— Viss, protams, slēpjas sievietē, — kodīdams lūpu, drūmā balsī nosodoši sacīja Joriki.
— Bet viņa taču atzinusi sevi par vainīgu un paliek pie tā.
— Tas jau ir dīvaini. Bet, spriežot pēc noslepkavotā vārdiem, viņa droši vien ir neiro- tiķe.
— Varbūt viņa patiešām no kaut kā baidās?
— Iespējams … Piemēram, baidās pati no savas ēnas. Vai arī cenšas glābt īsto noziedznieku. Varbūt viņa atzinusi sevi par vainīgu tādēļ, ka viņai piedraudēts.
— No veselā saprāta viedokļa ticamākie ir divi pirmie pieņēmumi. Bet, ja ņem vērā manu telefona sarunu, tad arī pēdējam pieņēmumam ir zināms pamats.
— Jā, šī telefona saruna … — Joriki piere saraucās krunkās, it kā viņš mēģinātu notvert kādu domu. — Tādā gadījumā pieņēmums par mīļāko atkrīt. Nē . .. Jā, tā ir . . .
Jau pašā sākumā es biju pret versiju par mīļāko. Tādus priekšzīmīgus un sīkumainus vīriešus nenonāvē sieviešu dēļ. Tas nav nekāds motīvs.
Es pavīpsnāju.
— Tātad pieņemsim versiju par tirdzniecību ar embrijiem?
Nopietni paraudzījies manī, Joriki pamāja ar galvu.
— Domāju, ka tik burtiski nevajadzētu saprast. Bet, ja jau noraidījām versiju par mīļāko, atliek pieņemt, ka noslepkavotais vai nu visu zinājis, vai arī darījis kaut ko tādu, kas nav bijis pa prātam noziedzniekam. Un tas ķērās pie viszemiskākā — cilvēka iznīcināšanas. Visam, ko noslepkavotais zināja un darīja, jāatspoguļojas viņa atzīšanās runā. Tātad secinājums — lai cik bezjēdzīga šķiet versija par tirgošanos ar trīs nedēļas veciem embrijiem mātes klēpī, tā tomēr ir rūpīgi jāizpētī.
— Ja nu vienīgi kā pasaciņa.
— Protams, kā pasaciņa. Nav izslēgts, ka izteicieni «trīs nedēļas», «embrijs» un citi slēpj sevī kādu šifru. Lai nu kā, pārbaudīsim ar mašīnu sievieti. Tas jāizdara vispirms.
Man neviļus izlauzās nopūta.
— Es nojaušu, ka mēs no šīs ķezas neiz- kulsimies.
Atpakaļceļa vairs nav. Tagad tikai uz priekšu.
— Tātad tu domā, ka viss nokārtosies?
Bet, tikko šī banda uzzinās, ka esam ķērušies pie sievietes, tā var ziņot par mums. Tā ir gatava pat uz slepkavību …
— Ja sēdēsim, rokas klēpī salikuši, aizdomas tik un tā kritīs uz mums. Tas notiks agri vai vēlu. Ir tikai viens glābšanās ceļš — uzbrukt pirmajiem. Mums nav obligāti pašiem jāsatiek šī sieviete. Komisija aizsūtīs viņai pakaļ mašīnu, viņu slepus pa sētas pusi izvedīs no policijas telpām un atgādās uz hospitāli. Starp citu, tas būs diezgan interesanti — pareģot nākotni tādam radījumam.
Man trūka stingra pamata, uz kā balstīties, zuda jebkurš priekšstats par nākotnes perspektīvām, un es nezināju, kas būtu darāms. Gluži kā nemākulīgs velosipēdists nemet mieru, iekāms nav lauzis sprandu, ari es, ilgi nedomādams, piezvanīju komisijas loceklim Tomojasu. Viņš bija ļoti laipns — pastāstīja, ka par mūsu darbu interesējoties arī augstākās aprindās. Uzklausījis mani, viņš vēlīgi piebilda, ka atļauju līķa stimulācijai varot iztulkot ļoti plaši, lai nerēķinātos ar arestēto. Viņš tūlīt dabūjis Statistikas pārvaldes priekšnieka atļauju. Tad viņš apjautājās, kā mums veicas. Izvairīgi atbildēju, ka iegūti interesanti rezultāti, un palūdzu, lai sievieti pārvestu no policijas uz Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcu pie profesora Jamamoto, nepieminot viņas klātbūtnē mūsu Skaitļošanas tehnikas institūta laboratoriju. Tomojasu tūlīt piekrita. Viss gāja tik gludi, ka sāku uztraukties. Man šķita, ka tas liecina par mūsu straujo gaitu pretī bezdibenim…
Gaidīdams, kamēr sievieti nogādā pie profesora Jamamoto, es uzdevu mašīnai no jauna izanalizēt līķa stimulācijas rezultātus un sadalīt tos vispārējās pazīmēs, kādas raksturīgas cilvēkiem vispār, un atsevišķās, attiecīgam indivīdam piemītošās pazīmēs. Ja mašīna ar to tiks galā, būs ļoti izdevīgi. Tad turpmāk cilvēka personību varēs atveidot, balstoties tikai uz atsevišķām īpašībām, pievienojot tās jau iepriekš dotajām, vispārējām Mašīna vēl nebija pietiekami attīstīta, lai veiktu tādu darbu, tādēļ uz panākumiem daudz necerēju, tomēr tā tika galā negaidīti ātri. Acīmredzot specifiskais elements …, mainīgais lielums personības formulā nebūt nav tik sarežģīts, kā es biju iedomājies. Gandrīz visu specifisko organismā var diezgan droši novirzīt uz fizioloģiskām īpatnībām, pat pie smadzeņu biotiku standartiem iespējams tikt ar vienkāršu reakciju analīzi, kas iegūta no tūkstoš paraugiem, stimulējot apmēram divdesmit smadzeņu garozas centrus. Brīnišķīgs materiāls! Pats taisni lūgtin lūdz, lai to iesniedz komisijai. Es liku iespiest pamatnoteikumus par raksturīgāko pazīmju analīzi. Iznāca viena lappusīte teksta sīkā salikumā. Vesela virkne parastu medicīnas terminu un vārdu no japāņu valodas mācību grāmatas. Šķiet, ka tajā ietverts tieši tas, ko mēs saucam par individualitāti.
— Paklausies, Joriki-kun, pievienosim šai lapiņai kādu piemēru no prakses un iepazīstināsim ar to kārtējā sēdē komisiju.
— Protams, to var. Bet šīs komisijas mums tagad vairs nav nekāda problēma. Cilvēka likteņa pareģošanas ideju viņi taču pieņēmuši.
— Nekā tamlīdzīga. Ir dota tikai neoficiāla piekrišana.
— Tas ir viens un tas pats. Atcerieties, kā pret mums izturējās agrāk …
— Jā, tā nu gan ir . ..
Piezvanīju profesoram Jamamoto. Sieviete vēl nebija atvesta. Stāstot viņam, ka esam sastādījuši nolikumu par raksturīgāko pazīmju analīzi, nevarēju apslēpt savu satraukumu. Palūdzu pasaukt pie telefona Kacuko Vadu un nodiktēju nolikuma saturu, lai viņa to ievadītu diagnostikas mašīnā. Joriki atnesa kafiju. Dzerdami saldo kafiju un skalodami ar to no nemitīgas smēķēšanas iekaisušos kaklus, spriedām par jauno, vareno pareģošanas mašīnu «MASKAVA-3». Šo mašīnu uzbūvēja nesen, un par to klīda visdažādākās baumas. Acīmredzot tā sistemātiski sniegs prognozes komunistisko un neitrālo bloku valstīm, kas aizņem vairāk nekā pusi zemeslodes teritorijas. Tas ir dižens piemineklis viņu pārākumam, ar ko viņi tik ļoti lepojas. Šā monumenta ēna laikam gan sniedzas tālu pāri manas laboratorijas robežām. Kad to iedomājos, sajūtu savu niecību. Tur, pie viņiem, pareģošanas mašīna ir viens no valsts balstiem, bet pie mums tā ir tikai žurku slazds, ar ko noķert kādu slepkavu, un pats mašīnas radītājs skraida šurpu turpu uz labu laimi, cenzdamies tikt vaļā no žurkām, kas viņam ieķērušās kājā.
Kļūstu arvien nemierīgāks. Pagājis jau ilgs laiks, bet neviens vēl neziņo, ka sieviete būtu atvesta. Varbūt vēlreiz piezvanīt Tomojasu?
— Es, sensei, lieku visas cerības uz šo žurku slazdu. Sakiet, ko gribat, bet to izvēlējās pati mašīna. Un mašīna — tā ir loģika.
— Es ir nedomāju atsacīties …
Zvana Tomojasu un ziņo, ka sieviete jau aizvesta no policijas. Bet slimnīcā viņas vēl arvien nav. Nemiers manā sirdī aug.
Var redzēt, ka arī Joriki uztraucas.
, Viņš staigā apkārt mašīnai, ielūkojas tās mezglos un bez apstājas runā.
— Viss ir saistīts ar programmēšanas sistēmu … Mums neļauj izmantot sociālo informāciju — labi, iztiksim bez tās. Šajā ziņā, man šķiet, mēs arī šo to esam palaiduši garām … Ja mums būtu plašāks vēriens, tad pat no informācijas par dabas parādībām varētu izdarīt pareģojumu, kas nebūtu mazāk nozīmīgs par «MASKAVAS-2» pareģojumiem. Viss atkarīgs no tā, cik neatlaidīgi un mērķtiecīgi mēs būsim.
Zvana telefons. Joriki paceļ klausuli un klausās. Viņa zods pastiepjas uz priekšu, bet skatiens kļūst drūms. Laikam kaut kas atgadījies.
— Kas ir?
Viņš tikko manāmi papurina galvu.
— Nomirusi. ..
— Nomirusi? … Kā tad tā?
— Nav ne jausmas. Acīmredzot pašnāvība.
— Tas ir skaidri zināms?
— Esot noindējusies . . .
— Tūlīt pieslēdz mašīnu Jamamoto laboratorijai. Stimulēsim viņas līķi un noskaidrosim, kas un kad viņai šo ēsmu iedevis.
— Nekas laikam neiznāks, — neatņemdams roku no telefona klausules, teica Joriki. — Viņa pati noindējusies. Smadzenes viņai ir bojātas, tā ka uz normālu reakciju nav ko cerēt.
— Tas ir slikti… — Es saburzīju pirkstos aizdedzināto cigareti, gandrīz nemaz nejuz- dams apdeguma sāpes. Centos izturēties mierīgi, taču man drebēja ceļgali. — Labi, paklausīsimies, ko teiks Jamamoto.
Piezvanīju uz slimnīcu. Jamamoto apliecināja, ka nav nekādu cerību. Viņam reti esot gadījies redzēt līķi ar tik pamatīgi bojātu nervu sistēmu. Viņš paskaidroja tā: ja indi ieņemot vairāk par noteikto normu, pašnāvniekam sākoties vemšana, inde nepagūstot izplatīties un organisms uzsūcot tikai niecīgu tās daļu. Turpretim šīs sievietes organisms esot gluži piesātināts ar indi. Tas iespējams vienīgi tad, ja indi iešļircina. Bet līķim nav atrastas nekādas injekcijas pēdas. Neizpro tami, kā viņa varējusi pati sev iešļircināt, ja mašīna visu laiku atradusies policista uzraudzībā. Varētu gan domāt, ka viņa jau iepriekš norijusi kaut kādu preparātu, kas paralizē vemšanas centru, un tas devis iespēju ieņemt tik šaušalīgu indes devu. Bet tas ir pārāk sarežģīti…
Ja visu aplūko secībā, tad jāsāk domāt par slepkavību. Es sapratu, ka profesors Jamamoto kuru katru mirkli var ierunāties par šo iespēju, un glābos bēgot. Nedrīkst ļaut nekādā ziņā noprast, ka mēs zinām vairāk nekā citi. Kamēr vēl neesam uztaustījuši ienaidnieku, pašiem jāslēpjas.
Tikko biju nolicis klausuli, atkal iezvanījās telefons. Bungādiņu skāra noteikta, apvaldīta balss:
— Hallo! Kacumi kungs? Mēs brīdinājām ar labu, bet ko jūs darāt? Tagad vainojiet pats sevi…
Nenoklausījies līdz galam, iedevu klausuli Joriki.
— Tas ir viņš. Tas pats šantāžists.
Joriki iesaucās:
— Hallo! Kas jūs esat? Kas runā?
Nezināmais nolika klausuli.
— Ko viņš teica? — es jautāju.
— Teica, ka policija tagad nopietni ķērusies pie šīs lietas.
— Vai tev šī balss nelikās pazīstama?
— Pazīstama? …
— Pareizāk sakot, ne balss, bet intonācija. — Manā atmiņā kaut kas pazibēja un tai pašā mirklī izdzisa. — Droši vien, kad dzirdēšu vēlreiz, tad atcerēšos.
— Varbūt mēs tiešām pazīstam šo cilvēku. Aizdomīgi ātri viņš dabū visu zināt. Par visiem mūsu nodomiem.
— Ko lai iesākam?
Knikšķinādams pirkstus un lūkodamies apkārt, it kā meklētu, kur pakārt cepuri, Joriki teica:
— Jā, loks ap mums savelkas arvien ciešāks … Ja tajā neatradīsim vāju vietu …
— Varbūt vislabāk aiziet un izstāstīt visu policijai?
— Kā viss bija? — Joriki greizi pasmīnēja un paraustīja plecus. — Kā jūs viņiem pierādīsiet, ka tieši tā notika?
— Vai, piemēram, tas, ka mēs neesam sievietes slepkavas, nebūs pierādījums?
— Neder. Kaut arī sieviete ir beigta, tomēr pašnāvību viņa nav izdarījusi. Mūsu Cuda un Kimura vairākas reizes bija policijā, un viņi varēja piekļūt pie sievietes. Tagad uz viņiem aizdomas nekrīt, jo viņiem ir papīri ar visiem zīmogiem, bet, tiklīdz aizdomas par šā nelaimīgā finansu nodaļas vadītāja nonāvēšanu kritīs uz mums, arī viņiem sāks pievērst uzmanību. «Slepkavu institūts». Labi skan, vai ne? Lielisks virsraksts avīzei. Slava par mūsu cilvēknonāvēšanas metodi pārskanēs visu pasauli.
— Tas ir tikai pieņēmums. Tas, ko tu man stāsti.
— Jā, savā ziņā tas ir pieņēmums.
— Tagad policija nodarbosies ar lietišķiem pierādījumiem. Mēģinās izdibināt, piemēram, no kurienes radusies inde,
— Sensei… Kā jūs domājat, kādēļ komisija tik labprāt nāk mums pretī? Vai komisijas locekļi nedomā, ka mūsu mašīna palīdzēs atklāt noziegumu? … Arī mēs uz to cerējām. Pilnīgi paļāvāmies uz mašīnas spējām. Bet pretinieks izrādās daudz stiprāks, nekā bijām gaidījuši. Vai jūs domājat, ka policija viegli tiks galā ar pretinieku, kas ir stiprāks par mūsu mašīnu?
— Pretinieks?
— Nu protams! Vai tad vēl jāpierāda, ka mums ir darīšana ar pamatīgu pretinieku?
Nodūru acis un aizturēju elpu. Nē, jāmet pie malas visādas emocijas. Jāklausa Joriki. Ja tā patiešām nav nejaušību virkne, bet mums ir darīšana ar pretinieku…
Piezvanīja Cuda. Policija esot aizturējusi kādu tur tipu un parādījusi viņu tabakas veikala īpašniekam. Tiklīdz noskaidrojies, ka notikusi kļūda, aizturēto tūlīt atbrīvojuši. Tabakas veikala īpašnieks apgalvojot, ka viens no noziedzniekiem bijis neliela auguma vīrietis, pēc izskata spriežot, no augstākas kārtas, ar šaurām acīm un saltu, skarbu skatienu. Neviļus pasmaidīju. Visos sīkumos es Joriki to neizstāstīju.
— Kurš, pēc tavām domām, tas būtu? — es viņam jautāju.
— Man arvien liekas, ka tā nav viena persona, bet kāda organizācija.
— Kādēļ?
— To es nevaru vārdos izteikt. Man ir tāda nojauta.
Lietus bija mitējies. Nemanot bija pienācis vakars.
— Jau astoņi. Jālaiž visi mājās.
— Es viņiem piezvanīšu, — Joriki teica.
Pamāju ar galvu un piegāju pie loga. Lejā
pie vārtiem stāvēja vīrietis ar cigareti zobos. Tumsā nevarēju saskatīt viņa seju. Pēkšņi viņš palūkojās augšup un, ieraudzījis mani, steidzīgi nozuda. Es strauji apgriezos.
— Tu gribi teikt, ka tā ir tā pati organizācija, kas nodarbojas ar triju nedēļu vecu embriju uzpirkšanu?
— Kā lai es to zinu … — mazliet apjucis, kā man šķita, nomurmināja Joriki, uzgriezdams telefona numuru. — Starp citu, pie viena gribu pateikt, ka problēmu par zīdītāju audzēšanu ārpus mātes organisma patlaban risina visā pasaulē .. .
•— Ārpus mātes organisma?
—Jā…
— Interesanti… Vai tev tikai nupat ienāca prātā? Vai arī gaidīji izdevību pateikt?
— Nē, jau sen par to domāju. Neiznāca nekad par to runa.
— Skaidrs. Ņemot vērā tavu domāšanu, neko citu nevarēja sagaidīt. Zini, ko tev teikšu. Tā ir tikai tava fantāzija. Iesaku tev izmest to no galvas.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka tas tev traucē saskatīt faktus.
— Tā jau nav …
— Pietiek par to runāt. Dari, kas jādara, un piezvani.
Taču Joriki kavējās zvanīt.
— Pats esmu redzējis žurkas ar žaunām, īsti abinieki, tikai zīdītāji.
— Muļķības!
— Nē, tā ir taisnība. Stāsta, ka, augot ārpus mātes organisma, iedzimtību viņiem aizstājusi individuālā attīstība. Tas tiešām ir iespējams. Ir dzirdēts, ka izaudzēti pat suņu abinieki, bet tos man nav gadījies redzēt. Līdz šim viņiem vēl nav veicies ar zālēdājiem dzīvniekiem. Bet plēsīgie un visēdāji dzīvnieki samērā…
— Kur tad atrodas šie dzīvnieki?
— Netālu no Tokijas. Kāda jūsu paziņas vecākā brāļa laboratorijā, sensei…
— Kas viņš ir? …
-— Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas ārsta Jamamoto kunga brālis. Vai jūs to nezinājāt? … 2ēl, ka šodien jau par vēlu. Rīt gan es varētu jūs uz turieni aizvest. Protams, neesmu pārliecināts, ka viņi strādā arī ar cilvēku embrijiem, bet iespējams, ka mēs tur kaut ko uzzinātu. Tas, saprotams, ir apkārtceļš, bet tieša ceļa pie …
— Man pietiek! Nedomāju kļūt par slepenpolicistu. Paskat, pie vārtiem slaistās kāds subjekts, kas mums seko. Ja ne slepenais, tad droši vien uzpirkts slepkava.
— Jūs jokojat?
— Ej un paskaties pats.
— Piezvanīšu sargam, lai viņš pārbauda.
— Pie viena pazvani arī policijai.
— Teikt, ka mums uzglūn uzpirkts slepkava?
— Saki, ko gribi… — Piecēlos, pārāvu kājas un paņēmu portfeli. — Es eju uz mājām. Tu arī vari iet, kad būsi visus apzvanījis.