Netālu no Bakdenas, Augšvorfdeilā, atrodas Haberholma, viens no vismazākajiem un jaukākajiem ciematiņiem pasaulē. Tas iegūlis ielejā pašā kalnu tīreļa vidū un sastāv no vecas baznīcas, kroga un tilta. Vasarā, kad sniegs sen izkusis, upē reti kad ir daudz ūdens, bet tas viz un mirguļo, un. cilvēks, kurš nostaigājis kājām kādu stundu vai pat divas, gaidot, kad atvērs krodziņu, var krietnu brīdi pakavēties ūz tilta un lūkoties uz upi. Kad es nonācu pie tilta, viņš jau tur stāvēja — drukns, aptuveni četrdesmit gadus vecs tumšmatis. — un drūmi skatījās uz ūdeni, nepūlēdamies no jauna aizdegt apdzi- sušo cigāru, kuru košļāja. Kaut kas viņu kremta, un man grūti bija ticēt, ka Haberholma ir pievīlusi viņa cerības, tāpēc es viņu uzrunāju.
Mēs bijām vienis prātis, ka diena ir jauka, šis pasaules nostūris skaists, un pēc tam es nolēmu apmierināt savu ziņkārību. Tāpēc teicu viņam, ka man ļoti patīk Haberholma un reti kad neiegriežos šajā pusē ilgāk par
gadu. Viņš atbildēja, ka es darot pareizi un viņš mani labi saprotot, jo viņam šai ziņā esot gluži tādas pašas domas.
— Bet neņemiet ļaunā manus vārdus, — es ieminējos, — taču jūs izskatījāties tā, it kā jūs būtu vīlies šai pusē.
— Tā arī ir, — viņš lēnām teica. Viņam bija zema balss un akcents kā amerikānim vai kanādietim. — Tomēr ne tādā ziņā, kā jūs domājat, ser. Haberholmai nav nekādas vainas. Ciematiņš nemaz nevarētu būt jaukāks. Bet kāds paziņa man attēloja to tā, ka iedomājos — šī nu varētu būt tā puse, ko ilgojos atrast. Izrādās, ka nav, un tas ir viss. — Un tagad viņš, varbūt tāpēc, ka negribēja vairs nekā teikt, aizkūpināja savu cigāru. Bet, lai es neuzskatītu viņu par nelaipnu, viņš apvaicājās, kur esmu apmeties.
Izrādījās, ka abi bijām pārlaiduši nakti jaukajā Ketlvelas ciematā, mazliet dziļāk ielejā, tikai dažādās viesnīcās. Vēl brīdi patērzējuši, nospriedām ne vien kopā doties atpakaļ uz Ketlvelu, bet kopā arī paēst pusdienas; un, kad noskaidrojām, ka es esmu gados vecāks un šī ir mana, nevis viņa dzimtā puse, panācu, ka viņš bija ar mieru būt mans viesis. Atceļā uzzināju, ka viņu sauc Hārvijs Lindfīlds, ka viņš ir inženieris no Toronto, ka bijis precējies, bet tagad ir šķīries, ka viņam maza meitiņa, kas pašlaik dzīvo pie viņa māsas. Viņš runāja labprāt un acīmredzot priecājās par manu sabied- ribu, tomēr aiz visa viņa mīlīguma šķita slēpjamies tāda kā nomāktība, tāda kā neapmierinātība, kas varēja būt arī vilšanās vai apmulsums. Taču tikai pēc pusdienām, kad sēdējām mūsu rīcībā nodotajā mazajā viesistabā, smēķējām cigārus un iedzērām pa malkam lieliskā graudu viskija, ko viņš bija atnesis līdzi šim vakaram, uzdrošinājos ieminēties, ka viņu laikam kaut kas nospiež. Un es atzinos, ka esmu ziņkārīgs.
— Atcerieties, — es viņam teicu, — jūs sacījāt, ka Haberholma varētu būt vieta, kuru jūs ilgojaties atrast. — Vairāk nekā neteicu, tikai nogaidoši skatījos uz viņu.
— Ak, tā ir viena sasodīta būšana, — viņš izgrūda caur zobiem, stingi skatīdamies uz gofrēto papīra vēdekli kamīna restēs.
— Es pats gandrīz vai nespēju tam ticēt, kur nu vēl jūs. Reiz jau mēģināju par to runāt, bet aprāvos, ticis apmēram līdz pusei. Ja jūs nebūtu rakstnieks, es neuzdrošinātos par to stāstīt arī tagad. Bet jūs ceļojat apkārt, sarunājaties ar cilvēkiem, jums jāzina, ka atgadās arī tādas lietas, kuras nav iespējams izskaidrot. Jā, šī ir viena no tādām. Tā ir sasodītākā būšana, kāda vispār var būt. Bet nedomājiet, ka es to esmu safantazējis, —viņš turpināja, nopietni skatīdamies uz mani.
— Es pat īsti nezinu, kā iesākt. Ja to man stāstītu jūs, tas būtu kas cits. Es jums neticētu. Bet es neesmu rakstnieks, esmu parasts inženieris, un jums man jātic. Pieliešu tikai vēlreiz mūsu glāzītes, tad visu izstāstīšu, cik labi vien mācēšu.
Un lūk, ko viņš man pastāstīja.
Mana darba vieta (Lindfīlds sāka) bija - pasūtījusi kādā firmā Bleklijā mašīnu un sūtīja mani pārbaudīt, vai tā atbilst mūsu prasībām. Izrādījās, ka neatbilst. Vai gribat zināt kaut ko vairāk par šo mašīnu? Nē? Es jau tā domāju. Taisnību sakot, nekāda lielā vaina mašīnai nebija, tās tomēr pietika, lai man būtu jākvern Bleklijā un jāskatās, kā trūkumi tiek novērsti. Tā es iestrēgu Bleklijas elektromehāniskajā rūpnīcā un līdz ar to Bleklijā. Aizmirsu pateikt, ka tas notika pērnā gada novembrī.
Vai jūs pazīstat Blekliju? Jā? Tad jūs zināt, ka cilvēks cenšas cik vien iespējams ātri pazust no tās. It sevišķi pērnā gada novembrī, kad lietus lija un lija, un lija, un, ja saule arī reizēm parādījās un uzspīdēja, tad es to nemanīju. Cilvēki šo pilsētu acīmredzot bija cēluši sev par sodību. Lai novembris bija cik tumšs un drēgns būdams, Blek- lijai tas patika. Kad piecēlos no rīta, vēl valdīja tumsa, un četros pēc pusdienas atkal jau valdīja tumsa, un visu šo laiku lija lietus. Pat ja tu, cilvēks, iegāji telpā, nolaidi štoras un iededzi gaismu, tu nemanīji, ka būtu kļuvis gaišāks. Sākumā domāju, ka man pavājinās redze.
Biju apmeties dzelzceļa viesnīcā pie stacijas, un pa logiem pavērās jauks skats uz sliežu ceļiem un pārmijām. Taču patumšs un padrēgns bija arī tur. Trīs reizes mainīju istabu, cerēdams dabūt labāku, bet nekā. Maltītes ieturējām kafejnīcā, kur bija bufete un siltie ēdieni traukos ar vākiem, uz galda sālnīcas, naži un tik lielas dakšiņas, ka uz tām varētu uzdurt ceptu vērsi, bet mums nekad nepasniedza ceptu vērsi, deva tikai nožēlojamus gaļas kumosiņus un milzīgi daudz vārītu sakņu. Apkalpoja gados vecs viesmīlis, kuram no sirdskaites bija zilgani bāla seja, un divas saskābušas viesmīles; viena bija gara un tieva, otra — zema un resna, un abas izturējās pret mums naidīgi. Iepriecinātas viņas likās vienīgi brīžos, kad varēja pateikt, ka «vairs nav» kaut kā vai arī, ka esam pārāk vēlu, lai vēl dabūtu kaut ko. Pārējie viesnīcas iemītnieki bija ceļojoši komivojažieri, visi jau paveci un dzīvē sakāvi cietuši ļaudis, kuriem pietrūka atjautības, lai brauktu ar mašīnu un nebūtu jāpārlaiž nakts Bleklijas dzelzceļa viesnīcā. Pēc vakariņām viņi parasti kvernēja mazā drūmā ūķī, kas saucās viesu atpūtas zāle, rakstot garas atskaites un paskaidrojot, kāpēc viņiem nav izdevies dabūt pasūtījumus. Lejā bārā nebija neko labāk. Tur visi klienti vai nu sačukstējās nopietnām sejām, vai tikai tāpat vien sēdēja un blenza tukšumā. Ja tu, cilvēks, skatījies uz viņiem, nevilšus ienāca prātā, ka nupat nomirusi kāda ievērojama persona.
Negribu teikt, ka visa pilsēta bija tāda, bet tāda man tā šķita. Tumša, drēgna un drūma. Nebija ne ko darīt, ne kurp iet. Tas nenozīmēja, ka es būtu cerējis katru vakaru redzēt tur vismaz divas jūdzes garas neona uguņu rindas un izjust lielpilsētas atmosfēru. Man jau pirms tam bija gadījies būt mazpilsētās, un Bleklijā, manuprāt, nebija tik maza ar saviem aptuveni septiņdesmit pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, bet tur nebija nekā, kas mani interesētu, izņemot to mašīnu, uz kuru es blenzu katru dienu Bleklijas elektromehāniskajā rūpnīcā. Vietējam iedzīvotājam, kas te sen mita, šī pilsēta varēja šķist gluži laba, bet iebraucējam no ārpuses, tādam kā es, tā bija dzīvs mironis. Ja dažs labs šeit arī patīkami pavadīja laiku, tad to darīja aiz slēgtām durvīm. Ak, šādas tādas izpriecas tur bija — lēts varietē, trīs vai četri kinoteātri, kafejnīca, kur sēdēja daudz jauniešu kūpošās salijušās drēbēs, un liels bezgaumīgs krogs, kur vesels bars padzīvojušu staiguļu uzburbušām sejām, klientus gaidot, klausījās, kā spēlē akls pianists. Vienai es kādu vakaru devos līdz, bet, kaut gan biju iekampis krietnu porciju viskija un džina, mani uzveica riebums un biju spiests viņai pateikt, ka man jāsteidzas sagaidīt nakts vilcienu. Taču īstenībā es steidzos — un tas prasīja zināmu drosmi — uz savu dzelzceļa viesnīcas istabu, kas bija vēsa kā organizēta labdarība. Labprāt es būtu sagaidījis izkāpjam vienalga kādu cilvēku no vienalga kāda vilciena, tikai pārmaiņas dēļ. Jutos riebīgi visu nedēļu, taču visriebīgāk svētdienā. Ja mani reiz aiztrieks uz elli, tur nebūs liesmu, sēra smakas un rēcošu velnu, tur būs Bleklijas dzelzceļa viesnīca lietainā novembra svētdienā, kas nemūžam nebeigsies.
Zinu, jūs domājat, ka negribēju atrast nekā saistoša šajā pusē, necentos saskatīt tajā kaut ko labu. Es tomēr mēģināju to darīt. Taču man nelaimējās. Puisieši rūpnīcā izturējās pret mani diezgan laipni — galu galā es taču pārstāvēju pasūtījumu, kas viņiem bija ļoti nepieciešams; bet, lai gan visi centāmies izturēties brīvi, tas mums neizdevās. Divi vīri, ar kuriem es darbā sastapos visvairāk — Batervorss un Dousons, lāga puisieši, aptuveni manos gados, uzaicināja mani savās mājās un cienāja ar pusdienām vai vakariņām, iepazīstināja ar kaimiņiem, lika stāstīt par Kanādu, ieslēdza televizoru vai sarīkoja bridža partiju. Viņi darīja visu iespējamo, tāpat viņu sievas, bet īstu kontaktu nodibināt neizdevās, varbūt tādēļ, ka tobrīd jutos tik sasodīti vientuļš un pamests, ka gribēju vairāk, nekā man bija tiesības gaidīt. Joprojām jutos kā svešinieks ārpus sienas un izlauzties tai cauri nevarēju. Ja mēģināju to darīt, izturējos atklātāk, jutu, ka viņi atraujas nostāk. Jutos tā, it kā es ciemotos mājā, kur visi ir par kaut ko norūpējušies, vai nu par kādu slimību, ko grib noslēpt no jums, vai par meitu, kura saderinājusies ar nepiemērotu cilvēku, un šie ļaudis ir pieklājīgi un pūlas no sirds būt laipni, bet īstenībā viņu domas nav pie jums. Tāpēc es aizgāju no viņiem, jūtoties vēl vairāk ārpus viņu dzīves, nekā iedams turp. Bet pat tad — un jūs tūlīt sapratīsiet, kāpēc es saku pat tad, — man šķita, ka tādi cilvēki kā Ba- tervorss un Dousons varētu būt man patiesi draugi, ja vien mēs spētu atbrīvoties no stikla sienas, kas stāvēja starp mums.
Neesmu vējagrābslis un, kā jau šo pēcpusdienu teicu, reiz biju precējies un priecājos, ka esmu kļuvis brīvs, bet ir taču gluži dabiski, ja vīrietis, īpaši tad, kad jūtas tik vientuļš un pamests, raugās apkārt, vai negadīsies kāda sieviete, kas varētu palīdzēt. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš meklē tikai seksu, kā pārāk daudzi, šķiet, iedomājas. Sievietes tuvība ir kaut kas vairāk, kaut gan arī seksam sava nozīme. Tātad es iepazinos ar sievieti. Viņa strādāja par personāla šefu kādā citā rūpnīcā, un pavisam nejauši viņai gadījās būt Bleklijas elektromehāniskajā rūpnīcā, kad es tur atrados. Viņu sauca Mei- visa Džilberta, viņa bija slaida tumšmate, mazliet vecāka par trīsdesmit gadiem, ar daiļu profilu, un viņai piemita kaut kas ļoti patīkams un saprātīgs. Pāris reižu aizgāju kopā ar viņu uz kādu kinoteātri, vai arī mēs satikāmies, lai iedzertu kādu glāzīti, un reiz viņa uzaicināja mani paēst viņas mājās vakariņas. Bet arī tad mums nekas nesanāca. Būtībā viss tikai pasliktinājās, nevis uzlabojās. Bija kāds puisietis, kuru viņa nevarēja aizmirst, un, iedzērusi kādu glāzīti vai at- maigusi pēc sentimentālas filmas noskatīšanās, viņa pat necentās aizmirst šo cilvēku. Tieši pulksten desmitos un trīsdesmit minūtēs viņas acīs parādījās mazs nomaldījies kucēns, kas skatījās uz mani. Uzdrīkstos teikt, ka viņa būtu atļāvusi man nodibināt ar viņu tuvākas attiecības, ja es būtu pūlējies to darīt. Bet es zināju, ka liela prieka mums no tā nebūtu, paliktu tikai kauns un nožēla, un dažas klusas asaras pēc manas aiziešanas, tāpēc nemaz nemēģināju to darīt; viņai tas sagādāja atvieglojumu, bet man labāk nekļuva. Patiesību sakot, tieši tādēļ, ka viņa bija jauka meiča, kurai vajadzētu būt laimīgai, bet kura nebija laimīga un apzinājās, ka jaunība aiziet un nekā nevar darīt, jutos vēl riebīgāk; trešajā nedēļā pārstāju tikties ar Meivisu Džilberti un nositu vakarus, baudot stiprus dzērienus un vieglu lasāmvielu. Bet lietus lija vienā līšanā un, cik varēju spriest, saule vispār bija nodzisusi. Dažbrīd pat sāku šaubīties, vai tikai neesmu jau nomiris.
Te pēkšņi tad, kad nospriedu, ka nekas vairs nevar atgadīties, kaut kas atgadījās. Kādu pēcpusdienu ap pulksten pieciem, dodoties no rūpnīcas uz viesnīcu un šķērsojot stacijas laukumu, ieraudzīju sīku vecīti paslīdam un gandrīz pakrītam zem kravas mašīnas riteņiem. Bijis vecītis par piecdesmit mārciņām smagāks, es nekā nebūtu varējis līdzēt, bet šis cilvēks nesvēra vairāk par simt divdesmit mārciņām, un tāpēc varēju paraut viņu nost no ceļa pašā laikā. Ievedu vecīti savā viesnīcā, liku iedot viņam mazliet konjaka un palīdzēju notīrīt drēbes. Vecītis teica, ka esot sers Eleriks Fodens; viņš bija baronets, kaut gan neizskatījās tāds, kādu biiu iedomājies baronetu. Pirms šī titula un ģimenes īpašumu sanemšanas viņš mūža lielāko dalu bija pavadīiis Indijā un Tālajos Austrumos; un es teiktu, ka droši vien viņa māte vai kāda no vecmāmiņām biiusi šo apvidu iezemiete, jo viņa acis atgādināja melnas, dzeltenā ellā peldošas krellītes un tajās slēpes tikpat daudz angliska, cik Tadž- mahalā. Plānie mati un mazā bārdiņa bija balti, bet seja atgādināja novītušu lapu. Viņš aizvien runāja lēni un ar piepūli, it kā runas mehānisms būtu sarūsējis, bet, liekot jums gaidīt nākamo vārdu, viņš, tikpat kā nepamirkšķinot savas mazās melnās actiņas, cieši skatījās uz jums, kamēr jums radās iespaids, ka atrodaties jau Indijā, Ķīnā vai vēl kur citur. Viņš acīmredzot izjuta pateicību un cildināja vienā cildināšanā to, ko biju darījis viņa labā, taču šajos vārdos es nesaklausīju īstu sirsnību, iespējams, ka uzturēšanās Bleklijā bija padarījusi mani slimīgi jūtīgu. Kad vecītis izdibināja — un turklāt ātri —, ka nākamajā vakarā man nav ko darīt, tad uzaicināja mani atbraukt pie viņa uz pusdienām. Baronets dzīvoja apmēram desmit jūdzes aiz pilsētas, bet līdz autobusa pieturai bija dažu minūšu gājiens. Lai tiktu atpakaļ uz autobusu, man vajadzētu aiziet no viņa pulksten deviņos četrdesmit piecās, bet viņš domāja, ka laika ciemoties pietiks. Ari es tā domāju.
No šīs vietas stāsts būs neparasts un man vajadzēs turpināt to lēni un ar apdomu. Kā jau pirmīt teicu, nekad nevienam neesmu to izstāstījis no sākuma līdz beigām. Nevaru arī tagad izšķirties, vai man vajadzētu uzreiz nobērt visu, ko varu atcerēties, vai pārdomāt un minēt tikai galvenos punktus. Bet, tā kā jūs esat rakstnieks, jums šāda veida grūtības jāsaprot, tāpēc neņemsiet ļaunā, ja savā stāstījumā šad tad apstāšos, novērtējot, ko stāstīju, vai kaut ko nepārspīlēju, vai par daudz neizlaižu. Ak, ielejiet taču sev vēl kādu glāzīti. Jā, man arī var. Paldies.
Tātad, ser, nākamajā vakarā es iekāpu autobusā un devos uz baroneta sera Elerika Fodena piepilsētas māju. Ja es visu to būtu izdomājis, tad stāstītu jums tagad, kas tā bija par lielisku māju un cik lepni mani tur uzņēma, kā sulaiņi mūs apkalpoja un pasniedza kaviāru un patīkami atdzesētu šam- pānieti ledus spainīšos. Taču tā nemaz nebija. Nu, kungu nams brja kā jau kungu nams, kaut gan lielāko tā daļu es nedabūju redzēt un šaubos, vai sers Eleriks kādreiz tur bija ieskatījies. Bet tas, ko es dabūju redzēt, bija drēgns, auksts un nolaists, un es ne par kādu naudu tur nedzīvotu. Nebija nekādu kalpotāju, arī ne personiska sulaiņa, par mums rūpējās tikai astmatiska večiņa. Un pusdienas varēja būt atvestas no dzelzceļa viesnīcas, — visi ēdieni, izņemot vīnu, kuru sers Eleriks raksturoja kā vienu no viņa vislabākajiem sarkanvīniem. Viņš no tā iebaudīja tikai apmēram pusglāzi un pārējo lika izdzert man, ko es darīju, taču ne aukstajā un nemīlīgajā ēdamistabā, bet augšstāvā bibliotēkā, kur kamīnā dega uguns. Tā bija plaša telpa, un tajā droši vien glabājās tūkstošiem grāmatu un milzīgs klāsts austrumniecisku mantiņu, ka ar tām varētu piepildīt veselu antikvariātu. Maltītes laikā un tūlīt pēc tam, kad atradāmies augšstāvā, viņš ļoti maz stāstīja par sevi, bet lika runāt man, galvenokārt apvaicājies, kādas ir manas domas par Blekliju un kā man klājas. Neteikšu, ko teicu viņam, jo lielāko daļu jūs jau esat dzirdējis.
— Tātad, mister Lindfīld, — baronets ierunājās, kad biju visu pateicis, — jūs … jūtaties … Bleklijā … nelaimīgs. Vai… vismaz … garlaikojaties … esat nomākts … vientuļš. Jūs gribētu … pabūt… citā pusē… ko?
Atbildēju, ka gribētu gan, bet tūdaļ ari aizrādīju, ka šobrīd man nav ne laika, ne izdevības to darīt, jo jāuzrauga mašīnas būve.
— Laiks … tas nav nekas, — viņš teica, ar kalsno roku pametis uz senlaicīga lakota pulksteņa pusi, it kā apturot to un laiku.
— Bet izdevība … varētu būt tepat. Jā . .. šajā istabā. Tas ir .. . tādā gadījumā … ja esat gatavs . .. riskēt. . . pabūt. . . nevis kaut kādā citā pusē . . . bet Viņā Pusē.
— Kā jūs to domājat? — Šaubījos, ka būtu pienācis brīdis lasīties projām, jo pulkstenis rādīja tikai dažas minūtes pāri deviņiem. Bet man vajadzēja taču kaut ko pateikt.
— Kāda tur starpība: būt kaut kādā citā pusē vai Viņā Pusē?
Viņš ķiķināja. Zinu, tas izklausās aplami, runājot par sīku večuku, kam bija vismaz septiņdesmit pieci gadi; taču par smiekliem šo skaņu nevarēja saukt un ķērcienam tā nebija pietiekami stipra, un, ja tā nebija ķiķināšana, tad man nav vārda, ar ko to apzīmēt. Tad viņš piecēlās un runādams sāka vandīties pa kumodes atvilktni aiz sava krēsla. ,
— Viņā Pusē… tas ir tepat… aiz neparasta stūra, mister Lindfīld. Jūs apiesiet ap stūri. .. par kura esamību neko nezinājāt. Tas ir savā ziņā riskanti. Bet, ja esat nolēmis … tur pabūt… es ļoti labprāt jums palīdzēšu. — Viņš acīmredzot bija atradis, ko meklēja, jo diezgan strauji pagriezās pret mani. Virs krēsla atzveltnes parādījās viņa
melnās acis, kuras man neko neizteica, un cieši raudzījās uz mani. — Es jums atvieglošu . . . nokļūšanu turp . . . mister Lindfīld. Jā . . . durvis. Jūs ieiesiet. . . Viņā Pusē . .. vienkārši atverot durvis. Un te . . . skatieties . . . starp grāmatu plauktiem … ir durvis … pa kurām jūs ieiesiet. Jā . . . pa šīm durvīm . . . Vai vēl gribat. . . pabūt. . . Viņā Pusē?
— Kāpēc gan ne? — es teicu, lai viņam izdabātu. Reiz pazinu cilvēku, kurš savā bibliotēkā aiz butaforisku grāmatu apslēptām durvīm bija iekārtojis tualetes istabu un šādi izjokojis dažu labu apmeklētāju. — Kas man jādara?
Tad viņš man parādīja, ko bija izņēmis no atvilktnes. Tas bija spīdīgi melns akmentiņš, kas atgādināja lielu oli. Viņš apsēdās, paliecās uz priekšu, atbalstot elkoņus uz ceļiem, un parādīja man akmeni. — Tas ir vienkārši. Skatieties uz šo akmeni.. . cieši skatieties . . . skaitot. .. līdz simtam . . . pavisam lēnām.
Es cieši skatījos uz akmeni un sāku skaitīt. Skatījos cieši un jutu, ka sāku šķielēt. Kad biju aizskaitījis aptuveni līdz divdesmit, akmens virsma pārvērtās tukšā tumsā, kas, man skaitot, pletās plašumā. Dzirdēju senlaicīgo pulksteni nositam ceturksni pāri deviņiem, bet skaņa šķita nākam no liela attāluma. Kad biju ticis līdz astoņdesmit, man sāpēja acis un drīz vien sāka reibt galva.
— Simts, — dzirdēju sevi skaļi sakām.
— Tagad, mister Lindfīld, — teica sers Eleriks, it kā runādams ar mani pa tālruni no Jaunzēlandes, — piecelieties… ejiet taisni uz durvīm . . . atveriet tās . . . un ejiet iekšā pa tām.
Kā piedzēries tuvojos grāmatu plauktam, taču es tūlīt ieraudzīju durvis un man pietika saprāta apjēgt, ka tās ir līdzīgas tām, kuras reiz biju redzējis noslēptas aiz grāmatu butaforijām. Atverot durvis, man likās, ka dzirdu seru Eleriku novēlam labu veiksmi. Tad es iegāju pa durvīm un aizvēru tās aiz sevis. Atrados šaurā, tumšā, gaitenim līdzīgā telpā, ko apgaismoja trīs četri zelta stieņi pretējā galā. Kad piegāju tuvāk, redzēju, ka tie ir spoži saules staru kūļi, kas gaiteņa labajā pusē spraucās iekšā pa neēvelētu durvju šķirbām. Atvēru šīs durvis — vēl tagad skaidri dzirdu, kā tās čīkstēja — un tad, gluži apžilbstot pēc garajām drūmajām dienām Bleklijā, ieraudzīju savā priekšā saules gaismas pārplūdinātu dārzu vasaras plaukumā, kas, likās, ilgs mūžīgi.
Bet tūlīt atzīmēsim vienu: tas nebija kā sapnis. Visi sapņi, kādus esmu redzējis, bija savārstīti, pavirši iezīmētas, cita citai sekojošas ainas, it kā nebūtu pieticis vielas izveidot kaut vienu reālu fonu. Turklāt esmu novērojis, ka sapnī cilvēks ierauga tikai to, ko grib ieraudzīt, ja tā var izteikties, un, tiklīdz kaut kas nav jūsu uzmanības degpunktā, tad tā vispār nav; sapnī trūkst daudz tādu lietu,
kas sastopamas īstajā dzīvē un gaidīt gaida, lai cilvēks tās apzināti uztver. Šis dārzs nekādā ziņā neatgādināja sapni. Tas eksistēja pavisam reāli, un tam nepiemita nekas nepabeigts un savārstīts. Tu, cilvēks, skaidri zināji, ka tas nekur neizgaisīs un nepārvērtīsies ne par istabu, ne par kuģi vai darbnīcu. Taisnību sakot, šim dārzam šķita piemītam kāda īpaša realitāte, it kā tas tur atrastos daudz ilgāk nekā parastam dārzam tas iespējams.
Akmens plātnēm noklāta taka veda cauri tunelim, ko veidoja vecmodīgas stīgojošas rozes. Tā otrā galā pletās neliels, spožas saules apspīdēts maurs un aiz tā vairākas puķu dobes, kas uz rupji tēstu akmeņu mūra fona laistījās košās krāsās. Kad nonācu līdz mauram, tūlīt varēju saskatīt kādu upi, kas neko daudz neatšķīrās no upes Haberholmā, tikai bija platāka un dziļāka. Pretējā krastā redzēja kalnu nogāzēs viļņojam druvas, virs tām mežus, akmens nogruvumus un klintis, bet vēl augstāk — dūmakā tītas kalnu virsotnes. Vieta bija skaista, un tu, cilvēks, tūlīt varēji noprast, ka tā atrodas tālu no jebkādas pasaules kņadas. Bet tai piemita vēl kaut kas grūti aprakstāms. Vai jums kādreiz ir gadījies būt istabā, kurā mazs, nerimtīgs pulkstenītis tikšķēdams atskaita jūsu mūža mirkļus? Un vai esat kādreiz iegājis šajā istabā, kad pulksteņa tur nav vai kad tas apstājies un jūsu mūža mirkļi vairs netiek
atskaitīti? Redziet, kad nonācu tajā vietā, es jutu kaut ko līdzīgu, tikai vēl stiprāk. Mazais, nerimtīgais pulkstenītis manī bija apstājies vai pazudis. Mūžīgais tik-tak-tik-tak-nāc- steidz-skrien-prom bija mitējies. Nekas neizplēnēja, neritēja prom, neizsīka. To es izjutu uzreiz, un tādēļ viss likās kļūstam asāks, skaidrāks, izteiktāks un gaidīt gaidīja, lai tiktu ievērots, vienalga, vai tas bija ziedu liesmojums vai debess zilgme.
Tagad es jau sāku mazliet orientēties apkārtnē. Neēvelētās šķirbainās durvis, kuras biju atvēris, ienākot šajā dārzā, izrādījās viesnīcas mugurpusē piebūvēta kokmateriālu šķūnīša durvis. Dodoties tālāk gar mauru, nonācu pie viesnīcas, kas atradās garā, zemā ēkā ar gludām, bāli rožainā tonī nokrāsotām sienām. Maurs, kas te apmeta loku, šeit izskatījās nekopts un izveidoja vasaras krodziņu. Tur stāvēja izturīgi galdi un soli. Taka veda uz atvērtajām viesnīciņas durvīm. Bet es uzgriezu šīm durvīm muguru un devos palūkoties pāri mūrim uz upi. Te krasts pienāca pavisam tuvu, un starp to un mūri stiepās tikai šaura, no vienas vietas ar gundegām un pīpenēm noaugusi pļavas strēmele. Lejā upmalā jauns puisis makšķerēja, bet viņam blakus, atspiedusi pret viņu galvu, gulēja jauna tumšmataina sieviete zaļā kleitā. Viņa mani ieraudzīja un, kā dažkārt cilvēki mēdz darīt, kad jūtas brīvi un laimīgi, bez kāda sevišķa nolūka uzsmaidīja man un pavicināja ar roku. Un tad es redzēju, ka tā ir Meivisa Džilberte.
Lielu nozīmi redzētajam es nepiešķīru, nesaskatīju tajā arī nekā ļauna; es pat priecājos, redzot viņu tik neizsakāmi laimīgu — un to pa gabalu varēja manīt — sēžam blakus puisim, par kuru aizvien bija domājusi Meivisa, kad ciemojos pie viņas. Lai viņi dzīvo laimīgi! Es viņai atmāju pretī, un tad viņa lika savam puisim atskatīties, un arī viņš pamāja man ar roku un vēl imitēja iedzeršanas žestu, pirms atkal pievērsās savai makšķerei.
— Nu gan ir pēdējais laiks, Lindfīld, — pēkšņi kāds teica, iegrūžot man mugurā draudzīgu duncku. Tas bija Batervorss. Dou- sons tobrīd tieši nāca laukā no viesnīciņas, nesdams paplāti ar alus kausiem. Viņš skaļi iesaucās, mani ieraudzīdams; varēja domāt, ka viņi abi ir mani vecu veci draugi un gaidījuši mani. Viņi bija ģērbušies vecos virskreklos un biksēs un izskatījās tik brūni un jautri kā tikko mājās pārbraukuši jūrnieki. Mēs dzērām alu un tad devāmies uz upmalu pagozēties, uzsmēķēt, patērzēt un paskatīties uz garām tekošo upi. Nekādas stikla sienas mūsu starpā tagad nebija — nudien, nekādas!
Kaut kur tuvumā atradās arī viņu sievas, un vēlāk es tās satiku; viņas izturējās brīvi un draudzīgi un nemaz vairs neizskatījās tā, it kā, runājot ar jums, domātu par kaut ko citu. Tur, protams, bija vēl citi cilvēki, ar dažiem no tiem biju ticies jau Bleklijā, taču tagad tie izturējās gluži citādi, un ari tādi, ar kuriem nebiju ticies, kaut gan neesmu par to pārliecināts. Katrs varēja pateikt visu, kas ienāca viņam prātā, jo viss, kas ienāca prātā, bija labs un nevarēja aizvainot nevienu; tāpat izturējās arī pārējie cilvēki. Diena bija gara, ne tāpēc, ka tā būtu garlaicīga, bet tāpēc, ka tajā, šķiet, pietika laika visam kā vasaras dienās bērnībā. Visi cilvēki tur šķita mazliet lielāki nekā īstenībā, nevis sīkāki, kādi tie šķiet tādās vietās kā Bleklijā. Nedomājiet, ka tā bija paradīze vai pasaku valstība, vai kāda līdzīga fantāzija; nebūt ne. Bet neaizmaldieties arī uz pretējo pusi un nedomājiet, ka es tikai pavadīju jauku dienu kādā tūristu nometnē. Tas viss bija ārpus šīs pasaules, bet tā, kā tam nevajadzētu būt, ja jūs saprotat, ko es domāju.
Vēl nebija pienācis vakars, kad es satiku viņu. Viņa bija omulīgā, resnā večuka, viesnīcas saimnieka, meita un visu dienu bija uzturējusies kaut kur ārpus mājas. Viņu sauca Pola, un viņa ierādīja man ēkas pagalma pusē, kāpņu telpas galā, istabu, kur pārlaist nakti. Tur jau stāvēja mans čemodāns, taču dievs vien zina, kā tas tur bija nokļuvis. Bet tas mani neinteresēja, mani interesēja tikai Pola. Viņa izskatījās apmēram trīsdesmit gadu veca un kā sieviete bija diezgan gara, taču ne kalsna, bet spēcīga un vingra, ar paplatu, mierīgu seju, patumšiem brūniem matiem un pelēkām acīm; tiklīdz es viņu ieraudzīju, tā sapratu, ka visu mūžu esmu meklējis viņu. Šai brīdī manā istabā nebija sevišķi gaišs, jo saule jau bija norietējusi un viesnīciņas pagalma pusi apēnoja kalni, tāpēc istabā valdīja zaļš mijkrēslis, kas šķita nogremdējam mūs jūras dibenā. Tomēr gaismas pietika, lai es redzētu viņas acu izteiksmi, kad viņa, parādījusi man istabu, vēl mirklīti pakavējās. Tad es nopratu, — viņai skaidrs, ka es jūtos tā, it kā visu mūžu būtu meklējis viņu. Jūs jau zināt, cik mīļi šķelmīga acu izteiksme sievietei, kad viņa jūs mīl un ir pārliecināta par jūsu jūtām.
— Visu dienu man trūka tevis, — es teicu, kaut gan nevarētu paskaidrot, kāpēc es to teicu. — Viss bija lieliski, brīnišķīgi, tieši tā, kā vajadzēja, bet man trūka tevis. Un tagad tu esi šeit, Pola.
— Jā, Hārvij, — viņa teica, it kā būtu saukusi mani vārdā jau desmit gadus. — Esmu šeit.
Nezinu, vai sakustējās viņa vai es, vai mēs abi reizē, bet es viņu apskāvu — viss notika tik viegli un vienkārši, it kā es būtu to darījis jau tūkstoš reižu—, un mēs saskūpstījāmies. Nebija nekādas stīvēšanās, ne arī «nu tik mēs skūpstīsimies»; nē, šis skūpsts bija viens no tiem, kādi tie mēdz būt tikai tad, kad pārējais ir vislabākajā kārtībā.
— Bet tagad es nevaru laist tevi projām, — es viņai teicu.
Taču viņa lēnīgi atbrīvojās un uzsmaidīja man.
— Tu zini, ka jālaiž. Līdz pusvienpadsmi- tiem būšu aizņemta. Bet pēc tam atnāc pie manis uz mazo viesistabu aiz zaļajām durvīm virtuves viņā galā, atceries? Tikai ne ātrāk par pusvienpadsmitiem. Tu neaizmirsīsi, vai ne, Hārvij? — Un viņa bažīgi paskatījās uz mani; tā bija vienīgā reize, kad viņas acīm bija šī īpatnējā izteiksme.
Es apsolīju, un viņa nevaļīga aizsteidzās. Nākamajā stundā vai divās stundās, vakariņu laikā un pēc tam, kad mēs abi laiku pa laikam apmainījāmies skatieniem, kas bija kā roku spiediens, viss bija brīnišķīgi. Labi būtu arī tāpat — paēst un iedzert dabisku un laimīgu draugu pulkā, pajokot, patērzēt, padziedāt un padejot pēc vakariņām —, taču doma, ka vēlāk mēs ar viņu būsim divi vien, visu pārējo vērta šķietami sīku un tālu. Jūs jau zināt, kā cilvēks jūtas tādās reizēs, un te nu bija milzīgs daudzums tādu reižu, saplūdušas vienā.
Cik ilgi es tur būtu palicis, ja nebūtu kļuvis nepacietīgs un nikns, to es nezinu; varbūt mūžīgi. Bet kaut kas mani apsēda, tramdīja un, ticiet man, kopš tā brīža tramda joprojām. Vēlāk, kad ļaudis sāka izklīst, lielāko tiesu pa pāriem, un Polu nekur iekšā neredzēju, bet ārā bezmēness nakts ar savu zvaigžņu mirdzumu man bija par dižu un vientulīgu, kļuvu nepacietīgs un negribēju nekur piedalīties, ne ar kādu runāt, protams, izņemot Polu, bet minūtes gāja uz priekšu gausi kā slimi ziloņi. Uzbudinājos, dusmojos, kā cilvēks dara, ja viņam par katru cenu vajadzīgas nepatikšanas. Pie joda! Kāpēc viņa noteica šādu laiku, it kā viss būtu jādara pēc viņas prāta? Ja biju viņai labs diezgan pulksten pusvienpadsmitos, tad biju labs diezgan arī ceturksni pēc desmitiem — kāda tur starpība? Izturēju vēl dažas minūtes, taču visu laiku uzkurinot savu nepacietību kā uguni krāsnī, un tad metos pie zaļajām durvīm virtuves viņā galā, un lai tikai kāds uzdrošinās mani aizkavēt!
Neviens, protams, to nedarīja; to neviens nekad nedara, kad cilvēks kā negudrs lien nepatikšanās. Iegāju virtuvē, kas bija tukša, izmazgāta un izslaucīta, bet vēl joprojām silta un ēdienu smaržas pilna; tur dega tikai viena maza lampiņa, bet gaismas pietika, lai varētu saskatīt zaļās durvis pretējā galā. Un, kas attiecas uz Polu, kurai tas var arī nepatikt, jo līdz pusvienpadsmitiem vēl trūka desmit minūtes, — tad viņai vajadzēs ar to samierināties — galu galā viņa pieder man, un viņa zināja to un zināja, ka to zinu arī es. Zaļās durvis atvērās viegli — tās arvien atveras viegli, šīs durvis —, un es iegāju iekšā.
Bet es nenokļuvu Polas mazajā viesistabiņā. Es atkal atrados sera Elerika bibliotēkā, un sirds man bija smaga kā svins. Es pat nemēģināju tikt atpakaļ uz turieni, jo zināju, ka tas man neizdosies. Un es ienīdu seru Eleriku un viņa bibliotēku, kas atgādināja lētu, vecu mantu bodīti, un ienīdu pats sevi.
Man negribējās vairs ne paskatīties uz seru Eleriku, tāpēc paraudzījos uz veclaicīgo pulksteni. Tas rādīja deviņi un divdesmit minūtes, kas nozīmēja, ka mana diena tur ilgusi apmēram trīs minūtes šeit.
— Vai varu tikt atpakaļ uz turieni?
— Šovakar nē, mister Lindfīld. — Viņš acīmredzot uzjautrinājās, un tas viņu manās acīs nepadarīja pievilcīgāku.
— Kāpēc ne? Es biju projām tikai trīs minūtes. Turklāt es nemaz negribēju atgriezties tik drīz. Tas bija pārpratums.
— Tas aizvien ir pārpratums. Varbūt… man vajadzēja … jūs brīdināt. Bet es jums… teicu … ka tas saistīts ar zināmu risku …
Drīzāk izmisīgi nekā cerību pilns es piegāju pie durvīm plauktos un atrāvu tās vaļā. Man pretī rēgojās skapis, kur bija ar visādiem krāmiem nokrauti plaukti un roku mazgājamā bļoda. Man likās, ka sers Eleriks atkal klusu ieirgojas. Valdījos, lai neiemestu viņam sejā lielo līmes podu.
— Uzskatu… mister Lindfīld … ka mūsu mazais eksperiments… bijis sekmīgs. Jūs nokļuvāt. . . Viņā Pusē .. . ko?
— Nokļuvu tur, kur vēl joprojām gribētu būt, — sapīcis viņam atbildēju.
— Tad … skaidrs … ka tas bijis Viņā Pusē. — Viņš brītiņu klusēja. — Jūs sati- kāt… tur … draugus … ko?
Atbildei pamāju ar galvu. Kaut gan viņš man bija palīdzējis tur nokļūt, negribēju ar viņu par to runāt. Bet bija kas cits, par ko man vajadzēja runāt ar viņu.
— Kas tas ir par melno akmeni, uz kuru jūs man likāt skatīties, ser Elerik? Un kātam izdodas šis triks?
— Tikpat pamatoti varētu . .. vaicāt man … kā šīm durvīm . .. izdodas šis triks, — viņš pārmetoši teica.
— Nu labi, bet kā jums izdodas šis triks?
Nezinu, vai viņam nāca miegs vai es biju
viņam apnicis, taču, kad viņš bija pagrozījis galvu, parādot, ka nekādas atbildes nebūs, viņš sāka žāvāties.
Kaut ko man tomēr vajadzēja uzzināt.
— Jūs teicāt, ka vajagot tikai apiet ap stūri, protams, ap neparastu stūri. Kam ir vairāk dimensiju, nu, apmēram tā. Bet, redziet, ser Elerik, es negribu jūs ilgāk apgrūtināt, tādēļ pasakiet man — vai man pašam tas nevarētu izdoties, vai es nevarētu sēdēt savā viesnīcas istabā un kaut kā apiet šo stūri?
— Jūs . .. varētu pamēģināt. . . mister Lindfīld. — Viņš teica izvairīgi.
Ar šo atbildi samierināties nevarēju.
— Domāju, ka šim nolūkam derēs katras durvis, vai ne, ser Elerik?
— Protams. Katras durvis.
— Un melnais slīpētais akmens bija tikai kaut kas, uz ko skatīties un koncentrēties, vai ne?
— Protams . . . mister Lindfīld . . . jums vajadzīgs kaut kas… uz ko skatīties. — Viņš teica joprojām izvairīgi. Tad viņš piecēlās, un es zināju, ka ciemošanās beigusies, kaut arī pulkstenis rādīja tikai apmēram pusdesmit. Līdz ar manu pabūšanu Viņā Pusē — nospriedu, ka tā es varētu dēvēt notikušo, — acīmredzot mūsu abu attiecības ir beigušās. Varbūt viņam šķita, ka tagad viņš vairs nav man neko parādā par dzīvības glābšanu, ka esam norēķinājušies. Varbūt es viņam vienkārši nepatiku. Es nospriedu, ka neesmu arī viņa parādnieks, tātad viss bija kārtībā un rēķini starp mums nokārtoti.
— Man šķita, ka atrados tur vismaz desmit stundas, — es teicu, lai turpinātu sarunu. — Bet faktiski es sabiju tajā skapī trīs minūtes. Tā, protams, notiek sapņos. Tomēr notikušais man nelikās sapnis.
— Tas arī nebija sapnis.
— Kas tad tas bija?
Viņš atkal nožāvājās.
— Piedodiet.. . mister Lindfīld . . . dažreiz man nenāk miegs . . . bet šovakar … kā redzat … — Citiem vārdiem sakot, Lindfīld, vācies prom.
Tovakar bija vairāk miglas nekā lietuš, un brauciens autobusā atpakaļ uz Blekliju šķita ļoti garš un reti bezcerīgs. Ceļa galā mani atkal gaidīja dzelzceļa viesnīca, gatava darīt visu iespējamo, lai pierādītu, ka tā ir gluži citāda nekā viesnīciņa Viņā Pusē. Gultā biju apmēram desmitos četrdesmit piecās minūtēs un nākamās četras stundas pavadīju, klausoties, kā dārd un klaudz dzelzceļa vagoni uz pārmijām. Otrā rītā Bleklijā izskatījās vēl drūmāka, drēgnāka un sērīgāka nekā jebkad.
Todien elektromehāniskajā rūpnīcā es aiz- svilos dusmās, jo strādnieki nebija izgatavojuši jaunu gultni, kā bija apsolījuši, un beigās aizsūtīju pēc Batervorsa, lai tas paskaidro aizkavēšanās iemeslus.
— Tā nu ir, draudziņ, — viņš teica, gari un plaši stāstīdams par ministrijām un atļaujām. — Mēs viņus steidzinām, bet, ja šie nekustas, tad mēs nekā nevaram darīt. Nu? Vai jūs man neticat?
— Ticu, — es atbildēju un tad, izmantojot gadījumu, turpināju: — Bet es prātoju par to, kas notika aizvakar vakarā — jeb vai tas bija vakar vakarā? — pēc tam, kad šķīros no jums un Dousona un gāju pie Polas.
— Aizvakar vakarā? Pola? — Viņš mani acīmredzot nesaprata.
Nebija jēgas turpināt, bet es mēģināju vēlreiz.
— Tas bija todien, kad jus, es un Dousons dzērām alu viesnīciņas priekšā un pēc tam aizgājām uz upmalu.
Sava tiesa prāta Batervorsam bija, bet viņš piederēja pie tiem angļiem, kuri izskatās tādi, it kā tiem vispār nebūtu smadzeņu. Viņa seja bija liela un apaļa kā mēness un atgādināja pusceptu fileja šķēli, kam vidū saplūda kopā daži nenoteikti vaibsti. Un šajā brīdī tā izskatījās tik tukša, ka man gribējās cirst viņam pļauku.
— Piedodiet, Lindfīld, veco zēn, — viņš teica, — bet tas ir pārpratums.
— Jā, tas ir pārpratums, — es atbildēju. — Tāpēc aizmirstiet to, lūdzu. Sajaucu jūs ar citiem puišiem. Bet gultni gan pacentieties dabūt gatavu, cik ātri vien varat.
— Pacentīsimies, pacentīsimies, — viņš atsaucās atvieglots, pamanījis, ka esmu atkal nācis pie prāta. — Riebīgi, ka jums te jāmētājas apkārt. Ziniet, veco zēn, atnāciet rīt pie mums uz pusdienām. Būsim pavisam astoņi — iznāks divas bridža spēlētāju grupas.
Es aizgāju, tur bija arī Dousons ar sievu un Meivisa Džilberte, un vēl divi citi, kāds Dženingsu laulātais pāris, kuru atcerējos redzējis Viņā Pusē. Tā mēs sastapāmies astoņi cilvēki, un mēs visi bijām bijuši Viņā Pusē, daži no mums pat bija tur stundām ilgi bijuši kopā, pavadot laiku kā pasaku valstībā. Un, kaut gan es neloloju diez kādas lielās cerības, es tomēr gribēju viņus izprašņāt.
Sāku ar Batervorsa sievu, kura pie pusdienu galda bija nosēdinājusi mani sev blakus. Es vaicāju, vai viņa nezina kādu brīnišķīgu vietiņu, kur kalnu ielokā, upes krastā atrodas viesnīciņa, un aprakstīju viņai sīkāk ainavu Viņā Pusē. Bet nebiju pārliecināts, ka viņa nopietni klausās, jo viņa piederēja pie tām rūpīgajām namamātēm, kuru domas lielāko tiesu saistītas ar virtuvi; taču, kad biju beidzis runāt un jutos kā apnicīgs pļāpa, viņa mani pārsteidza, teikdama:
— Nē, tādu vietu es nepazīstu. Kur tā atrodas? Ak, arī jūs nezināt. — Un tad viņas acis iepletās, un tās vairs nebija bezkrāsainas, gurdenas un rūpju pilnas, tās bija zilas, jaunas un mundras. — Iesim, mister Lindfīld, sameklēsim to vietu, ko? — viņa čukstēja un vienu mirkli bija gandrīz tāda sieviete kā Viņā Pusē redzētā.
Bridža partijas pārtraukumā mēģināju izprašņāt Dousonus un misis Dženingsu, šoreiz pievēršoties tikai viesnīciņai un pastāstot viņiem, ka biju apmeties tur pirms daudziem gadiem un tagad esmu piemirsis, kur tā īsti atrodas. Dousons teica, ka tā atrodoties Zie- meļdevonā, bet viņa sieva bija pārliecināta, ka viesnīciņa atradusies Glosteršīrā un sen jau nojaukta; bet misis Dženingsa teica, viņa zinot vēl daudz jaukāku mazu krodziņu Dor- setā, un es sapratu, ka no šiem trim neko neesmu guvis. Neizdabūju no viņiem nekā tāda, kas ļautu domāt, ka tie kādreiz bijuši
Viņā Pusē. Taču viss bija desmitkārt ļaunāk tāpēc, ka es vēl atcerējos, kādi viņi bija tur, un tāpēc mūsu saviesīgais vakars izskatījās tāds, it kā mēs te nodarbotos ar sarādu minēšanu.
Mēs beidzām diezgan agri, un Meivisa Džilberte, vedot mani atpakaļ uz pilsētu savā mazajā mašīnā, uzaicināja iedzert kādu malku viņas mājās. Kad bijām iebaudījuši glāzīti stiprā un jutāmies brīvāki, viņa teica:
— Ar jums kaut kas noticis. Es to pamanīju un misis Batervorsa arī. Kas noticis? Bet varbūt jūs nevarat to teikt?
— Šo to varu pateikt, — es atbildēju, — bet jūs nesapratīsiet, par ko es runāju. Es jūs redzēju upmalā siltā, gaišā rītā, un jums mugurā bija zaļa kleita.
— Vai es izskatījos jauki? — viņa vaicāja smaidīdama, lai liktu man saprast: viņai ir skaidrs, ka es atstāstu sapni.
— Jūs izskatījāties lieliski. Arī ļoti laimīga. Jūs bijāt kopā ar kādu puisi… Es laikam varēšu aprakstīt, kāds viņš izskatījās . . .
— Turpiniet. Jums jāstāsta.
— Diezgan neveikls, spēcīgs rudmatis ar iezaļganām acīm, kādas tādiem cilvēkiem ir allaž, un sejas kreisajā pusē viņam bija rēta . ..
— Rodnijs! — Tad viņa platām acīm blenza uz mani, bāla un dusmīga. — Man tas nemaz neliekas jocīgi. Kāds jums kaut ko izpļāpājis, un tagad jūs domājat, ka tas būs
jautrs paņēmiens pastāstīt man, ko jūs zināt par mani un Rodniju. Bet man tas neliekas jocīgi.
— Klausieties, Meivis, jūs to visu esat sapratusi aplam. — Es saņēmu viņas roku un neļāvu tai izrauties. — Es ne ar vienu neesmu par jums runājis. Līdz šim brīdim es nekā nebiju dzirdējis par Rodniju. Es tikai aprakstīju puisi, kuru redzēju kopā ar jums, kad jums pie upes bija mugurā zaļā kleita.
— Pie kādas upes?
— Es nezinu, kas tā par upi. Es pats gribētu zināt, — es viņai atbildēju. — Tur bija daudz ļaužu, arī Batervorsi un Dousoni, un bijāt jūs ar šo puisi. Bez tam tur vēl bija meiča vārdā Pola — viņas tēvs turēja viesnīciņu, kurā visi bijām apmetušies. — Un es ņēmos aprakstīt Polu, cenšoties atcerēties katru sīkumu viņas ārienē. — Vai pazīstat kādu viņai līdzīgu cilvēku?
— Viņa ir līdzīga man pazīstamai meitenei, vārdā Normai Bleikai, — Meivisa teica. — Bet viņai nav nekā kopīga ar viesnīcu. Viņas specialitāte ir darba terapija. Tā nevar būt tā pati meitene. Šī Pola acīmredzot jūs ļoti interesē. Bet kur tas viss notika?
Tad nu man nācās aprakstīt viesnīciņu un upi, un kalnus un īsumā pastāstīt, kas tur notika. Bet es neko neminēju ne par seru Eleriku, ne melno akmeni, ne durvīm.
— Nezinu nevienu vietu, kas būtu līdzīga tai, — viņa lēnām teica, un viņas acis aizmiglojās. — Šādā vietā es ar Rodniju nekad neesmu bijusi. . . diemžēl! Bet vai jūs gribat teikt, ka esat visu to nosapņojis? — Viena no sieviešu īpašībām ir tā, ka viņas tādas lietas uzņem nopietni, bez jebkādiem «nemuldi, vecīt», kā mēdz reaģēt vīrieši.
Bet tomēr man negribējās izstāstīt viņai visu.
— Nevaru izskaidrot, — es teicu, — bet nedomāju, ka es būtu to nosapņojis. Kaut kā es nokļuvu tur, sastapu tur jūs visus laimīgus kā karaļus, atradu Polu un tad pazaudēju viņu, tāpēc ka pārāk steidzos. Bet jūs visi, kas tur bijāt, liekas, nesaprotat, par ko es runāju, un tas nozīmē, ka vai nu jūs tur neesat bijuši un es visu izdomāju, vai arī jūs dodaties turp, bet pēc tam aizmirstat…
— Ak, tas vairs nav izturams! — viņa iesaucās. — Kaut jūs man nebūtu to stāstījis. Tas taču ir tieši tas, par ko es šeit, šajā pašā istabā, katru nakti esmu sapņojusi.. . būt kopā ar Rodniju kaut kur tādā vietā. Un nu jūs man stāstāt, ka esat redzējis mani tur. Jūs padarījāt mani ļoti nelaimīgu.
— Es pats sevi arī esmu padarījis nelaimīgu. Parunāsim par kaut ko citu.
— Nē, — viņa teica, — tagad man jums jāpastāsta par Rodniju.
Un, protams, viņa to arī darīja, pārtraucot stāstījumu gan ar smiekliem, gan asarām, un viņai tas likās brīnumains, aizkustinošs
stāsts, kuru kiausoties neviens nevaretu mierīgi nosēdēt, taču man, kaut gan viņa man patika un man nebija iebildumu pret Rodniju, kādu to redzēju, tas nenozīmēja neko citu kā divas stundas ilgu cīniņu ar miegu. Es atgriezos dzelzceļa viesnīcā, kur mani negribēja laist iekšā, daudz sliktākā omā nekā brīdī, kad to atstāju, lai jauki pavadītu vakaru.
Pēc tam vairākas dienas es jutos tā, it kā staigātu svina zābakos pa piemirkušiem arumiem. Ļoti pūlējos nepadoties žēlumam pret sevi; jūs teiksiet: «Sen bija laiks to darīt» — es jums piekrītu, taču, kad cilvēks atrodas tik tālu no mājām, tas nemaz nav tik viegli, un es devos uz Izziņu bibliotēku paskatīties, vai tur nebūs kaut kas par sera Elerika burvestībām, bet nekā nebija, tāpēc ievācu dažas ziņas par pašu seru Eleriku. Taču ļaudis, kurus izvaicāju, vai nu nekad nebija dzirdējuši par viņu, vai arī zināja, ka tāds cilvēks ir, bet neinteresējās par viņu. Sāku domāt, ka pērnziem Bleklijas iedzīvotājus vispār nekas īsti nav interesējis. Viņi vienkārši dzīvoja, bet lāgā nezināja, kādēļ. Dažreiz man likās, ka galu galā viņiem būtu daudz labāk, ja viņi nodedzinātu savu pilsētu un sāktu visu no jauna.
Kādu vakaru — pareizāk sakot, kādu pirmdienu, un, manuprāt, tam apstāklim, ka pavadīju Bleklijā vēl vienu svētdienu, droši vien varētu būt zināms sakars ar to, kas
notika, — ieķēru vairākas glāzes džina, jo viskijs bija izbeidzies, un teicu sev, ka pienācis laiks darboties. Galu galā sers Eleriks mani aizraidīja Viņā Pusē, un tagad varētu mani aizraidīt turp vēlreiz, kaut vai tādēļ vien, lai man nebūtu saīgušam jāmētājas apkārt kā dieva nepieņemtam. Pie telefona viņš nepienāca, tāpēc, cerēdams sastapt viņu mājās, laidu turp ar autobusu. Tas laikam bija viens no pēdējiem autobusiem, jo izbraucu no Bleklijas pavēlā stundā, aptuveni ap desmitiem. Kā tikt atpakaļ, tas mani tādā garastāvoklī nemaz neuztrauca. Bet, ja sers Eleriks jau gulēs, es uztaisīšu tādu jandāliņu, ka viņam vajadzēs piecelties un mani ielaist. Neteikšu, ka biju pilns kā mārks, tomēr gluži skaidrā arī nebiju.
Taču sers Eleriks vēl nebija aizgājis gulēt un lūdza mani ienākt pietiekami laipni, kaut gan es nemanīju, ka viņš būtu iepriecināts, mani redzot. Viņš uzveda mani savā bibliotēkā, kur bija snaudis pie kamīna, un tad bez jebkādām vecmodīgām ceremonijām jautāja, ko man vajag. Acīmredzot nebija nozīmes izlikties, ka esmu atnācis apjautāties par viņa veselību, jo viņš tūdaļ bija ievērojis manu garastāvokli, tāpēc nebija jēgas censties viņu piemānīt.
— Gribu tikt atpakaļ Viņā Pusē, — es atzinos. — Un nesakiet, lai vācos prom un mēģinu pats tikt turp, jo es jau mēģināju un man nekas neiznāca. Turklāt jūtos draņķīgi. Ēsmu runājis ar cilvēkiem, kurus biju saticis Viņā Pusē, — ar visiem, tikai ne ar man nozīmīgu cilvēku —, bet viņi nesaprata, par ko es runāju. Esmu pat mēģinājis cie- mošanos Viņā Pusē izmest no prāta, bet ilgāk par piecām minūtēm tas neizdodas. Tāpēc, ser Elerik, ar jūsu palīdzību es došos atpakaļ uz turieni.
— Mister Lindfīld … jūs esat pārdrošs . . . uzskatot to . . . par kaut ko pašu par sevi saprotamu.
— Tāpēc, ka esmu izmisis, ser Elerik.
— Izmisušiem cilvēkiem . .. mister Lindfīld … nekur nevajag iet… Tiem jāpaliek mājās … un jācenšas tikt vaļā … no sava izmisuma.
— Jums droši vien taisnība, un mēs par to nestrīdēsimies. Būtībā mēs vispār ne par ko nestrīdēsimies. Es tomēr došos atpakaļ uz turieni, ser Elerik, un nemēģiniet mani atturēt. Kur ir melnais akmens? — Es piecēlos un raudzījos lejup uz viņu. Es ar to nelepojos, bet domāju, ka varu stāstīt jums visu.
Taču, ja domāju, ka varēšu viņu šādi iebiedēt, tad biju ļoti maldījies. Viņš tikai nošūpoja galvu, it kā man būtu desmit gadu.
— Jūs uzvedaties . . . ļoti muļķīgi.. . mister Lindfīld. Jūs ierodaties . . . neaicināts . . . un, liekas . .. piedzēries.
— Tā jau nu ir, — es atbildēju. — Jums ir pilnīga taisnība, es uzvedos slikti. Attaisnojošu iemeslu man ir daudz, bet es jūs ar tiem negarlaikošu. Velciet tik laukā melno akmeni, ser Elerik, visu pārējo izdarīšu pats. Nu, veiklāk! — es uzkliedzu, kad viņš pat nepakustējās.
Mēs laikam diezgan ilgi cieši skatījāmies viens otrā, un man šķita, ka viņa mazajās, melnajās acīs uzpland liesmiņa; tad viņš piegāja pie kumodes un izņēma akmeni. Šoreiz viņš to neturēja pats, bet pasniedza man.
— Dariet tāpat kā viņreiz, — viņš dzedri teica. — Bet esiet uzmanīgs … nolieciet akmeni … pirms dodaties … uz durvīm. Bet uzklausiet… manu padomu . .. nevajag … to darīt.
— Es jūsu padomam neklausīšu. — Un es sāku skatīties uz akmeni un skaitīt līdz simtam. Viss notika gluži tāpat kā pirmo reizi: sāku šķielēt, tad iestājās tumsa, kas pletās un pletās, beidzot es noreibu. Noliku akmeni uz paklāja un lēnām devos uz durvīm grāmatu plauktos. Vēru durvis ļoti uzmanīgi, it kā kaut kas varētu salūzt, laikam baidījos, ka triks neizdosies un aiz durvīm ieraudzīšu vienīgi plauktus ar krāmiem un roku mazgājamo bļodu. Taču nē, biju nonācis, kur vajadzēja. Atrados šaurajā, garajā gaitenī, kura viņā galā pa neēvēlēto durvju šķirbām iespīdēja saules staru kūļi. Devos tālāk, atgrūdu vaļā durvis un steigšus iegāju dārzā, kur akmens plātnēm klātās takas malā starp ro«ēm uz mirkli apstājos, lai atvilktu elpu.
Es laikam nemelošu, teikdams, ka jau tobrīd, pašā sākumā, kaut kas nebija īsti kārtībā. Bet jāatzīstas, ka nemāku teikt, kāpēc radās šāda doma. Pamēģināšu redzēto pārdomāt, kamēr jūs ieliesiet sev vēl viskiju. Lai notiek, es arī iedzeršu. Tas der, paldies. Nu tad tā, aprakstīšu visu redzēto —- un tas nebija daudz, kā jūs zināt —, bet nu viss šķita sīkāks, it kā izplūdis. Un saule svilināja, tā vairs neglāstīja tik mīlīgi kā saule, kura bija palikusi man prātā. Nebija izdevies arī triks ar laiku. Es gan jutu, ka laiks ir apstājies tāpat kā viņreiz, bet tas bija apstājies aplami. Taču nevaicājiet man, ko ar to domāju, jo lai sasper mani velns, ja es pats to zinu. Šķita, ka sastingušais laiks slēpj sevī kaut ko liktenīgi draudīgu. Tā vismaz es to izjutu.
Izgāju cauri stīgojošo rožu tunelim un nonācu zaļajā maurā, un tagad, protams, zināju, ko ieraudzīšu — upi, kalnus, vasaras krodziņu viesnīcas priekšā. Pirmajā acumirklī nekas nelikās izmainījies, man tikai iešāvās prātā, ka krāsas kļuvušas asākas un priekšmetu apveidi citādi, tādi kā niecīgāki. Tāpat kā tas mēdz būt kopijā, kam trūkst gleznas spožuma, ja saprotat, ko domāju. Un es nejutos laimīgs, nemaz.
Un tikai tad apkārtne īsteni sāka iedarboties uz mani. Piemēram, upe. Kad ar acs kaktiņu to ieraudzīju, nepievēršot tai sevišķu uzmanību, tā izskatījās tāda pati kā viņreiz, ūdeņiem bagāta, rāma straume. Bet, tiklīdz ieskatījos vērīgāk, lai par to papriecātos, upe saruka par vienkāršu urdziņu, kas tecēja starp saplaisājušiem, sakaltušiem brūniem māliem. Novērsu skatienu, un tūlīt zināju, ka tā atkal ir lēna, plata straume. Paskatījos vēlreiz, un tā atkal bija sarāvusies maza.
Bet vēl ļaunāk bija ar cilvēkiem. Kad stāvēju maurā, spēlējot paslēpes ar upi, zināju, ka pa kreisi no manis, viesnīciņas priekšā, kur bija galdi un soli, ļaudis dzer, tērzē un smejas, tieši tā, kā bija darījuši viņreiz. Taču, kad pagriezos pret viņiem, lai uzsauktu «sveiki!» un paziņotu, ka esmu šeit, viņi visi sastinga un sēdēja nekustīgi kā vaska tēli. Bet galvenais, kā dēļ man šermuļi pārskrēja pār muguru, bija tas, ka viņi skatījās uz mani nevis ar kādu īpašu izteiksmi sejās, bet kā manekeni. Gāju tiem klāt, pa pusei aizkaitināts, pa pusei izbiedēts. Ne skaņas. Ne vismazākās kustības. Tie stāvēja kā vaska tēli svilinošā saulē. Apstājos, pagriezos pret upi, un tā atkal tecēja tur kā nožēlojama urdziņa, bet ar acs kaktiņu redzēju, ka ļaudis sāk atdzīvoties, un dzirdēju, ka viņi sarunājas un smejas. Cirtos apkārt, tagad jau neprātīgi strauji, un viņi atkal sastinguši raudzījās uz mani, mēmi kā nāve.
— Ko jūs, pie joda, iedomājaties, tā izliekoties? — es viņiem uzbrēcu.
Ne skaņas, ne vismazākās kustības. Turklāt viss, velns parāvis, likās aplams — debesu zilums, saules siltums, ziedi, kas novīta acu priekšā. Jutu, ka atkal atrodos ārpus laika, bet šoreiz biju aplamajā pusē. Man vajadzēja rīkoties tā, lai šeit kaut kas notiktu, pat ja mani tūdaļ nospertu zibens.
Pa mūrī izlauztu caurumu devos pie manekeniem, kuri sēdēja vasaras krodziņā un tukši blenza. Pirmais, pie kura piegāju, piecēlās, un es redzēju, ka tas ir Dženingss, kurš kopā ar mani bija ēdis pusdienas pie Batervorsa.
— Klausieties, Dženings, — es iesaucos, uzlikdams roku viņam uz pleca, — jūs taču mani pazīstat, esmu Lindfīlds. — Un tagad, kad visu uzmanību veltīju viņam, visi pārējie atkal atdzīvojās, un, ja neskaita mani, Dženingss bija vienīgais, kas blenza stulbi kā manekens. — Ko tas nozīmē? Kas jums visiem noticis?
Viņš neatbildēja, viņa sejā nepakustējās ne vaibsts, un man bija tāda sajūta, ka, ja nenoņemšu savu roku no viņa pleca, tad viņu pagrūdīšu. Tāpēc paņēmu nost roku, bet jau mirkli vēlāk, aklās dusmās par to, ka viņš nekā neatbildēja, es iecirtu viņam pamatīgu pļauku. Taču vēl mirkli vēlāk — un nemāku teikt, kā tas gadījās — es pats gulēju zālē, saņēmis spēcīgāko belzienu, kāds vien man zināms, kopš esmu boksējies pusvidējā svarā Toronto universitātes komandā. Un, kamēr vēl gulēju zemē, gaidot skaitīšanu un gongu, dzirdēju kaut kur tālu tālu visus šos cilvēkus tērzējam un smejamies. Hārvijs Lindfīlds nevarēja viņiem pievērst savu uzmanību, un tāpēc viņi uzjautrinādamies atkal no manis aizslīdēja.
Pēc dažām minūtēm, jūtoties vēl apdullis un diezgan nelabi, piecēlos kājās un paskatījos apkārt. Tobrīd viņi visi nebija pilnīgi sastinguši. Viņi mazliet kustējās kā augi zem ūdens, un es dzirdēju arī kaut kādas skaņas, bet tās nebija skaņas, ko es labprāt dzirdētu, jo viņi smējās spocīgi klusi, it kā zem ūdens, un smējās par mani. Un es nevarēju saprast, kāpēc gan biju veltījis laiku šiem cilvēkiem, ja tos vispār vēl varēja saukt par cilvēkiem, kad patiesībā tie mani neinteresēja un biju atgriezies uz šejieni, lai atrastu tikai vienu cilvēku — Polu. Zināju, ka šeit ārā viņas nav. Vienīgā cerība bija atrast viņu kaut kur viesnīcā.
Tur viņa stāvēja viena garenajā istabā, kur tagad valdīja tāds klusums un tāda tumsa kā kapenēs. Viņa gan neblenza uz mani stingi kā manekens, taču droši vien labāk būtu bijis, ja viņa tā skatītos, jo, kā viņa tur stāvēja, tas lika manai sirdij sastingt. Tuvojoties Polai, redzēju, ka viņa lēnām purina galvu un vaigi viņai slapji no asarām. Viss, kas aizvien bijis aplams vīrieša un sievietes attiecībās, visi mūžsenie nebeidzamie sirdēsti tagad bija nostājušies starp mums.
— Pola, — es teicu, — zinu, viņreiz tas notika manas vainas dēļ, bet nu esmu atgriezies, un es atnācu atpakaļ, izlauzu sev ceļu uz šejieni tikai tevis dēļ. — Es būtu varējis vēl turpināt, bet zināju, ka viņa nerunās ar mani, vienīgi purinās galvu un raudās, kā sievietes mēdz darīt, jūtot, ka beidzot viss ir pagalam.
Tad viņa devās prom, un es viņai sekoju, gribēdams vēl kaut ko pateikt, bet nezinādams, ko. Visapkārt neredzēja neviena cilvēka; viesnīca bija tukša, klusa, neizsakāmi drūma. Pola iegāja aukstajā virtuvē, kur nevirmoja ēstgribu rosinošas smaržas, un, šķērsojusi virtuvi visā tās garumā, nonāca pie zaļajām durvīm. Tur viņa stāvēja krietnu brīdi, lai skatītos uz mani un dāvātu man kaut ko līdzīgu smaida atblāzmai. Durvis aiz viņas lēnām aizvērās, kad pie tām piegāju es — varens un valdonīgs, lai dievs man žēlīgs! Atrāvu durvis vaļā un spēru kāju pāri slieksnim kā Aleksandrs Lielais.
Bet, protams, uz seru Eleriku tas neatstāja nekādu iespaidu, un es viņam to ļaunā neņemu. Šoreiz es biju bijis prom tikai pusotras minūtes, un viņu neinteresēja, vai es izsoļoju no viņa skapja kā Aleksandrs Lielais vai izlienu kā Parīzes dievmātes katedrāles kuprītis. Viņu interesēja tikai viens: dabūt mani prom no savām mājām, pirms sāku trakot un dauzīt mēbeles. Tāpēc viņš man steidzīgi pastāstīja, ka ceturtdaļjūdzi no šejienes dzīvojot kāds vīrs, kurš par vienu mārciņu aizvedīšot mani atpakaļ uz Blekliju. Patiesībā seram Elerikam nebija ko uztraukties, jo šī pēdējā ciemošanās Viņā Pusē — ja es biju Viņā Pusē — bija atņēmusi man visu cīņas sparu.
Dabūjis mani līdz ārdurvīm, sers Eleriks jutās atvieglots.
— Šoreiz . .. nebija vairs … tik patīkami, mister Lindfīld . .. ko?
— Bija ļoti nepatīkami, — es saīdzis atbildēju. — Bet esmu laikam to pelnījis par to, ka tik neatlaidīgi gribēju atkal turp nokļūt. Es nebiju sevišķi laipns. Taču atzīstieties, arī jūs ne.
— Nē, mister Lindfīld, — viņš nopietni teica (un es vēl tagad redzu mazo, sirmo, brūno vecīti, kas bija ļoti anglisks, bet kura acīs slēpās Indija vai Ķīna), — jūs esat maldīgās domās … par mani… un par sevi. Jūs bijāt. .. Viņā Pusē. Aizmirstiet. . . savu pēdējo ciemošanos tur . .. atcerieties pirmo. Tagad .. . protams … jūs neesat apmierināts … Taču jums … manuprāt… ir iemesls . . . būt neapmierinātam . . . tagad.
— Arī toreiz bija, — es noburkšķēju. — Mums visiem ir. Bleklijā cilvēki tādēļ beidzas gandrīz vai nost. Jūsu atlīdzība par to, ka neļāvu jums pakļūt zem kravas mašīnas, šo neapmierinātību tikai vēl palielināja.
— Nē, — viņš maigā balsī iebilda, — nepalielināja. Būtībā . .. tieši pretēji… samazināja. Pats sapratīsiet.
Vai es to sapratu, nemāku teikt, kaut gan dažu labu reizi man šķiet, ka zinu, ko viņš bija domājis. Nē, mēs nekad vairs nesasta- pāmies. Es gan aizbraucu pie viņa dažus vakarus vēlāk, bet māja bija aizslēgta un tumša, un man pateica, ka viņš esot aizceļojis, varbūt, lai stāvētu uz galvas Bombejā vai lai grieztu pātaru dzirnaviņas Tibetā. Uzaicināju Dženingsu paēst kopā ar mani lenču, lai redzētu, kā viņš reaģēs uz to, kad pastāstīšu viņam par spēcīgāko āķi, ar kuru viņš mani bija notriecis zemē tādā vietā, kur cilvēki pārvēršas par manekeniem stingām acīm, tiklīdz tu, cilvēks, ciešāk uzlūko viņus. Un viņš, protams, vispār nereaģēja, tikai pateica man, ka viņš vairs neredzot sapņus, kopš neēdot vakaros sieru, un sāka stāstīt, ka angļu bokss, tāpat kā ikkatrs cits sports, neesot tāds, kāds bijis agrāk.
Pirms aizbraukšanas no Bleklijas es pavadīju vakaru kopā ar Meivisu Džilberti, un viņa man pastāstīja vēl šo to par Rodniju un lika man aprakstīt Polu, kaut gan par ciemošanos Viņā Pusē neieminējos; mēs noreibām, kļuvām sentimentāli un mēģinājām viens otru mierināt ar diezgan apšaubāmu, pavieglu mīlināšanos un uzvedāmies muļķīgi un neveikli. Faktiski vakars nobeidzās tā, kā biju cerējis, ka tas nobeigsies, kad centos no tā izvairīties.
Tad Bleklijas elektromehāniskā sabiedrība pabeidza mašīnas būvi saskaņā ar mūsu prasībām, un, kad vairākas dienas bijām to darbinājuši un pārbaudījuši, paskatījos vēl, kā to izjauc, iesaiņo un aizsūta uz Liverpūli, lai no turienes aiztransportētu tālāk ar kuģi. Ap to laiku mani darba devēji jau pieprasīja, lai atgriežos, un tā nu es, nopircis biļeti atpakaļbraucienam ar lidmašīnu, kādā miglainā, drūmā ziemas pēcpusdienā atrados Londonas lidostā. To es pieminu tāpēc, ka tur es ieraudzīju Polu.
Jūs jau zināt, ka cilvēki tiek ganīti lidlaukos gluži kā attīstībā atpalikušo bērnu skolas audzēkņi pastaigā. Manu bariņu veda uz lidmašīnu, kad citu veda no lidmašīnas, tā ka mēs rindiņā gājām cits citam garām. Un tad es ieraudzīju Polu — tā bija viņa, par to es nešaubījos, drīzāk varētu šaubīties., ka mani sauc Hārvijs.
— Pola! — es iesaucos un steidzos pie viņas.
Viņa apstājās, taču izskatījās pārsteigta, bet nekādā ziņā priecīgi pārsteigta.
— Tas ir pārpratums, — viņa teica. — Esmu misis Enderslija, mani nesauc Pola, un es jūs nepazīstu.
— Kas te notiek? — Liela auguma vīrietis, kas stāvēja aiz viņas, aizkaitināts mani
Uzrunāja. Tam viņa piederēja. Tam piederēja gandrīz viss. Tas bija viens no tādiem vīriem.
— Pārpratums, mīļais, nekas vairāk, — viņa teica un kā atvainodamās mazliet uzsmaidīja man, varbūt tāpēc, ka izskatījos pēc noklīduša kucēna.
Nezinu, ko es atbildot nomurmināju, jo viņas acīs, to pelēkajās dzīlēs pēkšņi ieraudzīju tādu kā signālu, kas, atskanēdams no tālienes, mani satrauca līdz sirds dziļumiem. Un, izsakot šo signālu vārdos, tas skanētu apmēram tā: «Jā, es biju Pola, kad biju tur, un tagad atceros arī tevi, Hārvij Lindfīld, bet, kur mēs bijām un ko lai mēs tagad iesākam, to dievs vien zina! Nākamajā mirklī es kopā ar pārējo ganāmpulku jau devos uz lidmašīnu.
Tagad esmu šeit, atgriezies šurp pie pirmās izdevības, bet šoreiz, protams, atvaļinājumā un ne vairs pielijušajā Bleklijā un dzelzceļa viesnīcā. Un es joprojām stāstu ļaudīm, kā ir Viņā Pusē, kur man gadījās pabūt, un, kad viņi atbild, ka viņiem līdzīga vieta ir zināma, dodos turp to aplūkot un tā nokļūstu jūsu visskaistākajās pusēs, tādās kā Haberholma, kur mēs šo pēcpusdienu sastapāmies. Kornvelā, Devonā, Dorsetā, Kotsvoldā, Ezeru apvidū — visur esmu bijis. Ak, jā, arī uz sera Elerika māju aizbraucu, bet viņš februārī nomiris . . . kaut kur ārzemēs. Jā, apvaicājos arī par melno akmeni, bet viss, kas viņam piederējis, bija pārdots vai izdalīts un neviens acīmredzot nekā nezināja par akmeni. Protams, man vajadzētu sameklēt akmens pēdas, par to esmu jau domājis.
Taču vēl kaut kas laiku pa laikam nedod man miera. Jūs jau pats to būsiet pamanījis. Šad tad gadās sastapt cilvēkus, kas jūs iepriecināti uzlūko un iesaucas: «Vai mēs kaut kur neesam tikušies?» Un, kad jūs tiem atbildat, ka nekur tikušies neesat, tad redzat, ka viņu sejas satumst. Un, redziet, man nedod mieru doma, ka arī šie cilvēki reiz bijuši katrs savā Viņā Pusē un tikušies tur ar mani tāpat, kā es tikos ar Bleklijas ļaudīm un, protams, arī ar Polu. Ziniet, tā taču ir viena sasodīta būšana, ja mēs visi tiekamies kādā Viņā Pusē un pēc tam vairs nevaram piedabūt citus mūs saprast. Ak dievs! Paskatieties, cik vēls. Bet no rīta man jādodas uz Nortamberlendu, esmu dzirdējis, ka tur esot tāda puse, kas varētu būt Tā, kā jums šķiet?