Cilvēks vadāja mūs sev līdzi visu vakaru. Tādā pašā gaitā kā ierēdnis, kurš steidzas pa iestādes gaiteņiem ar dokumentu mapi padusē, viņš neapstādamies soļoja pa vienām un tām pašām ielām. Piezvanīja kādam pa telefonu, divas reizes iegāja «patinko», [2] pa- būdams tajā vienreiz ceturtdaļstundu, otrreiz divdesmit minūtes. Citur nekur viņš vairs neapstājās. Mēs secinājām, ka acīmredzot te iejaukta sieviete: apsolījusi atnākt un nav ieradusies. Tādā vecumā — man pašam drīz būs tikpat daudz gadu — cilvēks patiešām tic laimīgam gadījumam. Nav vairs nekā jauna, ko viņš nebūtu izzinājis. Un nav vajadzības velti šķiest spēkus, bezmērķīgi klaiņojot pa ielām. Sieviete vienīgā var ierosināt pārmaiņas šajā likumsakarībā. Tad cilvēks kļūst smieklīgs, banāls un pārvēršas par dzīvnieku.
Beidzot mūsu paredzējumi attaisnojās. Pasaulē reti kas atgadās nejauši. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš iegāja veikalā un, piezvanījis no automāta, aprunājās ar kādu. (Joriki pamanījās pierakstīt savā bloknotā telefona numuru.) Pēc tam viņš iekāpa tramvajā un brauca līdz piektajai pieturai. Tālāk viņš devās uz nelielu namu ar mēbelētām istabām veikalu ieliņas viņā galā. No tramvaja pieturas līdz turienei bija piecdesmit metru, ejot pa ieliņu gar uzkalna piekāji.
Cilvēks apstājās pie vārtiem un mirkli nedroši palūkojās visapkārt. Mēs pa to laiku stūra veikaliņā nopirkām cigaretes. (Tovakar biju sapircies jau desmitiem kastīšu cigarešu.) Beidzot cilvēks iegāja mājā. Uz pēdām nopakaļ devās Joriki. Viņam jāuzzina, kurā istabā ieiet cilvēks, un jāizlasa uz durvīm uzraksts ar dzīvokļa īpašnieka uzvārdu. Ja viņu pamanīs mājas saimnieks, viņš dos tam naudu un sīki iztaujās. Es paliku gaidot pie vārtiem un aplūkoju ēku. Apakšējā stāva trijos logos aiz aizkariem dega gaisma. Otrā stāva logi, arī tie, kas atradās virs ieejas, bija tumši.
Laiks ritēja. Tad otrā stāva malējā logā uz mirkli iedegās gaisma. Pazibēja milzu ēna, un gaisma atkal nodzisa. Turēdams rokā kurpes, pa durvīm ar basām kājām izskrēja Joriki.
—• Uzrakstu uz durvīm redzēju. Kā jau mēs domājām, tur dzīvo sieviete. Tikako Kondo. .. Vārds Turako uzrakstīts nira- ganā [3] … — vārtu ēnā notupies, viņš, smagi pūzdams, āva kājās kurpes. — Taisni šermuļi skrien pa kauliem . .. Pirmoreiz mūžā kaut kas tāds …
— Vai tur, kur uz mirkli iedegās gaisma?
— Nu jā, tur. Un vēl bija dzirdams, ka kaut kas smags noveļas . ..
— Tur tajā malējā istabā?
—■ Kā tad. Ari jūs redzējāt?
— Kaut kā dīvaini… Uzzibēja gaisma un vairs neiedegās.
— Kas tur dīvains? Tika līdz meičai.. .
— Ja tā, tad nekas. Es tikai baidos, vai viņš nav mūs pamanījis.
— Diez vai… Nē, tas nevarētu būt. Tad viņš kaut kur būtu sajaucis pēdas un izsprucis mums, nevis atvedis šurp.
Man tomēr kļuva pavisam nelabi. Mūsu uzdevums bija uzzināt šā cilvēka vārdu un adresi, taču tagad viss iznāca citādi. Stāvēt sardzē nebija nekādas jēgas —• viņš varēja te palikt pa nakti. Kopš vakardienas mēs abi gandrīz nemaz nebijām gulējuši. Turklāt vēl nebija galīgi izlemts, ka tieši viņš būs eksperimenta objekts. Ja izrādīsies, ka izdevīgāk izraudzīties sievieti, tad tā kļūs par galveno objektu, bet vīrietis būs palīgobjekts. Pastāstīju Joriki savas domas, un viņš man piekrita:
—• Tā, nu esam tikuši līdz sievietei, vai ne, sensei?
— Galu galā viņu ir apmēram tikpat daudz, cik vīriešu.
Mēs uz laiku atkāpāmies. Kad bijām aizgājuši līdz prospektam, atvadījos no Joriki un devos uz mājām, tik tikko turēdams uz pleciem aiz pārguruma sāpošo galvu. Pa ausu galam vēl dzirdēju sievu stāstām, ka mūsu dēls skolā sakāvies, un tad, it kā slīgdams tumšā, šaurā spraugā, iegrimu snaudienā.