
— Jā, redzu kalnu, kas liekas kā jūrā iestumts.
— Labi, un tas tad arī ir Snefelss.
— Snefelss?
-Jā, tas ir piectūkstoš pēdu augsts kalns, viens no salā
ievērojamākajiem kalniem un noteikti ievērojamākais pasaulē, ja tā krāteris sniedzas līdz zemeslodes centram.
— Bet tas taču nav iespējams! - es iesaucos, plecus raustīdams, jo tāds apgalvojums iesvēla manī dusmas.
— Ak nav iespējams? - profesors Līdenbroks skarbā tonī pārjautāja. - Un kāpēc nav iespējams?
— Tāpēc, ka krāteris noteikti ir pieblīvēts ar lavu, kvēlojošām klintīm, un tāpēc…
— Bet ja nu tas ir izdzisis?
— Izdzisis?
— Jā. Pasaulē mūsdienās ir tikai apmēram trīssimt darbīgu vulkānu; turpretī izdzisušu vulkānu ir nesalīdzināmi vairāk. Un Snefelss pieder pie pēdējiem, turklāt vēstures laikmetā tam bijis tikai viens izvirdums — 1219. gadā; kopš tā laika vulkāna darbība pamazītēm ir izbeigusies, un tas vairs nepieder pie aktīvajiem.
Pret šiem apgalvojumiem man nebija pilnīgi nekā, ko iebilst; tāpēc ķēros pie citām dokumentā sastopamajām neskaidrībām.
— Ko nozīmē vārds "skartariss", un kāds tam sakars ar jūlija kalendām? — es jautāju.
Tēvocis brīdi domāja. Man pazibēja cerība, bet tikai uz mirkli, jo viņš atbildēja:
-Tas, ko tu sauc par neskaidrību, man ir pilnīgi skaidrs. Tas tikai liecina par lielo izdomu, ar kādu Saknusems gribējis precizēt savu atklājumu. Snefelsu veido vairāki krāteri; tāpēc ir jānorāda tieši tas, kurš ved uz zemes centru. Kā islandiešu zinātnieks to dara? Viņš ievērojis, ka, tuvojoties jūlija kalendām, tātad - jūnija pēdējās dienās kalna smailes - skartarisi - met ēnu līdz atbilstošā krātera atverei, un ierakstījis to savā dokumentā. Vai viņš varēja iedomāties skaidrāku norādījumu, un vai mums, kad būsim nonākuši Snefelsa virsotnē, būs iespējams šaubīties, kāds ceļš ejams?
Tiešām, manam tēvocim bija atbildes uz visiem jautājumiem. Sapratu, ka viņam par vecā pergamenta vārdiem nav ne vismazāko šaubu. Tāpēc no šāda veida argumentiem atsacījos un, tā kā tēvocis katrā ziņā bija jāpārliecina, ķēros pie citiem zinātniskiem secinājumiem, kas, manuprāt, nebija mazāk nopietni.
— Labi, - es sacīju, — esmu spiests atzīt, ka Saknusema uzrakstītais teikums ir skaidrs un šajā ziņā nerodas nekādas šaubas. Es pat piekrītu, ka dokuments izskatās neapšaubāmi autentisks. Šis zinātnieks ir nokāpis Snefelsa dzīlēs, redzējis, kā jūlija kalendās saule noglāsta krātera malas; viņš pat ir dzirdējis sava laika leģendas, kuras vēstī, ka šis krāteris ved uz zemes centru; bet tam, ka viņš pats tur bijis, ka viņš veicis tādu ceļojumu un no tā atgriezies, es neticu - nē un simtkārt nē!
— Kāds taviem vārdiem ir pamatojums? - tēvocis dīvaini zobgalīgā tonī jautāja.
— Tas, ka visi zinātnes atzinumi liecina: tāds pasākums ir neiespējams!
— Ak par to liecina visas teorijas? — profesors šķietami labsirdīgi pārjautāja. - Cik muļķīgas teorijas! Kā šie nožēlojamie spriedelējumi mūs traucēs!
Skaidri redzēju, ka tēvocis par mani zobojas, tomēr turpināju:
— Jā! Ir neapšaubāmi pierādīts: karstums pieaug apmēram par vienu grādu ik pēc septiņdesmit pēdām no zemeslodes virsas; ja pieņemam, ka šī proporcija ir pastāvīga, un zinot, ka Zemes rādiuss ir tūkstoš piecsimt ljē, jāsecina, ka Zemes centrā temperatūra pārsniedz divsimt tūkstošus grādu. Zemes iekšienes viela atrodas gāzes agregātstāvoklī, jo metāli - zelts, platīns, tāpat kā viscietākās klintis nespēj izturēt tik lielu karstumu. Tāpēc man ir pilnīgs pamats jautāt, vai iespējams iekļūt tādā vidē!
— Tātad tevi, Aksel, biedē karstums?
— Protams! Ja nonāksim kaut vai tikai desmit ljē dzijumā, nokļūsim pie Zemes garozas robežas, jo tur temperatūra pārsniegs simt trīsdesmit grādus.
— Un tu baidies no izkušanas?
— Sī jautājuma izlemšanu atstāju jums, — es īgni atbildēju.
-Tad pateikšu, ko esmu izlēmis, - profesors Līden-
broks svinīgi vēstīja. - Nedz tu, nedz kāds cits skaidri nezina, kas notiek zemeslodes iekšienē, jo izpētīta ir tikai tūkstoš divsimtā daļa tās rādiusa. Tas vienīgi nozīmē, ka zinātne ir nemitīgi pilnveidojama un ka ik teoriju bez mitas sagrauj jauna teorija. Vai tad līdz Furjē atklājumiem nepastāvēja pārliecība, ka izplatījumā temperatūra nemitīgi pazeminās, un vai šodien nav zināms, ka viszemākā ētera temperatūra nepārsniedz četrdesmit līdz piecdesmit grādu zem nulles? Kāpēc lai tāpat nebūtu ar Zemes iekšējo karstumu? Kāpēc lai nebūtu tā, ka noteiktā dziļumā tas sasniedz nepārkāpjamu robežu, nevis ceļas līdz minerālu kušanas punktam?
Ja tēvocis sāka runāt par hipotēzēm, man nebija, ko atbildēt.
— Labi, es tev pastāstīšu par īstiem zinātniekiem, citu starpā — par Puasonu, kas pierādījuši: ja Zemes iekšienē būtu divsimttūkstoš grādu karstums, no izkusušās matērijas radušās gāzes sasniegtu tādu elastību, ka Zemes garoza nespētu tām pretoties un pārsprāgtu kā katla sienas no tvaika spiediena.
— Tas, tēvoc, ir tikai Puasona spriedums, nekas vairāk.
— Piekrītu, bet arī daudzi citi cienījami ģeologi domā, ka zemeslodes dzīlēs nav gāzes, ūdens vai tik smagu akmeņu, kādus nemaz nepazīstam, jo tādā gadījumā Zemes svars būtu desmitkārt mazāks.
— Nu, ar skaitļiem var pierādīt visu, ko vien vēlas!
— Bet vai ar faktiem, manu zēn, arī ir tāpat? Vai nav fakts, ka darbīgo vulkānu skaits kopš pasaules pirmsākumiem ir ievērojami samazinājies? Un, ja Zemes centrā nav siltuma, vai no tā neizriet, ka tam ir tendence samazināties?
-Tēvoc, ja jūs dodaties minējumu pasaulē, es neko pretī pateikt nevaru.
- Bet es varu sacīt, ka manas domas sakrīt ar loti kompetentu cilvēku viedokli. Vai atceries, ka 1825. gadā mani apciemoja angļu ķīmiķis Hamfrijs Deivijs?
-Neatceros gan, jo esmu nācis pasaulē tikai deviņpadsmit gadu pēc šī notikuma.
- Vārdu sakot, Hamfrijs Deivijs apmeklēja mani, kad pa ceļam iegriezās Hamburgā. Mēs ilgi diskutējām par dažādiem jautājumiem, arī par iespējamo šķidrumu Zemes centrā. Abi bijām pārliecināti, ka tāds šķidrums nav iespējams, un tam ir iemesls, ko zinātne nekad nav varējusi izskaidrot.
- Un kāds tas ir?
- Tāda šķidruma masa būtu pakļauta Mēness pievilkšanas spēkam un tātad divreiz diennaktī notiktu iekšējs paisums, kas paceltu zemes garozu un izraisītu periodiskas zemestrīces.
- Taču šķiet neapšaubāmi, ka Zemes virsma ir bijusi pakļauta sadegšanai, tāpēc jādomā, ka vispirms atdzisusi Zemes garoza, bet siltums atkāpies uz centru, — es iebildu.
- Tie ir maldi, - tēvocis atbildēja. - Zemi sakarsēja tieši tās virsmas degšana, nekas cits. Tās virsu veidoja daudz dažādu metālu, tādi kā nātrijs un kālijs, kas spēj aizdegties, tikai saskaroties ar gaisu un ūdeni; šie metāli aizdegas, ja atmosfēras tvaiki nokrīt uz Zemes lietus veidā; un pamazām, ūdenim iespiežoties Zemes garozas spraugās, tie izraisa jaunus ugunsgrēkus ar eksplozijām un izvirdumiem. Tāpēc pasaules pirmsākumos bija tik daudz vulkānu.
- Tā nu gan ir atjautīga hipotēze! — es neviļus iesaucos.
- Un Hamfrijs Deivijs mani par tās patiesumu pārliecināja ar vienkāršu eksperimentu. Viņš izgatavoja metāla lodi — galvenokārt no manis jau pieminētajiem metāliem; kad to apsmidzināja ar sīkiem ūdens pilieniem, tā uztūka, oksidējās un izveidoja pakalniņu, kura virsotnē radās krāteris; notika izvirdums, kas lodi sakarsēja tā, ka to nebija iespējams turēt rokā.
Tiešām, profesora argumenti sašķobīja manu neticību, turklāt viņš tos klāstīja ar parasto aizrautību un entuziasmu.
— Kā redzi, Aksel, - viņš turpināja, - pastāv daudzas ģeologu hipotēzes par Zemes kodolu; nekas nav mazāk pierādīts kā augstas temperatūras pastāvēšana Zemes iekšienē; manuprāt, tā nemaz nav, tāds karstums nevarētu pastāvēt. Gan jau paši to redzēsim, un, tāpat kā Arne Saknusems, zināsim, kā spriest par šo svarīgo problēmu.
— Nu labi, - es atbildēju, juzdams, ka tēvoša entuziasms pārņem arī mani. - Jā, mēs redzēsim, ja vien tur vispār kaut ko var redzēt.
— Kāpēc gan ne? Vai mēs nevaram cerēt uz elektrības parādībām, kas varētu dot gaismu, vai arī uz atmosfēru, kuru spiediens Zemes centra tuvumā varbūt padara mirdzošu?
-Jā, — es atbildēju, — galu galā tas tomēr ir iespējams.
— Tas ir pilnīgi droši, — tēvocis uzvaroši paziņoja. — Bet turi mēli aiz zobiem, vai dzirdi? Par to visu jāklusē, lai nevienam neienāk prātā atklāt Zemes centru pirms mums!