Kad pēc sešiem mēnešiem mis Hildegardes Monkrīfas un mistera Bendžamina Batona saderināšanās kļuva visiem zināma (es saku «kļuva visiem zināma», jo ģenerālis Monkrīfs pavēstīja, ka viņš labāk nodurtos pats ar savu zobenu nekā paziņotu to), satraukums Baltimoras sabiedrībā sasniedza kulmināciju. Gandrīz jau aizmirstais nostāsts par Bendžamina dzimšanu atkal tika atgādināts un izplatījās vēja spārniem, iegūdams dēkainu, neticamu pieskaņu. Ļaudis melsa dažādi, — gan ka Bendžamins patiesībā ir Rodžera Batona tēvs, gan arī ka viņš ir Rodžera brālis, kas nosēdējis cietumā četrdesmit gadu, gan ka viņš ir pārģērbies Džons Vilkss Būts [5] un, visbeidzot, ka viņam no pieres spraucas ārā divi mazi radziņi.
Ņujorkas laikrakstu svētdienas pielikumi, aprakstot šo notikumu, pievienoja klāt aizrautīgus attēlus, kuros Bendžamina Batona galva bija pielikta gan pie zivs, gan arī čūskas rumpja, gan pie pamatīgas taures. Laikrakstos Bendžamins tika dēvēts par noslēpumaino cilvēku no Merilendas. Taču patieso notikumu, kā parasts, zināja tikai daži.
Taču visi bija vienis pratis ar ģenerāli Monkrīfu, ka tas ir «noziegums», ja apburoša meitene, kas varētu apprecēties ar jebkuru Baltimoras švītu, metas rokās tādam vīrietim, kuram neapšaubāmi ir jau piecdesmit gadu. Veltīgi misters Rodžers Batons Baltimoras avīzē «Blaze» lieliem burtiem publicēja sava dēla dzimšanas apliecību. Neviens tai neticēja. Vajadzēja tikai paskatīties uz Bendžaminu, lai viss būtu skaidrs.
Taču tie divi, kurus šis notikums skāra visvairāk, par sevi nemaz nešaubījās. Tā kā daudzie nostāsti par Hildegardes līgavaini bija melīgi, viņa ietiepīgi atteicās ticēt arī patiesībai. Veltīgi ģenerālis Monkrīfs pūlējās meitai uzsvērt, ka vislielākā mirstība ir starp piecdesmit gadu veciem vīriešiem vai vismaz starp vīriešiem, kas izskatās pēc piecdesmitgadīgiem; veltīgi viņš centās iestāstīt, cik nedroša ir metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firma. Hildegarde bija izvēlējusies precēt vīrieti brieduma gados, un to viņa arī darīja …
Hildegardes Monkrlfas draugi bija kļūdījušies vismaz vienā punktā. Metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firma zēla pārsteidzoši. Piecpadsmit gados, no Bendžamina Batona apprecēšanās 1880. gadā līdz viņa tēva aiziešanai pensijā 1895. gadā, ģimenes bagātība bija divkāršojusies, un tas pa lielākajai daļai bija firmas jaunākā biedra nopelns.
Nav nozīmes runāt par to, ka Baltimora beidzot uzņēma šo pāri savā klēpī. Pat vecais ģenerālis Monkrīfs samierinājās ar znotu pēc tam, kad Bendžamins bija iedevis viņam naudu «Pilsoņu kara vēstures» divdesmit sējumu izdošanai, jo deviņi ievērojami izdevēji līdz šim bija atteikušies laist to klajā.
Bendžaminā pašā piecdesmit gadi izraisīja lielas pārmaiņas. Viņam pat likās, ka asinis dzīslās sāk pulsēt straujāk. Viņam patika rītos agri celties, drošiem soļiem iet pa dzīvajām, saules pielietajām ielām un nenogurstoši nodoties āmuru un naglu iekraušanai kuģos. 1890. gadā viņš izpildīja savu slaveno komerciālo darījumu; viņš ierosināja, lai visas naglas, ar kurām tiek aiznaglotas kastes naglu pārvadāšanai ar kuģiem, kļūst par kuģniecības flotes īpašumu. Šo ierosinājumu, kas kļuva par likumu, pieņēma augstākais tiesnesis Fosails, līdz ar to
Rodžera Batona un kompānijas metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firma ietaupīja katru gadu vairāk nekā septiņus simtus naglu.
Turklāt Bendžamins konstatēja, ka viņu aizvien vairāk sāk saistīt dzīves jautrā puse. Par viņa augošo tieksmi pēc izpriecām liecina arī tas, ka viņš bija pirmais cilvēks Baltimorā, kuram piederēja automobilis un kurš prata to vadīt. Satiekot Bendžaminu uz ielas, draugi skaudīgi noraudzījās viņa veselīgajā un dzīvespriecīgajā sejā.
— Viņš, liekas, ar katru gadu kļūst jaunāks, — draugi parasti piebilda.
Rodžers Batons, jau sešdesmit gadus vecs vīrs, sākumā dēlu nebija pienācīgi saņēmis, toties tagad izpirka savu vainu, piešķirdams tam tādu godu, ko varēja salīdzināt vienīgi ar zemošanos.
Bet tagad mēs esam nonākuši pie gauži nepatīkama jautājuma, un būtu labi, ja varētu cik iespējams ātri tikt tam pāri. Proti, Bendžamins uztraucās par to, ka sieva viņu vairs nesaistīja.
Tai laikā Hildegardei bija jau trīsdesmit pieci gadi un četrpadsmit gadu vecs dēls Rosko. Laulības dzīves sākumā Bendžamins sievu bija dievinājis. Taču gadi steidzās, un Hildegardes medus dzeltenie mati bija kļuvuši nepievilcīgi tumši, zilās acis, kas agrāk bija zaigojušas kā glazūra, tagad ieguvušas lētu māla trauku blāvumu, bez tam un galvenokārt viņa pati bija kļuvusi pārāk nemainīga savos ieradumos, pārāk lēnīga, pārāk pašapmierināta, pārāk mierīga un pārāk mērena savās tieksmēs. Būdama vēl līgava, Hildegarde bija tā, kas vienmēr «vilka» Bendžaminu uz dejām un piknikiem, turpretim tagad viņi bija mainītās lomās. Viņa gan gāja sabiedrībā ar Bendžaminu, taču bez jebkādas sajūsmas, jo viņu jau bija pārņēmis tas mūžīgais kūtrums, kas mūsos sāk mājot kādā dienā un tā arī paliek līdz pašam dzīves galam.
Bendžamina neapmierinātība aizvien pieauga. Kad 1898. gadā sākās spāņu-ameri- kāņu karš, mājas Bendžaminu saistīja tik maz, ka viņš nolēma iestāties armijā. Ar firmas atbalstu viņš ieguva kapteiņa pakāpi un izrādījās tik piemērots šim postenim, ka tika paaugstināts par majoru un beidzot par apakšpulkvedi tieši tai dienā, kad piedalījās slavenajā uzbrukumā Sanhuana kalnam. Viņš tika tur viegli ievainots un saņēma par to medaļu.
Bendžamins bija tā pieķēries darbīgajai un trauksmainajai armijas dzīvei, ka nepavisam negribēja no tās šķirties, taču pienākums pret firmu lika viņam atstāt karadienestu un doties mājup. Pūtēju orķestris sagaidīja viņu stacijā un pavadīja līdz pašai mājai.
Hildegarde, mādama ar lielu zīda karogu, sagaidīja Bendžaminu verandā, un, kad viņš skūpstīja sievu, viņš izbijies juta, ka šie trīs gadi ir darījuši savu darbu. Hildegarde bija četrdesmit gadu veca, un viņai matos jau stīgoja viens otrs sirms pavediens. Šis fakts Bendžaminu nomāca.
Uzgājis augšā savā istabā, viņš ielūkojās pazīstamajā spogulī, tad, piegājis tuvāk, ar bažām sāka pētīt seju, pēc brīža salīdzinādams to ar fotoattēlu, kas tika uzņemts īsi pirms kara.
— Ak dievs! — viņš skaļi iesaucās. Atpakaļ augšanas process turpinājās. Par to nebija vairs nekādu šaubu — tagad viņš izskatījās pēc trīsdesmitgadīga. Viņš nepriecājās, drīzāk gan uztraucās par to, ka kļūst jaunāks. Līdz šim viņš bija cerējis, ka reiz pienāks brīdis, kad viņa izskats atbildīs nodzīvotajiem gadiem un visas dīvainības, kas bija sākušās pēc viņa piedzimšanas, izzudīs. Viņš nodrebēja. Paša liktenis viņam šķita šausmīgs un neticams.
Kad Bendžamins nokāpa lejā, Hildegarde viņu jau gaidīja. Viņa likās par kaut ko saīgusi, un viņš iedomājās, vai tikai sieva beidzot nav aptvērusi, ka te kaut kas nav kārtībā. Ar pūlēm viņam izdevās mazināt saspīlējumu viņu starpā, pie pusdienu galda
uzsākot sarunas par šo tematu, pēc viņa domām, taktiskā veidā.
— Visi saka, — viņš bezrūpīgi ierunājās, — ka es izskatoties jaunāks nekā jebkad agrāk.
Hildegarde nicīgi uzlūkoja viņu un pavīpsnāja.
— Vai tu domā, ka ar to būtu jālielās?
— Es nepavisam nelielos, — viņš neveikli taisnojās.
Viņa atkal pavīpsnāja.
— Ir nu gan iedoma, — viņa noteica un pēc brīža piebilda: — Man šķiet, ka tev ir visas iespējas to izbeigt.
— Kā gan es to varētu? — viņš noprasīja.
— Es nedomāju ar tevi strīdēties, — viņa attrauca. — Bet visu var darīt divējādi — pareizi un nepareizi. Ja tu esi nolēmis būt citāds nekā pārējie, diez vai es varēšu tev ko līdzēt, taču man patiesi tas neliekas sevišķi saprātīgi.
— Bet, Hildegard, es tur nekā nevaru darīt.
— Vari gan. Tu tikai esi ietiepīgs. Tev vienīgi negribas būt tādam kā citi. Tu vienmēr tāds esi bijis un tāds arī paliksi. Taču padomā tikai, kas būtu, ja visi rīkotos tā kā tu — kāda gan būtu pasaule?
Tā kā uz šo iebildumu nevarēja neko prātīgu atbildēt, Bendžamins klusēja, un no šī brīža plaisa starp viņiem kļuva arvien lielāka. Interesanti, ar ko gan sieva bija spējusi viņu savaldzināt?
Nesaskaņas vēl padziļinājās, kad viņš pārliecinājās, ka, sākoties jaunajam gadsimtam, alkas pēc izpriecām ir kļuvušas aizvien spēcīgākas. Baltimoras sitijā nenotika neviens sarīkojums, kurā nepiedalītos arī Bendžamins,— un vakars viņam pagāja gan dejojot ar visdaiļākajām jaunajām precētajām sievietēm, gan tērzējot ar visvairāk aplidotajām jaunajām meitenēm, un viņu sabiedrība Bendžaminam likās apburoša, turpretim viņa paša sieva, visa ļaunuma iemiesojums, sēdēja starp jauno meiteņu pavadonēm, veltīdama vīram gan nosodoši augstprātīgu, gan pavisam nopietnu, mulsu, pārmetošu skatienu.
— Paskatieties, — ļaudis parasti sacīja. — Cik žēl! Tāds jauns cilvēks un saistīts ar četrdesmit piecus gadus vecu sievieti. Viņš droši vien ir gadus divdesmit jaunāks par savu sievu.
Šie cilvēki bija aizmirsuši — jo cilvēki- allaž aizmirst —, ka jau 1880. gadā viņu mātes un tēvi bija ievērojuši šo pašu nesaderīgo pāri.
Bendžamina augošo nepatiku pret mājām mazināja viņa plašais interešu loks. Viņš sāka spēlēt golfu un guva lielus panākumus. Viņš nodevās arī dejošanai: vienu gadu viņš tika uzskatīts par angļu valša lietpratēju, otru gadu viņš iemantoja kvikstepa speciālista godu, un vēl pēc gada viņa dejoto
tango apskauda visi jaunie cilvēki Balti- morā.
Bendžamina sabiedriskā darbība, protams, zināmā mērā traucēja viņam darbu firmā, bet, tā kā viņš bija vaiga sviedros jau divdesmit gadu nostrādājis metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firmā, viņš uzskatīja, ka drīz varēs nodot to dēlam Rosko, kas nesen bija beidzis Harvarda universitāti.
Taisnību sakot, viņus abus ar dēlu bieži vien jauca. Tas Bendžaminam patika: viņš drīz aizmirsa slepenās bailes, kas viņu bija pārņēmušas pēc atgriešanās no spāņu-ame- rikāņu kara, un tagad bērnišķīgi priecājās par savu izskatu. Tomēr bija arī kāds rūgts piliens šai prieka kausā — viņš negribēja rādīties ar sievu sabiedrībā. Hildegardei tolaik bija turpat vai piecdesmit gadu, un, viņu ieraugot, Bendžamins jutās gauži muļķīgi .. .