Līdz 1860. gadam, pats par sevi saprotams, bērni dzima mājās. Pašreiz, esmu dzirdējis, visvarenie medicīnas dievi nosprieduši, ka pirmajam mazuļa brēcienam jāatskan sterilā klīnikas atmosfērā, ieteicamāk gan labiekārtotā klīnikā. Tā jaunais Rodžers Batona kungs ar kundzi, aizsteigušies par piecdesmit gadiem laikam priekšā, kādā 1860. gada vasaras dienā nolēma, ka viņu pirmajam bērniņam jāpiedzimst klīnikā. Vai šim anahronismam ir kāds sakars ar dīvaino notikumu, ko es grasos izklāstīt, to neviens neuzzinās.
Es pastāstīšu jums, kas notika, un tad spriediet paši.
Pirms kara Batoni ieņēma Baltimorā ievērojamu stāvokli gan sabiedriskā, gan finansiālā ziņā. Viņi bija saistīti ar Šo Ģimeni un ar To Ģimeni, un ikvienam dienvidniekam bija skaidrs, ka tas dod tiesības piederēt pie varenās aristokrātijas, kuras konfederācijā bija papilnam. Batoni pārdzīvoja to patīkamo sajūtu, kādu jau sensenis pārdzīvojuši cilvēki, gaidot savu pirmdzimto, un, dabiski, misters Batons bija satraukts. Viņš cerēja, ka piedzims zēns, kuru vēlāk varēs nosūtīt uz Jēlas koledžu Konektikutā, jo šai mācību iestādē arī pats misters Batons veselus četrus gadus bija pazīstams ar visai nepārprotamu iesauku «Pļauka».
Kādā septembra rītā, ziedojis sevi visu lielajam notikumam, misters Batons satraukts piecēlās jau sešos, apģērbās, rūpīgi apsēja kaklasaiti un pa Baltimoras ielām steidzās uz klīniku, lai noskaidrotu, vai nakts melnums nav izauklējis savā klēpī jaunu dzīvību.
Kad misteram Batonam atlika vairs kādi simt metri līdz Merilendas privātajai dāmu un kungu klīnikai, viņš ieraudzīja, ka viņa mājas ārsts Kīns nāk lejā pa kāpnēm, rokas berzēdams, it kā mazgātu tās, kā jau to raduši darīt ārsti saskaņā ar nerakstītajiem savas profesijas ētikas likumiem.
Misters Rodžers Batons, Rodžera Batona un kompānijas metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firmas prezidents, drāzās pie ārsta Ķīna, neievērodams cieņu, kāda pienāktos Dienvidu džentlmenim šai gleznainajā laikā.
— Dakteri Kīn! — viņš iesaucās. — Ai, dakteri Kīn!
Izdzirdīs savu vārdu, ārsts pagriezās, apstājās un ar dīvainu izteiksmi raupjajā mediķa sejā gaidīja pienākam misteru Batonu.
— Kā gāja? — piegājis klāt, aizelsies noprasīja misters Batons. — Kā viss noritēja? Vai viņa jūtas labi? Vai ir zēns? Kas tad piedzimis? Kas …
— Runājiet jēdzīgi! — ārsts Kīns atcirta. Viņš likās par kaut ko aizkaitināts.
— Vai tad bērns nav piedzimis? — misters Batons lūdzoši vaicāja.
Ārsts Kīns sarauca pieri.
— Kā nu ne, tikai ne tā, kā vajadzēja.
Un ārsts atkal uzmeta misteram Batonam
dīvainu skatienu.
— Vai ar manu sievu viss ir kārtībā?
— Jā.
— Kas piedzimis — zēns vai meitene?
— Nu vai zināt! — ārsts Kīns galīgi sakaitināts iesaucās. — Es palūgšu jums pašam aiziet un apskatīties. Kaut kas nedzirdēts! — Pēdējos vārdus viņš izkliedza burtiski vienā elpas vilcienā, tad aizgriezies nomurmināja: — Vai jums šķiet, ka šāds gadījums man sagādās slavu? Vēl viens tāds, un es tikšu pazudināts, tāpat kā tiktu pazudināts kurš katrs.
— Bet kas tad ir noticis? — misters Batons izbijies jautāja. — Vai trīnīši?
— Ne jau trīnīši! — kā skaldīt noskaldīja ārsts. — Ko tur tik daudz! Ejiet pats un apskatieties. Un izsauciet citu ārstu. Kad jūs nācāt pasaulē, es jūs saņēmu, jaunais cilvēk, un četrdesmit gadu esmu bijis jūsu ģimenes ārsts, taču tagad ir cauri. Negribu vairs redzēt ne jūs, ne arī. kādu citu jūsu tuvinieku. Sveiki!
Tad viņš strauji pagriezās, ne vārda nebilzdams, iekāpa ratos, kas gaidīja ielas malā, un aši aizbrauca.
Misters Batons, pie visām miesām trīcēdams, palika apstulbis stāvam turpat uz ietves. Vai bija notikusi kāda briesmīga nelaime? Pēkšņi viņam bija zudusi jebkura vēlēšanās iet iekšā Merilendas privātajā dāmu un kungu klīnikā, un tikai pēc laba brīža viņš ar lielām grūtībām piespieda sevi uziet pa kāpnēm un ieiet pa parādes durvīm.
Medicīnas māsa sēdēja pie galda drūmajā gaiteņa pustumsā. Apspiedis kaunu, misters Batons piegāja pie viņas.
— Labrīt! — viņa sveicināja, laipni uzlūkodama misteru Batonu.
— Labrīt! Es . .. es esmu misters Batons.
Pēc šiem vārdiem meitenes sejā atplaik-
snījās neaprakstāmas šausmas. Viņa pielēca kājās, it kā grasīdamās mesties prom, tomēr acīm redzami ar lielām pūlēm savaldījās.
— Es gribu redzēt savu bērnu, — misters Batons sacīja.
Māsa klusu ievaidējās.
— Jā, protams! — viņa histēriski iesaucās. — Augšstāvā. Tieši augšstāvā. Ejiet augšāl— Viņa parādīja, uz kurieni jāiet, un misters Batons, aukstiem sviedriem pārplū- dis, trīcēdams un drebēdams pagriezās un devās uz otro stāvu. Augšējā gaitenī viņš uzrunāja citu māsu, kas ar bļodu rokā nāca viņam pretī.
— Es esmu misters Batons, — viņš centās runāt mierīgi. — Gribu redzēt savu . ..
Būkš! Bļoda nobūkšķēja pret grīdu un aizripoja uz kāpņu pusi. Būkš! Būkš! Tā ritmiski krita no viena pakāpiena uz otru, it kā pārdzīvodama līdzi šausmas, kuras bija viesis šis džentlmenis.
— Es gribu redzēt savu bērnu! — misters Batons gandrīz vai iekliedzās. Viņš bija tuvu sabrukumam.
Būkš! Bļoda bija sasniegusi pirmo stāvu. Māsa atguvās un ar dziļu nicinājumu noraudzījās misterā Batonā.
— Jauki, mister Baton, — viņa klusu sacīja. — Ļoti jauki! Kaut jūs zinātu, kāda stāvoklī mēs visi šorīt nonācām! Tas „ir pavisam kas nedzirdēts! Klīnika uz visiem laikiem zaudējusi labo slavu pēc šā …
— Ātrāk! — viņš aizsmacis iesaucās. — Es vairs nevaru to izturēt!
— Nāciet līdzi, mister Baton!
Viņš vilkās māsai nopakaļ. Garā gaiteņa pašā galā atradās istaba, no kuras nāca brēcieni visdažādākos toņos, '— tā patiešām bija istaba, kas vēlāk tika nosaukta par «brēcēju istabu».
Viņi iegāja iekšā. Visapkārt gar sienu bija novietots kads pusducis baltu, lakotu bērnu gultiņu uz skritulīšiem, un katrai galvgalī bija piesiets uzraksts.
— Nu, — misters Batons izdvesa, — kurš tad ir manējais?
— Tas! — māsa teica.
Mistera Batona skatiens sekoja māsas pirkstam, un tad viņš ieraudzīja savējo. Ievīstīts lielā, baltā segā, gandrīz ar varēm iestūķēts redeļu gultiņā, sēdēja, šķiet, gadu septiņdesmit vecs vīrs. Viņa retie mati bija gandrīz balti, un no zoda nokārās gara, dūmu pelēka bārda, ko bezjēdzīgi šurp turp plivināja vēsmiņa, kas pūta no loga. Misterā Batonā noraudzījās nespodras, izdzisušas acis, kuras it kā slēpa sevī neskaidru jautājumu.
— Vai esmu prātā jucis? — nodārdināja misters Batons, kura izbīlis bija pārvērties niknumā. — Vai tas ir kāds ļauns klīnikas joks?
— Mums gan tas nešķiet joks, — māsa atcirta. — Nezinu, vai jūs esat jucis prātā vai ne, taču bērns vairāk nekā skaidrs, ir jūsu.
Misteram Batonam uz pieres kārtējo reizi izspiedās auksti sviedri. Viņš aizvēra acis, pēc tam, atvēris tās, vēlreiz paskatījās. Šaubu nebija — viņš redzēja savā priekšā septiņdesmitgadīgu vīru, pareizāk, septiņ- desmitgadīgu mazuli — mazuli, kas gulēja gultiņā, kājas pārkāris pār malu.
Vecais vīrs bridi mierīgi skatījās gan uz vienu, gan otru un tad pēkšņi ierunājās čērkstošā, vecišķā balsī.
— Vai jūs esat mans tēvs? — viņš vaicāja.
Misters Batons un māsa stipri satrūkās.
— Ja nu jūs tas esat, — vecais vīrs īgni turpināja, — es gribētu, lai jūs mani vedat prom no šejienes vai vismaz liekat atnest man ērtu šūpuļkrēslu.
— Dieva dēļ, no kurienes jūs esat radies? Kas jūs tāds esat? — misters Batons izmisis iekliedzās.
— Es jums tieši nevaru pateikt, kas es esmu, — čērkstošā balss atteica, — jo esmu dzimis tikai pirms dažām stundām, taču mans pēdējais uzvārds noteikti ir Batons.
— Jūs melojat! Jūs esat blēdis!
Vecais vīrs gurdi pievērsās māsai.
— Jauki gan tiek saņemts jaundzimušais, — viņš vārgā balsī sūdzējās. — Lūdzu, sakiet, ka viņam nav taisnība!
— Jums nav taisnība, mister Baton, — asi noteica māsa. — Tas ir jūsu bērns, un jums vajadzēs samierināties ar to. Mēs lūgsim jūs iespējami ātrāk vest viņu uz mājām — šodien pat jebkurā laikā.
— Uz mājām? — misters Batons neticēdams atkārtoja.
— Jā, mēs nevaram viņu paturēt. Tik tiešām nevaram, jūs taču saprotat?
— Es par to esmu gluži priecīgs, — vecais vīrs izdvesa. — Šeit ir labi uzturēties cilvēkam ar pieticīgākām prasībām. Sai kliegšanā un brēkšanā neesmu varējis ne aci aizvērt. Es lūdzu, lai man iedod ēst, — šai brīdī viņa balss kļuva spalga, un tajā ieskanējās protesta stīgas, — un man atnesa pudeli piena!
Misters Batons noslīga uz krēsla līdzās dēlam un paslēpa seju rokās.
— Ak dievs! — viņš, šausmu pārņemts, murmināja. — Ko teiks cilvēki? Ko lai es daru?
— Jums jāved viņš uz mājām, — māsa neatlaidās, — un tūlīt pat!
Izmocītais cilvēks pretīgi skaidri iztēlojās neparasto skatu, kad šis drausmīgais spoks cēli soļos viņam pie sāniem pa pilnajām pilsētas ielām.
:— Es nevaru. Es nevaru, — misters Batons gaudās.
Cilvēki apstāsies, lai ar viņu parunātu, un ko viņš tiem teiks? Viņam vajadzēs stādīt priekšā šo . . . šo septiņdesmitgadīgo. «Tas ir mans dēls, viņš šorīt agri piedzima.» Un tad vecais vīrs ietīsies segā, ņn viņi abi lēni vilksies garām ļaužu pārpildītajiem veikaliem, vergu tirgum, — īsu neprāta mirkli misters Batons kvēli vēlējās, kaut dēls būtu piedzimis melns, — pēc tam garām greznajiem dzīvojamiem namiem, nespējnieku patversmei …
— Lūdzu, saņemieties! — māsa uzmundrināja misteru Batonu.
— Paklausieties, — vecais vīrs pēkšņi pavēstīja, — jūs gauži maldāties, ja domājat, ka es iešu mājās, ietinies šai segā.
— Mazuļi aizvien tiek vīstīti segās.
Nīgri krekšķinādams, vecais vīrs rādīja
mazu, baltu autiņu.
— Skatieties! — viņš trīcošā balsī sacīja. — Jūs redzat, ko viņi man sagatavojuši.
— Mazuļi aizvien tādos tiek vīstīti, — attrauca māsa.
— Labi, — vecais vīrs turpināja, — bet šis mazulis pēc brīža nekur vairs nebūs ievīstīts. Šī sega ir asa. Vismaz vajadzēja iedot man palagu.
— Nemetiet taču segu nost! Nemetiet nost! — ātri sacīja misters Batons. Tad viņš pagriezās pret māsu. — Ko lai es daru?
— Ejiet un nopērciet dēlam kādas drēbes.
Izgājis gaitenī, misters Batons dzirdēja
dēlu saucam:
— Un spieķi, tēv. Man vajadzīgs spieķis.
Misters Batons nikni aizcirta ārdurvis .. .