Pareģošanas mašīnas radīšanu nolēmām atzīmēt ļoti svinīgi. Kādu uzdevumu tai dot vispirms? Izsūtījām anketas, sarīkojām pārrunas. Sāka strādāt speciāla komisija, žurnālisti gaidīja savu kārtu. Pēkšņi pienāca ziņa, ka iedarbināta «MASKAVA-2».
Šis jaunums slēpa sevī ļaunu joku. Man šo faktu paziņoja agri no rīta pa telefonu no kādas redakcijas.
Stāsta, ka šī «MASKAVA-2» jau esot kaut ko pareģojusi. Tā paziņojusi, ka nākotne noteikti piederot komunistiskajai sabiedrībai. Nu, kā? Ko jūs par to domājat, sensei? …
Man tas viss šķita gaužam uzjautrinoši, un es neviļus iesmējos. Starp citu, nekā smieklīga tur nebija. Raudāt vajadzēja, nevis smieties, — ne jau bieži gadās dzirdēt ziņas, no kurām dabū vēdergraizes.
Institūtā par to vien runāja. Es jutos nožēlojami. Ne jau tikai tāpēc, ka mūsu mašīnai nelaimējās. Piedevām mani vēl sagrāba kaut kādu lielu nepatikšanu priekšnojauta.
Jaunie līdzstrādnieki sprieda:
— Mašīnai nav jāpareģo tādas banālas lietas.
— Kādēļ ne? Bet ja nu tā ir taisnība?
— Varbūt šis pareģojums ir safabricēts?
— Gluži manas domas. Jau tas vien ir smieklīgi, it kā nākotnei esot jābūt ar kaut kādu «ismu».
— Nedomā par to kā par «ismu», tad nebūs smieklīgi. Tas ir pavisam vienkārši — no ražošanas līdzekļu privātīpašuma pāriet uz pavisam citu īpašumu …
—- Un tu spēj apgalvot, ka šī cita forma iespējama vienīgi komunismā?
— Stulbeni! Tieši tas jau ir komunisms!
— Tāpēc es saku, ka tas ir banāli.
— Tu taču neko neesi sapratis.
— Zini, cilvēkam galvenais ir dzīvot brīvībā, nepakļauties varmācībai.
— Ko tu saki! Cik oriģināla doma!
Ak vai, neviens neiesmējās.
Tad visi pienāca man klāt. Viņi jautāja, vai mūsu mašīna nevar pareģot kaut ko jēdzīgu šajā problēmu lokā.
— Mēs viņus vēl pārtrumposim, — es pajokoju.
Otrā dienā pienāca paziņojumi no Amerikas. «Pareģošana no zīlēšanas atšķiras pašos pamatos. Pareģošana var būt vienīgi tas, kas ietver sevī jēdzienu par tikumību. Citu jautājumu nodošanu mašīnu rīcībā patiešām var nosaukt par necilvēcību. Arī mūsu valstī sen jau ir pareģošanas mašīna, taču mēs, paklausīdami savai sirdsapziņai, izvairāmies to izmantot. Padomju Savienības rīcība pēdējā laikā ir pretrunā ar tās paziņojumu par mierīgu līdzāspastāvēšanu un apdraud tautu draudzību un cilvēka brīvību. «MASKA- VAS-2» pareģojumu mēs uzskatām par varmācību pret cilvēka garu un iesakām pēc iespējas ātrāk atteikties no šādu mašīnu pakalpojumiem. Ja tas netiks darīts, mēs būsim spiesti lūgt ANO palīdzību.» (Valsts sekretāra Stroma intervija.)
Tik barga mūsu sabiedrotā nostāja nevarēja neiespaidot mūsu darbu. Tas, no kā es biju baidījies, beidzot notika. Tajā pašā dienā ap pulksten trijiem institūta direktors man pasniedza ielūgumu uz programmēšanas komisijas ārkārtējo sēdi. Izrādījās, ka komisija reorganizēta un sēde sanāks pavisam citā sastāvā. Statistikas pārvalde bija rīkojusies bez jebkādām ceremonijām. Ja neskaita direktoru un mani, komisijā nebija vairs neviena speciālista — visi bija jauni, un tās locekļu skaits bija stipri sarucis.
Sēde, kā vienmēr, notika institūta galvenās ēkas otrajā stāvā. Agrāk, ieradušies uz sēdi, mēs labprāt apmainījāmies ar jokiem un asprātībām, piemēram, — kas notiktu, ja jaunlaulātajiem pareģotu šķiršanās dienu. Tagad šeit valdīja pavisam cits noskaņojums. Pirmais piecēlās Statistikas pārvaldes ierēdnis — kāds Tomojasu, kas uzņēmās vadītāja lomu.
— Jaunā komisija, — viņš teica, — patur tikai veco nosaukumu, bet tās būtība no šās dienas izmainīsies pašos pamatos. Piekodinu jūs ņemt to vērā. Valdības aprindas vienprātīgi secinājušas, ka iepriekšējo pētījumu laiks beidzies un jāsāk sastādīt programma, kas šoreiz ar vislielāko atbildības sajūtu jādara tikko ieceltajai komisijai. Tas nozīmē, ka bez šīs komisijas speciālas atļaujas pareģošanas mašīnu turpmāk aizliegts ieslēgt. Patstāvība ir atbalstāma un respektējama pētījumu periodā, bet, sākoties praktiskās darbības posmam, nepieciešams precīzi zināt, kas uzņemas atbildību. Tā tas ir. Un vēl ko lūdzu jūs ņemt vērā. No šās dienas mūsu sēdes notiks aiz slēgtām durvīm.
Pēc tam piecēlās kāds izstīdzējis tips. Es viņu redzēju pirmoreiz. Viņš nosauca savu vārdu, zinātnisko grādu un titulus, taču es nesadzirdēju. Likās, viņš ir tāds kā ministra sekretārs. Nervozi lauzīdams savus garos pirkstus, viņš sacīja:
— Ja pavērojam «MASKAVAS-2» pēdējo uzstāšanos, nav grūti saskatīt, kā minēts amerikāņu paziņojumā, zināmu politisku nolūku … Par to var spriest, piemēram, no … Sākumā viņi uzkurināja mūsu ziņkāri ar savu «MASKAVU-1», cerot, ka mēs, negribēdami atpalikt, būsim spiesti būvēt paši savu pareģošanas mašīnu. Tā arī notika … (Interesanti zināt, kāda velna pēc viņš blenž uz mani?) Kad nu mēs esam sasnieguši praktiskās darbības pakāpi, lūk, viņi atkal mūs paķer. Pie tam ar smalku izdomu, politiski… Ja viņi izdara politiskus pareģojumus, tad ari mums būtu kauns tādus neizdarīt, citādi radīsies nelāgs iespaids. Galu galā mēs varam apsveikt sevi ar to, ka paši diezgan veikli esam tikuši pie spiega. Es runāju par pareģošanas mašīnu. Gribētos, lai jūs to rūpīgi apsvērtu. Lai mēs neaizsapņotos un neiekristu slazdos. Es gribētu, lai jūs to pienācīgi apzinātos …
Es pieprasīju vārdu. Direktors satraukti pavērās manī.
— Bet kā ar programmas projektu, — es jautāju, — ko izstrādājusi iepriekšējā komisija? Vai var cerēt, ka mēs to apstiprināsim?
•— Kuru projektu? — garais ieskatījās To- mojasu papīros.
— Bija taču pavisam trīs… — Tomojasu apjucis šķirstīja papīrus.
— Kādēļ trīs? Es runāju par pirmo, kas ir izstrādāts un pieņemts. Darba vērtības un samaksas problēma atkarībā no mehanizācijas tempiem. Atliek tikai izvēlēties kontrolei uzņēmumu un …
— Pag, pag, sensei, — mani pārtrauca Tomojasu. — Tiesības izlemt komisija ieguvusi tikai šīsdienas sēdē. Tas, kas bijis agrāk, pats par sevi saprotams, zaudējis spēku …
— Bet mums taču viss ir sagatavots!
— Nē, nekas neiznāks, — garais sacīja. — Man šis projekts neliekas izdevies. Pārāk liels risks. Šo problēmu iespējams saistīt ar politiku, jūs saprotat…
Viņš iesmējās, sakniebis lūpas, un viņa omulīgajiem, skaļajiem smiekliem piebalsoja pārējie komisijas locekļi. Nesapratu, kas bija smieklīgs. Garastāvoklis man bija galīgi sabojāts.
— Nu redzat, jūs nesaprotat. Tas taču ir tikpat kā atzīt «MASKAVAS-2» uzvaru! _
— Patiešām! To viņi tikai grib panākt. Acis jātur labi plati vaļā …
Visi atkal iesmējās. Tā tik bija komisija! Salasījies kaut kāds idiotu bars. Starp citu, es vairs negribēju strīdēties. Politiku nevaru ciest ne acu galā. Ja nu par nederīgu atzīts pirmais projekts, tad tā vietā tūlīt jāizvirza cits. (
— Tad paliksim pie otra projekta? Iedzīvotāju nodarbinātība pēc pieciem gadiem, nemainoties naudas apgrozībai…
— Tas arī neder, — garais iebilda un paskatījās uz pārējiem locekļiem, it kā gaidīdams viņu atbalstu.
— Nu, zināt, tādu jautājumu, kas nebūtu saistīti ar politiku, laikam vispār nav.
— Jūs tā domājat?
— Un jūs?
— Mēs gribētu, sensei, lai jūs par to padomātu … Mums trūkst jebkāda priekšstata par to, ko var vai nevar veikt ar pareģošanas mašīnu …
— Nu labi, bet trešais projekts? Prognoze par kārtējo parlamenta vēlēšanu rezultātiem …
— Prātu var zaudēt! … Šis taču ir visneiespējamākais no visiem jūsu projektiem!
— Piedodiet, — sarunā iejaucās komisijas loceklis, kurš visu laiku bija klusējis. — Es nekā nevaru saprast vienu… Atkarībā no tā, vai cilvēks zina vai nezina pareģojumu, viņš, saprotams, izturas dažādi. Bet, ja šo pareģojumu dara zināmu atklātībai, vai tas vairs piepildās?
— Jau divdesmit reižu to visu esmu skaidrojis iepriekšējai komisijai, — es atbildēju.
Acīmredzot mans tonis nebija visai laipns, jo lektora lomu steigšus uzņēmās Tomojasu.
— Tādā gadījumā izdara jaunu pareģojumu, kurā ir ņemts vērā, kā cilvēki rīkojas, zinot pirmo pareģojumu. Tas ir, tiek izdarīts otrs pareģojums … Ja nu arī to publicē, tad izdara trešo pareģojumu… un tā, cik vien vajag, līdz bezgalībai… Beidzamais būs tā saucamais maksimālās pakāpes pareģojums. Uzskata, ka kvalitātei atbildīs vidējais aritmētiskais lielums no pēdējā un pirmā pareģojuma.
Stulbais klausījās un, pagriezies pret mani, māja ar galvu, visādi izrādīdams savu sajūsmu.
— Redzi nu, kas to būtu domājis! . . .
Institūta direktors neizturēja.
— Paklausies, Kacumi-kun, — viņš čuk- steja man pie auss. — Varbūt vajadzētu ņemt kaut kādas dabas parādības?
— Ar laika prognozēm lai nodarbojas meteorologi. Tas taču ir pavisam vienkārši, lai pieslēdz savas skaitļošanas mašīnas pie mūsējām, un tas ir viss.
— Es jau arī saku, varbūt ņemt kaut ko sarežģītāku.
Es klusēju. Tik tālu pazemoties nevarēju. Kā es vēlāk izskaidrotu Joriki un citiem darbiniekiem? Vai varu viņiem teikt, ka visa informācija, ko bijām savākuši pusgada laikā, nav ne plika graša vērta? Nestrīdas taču par to — ir vai nav labi nodarboties ar dabas parādību pareģošanu. Svarīgi ir zināt, kurp virzīs mūsu auklējuma — pareģošanas mašīnas iespējas?
Sēdi beidzot, nolēma, ka man, ņemot vērā visus aizrādījumus un ierosinājumus, līdz nākamajai sēdei jāsagatavo jauns projekts. Pēc tam komisijas sēdes notika katru nedēļu; dalībnieku skaits tajās kļuva arvien mazāks, kamēr ceturtajā sēdē neieradās trīs — Tomojasu, es un tas izstīdzējušais tips. Gluži dabiski. Vienīgi pavisam aprobežots cilvēks nebūtu miris nost aiz garlaicības mūsu apnicīgajās sapulcēs, kas līdzinājās nopratināšanai ar mājieniem un līdz galam neizteiktām domām.
Joriki jau paša sakuma atklāti protestēja pret komisijas locekļu nostāju. Viņš uzskata, ka tā ir aizbildināšanās, ka patiesībā viņi baidās no politiskām prognozēm. Kaut arī Joriki neslēpj savu neapmierinātību, viņš tomēr ir lielisks darbinieks. (Tikko būs izdevība, es noteikti viņam pierādīšu, cik augsti viņu vērtēju.) Tagad mēs visi vaiga sviedros izstrādājām programmas projektu, kas būtu pa prātam komisijai. Dažreiz pirms sēdēm iznāca strādāt arī naktīs.
Jo ilgāk strādājām, jo vairāk pārliecinājāmies, ka nav nemaz tik daudz lietu un parādību, kas nebūtu saistītas ar politiku. Šķiet, ka tādu vispār nav. Pieņemsim, ka gatavojamies izdarīt pareģojumu par apstrādājamās zemes platību. Šis jautājums tūlīt jāsaista ar problēmu par šķirisko noslāņojumu laukos. Aplūkosim jautājumu par automaģistrāļu tīklu valstī pēc vairākiem gadiem, un atkal nepieciešams skart ar valsts budžetu saistītas problēmas. Nav nozīmes uzskaitīt citu pēc cita visus piemērus, bet visus divpadsmit manis iesniegtos projektus noraidīja.
Galu galā es biju pavisam nomocījies. Ar politiku ir tāpat kā ar zirnekļa tīklu — jo vairāk centies no tā izkļūt, jo ciešāk tas tevi apvij. Es ne vienmēr esmu vienisprātis ar Joriki, bet vai patiesi nav pienācis laiks atspēlēties?
Šodien es demonstratīvi devos uz sēdi ar tukšām rokām. Lai negaida no manis nekādus projektus. Pie tam es neaizmiršu atgādināt Joriki:
— Ņem vērā, es uzspļauju politikai. Ne ta kā tu.
Taču, kā jūs jau zināt, no šās sēdes es atgriezos pagalam satriekts.