Pēc stundām es mēdzu strādāt Velhelas aptiekas preču veikalā. Tas piederēja manam tēvocim misteram Maršalam. Es viņu dēvēju par misteru Maršalu tāpēc, ka visi, pat viņa sieva, sauca viņu tikai par misteru Maršalu. Vispār viņš bija jauks cilvēks.
Varbūt veikals bija vecmodīgs, taču šī telpa bija liela, tumša un vēsa, un vasarā visā pilsētā nevarēja atrast patīkamāku vietu. Pa kreisi no ieejas atradās tabakas preču nodaļa, kur aiz letes arvien sēdēja misters Maršals — drukns vīrs ar platu, sārtu seju un uz augšu sagrieztām vīrišķīgām, sirmām ūsām. Aiz letes stāvēja brīnišķīgais gāzētā ūdens rezervuārs. Tas bija ļoti vecs, izgatavots no smalka, dzeltenīga marmora, un tā virsma pieskaroties likās gludin gluda, taču nekādā ziņā neatgādināja lētu glazūru. Misters Maršals bija šo trauku nopircis kādā ūtrupē Jaunorleānā 1910. gadā un ļoti lepojās ar to. Ja jūs apsēdāties uz kāda no augstajiem, slaidajiem sēdekļiem un skatījāties pāri letei uz rezervuāru, jūs varējāt tajā redzēt savu attēlu, kas bija veidots tik maigām līnijām, it kā jūs sveču gaismā atspoguļotos veselā rindā senlaicīgu spoguļu sarkankoka ietvaros. Visas galvenās preces bija izvietotas stiklotos, mākslinieciski izgatavotos skapjos, kas bija aizslēgti ar misiņa atslēgām. Gaisā šeit vienmēr vēdīja sīrupa, muskatriekstu un citu delikatešu smaržas.
Velhelu mēdza apmeklēt vai visi Večetas apgabala iedzīvotāji līdz tam laikam, kad kāds Rafs Makfersons apmetās šajā pilsētā un atvēra otru aptiekas preču veikalu tieši pretim tiesas nama laukumam. Šis vecais Rafs Makfersons bija īsts nelietis, jo viņš izkonkurēja mana tēvoča tirgotavu. Viņš savu veikalu iekārtoja ļoti moderni: ierīkoja elektriskos ventilatorus un krāsaino gaismas reklāmu, tirgojās arī uz ielas, un pie viņa varēja pasūtīt grauzdētas siera maizītes. Tātad pilnīgi saprotams, ka, lai gan daži vēl palika uzticīgi misteram Maršalam, vairums klientu tomēr nespēja, pretoties Rafa Mak- fersona vilinājumam.
Kādu laiku misters Maršals centās ignorēt savu konkurentu; ja kāds pieminēja Makfer- sona vārdu, viņš dusmīgi nošņācās, sāka griezt ar pirkstu ūsas un raudzījās sāņus. Tomēr bija redzams, ka viņš ir nikns. Un kļuva arvien niknāks. Tad kādu dienu, ap oktobra vidu es iegriezos Velhelā un atradu viņu sēžam pie gāzētā ūdens rezervuāra, spēlējam domino un dzeram vīnu ar Hamu- rabi.
Hamurabi bija ēģiptietis un pēc nodarbošanās kaut kas līdzīgs zobārstam, taču viņam nebija daudz darba, jo ļaudīm šeit bija neparasti stipri zobi, tāpēc ka šejienes ūdens saturēja kādu īpašu elementu. Lielu daļu sava laika viņš pavadīja, klīzdams pa Vel- helu, un bija mana tēvoča labākais draugs. Viņš bija skaists vīrietis, šis Hamurabi, ar tumšu ādas krāsu un gandrīz septiņas pēdas garš; pilsētas sievas turēja savas meitas aiz deviņām atslēgām un pašas apveltīja viņu ar mīļiem skatieniem. Viņš runāja bez jebkāda akcenta, un es nekad neesmu ticējis, ka viņš ir ēģiptietis; tad jau tikpat labi viņš varētu būt ieradies no Mēness.
Tātad viņi sūca itāliešu sarkanvīnu no krūzes, kuras tilpums bija viens galons. Tas liecināja, ka te kaut kas nav kārtībā, jo visi zināja, ka misters Maršals ir pilnīgs atturībnieks. Tāpēc pilnīgi saprotams, ka es nodomāju: «Nē, nudien, tagad beidzot Rafs Makfersons ir viņu galīgi izsitis no sliedēm.» Tomēr tā vis nebija.
— Nāc šurp, dēls, — misters Maršals teica, — izdzer glāzi vīna.
— Kā tad, — Hamurabi piebilda, — palīdzi mums tikt ar to galā. Tas ir pirkts veikalā, un tādu mantu nevar laist pazušanā.
Daudz vēlāk, kad krūze bija tukša, misters Maršals to paņēma un teica:
— Tagad mēs redzēsim, kas notiks!
Tad viņš izgāja ārā.
— Uz kurieni viņš aizgāja? — es jautāju.
— Ak, ko nu, — tas bija viss, ko Hamurabi atrada par vajadzīgu pateikt. Viņam patika mani ķircināt.
Pagāja pusstunda, līdz tēvocis atgriezās. Viņš stenēja vien un bija gluži salīcis zem smagās nastas, ko nesa. Viņš uzlika krūzi uz rezervuāra un atkāpās atpakaļ, smaidīdams un rokas berzēdams.
— Nu, ko jūs teiksiet?
— Ak, ko nu, — Hamurabi norūca.
— Vai tu re, kā … — es noteicu.
Tā bija tā pati vīna krūze, tik tiešām, bet ar to bija notikusi brīnišķīga pārmaiņa, jo tagad tā bija līdz malām pilna ar piecu centu monētām un desmitcentu gabaliem, kas blāvi vizēja cauri biezajam stiklam.
— Skaisti, vai ne? — tēvocis noteica. — Es tos dabūju bankā. Lielākus naudas gabalus par piecu centu monētām gan man nedeva. Tomēr tur iekšā ir krietni daudz naudas, to es jums varu apgalvot.
— Bet ko tas nozīmē, mister Maršal? — es jautāju. — Es gribēju teikt, kas tā par iedomu?
Mistera Maršala smaids pārvērtās ņirdzīgā smīnā.
— Šī te ir sudraba krūze, varētu sacīt…
— Krūze gluži kā varavīksnes atspulgs, —^ „ Hamurabi viņu pārtrauca.
— … un iedoma, kā tu to nosauci, ir tāda: likt ļaudīm atminēt, cik daudz naudas tur iekšā. Tā, piemēram, teiksim, tu nopērc kaut ko par divdesmit pieciem centiem, un ar to iegūsti tiesības izmēģināt laimi. Jo lielāka būs summa, par kuru pirksi, jo lielākas būs tavas iespējas. Es visus minējumus ierakstīšu grāmatā un glabāšu līdz ziemsvētku sestdienai, kad tas, kurš vistuvāk būs noteicis kopējo summu, saņems visu krūzes saturu.
Hamurabi svinīgi pamāja ar galvu.
— Viņš tēlo ziemsvētku vecīti — varen viltīgu ziemsvētku vecīti, — viņš noteica. — Tagad iešu uz mājām un rakstīšu grāmatu «Rafa Makfersona izmanīgais slepkava». Viņš dažkārt patiešām rakstīja stāstus un sūtīja tos žurnāliem. Taču vienmēr saņēma tos atpakaļ.
Tas bija pārsteidzoši, taisni brīnums, kā Večetas apgabala iedzīvotāji izturējās pret šo krūzi. Patiešām Velhelā tāda apgrozība nebija pieredzēta kopš tā laika, kad stacijas uzraugs Tjulijs, nabaga zēns, pilnīgi sajuka un apgalvoja, ka viņš atklājis naftas atradnes aiz dzelzceļa stacijas, kas savukārt bija par iemeslu tam, ka pilsētu apsēda veseli avantūristisku naftas meklētāju bari. Pat biljardā zāles parastie apmeklētāji, kas nekad neizdeva ne centa kaut kam tādam, kas neattiecās uz viskiju vai sievietēm, nopirka par dažām monētām piena kokteili. Dažas vecākas lēdijas atklāti nonievāja šo mistera Maršala pasākumu un pielīdzināja to azarta spēlei, taču tas neko nekaitēja un daži pat tieši tāpēc meklēja izdevību iegriezties pie mums un izmēģināt laimi. Skolas bērni bija kā uzburti uz minēšanu, un man viņi pievērsa īpašu uzmanību, jo domāja, ka man ir zināma pareizā atbilde.
— Es jums pateikšu, kāpēc tas tā ir, — Hamurabi sacīja, aizdedzinādams vienu no ēģiptiešu cigaretēm, kuras viņam pēc īpaša pasūtījuma pa pastu piesūtīja kāda Ņujorkas firma. — Tas nav, kā jūs varētu iedomā ties, mantkārības dēļ. Nē. Visus vilina noslēpumainība, kas saistīta ar šo pasākumu. Kad jūs tā skatāties uz šiem piecu centu un des- mitcentu gabaliem, vai tad jūs domājat: «Ak, cik daudz!» Nē, nē. Jūs domājat: «Cik daudz tur ir?» Un tas patiesībā ir jautājums ar dziļu jēgu. Dažādu cilvēku uztverē tam var būt dažāda nozīme. Vai sapratāt?
Un cik saniknots bija Rafs Makfersons! Ja jūs esat tirgotājs, jūs rēķināt, ka ziemsvētkos ieņemsiet lielu daļu no visa gada peļņas, tāpēc viņš visādi centās pievilināt pircējus. Viņš megmaja atdarinat pasakumu ar krūzi, taču, būdams visai skops vīrs, viņš to piepildīja tikai ar penijiem. Viņš aizrakstīja arī vēstuli mūsu nedēļas avīzes «The Banner» izdevējam, kurā bija teikts, ka misteru Maršalu vajadzētu «kārtīgi paplucināt un turklāt vēl pakārt par to, ka viņš pārvērš nevainīgus mazus bērnus nelabojamos azartistos un tādējādi sūta viņus taisnā ceļā uz elli». Jūs varat iedomāties, ka viņš kļuva par īstu apsmieklu. Visi izturējās pret Mak- fersonu tikai nicinoši. Un tā apmēram novembra vidū viņš bieži stāvēja uz ietves pie sava veikala un sarūgtināts skatījās, ka laukuma otrā pusē valda īsta līksmība.
Apmēram ap šo laiku Velhelā pirmo reizi ieradās Eplsīds ar savu māsu.
Viņš šajā pilsētā bija svešinieks. Vismaz neviens nevarēja atcerēties, ka būtu redzējis viņu kādreiz agrāk. Zēns stāstīja, ka dzīvojot kādā fermā apmēram jūdzi aiz Indiāņu rezervāta; viņa māte sverot tikai septiņdesmit četras mārciņas, un viņam esot vecāks brālis, kas apkārtējo iedzīvotāju kāzās par piecdesmit centiem spēlējot vijoli. Viņš apgalvoja, ka Eplsīds esot viņa vienīgais un īstais vārds un ka viņš esot divpadsmit gadus vecs. Bet zēna māsa Midija teica, ka viņam esot astoņi gadi. Zēna mati bija tumš- dzelteni un taisni. Viņam bija šaura, vējos iedegusi, smalka seja ar zaļām, izbiedētām acīm, kuru skatiens bija ļoti gudrs un skadrs. Viņš bija trausls, vārgs un jūtīgs un aizvien valkāja vienu un to pašu tērpu — sarkanu svīteri, zilas audekla bikses un vīriešu zābakus, kas bija par lieliem un klaudzēja ik uz soļa.
Kad viņš pirmo reizi ieradās Velhela, lija lietus; zēna mati bija apkļāvušies ap galvu kā cepure un zābaki lauku ceļos aplipuši ar sarkaniem māliem. Midi ja lēnām sekoja brālim, kad viņš uzsvērti nevērīgā gaitā gluži kā kovbojs pienāca pie gāzētā ūdens rezervuāra, kur es slaucīju glāzes.
— Es dzirdēju, ka jūsējie te ir dabūjuši pilnu pudeli ar naudu, ko šie grib atdot prom, — viņš teica, raudzīdamies man tieši acīs. — Redz, kad nu jūs gribēs dot to prom, mēs jums būtu visai pateicīgi, ja jūs to atdotu mums. Man sauc Eplsīds, un šī te ir mana māšele Midi ja.
Midija bija gaužām nožēlojama izskata bērns. Viņa bija krietni garāka par brāli un izskatījās vecāka par viņu — izstīdzējusi gluži kā kāršu pupa. Viņai bija īsi apcirpti pakulu krāsas mati un bāla, aizkustinoša, sīka sejiņa. Meitene valkāja izbalējušu kokvilnas kleitiņu, kas sniedzās krietni virs kaulainajiem ceļiem. Kaut kas nebija kārtībā ar viņas zobiem, un viņa mēģināja to noslēpt, turēdama lūpas savilktas turziņā gluži kā veca lēdija.
— Atvainojiet, — es teicu, — bet jums vajadzēs parunāt ar misteru Maršalu.
Zēns to, protams, arī darīja. Es dzirdēju, kā tēvocis izskaidroja, kas viņam būtu jādara, lai laimētu krūzi. Eplsīds klausījās uzmanīgi, brīdi pa brīdim pamādams ar galvu. Drīz viņš atgriezās, nostājās tieši pretī krūzei un, viegli aizskāris to ar roku, teica:
— Vai tā nav jauka lietiņa, Midij?
Midija jautāja:
— Vai šie ir ar mieru dot to mums?
— Nē. Redz, kas mums jādara: mums jāuzmin, cik daudz naudas tur ir iekšā. Un mums jāpērk kaut kas par divām monētām, tad tik mums ļaus teikt savu vārdu.
— Uh, mēs nevaram nekur dabūt divas monētas. Kā tu domā, kur lai mēs ņem divas monētas?
Eplsīds drūmi sarauca pieri un berzēja zodu.
— Tas būs tas vieglākais, to atstāj manā ziņā. Sliktākais ir tas, ka nevar tā mēģināt laimi un minēt… Vajag zināt.
Pēc dažām dienām viņi atkal ieradās. Eplsīds uzrausās uz sēdekļa blakus gāzētā ūdens rezervuāram un nekautrēdamies palūdza divas glāzes ūdens — vienu sev un vienu Midij ai. Šajā reizē viņš arī šo to pastāstīja par savu ģimeni:
— … bez tam mums ir tētiņš, tas ir manas mammas tēvs, un viņš ir kajens, [2] par to, ka šis labi nerunā angliski. Mans brālis, tas pats, kas spēlē vijoli, trīsreiz ir bijis cietumā … Šā dēļ mums vajadzēja savākt mantiņas un atstāt Luiziānu. Šis smagi sadūra kādu puisi, kad abi cīnījās ar nažiem kāda sievieša dēļ, kas bij desmit gadus vecāka par šo. Šai bij dzelteni mati.
Midija, turēdamās tālāk, nervozi sacīja:
— Tu nedrīksti šitā klāstīt mūs ģimenes personīgas lietas, Eplsīd.
— Stāv klusu, Midij! — viņš noteica, un meitene apklusa. — Šī ir labs mazs meitēns, — viņš piebilda un pagriezās, lai noglāstītu māsai galvu, — bet šai nevar ļaut pārāk daudz pļāpāt. Tu, mīļā, labāk skaties bilžu grāmatas un beidz gausties par saviem zobiem. Eplsīdam te šo to vajag padomāt.
Šī padomāšana nozīmēja to, ka viņš neatlaidīgi blenza uz krūzi, it kā gribētu vai apēst to ar acīm. Atspiedis zodu pret roku, viņš labu laiku vēroja krūzi, pat nepamirkšķinādams acis. — Viena lēdija Luiziānā man teica, ka es var saredzēt tādas lietas, ko citi nevar, jo es ir dzimis ar laimes cepuri galvā.
— Tad ir skaidrs, ka tu nevarēsi saredzēt, cik tur ir iekšā, — es viņam teicu. — Kāpēc tu negribi savā prātā iedomāties kādu skaitli? Varbūt tas būs īstais.
— Ai, ai, — viņš izsaucās, — tas ir nolādēti riskanti. Es nevar palaist garām tādu izdevību. Tagad ir tikai viens drošs ceļš, kā es to var izdomāt, un tas ir — izskaitīt, cik tur ir piecnieku un cik desmitnieku.
— Izskaitīt?!
— Ko izskaitīt? — jautāja Hamurabi, kas nupat kā bija ienācis un ērti apsēdies pie gāzētā ūdens rezervuāra.
— Šis mazais grasās izskaitīt, cik krūzē naudas, — es paskaidroju.
Hamurabi ieinteresēts paskatījās uz Epl- sīdu.
— Kā tu to domā izdarīt, dēls?
— Skaitot, kā citādi, — Eplsīds atbildēja pavisam lietišķi.
Hamurabi iesmējās.
— Ja tev būtu rentgena acis, dēls, tad tev varbūt izdotos, tas ir vienīgais, ko es varu pateikt.
— Ai, nē. Tur vajdzīgs tikai tas, lai cilvēks būt dzimis ar laimes cepuri galvā. Tā man stāstīja viena lēdija Luiziānā. Šī bij īsta burve; viņa man mīlēja, un, kad mamma ne- gribēj mani šai atdot, šī viņu nobūra, un tagad mamma sver tikai septiņdesmit četras mārciņas.
— Ļo-oti i-interesanti, — Hamurabi norūca un uzmeta Eplsīdam greizu skatienu.
Midija staigāja pa veikalu, cieši satvērusi rokās kādu žurnāla «Screen Secrets» eksemplāru. Viņa rādīja Eplsīdam kādu attēlu un teica:
— Vai tā nav visskaistākā lēdija? Paskat tikai, Eplsīd, paskat tikai, cik šai skaisti zobi! Neviens nav izgriezies uz āru.
— Nu, beidz jel ņerkstēt, — viņš atteica.
Kad abi bija aizgājuši, Hamurabi palūdza pudeli zeltainā «Nehi» un sūca to lēnām, smēķēdams cigareti.
— Vai tev neliekas, ka šim knauķim trūkst kāda skrūvīte? — viņš pēkšņi nedrošā balsī pajautāja.
Mazās pilsētiņās ziemsvētkus svinēt ir vispatīkamāk, man šķiet. Tās ātrāk iejūtas vispārējā noskaņojumā, pārvēršas un atdzīvojas brīnišķīgajā -svētku atmosfērā. Decembra pirmajā nedēļā namu durvis bija izrotātas ar vītnēm un veikalu logi izgreznoti ar sarkaniem papīra zvaniņiem un mirdzoša staniola sniegpārslām. Bērni mēdza doties uz mežu un nākt mājās, vilkdami smaržīgus mūžzaļus kokus. Sievietes cepa augļu kūkas, taisīja vaļā burkas, no kurām ņēma laukā žāvētu plūmju pildījumu pīrāgiem, un korķēja vaļā upeņu vai vīnogu vīna pudeles. Laukumā pie tiesas nama stāvēja milzīga egle, rotāta ar sudraba vizuļiem un krāsainām elektriskajām spuldzītēm, kuras iededza, kad rietēja saule. Vēlu pēcpusdienā varēja dzirdēt, kā prezbiteriāņu baznīcā, gatavojoties svētku procesijai, koris dzied korāļus. Japāņu košumkrūmi visā pilsētā bija pilnos ziedos.
Vienīgais cilvēks, kuru šī aizkustinošā atmosfēra it kā nemaz neiespaidoja, bija Eplsīds. Viņš ar dedzīgu neatlaidību centās piepildīt savu nodomu — saskaitīt krūzē sabērto naudu. Tagad viņš katru dienu nāca uz Velhelu un saspringti, ar ciešu skatienu vērās uz krūzi, kaut ko pie sevis murminādams. Sākumā mēs visi skatījāmies kā apburti, taču pēc kāda laika tas mums apnika, un neviens vairs neveltīja zēnam ne mazāko uzmanību. Viņš nekad neko nepirka, acīmredzot nebija varējis sagādāt vajadzīgās divas monētas. Dažreiz viņš sarunājās ar Hamurabi, kurā bija pamodusies maiga interese par zēnu un kurš mazo dažkārt pacienāja ar riekstiem vai lakricu, ko nopirka par peniju.
— Vai jūs vēl arvien domājat, ka viņš ir mazliet jucis? — es jautāju.
— Neesmu par to visai pārliecināts, — Hamurabi atbildēja. — Bet gan jau es jums to pateikšu. Viņš nav pietiekami paēdis. Es viņu aizvedīšu uz Reinbova kafejnīcu un nopirkšu viņam varenu porciju cepeša.
— Ja jūs viņam iedotu divdesmit piecus centus, tos viņš prastu labāk novērtēt.
— Nē. Viņam vajadzīgs tieši šķīvis cepeša. Starp citu, būtu labāk, ja viņš nekad nebūtu mēģinājis uzminēt, cik tur ir naudas. Viņš ir ārkārtīgi jūtīgs un neparasts bērns, un, ja viņš zaudēs, tad es negribētu būt par to atbildīgs. Tas nudien būtu gaužām bēdīgi.
Piebildīšu, ka šajā laikā Eplsīds man tiešām šķita pavisam dīvains. Misteram Mar-
šaiam bija zēna žēl, un bērni mēģināja viņu ķircināt, taču bija spiesti to pārtraukt, jo Eplsīds nekādi nereaģēja. Caurām dienām viņš sēdēja pie rezervuāra un, saraucis pieri, acis nenovērsdams, raudzījās uz krūzi. Turklāt viņš bija tā iegrimis sevī un norobežojies no visa, ka man dažkārt pār kauliem pārskrēja šausmu tirpas un likās, ka viņš ir nereāla būtne. Un, kad tu jau biji par to gandrīz pilnīgi pārliecināts, viņš it kā atmodās un sāka runāt apmēram tādā garā: «Zin, es domā, ka tur būs arī kāda 1913. gada pieccentu monēta. Viens puisis man ' teica, ka 1913. gada pieccentnieks ir tikpat vērts, cik piecdesmit dolāru.» Vai arī tā: «Midija grib būt tāda lepna lēdija, kā rāda filmās. Tās saņem varen daudz naudas, un tad mēs visu mūžu varēs ēst tikai virziņkā- postu zupu un neko citu. Tikai Midija teic, ka šo nevar rādīt filmās, kamēr šai nebūs skaisti zobi.»
Midija ne vienmēr nāca brālim līdzi. Tādās reizēs, kad viņa nebija atnākusi, Eplsīds nemaz vairs nelīdzinājās pats sev: viņš izturējās bailīgi un drīz vien gāja projām.
Hamurabi turēja vārdu un izmaksāja zēnam kafejnīcā porciju cepeša.
— Misters Hamurabi ir labs, varen jauks, — Eplsīds pēc tam stāstīja, — bet šim ir dīvainas iedomas. Šis domā,_— ja šis dzīvotu tādā zemē, ko sauc par Ēģipti, tad šis būt karalis vai kaut kas līdzīgs.
Un Hamurabi teica:
— Šis bērns tik ļoti uzticas cilvēkiem, ka tas ir tiešām aizkustinoši. Prieks viņā noskatīties. Un man viss šis veikalnieciskais pasākums jau sāk riebties. — Viņš norādīja ar roku uz krūzi. — Ir nežēlīgi dot cilvēkam šādas cerības, un es nolādu pats sevi, ka esmu iesaistījies šai pasākumā.
Visiemīļotākais laika kavēklis ļaudīm Vel- helas apkaimē bija sarunas par to, ko kurš iegādātos, ja laimētu krūzi. Tajās piedalījās Solomons Kecs, Fēbe Džonsa, Karls Kūn- harts, Pullija Simonsa, Edija Fokskrofta, Marvina Finkla, Trūdija Edvardsa un kāds vīrietis, vārdā Erskins Vašingtons, kas nepie- derēja pie balto rases. Un atbildes bija apmēram šādas: aizbrauktu uz Birmingemu un apmestos tur uz dzīvi, iegādātos lietotu pianīno, nopirktu Šetlandes poniju, zelta rokassprādzi, pilnu komplektu Rovera Boja grāmatu vai arī iegādātos dzīvības apdrošināšanas polisi.
Reiz misters Maršals apjautājās Eplsīdam, ko viņš vēlētos.
— Tas ir noslēpums, — zēns atbildēja, un ne ar kādiem panēmieniem neizdevās izdibināt viņa nodomu. Lai kas tas ari būtu, mums bija skaidrs, ka viņš neprātīgi pēc tā ilgojās.
īsta ziema mūsu pusē parasti neiestājas līdz pat janvāra beigām un arī tad ir maiga un īsa. Taču tajā gadā, par kuru es rakstu.
nedēļu pirms ziemsvētkiem mēs tikām aplaimoti ar lielu aukstumu. Pat negribas par to runāt, jo tas bija pārāk šausmīgi: ūdensvadi aizsala, daudzi aizvadīja dienas gultā, savilkušies zem vatētas segas, jo nebiia paspējuši sagādāt pietiekami daudz kurināmā kamīnam; debesis bija apmākušās un ieguvušas to īpatnējo pelēko toni, kāds tām parasti piemīt pirms vētras, un saule bija blāva kā dilstošs mēness. Pūta ass vējš, vecās, nokaltušās lapas, kas bija vēl patvērušās zaros, krita uz sasalušās zemes, un mūžzaļajiem kokiem skvērā pie tiesas nama divas reizes noplēsa ziemsvētku rotājumu. Elpa vēlās pa gaisu kā garaiņu vāli. Lejā pie zīda vērptuves, kur dzīvoja ļoti nabadzīgi ļaudis, ģimenes pa nakts melnumu pulcējās kopā un mēļoja, lai nebūtu jādomā par aukstumu. Laukos fermeri apklāja jutīgākos stādus ar brezenta maisiem un lūdza dievu. Daži izmantoja sliktos laika apstākļus tādējādi, ka kāva cūkas un veda uz pilsētu svaigas desas. Misters R. K. Džadkinss, mūsu pilsētā pazīstams dzērājs, ietērpās sarkanā marles paltrakā un par pieciem vai desmit centiem tēloja ziemsvētku vecīti. Džadkinss bija lielas ģimenes tēvs, tāpēc ļaudis priecājās, redzot viņu pietiekami skaidrā prātā, lai varētu nopelnīt kādu dolāru. Pilsētā bija vairākas baznīcas, un vienā no tām misters Maršals vaigu vaigā sastapās ar Rafu Makfersonu; viņi pārmija asus vārdus, taču dūres darbā nelaida.
Ka jau teicu, Eplsīds dzīvoja kada fermā jūdzi aiz Indiāņu rezervāta, apmēram trīs jūdzes ārpus pilsētas, un gājiens līdz turienei bija ļoti il"s un vienmuļš. Par spT ti aukstumam, viņš katru dienu nāca uz Velhelu un palika tur līdz veikala slēgšanai, kas tagad notika iau tumsā, io dienas biia kļuvušas īsākas. Dažkārt gadījās, ka viņu celā uz mājām kādu gabalu paveda zīda vērptuves meistars, taču tas nenotika bieži. Zēns izskatījās noguris, un ap muti viņam bija ievilcies ass, raižpilns vaibsts. Viņš vienmēr bija nosalis un drebēja. Nedomāiu, ka viņam zem sarkanā svītera un zilajām biksēm bija kāds silts veļas gabals.
Trīs dienas pirms ziemsvētkiem viņš pēkšņi gluži negaidot pavēstīja:
— Nu es ar to ir galā. Es domā, ka tagad zinu, cik tai krūkā ir iekšā.
Viņš to pasludināja ar tik drošu un svinīgu pārliecību, ka bija grūti apšaubīt viņa vārdus.
— Saki, dēls, — kāpēc tu neatmet savu iedomu? — jautā i a Hamurabi, kas arī atradās veikalā. — Nekā tamlīdzīga tu nevari zināt. Nav labi tā domāt: ar to tu tikai pats sev nodarīsi pāri.
— Jums nevajag mani pamācīt, mister Hamurabi. Es gan ziņu, ko daru. Kāda lēdija Luiziānā man stāstīja.
— Jā jau, iā, bet tev jāpacenšas to aizmirst. Ja es būtu tavā vietā, es ietu uz mājam, paliktu tur un aizmirstu šo dieva nolādēto krūzi.
•— Mans brālis šovakar Čeroklsitijā spēlēs kādās kāzās vijoli, un šis tad man iedos tos divus naudas gabalus, — Eplsīds stūrgalvīgi sacīja. — Rīt es izmēģinās savu laimi.
Kad nākamajā dienā ieradās Eplsīds un Midija, es pat biju nedaudz satraukts. Viņam patiešām bija divdesmit pieci centi; lai nepazustu, tie bija iesieti sarkanraiba kabatas lakatiņa stūrī.
Abi bērni, rokās sadevušies, staigāja gar vitrīnām, čukstus apspriezdamies, ko lai pērk. Beidzot viņi izšķīrās par odekolona pudelīti uzpirksteņa lielumā; Midija to tūlīt atvēra un labu tiesu salēja sev matos.
— Es smaržoju kā… Ak svētā Marija, es nekad nav tik saldi smaržojusi. Nāc, Eplsīd, mīļais, es tev mazliet ielaistīšu matos.
Taču zēns neļāva to darīt.
Misters Maršals izņēma savu grāmatu, kurā ierakstīja pircēju minētās summas, kamēr Eplsīds piegāja pie gāzētā ūdens rezervuāra, apņēma ar rokām krūzi un maigi to glāstīja. Uzbudinājumā zēna acis mirdzēja un vaigi dega. Cilvēki, kas atradās veikalā, sanāca viņam cieši apkārt. Midija klusu stāvēja aizmugurē, kasīdama kāju un ostīdama odekolonu. Hamurabi nebija atnācis.
Misters Maršals aplaizīja zīmuļa galu un pasmaidīja.
— Nu, dēls, ko tu teiksi?
Eplsīds dziļi ievilka elpu.
— Septiņdesmit septiņi dolāri un trīsdesmit pieci centi, — viņš nobēra.
Šādas neapaļas summas izvēle bija visai oriģināla, jo turpat tūkstotis minētāju bija nosaukuši apaļus skaitļus. Ierakstīdams minēto summu grāmatā, misters Maršals to svinīgi atkārtoja.
— Kad es dabūs zināt, vai es ir laimējis?
— Ziemsvētku sestdienā, — kāds teica.
— Tas ir rīt, vai ne ko?
— Jā, tā tas ir, — misters Maršals atbildēja, nemaz nebūdams pārsteigts. — Atnāc pulksten četros.
Naktī termometrs nokrita vēl zemāk, un pret rītu uznāca spēja lietus gāze kā vasarā, tā ka nākamajā dienā laiks bija skaidrs un vēss. Pilsēta izskatījās tieši tāda, kādas uz pastkartēm mēdz attēlot ziemeļu ainavas: kokos sudrabaini mirdzēja lāstekas, un logu rūtis bija klātas leduspuķēm. Misters R. K. Džadkinss piecēlās agri un nezin kāpēc smagi slāja pa ielu, skandinādams zvanu un laiku pa laikam apstādamies, lai iedzertu kādu malku viskija no puslitra pudeles, kas atradās viņa bikšu kabatā. Tā kā nebija vēja, tad dūmi no skursteņiem lēnām kāpa tieši stāvus rāmajās, saltajās debesīs. Priekšpusdienā prezbitenāņu koris jau dziedāja pilnā sparā, un pilsētas bērni- (uzlikuši baismīgas maskas gluži kā skotu Visu svēto dienas priekšvakarā) trenkāja cits citu, nepārtraukti skriedami apkārt laukumam un saceldami drausmīgu kņadu.
Hamurabi iegriezās ap pusdienas laiku, lai palīdzētu mums uzpost Velhelu. Viņš atnesa veselu maisu ar mandarīniem, un, mezdami mizas nesen iegādātā lielvēderainā krāsnī (misters Maršals to bija uzdāvinājis pats sev), kas atradās istabas vidū, visi kopā apēdām tos līdz pēdējam. Tad mans tēvocis noņēma krūzi no gāzētā ūdens rezervuāra, nospodrināja to un uzlika uz galda, kam bija ierādīta goda vieta. Pēc tam viņš mums vairs neko nepalīdzēja, jo apsēdās krēslā un bija aizņemts tikai ar to, ka sēja apkārt krūzei un atkal raisīja vaļā lipīgu zaļu lentu. Tādējādi visu atlikušo vajadzēja paveikt mums abiem ar Hamurabi: mēs izslaucījām grīdu, nomazgājām spoguļus, iztīrījām stiklotos skapjus un izvilkām no vienas sienas līdz otrai sarkana un zaļa kreppapīra lentas. Kad bijām beiguši, telpas rotājums izskatījās ļoti smalks un elegants.
Taču Hamurabi skumji noskatījās uz mūsu roku darbu un teica:
— Man šķiet, ka tagad būs labāk, ja es iešu.
— Vai tad jūs nepaliksiet? — misters Maršals vīlies jautāja.
— Ak'nē, — Hamurabi atbildēja, lēnām kratīdams galvu. — Es negribu redzēt, kādu seju rādīs šis bērns. Šodien ir ziemsvētki, un man gribētos tā pa īstam palīksmot. Taču es nevaru priecāties, ja man uz sirdsapziņas ir kaut kas tāds. Pie velna, es nevarētu aizmigt.
— Dariet, kā vēlaties, •— misters Maršals noteica un paraustīja plecus, taču bija redzams, ka viņš ir patiešām aizvainots. — Tāda nu reiz ir dzīve — un turklāt, ko var zināt, varbūt viņš vēl laimē.
Hamurabi smagi nopūtās.
— Kādu summu viņš minēja?
— Septiņdesmit septiņi dolāri un trīsdesmit pieci centi, — es atbildēju.
— Vai tas nav fantastiski, ko? — Hamurabi teica. Viņš atkrita krēslā blakus misteram Maršalam, pārlika vienu kāju pār otru un aizdedzināja cigareti. — Ja jūs man varētu piedāvāt glāzi vīna, es neatteiktos; man mutē ir pavisam skāņa garša.
Kad pienāca pēcpusdiena, mēs visi trīs sēdējām ap galdu un jutāmies ārkārtīgi nomākti. Neviens nerunāja gandrīz ne vārda, un, kad bērni bija pametuši laukumu, vienīgā skaņa bija pulksteņa sitieni tiesas nama tornī. Velhelā tajā dienā netirgojās, taču ļaudis staigāja garām un paslepšus blenza logos. Pulksten trijos misters Maršals lika man atslēgt durvis.
Pēc divdesmit minūtēm telpa bija stāvgrūdām pilna; katrs bija apvilcies savu labāko svētdienas tērpu, un gaisā vēdīja salda smarža, jo vairums mazo zīda vērptuves meiteņu bija sasmaržojušās ar vaniļas smaržām. Ļaudis berzējās gar sienām, sēdēja uz rezervuāra, bija iespiedušies, kur vien varēdami; drīz pūlis jau drūzmējās uz ietves un pulcējās pat uz ielas. Laukumā rindās bija novietoti furgoni un «T» modeļa fordi, kas bija atveduši uz pilsētu fermerus un viņu ģimenes. Skanēja smiekli, izsaucieni un joki — dažas aizskartas sievietes sūdzējās par lamāšanos un rupjībām, ko atļāvās pajaunāki vīrieši, taču projām neviens negāja. Pie sān- durvīm bija sapulcējušies krāsainie, tie plēsa jokus visskaļāk. Katrs centās kaut kā izcelties un rādīt, ko var. Parasti šajā apkaimē ir ļoti klusu un nekas sevišķs nenotiek. Varēja droši teikt, ka tagad te bija sapulcējušies gandrīz visi Večetas apgabala iedzīvotāji, trūka vienīgi kropļu un Rafa Makfer- sona. Es lūkojos visapkārt, vai neieraudzīšu Eplsīdu, taču nevarēju viņu nekur saskatīt.
Misters Maršals sarosījās un sasita plaukstas, lai pievērstu sev uzmanību. Kad kņada bija mazliet pierimusi un klātesošo uzmanība pietiekami sakāpināta, viņš pacēla balsi gluži kā ūtrupē izsolītājs un sauca:
— Tagad klausieties visi. Šajā aploksnē, ko jūs redzat man rokā, — viņš turēja sev virs galvas manilas [3] papīra aploksni, — tātad šeit ir atbilde, ko šobrīd zina vienīgi dievs un banka, ha-ha-ha! Un šajā grāmatā, — viņš ar brīvo roku pacēla gaisā ierakstu grāmatu, — es esmu ierakstījis jūsu minējumus. Vai būtu kādi jautājumi? — Visi klusēja. — Labi. Nu, tad, ja būtu kāds brīvprātīgais …
Neviens nepakustējās ne par sprīdi: likās, it kā ļaužu pūli būtu pārņēmusi bijīga kautrība, un pat tādi, kas parasti visādi centās sevi parādīt, tagad stāvēja kā ar ūdeni aplieti un kaunīgi minstinājās. Tad atskanēja Eplsīda balss:
— Laiž garām… Lūdzu, paiet nost no ceļa, mem.
Aiz zēna, kas lauzās uz priekšu, teciņus steidzās Midija un kāds izstīdzējis puisis ar šķībām acīm, acīmredzot brālis, kas spēlēja vijoli. Eplsīds bija ģērbies tāpat kā vienmēr, bet viņa seja bija noberzta tīra un gluži sārta, zābaki nospodrināti un mati kārtīgi atglausti atpakaļ un ieziesti stīvi ar pomādi.
— Vai.mēs ir atnākuši laikā? — viņš jautāja, smagi elsdams.
Bet misters Maršals jautāja:
— Tātad tu gribi būt tas brīvprātīgais?
Eplsīds samulsis paskatījās, bet tad sparīgi
pamāja ar galvu.
— Vai kādam ir iebildumi pret šo jauno cilvēku?
Visapkārt valdīja nāves klusums. Misters Maršals sniedza aploksni Eplsīdam, kas to mierīgi paņēma. Kodīdams apakšlūpu, viņš brīdi aplūkoja aploksni, pirms to atplēsa.
Visā lielajā pūlī neviens neizdvesa ne skaņas, bija dzirdama vienīgi nejauša noklepo- šanās un mistera R. K. Džadkinsa zvana liegā tinkšķēšana. Hamurabi bija atslējies pret gāzētā ūdens rezervuāru un stīvi vērās griestos; Midija neizteiksmīgi blenza brālim pār plecu, un, kad viņš sāka plēst vaļā aploksni, viņa sāpīgi noelsās.
Eplsīds izvilka rožainu papīra lapiņu un, turēdams to tik uzmanīgi, it kā tā kuru katru brīdi varētu saplīst, klusām pie sevis burtoja, kas tur rakstīts. Pēkšņi zēns nobālēja, un viņam acīs saskrēja asaras.
— Nu, runā, zēn, — kāds iesaucās.
Hamurabi panācās uz priekšu un paķēra
papīra lapiņu. Viņš nokrekstējās un sāka lasīt, bet viņa sejas izteiksme kļuva visai jocīga.
— Ak svētā dievmāte… — viņš izdvesa.
— Skaļāk, skaļāk! — ļaudis korī nikni sauca.
— Blēžu banda! — misters R. K. Džadkinss nicinoši nokliedzās. — Te ož pēc kauc kā nelaba, šis jau jūtas kā debesīs.
Pēc tam gaisu satricināja vesela svilpienu un rēcienu brāzma.
Eplsīda brālis paskatījās visapkārt un pakratīja dūri.
— Pievaldās, pievaldās, kamēr es vēl nav paņēmis un sasitis kādam pārītim no jums tos nolādētos paurus kopā tā, ka jūs dabūs punu labas melones lielumā, vai dzirdējāt?
— Pilsoņi, — sauca mērs Meivs, — pilsoņi, es jums saku, ir taču ziemsvētki… Es saku…
Misters Maršals uzkāpa uz krēsla un sita rokas un cirta kāju pret zemi tik ilgi, līdz kaut cik nodibinājās kārtība. Jāpiemin vēl tas, ko uzzinājām vēlāk, — ka Rafs Makfersons bija samaksājis R. K. Džadkinsam, lai viņš uzsāktu nekārtības. Kad kņada bija apklusināta, manās rokās kaut kā bija nokļuvis papīrītis no aploksnes . . . pats nezinu, kā īsti.
Neko nedomādams, es skaļi lasīju:
— Septiņdesmit septiņi dolāri un trīsdesmit pieci centi.
Protams, satraukumā es sākumā neaptvēru, ko tas nozīmē: man tas bija tikai kāds skaitlis. Tad Eplsīda brālis, mežonīgi iekliedzies, metās uz priekšu, un es visu sapratu. Laimētāja vārds ātri gāja no mutes mutē, un bijīga, klusa sačukstēšanās aizvēlās pūlim pāri kā lietus gāze.
Eplsīds pats izskatījās gaužām nožēlojami. Viņš kliedza tā, it kā būtu nāvīgi ievainots, taču, kad Hamurabi pacēla viņu sev uz pleciem, lai pūlis nevarētu nodarīt viņam pāri, viņš slaucīja acis svītera piedurknē un savilka seju smaidā. Misters R. K. Džadkinss kliedza: Blēdis! Nožēlojams blēdis! — taču viņa balsi noslāpēja apdullinoša aplausu brāzma.
Midija satvēra manu roku.
— Mani zobi! — viņa spiedza. — Tagad es tikšu pie zobiem.
— Zobiem? — es apmulsis jautāju.
— Pie mākslīgajiem, — viņa teica. — Tos mēs gribējām pirkt par šo naudu — veselu rindu skaistu,, baltu mākslīgo zobu.
Taču šajā brīdī visas manas domas nodarbināja vienīgi tas, kā gan Eplsīds varēja tik precīzi zināt summu.
— Paklau, saki man, — es galīgā nesapratnē jautāju, — saki, — kā gan, pie visiem svētajiem, viņš varēja zināt, ka tur ir tieši septiņdesmit septiņi dolāri un trīsdesmit pieci centi?
Midija. žigli paskatījās uz mani.
— Es domāju, ka šis jums jau stāstīja,— viņa pavisam nopietni teica. — Šis izskaitīja.
— Jā, bet kā gan, kā īsti?
— Nu, vai tad jūs nezin, kā skaita?
— Un tas ir viss, ko viņš darīja?
— Jā, — viņa, brīdi padomājusi, teica, — šis vēl arī drusciņ lūdza dievu. — Viņa skriešus metās projām, bet tad pagriezās atpakaļ un sauca: — Starp citu, šis ir piedzimis ar laimes cepuri galvā.
Un tas ir vistuvākais šā noslēpumainā gadījuma izskaidrojums, kāds jebkad dots. Vēlāk, ja Eplsīdam kādreiz jautāju: «Kā tu to izdarīji?» — viņš tikai savādi pasmaidīja un sāka runāt par ko citu. Pēc daudziem gadiem viņš ar savu ģimeni pārcēlās kaut kur uz Floridu, un par viņiem nekas vairs nebija dzirdams.
Taču mūsu pilsētā par šo notikumu joprojām daudz runāja, un misteru Maršalu līdz pat viņa nāvei pagājušā gada aprīlī katru gadu ziemsvētkos pie sevis ielūdza baptistu draudze, lai viņš stāstītu par šo atgadījumu ar Eplsīdu. Hamurabi reiz uzrakstīja šā notikuma atstāstījumu un izsūtīja to dažādiem žurnāliem. Taču to nekad neiespieda. Kāds redaktors atrakstīja atbildi, kurā bija teikts: «Ja mazā meitene tiešām būtu kļuvusi par filmu zvaigzni, tad jūsu stāstam būtu kāda jēga.»
Taču tas nav noticis, un kapec tad vajadzētu melot?