Nākamajā dienā, saprotams, aizgulējos un ierados institūtā vienpadsmitos. Es vakar . .. Pats sev nevarēju lāgā izskaidrot. Vārdu sakot, darbu pie projekta, kas būtu pa prātam komisijai, vakar es iedomājos šādi. Divatā ar Joriki, rūpīgi slēpdami no pārējiem, mēs izstrādāsim projektu. Pēc tam komisija oficiāli apstiprinās šo projektu, un tad — tikai tad! — mēs iepazīstināsim ar to visus darbiniekus. Tieši tādēļ vakar es atļāvos ielaisties šai avantūrā ar savu vienīgo palīgu. Arī to vajadzēja ņemt vērā, ka projekts šoreiz skar tikai atsevišķu cilvēku — lielumu, kas, pēc manām domām, nav pelnījis vispusīgu izpēti.
Tikai naktī es nācu pie atziņas, ka nevar neņemt vērā čaulu, kurā ieslēgta ikviena cilvēka privātā dzīve. Ja mums būtu vairāk laika, nebūtu grūti izstrādāt plašu projektu, taču līdz komisijas nākamajai sēdei atlikušas vairs tikai piecas dienas. Lai varētu būt droši, ka projekts netiks noraidīts, labāk to iesniegt pāris dienu pirms sēdes. Ja pašreizējais projekts nederētu, mūsu stāvoklis atkal pasliktinātos. Tad, bez šaubām, darbs tiktu pārtraukts — kaut vai uz laiku.
Ejot uz institūtu, es izdomāju, ka mainīšu rīcības plānu. Nolēmu oficiāli paziņot visiem darbiniekiem par savu plānu un ķerties pie darba ar kopīgiem spēkiem. Ja viņiem izskaidrotu situācijas būtību, noslēpums tiktu saglabāts. Sadalīšu visus divās grupās. Viena no tām strādās ar sievieti, bet otra nodarbosies ar vīrieti; ikvienam darbiniekam būs savi pienākumi, un tos viņš veiks ātri un precīzi; informācija, ko savāks tuvākajās divās dienās, dos iespēju paredzēt turpmāko darba gaitu un jaunas iespējas. Galvenais — izdabūt projektu cauri komisijai.
Pirms iešanas uz savu kabinetu es ielūkojos informācijas nodaļā un apjautājos pēc Joriki. Man atbildēja, ka Joriki jau sen gaidot mani augšā mašīnu zālē. «Aiciniet visus augšā, man ar jums jārunā,» es teicu un steidzos pie Joriki.
Viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret vadības pulti. Dīvaini, viņš pat nesasveicinājās. Skadri paraudzījies manī, viņš nepakustēdamies sacīja:
— Nu, ko mēs tagad iesāksim, sensei?
— Tas ir — kā?
— Kā jums patīk šī velna būšana? — Viņš bungoja ar pirkstiem pa avīzi, kas gulēja izklāta viņam uz ceļiem.
— Pagaidi, par ko tu runā?
Joriki apjucis pacēla galvu, pastiepdams uz priekšu zodu un izslējis vēl garāku kaklu.
— Jūs, sensei, avīzes vēl neesat lasījis?
Uz kāpnēm sāka klaudzēt koka papēdīši.
Šurp nāca informācijas nodaļas darbinieki. Joriki pielēca kājās un aizdomīgi paraudzījās manī.
— Ko tas nozīmē?
— Es viņiem liku sapulcēties, gribu sadalīt darbus.
— Vai jūs esat prātu zaudējis? Lasiet!
Iegrūdis man rokās avīzi, viņš atrāva vaļā
durvis un rupji uzbļāva:
— Kur līdīsiet? Tagad nav laika! Ejiet, kad būsim brīvi, es pasaukšu!
Kacuko Vada atkliedza pretī kaut ko indīgu. Ko īsti, es neieklausījos. Tas mani neinteresēja. Stāvēju, ar acīm ieurbies avīzē, vēl un vēlreiz pārlasīdams ar sarkanu zīmuli apvilkto rakstiņu, un man likās, ka elpot kļūst arvien grūtāk.
MlĻAKA NOŽŅAUGUŠI finansu nodaļas vadītāju
Vakar, vienpadsmitajā datumā, ap pusnakti firmas «Josiba cjodzi» finansu nodaļas vadītājs Susumu Todas k-gs, 58 gadus vecs, apciemojis savu 26 gadus veco mīļāko Tikako Kondo, kas dzīvo Tokijā, Sindzjuku, NN rajonā, mēbelēto namu «Midori» 6. istabā, piekauts un nožņaugts. Iepriekš minētā Tikako Kondo pati ieradusies tuvākajā policijas nodaļā, kur paskaidrojusi, it kā slepkavību izdarījusi pašaizsardzības nolūkā, pēc tam kad Todas k-gs pārmetis, ka viņa vēlu atgriezusies mājās. Todas k-gs nostrādājis minētajā firmā trīsdesmit gadu, viņa darbabiedri visi kā viens apliecina, ka neko tamlīdzīgu no tik cienījama cilvēka nav gaidījuši.
Kamēr es vēl un vēlreiz lēnām pārlasīju rakstiņu, Joriki pacietīgi gaidīja.
— Redz, kādi jaunumi, sensei… — viņš teica, kad es palūkojos viņā.
Pār manu pieri noritēja sviedru lāse un izplūda pāri tekstam. Es teicu:
— Un citi laikraksti? …
— Nopirku piecas dažādas avīzes, bet šajā ir vissīkāk.
— Jā . .. Žēl, protams. Ja mēs būtu ķērušies pie darba pirms mēneša, to visu varēja paredzēt. Bet nu vairs cilvēka nav, neko nevar darīt…
— Būtu labi, ja viņi domātu tāpat.
— Ko tu ar to gribi teikt? Tu domā, ka ierosinās, lai pareģojam nākotni miroņiem?
Vai ari, lai tēlojam detektīvus? Mums taču tam nav laika.
— Esmu nobažījies par …
-— Tev nav par ko uztraukties! Vispār šis cilvēks aiznesa sev līdzi pārāk daudz noslēpumu. Kā objekts viņš tik un tā mums nebūtu derējis.
— Cietiet klusu, sensei! Kuru jūs gribat apmānīt! Nevajag izlikties, it kā jūs neko nesaprastu. Mēs zinām, ka vismaz vairāki cilvēki redzējuši, kā mēs devāmies pa pēdām tam pašam Todo. Piemēram, tabakas veikaliņa īpašnieks, pie kura mēs beidzamo reizi pirkām cigaretes.
— Nu un tad? Noziedzniece taču savu vainu atzinusi.
— Un jūs tas apmierina? … — Joriki aplaizīja lūpas un aiz uztraukuma sāka bērt vienā laidā: —- Mani nekādā ziņā. Pat nelielajā avīzes rakstiņā ir ļoti daudz neskaidra. Vai jums, piemēram, neliekas dīvaina šī slepkavība, kas notikusi pēc piekaušanas? Kā nekā viņa taču jauna sieviete, nu, sarāja par to, ka vēlu pārnāca mājās, te pēkšņi…
— Tikako laikam iesita viņam un viņš noskaitās, bet viņa pārbijās un nejauši nogalināja to.
— Diezin… Vai jauna sieviete varētu nosist sakaitinātu vīrieti? Nu labi, lai arī tā būtu. Jūs laikam atceraties, sensei, kā tas notika. Viņš iegāja istabā, tajā mirkli iedegās gaisma, kaut kas smags nogāzās zemē, un gaisma atkal nodzisa. Atcerieties, sensei, jūs pats teicāt, ka esot logā redzējis cilvēka ēnu. Es arī to redzēju, tikai ne logā, bet uz stikla durvīm. Vai nav savādi? Iedegas lampa, un cilvēka ēna krīt vienlaikus uz durvīm un uz pretējā loga. Neizprotami… Atliek pieņemt, ka istabā bijuši divi cilvēki.
— Tātad sieviete jau bija mājās?
— Nē. No rakstiņa var secināt, ka sieviete atnākusi pēc vīrieša.
— Nebūt ne . .. Tiešām, kaut kā miglaini pateikts. Var saprast dažādi.
— Pats savām acīm skaidri redzēju, ka Toda pats atslēdza durvis. Bez tam vēl pārbaudīju telefona numuru, ko viņš uzgrieza iepriekš. Viss saskanēja, tajā mājā ir tieši tāds telefona numurs. Pa telefonu viņš gribēja uzzināt, vai mīļākā jau pārnākusi. Spriežot pēc viņa izturēšanās, viņam atbildēja, ka viņas vēl nav.
— Viņa varēja atnākt pēc viņa zvanīšanas, bet pirms ieradās viņš pats.
— Kāpēc tad istabā nedega gaisma? Un kas tur nokrita? Kādēļ gaisma iedegās tikai uz mirkli un tūlīt nodzisa?
—• Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt. Ja jau viņa savu vainu ir atzinusi…
— Negribas ticēt, ka policijā sēdētu stulbeņi vien, kāds no apakšējā stāva iedzīvotājiem būs ievērojis laiku, kad atskanēja kritiena troksnis. Jeb arī kāds no kaimiņiem būs liecinājis, ka istabā nav bijis gaismas.
Iespējams pat, ka uz nožņaugtā Todas kakla palikuši nospiedumi, kas liecinās, ka noziegumu nav pastrādājusi sieviete. Tikko radīsies aizdomas, izdarīs rūpīgu izmeklēšanu. Zeķēs ieautu kāju pēdu nospiedumi uz gaiteņa grīdas . .. Pirkstu nospiedumi uz durvīm … Aizdomīgi detektīvi, kas līdz pēdējam brīdim sekojuši upurim.
— Pagaidi… Vai tur ir arī tavi pirkstu nospiedumi?
— Tur jau tas suns aprakts … Vai es varēju paredzēt, ka tā viss beigsies?
— Ahā … Jā … Pagaidi, nu lai arī būtu. Viss taču noskaidrosies, tikko mūs pārbaudīs. Kādas muļķības nāk prātā! Nav ari nekāda pamata tā domāt. Lai viņi tur mūs aizdomās, ja tīk, nekādu pierādījumu nav!
— Tā ir. Bet, ja radīsies aizdomas, tad arī izmeklēs, jūs saprotat, sensei? Un, kamēr šie nejēgas pamatīgi nenoskaidros mūsu darba būtību…
— Ai, cik nelādzīgi!
Jā, tagad es sapratu. Joriki nomanīja, ka es saprotu, un viņa balss vairs neskanēja tik skarbi.
— Briesmīgi nelādzīgi, sensei. Vispirms to uzodīs prese. Slepkavību tūlīt aizmirsīs un ņemsies aprakstīt mūsu darbību. Varam iedomāties, kādās krāsās to visu notēlos. «Cilvēka cieņa samīdīta kājām», «Mašīnu laikmeta briesmas». Un tā joprojām.
Viņš attapās un apklusa. Droši vien atcerējās manas vakardienas šaubas un izbijās, ka nenodara man divkārt pāri. Diezgan. Pietiek nodarboties ar pašanalīzi.
— Liekas, tev taisnība. Mums uzskatāmi jāparāda visiem, kādu praktisku efektu tas dos, jāgūst kāds iespaidīgs rezultāts, citādi mūsu darbu uzskatīs par sabiedrībai bīstamu. Ja tikai kāds tādā garā ierunāsies, visam ir beigas. Komisija jau tā dreb aiz bailēm, ka tikai kaut kas nenotiek. Pietiks ar visniecīgāko ieganstu, lai pēc iespējas ātrāk izrēķinātos ar mums. Tu esi brašs puisis, man nebija ne jausmas, ka tev tādas spējas. No tevis iznāktu labs detektīvs. Vai arī advokāts.
— Nē, sensei, tāds secinājums man neradās uzreiz. Mēs tik ilgi sekojām viņam, pēc tam es stāvēju aiz durvīm … No visa tā man kļuva baismi; kad izlasīju rakstiņu, uzreiz instinktīvi nojautu; nē, slepkavību nav izdarījusi sieviete, tajā iejaukts kāds cits. Ja tā, tad aizdomās vispirms turēs mūs. Un, ja mums ir dārgs mūsu darbs, nedrīkstam piekāpties. Atliek pasteigties un dot triecienu pirmajiem.
— Triecienu … hm …
— Jā, tādēļ jānokārto viss ar komisiju, iekāms viņi devuši triecienu mums.
— Domāju, ka tas būs vieglāk izdarāms, ja rīkosimies ar Tomojasu starpniecību. Nedrīkst izrādīt ne mazāko nedrošību. Jāpaliek pie sava: sak, tas vajadzīgs projekta izstrādāšanai — un cauri. ..
— Pareizi, sensei. Un pierādījumi mums tālu nebūs jāmeklē. Teiksim, piemēram, ir svaigs līķis, kā uz pasūtījuma.
— Līķis?
— Jā. Mašīnas pareģotās nākotnes materiāls iemiesojums. Esmu dzirdējis, ka līķiem, ja tos attiecīgi uzglabā, nervu sistēma dzīvojot vēl trīs dienas pēc klīniskās nāves.
It kā manu smadzeņu ielās pēkšņi būtu atausis rīts, atvērtos logi un durvis, un smadzeņu šūniņas sāka enerģiski darboties. Joriki bija atkal mani pārtrumpojis. Redz kāds blēdis! Taču nav ko ņemt ļaunā. Pienāks laiks, un viņš stāsies manā vietā.
—- Nav slikti. Pat ja tas nav iegansts . .. Tā patiešām ir interesanta iecere. Nudien, sākt ar līķi — tā ir lieliska ideja!
— Paskatīsimies. Lai tas būtu matemātiskās indukcijas pirmais punkts. Otrais punkts būs sieviete .. . Tie ir teicami eksemplāri, vai nav tiesa, sensei? Kaut gan tas nav mūsu nopelns …
— Ja labi veiksies, tad vēl jāparādās īstajam noziedzniekam. Vai viņš būs trešais punkts?
— Nē, viņš jau būs praktiskā pielietojuma pakāpe. Ar to mēs pievilināsim komisiju.
Lēmums ir pieņemts, tagad jāpasteidzas. Vēl ir nedaudz laika, iekāms policija nav izstiepusi pēc mums savas ķetnas, taču jārīkojas ātri, kamēr līķis nav atdots radiniekiem. Lai nu kā, dārga ir katra minūte. Nekādā ziņā nevarēs iztikt bez jauniešiem no pirmā stāva. Joriki ir pārliecināts, ka tiks ar viņiem galā. Atbilstoši specialitātei visus sadalījām grupās un izveidojām trīs komandas: viena nodarbosies ar līķi, otra ar sievieti un trešā — ar noziedznieka meklēšanu. Es pats uzņēmos komandēšanu kopumā. Kamēr man būs pārrunas ar Tomojasu, komandas galīgi noformēsies, izstrādās rīcības plānu un pilnā gatavībā gaidīs. Uzzinājis, ka Tomojasu ir savā istabā, tūlīt devos pie viņa.
Tomojasu bija ļoti laipns. Kamēr stāstīju par neskaitāmajām iespējām, kādas paveras, izmantojot mašīnu atsevišķu cilvēku nākotnes pareģošanai, viņa seja staroja labvēlīgā smaidā. Acīmredzot viņš bija ļoti apmierināts, ka lieta ievirzījusies citā gultnē un viņam vairs nevajadzēs laipot starp mani un savu priekšnieku. Savukārt es mēģināju virzīt sarunu tā, lai viņam šī pārliecība kļūtu vēl stiprāka. Šķiet, manā sejā nevarēja manīt ne mazākās rūpes, es visādi centos pierādīt, ka mūsu darbam ir vislabvēlīgākie apstākļi. Kad sāku stāstīt par līķi un policiju,
Tomojasu smaids apdzisa un viņš kļuva vēss un atturīgs, kā parasti. Ar tādu sajūtu, it kā man būtu jāpārvar bangojoša straume, es no visa spēka griezu mūsu sarunas stūri. Nežēlodams krāsas, aptēloju pareģošanas mašīnas perspektīvas noziegumu novēršanā. Ne pušplēsta vārda par to, ka policija varētu interesēties par mums pašiem. Tā nopūlējos vairāk par stundu, līdz beidzot uzvarēju. Viņš piekrita.
Nē, viņš nebija ar mieru sākt sarunas ar ieinteresētajām instancēm. Viņam nemaz nebija tiesības to darīt. Pierunāju viņu atstāstīt mūsu sarunu Statistikas pārvaldes priekšniekam. Pēc tam veselu stundu vingrinājos daiļrunāšanas mākslā pie šā paša priekšnieka. Visas mūsu sarunas laikā atšķirībā no Tomojasu priekšnieks sēdēja kā akmens dievs. Ar tādu pašu pārakmeņojušos skatienu viņš lūdza mūs pagaidīt un izgāja no istabas.
Aiz uztraukuma nezinu, ko iesākt. Man liekas, ka kuru katru acumirkli piezvanīs Joriki un paziņos, ka pēkšņi ieradusies policija. Bet Tomojasu atkal ir mierīgs. Pirmītējais vēlīgais smaidiņš rotā viņa seju. Acīmredzot viņš ir apmierināts, ka nodevis stafeti priekšniecībai. Viņš sāk gari spriedelēt par pareģošanas mašīnu iespējām. Melš tādas aplamības, ka netīk viņam atbildēt. Un šāds cilvēks ir komisijas atbildīgais loceklis! Nudien rokas neceļas …
Pagāja vēl stunda. Tā vilkās bezgalīgi ilgi, un es jau sāku baidīties, ka mūs aizmirsuši. Beidzot priekšnieks atgriezās un lietišķi teica:
— Liekas, viss kārtībā. Vispārējos vilcienos ir sarunāts. Rakstisku paskaidrojumu nesūtīsim, ja vajag, atsaucieties uz mani. Starp citu, es ziņoju attiecīgām instancēm …
To viņš pateica tik vienaldzīgā balsī, ka es pat aizmirsu, ka tā ir labvēlīga atbilde. Tikai izgājis uz ielas, īsti apjēdzu, ka tagad var gavilēt, drāzos pie telefona, lai pavēstītu Joriki par sekmīgajām sarunām. Joriki balsī pat pa telefonu varēja manīt satraukumu. Izrādījās, viņi jau sazinājušies ar Centrālās apdrošināšanas sabiedrības slimnīcas skaitļošanas laboratoriju (skaitļošanas laboratorija slimnīcā ir telpa, kur uzstādīta elektronu diagnostikas mašīna), tikko līķis nonāks slimnīcā, tur sāks tā stimulāciju. Liku nekavējoties sūtīt Sobu uz policijas iecirkni, lai nogādātu līķi slimnīcā, un pakāru klausuli. Pēkšņi manu miesu pārklāja aukstas sviedru lāses. Ķermeni caururba asas sāpes, it kā tas sairtu gabalos. Nē, tās nebija sāpes. Tas bija briesmīgs satraukums. Beidzot sāksies īsts darbs… Ir galā ilgā un bezcerīgā gaidīšana, kas kļuva par manas dzīves sastāvdaļu, beidzot sāksies īsts darbs. Vai tā nav laime?
Viss ir sagatavots. Dūc kondicionēšanas iekārta, un, ieejot telpā, jūtams patīkams vēsums, kas, sākot no kājām, izplatās pa visu ķermeni. Mums ir savi telefona sakari ar skaitļošanas laboratoriju, mani līdzstrādnieki ir sadalīti trīs grupās, un katra no tām ir apgādāta ar pārvietojamo radiotelefonu un gatava jebkurā brīdī sākt darbu. (Brašs puisis ir Joriki!)
Beidzot visi ir aizgājuši un es viens palieku mašīnu zālē, gaidot pie televizora ekrāna un trim ieslēgtajiem radiotelefona aparātiem. Klusums. Dzirdama tikai mašīnas vienmuļā murmināšana. Tagad es pats esmu kļuvis par vienu tās detaļu. Mašīna pati apstrādās ienākošo informāciju, pati izšķiros un ievadīs to iegaumēšanas ierīcē. Mans pienākums ir veikt tikai nenozīmīgas palīgoperācijas, ja mašīna prasīs. Esmu lepns par to. Vienīgi es un neviens cits nav apveltījis mašīnu ar tādām spējām! Aiz lielas laimes uzsaucu savai pareģošanas mašīnai: «Tu esi neizsakāmi liela daļa no manis paša! …»
Pulksten trijos un piecdesmit minūtēs, divdesmit piecas minūtes pēc Joriki un viņa biedru aiziešanas, saņēmu pirmo ziņojumu, ko sniedza Cudi no noziedznieka meklēšanas komandas. Ļoti negribas atkārtot šo ziņojumu: tajā ar šaušalīgu precizitāti bija piepildījušies Joriki minējumi. Patiešām, sieviete esot pārnākusi mājās ap pusnakti, to apstiprinājuši aculiecinieki. Pēc visa spriežot, noticis kautiņš: sievietei pakausī atrasta brūce, pati no sevis tā nav varējusi rasties, taču līķa apskate un virkne citu pierādījumu modinot šaubas par viņas liecības pareizību. Šķiet, ka sievietei bijis līdzdalībnieks, taču viņa stūrgalvīgi paliekot pie savas liecības. Iespējams, ka viņai kāds draud. Policija uzskatot, ka nozieguma atklāšana esot tikai laika jautājums. Esot skaidri redzams, ka slepkavību nav izdarījis rūdīts noziedznieks, un, kā vienmēr šādos gadījumos, atrast viņu būšot grūti, taču jāticot vecajai patiesībai — jo rūpīgāk izdomāts noziegums, jo vieglāk dabūt rokā vainīgo. (Es gandrīz sāku svārstīties. Varbūt pastāstīt par to, ko paši pieredzējām pagājušajā naktī? Ja viss noticis tā, kā apgalvo policija, diez vai mūs, gluži nevainīgus cilvēkus, turēs aizdomās. Bet es esmu pārliecināts, ka mums pašiem izdosies atrast noziedznieku, tādēļ nolēmu pagaidām klusēt un gaidīt.)
Drīz pēc tam pienāca sīka informācija, ko sniedza Kimuri no sievietes grupas. Tās bija parastās ziņas, ar ko aizpilda anketas un policijas dokumentus, — Tikako Kondo dzimšanas gads un vieta, nodarbošanās, īsa biogrāfija, rakstura iezīmes, sejas forma, pat garums, svars un tamlīdzīgi dati. Nav nozīmes te visus uzskaitīt. Kad cilvēks anatomiski
jāizmeklē, šīs ziņas ir pārāk mazsvarīgas. Viss jāsāk no jauna, no paša sākuma, ar gluži citām metodēm. Pie tam, ja arī rastos vajadzība, tādas ziņas vienmēr var dabūt policijā. Bet, ja policija atteiktos sniegt, varētu aprunāties ar kaimiņiem un sievietes paziņām.
Beidzot pulksten piecos slimnīcā sāka līķa stimulāciju. Laikam viņi tur domāja, ka viss vēl nav tam pienācīgi sagatavots, bet mēs nolēmām riskēt, kamēr līķa stimulācijai vēl var būt kādi panākumi. Līdz pulksten četriem saņēmu vēl vairākus savu līdzstrādnieku ziņojumus, taču tos es neminēšu, jo vēlāk to pašu apstiprināja līķa «liecības». Stundu pirms stimulācijas es pa televizoru mazliet aprunājos ar slimnīcas galveno ķirurgu profesoru Jamamoto. Viņš paskaidroja, ka viņu diagnostikas mašīna varot reproducēt un analizēt tikai galvenās fizioloģiskās reakcijas, bet atšifrēt no galvas smadzeņu garozas pienākošos impulsus tā nespējot. Kā gan citādi! Pat mūsu mašīnai, kas pati spēj programmēt, pagaidām tā vēl ir neizpētīta nozare. Tātad mašīnas uzdevums būs iegaumēt un atšifrēt impulsu kombinācijas, kas dažādas iedarbības rezultātā rodas miruša cilvēka galvas smadzeņu garozā.
Līķi ienes anatomijas kabinetā desmit minūtes pirms darba sākuma. Tas ievietots hermētiski noslēgtā stikla kastē, kas piepildīta ar īpašu gāzu maisījumu. Preparators rīkojas ar telemehāniskiem manipulatoriem. Profesors Jamamoto stāv blakus kastei un skaidro. (Visu šo procedūru es noskatos uz televizora ekrāna.) Ieslēdz rentgena aparātu, un pa labi uz sienas parādās līķa palielināta anatomiskā shēma. Uz šās shēmas ļoti skaidri saskatāms, kā ar apbrīnojamu precizitāti un noteiktību nervu centros ieurbjas tieviņas kā mats metāla adatas, kas piestiprinātas manipulatoriem. Līķa galvaskausa vāks nocelts. Tā vietā tieši uz smadzenēm uzlikta bieza metāla cepure ar daudziem vara vadiem, kas stiepjas uz augšu kā saslējušies mati. Šī cepure noder par mērījumu ierīci.
Pēkšņi iedegas spilgta gaisma, telpā kļūst gaišs. Telekamera pievirzās tuvāk līķa galvai. Aiz tās es ieraugu Joriki, viņš man uzsmaida objektīvā. Nedaudz tālāk parādās Sobas un Kacuko Vadas saspringtās sejas — viņi caur pieri raugās uz līķi. Kacuko pagriezusies tā, ka dzimumzīmīti uz augšlūpas nevar redzēt, un viņa izskatās ļoti jauka. Televīzijas kamera apliec loku. Visu ekrānu aizņem kailais, bālais, nedzīvais ķermenis. Uz kakla brūni plankumi, tie ir žņaudzēja pirk
stu nospiedumi. Zods izstiepts uz priekšu. Plānās lūpas pavērtas, acis cieši jo cieši sa- miegtas. Uz bālganajiem, it kā nopūderētajiem vaigiem izlīdušas retas bārdas pūciņas. Priekšzīmīgs ģimenes cilvēks, finansu nodaļas darbinieks, un še tev — iegādājies mīļāko! Sapinušies tiktāl, ka viņa ņēmusi un nogalinājusi šo. Nez kādēļ tagad Todo man liekas daudz izteiksmīgāks un varenāks nekā vakar, kad viņš kā sastindzis sēdēja kafejnīcā pie galda ar izkusušu saldējumu sev priekšā un cieši pieguļošajā flaneļa uzvalkā izskatījās pēc manekena. Es viņu apskaužu, un tajā pašā laikā viņš man šķiet jocīgs. Krūtīs iekņudas savāds nemiers.
Tad sākas darbs. Vispirms nosaka svaru un garumu. Dabūtie skaitļi ir 54 kilogrami un 161 centimetrs. Viens divi — tiek izmērītas un noraksturotas dažādas ķermeņa daļas. Ieslēdz manipulatorus. Adatas ieduras līķī, un pie sienas iedegas indikatoru lampas. Līķis stikla kastē it kā atdzīvojas. Noraustās kājas, notrīs rumpis. Pakustas lūpas, atveras acis, mainās sejas izteiksme. Vada nopūšas, bet šī nopūta izklausās vairāk gan pēc kliedziena. Pat Joriki seju klāj sviedri, un viņa lūpas dreb.
— Tā nosaka kustību funkcijas, — paskaidro profesors Jamamoto. — Jāatceras, ka kustību funkcijas saistītas ne tikvien ar organisma fizioloģiju, bet gan ar visu nodzīvotā mūža gājumu.
Tālāk pētī iekšējo orgānu darbību, bet, kad tas paveikts, beidzot nonāk pie galvenā — galvas smadzeņu garozas impulsu analīzes. Manipulatoru adatu skaits palielinās, sejas priekšā nokarājas septiņas vai astoņas no tām. Tās stimulē sajūtu orgānus — ausis, acis un pārējos. Ausīs ieliek klausāmos stobriņus, pār acīm nolaiž kaut kādu milzīgam binoklim līdzīgu ierīci. Uz oscilo- grāfu ekrāniem parādās savādas līknes. To ir vairāk par astoņdesmit, un tās nemitīgi izlokās neiedomājami dīvaini.
— Mēs sāksim, — paskaidro profesors Ja- mamoto, — ar parasto, ikdienišķo kairinājumu stimulāciju. Mūsu laboratorijās rūpīgi izraudzīti un izstrādāti modeļi pieciem tūkstošiem dažādu kairinājumu. Tie izpaužas redzes un dzirdes tēlos, kam atbilst visparastākie lietvārdi, darbības vārdi un īpašības vārdi. Pēc tam mēs laidīsim darbā vēl piecus tūkstošus modeļu, kas būs iepriekšējo modeļu kombinācijas. Parasti mūsu praksē garozas impulsu analīze ar to arī beidzas, bet šodien centīsimies pavirzīties mazliet tālāk. Kaut vai… Man tikko ienāca prātā … Parādīsim viņam jauno kinohroniku un palasīsim šās nedēļas laikrakstus. Apgrieztā kārtībā, sākot ar šīsdienas laikrakstiem.
— Lieliska ideja! — tīšām iesaucos jūsmīgi, un Joriki uz ekrāna piekrītoši pamāj.
Patiešām nav slikti izdomāts. Ideja ir ļoti laba. Pat pārāk laba. Acīmredzot profesors
Jamamoto jau sen to lolo, ne vienreiz vien mēģinājis pārbaudīt praksē, tomēr nesekmīgi, bet aiz godkāres izliekas, ka ģeniālā doma viņam ataususi tikai tagad .. .
Līknēs uz oscilogrāfu ekrāniem nav vērojamas nekādas pārmaiņas. Tās joprojām vibrē kā gaiss virs sakarsuša ceļa. Bet ko pašreiz uztver mana mašīna?
Noklakšķ pārslēdzējs. Beidzot! Tūlīt ietark- šķēsies ātrrakstīšanas ierīce un iztīsies lente ar pierakstu. Kad beidzot? Gaidu un nevaru sagaidīt. Ko pastāstīs mirušais?