— Labrīt! — misters Batons satraukts sveicināja Čespīka gatavo apģērbu veikala pārdevēju. — Es gribētu nopirkt savam bērnam drēbes.
— Cik vecs ir jūsu bērns, ser?
— Apmēram sešas stundas, — bez domāšanas atbildēja misters Batons.
— Zīdaiņu apģērbu nodaļa ir mazliet tālāk.
— Man liekas … es neesmu gluži pārliecināts, vai tieši to man vajag. Tas ir… viņš ir neparasti liels bērns. Ārkārtīgi… hm … liels.
— Tur var iegādāties arī ļoti lielu izmēru bērnu drēbes.
— Bet kur ir zēnu nodaļa? — pārdomājis Batons bezcerīgi iejautājās. Viņš it kā juta, ka pārdevējs katrā ziņā nojauš viņa kaunpilno noslēpumu.
— Šeit.
— Labi… — Misters Batons vilcinājās. Viņam bija pretīga doma ieģērbt savu dēlu vīrieša drēbēs. Ja vien viņš dabūtu ļoti lielu zēna uzvalku, viņš varētu nogriezt to garo, briesmīgo bārdu, sirmos matus nokrāsot brūnus un tādējādi noslēpt pašu ļaunāko, tāpat arī saglabāt kaut ko no pašcieņas — nemaz jau nerunājot par savu stāvokli Baltimoras sabiedrībā.
Taču pēc zēnu nodaļas izmisīgas apskates atklājās, ka jaundzimušajam Batonam neder neviens uzvalks. Misters Batons, protams, visu vainu uzvēla veikalam — tādos gadījumos allaž vainīgs ir veikals.
— Cik vecs, jūs teicāt, ir jūsu zēns? — pārdevējs ziņkārīgi vaicāja.
— Viņam ir .. . sešpadsmit gadu.
— Ak, atvainojiet! Man likās, jūs sacījāt, ka viņš ir sešas stundas vecs. Pusaudžu apģērbi ir blakus nodaļā.
Misters Batons bēdīgs devās tālāk. Tad viņš apstājās un, pēkšņi atplaucis, norādīja ar pirkstu uz apģērbtu manekenu skatlogā.
— Lūk! — viņš iesaucās. — Man vajadzīgs tāds uzvalks, kāds ir manekenam.
Pārdevējs samulsa.
— Bet šis uzvalks nav domāts bērnam, — viņš iebilda. — Tas gan ir bērnu, taču domāts masku ballei. Jūs pats to varētu vilkt mugurā.
— īetiniet, lūdzu, — neatlaidās satrauktais pircējs. — Tāds tieši man ir vajadzīgs.
Pārsteigtais pārdevējs paklausīja.
Atgriezies klīnikā, misters Batons iegāja mazuļu istabā un gandrīz vai mešus aizmeta dēlam saini.
— Te ir tavas drēbes! — misters Batons uzkliedza.
Vecais vīrs attina saini un ziņkārīgi aplūkoja tā saturu.
— Man tās liekas smieklīgas, — viņš žēlojās. — Es negribu, ka mani pataisa par pērtiķi…
— Tu pats mani esi pataisījis par pērtiķi! — misters Batons nikni atcirta. — Tas nekas, ja tu izskatīsies smieklīgs. Velc vien mugurā … vai arī… vai arī es tevi nopēršu. — Izteicis pēdējo vārdu, viņš neveikli norīstījās, tomēr juta, ka pareizo vien izvēlējies.
-— Labi, tēv, — sirmgalvis sacīja ar pārspīlētu cieņu, kā jau bērnam pieklājas. — Tu esi dzīvojis ilgāk, tu visu zini labāk. Darīšu, kā liksi.
Tāpat kā pirmīt, izdzirdis vārdu «tēvs», misters Batons pamatīgi satrūkās.
— Nu, pasteidzies!
— Es jau tā steidzos, tēv!
Kad dēls bija apģērbies, misters Batons ar smagu sirdi noraudzījās viņā. Dēls bija uzvilcis raibas zeķes, sārtas bikses un blūzi ar jostu un lielu, baltu .apkakli. Pār to plīvoja garā, iesirmā bārda, kas sniedzās gandrīz līdz viduklim. Iespaids nebija nekāds labais.
— Uzgaidi!
Misters Batons pakampa klīnikas dzirkles un ar pāris cirpieniem veikli nošķērēja krietnu kumšķi bārdas. Taču pat šis uzlabojums kopiespaidu nepadarīja kaut cik ciešamāku. Pašķidro matu šķipsnas, ūdeņainās acis un apdrupušie zobi, likās, īpaši kontrastēja ar spilgto apģērbu. Misters Batons tomēr ietiepīgi palika pie sava — viņš pastiepa dēlam roku.
— Nāc, ejam! — viņš stingri noteica.
Dēls paļāvīgi saņēma tēva roku.
— Kā tu mani sauksi, tēti? — viņš jautāja trīsošā balsī, kad viņi gāja ārā no mazuļu istabas. — Vai pagaidām tāpat par bērniņu? Kamēr izdomāsi kādu labāku vārdu?
Misters Batons kaut ko noburkšķēja. Pēc tam viņš skarbi atteica:
— Nezinu. Es domāju, ka mēs nosauksim tevi par Metuzālu.