Biezas šūnainu dūņu kārtas piecu kilometru dziļumā, nekustīgas un sastingušas, savēlušās pinkainas gluži kā aizvēsturiska zvēra āda, pēkšņi uzburba un tajā pašā mirklī arī izjuka, pārvērzdamās tumšos verdošos mutuļos un apdzēsdamas neskaitāmās planktona zvaigznītes, kas virmoja caurspīdīgajā tumsā.
Skatienam atklājās plaisu izvagotais zemūdens līdzenuma klinšainais pamats. No plaisām, šķiežot uz visām pusēm putas, sāka spraukties laukā stīgra, brūnā nokrāsā vizoša masa un izlaida vairāku kilometru garumā kā vecas priedes saknes savijušos dzinumus. Izvirdums kļuva arvien spēcīgāks, izzuda magmas tumšais mirdzums, tikai milzīgais tvaiku stabs, mežonīgi virpuļodams un plezdamies, strauji un nedzirdami lauzās cauri uzvandītajām dūņām. Taču ari šis stabs, nenokļuvis līdz ūdens virsmai, izgaisa kā nebijis, iejukdams milzīgajā ūdens masīvā.
Tieši tajā laikā divas jūdzes uz rietumiem no šejienes uz Jokohamu devās preču-pasa- žieru tvaikonis. Kad kuģa korpuss pēkšņi nodrebēja un iebrikšķējās, šis apstāklis ne komandas locekļus, ne pasažierus nesatrauca. Tikai mirkli viņi saskatījās neizpratnē. Sardzes virsnieks uz komandtiltiņa izbrīnījies pamanīja veselu baru izbijušos delfīnu, kas izlēca no ūdens, kā arī acumirklīgu jūras krāsas maiņu, taču šīs pazīmes viņam nelikās tik nozīmīgas, lai tās ierakstītu kuģa žurnālā. Pie debesīm kā kvēlojošs dzīvsudrabs zvīļoja jūnija saule.
Taču tik tikko manāma ūdens svārstība — milzu cunami sākums — okeāna dzīlēs jau vēlās uz kontinenta pusi grandiozos viļņos ar ātrumu divsimt septiņdesmit kilometru stundā.
Elektronu skaitļošanas mašīna savā ziņā ir domājoša mašina.
Tā spēj domāt, bet nevar izvirzīt problēmas. Lai mašīna sāktu domāt, nepieciešams
tās rīcībā nodot tā saucamo programmas karti — lapu ar mašīnai saprotamā valodā uzrakstītiem jautājumiem.
Kad es atvēru durvis, mans asistents Joriki, kas darbojās ap minēto ierīci, pagriezies pret mani, jautāja:
— Nu, kas jauns komisijā?
Mana sejas izteiksme acīmredzot pauda izmisumu, tā ka viņš, nesagaidījis atbildi, klusu pie sevis nolamājās un pagrūda sānis darba rīkus.
— Uzvedies pieklājīgi! — es teicu.
Viņš negribīgi noliecās un pacēla skrūvgriezi. Pamētāja to plaukstās un, pastiepis zodu uz priekšu, vaicāja:
— Kad beidzot varēsim ķerties pie darba?
— Kā lai es to zinu?
Es biju nikns un nevarēju vienaldzīgi noskatīties, ka citi dusmojas. Novilcis svārkus, uzsviedu tos uz aparātu dēļa. Tajā brīdī man šķita, it kā mašīna strādātu. Sākusi darboties pati no sevis. Tas, protams, nevarēja notikt. Tās bija tikai halucinācijas. Tobrīd man iešāvās prātā dīvaina doma. Taču tajā pašā mirklī to aizmirsu. Izgaisa no atmiņas. Riebīgi, cik karsti…
— Vai viņiem bija kāds cits plāns?
— Gaidi vien, ka būs!
Pēc brīža Joriki klusu teica:
— Noiešu uz brītiņu lejā.
— Ej vien. Tikpat nav ko darīt.
Atlaidos krēslā un aizvēru acis. Joriki
koka papēžu klaudzoņa attālinājās. Jocīgi, kādēļ Japānā gandrīz visi jaunie zinātnieki valkā sandales ar koka papēžiem? Dīvains paradums. Jo vairāk soļi attālinājās, jo steidzīgāki tie kļuva. Varbūt aiz apņēmības kaut ko uzsākt.
Atvēris acis, tūliņ kā kaut ko ļoti svarīgu pamanīju uz plaukta četras mapes ar avīžu un žurnālu izgriezumiem. Trīs gadu laikā sakrājušies raksti, sākot no tās dienas, kad tika iedarbināta slavenā «MASKAVA-1». Visi raksti par pareģošanas mašīnām. Tas bija manis paša noietais ceļš. Un pēdējās mapes pēdējā lapaspusē mans ceļš būs galā.