Kad nolieku klausuli un pagriežos pret ekrānu, uz tā redzama Toda mugura pirms divdesmit divām stundām, kad viņš vēl bija dzīvs. Atkal jūtos lepns par savas mašīnas vareno spēku. Pagriežu redzes lauka kloķi. Toda uz ekrāna sakustas, un es vēroju kafejnīcu it kā ar viņa acīm. Skaidri saredzams tikai tas, kam pievērsts viņa skatiens. Viss pārējais ir kā bezjēdzīgi izķēmots un miglā tīts. Tai vietā, kur sēžam mēs ar Joriki, parādās tumšs plankums, it kā tur nekā nebūtu. Saldējums trauciņā uz galda pavisam izkusis.
Toda ņem saldējumu ar karotīti, un, pastiepis lūpas, izstrebj. Viņa skatiens nekustīgi pievērsts durvīm. Drudžaini mēģinu atcerēties, kas notiks tālāk. Ak jā, drīz ieskanēsies mūzikas automāts un Toda pagriezīsies ar seju pret mums. Gaidīšu.
Sāk spēlēt mūzika, uri Toda pagriežas. Lai uzzinātu, kādus viņš mūs ieraudzīja, pagriežu redzes lauka kloķi par simt astoņdesmit grādiem. Mūzikas automāts un meitene īsajos svārciņos parādās uz ekrāna apbrīnojami skaidri. Bet priekšplānā — mēs abi, kontūras neasas, izplūdušas, gluži kā ēnas. (Tas ir labi, tagad vairs nav ko uztraukties, ka līķis varētu kļūt par mūsu apsūdzētāju.)
Es pagriežu laika indikatoru par divām stundām uz priekšu.
Toda iet pa ielu.
Vēl par divām stundām uz priekšu.
Toda stāv pie telefona būdiņas.
Es paātrinu laika gaitu uz ekrāna desmit reižu. Gluži kā palēnināti uzņemtā filmā Toda ielec tramvajā, atkal izlec no tā, joņo uz augšu pa šķērsieliņu un pieskrien pie Tikako mājas. Pārslēdzu laika ritumu uz normālu ātrumu.
Tūlīt notiks vissvarīgākais. Ja mums veiksies, mēs ne vien izkļūsim no nepatīkamās situācijas, bet ari iegūsim svarīgu materiālu, ko iesniegt komisijai, un tad viss pa vērsīsies uz labo pusi. Laiku pa laikam nervozi rīdams siekalas, nenovēršu acis no Todas.
Viņš dodas augšā pa tumšajām kāpnēm, apstājas un vērīgi paskatās uz gaiteņa otru galu. Pašūpojis galvu, nedroši virzās tālāk pa gaiteni. Cenšas klusi spert soļus, iedams pretī savai nāvei… No patrepes tumsas viņu vēro Joriki, taču uz ekrāna to neredz. Toda izņem no sānkabatas atslēgu, ar plaukstas virspusi norauš no pieres sviedrus, pieliecas un iebāž atslēgu slēdzenē. Atslēga apgriežas ar neparasti griezīgu skrapstoņu, un šajā skaņā it kā atbalsojas tas, kas norisinās Todas dvēselē. Neatskatīdamies viņš ar spēku aizrauj ciet aiz sevis durvis. Pēc trokšņa noprotams, ka durvis cieši neaizveras. No istabas tumsas pretī raugās loga pelnkrāsas četrstūris un tajā tālas uguntiņas atspīdums. Toda novelk kurpes un, pastiepis roku pa kreisi, pagriež slēdzi. (Bet nāve jau panākusi viņu!)
Iedegas gaisma. Neliela istabiņa: tūlīt var pateikt, ka šeit dzīvo sieviete. Istabas stūros mēbeles. Neviena nav. Telpa slēpj sevī draudīgu klusumu. Toda bezcerīgi aplūko istabiņu … Tajā mirklī Todam aiz muguras jaušama kaut kāda tikko sadzirdama skaņa. Tā pieaug spēkā, plešas plašumā, pārvēršas kaucienā — un pēkšņi viss, ko Toda redz, izplūst. Istabas grīda uzslējās slīpi, un nokritušā Todas seja piespiežas pie tās. Apdzēšot gaismu, no augšas bez trokšņa gāžas gara, līka ēna. Ekrāns satumst.
Ak, viņš nomiris tad . . .
Kādu brīdi sēdēju kā sastindzis, lūkodamies tumšajā, drebošajā ekrānā. Tātad viņš nav slepkavu redzējis. Toda var liecināt mums tikai par sliktu. Sieviete istabā nav bijusi. Tas saskan arī ar viņas liecību, bet tie ir salti meli, ka vīrietis būtu viņai uzbrucis un viņa to nositusi. Tālāk. Šis troksnis aiz muguras. Ja nu viņš noturējis šo skaņu par durvju čīkstoņu? Aiz durvīm tobrīd nestāvēja neviens cits kā Joriki. Jā, līķa stimulācija nedod mums cerēto. Paši sev esam uzmetuši cilpu kaklā …
Nezinu, cik ilgi biju tā nosēdējis, ļaudamies šaudīgām domām. Pēkšņi jutu, ka zālē bez manis ir vēl kāds, un atskatījos. Pie durvīm, atspiedis muguru pret stenderi, stāvēja Joriki. Nezinu, pa kuru laiku viņš bija ienācis. (Uz mirkli man kā halucinācija parādījās beidzamais skats uz ekrāna, es jutos kā Toda un nodrebēju.) Joriki pašūpoja galvu, ielaida pirkstus matos un smaidīdams noteica:
— Jā, nekas labs mums nav gaidāms.
— Tu redzēji?
— Jā. Pašas beigas.
— Kur pārējie?
— Sobu un Vadu es atstāju tur. Lai pagaida. Iespējams, ka mums ievajadzēsies vēl kādas ziņas.
— Gaidīju, ka tu man piezvanīsi…
Joriki pavilka nost no krūtīm sasvīdušo
kreklu un lēnām aplaizīja lūpas. Kopā ar krēslu pagriezos un, skatīdamies viņam tieši acīs, sev pašam par pārsteigumu draudīgā balsī turpināju:
— … toties piezvanīja kāds tips un man piedraudēja.
— Ko tas nozīmē? — turēdamies pie krēsla, uz kura viņš gribēja apsēsties, Joriki sastinga.
— Ieteica nebāzt degunu viņu darīšanās. Policija esot sākusi interesēties par tiem diviem, kas sekojuši noslepkavotajam. Tas, liekas, ir taisnība. Arī Cuda man to teica.
— Nu un? …
— Acīmredzot tas tips zina, ka sekotāji esam bijuši mēs.
— Interesanti… — domīgi novilka Joriki un nobrīkšķināja savus garos pirkstus. — Iznāk, ka bez mums tur tiešām bijis vēl kāds…
Es izsmējīgi turpināju:
— Pilnīgi iespējams. Bet kas tam ticēs?
— Jums taisnība. Es saprotu … — Iekodis lūpā, Joriki caur pieri paraudzījās manī. — Zvanītājs, protams, ir pats slepkava … Bet šo telefona sarunu dzirdējāt tikai jūs, sensei, tātad jūs kļūstat par manu līdzdalībnieku. Ja policija nāks uz pēdām tiem diviem, kas sekojuši noslepkavotajam, aizdomas vispirms kritīs uz mani.
— Es mēģināju atrast sakarību starp istabas iekārtojumu un ēnu logā. Bez šaubām, Todam krītot, ēnu meta viņa stāvs. Tu redzēji vēl vienu ēnu . . . Bet to, izņemot tevi, neviens cits neredzēja.
— Jā, man var pateikt, ka tā bijusi mana ēna, un es to nevaru atspēkot. — Joriki rūgti pasmaidīja un noklakšķināja ar mēli. — Liktenis nav bijis labvēlīgs, jo mūsu objekts neredzēja slepkavu. Tik daudz pūļu veltījām līķa stimulācijai, un galu galā tā vēršas pret mums pašiem. Ja man būtu kaut vismazākais iemesls izdarīt slepkavību, pat jūs, sensei, varētu mani turēt aizdomās, un jums būtu tiesības to darīt.
— Ar šā iemesla noskaidrošanu arī neveicas. Nemaz nebija tik viegli piespiest viņu runāt. ..
Es sīki izstāstīju Joriki, kā noslepkavotais — šis nelaimīgais cilvēka atspulgs mašīnā — neparko negribēja atzīt sevi par mirušu un cik grūti bija tikt ar viņu galā. Joriki klausījās manī, nebilzdams ne vārda, tad klusi teica:
— Atliek tikai ķerties pie viltības.
— Pie viltības?
— Jā. Todam jāiestāsta, ka viņš vēl ir dzīvs.
Liekas, mums tas ir izdevies. Noslepkavoto, pareizāk sakot, viņa elektrona tēlu mašīnā, pārliecinājām, ka viņš guļ slimnīcā. Savu ķermeni viņš neredz un nejūt tādēļ, ka atrodas šoka stāvoklī, taču drīz viņš atveseļosies. Kad aizskāra viņa atriebības jūtas, viņš pēkšņi ierunājās. Mēs likām viņam runāt, un tā bija mūsu uzvara. Nevar gan zināt, vai ar to mūsu stāvoklis uzlabosies.
(Pulkstenis ir tikai seši, bet debesis jau sa- tumsušas, un sāka gāzt spēcīgs lietus. Rupjas lāses sašķīst pret rūtīm. Es sēžu sasprindzis, it kā uz krēsla ar divām kājām, un noklausos mašīnas grēksūdzē. Šeit es to citēšu.)
«Tad jau labāk būt mirušam. Man kauns … Vai jūs mani saprotat?… Manā vecumā vairs neklājas skriet pakaļ brunčiem … Ko teiks sieva? Šaubos, vai tagad viņa man piedos . .. Redzat, man nekad nav bijis iemesla būt ar kaut ko nemierā. Es saku tīru patiesību. Bet tad ieraudzīju šo meiteni, Tikako Kondo. Viņa dziedāja kabarē, tomēr jums nekad neienāktu prātā, ka viņa pieder pie tām sievietēm. Tāda kautrīga, klusa… Tiesa, augumā viņa ne visai izdevusies, pārāk kalsna un kaulaina. Jautājiet, kam vien gribat, visi apliecinās, ka es tādas vietas neesmu apmeklējis, bet tajā vakarā aizgāju līdzi mūsu direktoram, un tā… Nezinu, kādēļ pie tik jautras dzīves pieradusī meitene pievērsa uzmanību man — neievērojamam, mazrunīgam, piecdesmit gadu vecam vīrietim. Nu, dabiski, ka es tūlīt pazaudēju galvu. Viņa glāstīja manus asos vaigus ar saviem maigajiem pirkstiem. Aiz pateicības vien es būtu . . . Nē, tas vārdos grūti izsakāms, biju pavisam apstulbis … un neprātīgi laimīgs . . . Jums droši vien ir neinteresanti klausīties . . . Taču saprotiet, ka viņa ne tikai naudas dēļ. . . Jūs varbūt tam neticēsiet, bet tas ir taisnība. Nekad viņa necentās izdabūt no manis naudu. Protams, katru mēnesi es viņai kaut ko maksāju, un viņa bija ar to pilnīgi apmierināta. Augumā viņa bija padevusies stūraina, bet ar maigu un patiesu sirdi. Tikako pat atklāti pateica, ka iemīlēt mani nevar, bet es viņai patīku. Neparasta sieviete. Vai nav tiesa?…
Bet tad man radās aizdomas. Kad trīsdesmit gadu-no vietas esi nodarbojies ar naudas lietām, pats kļūsti pārlieku akurāts un neuzticīgs. Visu laiku dzīvo vienās bailēs, ka tik nesāk izspiest no tevis naudu, bet, ja to nedara, — atkal nav kā vajag! Kaut kā pārāk mierīgi viņa izturējās pret mani… Bet es nebūt neesmu pašpārliecināts, sāku viņai neuzticēties … Tas ir tikpat kā skatīties tālskatī no otra gala … Reiz bija tāds gadījums. Pareizāk sakot, to nevar nosaukt par gadījumu. Aizeju pie viņas ciemos un redzu, ka viņa nopirkusi dārgu paklāju. Jūs droši vien to redzējāt? Ne jau tāds, ka uzreiz kristu acīs, bet viņas apstākļos tā, protams, bija greznība. Es kā finansu darbinieks tādas lietas uzreiz pamanu. Kad dabūju zināt, kas un kā, kļuvu vēl aizdomīgāks. Viņa apgalvoja, ka esot stāvoklī un paklāju nopirkusi par godu šim gadījumam. Kaut esmu vecs, taču arī man sirds sažņaudzas un gandrīz vai jāraud, to atceroties. Mums ar sievu bērnu nav, un tas mani ārkārtīgi pārsteidza. Nē, ne jau nu pārsteidza, tas nav īstais vārds. Man it kā spārni izauga, aiz lepnuma gribējās skriet un visiem to izstāstīt, lai cilvēki uz mani raudzītos citādi. Man pat šķita, ka vajadzētu izstāstīt arī sievai, kam nebija ne mazākās jausmas, sak, lai priecājas kopā ar mani. Kas tad tas? Līst lietus? Dzirdu . .. Labi, mazliet vēl pagaidiet, tūlīt runāšu par galveno. (Steidzas.) Tālāk viss iznāca nelāgi. Iedomājieties, viņa man apgalvo, ka esot stāvoklī, un tas ir taisnība. Bet nākamreiz viņa pēkšņi pasaka, ka tieši todien izdarījusi abortu. Kā?! Nu labi, ja aborts, tad aborts. Galu galā, godīgi runājot, neesmu nemaz tik drošs par savu nākotni. Bet līdz sirds dziļumiem aizskāra tas, ka viņa nav turējusi par vajadzīgu pat aprunāties ar mani. Nespēju vairs savaldīties, sarunāju viņai visādas rupjības. Tu pati nezināji, no kā tas bērns tev ir, tāpēc arī baidījies laist pasaulē. Tagad viss ir skaidrs, kļuvi grūta no kaut kāda nelieša, kam biezs maks kabatā, un izpumpēji no viņa naudiņu. Kā citādi tev būtu nauda, par ko pirkt paklāju? Es tātad noderēju tikai par iemeslu šantāžai. Galvu purinādama, viņa visu noliedza un beidzot sāka raudāt. Nē, vakar tas nenotika, vakar mēs nemaz neredzējāmies. Tas bija pirms pāris mēnešiem.
Sāku viņu sīki iztaujāt. Viņa raudāja. Es, protams, apjēdzu, ka viņa nav šantažiste, bet kā citādi lai visu izskaidro? Viņa centās sevi attaisnot. Bet viņas taisnošanās bija pārlieku muļķīga . .. Viņa stāstīja, ka esot tāda slimnīca, kur izdarot abortus un, ja grūtniecība nepārsniedzot trīs nedēļas, vēl piemaksājot septiņus tūkstošus jēnu. Tikko viņa uzzinājusi par grūtniecību, tūlīt skrējusi uz slimnīcu. Viņai teikuši, ka esot trešā grūtniecības nedēļa, un tūlīt izdarījuši abortu. Kas tam noticēs? Arī muļķības runāt jāprot ar mēru. Jautāju viņai, kur atrodas šī slimnīca. Viņa atbildēja, ka nevarot teikt, jo esot devusi vārdu nevienam neizpaust, bet, ja pateikšot, ar viņu notikšot nelaime. Nu, nodomāju, pietiks mani muļķot!- Iecirtu viņai pļauku. Agrāk es par tādām lietām biju tikai lasījis, ne reizi mūžā pret sievieti nebiju roku pacēlis. Jutos ļoti nelādzīgi un, nebildis ne vārda, aizbēgu.
Lai būtu kā būdams, kopš tā laika es nezināju, kas ir prieks. Domāju tikai par vienu — kā pieķert viņu melos, lai viņa nevarētu aizbildināties ar muļķīgiem izdomājumiem. Tad man laimējās. Viņai bija krājkases grāmatiņas. Aiz dīvaina paraduma viņa glabāja mājās savas vecās, nekur nederīgās krājkases grāmatiņas. Man tas bija īsts atradums. Jūs saprotat, es taču esmu finansu darbinieks. Aizgāju, kad viņas nebija mājās, un rūpīgi tās izpētīju. Skaitļi var pastāstīt daudz interesanta, ja vien prot tos lasīt. Toreiz es daudz ko noskaidroju. Dažkārt divas reizes nedēļā, citkārt divas vai trīs reizes mēnesī grāmatiņās bija ierakstīti noguldījumi, par kuriem viņa neko nevarētu paskaidrot. Manu vērīgo skatienu nav tik viegli apmānīt, domāju, nu tu esi man rokā. Savācu pierādījumus un piegrūdu viņai pie deguna. Tas bija pirms trim dienām. Viņa atkal izplūda asarās, taču tas mani vairs neaizkustināja. Te ir pierādījumi, no tiem vaļā netiksi. Tad viņa atkal sāk melst tos pašus niekus par slimnīcu. Tā komisijas naudā it kā saņemot divus tūkstošus jēnu par katru sievieti, kam grūtniecības laiks nepārsniedzot trīs nedēļas. Šī slimnīca uzpērkot trīs nedēļas vecus bērnus mātes miesās un tādējādi piepelnoties ar starpniecību. Briesmīga nekrietnība, vai ne? Aizdomām pamata vairs nebija, tagad sāku uztraukties. Domāju, varbūt viņa prātā jukusi. Mēģināju atcerēties. Patiešām, dažreiz viņa ir tāda jocīga, tā kā atsalusi. .. Nelikos mierā, turpināju iztaujāt. Aiz bailēm trīcēdama, Tikako vēlreiz atkārtoja — ja slimnīcā uzzināšot, ka viņa man izstāstījusi, tai klāšoties slikti, varot pat nosist. Nopirktie embriji it kā nenomirstot. Slimnīcā viņus turot speciālos aparātos, un izaugot daudz pilnvērtīgāki cilvēki par parastajiem, mātes miesās augušajiem. Tātad arī mūsu bērns ir dzīvs… Kā jums patīk? Nav vairs ko teikt, vai nav tiesa? Ja viņa stāsta taisnību, tad tas ir kaut kas briesmīgs. Turpretī, ja Tikako ir samelojuši, tad viņai jāatver acis. Es uzstāju, lai viņa mani aizved uz turieni. Beidzot Tikako bija ar mieru un apsolīja aprunāties ar kādu no tiem tur slimnīcā …
Un tad es saņēmu atbildi. Tas bija vakar pusdienas laikā. Man piezvanīja uz kantori un aicināja ierasties septiņos vakarā R. kafejnīcā Sindzjuku ielā. Apsolīja, ka es tur satikšot slimnīcas darbinieku, kas man visu paskaidrošot. Atklāti sakot, es to nebiju gaidījis, tādēļ jutos ļoti pārsteigts. Man ne prātā neienāca, ka tie varētu būt slazdi. Biju pārliecināts, ka man ir darīšana ar vājprātīgajiem. Sēdēdams kafejnīcā, errodamies un skaizdamies par to, ka man liek tik ilgi gaidīt, jau gudroju, kurā psihiatriskajā klīnikā viņu rīt ievietošu. Liekas, jūs jau zināt, kas notika tālāk. Jā, mani apveda ap stūri. Nē, nē, nedomājiet, ka tas bija kāds no viņas noslēpumainās slimnīcas. Protams, tas bija mīļākais. Viņa savā gļēvulībā nespēja atzīties un nezināja, ko ar mani iesākt. Par slimnīcu, kas uzpērk bērnus mātes miesās, viņa bija veikli izdomājusi. Bet kādēļ viņa tūlīt neteica, ka es viņai traucēju? … Nebūt negribu, lai par mani domātu, ka esmu tik neaptēsts. Tādēļ jau viņai nevajadzēja uzrīdīt man savu mīļāko. Lieni vai zemē aiz kauna …»