2. janvārī
Brāļi! Laimīgs un lepns varu ziņot: esmu ieradies uz Zemes! Mans ceļojums ar raķeš- kuģi ilga apmēram trīs mēnešus, un, lūk, vakar, saulei rietot, es nolaidos netālu no neliela pakalna, kura piekājē plešas nepazīstama pilsēta. Tagad es mazliet atpūtīšos, bet pēc tam — pie darba, pie neparasta, skaista, cēla darba! Savu īso ziņojumu es rakstu nolaišanās vietā, rīt es — pirmais cilvēks no kosmosa — ieiešu pilsētā, kur dzīvo Zemes cilvēki. Kas tas būs par notikumu Visuma vēsturē! Es atklāšu Zemes iedzīvotājiem savas eksistences noslēpumu, es izstāstīšu viņiem par to, ka esmu ieradies no Marsa, lai divas cilvēku civilizācijas uzzinātu visu viena par otru. Kas tas būs par skatu! Elpa aizraujas, iedomājoties šo brīdi! Es redzu milzīgu līksmojošu pūli, kas alkatīgi tver katru manu vārdu; es izstāstīšu viņiem par lielajiem atklājumiem, par Marsa vēsturi, par mūsu idejām, kas bagātinās
Zemes iedzīvotāju bērnišķo apziņu, jo Zeme ir jaunāka par mūsu planētu. Ticiet man, dārgie brāļi marsieši, ka jūsu sūtnis būs viņam uzticētās lielās misijas cienīgs.
3. janvārī
Pilsētu, kur esmu nolaidies, sauc Kapitā- listburga. Savu misiju es pagaidām neesmu izpildījis. Vienkārši nebija iespējams. Mana parādīšanās neizraisīja to entuziasmu, ar ko mēs bijām rēķinājušies. Tiesa, vairāki cilvēki uz ielas gan pagriezās un noskatījās man pakaļ, bet tūlīt pat gāja tālāk. Es apstājos diezgan lielā laukumā un teicu runu. Ap mani tiešām salasījās neliels pūlītis, bet drīz pienāca kāds cilvēks zilā formā un spīdīgā metāla ķiverē ūn uzaicināja sekot viņam. Visa nelaime droši vien ir tā, ka es vēl neesmu apguvis viņu valodu; es centos paskaidrot ar žestiem un mīmiku, ka labi pazīstu Zemes cilvēkus, jo mēs uz Marsa jau vairāk nekā divtūkstoš gadu speciālos teleskopos vērojam cilvēku dzīvi un viņi mums labi pazīstami. Mani tomēr acīmredzot nav sapratuši. Vēlāk, kad es atkal biju uz ielas, tuvākajā grāmatu veikalā nopirku gramatiku. Kamēr nebūšu iemācījies viņu valodu, vairāk jums nerakstīšu.
5. februārī
Jau diezgan ciešami runāju kapitālistbur- giešu valodā. Man daudz kas kļuvis skaidrāks. Piemēram, nedrīkst teikt skaļi, ko tu domā, citādi, kā te izsakās, «ietupinās». Toties nesodīti var izkārt pilsētā muļķīgas afišas, kuras izziņo publisku lekciju «Vai uz Marsa ir dzīvība?», ko nolasīs marsietis. Ir tikai mazs āķis: par afišu iespiešanu te prasa kaut kādas metāla ripiņas, ko sauc par nau-du. Vai nevar man atsūtīt tādas ripiņas?
20. martā
Urā! Ar milzu grūtībām es tomēr nolasīju publisko lekciju mazajā zālē «Royal». Zēl, klausītāju tikpat kā nebija, un panākumi bija neapskaužami. Tas ir nepatīkami, jo es nevaru samaksāt par reklāmu. Es domāju, vai nebraukt uz mājām, lai sadabūtu mazliet tās .. . naudas, bet, lai cik tas bēdīgi, raķeš- kuģi esmu spiests ieķīlāt lombardā. Mans referāts, tā spriež kāds Švarcs, neesot izdevies, tāpēc ka es esot paziņojis auditorijai, ka esmu ieradies tieši no Marsa. Viņš uzskata, ka prātīgāk būtu bijis stādīties priekšā vienkārši kā zinātniekam, privātdocentam, kuram ir dažas oriģinālas domas par dzīvi uz Marsa. Kas zina, varbūt viņam tiešām taisnība?
15. jūnijā
Atradu paņēmienu, kā tikt pie ripiņām — ķēros pie literārā darba. Devos pie grāmatiz- devēja, kā man ieteica avīžu redakcijās, kur manu manuskriptu par Marsu novērtēja kā pārāk nopietnu. Šis Švarcs saka, lai bruņojas ar pacietību, jo tik ātri tas neiešot. Vai nevar atsūtīt tās ripiņas? Sakrājies pārlieku daudz parādu …
4. jūlijā
Šis Švarcs ieminējās, ka man vajag uzstāties varietē marsieša tērpā. Par tekstu un mūziku gādāšot viņš. Motīviņš diezgan rotaļīgs: katra kupleja beidzas ar piedziedājumu «Es esmu marsietis, es esmu marsietis!». Ideja nudien nav peļama. Vai tiešām tā būtu izeja? Vēl drusku pagaidīšu… Kas zina"…
18. jūlijā
Vakar bija brīdis, kad es nodomāju: beidzot sapratuši, kas es tāds esmu! Sapratuši, kāda patiešām visumvēsturiska nozīme ir manai atbraukšanai uz Zemi! Es sēdēju kafejnīcā, kad pēkšņi zem logiem ieraudzīju lielu pūli. Satraukti ļaudis rādīja uz mani ar pirkstiem. Sirds man sāka līksmi pukstēt, es piecēlos, lai teiktu runu, jo pūlis auga un auga … Šajā brīdī pienāca Švarcs un teica,
lai es nemuļķojoties un izmantojot izdevību: pilsētā palaistas baumas, ka ieradies pats Makss Linders. [4] Izrādās, ka mani noturējuši par viņu. Lūdzu nekavējoties paziņot, kas ir Makss Linders. Vai tas nav Merkūrija iedzīvotājs? Steidzami noskaidrojiet!
4. augustā
Saņēmu jūsu ziņojumu par to, ka Makss Linders nav no Merkūrija. Tas mani pašreiz maz uztrauc: man vajadzīga nauda, citādi esmu pagalam!
5. septembrī
Steidzami atsūtiet naudu!
10. septembrī
Iekārtojos varietē, jo mans raķeškuģis vairs nav atgūstams. Cerību vairs nekādu. (Starp citu, kuplejas gūst panākumus!)
18. novembrī
Ko?! Ir nedomājiet! Sēdiet vien uz Marsa un priecājieties. Par mani neraizējieties — velku. Dziedu jaunas kuplejas — par Maksu Linderu. Vakaros eju mājup kājām. Drusku slimoju. Esiet laimīgi!
Nepieminiet ar ļaunu! Čao!