Iezvanījās telefons. Runāja komisijas loceklis Tomojasu.
— Sensei? … Piedodiet, es toreiz mazliet … Vispār es esmu apspriedies ar pārvaldes priekšnieku … (Melo, nav taču pagājušas ne trīsdesmit minūtes!) Kā lai jums to … Vārdu sakot, ja jūs rīt līdz pusdienai neiesniegsiet jaunu plānu, baidos, ka visam būs beigas …
— Kā — beigas?
— Rīt mums jāziņo kabineta ārkārtējā sēdē.
— Tad pasakiet viņiem, ko es jums teicu . ..
— Redzat, sensei, es nezinu, vai jūs to zināt, bet uzskata, ka darbu ar mašīnu vajadzētu pavisam pārtraukt…
Paskat, cik tālu esam nonākuši!… Nu ko, paklausīt un reizi nedēļā izzīst no pirksta nekur nederīgus plānus? Tagad droši vien arī tas vairs nelīdzēs. Vai izdzēst mašīnas «atmiņu», atsviest to atpakaļ sākotnējā bērnišķi idiotiskajā stāvoklī un dot vietu kam citam? . . .
Atkal paraudzījos uz mapēm ar izgriezumiem, piecēlos un aplūkoju mašīnu zāli. Mapes lūgtin lūdz aizpildīt tajās tukšās vietas, bet mašīna, spēka pārpilna, nīkst. «MASKA VA-2» vairs nedraiskuļojas, neaizskar citas valstis ar pareģojumiem, bet stāsta, ka pati savā zemē tā sasniedzot pārsteidzošus rezultātus. Nesaprotu . . . Vai patiešām pareģošanas mašīna var būt noderīga tikai komunistiem? Jeb es jau ķepurojos «psiholoģiskā kara» tīklos? …
Karsti. . . Briesmīgi karsti. Nevarēju vairs mierīgi nosēdēt, tādēļ devos uz pirmo stāvu, uz informācijas nodaļu. Tikko vēru durvis, skaļās, strīdīgās balsis uzreiz apklusa. Uz Joriki sejas aiz uztraukuma parādījās sarkani plankumi. Protams, viņš, kā vienmēr, atmaskoja mani.
— Nekas, turpiniet vien … — es teicu un atsēdos uz brīvā krēsla. Tad, pašam negribot, skarbi piebildu: — Darbu pārtrauc .. . Tikko zvanīja.
— Kas ir, kas noticis? — iesaucās Joriki. — Kā šodien gāja sēdē?
— Nekā sevišķa. Kā parasts, pļāpāja, tas bija viss.
— Nesaprotu . .. Jūs taču teicāt, ka neesat pārliecināts par politiskajām prognozēm?
— Nieki. Pārliecības man ir atliku likām.
— Kas tad ir? Viņi baidās paļauties uz mašīnu?
— Tieši tā es arī pateicu. Tagad šie draugi paziņoja, ka nevarot paļauties uz to, kas vēl nav pārbaudīts.
— Tad pārbaudīsim!
— Tas nav tik vienkārši, kā liekas … — dzedri skan mana balss. — Tu, es redzu, patiešām domā, ka politiku iespējams pareģot. Tas ir caur un cauri komunistisks domu gājiens.
Pat Joriki izbrīnījies iekoda mēli zobos. Kādēļ viņš klusē? Tās nav manas domas, es gribu, lai viņš runātu pretī, protestētu, dusmotos! Bet viņš klusēja, un es sprāgu vai no ādas laukā.
— Vispār es nezinu . . . Ideja par nākotnes pareģošanu jau no paša sākuma nebija plika graša vērta . .. Piemēram, cilvēks tik un tā zina, ka viņš mirs, — kāda jēga viņam to pareģot?
— Gribas izvairīties no nāves, ja tā nav vecuma rezultāts, — teica Kacuko Vada.
Šī meiča dažreiz liekas pats viduvējības iemiesojums. Bet reizēm viņa ir neparasti burvīga. Viņas izskatu bojā melna dzimum- zīmīte uz augšlūpas.
— Bet ja nu uzzināsi, ka neizdosies izvairīties, ko tad? Būsi laimīga? … Kā tu domā, vai būtu līduši no ādas laukā, lai uzbūvētu mašīnu, ja jau iepriekš zinātu, ka strādāt tev tik un tā neļaus?
— Vai viņi patiešām grib to panākt, sensei?
Jautā nemainīgā Joriki balss.
— Uzspļausim viņu plāniem, palaidīsim mašīnu ar pilnu jaudu un noliksim viņiem priekšā gatavus rezultātus.
Soba, kā paradusi, viņam piebalso.
— Rezultāti acīmredzot būs tādi paši kā Padomju Savienībā.
— Vai patiešām? — jautāja Vada.
— Kas par to, — atbildēja Soba. — Lai ir.
— Ak tā? Hm … Diez vai jūsu vidū ir komunisti.
— Ko jūs ar to gribat teikt, sensei?
Man apnika šī saruna.
— … kā runā mūsu draugi komisijā. Man ir gluži vienalga.
Visi atviegloti iesmējās.
— Es jau tā domāju!
— Ai sensei, kā jūs izjokojāt mūs!
— Vai tas, ka mums vairs neļaus strādāt, arī ir tikai joks?
Mīklaini vīpsnādams, es piecēlos. Man bija kauns pašam no sevis. Joriki sniedza man degošu sērkociņu, un es apķēros, ka turu pirkstos cigareti. Pavisam klusi, lai sadzirdētu tikai Joriki, teicu:
— Vēlāk uznāc otrā stāvā …
Joriki satraukts pavērās manī. Viņš laikam uzreiz saprata, kas man padomā .. .
— Tu saproti? Kad es ar jums tur lejā runāju, man pēkšņi atausa gaisma …
Cik baismi dūc ventilators!
— Tā jau es domāju. Man arī nez kādēļ tas ienāca prātā.
— Tad sāksim rīkoties. Ņem vērā, būs jāstrādā visu nakti. Es vēlos, lai pagaidām par to neviens nezinātu.
— Protams.
Mēs noņēmām no plaukta mūsu mapes, izņēmām no vākiem izgriezumus un sākām likt tos mašīnai saprotamā kārtībā. Mums vajadzēja ievadīt izgriezumu saturu mašīnas «atmiņā».
— Šī ideja jau sen nedeva man miera, taču es nekādi to nevarēju ar prātu apjaust. Reizumis man likās, ka mašīna pati sākusi darboties. Bet šodien, kad es minūtes desmit biju skatījies uz šīm mapēm, mana iztēle atkal uzbūra visādas ainas. It kā tevi kaut kas ķircinātu, pazib, liekas, tūlīt tūlīt rokā būs … un viss pagaist.
— Zemapziņā?
— Jā. Bet nekas. Mašīna sāks apzināties savu stāvokli, tad vairs nevajadzēs lauzīt galvu, kā agrāk. Mašīna uzreiz dos padomu, kas jādara, uzreiz pateiks priekšā, pēc kā tu tiecies, un nevajadzēs vairs maldīties pa zemapziņu.
— Bet vai šajos izgriezumos tai pietiks informācijas, lai to veiktu?
— Droši vien būs vajadzīgi daudzi papildu paskaidrojumi. Mēs tos atskaņosim magnetofona lentē ierakstītus.
Vada atnesa mums sviestmaizes un alu, lai naktī būtu ko iebaudīt.
— Vai jums vairs neko nevajadzēs?
— Nē, paldies.
Viņa aizgāja. Kad nododies darbam, laiks aizrit nemanot. Pulkstenis deviņi vakarā. Desmit. Reizēm es paņēmu no ledusskapja ledu un piespiedu pie acīm.
— Vai «MASKAVAS-2» pareģojumu arī vajag ievadīt «atmiņā»?
— Kā citādi, noteikti ievadi. Tas taču svarīgs moments — pāreja no trešās mapes pie ceturtās.
— Kurā sekcijā lai ievada?
— Visu viņu informāciju ievadi reizē. Varbūt mēs dabūsim kādu izlīdzinošu lielumu.
Izlīdzinošais rezultāts bija visai daudznozīmīgs. Pirmais vispārējais punkts pavēstīja, ka pareģošanas mašīna Padomju Savienībā strādā ļoti aktīvi — pieņemsim, ka to mēs zinājām jau agrāk, — bet mūs pārsteidza kas cits, proti: «MASKAVAS-2» pareģojums, ka nākotne pieder komunistiskajai sabiedrībai, apstiprinājās šajā punktā ar sevišķu neatlaidību.
— Savādi… Kādu viņa iedomājas komunistisko sabiedrību?
— Acīmredzot kāds vispārējs priekšstats par to mašīnai ir.
— Zini ko, mēģini pameklēt, vai kāda cita sekcija nereaģē uz «MASKAVAS-2» pareģojumu.
Bija tāda sekcija, un tā sniedza visizsmeļošāko priekšstatu par komunismu. Mašīna izprata komunistisko sabiedrību šādi:
«POLITIKA: PAREĢOŠANA: BEZGALĪBA»
Citiem vārdiem sakot, beidzamais politiskais pareģojums iespējams pēc bezgalīgi daudzu visu iespējamo un neiespējamo politisko pareģojumu paziņošanas, tas ir, maksimālās pakāpes politiskais pareģojums ir komunisms.
— Jauki! Tātad, ja mēs izmantosim pareģošanas mašīnas, tad par spīti visam komunisms atnāks?
Tas bija negaidīts un lielisks panākums. Mēs ar jaunu degsmi ķērāmies pie darba. Kad ievadījām mašīnas «atmiņā» beidzamos izgriezumus, pulkstenis jau rādīja ceturto rīta stundu. Uzēdām sviestmaizes.
— Tātad …. kādu viedokli tai uzdot, lai tā sastādītu programmu?
—• Viedokli. . . Nē, līdz tam mašīna vēl nav izaugusi. Labāk sāksim aptauju, kāda papildu informācija tai vajadzīga, lai orientētos mūsdienu apstākļos.
Tas bija apnicīgs darbs, kas prasīja milzum daudz laika. Tas bija izmēģinājums ar pārbaužu un kļūdu metodi, kas jāveic nenogurstoši, gandrīz intuitīvi, kā taustoties. Blāvās logu rūtis jau sāka zilgot. Šajā stundā visvairāk jūtams nogurums. Ja sēž, rokas klēpī salicis, uzmācas miegs, tādēļ es nomainīju Joriki. Kad pēc mirkļa atskatījos, viņš jau gulēja.
Jā, mašīna atsaucās. Kaut ko neskaidru atbildēja. Sākumā nesapratu atbildes jēgu. Mēģināju atvienot savstarpēji saistītās sekcijas. Tad pie viena izvada parādījās vārdi «pats, personiski», bet pie otra — «cilvēks». «Pats, personiski» — tā acīmredzot bija pati pareģošanas mašīna. Pareģošanas mašīna un cilvēks? … Ko mašīna ar to grib teikt? Stop! Varbūt šo nenoteiktību nevar izskaidrot ar trūcīgo informāciju, bet gan ar pretrunīgu faktu savstarpēju noliegšanu? Vai ari … Nē, nesaprotu. Ko īsti tā grib teikt?
Pēkšņi attapos. Jau pati nenoteiktība ir atbilde uz manu jautājumu. Tieši uz to, kuru es uzdevu. Bet ko tad es jautāju? Neesmu to pat ievērojis. Pareizi, programmēšanas tēma! Un ko es gribēju noskaidrot? Atcerējos. Vai iespējams salauzt komisijas pretestību … un, ja ir iespējams, kā vislabāk rīkoties? Tāda bija problēma.
Iespējams, ka mašīna atbild uz šo jautājumu. Atbilde taču gaužām vienkārša. Cilvēka likteņa pareģojums. Cilvēka par sevi, bez sociālās informācijas, tādēļ, ka viņam šī informācija veidota no savstarpēji noliedzošiem elementiem … Individuālās nākotnes pareģojums!
Kāpēc gan ne? Liekas, neesmu pienācīgi novērtējis mašīnu. Tās iespējas ir plašākas, nekā biju gaidījis. Starp citu, nav par ko brīnīties. Bērni dažkārt pārsteidz vecākus, skolēns aptin ap pirkstu audzinātāju …
Steidzīgi modinu Joriki. Sākumā viņš šaubās, bet tad man piekrīt.
— Tas ir loģiski iespējams. Politiska prognoze un indivīda likteņa pareģojums zināmā mērā ir divas dažādas lietas. Lai nu kā, ir vērts pamēģināt.
— Kurš būs kontroles paraugs?
— Pajautāsim mašīnai…
Taču mašīna, liekas, nemaz negribēja uzrādīt vēl arī kontroles paraugu. Tai bija vienalga.
— Vajadzēs meklēt pašiem.
— Ja gribam sākt ar pirmo pareģojumu, tad nepieciešams, lai objekts neko nezinātu par eksperimentu.
— Tas nav patīkami.
— Jā …
Mani pārņēma priecīgs satraukums. Dzīva cilvēka liktenis taču ir daudz interesantāks par skaitļiem un grafikiem! Tobrīd mums ne prātā neienāca… Mēs nedomājām par cilvēku, par tuvāko, kuru izvēlējāmies par nekautrīgu pētījumu objektu. Neko nevar darīt, laikam tā tam vajadzēja notikt.
Tāpat neizģērbies atlaidos uz dīvāna un nogulēju piecas stundas.
Ap pusdienas laiku piezvanīju Tomojasu.
Pulksten trijos saņēmu atbildi.
— Varu apsveikt ar panākumiem. Tiesa, būs jāpagaida, jo galīgo lēmumu pieņems komisijas nākamajā sēdē, taču pret jūsu plānu pat pārvaldes priekšnieks izturējās visai labvēlīgi. Liels paldies jums .. .
Mēs ticējām mašīnai. Vispār ticējām panākumiem un pārāk neuztraucāmies. Tomēr es atviegloti uzelpoju, saklausījis Tomojasu saspringto balsi.