Tā beidzās mušu neaizmirstama saruna. Man no tās uznāca drudzis. Tēvoča kabinetu atstāju kā apdu llis, un Hamburgas ielās nepietika gaisa, lai es spētu atgūties. Tāpēc devos uz Elbas krastiem, uz tvaikoņa piestātni - no tās atgāja kuģītis, kas uzturēja pilsētas satiksmi ar Hārburgas dzelzceļu.
Vai tas, ko tikko biju uzzinājis, mani pārliecināja? Vai varbūt es tikai pakļāvos profesora Līdenbroka spēkam? Vai man jāņem nopietni viņa lēmums doties uz Zemes centru? Vai es nupat biju noklausījies ārprātīgā spriedelējumus vai liela ģēnija secinājumus? Kur visā Šajā lietā beidzās patiesība un sākās tīra fantāzija?
Es maldījos starp neskaitāmiem pretrunīgiem pieņēmumiem, nespēdams nevienam no tiem pietverties.
Tomēr atceros, ka biju pārliecināts par tēvoča domu pareizību, kaut arī mana jūsma sāka mazināties; taču man būtu vajadzējis doties ceļā uzreiz, neatstājot laiku pārdomām. Jā, tobrīd man nepietrūktu dūšas sakravāt koferus.
Taču jāatzīstas, ka pēc stundas mans milzīgais uzbudinājums norimās; nervi atslāba, un es atgriezos no Zemes dzīlēm uz tās virsas.
"Tā ir bezjēdzība!" es iesaucos, " rādu priekšlikumu saprātīgam jauneklim nemaz nevar nopietni izteikt. Nekas tāds nav noticis. Laikam esmu slikti gulējis un redzējis nelāgu sapni."
Visu laiku biju gājis gar Elbas krastu un apmetis līkumu pilsētai. Pie ostas es nonācu uz Altonas ceļa. Laikam mani vadīja priekšnojauta, un tā bija pareiza, jo drīz ieraudzīju savu Graibenu, savu mazo Graibenu naski nākam uz Hamburgu.
- Graiben! - es no tālienes saucu.
Meitene mazliet apmulsa un apstājās - laikam jau viņu pārsteidza tāds sauciens uz lielceļa. Traucos pie viņas.
— Aksel! — viņa izbrīnījusies mani uzrunāja. — Laikam jau tu esi nācis man pretī. Kā gan citādi!
Taču, manī lūkodamās, Graibena nevarēja nepamanīt bažas un satraukumu.
— Kas tev noticis? - viņa jautāja, sniegdama roku.
— Ak vai! - es atbildēju.
īsā mirklī dažos teikumos izskaidroju stāvokli skaistajai virlandietei. Viņa brīdi klusēja. Vai viņas sirds pukstēja tāpat kā mana sirds? To es nezinu, bet meitenes plauksta manā rokā nedrebēja. Apmēram simt soļu nogājām klusēdami.
— Aksel! - viņa beidzot mani uzrunāja.
— Mīļo Graiben!
— Tas nu gan būs skaists ceļojums!
Tādus vārdus izdzirdējis, es salēcos.
-Jā, Aksel, tas būs liela zinātnieka brāļadēla cienīgs ceļojums. Ir labi, ja vīrietis var sevi pierādīt kādā lielā pasākumā!
— Kā, Graiben, vai tad tu nemēģini mani atrunāt no piedalīšanās ekspedīcijā?
— Nē, dārgo Aksel, un es labprāt pavadītu tevi un tavu tēvoci, ja nabaga meitene nebūtu jums par apgrūtinājumu.
— Vai tu runā taisnību?
— Taisnību gan.
Ak, sievietes un meitenes, kuru sirdis nekad nav izdibināmas! Ja jūs neesat visbiklākās no būtnēm, jūs esat visvaronīgākās! Prātam pār jums nav nekādas varas. Kā, vai tiešām šis bērns man iesaka doties tādā ekspedīcijā! Un viņa pati nebaidītos laisties šajā dēkā! Un viņa uz to mudināja mani, kuru tomēr mīlēja!
Jutos galīgi samulsis un, nav ko slēpt, arī nokaunējies.
— Graiben, — es sacīju, - redzēsim, vai rīt tu teiksi to pašu.
— Rit, dārgo Aksel, es runāšu tieši tāpat kā šodien.
Mēs ar Graibenu turējāmies rokās, bet turpinājām ceļu
dziļā klusumā. Dienā pārdzīvotais bija mani pilnīgi salauzis.
"Galu galā," es nospriedu, "jūlija kalendas vēl ir tālu, un pa to laiku var atgadīties daudz kas tāds, kas izdziedinās tēvoci no neprātīgās vēlmes ceļot pa apakšzemi."
Bija jau satumsis, kad nonācām Kēnigštrāses mājā. Nešaubījos, ka tur valdīs miers, ka tēvocis kā parasti būs aizmidzis un Marta kā aizvien slaucīs putekļus ēdamistabā.
Bet es nebiju ņēmis vērā profesora nepacietību. Ieraudzīju viņu klaigājam un rosāmies starp nesējiem, kas priekšnamā izkrāva dažādus pirkumus; vecā kalpone nezināja, kur dēties.
— Nāc jel šurp, Aksel, pasteidzies, nelaimīgais! - tēvocis sauca, mani ieraudzījis. — Tavs koferis vēl nav sakravāts, mani papīri nav sakārtoti, manai ceļasomai nevar atrast atslēgu, un getras nav atsūtītas!
Paliku stāvam kā apstulbis. Man aizcirtās balss. Lūpas tikko spēja izdvest:
— Vai tiešām jau braucam?
— Jā, nelaimīgais, kas klejo apkārt, kad jābūt te!
— Vai braucam prom? - es vārgā balsī atkārtoju.
— Jā, parīt no paša rīta.
Es nespēju vairs ilgāk viņā klausīties un aizbēgu uz savu istabiņu.
Nebija nekādu šaubu. Tēvocis pēcpusdienā bija iegādājies daļu no ceļojumam nepieciešamajiem priekšmetiem un rīkiem; priekšnams bija pieblīvēts ar virvju kāpnēm, mezglotām virvēm, lielām blašķēm, dzelzs āķiem, cērtēm, apkaltām nūjām, kapļiem - ar šīm mantām varētu apkraut desmit vīrus.
Pavadīju drausmīgu nakti. Otrā rītā jau agri dzirdēju, ka mani sauc. Biju nolēmis nevert vaļa durvis. Bet vai gan iespējams pretoties maigajai balsij, kas izrunāja vārdus "dārgo Aksel!"?
Izgāju no savas istabas. Cerēju, ka mans sagurums, bālums, bezmiegā apsarkušās acis atstās uz Graibenu pietiekamu iespaidu un mainīs viņas domas.
-Ak, dārgo Aksel, - viņa teica, - es redzu, ka jūties labāk un nakts tevi nomierinājusi.
- Nomierinājusi! — es iesaucos.
Piesteidzos pie spoguļa. Jā, es tiešām neizskatījos tik slikti, kā biju iedomājies. Bija grūti noticēt savām acīm.
- Aksel, es ilgi runāju ar savu aizbildni, — Graibena sacīja. - Viņš ir drosmīgs zinātnieks, ļoti vīrišķīgs cilvēks, un gan tu vēl pieminēsi, ka tavās dzīslās rit viņa asinis. Viņš man stāstīja par saviem plāniem un cerībām, par to, kāpēc un kā viņš cer sasniegt mērķi. Man nav ne mazāko šaubu, ka viņš to arī sasniegs. Ak, dārgo Aksel, cik skaisti ir tik pašaizliedzīgi kalpot zinātnei! Kāda slava Līdenbroka kungu gaida, kad viņš atgriezīsies, un tā metīs savus starus arī uz viņa ceļabiedru! Atgriežoties, Aksel, tu būsi īsts vīrs, viņa līdzinieks, tad tu varēsi brīvi runāt un brīvi rīkoties, galu galā brīvi…
Meitene nosarka un nepabeidza teikumu. Un tomēr man vēl negribējās noticēt mūsu aizceļošanai. Es aizvedu Graibenu uz profesora kabinetu.
- Tēvoci, vai tiešām ir pilnīgi izlemts, ka mēs braucam?
- Kā, vai tad tu vēl šaubies?
- Nē, - es atbildēju, lai nerunātu pretī. - Es tikai vēlos pajautāt, kāpēc tā steidzamies.
- Bet laiks! Laiks traucas neapturamā ātrumā!
- Vēl taču ir tikai divdesmit sestais maijs, un līdz jūnija beigām…
-Vai tad tu neesi apjēdzis, ka nokļūt Islandē nemaz nav tik viegli? Ja vakar tu nebūtu aizdrāzies kā neprātīgs, es tevi aizvestu uz Kopenhāgenas biroju pie Lifendera un biedriem. Tur tu pats redzētu, ka no Kopenhāgenas uz
Rcikjaviku atiet tikai viens pasažieru kuģis mēnesī — divdesmit otrajā datumā.
- Un tad?
-Ja mēs gaidītu 22. jūniju, mēs nonāktu Islandē pārāk vēlu, lai redzētu skartarisa ēnu noglāstām Snefelsa krāteri! Tāpēc jādodas uz Kopenhāgenu un jāmeklē kāds transportlīdzeklis. Ej un sakravā ceļasomu!
Man vairs nebija, ko atbildēt. Atgriezos savā istabā. Graibena man sekoja. Viņa salika koferī ceļojumam nepieciešamos priekšmetus. Viņa bija tik mierīga, it kā es grasītos braukt uz Lībeku vai Helgolandi. Graibenas mazās rokas kustējās pavisam lietišķi. Meitene rāmi tērzēja. Viņa man izteica vissaprātīgākos argumentus par labu mūsu ekspedīcijai. Viņa mani apbūra, un es jutu pret viņu lielas dusmas. Reizēm gribējās eksplodēt, bet viņa to neņēma vērā un turpināja rūpīgi darīt savu darāmo.
Beidzot kofera pēdējā siksna bija aizsprādzēta. Es nokāpu pirmajā stāvā.
Todien fizikas instrumentu, elektrisko aparātu un ieroču tirgotāji ieradās vēl lielākā skaitā. Marta galīgi zaudēja galvu.
- Vai kungs būtu sajucis prātā? - viņa man jautāja.
Es piekrītoši palocīju galvu.
- Un vai viņš ved jūs līdzi?
Es atkal piekrītoši pamāju.
- Uz kurieni? — viņa jautāja.
Es ar pirkstu rādīju uz Zemes centru.
- Vai uz pagrabu? — vecā kalpone pārsteigta iesaucās.
- Nē, - es teicu, - vēl dziļāk!
Pienāca vakars. Es vairs nespēju aptvert laika plūdumu.
- Rīt no rīta, - tēvocis sacīja, - mēs izbrauksim tieši pulksten sešos.
Desmitos vakarā iekritu gultā kā maiss. Pa nakti bailes mani mocīja no jauna.
Nemitīgi sapņoju par bezdibeņiem. Es biju īstā delīrijā, jutu, ka mani sagrābusi profesora spēcīgā roka, tā mani rāva prom. Es gāzos neizmērojamos bezdibeņos ar paātrinājumu, kādu iegūst vaļā palaisti ķermeņi. Visa mana dzīve bija nebeidzams kritiens.
Pamodos pulksten piecos, noguruma un satraukuma salauzts. Nokāpu ēdamistabā. Tēvocis sēdēja pie galda. Viņš rītin rija. Es viņā nolūkojos ar šausmām. Bet Graibena arī tur bija. Es neteicu neko. Es nespēju ieēst ne kumosu.
Pussešos uz ielas ierībējās rati. Plata kulba ieradās aizvest mūs uz Altonas dzelzceļa staciju. Drīz pajūgu piekrāva ar tēvoča saiņiem.
— Un kur ir tavs koferis? - viņš jautāja.
— Tas ir sakravāts, — es atbildēju, pilnīgi zaudējis dūšu.
— Pasteidzies un nones to lejā, citādi vēl tavas vainas dēļ nokavēsim vilcienu!
Tad man šķita, ka nav vairs iespējams ilgāk cīnīties pret likteni. Atkal uzkāpu savā istabā un, noslidinājis koferi pa trepju pakāpieniem, drāzos tam pakaļ.
Tajā brīdī tēvocis svinīgi nodeva Graibenas rokās mājas "grožus". Mana daiļā virlandiete bija tikpat mierīga kā parasti. Viņa noskūpstīja savu aizbildni, bet, ar maigajām lūpām pieskaroties manam vaigam, nespēja novaldīt asaru.
— Graiben! — es iesaucos.
— Ej, dārgo Aksel, ej! — viņa sacīja. — Aizbraucot tu atstāj līgavu, bet atbraucot atradīsi sievu!
Es cieši apskāvu Graibenu un iesēdos ratos. Uz sliekšņa stāvēdamas, Marta un jaunā meitene māja mums pēdējās ardievas. Pēc tam kučieris uzsvilpa zirgiem, un rati aizdrāzās pa Altonas ceļu.