Par Bendžamina Batona dzīvi laika posmā starp viņa divpadsmito un divdesmit pirmo dzīvības gadu man nav daudz ko stāstīt. Pie
tiek pieminēt, ka tie bija normālas atpakaļ- augšanas gadi. Kad Bendžaminam bija astoņpadsmit, viņš izskatījās tikpat stalts kā piecdesmitgadīgs vīrs; mati bija kļuvuši biezāki un ieguvuši tumšpelēku nokrāsu; soļi bija noteiktāki, balss vairs nečērkstēja un nedrebēja, pat bija pārvērtusies patīkamā baritonā. Tādējādi tēvs nosūtīja Bendžaminu uz Konektikutu nolikt iestāju pārbaudījumus Jēlas koledžā. Dēls nolika pārbaudījumus un kļuva par pirmā kursa studentu.
Trešajā dienā pēc imatrikulācijas viņš saņēma no koledžas darbveža mistera Hārta paziņojumu iegriezties kancelejā un iepazīties ar lekciju sarakstu. Bendžamins, skatīdamies spogulī, nosprieda, ka matus nepieciešams par jaunu nokrāsot brūnus, taču, pamatīgi pārbaudījis rakstāmgalda atvilktni, konstatēja, ka krāsas pudeles tur vairs nav. Tad viņš atcerējās, ka iepriekšējā dienā bija visu krāsu iztērējis un pudeli aizmetis.
Bendžamins bija neziņā. Pēc piecām minūtēm viņam vajadzēja ierasties kancelejā. Neko nevarēja darīt — bija vien jāiet tādā pašā izskatā. Tā viņš arī darīja.
— Labrīt! — darbvedis laipni sacīja. — Jūs gribat apjautāties par savu dēlu.
— Patiesību sakot, mani sauc Batons … — Bendžamins ierunājās, taču misters Hārts viņu pārtrauca:
— Priecājos jūs redzēt, mister Baton. Es kuru katru brīdi gaidu ierodamies jūsu dēlu.
— Es jau tas esmu! — Bendžamins pēkšņi iesaucās. — Esmu pirmā kursa students.
— Ko?
— Esmu pirmā kursa students.
— Jūs laikam jokojat.
— Nepavisam ne.
Darbvedis sarauca pieri un paskatījās uz kartiņu savā priekšā.
— Kā tad tā? Šeit ierakstīts, ka misteram Bendžaminam Batonam ir astoņpadsmit gadu.
— Man tieši ir tik daudz gadu, — mazliet piesarcis, paziņoja Bendžamins.
Darbvedis nepacietīgs vēroja viņu.
— Mister Baton, neceriet, protams, ka es jums ticēšu.
Bendžamins nepacietībā smaidīja.
— Man ir astoņpadsmit gadu, — viņš atkārtoja.
Darbvedis bargi norādīja uz durvīm.
— Pazūdiet no šejienes! — viņš sacīja.
— Pazūdiet no koledžas un vispār pazūdiet no pilsētas! Jūs esat bīstams vājprātīgais.
— Man ir astoņpadsmit gadu. Misters Hārts atvēra durvis.
— Ir nu gan iedoma! — viņš iesaucās.
— Cilvēks jūsu gados mēģina iestāties pirmajā kursā. Astoņpadsmit gadu, jūs sakāt? Es dodu jums astoņpadsmit minūšu laika pazust no pilsētas.
Bendžamins Batons cienīgi izsoļoja no kancelejas, un kāds pusducis pēdējā kursa studentu, kas atradās gaitenī, ziņkāri norau- dzijās viņam pakaļ. Pagājis mazliet uz priekšu, Bendžamins pagriezās pret saniknoto darbvedi, kurš arvien vēl stāvēja durvīs, un noteiktā balsī atkārtoja:
— Esmu astoņpadsmit gadu vecs.
Studentu irgošanās pavadīts, Bendžamins
devās projām.
Taču viņam nebija lemts tik viegli atkratīties no studentiem. Kad viņš, skumju nomākts, soļoja uz staciju, viņš pamanīja aiz sevis vairākus pēdējā kursa studentus, vēlāk viņu bija salasījies jau vesels bars, un pēdīgi izveidojās milzīgas studentu masas. Paklīda valodas, ka viens vājprātīgais nolicis iestāju pārbaudījumus Jēlā un mēģinājis uzdoties par astoņpadsmitgadīgu jaunekli. Koledžu bija pārņēmis satraukums. Vīrieši kailām galvām skrēja laukā no auditorijām, futbolisti pārtrauca nodarbības un pievienojās pūlim, profesoru sievas ar steigā uzmauktām cepurēm, saceldamas nevajadzīgu kņadu, klaigādamas nesās pakaļ gājienam, no kura nepārtraukti skanēja dažādas piezīmes, kas bija mērķētas Bendžamina Batona vārīgākajām vietām.
— Vai tikai viņš nav mūžīgais žīds?
— Tādā vecumā labāk vajadzētu iestāties pirmskolā!
— Skatieties, kur iet brīnumbērns!
— Viņš laikam iedomājies, ka te ir nespējnieku patversme!
— Brauc labāk uz Harvardu!
Bendžamins paātrināja gaitu, līdz metās skriešus. Gan viņš tiem parādīs! Viņš aizbrauks uz Harvardu, un tad viņi nožēlos, ka izteikuši šīs neapdomīgās dzēlības!
Ticis drošībā Baltimoras vilcienā, viņš pabāza galvu pa logu un nokliedza:
— Jūs to vēl nožēlosiet!
— Ha-ha! — smējās pēdējā kursa studenti. — Ha-ha-ha!
Tā bija vislielākā kļūda, ko jebkad pielaidusi Jēlas koledža …