Pat pēc tam, kad jaunpienākušajam Batonu ģimenes loceklim retie mati bija apgriezti un nokrāsoti nedabiski melni, seja noskūta tik pamatīgi, ka spīdēja un laistījās, un viņš pats bija ietērpts zēna uzval- ciņā, ko pašuva pagalam pārsteigtais drēbnieks, pat pēc tam misters Batons bija spiests atzīt, ka viņa pirmdzimtais ir tikai pārpratums. Kaut arī Bendžaminam Batonam — viņš tika nosaukts šādā vārdā, nevis daudz atbilstošākā, taču aizvainojošākā vārdā «Me- tuzālš» — bija no vecuma līka mugura, viņš tomēr bija piecas pēdas astoņas collas garš. Nedz apģērbs, nedz apcirptās, nokrāsotās uzacis nespēja noslēpt to, ka acis bija kļuvušas blāvas, ūdeņainas un nogurušas. Patiesībā jau iepriekš pieņemtā aukle, tikai uzmetusi skatienu, aizmuka no mājas diezgan sašutusi.
Taču misters Batons stingri palika pie sava. Bendžamins bija mazulis, un par mazuli viņam arī jāpaliek. Sākumā misters Batons paziņoja, ja Bendžamins nedzers siltu pienu, viņš vispār nekā nedabūs, taču vēlāk misteru Batonu pierunāja, un pēc zināmas piekāpšanās viņš atļāva dot dēlam maizi, sviestu un pat auzu pārslu putru. Kādu dienu viņš pārnesa mājās grabuli un, sniegdams to Bendžaminam, stingri piekodināja, lai dēls «ar to rotaļājas», taču vecais vīrs rotaļlietu paņēma vienaldzīgi, un tikai šad un tad bija dzirdams, kā viņš to paklausīgi žvadzina.
Taču bija pilnīgi skaidrs, ka grabulis viņam apnika, un, atstāts viens, viņš atrada citļi, daudz patīkamāku laika kavēkli. Piemēram, misters Batons kādu dienu konstatēja, ka iepriekšējā nedēļā izsmēķējis vairāk cigāru nekā jebkad agrāk. Izskaidrojums radās pēc dažām dienām, kad, negaidot iegājis bērnistabā, viņš ieraudzīja, ka tā ietīta vieglā, zilganā dūmakā un Bendžamins ar vainīgu sejas izteiksmi pūlas noslēpt Havannas cigāra galu. Šis atgadījums, protams, bija par iemeslu, lai misters Batons pamatīgi nopērtu Bendžaminu, taču viņš atklāja, ka nav spējīgs to izdarīt. Viņš tikai brīdināja, ka tādējādi dēls var «aizkavēt savu augšanu».
Tomēr misters Batons savu nostāju nemainīja. Viņš joprojām nesa mājās gan alvas zaldātiņus, gan rotaļu vilcieniņus, gan lielus, jaukus drēbes dzīvnieciņus, un, lai ilūzija, kuru viņš bija radījis — vismaz pats sev —, būtu pilnīga, viņš neatlaidīgi prasīja pārdevējam rotaļlietu veikalā, vai «sārtajam pīlēnam nenoies krāsa,, ja bērns to bāzīs mutē». Taču, lai kā tēvs pūlējās, Bendža- minu tas nesaistīja. Viņš mēdza aizlavīties uz apakšējo stāvu un tad, atgriezies bērnistabā ar kādu «Britu enciklopēdijas» sējumu, visu pēcpusdienu to uzmanīgi lasīja, kamēr drēbes gotiņas un klucīši, pamesti novārtā, gulēja uz grīdas. Pret tādu stūrgalvību mistera Batona pūliņiem nebija gandrīz nekādu panākumu.
Baltimorā radītā sensācija sākumā bija milzīga. Nav iespējams noteikt, ko šī nelaime būtu maksājusi Batoniem un viņu radiem sabiedriskajā ziņā, ja pilsoņu kara izcelšanās nebūtu piesaistījusi sitijas uzmanību gluži kam citam. Daži cilvēki, kas vienmēr bijuši pieklājīgi, lauzīja galvu, kā apsveikt vecākus, un beidzot ienāca prātā asprātīga doma — pateikt, ka mazulis līdzīgs savam vectēvam, jo nav iespējams noliegt, ka visiem septiņdesmitgadīgajiem ir vienādas vecuma pazīmes. Misters un misis Batoni bija neapmierināti, un Bendžamina vectēvs jutās pat briesmīgi aizvainots.
Atstājis klīniku, Bendžamins dzīvoja tā, kā uzskatīja par labāku. Pie viņa tika vesti mazi puisēni, un viņš visu pēcpusdienu noņēmās gan ar vilciņiem, gan bumbiņām, un reiz viņam pat gadījās gluži nejauši ar kaķeni izsist virtuves logu; par šo varoņdarbu tēvs slepenībā nopriecājās.
Kopš tā laika Bendžamins iemanījās katru dienu kaut ko sadauzīt, taču visu viņš darīja tikai tāpēc, ka to 11© viņa gaidīja, un pēc dabas viņš bija pakļāvīgs.
Kad Bendžamina vectēva sākotnējais naids bija pārgājis, Bendžamins un šis džentlmenis viens otra sabiedrībā jutās tieši lieliski. Viņi varēja stundām ilgi nosēdēt kopā, šie abi pēc gadiem un dzīves pieredzes tik dažādie cilvēki, un kā seni draugi nenogurdami pārspriest vienus un tos pašus vienmuļos dienas notikumus. Bendžamins jutās daudz brīvāk ar vectēvu nekā ar saviem vecākiem — likās, viņi izturas pret dēlu ar bijību un, par spīti savai valdonīgajai autoritātei, bieži vien, uzrunājot dēlu, sacīja «misters».
Viņš lauzīja galvu, tāpat kā jebkurš cits to darītu, par savu jau kopš dzimšanas nobriedušo prātu un ķermeni. Viņš nemitīgi lasīja medicīnas žurnālus, taču neatrada, ka šāds gadījums būtu jel kad agrāk pieminēts. Paklausīdams tēvam, viņš patiešām mēģināja rotaļāties ar zēniem un šad tad piedalījās mierīgākās spēlēs — futbols viņam likās pārāk straujš, un viņš baidījās salauzt vecos kaulus, kurus pēc tam būtu grūti saaudzēt.
Kad Bendžaminam bija pieci gadi, viņš tika nodots bērnudārzā, kur iemācījās līmēt zaļu papīru uz oranža papīra, darināt raibus pinumus un kartona ripuļīšus. Pildot šos
uzdevumus, Bendžamins parasti iesnaudās, un šis paradums gan kaitināja, gan biedēja jauno skolotāju. Taču, par prieku Bendžaminam, skolotāja viņu nosūdzēja vecākiem, un viņš tika izņemts no skolas. Batonu laulātais pāris stāstīja draugiem, ka Bendžamins ir vēl par mazu skolai.
Kad Bendžamins kļuva divpadsmit gadu vecs, tēvs un māte pie viņa bija jau pieraduši. Nudien, pieradumam ir liels spēks, un vecākiem vairs nelikās, ka viņu bērns nav gluži tāds kā citi bērni — ja nu vienīgi kāda savdabība šad tad lika viņiem to atcerēties. Taču, kad bija pagājušas dažas nedēļas kopš viņa divpadsmitās dzimšanas dienas, Bendžamins, ieskatījies spogulī, atklāja, vai vismaz iedomājās, ka ir atklājis, kaut ko pārsteidzošu. Vai nu acis viņu viļ, vai arī mati, kaut arī krāsoti, šajos nedaudzajos mūža gados no sirmiem patiesi pārvērtušies par tēraudpelēkiem. Vai citkārt krunku izvagotā seja arī nav kļuvusi gludāka? Vai āda nav kļuvusi veselīgāka, elastīgāka un pat iesārta, it kā to būtu skāris ziemas sals? To viņš nevarēja pateikt. Viņš vienīgi zināja, ka mugura viņam vairs nav līka un veselība salīdzinājumā ar pašām pirmajām dzīves dienām arī uzlabojusies.
«Vai tas varētu būt?…» viņš pie sevis nodomāja vai, pareizāk, tik tikko uzdrīkstējās domāt.
Bendžamins devās pie tēva,
— Es esmu jau pieaudzis, — viņš apņēmīgi paziņoja, — un gribu valkāt garas bikses.
Tēvs, mazliet pavilcinājies, beidzot sacīja:
•— Nezinu gan. Garas bikses parasti valkā no četrpadsmit gadiem, bet tev ir tikai divpadsmit.
— Bet tev taču jāpiekrīt, — Bendžamins iebilda, — ka es esmu pārāk liels savam vecumam.
Tēvs noraudzījās Bendžaminā prātodams.
— Es par to neesmu gluži pārliecināts, — viņš sacīja. — Es biju tikpat liels kā tu, kad man bija divpadsmit gadu.
Tas neatbilda patiesībai — Rodžers Batons tikai bija nolēmis cieši ticēt, ka dēls ir normāls.
Galu galā viņi vienojās. Bendžaminam joprojām vajadzēja krāsot matus. Viņam arvien un arvien vajadzēja rotaļāties ar sava vecuma zēniem. Viņš nedrīkstēja valkāt acenes un rādīties uz ielas ar spieķi rokā. Kad Bendžamins šais punktos bija piekāpies, viņam savukārt tika atļauts uzvilkt pirmo uzvalku ar garām biksēm . ..