1880. gadā Bendžamins Batons kļuva divdesmit gadu vecs un savu dzimšanas dienu atzīmēja, aizejot strādāt pie tēva uz Rodžera Batona un kompānijas metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firmu. Tai pašā gadā viņš sāka «iet sabiedrībā» — tas nozīmēja, ka tēvs ņēma viņu līdzi uz vienu otru deju vakaru. Rodžeram Batonam bija jau piecdesmit gadu, un tēvs un dēls kļuva jo dienas jo draudzīgāki: taisnību sakot, kopš Bendžamins vairs nekrāsoja matus (kas aizvien vēl bija pelēcīgi), viņi abi ar tēvu izskatījās apmēram vienos gados, un viņus varētu noturēt pat par brāļiem.
Kādā augusta vakarā, tērpušies frakās, viņi iekāpa ekipāžā un aizbrauca pie Ševli- niem uz deju vakaru, kas tika rīkots ārpilsētas vasarnīcā. Vakars bija lielisks. Mēness lēja pār ceļu blāvu gaismu, vēlīnie ziedi pļavās dvesa rēnajā gaisā smaržas, ko varēja salīdzināt ar liegiem, tik tikko jaušamiem smiekliem. Cik tālu vien skatiens sniedza, visur zēla zeltīto kviešu lauki, un gaiss šķita tikpat caurspīdīgs kā dienā. Bija gandrīz neiespējami, tik tiešām gandrīz neiespējami nesajūsmināties par dzidrajām debesīm.
— Manufaktūrai ir liela nākotne, — sacīja Rodžers Batons. Viņš bija cilvēks bez jebkādas fantāzijas, un viņa estētiskās jūtas bija vāji attīstītas.
— Veci ļaudis, tādi kā es, vairs nespēj neko jaunu iemācīties, — viņš dziļdomīgi spriedelēja. — Toties jums, jauniešiem, ar jūsu enerģiju un dzīvotspēju priekšā ir liela nākotne.
Jau pa gabalu varēja saskatīt Ševlinu vasarnīcas ugunis, un drīz vien kļuva dzirdama nopūtai līdzīga skaņa, kas neatturami plūda viņiem pretī, — tā varēja būt sērīgā vijoles dziesma vai arī zeltīto rudzu šalkšana mēnesnīcā.
Viņi apstājās aiz grezniem, slēgtiem ratiem, no kuriem tobrīd trausās ārā braucēji. Pirmā izkāpa kāda lēdija, tad vecāks džentlmenis, pēc tam vēl viena jauna lēdija, kas bija skaista kā grēks. Bendžamins pat satrūkās: šķita, ka gandrīz vai ikviens viņa ķermeņa auds un šūniņa sadalās un pārkārtojas.
Pār visu miesu pārskrēja drebuļi, asinis saplūda vaigos un pierē, un ausīs kaut kas nemitīgi džinkstēja. Tā bija pirmā mīlestība.
Meitene bija slaida un trausla, mēnesnīcā viņas mati likās pelnu pelēki, toties verandas sprakšķošajā gāzes gaismā tie šķita medus dzelteni. Ap pleciem viņa bija apņēmusi maigi dzeltenu, ar melniem tauriņiem izrakstītu spāņu mantiļu, viņas pēdas bija kā mirdzošas pogas pie čaukstošās kleitas apmales.
Rodžers Batons pieliecās pie dēla.
— Tā ir jaunā Hildegarde Monkrīfa, ģenerāļa Monkrīfa meita.
Bendžamins vienaldzīgi pamāja ar galvu.
— Jauks radījums, — viņš sacīja bez kādas intereses. Bet, kad nēģerēns bija jau aizvedis ratus prom, Bendžamins piebilda: — Tēt, tu varētu mūs iepazīstināt.
Batoni piegāja pie viesiem, kuru vidū stāvēja mis Monkrīfa. Uzaugusi veco tradīciju garā, viņa zemu palocījās Bendžamina priekšā. Jā, viņš drīkstēja dejot ar meiteni. Viņš pateicās un devās prom vai, pareizāk, — aizstreipuļoja.
Likās, nekad nepienāks brīdis, kad Bendžamins varēs dejot ar meiteni. Kluss un noslēpumains viņš stāvēja, pie sienas atspiedies, un asinskāriem skatieniem vēroja, kā Baltimoras dendiji kaislas apbrīnas pilnām sejām aplido Hildegardi Monkrīfu. Cik gan pretīgi viņi likās Bendžaminam, cik necie- sami sasārtuši! Viņu brūnās, sprogainās vaigu bārdas izraisīja Bendžaminā gandrīz vai gremošanas traucējumus.
Taču, kad pienāca viņa reize dejot un viņi abi ar meiteni aiztraucās pa virpuļgrīdu jaunākā Parīzes valša ritmā, visa greizsirdība un satraukums izgaisa kā pērnais sniegs. Viņš bija kā apburts un juta, ka tikai nupat ir sākusies dzīve.
— Jūs abi ar brāli atbraucāt šurp tieši tai pašā laikā, kad mēs, vai ne? — jautāja Hildegarde, skatīdamās Bendžaminā, un viņas dzidri zilās acis zaigoja kā glazūra.
Bendžamins brīdi vilcinājās. Ja meitene noturējusi viņus abus ar tēvu par brāļiem, vai nebūtu labāk viņai visu izskaidrot? Viņš atcerējās piedzīvojumu Jēlā un nolēma klusēt. Būtu nepieklājīgi, ja viņš runātu pretī lēdijai, un būtu noziegums, ja viņš sabojātu šo lielisko mirkli, pastāstīdams par savu dīvaino izcelšanos. Varbūt vēlāk. Viņš piekrizdams māja ar galvu, smaidīja, klausījās viņā un jutās laimīgs.
— Man patīk vīrieši jūsu gados, — Hildegarde viņam sacīja. — Jaunie puiši ir tik idiotiski. Viņi man stāsta, cik daudz šampanieša viņi dzer koledžā un cik daudz naudas nospēlē kārtīs. Vīrietis jūsu gados prot cienīt sievieti.
Bendžamins gandrīz vai grasījās viņu bildināt — tikai ar pūlēm viņam izdevās apspiest šo vēlēšanos.
— Jūsu vecums ir pats romantiskākais,— viņa turpināja, — piecdesmit gadi. Divdesmit piecos gados vīrietis šķiet pārāk pieredzējis; trīsdesmit gados vīrietis no pārpūlēšanās ir jau novārdzis; četrdesmit gados viņš nododas gariem stāstiem, kurus klausoties izdeg pat vesels cigārs: sešdesmit gados, ak, sešdesmit gados vīrietis ir pārāk tuvu septiņdesmit gadiem, toties piecdesmit gadi ir brieduma gadi. Man patīk piecdesmitgadīgie.
Piecdesmit gadu Bendžaminam likās pats labākais vecums. Viņš kvēli ilgojās būt piecdesmitgadīgs.
— Esmu vienmēr sacījusi, — Hildegarde aizvien vēl runāja, — ka es labāk precos ar piecdesmit gadus vecu vīrieti un lai viņš rūpējas par mani, nekā apprecos ar trīsdesmit- gadīgu un rūpējos par viņu.
Viss pārējais vakars Bendžaminam pagāja kā medainā miglā. Hildegarde dejoia ar viņu vēl divas dejas, un viņi abi atklāja, ka lieliski saprotas visos dzīves jautājumos. Viņi norunāja vizināties kopā nākamajā svētdienā un tad šos pašus jautājumus sīkāk pārrunāt.
Braucot mājās īsi pirms rītausmas, kad dūca jau pirmās bites un vēsajā rasā dzis- dams vēl atspīdēja mēness, Bendžamins pavisam neskaidri apjauta, ka tēvs pārspriež metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firmas lietas.
— … Un kā tu domā, kam lai mēs pievēršamies vēl bez āmuriem un naglām? — vecais Batons jautāja.
— Mīlai, — Bendžamins izklaidīgi atteica.
— Vīlei? — iesaucās Rodžers Batons. — Bet es taču nupat runāju par vīlēm.
Bendžamins apmulsis uzlūkoja tēvu tieši tobrīd, kad austrumu pamalē pēkšņi iegais- mojās debesis un no naktsmiera iztraucētajos kokos griezīgi iesaucās vālodze …