AJtona, īsta Hamburgas priekšpilsēta, ir Ķīles dzelzceļa līnijas galastacija, no tās mums vajadzēja nonākt Belta krastos. Nepilnās divdesmit minūtēs sasniedzām Hol- šteinas teritoriju.
Pusseptiņos pajūgs apstājās stacijas priekšā; tēvoča daudzie saiņi un lielās ceļojumu lādes tika izkrautas, tām uzlīmēja etiķetes un tās sakrāva bagāžas vagonā, bet septiņos mēs abi sēdējām viens otram pretī kupejā. Lokomotīve iesvilpās un sakustējās. Ceļojums sākās.
Vai biju padevies liktenim? Vēl ne. Tomēr spirgtais rīta gaiss un gar ātri braucošā vagona logu zibošās aizvien jaunās ainavas novērsa domas no galvenajām rūpēm.
Turpretī profesora domas aizsteidzās vilcienam priekšā - tas viņa nepacietībai bija pārāk gauss. Vagonā bijām vienīgie pasažieri, tomēr nesarunājāmies. Tēvocis ļoti rūpīgi pārbaudīja savas kabatas un ceļasomu.
Starp citiem dokumentiem bija kārtīgi salocīta papīra lapa ar Dānijas konsulāta Hamburgā zīmogu un konsula un profesora drauga — Kristiansena kunga parakstu. Dokumentam bija jāatvieglo Kopenhāgenā veicamās formalitātes, lai saņemtu ieteikumu Islandes pārvaldniekam.
Pamanīju arī veco pergamentu, kas bija paslēpts portfeļa visdziļākajā kabatā. Klusībā to nolādēju, bet tad atkal pievērsos ainavai aiz loga. Garām slīdēja visai vienmuļi līdzenumi — diezgan mitri un, šķiet, auglīgi; tie bija dzelzceļa ierīkošanai ļoti izdevīgi apvidi - sliedes varēja būvēt pietiekami taisnas, kas dzelzceļa sabiedrībām ļoti patīk.
Taču vienmuļība nepaspēja mani nogurdināt, jo divas stundas pēc atiešanas no Altonas vilciens piestāja Ķīlē — pavisam tuvu jūrai.
Mūsu bagāžu reģistrēja sūtīšanai uz Kopenhāgenu, ar to nevajadzēja nodarboties. Tomēr profesors bažīgi nolūkojās pakaļ saiņiem, kamēr tos cēla tvaikoni. Tur tie pazuda tilpes dziļumos.
Tēvocis steigdamies bija tik labi aprēķinājis vilciena ienākšanas un tvaikoņa atiešanas laiku, ka bija jāzaudē vesela diena. Ellenora devās ceļā tikai naktī. Tāpēc tēvocis deviņas stundas dega kā drudzī, viegli aizkaitināmais ceļotājs lādēja pie visiem jodiem kuģniecību un dzelzceļu administrāciju, kas pieļauj tādas nekārtības. Man bija jāpiebalso, kad viņš par to rājās ar Ellenoras kapteini. Tēvocis gribēja jūrnieku piespiest kurt kuģa katlus, ne mirkli nezaudējot. Bet kapteinis par profesora nepacietību nelikās ne zinis.
Ķīlē, tāpat kā jebkurā citā vietā, diena tomēr aizritēja. Mēs pastaigājāmies pa līča zaļajiem krastiem, kuros uzcelta pilsētiņa, pa biezajiem mežiem, kas Ķīli vērta līdzīgu ligzdai zaļu zaru ietvarā, apbrīnojām vasarnīcas, kurām bija katrai savs peldnamiņš, niknojāmies un piktojāmies, līdz pienāca seši vakarā.
Debesīs pacēlās Ellenoras dūmu mutuļi; katls drebināja kuģa klāju; mūsu rīcībā bija divas kojas vienīgajā kuģa kajītē.
Desmitos un piecpadsmit minūtēs tauvas tika atraisītas un tvaikonis strauji devās iekšā Lielā Belta melnajos ūdeņos.
Nakts bija tumša; pūta spirgts vējš, jūra viļņojās diezgan stipri, vēlāk tumsā krasta pusē iemirdzējās dažas ugunis un kaut kur zibēja bākas gaisma; tas ir viss, kas man palicis atmiņā no pirmā ceļojuma posma.
Septiņos no rīta mēs piestājām Korsērā, Zēlandes rietumu krasta pilsētiņā. Tur no kuģa steidzāmies uz citu vilcienu, kas mūs aizvizināja pa tikpat līdzenu zemi, kādu jau redzējām Holšteinā.
Bija jāpavada ceļā vēl trīs stundas, līdz sasniedzām Dānijas galvaspilsētu. Tēvocis naktī ne acu neaizvēra. Viņš bija tik nepacietīgs, ka šķita - viņš grūž vagonu uz priekšu ar kājām.
Beidzot profesors ieraudzīja juru.
- Tas ir Zunda šaurums! — viņš iesaucās.
Pa kreisi pamanījām lielu ēku, kas atgādināja slimnīcu.
-Tā ir trakomāja, - kāds ceļabiedrs sacīja.
"Labi gan, tieši tā ir iestāde, kur mums ar tēvoci vajadzētu pabeigt savu mūžu," nodomāju. "Un, lai cik liela slimnīca būtu, tajā nepietiktu vietas visam profesora Lldenbroka neprātam!"
Beidzot pulksten desmitos mēs izkāpām Kopenhāgenā; bagāžu sakrāva ratos un aizveda uz viesnīcu Fenikss, kur apmetāmies. Tas prasīja pusstundu laika, jo stacija atrodas ārpus pilsētas. Pēc tam tēvocis, uz ātru roku apkopies, aicināja mani līdzi. Viesnīcas portjē runāja vāciski un angliski, bet profesors, kā jau krietns poliglots, uzdeva viņam jautājumus labā dāņu valodā, un viesnīcas kalpotājs tādā pašā labā dāņu valodā paskaidroja, kur atrodas Ziemeļu senlietu muzejs.
Šo interesanto iestādi, kur savakti visādi brīnumi, kas ļauj izprast šīs zemes vēsturi pēc veciem akmens ieročiem, metāla krūkām un rotām, vadīja zinātnieks — Hamburgas konsula draugs profesors Tomsona kungs.
Tēvocim bija līdzi sirsnīga ieteikuma vēstule. Zinātnieki lielākoties cits citu uzņem diezgan vēsi. Bet te bija pavisam citādi. Tomsona kungs bija izpalīdzīgs cilvēks un sirsnīgi rūpējās ne tikai par profesoru Līdenbroku, bet arī par viņa brāļadēlu. Nemaz nav jāatgādina, ka lieliskajam muzeja direktoram nepavisam netika atklāts manuskripta noslēpums. Mēs izlikāmies, ka gribam apceļot Islandi tikai sava prieka pēc.
Tomsona kungs bija pilnīgi mūsu rīcībā, un trijatā sākām skraidīt pa ostu, meklējot kuģi, kas drīzumā dotos uz Islandi.
Biju cerējis, ka transportlīdzekļus nekādi neizdosies atrast, taču tā nemaz nebija. Mazais dāņu burinieks Valkīra gatavojās doties uz Reikjaviku 2. jūnijā. Kapteini Bjarna kungu sastapām uz kuģa. Nākamais pasažieris aiz prieka spieda viņam roku tā, ka kauliņi krakšķēja. Krietnais virs jutās mazliet pārsteigts par tādu jūtu uzplūdu. Viņam braukšana uz Islandi likās pavisam ikdienišķa, jo tāds bija viņa darbs. Tēvocim tas šķita dievišķīgs. Cienījamais kapteinis izmantoja tēvoča sajūsmu, lai uzprasītu mums divkāršu maksu par braucienu. Bet mēs nebijām sīkumaini.
- Esiet uz kuģa otrdien pulksten septiņos no rīta, - Bjarna kungs teica, iebāzdams kabatā krietnu žūksni naudas.
Tad pateicāmies Tomsona kungam par rūpēm un atgriezāmies viesnīcā.
— Viss iet labi! Viss iet ļoti labi! — tēvocis atkārtoja. — Cik laimīgi, ka atradām šo kuģi, kas gatavojas doties ceļā! Tagad paēdīsim un iesim apskatīt pilsētu.
Devāmies uz Kongensnijtorvu, neregulāru laukumu, kur bija sargpostenis ar diviem lielgabaliem, bet no tiem neviens nebaidījās. Pavisam tuvu - 5. namā bija franču "restorācija", kas piederēja pavāram, vārdā Vincents; tur pieklājīgi paēdām par visai mērenu cenu — par četrām markām katrs. Pēc tam es bērnišķīgā priekā klejoju pa pilsētu; tēvocis bija ar mieru nākt man līdzi; taču viņš neredzēja neko - nedz necilo karaļa pili, nedz skaisto, XVII gadsimtā būvēto tiltu, kas savienoja kanāla krastus pretī muzejam, nedz Torvalsena muzeju mauzoleju, kuru rotāja šī tēlnieka darbi, nedz diezgan skaisto parku, nedz konfekšu kārbiņai līdzīgo Rosenborgas pili, nedz brīnumstalto biržas ēku renesanses stilā, nedz tās torni, ko veido četru bronzas pūķu kopā savītās astes, nedz krastmalas lielās vējdzirnavas, kuru platie spārni atgādina jūras piepūstas buras.
Cik brīnišķīga pastaiga man būtu kopā ar daiļo virlan- dieti ostas pusē, kur zem sarkanajiem jumtiem rāmi snauda divklāju kuģi un fregates, pa zaļumos slīgstošajiem šauruma krastiem, spirgtajā ēnā zem kuplajiem kokiem, kuros slēpjas citadele, un tās lielgabalu stobri rēgojas starp vītolu zariem!
Bet - ak vai! - mana nabaga Graibena bija tālu, un vai es viņu jelkad vēl redzēšu?
Tēvocis nemaz neskatījās uz brīnišķīgajām pilsētas celtnēm un vietām, turpretī viņu tiešām pārsteidza kāds tornis, kas atrodas Amageras salā - Kopenhāgenas dienvidrietumu rajonā.
Profesors veda mani turp; iekāpām tvaikonītī, kas uzturēja satiksmi pa kanāliem, un pēc brīža tas pietauvojās krastmalā.
Šķērsojuši dažas šauras ielas, kur pa pusei pelēkās, pa pusei dzeltenās biksēs ģērbušies ieslodzītie strādāja cietumsargu uzraudzībā, nonācām pie Forfreslera baznīcas. Tajā nebija nekā ievērojama. Taču zvana tornis saistīja profesora uzmanību šāda iemesla dēļ: sākot no platformas, pa torņa ārpusi veda kāpnes, kas aizlīkumoja tieši debesīs.
— Kāpsim augšā, - tēvocis teica.
— Bet vai galva nereibs? — es jautāju.
— Tad jo vairāk ir iemesls pieradināties.
— Tomēr…
— Nāc, kad es tev saku, netērēsim velti laiku!
Atlika vienīgi paklausīt. Sargs, kas dzīvoja otrā pusē ielai, iedeva mums atslēgu, un kāpiens sākās.
Tēvocis straujā gaitā devās pa priekšu. Es viņam sekoju diezgan bailīgi, jo man ļoti ātri mēdz apreibt galva. Neesmu apveltīts nedz ar ērgļa lepnumu, nedz ar šo putnu stiprajiem nerviem.
Kamēr kāpām pa torņa iekšpusi, viss bija kārtībā; taču pēc simt piecdesmit pakāpieniem sajutu sejā svaigu pūsmu — mēs bijām nonākuši uz torņa platformas. Tur sākās ārējās kāpnes, kuras sargāja tikai trauslas margas un kuru ļoti šaurie pakāpieni šķita vedam bezgalībā.
— Es to nemūžam nespēšu! — iesaucos.
— Vai tad tu esi zaķpastala? Kāp! — nepielūdzamais profesors atbildēja.
Bija vien jāseko, krampjaini turoties pie margām. Vējš mani apdullināja; jutu, ka tornis brāzmās līgojas; kājas ļodzījās; drīz sāku rāpot uz ceļiem, pēc tam - šļūkt uz vēdera; aizvēru acis; mani bija pārņēmusi augstuma slimība.
Beigās tēvocis vilka mani aiz apkakles, un tā es nonācu pie torņa gala bumbas.
- Skaties, - viņš teica, - un skaties labi! Ir jāmācās raudzīties bezdibenī!
Atvēru acis. Caur dūmu plīvuru ieraudzīju mājas, kas šķita kā kritienā saplacinātas. Man virs galvas slīdēja pinkaini mākoņi, optiska efekta dēļ tie šķita nekustīgi, tupretī zvana tornis, bumba un es — mēs visi drāzāmies fantastiskā ātrumā. Tālumā vienā pusē klājās zaļš līdzenums, otrā pusē saulē mirdzēja jūra. Zunds stiepās līdz Helsingborgai, un tajā zibēja dažas buras gluži kā kaiju spārni, bet austrumu pusē miglā vīdēja Zviedrijas krasti. Viss šis milzīgums virpuļoja manu acu priekšā.
Tomēr vajadzēja celties kājās, stāvēt taisni un skatīties. Pirmā augstuma mācība ilga veselu stundu. Kad beidzot tēvocis atļāva kāpt lejā un atkal nostāties uz cietā bruģa, jutos pilnīgi salauzts.
— Rīt nāksim atkal, - profesors sacīja.
Un tiešām - šo reibinošo vingrinājumu atkārtoju piecas dienas un gribot negribot ievērojami pilnveidojos "tālo vērojumu" mākslā.