i daļa GAISA KUĢIS
Mēģiniet iedomāties mazu, bites šūnai līdzīgu astoņstūrainu telpu bez loga, bez spuldzes, tomēr maigas gaismas piestarotu. Tai nav arī nekādu ventilācijas sprauslu, taču gaiss ir svaigs. Un, lai arī neredz neviena mūzikas instrumenta, brīdī, kad sākas stāsts, telpa melodiski san. Istabas vidū atrodas atpūtas krēsls un pie tā — lasāmā pults, vairāk nekādu citu mēbeļu nav. Atpūtas krēslā sēž ļumīgs savīstījies stāvs — pēdas piecas gara sieviete, bāla kā piepe. Šī mazā istabiņa pieder viņai.
Atskanēja elektriskais zvans.
Sieviete pieskārās kādam slēdzim, un mūzika apklusa.
«Laikam jāpaskatās, kas tur ir,» viņa nodomāja un iekustināja krēslu, kuru, tāpat kā mūziku, darbināja mehānisms. Krēsls aizslīdēja uz istabas otru pusi, kur vēl aizvien uzmācīgi skanēja zvans.
— Kas tur ir? — sieviete jautāja saērcinātā balsī, jo, kopš viņa bija sākusi klausīties mūziku, viņu traucēja jau nezin kuro reizi. Sievietei bija vairāki tūkstoši paziņu, jo cilvēku savstarpējie sakari savā ziņā bija milzīgi paplašinājušies.
Bet, tikko sieviete ieklausījās, bālā seja sagrumbojās smaidā, un viņa teica:
— Labi, labi. Parunāsimies, es tūlīt izolē- šos. Domāju, ka nākamajās piecās minūtēs nekas sevišķs nenotiks, jo varu ziedot tev ne vairāk kā piecas minūtes, Kuno. Pēc tam man jānolasa lekcija «Mūzika austrāliešu laikmetā».
Sieviete nospieda izolācijas pogu, lai neviens cits nevarētu viņai piezvanīt. Tad izslēdza apgaismes aparātu, un telpa iegrima tumsā.
— Pasteidzies! — viņa atkal jau ērcīgi sauca. — Pasteidzies, Kuno, es šeit tumsā tikai izšķiežu savu laiku.
Tomēr pagāja veselas piecpadsmit sekundes, līdz apaļā plate, kuru viņa turēja rokās, sāka mirdzēt. Pār to noplaiksnīja vāra zila gaisma, kas kļuva tumšāka un pārvērtās pur- pursarkanā, un tad viņa saskatīja sava planētas otrā pusē dzīvojošā dēla atveidu. Arī viņš redzēja māti.
— Cik tu esi gauss, Kuno.
Viņš drūmi pasmaidīja.
•— Izskatās, ka tev patīk slaistīties.
— Es zvanīju tev jau agrāk, māt, bet tu vienmēr biji vai nu aizņemta, vai izolē ju- sies. Man jāpastāsta tev kas svarīgs.
— Kas, dārgo zēn? Saki ātrāk. Kādēļ tu nevarēji to paziņot pa pneimātisko pastu?
— Tāpēc ka labāk gribu pateikt tev to pats. Es vēlos …
— Nu?
— Vēlos, lai tu mani apciemo.
Vašti vēroja dēla seju zilajā platē.
— Bet es taču varu tevi redzēt, — viņa iesaucās. — Ko tad tu vēl gribi?
— Vēlos redzēt tevi tieši, nevis ar Mašīnas starpniecību, — Kuno sacīja. — Es vēlos runāt ar tevi pašu, bez apnikušās Mašīnas.
— Klusē! — māte iesaucās, neskaidru baiļu satraukta. — Tu nedrīksti teikt neko sliktu par Mašīnu.
— Kāpēc ne?
— To nedrīkst neviens.
— Tu runā tā, it kā Mašīnu būtu radījis dievs, — Kuno sašutis sauca. — Es pat ticu, ka tu to pielūdz, kad esi nelaimīga. Neaizmirsti, ka Mašīnu radījuši cilvēki. Izcili cilvēki, tomēr tikai cilvēki. Mašīna nozīmē ļoti daudz, bet ne visu. Šai platē redzu kaut ko līdzīgu tev, taču neredzu tevi pašu. Pa šo telefonu dzirdu kaut ko līdzīgu tavai balsij, tomēr nedzirdu tevi pašu. Tādēļ gribu, lai tu atbrauc un paliec kādu laiciņu pie manis.
Paciemojies, lai mēs varam pārrunāt manas ieceres.
Vašti mēģināja atrunāties, ka esot grūti atlicināt laiku apciemojumam.
— Ar gaisa kuģi tu vari atlidot divās dienās.
— Man nepatīk gaisa kuģi.
— Kāpēc?
— Man ir pretīga šausmīgā, brūnā zeme un jūra, un zvaigznes, kad satumst. Man gaisa kuģī nerodas nekādas domas.
— Man turpretim tās nerodas nekur citur.
— Kādas domas gan var rasties gaisā?
Kuno mirkli klusēja.
— Vai tu neesi ievērojusi četras lielas zvaigznes, kas veido iegarenu figūru, un trīs citu citai tuvu novietotas zvaigznes tās vidū, bet zem šīs figūras vēl trīs zvaigznes?
— Nē. Man nepatīk zvaigznes. Un tev zvaigznes rada domu? Tas ir interesanti. Pastāsti man.
— Man ienāca prātā, ka tās atgādina cilvēku.
— To nu gan es nevaru saprast.
— Četras lielās zvaigznes ir cilvēka pleci un ceļi. Trīs vidējās zvaigznes atgādina jostu, kādas cilvēki kādreiz valkāja, un trīs apakšējās zvaigznes — zobenu.
— Zobenu?
— Cilvēki kādreiz nēsāja zobenu, ar ko nogalināt dzīvniekus un citus cilvēkus.
— Man šī doma neliekas nekas sevišķs,
bet oriģināla gan tā ir. Kad tev tā pirmo reizi ienāca prātā?
— Gaisa kuģī… — Kuno aprāvās, un Vašti šķita, ka dēls izskatās sadrūmis. Viņa par to nebija gluži droša, jo Mašīna nepār- raidīja sejas izteiksmes nianses. Vašti nodomāja, ka Mašīna dod tikai vispārēju priekšstatu par cilvēkiem, priekšstatu, kas pietiekams visiem praktiskiem nolūkiem. Mašīna rīkojas pilnīgi pareizi, ignorēdama vārdos neizsakāmo cilvēku savstarpējo attiecību burvīgumu, ko kāda tagad diskreditēta filozofija bija deklarējusi par cilvēku attiecību īsto būtību, tāpat kā mākslīgo vīnogu ražotāji darīja pareizi, ignorēdami vārdos neizsakāmo dabīgo augļu aromātu. Cilvēku cilts jau sen bija samierinājusies ar kaut kādu «pietiekami labs».
— Bet tā nu ir, — Kuno turpināja, — ka es atkal vēlos redzēt šīs zvaigznes. Tās ir dīvainas zvaigznes. Es vēlos skatīties uz tām nevis no gaisa kuģa, bet gan no zemes, tā, kā uz tām skatījās mūsu senči pirms gadu tūkstošiem. Gribu apmeklēt virszemi.
Dēla vārdi atkal satrieca Vašti.
— Māt, tev jāatbrauc kaut vai tikai tāpēc, lai paskaidrotu man, kas tur ļauns, ja apmeklē virszemi.
— Nekā ļauna jau nav, — viņa savaldījusies atbildēja, — bet nav arī nekā laba. Virszemē ir tikai putekļi un dubļi, nav vairs nekā dzīva, un tev būs jālieto respirators, citādi ārējā gaisa aukstums tevi nogalinās. Arējā gaisā taču uz vietas jāmirst.
— To visu es zinu un, protams, būšu ļoti piesardzīgs.
— Bez tam . . .
— Jā?
Viņa pārdomāja un rūpīgi izvēlējās vārdus, jo dēlam bija īpatns raksturs, bet Vašti gribēja viņu atrunāt no šā pasākuma.
— Tas ir pretrunā ar laikmeta garu, — viņa apgalvoja.
— Vai ar to tu domā — pretrunā ar Mašīnu?
— Savā ziņā jā, taču . . .
Dēla attēls zilajā platē izgaisa.
— Kuno!
Viņš bija izolējies.
īsu mirkli Vašti jutās vientuļa.
Tad viņa ieslēdza gaismu. Gaismas pielietā un elektriskajām pogām nosētā telpa uzmundrināja Vašti. Pogas un slēdži bija visur. Bija pogas, kuras nospiežot varēja pasūtīt ēdienu, mūziku, apģērbu. Bija karstas vannas poga, kuru piespiežot no grīdas iznira rožaina marmora (imitācija) baseins, līdz malām pilns ar siltu, dezodorētu šķidrumu. Bija aukstas vannas poga. Bija poga literatūras pasūtīšanai. Un, protams, slēdži, kas palīdzēja viņai sazināties ar draugiem. Istaba, lai gan tajā gandrīz nekā nebija, atradās saskarē ar visu, kas vien Vašti pasaulē interesēja.
Vašti pasteidzās izslēgt izolāciju, un pēdējo trīs minūšu laikā uzkrātā informācija sagruva pār viņu. Telpu piepildīja zvanu un skaļruņu troksnis. Kādi ir jaunie produkti? Vai viņa var tos ieteikt? Vai pēdējā laikā viņai radušās kādas jaunas domas? Vai var pastāstīt viņai savas domas? Vai viņa būtu ar mieru vienoties par sabiedrisko bērnu namu apmeklēšanu agrāk, teiksim, tieši pēc mēneša?
Lielāko tiesu viņa atbildēja ar īgnumu — īpašību, kas kļuva aizvien izteiktāka šai trako ātrumu laikmetā. Viņa teica, ka jaunie produkti esot briesmīgi. Ka nevarot apmeklēt sabiedriskos bērnu namus, jo viņai esot daudz citu pienākumu. Ka viņai pašai neesot nekādu jaunu domu, bet viņa nupat dzirdējusi kādu domu — četras zvaigznes un vēl trīs zvaigznes vidū atgādinot cilvēku. Viņa gan šauboties, vai šai domai esot kāda vērtība. Tad viņa atvienojās no saviem sarunu biedriem, jo bija laiks lasīt lekciju par austrāliešu mūziku.
Apgrūtinošais paradums cilvēkiem sapulcēties vienkop jau sen bija atmests. Ne Vašti, ne arī viņas klausītāji neatstāja savas istabas. Viņa runāja, sēdēdama savā atpūtas krēslā, un klausītāji, kas tāpat sēdēja savos atpūtas krēslos, varēja gluži labi gan klausīties, gan arī redzēt lektori. Vašti sāka ar humoristisku pārskatu par pirmsmongoļu laikmeta mūziku un tālāk raksturoja lielo dzi.esmu uzplaukumu pēc ķīniešu uzvaras. Lai gan I San-so un Brisbeinas skolas metodes esot svešas un aizvēsturiskas, viņa jūtot (tā viņa teica), ka mūsdienu mūziķiem tomēr būtu vērts ar tām iepazīties: tās esot svaigas un, galvenais, domām bagātas.
Viņas lekciju, kas ilga desmit minūtes, uzņēma atzinīgi. Kad tā beidzās, Vašti un daudzi viņas klausītāji pieslēdzās lekcijai par jūru. Lektors stāstīja, ka no jūras varot gūt jaunas idejas; viņš nesen esot uzlicis respi- ratoru ūn bijis pie jūras. Pēc tam Vašti paēda, parunāja ar draugiem, iegāja vannā, atkal parunāja un pieprasīja gultu.
Gulta nebija viņai pa prātam. Tā bija pārāk liela, viņai labāk būtu patikusi mazāka gulta. Gausties par to nebija jēgas, jo visā pasaulē bija tikai viena izmēra gultas, un, lai tiktu pie citāda izmēra gultas, būtu nepieciešamas pārāk lielas izmaiņas Mašīnā. Vašti izolējās — tas bija nepieciešams, jo pazemē neeksistēja ne diena, ne nakts, — un pārdomāja visu, kas bija noticis pa to laiku, kopš viņa bija pieprasījusi gultu iepriekšējo reizi. Domas? Gandrīz nekādu. Notikumi? Vai Kuno ielūgums bija notikums?
Uz mazās pults pie gultas atradās vienīgā palieka no nekārtīgā grāmatu un papīra laikmeta — grāmata. Tā bija Mašīnas Grāmata ar instrukcijām, kā rīkoties katrā iespējamā gadījumā. Ja kļuva karsti vai auksti, ja gadījās gremošanas traucējumi vai nevarēja atcerēties kādu vārdu, viņa atšķīra Grāmatu un uzzināja, kura poga jānospiež. To bija izdevusi Galvenā Komiteja. Grāmatas greznais iesējums .pilnīgi atbilda laikmeta gaumei.
Sēdēdama gultā, viņa godbijīgi paņēma Grāmatu rokās. Pārlaidusi acis gaišajai telpai, it kā baidoties, ka kāds varētu noskatīties, viņa ir nokaunējusies, ir laimīga nomurmināja: «Ak, Mašīna! Ak, Mašīna!» un pielika Grāmatu pie lūpām. Trīs reizes Vašti to noskūpstīja, trīs reizes nolieca galvu, trīs reizes izjuta pielūgsmes neprātu. Pabeigusi šo rituālu, viņa uzšķīra 1367. lappusi, kurā bija saraksts, kad atiet gaisa kuģi no dienvidu puslodes salas, zem kuras dzīvoja viņa, uz ziemeļu puslodes salu, zem kuras dzīvoja viņas dēls.
Vašti nodomāja: «Nē, nebraukšu, man taču nav laika.»
Viņa izslēdza gaismu un gulēja; pamodās un ieslēdza .gaismu; ēda un apmainījās domām ar draugiem, klausījās mūziku un lekcijas; izslēdza gaismu un gulēja. Virs viņas, zem viņas, visapkārt viņai mūžīgi dūca Mašīna; Vašti to pat nemanīja, jo bija jau piedzimusi ar šo dūkoņu ausīs. Dūcošā Zeme, steidzoties kopā ar viņu cauri klusumam, pavērsa Vašti gan pret neredzamo Sauli, gan pret neredzamajām zvaigznēm. Viņa pamodās un ieslēdza gaismu.
— Kuno!
— Es nerunāšu ar tevi, — viņš teica, — kamēr tu neatbrauksi pie manis.
— Vai tu pēc mūsu sarunas esi apmeklējis virszemi?
Kuno attēls izgaisa.
Vašti atkal meklēja padomu Grāmatā. Bezgala satraukta, visa drebēdama, viņa atšļuka krēslā un pēkšņi izskatījās veca, veca, it kā būtu zaudējusi zobus vai matus. Tad viņa pavirzīja krēslu pie sienas un piespieda kādu reti lietotu pogu. Siena lēnām atvērās. Pa spraugu viņa ieraudzīja tuneli, kas tālumā aizlocījās sāņus, tā ka tā galu nevarēja saskatīt. Ja viņa dotos pie dēla, tad šis būtu ceļa sākums.
Protams, pārvietošanās sistēmu viņa pārzināja visā pilnībā. Tajā nebija nekā noslēpumaina. Viņa izsauks kāru, un tas pa tuneli aizvedīs viņu līdz gaisa kuģu stacijas liftam. Šo satiksmes sistēmu lietoja jau gadiem ilgi, sen pirms Mašīnas ieviešanas visā pasaulē. Pats par sevi saprotams, ka Vašti pazina civilizāciju, kas bija stāvējusi tieši pirms tagadējās. Šī civilizācija bija kļūdījusies, nosakot sistēmas funkcijas, un lietojusi to, lai tuvinātu cilvēkus lietām, bet nevis lai tuvinātu lietas cilvēkiem. Ak, jocīgie senie laiki, kad cilvēki devās kaut kur projām, lai ieelpotu svaigu gaisu, nevis apmainīja gaisu savās istabās! Un tomēr — Vašti baidījās no tuneļa, viņa to nebija redzējusi kopš sava pēdējā bērna piedzimšanas. Tunelis aizlocī
jās tālumā, tomēr ne gluži tā, kā viņa atcerējās; tunelis bija lielisks, tomēr ne gluži tik lielisks, kā bija apgalvojis lektors. Vašti sagrāba briesmīgas bailes no tiešas saskares ar visu, kas atradās ārpus viņas istabas. Viņa atrāvās atpakaļ istabā, un siena atkal aizvērās.
— Kuno, — viņa teica, — es nevaru tevi apmeklēt, es nejūtos labi.
Tai pašā brīdī no griestiem pār viņu nolaidās milzīgs aparāts, viņai mutē automātiski tika iebāzts termometrs, virs sirds automātiski uzlikts stetoskops. Vašti gulēja gluži nevarīga. Viņas pieri glāstīja vēsas kompreses. Kuno bija telegrafējis mātes ārstam.
Tātad arī Mašīnā vēl aizvien šad tad uzvirmoja cilvēcīgas jūtas. Vašti norija zāles, kuras ārsts bija ielicis viņai mutē, un aparāts nozuda atpakaļ griestos. Vašti izdzirda Kuno balsi; dēls apvaicājās par viņas veselību.
— Jūtos jau labāk. — Tad viņa īgni jautāja: — Bet kādēļ tu pats neapciemo mani?
— Tāpēc, ka nevaru atstāt savu istabu.
— Kāpēc?
— Kuru katru brīdi var notikt kas briesmīgs.
— Vai tu tomēr biji virszemē?
— Vēl ne.
— Kas tad ir noticis?
— Ar Mašīnas starpniecību es tev to neteikšu.
Vašti iegrima pārdomās par savu dzīvi.
Viņa atcerējās Kuno bērnību, viņa dzimšanu, ievietošanu sabiedriskajā bērnu namā, savus apciemojumus tur un Kuno viesošanos pie viņas. Šie apciemojumi izbeidzās, kad Mašīna ierādīja dēlam istabu Zemes otrā pusē. Mašīnas Grāmatā bija teikts: «Vecāku pienākumi beidzas ar bērna piedzimšanu.» (422., 327., 483. lpp.) Tiesa gan, Kuno nebija tāds kā citi, īstenībā visi viņas bērni atšķīrās no pārējiem. Galu galā, ja jau dēls tik ļoti vēlas, vajadzētu tomēr saņemties un viņu apciemot. Ko gan tas varētu nozīmēt — «var notikt kas briesmīgs»? Droši vien tās ir tikai jauna cilvēka aplamas iedomas, tomēr būs vien jābrauc. Vašti atkal piespieda reti lietoto pogu, siena atkal atvērās, un viņa atkal ieraudzīja tuneli, kas aizlocījās sāņus un pazuda skatienam. Sažņaugusi rokās Grāmatu, Vašti piecēlās, izmeimuroja uz platformas un izsauca kāru. Siena aiz viņas aizvērās. Ceļojums uz ziemeļu puslodi bija sācies.
Protams, ceļot bija gaužām ērti. Ieradās kārs, un tajā viņa atrada gluži tādus pašus atpūtas krēslus, kāds bija viņas istabā. Pēc viņas signāla kārs apstājās, un Vašti ieten- terēja liftā. Tur atradās vēl kāds pasažieris, pēc daudziem mēnešiem pirmā cilvēciskā būtne, kuru viņa redzēja tieši. Pateicoties zinātnes lielajiem sasniegumiem, zeme visur bija pilnīgi vienāda, un tikai ļoti nedaudzi cilvēki ceļoja. Atrā satiksme, no kuras iepriekšējā civilizācija bija gaidījusi tik daudz, bija pati sevi iznīcinājusi. Kāda jēga ceļot uz Pekīnu, ja tā ir gluži tāda pati kā Šrūsberija? Kāpēc atgriezties Šrūsberijā, ja tā ir gluži tāda pati kā Pekīna? Cilvēki ļoti reti pārvietoja savus ķermeņus, viss viņu nemiers bija koncentrēts dvēselē.
Gaisa kuģu satiksme bija atlieka no iepriekšējā laikmeta.' To saglabāja, jo turpināt gaisa kuģu lidojumus izrādījās vienkāršāk nekā tos pārtraukt vai samazināt reisu skaitu. Tagad satiksmes pakalpojumi stipri pārsniedza iedzīvotāju vajadzības. Pilnīgi tukši gaisa kuģi cits pēc cita pacēlās no Raijes vai Kraistčērčas (es lietoju senos nosaukumus) izejas krāteriem un uzlidoja debesīs, kas ņirbēt ņirbēja no tiem, un tikpat tukši nolaidās dienvidu puslodes piestātnēs. Gaisa satiksme bija tik ērta un tik neatkarīga no laika apstākļiem, ka debesis, vienalga, skaidras vai apmākušās, atgādināja milzīgu kaleidoskopu, kurā periodiski atkārtojas vieni un tie paši raksti. Gaisa kuģis, ar kuru lidoja Vašti, startēja gan saulrietā, gan arī ausmā, taču katru reizi, lidojot pāri Reim- sai, tas turējās cieši blakus gaisa kuģim, kas kursēja starp Helsinkiem un Brazīliju, un katrā trešajā reisā, lidojot pāri Alpiem, tūlīt aiz tā trasi šķērsoja Palermas gaisa flotile. Ne nakts, ne diena, ne vējš, ne vētra, ne plūdi, ne zemestrīce — nekas vairs netraucēja cilvēku. Cilvēks bija savaldījis Levia-
3* 35 tāņu, Visa senā literatūra ar Dabas slavināšanu un bailēm no Dabas tagad izklausījās kā nesakarīgas bērna pļāpas.
Tomēr, kad Vašti ieraudzīja milzīgo kuģa sānu, kas bija kļuvis plankumains ārējā gaisa ietekmē, viņu atkal pārņēma bailes no tiešas saskares ar ārpasauli. Gaisa kuģis nebija gluži tāds kā tas, ko varēja redzēt kinematofotā. Tam bija arī smaka, ne jau sevišķi spēcīga un nepatīkama, tomēr smaka, un pat ar aizvērtām acīm Vašti zinātu, ka šis nepazīstamais priekšmets ir tepat viņas tuvumā. Tad viņai bija jāiet kājām no lifta līdz gaisa kuģim un jāpacieš pārējo pasažieru skatieni. Cilvēkam, kas gāja viņai pa priekšu, nokrita Grāmata. Tas jau nebija nekas sevišķs, tomēr satrauca visus. Ja Grāmata nokrita telpās, grīda to automātiski pacēla, bet eja uz gaisa kuģi nebija tā ierīkota, un svētā Grāmata palika guļot, kur nokritusi. Gājēji apstājās, jo tāds gadījums nebija paredzēts. Un cilvēks nevis pacēla nokritušo Grāmatu, bet gan aptaustīja rokas muskuļus, lai pārliecinātos, kas noticis, ka tie vairs neklausa. Tad kāds tieši, bez Mašīnas palīdzības, ieteicās: «Mēs nokavēsim,» — un visi sakāpa gaisa kuģī, pie tam Vašti nevilšus uzmina Grāmatai.
Gaisa kuģī viņas satraukums vēl pieauga. Iekārtojums bija vecmodīgs un vienkāršs. Bija pat sieviete stjuarte, kurai ceļotāji varēja izteikt savas vēlēšanās. Tiesa, visa kuģa garumā bija rotējoša platforma, tomēr no tās līdz kabīnei bija jāaiziet pašai. Dažas kabīnes biia labākas, dažas — sliktākas, un Vašti nedabūia labāko. Viņai šķita, ka stiu- arte nav rīkojusies godīgi, un viņa drebēja aiz niknuma. Stikla durvis bija aizvērušās, atpakaļ viņa vairs netika. Vestibila galā Vašti redzēia liftu, ar kuru bija pacēlusies augšā. Tagad tas slīdēja gan augšup, gan lejup tukšs. Zem gaiteņiem, kas bija izklāti ar mirdzošām flīzēm, dziļi zemē neskaitāmos stāvos iesniedzās istabas, un katrā sē- dēia, ēda, gulēja vai radīja jaunas idejas cilvēks. Dziļi aprakta šai stropā atradās arī Vašti istaba. Viņai uzmācās bailes.
— Ak, Mašīna! Ak, Mašīna! — Vašti murmināja, glāstīdama Grāmatu, un pamazām nomierinājās.
Tad vestibila sienas, kā tas notiek sapņos, it kā sakusa kopā, lifts izzuda, pamestā Grāmata aizslīdēia pa kreisi un pagaisa, pulētās flīzes aizņirbēja garām kā ūdens straume. Viegls grūdiens, un gaisa kuģis, izniris no tuneļa, pacēlās virs tropu okeāna ūdeņiem.
Bija nakts. Uz brīdi Vašti redzēja Sumat- ras piekrasti, kuru iezīmēja viļņu mirdzuma josla un bāku vainags, kas aizvien vēl izstaroja savu gaismu, lai gan nebija vairs, kam rādīt ceļu. Tad pazuda arī tās, un tikai zvaigznes vēl traucēja Vašti. Zvaigznes nebija nekustīgas, tās šūpojās šurp un turp virs viņas galvas vai ari drūzmējās te vienā, te atkal citā iluminatorā, un šķita, ka nevis gaisa kuģis, bet gan Visums auļo uz priekšu. Un, kā bieži skaidrās naktīs, zvaigznes brīžiem likās aizslīdam tālē, brīžiem sastingstam plaknē; te tās sakārtojās nebeidzamā velvju rindā, kas ietiecās dziļi debesīs, te uzvāzās Zemei virsū kā vāks, kas mūžam slēpj bezgalību no cilvēku acīm. Bet visu laiku tās bija neciešamas. «Vai mēs lidosim tumsā?» pasažieri nikni sauca, un nevīžīgā stjuarte pasteidzās ieslēgt gaismu un aizvilka elastīga metāla aizkarus. Kad būvēja gaisa kuģus, cilvēkos vēl bija dzīva tieksme priekšmetus redzēt tieši. Tāpēc arī kuģī bija milzum daudz logu un iluminatoru, kas tagad tik ļoti apgrūtināja civilizētos un izsmalcinātos pasažierus. Pat Vašti kabīnē pa spraugu aizkarā pavīdēja viena zvaigzne, un pēc pāris, stundu nemierīga miega viņu iztraucēja neierasts mirdzums — rītausma.
Kamēr kuģis traucās uz rietumiem, Zeme vēl ātrāk griezās uz austrumiem, velkot Vašti un viņas ceļabiedrus atpakaļ, pretim Saulei. Zinātne gan spēja paildzināt nakti, tomēr tikai nedaudz, un pārdrošās cerības neitralizēt Zemes diennakts griešanos, kā arī citas, varbūt vēl pārdrošākas cerības bija izgaisušas. Iepriekšējās civilizācijas mērķis bija «iet kopsolī ar Sauli» vai pat apsteigt to. Tādēļ būvēja sacīkšu lidmašīnas, kas sasniedza milzīgu ātrumu un kuras vadīja laikmeta gudrākie cilvēki. Tie lidoja planētai apkārt, tikai apkārt un apkārt, uz rietumiem, uz rietumiem, apkārt un apkārt, un visa cilvēce viņiem aplaudēja. Viss velti. Planēta vēl ātrāk steidzās uz austrumiem, notika drausmīgas avārijas, un Mašīnas Komiteja, tai laikā iegūdama aizvien lielāku varu, izsludināja šādas sacensības par nelikumīgām, nemehāniskām un ar Izstumtību sodāmām.
Par Izstumtību plašāk runāsim tālāk.
Bez šaubām, Komitejai bija taisnība. Tomēr mēģinājumi «uzvarēt Sauli» bija beidzamie, kas vēl pauda cilvēku interesi par debess ķermeņiem vai, pareizāk sakot, vispār kādu interesi par kaut ko. Tā bija pēdējā reize, kad cilvēkus vēl saliedēja doma par kaut kādu spēku ārpus Zemes. Saule uzvarēja, un tomēr ar to beidzās Saules kundzība pār cilvēku domām. Ausma, dienas vidus, krēsla, Zodiaka ceļš — nekas vairs neskāra ne cilvēku dzīvi, ne viņu jūtas. Zinātne nogāja pazemē, lai pievērstos tikai tādām problēmām, par kuru atrisināšanu bija pārliecināta.
Tāpēc Vašti jutās aizvainota, ka viņas kabīnē ielauzušies gaismas rožainie pirksti, un centās sakārtot aizkaru. Taču aizkars nokrita pavisam, un Vašti pa iluminatoru ieraudzīja mazus, rožainus mākonīšus, kas šūpojās uz zilā debesu pamata. Un tad saule, pacēlusies augstāk, iespīdēja tieši kabīnē, pārplūdinot tās sienu ar zeltainas gaismas jūru, kas, viļņodamās kuģa svārstību ritmā, tuvojās aizvien vairāk kā biedējošs paisums. Ja Vašti neuzmanīsies, saules stari skars viņas seju. Drebēdama šausmās, viņa piezvanīja stjuartei. Arī stjuarte sabijās, taču nevarēja neko darīt — aizkaru salabot nebija viņas spēkos. Viņa varēja tikai piedāvāt dāmai citu kabīni.
Cilvēki visā pasaulē bija gluži vienādi, tomēr gaisa kuģa stjuarte, varbūt tādēļ, ka viņai bija īpatnēji pienākumi, mazliet atšķīrās no pārējiem. Stjuartei bieži jāuzrunā pasažieri tieši, un tas bija iespaidojis viņas uzvedību un padarījis viņu parupju. Kad Vašti iekliegdamās centās izvairīties no saules stariem un gandrīz paklupa, stjuarte uzvedās gluži barbariski — pastiepa roku, lai viņu atbalstītu.
— Ko jūs iedrošināties! — pasažiere iesaucās. — Jūs aizmirstaties!
Stjuarte samulsa un atvainojās, ka nebija ļāvusi Vašti nokrist.. Cilvēki cits citu nekad neaizskāra. Pateicoties Mašīnai, šī paraša bija atmiruši.
— Kur mēs pašlaik atrodamies? — Vašti augstprātīgi vaicāja.
— Mēs lidojam virs Āzijas, — stjuarte atbildēja, cenšoties būt pieklājīga.
— Virs Āzijas?
— Lūdzu, piedodiet manu vienkāršo izteiksmes veidu. Esmu pieradusi vietas, kurām lidojam pāri, nosaukt to nemehāniskajos vārdos.
— Ak jā, atceros Āziju. No tās ieradās mongoļi.
— Šeit virszemē reiz atradās pilsēta, kuru sauca par Simlu.
— Vai esat kādreiz dzirdējusi par mongoļiem un Brisbeinas skolu?
— Nē.
— Brisbeina arī atradās virszemē.
— Atļaujiet jums parādīt kalnus šeit pa labi. — Stjuarte atvilka metāla aizkaru. Skatienam pavērās galvenā Himalaju kalnu grēda. — Šos kalnus kādreiz sauca par Pasaules Jumtu.
— Kas par muļķīgu nosaukumu!
— Neaizmirstiet, ka pirms civilizācijas uzplaukuma tie šķita neizdibināma siena, kas sniedzas līdz zvaigznēm. Toreiz ticēja, ka to virsotnēs varot dzīvot tikai dievi.
— Kā gan mēs esam progresējuši! Paldies Mašīnai! — teica Vašti.
— Kā gan mēs esam progresējuši! Paldies Mašīnai! — stāvēdams gaitenī, kā atbalss atkārtoja pasažieris, kas pagājušajā naktī bija pazaudējis Grāmatu.
— Un kas ir tā baltā viela kalnu plaisās?
— Esmu aizmirsusi, kā to sauc.
— Lūdzu, aizvelciet aizkaru, šie kalni man nerosina nekādas domas.
Himalaju ziemeļu kraujas vēl snauda dziļā ēnā, bet Indijas puses nogāzē tikko bija uzvarējusi saule. Meži bija iznīcināti literatūras laikmetā, lai ražotu avīžu papīru, bet
kalnu sniegi vēl aizvien modās, lai mirdzētu rītausmā, un mākoņu lēveri vēl aizvien rāmi klīda gar Kinčinjanga krūtīm. Ielejā varēja saskatīt sagruvušas senās pilsētas, gar kuru sienām lodāja gandrīz izsīkušas upes. To krastos vietām rēgojās mākslīgie krāteri, kas norādīja mūsdienu pilsētu atrašanās vietas. Pāri visai šai ainavai steidzās lidmašīnas, precīzi krustodamas un atkal krustodamas cita citas ceļu un, vairoties no gaisa virpuļiem atmosfēras zemākajos slāņos vai arī šķērsojot Pasaules Jumtu, vienaldzīgi pacēlās augstāk.
— Mēs patiešām esam progresējuši! Paldies Mašīnai! — stjuarte atkārtoja un paslēpa Himalajus aiz metāla aizkara.
Diena garlaicīgi vilkās uz priekšu. Pasažieri sēdēja katrs savā kabīnē, gandrīz vai ar fizisku pretīgumu vairīdamies cits no cita un ilgodamies atkal atrasties pazemē. Ceļotāji pavisam bija kādi astoņi vai desmit, lielākoties jauni vīrieši, kurus no sabiedriskajiem bērnu namiem sūtīja uz viņiem ierādītajām istabām dažādās pasaules malās. Tās bija istabas, kuru iepriekšējie iemītnieki bija miruši. Cilvēks, kuram bija nokritusi Grāmata, atgriezās no Sumatras, uz kurieni bija sūtīts pavairot cilvēku cilti. Tikai Vašti ceļoja pēc pašas brīvas gribas.
Pusdienas laikā viņa otrreiz paskatījās uz zemi. Gaisa kuģis atkal lidoja pāri kādai kalnu grēdai, taču Vašti neko daudz neredzēja, jo bija apmācies. Zem viņas līgojās un saplūda pelēkā masā neskaidras klintis. Klinšu apveidi bija fantastiski, un kāda no tām izskatījās pēc guloša cilvēka.
— Šeit man nerodas galīgi nekādas domas, — Vašti nomurmināja un paslēpa Kaukāzu aiz metāla aizkara.
Vakarā viņa atkal paskatījās laukā. Tagad viņi lidoja pāri ar daudzām sīkām saliņām piekaisītai zeltainai jūrai, kurā iesniedzās arī viena pussala.
— Nav nekādu domu, — Vašti atkārtoja un paslēpa Grieķiju aiz metāla aizkara.
ii daļa LABOŠANAS APARĀTS
Vestibils, lifts, tunelis, platforma, slīdošās durvis — atkārtojas viss, kas Vašti aizbraucot no viņas istabas, tikai otrādā kārtībā, un viņa nonāca dēla istabā. Abas istabas bija tik līdzīgas kā divas ūdens lāses, un Vašti droši varēja apgalvot, ka apciemojums ir gluži lieks. Pogas, slēdži, pults ar Grāmatu, gaiss un tā temperatūra, apgaismojums — viss gluži tāds pats. Un, ja nu beidzot Kuno — miesa no viņas miesas un kauls no viņas kaula — stāvēja cieši blakus, kāds no tā bija labums? Vašti bija pārāk labi audzināta, lai paspiestu dēla roku.
Acis novērsusi, viņa sacīja:
— Te nu es esmu. Ceļojums bija briesmīgs un stipri aizkavēja manu garīgo attīstību. Tas nebija to vērts, Kuno, patiešām nebija vērts. Mans laiks taču ir pārāk dārgs. Mani gandrīz skāra saules gaisma, bez tam sastapu ļoti rupjus cilvēkus. Pie tevis varu palikt tikai dažas minūtes. Pastāsti, ko vēlies man teikt, un tad man tūlīt jādodas atpakaļ.
— Man piedraudēja ar Izstumtību, — Kuno sacīja.
Tagad Vašti paskatījās uz dēlu.
— Man piedraudēja ar Izstumtību, un to es nevarēju tev pateikt ar Mašīnas starpniecību.
Izstumtība nozīmē nāvi. Upuri izved virszemē, atstāj ārējā gaisā, un tas viņu nogalina.
— Pēc pēdējās sarunas ar tevi es biju virszemē. Notika visļaunākais — viņi mani atklāja.
— Bet kāpēc gan tu nevarētu apmeklēt virszemi! — Vašti iesaucās. — Virszemes apmeklējumi taču ir pilnīgi likumīgi, pilnīgi mehāniski. Pret tiem nav nekādu iebildumu. Nesen es to dzirdēju kādā lekcijā par jūru. Jāpasūta tikai respirators un jāizņem Iziešanas atļauja. Domājoši cilvēki gan tā nerīkojas, un es lūdzu arī tevi to nedarīt, tomēr oficiāla aizlieguma apmeklēt virszemi nav.
— Es neizņēmu Iziešanas atļauju.
— Kā tad tu tiki laukā?
— Atradu ceļu pats.
Māte šo teikumu nesaprata, un viņam vajadzēja to atkārtot.
— Atradi ceļu pats? — Vašti čukstēja. — Bet to taču nedrīkst!
— Kāpēc?
Šāds jautājums viņai šķita bezgala nepiedienīgs.
— Tu sāc pielūgt Mašīnu, — Kuno auksti noteica. — Tev šķiet, ka esmu apgrēkojies pret reliģiju, pats atrazdams ceļu uz virszemi. Gluži tāpat domāja arī Komiteja, kad draudēja man ar Izstumtību.
Tas Vašti saniknoja.
— Es nepielūdzu neko! — viņa sašutusi iesaucās. — Esmu progresīvs cilvēks un nedomāju, ka tava rīcība vērstos pret reliģiju, jo tādas reliģijas vispār vairs nav! Mašīna ir iznīdējusi visas kādreizējās bailes un māņticību. Es tikai domāju, ka meklēt pašam ceļu laukā… Bez tam nav taču nekāda ceļa uz virszemi.
— Tā visu laiku domāja.
— Laukā var tikt tikai pa izejas krāteriem, un tad ir nepieciešama Iziešanas atļauja, citas iespējas nav. Tā taču rakstīts Grāmatā.
— Nu tad Grāmata melo, jo es izgāju laukā kājām.
Kuno bija fiziski diezgan spēcīgs.
Šai laikā attīstītus muskuļus uzskatīja par kroplību. Tūlīt pēc piedzimšanas visus bērnus
pārbaudīja, un tos, kuri varētu izaugt nepiedienīgi spēcīgi, tūlīt iznīcināja. Humānisti, ja grib, var par to uztraukties, tomēr nebūtu cilvēcīgi ļaut šai laikā dzīvot stipriniekam. Viņš nekad nespētu būt laimīgs dzīvē, kurai viņu aicinājusi Mašīna. Stiprais nonīktu ilgās pēc kokiem, kuros rāpties, pēc upēm, kurās peldēties, pēc pļavām un kalniem, kur pārbaudīt sava ķermeņa spēkus. Cilvēkam taču jāpiemērojas savai apkārtnei, vai ne? Cilvēces rītausmā vārgos bērnus izlika bojā ejai Taigeta kalnā, tās nokrēslī spēcīgos mazuļus pakļauj Eitanāzijai, lai tikai progresētu Mašīna, lai progresētu Mašīna, lai mūžu mūžos progresētu Mašīna.
— Tu droši vien zini, ka mēs esam zaudējuši telpas izjūtu. Mēs gan sakām «telpa ir iznīcināta», tomēr īstenībā mēs esam iznīcinājuši nevis telpu, bet gan tikai savu izjūtu par telpu. Mēs esam zaudējuši daļu no sevis. Es nolēmu zaudēto atgūt un sāku soļot šurp un turp pa dzelzceļa platformu pie savas istabas. Tikai šurp un turp, kamēr noguru. Un tā es atguvu izpratni par to, kas ir «tuvu» un kas ir «tālu». «Tuvu» ir vieta, līdz kurai es ātri varu aiziet kājām, nevis vieta, līdz kurai mani ātri var aizvest vilciens vai gaisa kuģis. «Tālu» ir vieta, līdz kurai es nevaru ātri aiziet kājām. Izejas krāteris ir «tālu», lai gan ar vilcienu es varu nokļūt līdz turienei trīsdesmit astoņās sekundēs. Cilvēks ir mērs. Tā bija mana pirmā mācība.
Cilvēka kājas ir attāluma mērs, viņa rokas ir mērs tam, ko viņš var iegūt, viņa ķermenis ir mērs visam skaistajam, iekārojamam un stiprajam. Pēc tam es devos jau tālāk. Tas notika toreiz, kad aicināju tevi pirmo reizi, bet tu neatbrauci.
Tu jau zini, ka šī pilsēta ir būvēta dziļi zemē un tikai izejas krāteri sniedzas līdz virszemei. Izstaigājis platformu pie savas istabas, uzbraucu ar liftu nākamajā platformā, izstaigāju to un tāpat pēc kārtas ari visas pārējās, kamēr nonācu visaugstākajā, virs kuras tūdaļ ir zeme. Visas platformas ir pilnīgi vienādas, un, pa tām staigājot, es neko neieguvu, tikai attīstīju savu telpas izjūtu un muskuļus. Laikam ar to arī vajadzēja apmierināties. Tas nebūt nav tik maz, tomēr, staigājot un kaujoties ar dažādām domām, man iešāvās prātā, ka šīs pilsētas būvēja toreiz, kad cilvēki vēl elpoja ārējo gaisu. Tātad jābūt ventilācijas šahtām, kuras toreiz lietoja strādnieki. Es vairs nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par šīm šahtām. Vai tikai visas šīs barības caurules, medicīnas caurules un mūzikas caurules, kuras Mašīna iekārtoja vēlāk, nav sagrāvušas šahtas? Varbūt vēl eksistē to atliekas? Man bija skaidrs, ka, ja izdosies tās atrast, tad tikai pašā pēdējā stāvā. Visur citur bija izlietota katra pēda zemes.
Es tev visu stāstu ļoti īsi, un tāpēc tikai nedomā, ka man nebija bail un ka arī tevis teiktais mani nenomāca. Zināju, ka nav pareizi, nav mehāniski, nav pieklājīgi staigāt pa dzelzceļa tuneli. Es nebaidījos nokļūt uz sliedēm, kur mani varētu sabraukt. Baidījos no kaut kā pavisam cita — izdarīt ko tādu, ko Mašīna nav paredzējusi. Tad teicu pats sev: «Cilvēks ir visa mērs» — un gāju. Un pēc ilgas staigāšanas atradu izeju.
Tuneļi, protams, visi ir apgaismoti. Ar mākslīgo gaismu ir apgaismots viss, izņēmums ir tumsa. Un tāpēc, ieraugot flīzēs tumšu caurumu, sapratu, ka tas ir izņēmums, un kļuvu līksms. Iebāzu caurumā tikai roku — sākumā vairāk nevarēju — un sajūsmināts pavicināju to. Pēc tam izkustināju vēl vienu flīzi, iebāzu caurumā arī galvu un kliedzu tumsā: «Es iešu, es tomēr iešu!», un manu kliedzienu atbalsoja bezgalīgie gaiteņi. Man šķita, ka dzirdu sen mirušo strādnieku garus, kuri toreiz katru vakaru atgriezās zvaigžņu gaismā un pie savām sievām. Un visas iepriekšējās paaudzes, kas bija dzīvojušas virszemē, man atsaucās: «Tu tomēr nāksi, tu nāksi!»
Kuno apklusa, un, lai gan Vašti šķita, ka dēls ir liels aplamis, viņa pēdējie vārdi tomēr aizkustināja. Nesen Kuno bija lūdzis atļauju kļūt par tēvu, un Komiteja lūgumu bija noraidījusi. Viņš nebija tāds cilvēks, ar kuru Mašīna vēlētos turpināt cilvēku cilti.
— Tad garām pabrauca vilciens. Es biju paslēpis galvu un rokas caurumā, un tas
tikai viegli skāra mani. Vienai dienai biju izdarījis pietiekami daudz, tādēļ uzrāpos atpakaļ uz platformas, nobraucu lejā ar liftu un pasūtīju gultu. Ai, kādus sapņus es redzēju! Un tad es atkal aicināju tevi, un tu atkal atteicies nākt.
Vašti pakratīja galvu un teica:
— Tā nevajag. Nerunā par tik briesmīgām lietām. Es esmu tik nelaimīga. Kā gan tu vari atteikties 110 civilizācijas!
— Es taču esmu atguvis telpas izjūtu, un tad cilvēks nespēj palikt mierā. Nolēmu iekļūt dobumā un uzkāpt pa šahtu augšā. Sāku vingrināt rokas. Katru dienu nodarbojos ar jocīgiem vingrinājumiem, kamēr sāka sāpēt muskuļi. Es varēju jau labu brīdi noturēties, pakarinājies rokās, kā arī ilgāku laiku noturēt izstieptās rokās spilvenu. Tad es pasūtīju respiratoru un devos ceļā.
Sākumā bija pavisam viegli. Cementējums bija sabirzis, un es ātri vien izkustināju vēl dažas flīzes un iekāpu tumsā. Un mirušo senču gari mani uzmundrināja. Es pats īsti labi nesaprotu, ko ar to domāju. Es tikai stāstu tev, ko jutu. Pirmo reizi nojautu, ka tas, ko daru, ir protests pret mūsu sabiedrības pagrimumu un ka, tāpat kā sen mirušie palīdz man, es cenšos palīdzēt tiem, kas vēl nav piedzimuši. Es jutu, ka pastāv kaut kas patiesi cilvēcisks, kam nav vajadzīga nekāda čaula. Kā lai tev to izskaidroju? Man likās, ka īstenībā cilvēki ir kaili, visas šīs
caurules, pogas un mehānismi nenāk pasaulē kopā ar mums un, arī aizejot no dzīves, mēs neņemsim tos līdzi. Pat mūsu dzīves laikā tie nav pats galvenais. Ja es būtu spēcīgāks, es norautu visu apģērbu un dotos virszemē, ārējā gaisā, kails. Bet to es nevaru atļauties, visa mana paaudze nevar to atļauties. Un tā nu es rāpos augšup ar savu respiratoru, higiēnisko apģērbu un diētiskajām tabletēm! Labāk tā nekā nemaz.
Tur bija no kāda seno laiku metāla izgatavotas kāpnes. Gaisma no platformas krita uz to zemākajiem pakāpieniem, un es redzēju, ka no piegružotā šahtas dibena tās tiecas stāvus augšup. Droši vien mūsu senči, būvējot šo pilsētu, skraidīja pa tām augšup un lejup desmitiem reižu dienā. Kāpjot pa tām, cauri maniem cimdiem dūrās asas šķautnes un rokas sāka asiņot. Gaisma palīdzēja man tikai īsu brīdi, tad bija tikai tumsa un — tas bija vēl ļaunāk —, klusums, kas sāpīgi griezās man ausīs. Mašīna dūc! Vai tu to zini? Tās dunoņa iespiežas mūsu asinīs un, iespējams, var vadīt pat mūsu domas. Kas gan to zina! Es sāku atbrīvoties no Mašīnas varas. Tad man iešāvās prātā: «Šis klusums nozīmē, ka es rīkojos nepareizi.» Tomēr klusumā saklausīju balsis, un atkal tās mani drošināja. — Kuno iesmējās. — Tas man bija nepieciešams, jo nākamajā mirklī es pret kaut ko sadauzīju galvu.
Vašti nopūtās.
— Biju nokļuvis pie viena no pneimatiskajiem aizvariem, kas pasargā mūs no ārējā gaisa. Var būt, ka tu esi tos redzējusi gaisa kuģī. Atrados elles tumsā, manas kājas turējās uz neredzamiem pakāpieniem, manas rokas bija ievainotas. Pats nesaprotu, kā to pārdzīvoju, tomēr balsis vēl aizvien mani uzmundrināja, un es taustījos pēc aizslēga. Šķiet, ka aizvars bija kādas astoņas pēdas šķērsgriezumā. Iztaustīju to, cik tālu spēju aizsniegt. Tas bija pilnīgi gluds. Aiztaustīju gandrīz līdz pašam centram, tomēr nevarēju to sasniegt, roka bija par īsu. Tad man likās, ka kāda balss saka: «Lec! Tas ir to vērts! Var būt, ka centrā ir rokturis un tu to satversi, tad tu nokļūsi pie mums pats pa savu ceļu. Un, ja roktura tomēr nebūs un tu nokritīsi un sašķīdīsi gabalos, arī tad tu neko nezaudēsi — arī tad tu nokļūsi pie mums pats pa savu ceļu.» Es lēcu. Tur bija rokturis, un …
Kuno apklusa. Mātes acis pieplūda asarām. Viņa saprata, ka Kuno ir likteņa apzīmogots. Ja viņš nebija aizgājis bojā šodien, tad aizies bojā rīt. Šādam cilvēkam nebija vietas pasaulē. Vašti juta gan žēlumu, gan pretīgumu un kaunējās, ka dzemdējusi tādu dēlu. Viņa, kas allaž bijusi tik cienījama un kam vienmēr bijis tik daudz domu. Vai Kuno patiešām bija tas pats mazais zēns, kuru viņa bija mācījusi apieties ar pogām un slēdžiem, kuru pirmā bija mācījusi lasīt
Grāmatu? Pat pūkas, kas izķēmoja viņa virslūpu, liecināja par slieksmi uz mežonību. Un Mašīna necietīs nekādu atavismu.
— Tur bija rokturis, un es to satvēru. Apdullis es karājos virs dziļās tumsas un vēl sadzirdēju dunoņu kā pēdējo čukstu gaistošā sapnī. Viss, par ko kādreiz biju interesējies, visi cilvēki, ar kuriem biju sarunājies pa caurulēm, tagad man nozīmēja bezgala maz. Pa to laiku rokturis pagriezās. Mana ķermeņa svars bija kaut ko iedarbinājis, es sāku lēni griezties, un tad . ..
Es nemaz neprotu to izstāstīt. Gulēju ar seju pret sauli. No deguna un ausīm man plūda asinis. Dzirdēju briesmīgu dārdoņu. Aizvars, pie kura biju turējies, bija vienkārši izgrūsts no pazemes, un gaiss, ko izgatavojam lejā, izplūda pa atveri ārējā gaisā. Tas šļācās laukā kā strūklaka. Es aizrāpoju atpakaļ pie tā, jo ārējais gaiss man sagādāja sāpes, un aizgūtnēm tvēru mākslīgo gaisu no strūklas malas. Mans respirators bija aizsviests diezin kur, drānas saplēstas. Es vienkārši pieliku muti cieši pie atveres malas un elpoju, kamēr asiņošana aprima. Tu nemaz nespēj iedomāties, cik viss bija dīvaini. Šī le- jiņa — par to es pastāstīšu vēlāk—, ne visai spilgtā saule, kas spīdēja cauri gabalainiem mākoņiem, miers, bezrūpība, telpas izjūta un rūcošā mākslīgā gaisa strūkla, kas brāzmoja gar manu vaigu! Drīz vien ieraudzīju arī savu respiratoru lēkājam augšup un lejup gaisa strāvā augstu virs manas galvas uti vēl augstāk gaisā milzum daudz gaisa kuģu. Bet neviens jau nekad neskatās laukā no gaisa kuģa, un mani arī nevarētu no tā dabūt rokā. Te nu es gulēju kā uz sēkļa izmests. Saule mazliet iespīdēja šahtā, un es redzēju kāpņu augšgalu, taču aizsniegt tās man nebija nekādu cerību. Vai nu gaisa strāva mani izsviestu atkal atpakaļ, vai arī es iekristu iekšā un nosistos. Es varēju tikai gulēt zālē, tvert mākslīgo gaisu un laiku pa laikam palūkoties apkārt.
Es zināju, ka atrodos Veseksā, jo pirms došanās ceļā biju pacenties noklausīties lekciju par šo tematu. Veseksa atrodas virs istabas, kurā pašlaik sarunājamies. Kādreiz tā bijusi ievērojama valsts. Tās karaļi pārvaldījuši visu dienvidu piekrasti no Andreds- valdas līdz Kornvolai. Straujā Vensdeika, steigdamās pa augstieni, aizsargājusi Ve- seksu no ziemeļiem. Lektors pastāstīja tikai par Veseksas tapšanu, tā ka nezinu, cik ilgi tai bijusi starptautiska nozīme. Šīs zināšanas jau arī man neko nedotu. Patiesību sakot, pagaidām es varēju tikai smieties. Te nu es gulēju, blakus man atradās pneimatiskais aizvars, respirators lēkāja virs manis, bet visi trīs mēs bijām gūstekņi ar zāli apaugušā un paparžu ieskautā ielejā.
Tad Kuno kļuva atkal nopietns.
— Man bija laimējies, ka atrados ielejā. Mākslīgais gaiss nosēdās atpakaļ zemē un piepildīja ieleju tā, kā ūdens piepilda bļodu, un es varēju rāpot apkārt. Tad es piecēlos. Katru reizi, kad gribēju uzkāpt augstāk, man bija jāelpo jaukts gaiss, kurā tomēr pārsvarā bija kaitīgais ārējais gaiss. Tas vēl nebija pārāk ļauni, savas tabletes es nebiju pazaudējis un visu laiku jutos dīvaini jautrs. Mašīnu es pilnīgi aizmirsu. Mana vienīgā vēlēšanās bija nokļūt augšā, kur auga papardes, un paskatīties, kas atrodas aiz pakalniņa.
Rāpos augšā pa nogāzi. Tomēr jaunais gaiss vēl aizvien bija man par stipru, un es novēlos atpakaļ lejā, tikai uz brīdi pamanījis kaut ko neskaidru, pelēku. Saule taisījās rietēt, un es atcerējos, ka tā atrodas Skorpiona zvaigznājā. Arī to biju noklausījies lekcijā. Ja atrodies Veseksā un saule ir Skorpiona zvaigznājā, tad pēc iespējas jāpasteidzas, jo tumsa iestājas ļoti strauji. (Ta bija pirmā un vienīgā un droši vien paliks arī pēdējā derīgā informācija, ko ieguvu, klausoties lekcijas.) Sāku izmisīgā steigā elpot jauno gaisu un centos aiziet pēc iespējas tālāk no sava gaisa dīķa. Ieplaka pildījās ar gaisu ļoti lēni. Brīžiem man šķita, ka gaisa strūklai vairs nav sākotnējā spēka. Likās, ka mans respirators dejo jau daudz tuvāk zemei, rūkoņa kļuva klusāka.
Kuno pārtrauca stāstījumu.
— Man šķiet, ka tas tevi nemaz neinteresē. Pārējais tevi interesēs vēl mazāk. Manā stāstā nav nekādu domu, un es nožēloju, ka apgrūtināju tevi un ataicināju šurp. Mēs esam pārāk dažādi, māt.
Vašti lūdza, lai dēls turpina savu stāstu.
— Bija jau vakars, kad uzkāpu augšā pa nogāzi. Saule bija jau gandrīz pazudusi aiz apvāršņa, un es vairs lāgā nevarēju apskatīt apkārtni. Tu tikko lidoji pāri Pasaules Jumtam, un tev nebūs interesanti klausīties par nelielajiem kalniem, kurus redzēju es. Tie bija zemi, bezkrāsaini kalni, tomēr man tie likās dzīvi — sūnas, kas tos pārklāj, šķita kalnu āda, zem kuras saspringti muskuļi. Un es jutu, ar kādu neiedomājamu spēku šie kalni kādreiz pievilkuši manus senčus un kā cilvēki mīlējuši šos kalnus. Tagad tie ir aizmiguši, varbūt pat uz visiem laikiem, bet savos sapņos tie ir kopā ar cilvēkiem. Laimīgs būs tas vīrietis, laimīga tā sieviete, kas pamodinās Veseksas kalnus, jo, lai gan tagad tie guļ, tie nemirs nemūžam.
Kuno iekaisa aizvien vairāk.
— Vai tad tu nesaproti, vai visi jūsu lektori nesaprot, ka tie esam mēs, kas mirstam, ka tikai Mašīna ir vienīgā patiesi dzīvā? Mēs radījām Mašīnu, lai tā kalpotu mums, tomēr tagad vairs nespējam to pakļaut savai gribai. Tā nolaupījusi mums telpas izjūtu un taustes sajūtu, tā aptraipījusi visas cilvēku attiecības un pazemojusi mīlestību līdz kailam fiziskam aktam, tā paralizējusi mūsu ķermeņus un mūsu gribu un tagad spiež mūs to dievināt. Mašīna attīstās, tikai ne tai virzienā, kas nāktu par labu mums. Mašīna progresē, taču neved tuvāk mūsu mērķim. Mēs eksistējam tikai kā asinsķermenīši, kas riņķo tās artērijās, un, ja Mašīna spētu darboties bez mums, tā ļautu mums iznīkt. Ak, es nezinu nekādu glābiņu … Varbūt viens tomēr ir — atkal un atkal stāstīt cilvēkiem, ka es redzēju Veseksas kalnus tā, kā tos redzēja Elfreds, kad sakāva dāņus.
Saule norietēja. Aizmirsu tev pastāstīt, ka starp kalniem kā pērļu krāsas josta šūpojās migla.
Kuno apklusa otru reizi.
— Turpini, — māte gurdi teica.
Kuno papurināja galvu.
— Turpini vien. Tagad mani vairs nekas nespēj satriekt, esmu jau norūdījusies.
— Biju nodomājis izstāstīt tev visu, bet nevaru. Es zinu, ka nevaru. Ardievu.
Vašti vēl stāvēja, nevarēdama izšķirties, ko darīt. Viņa visa trīcēja, klausoties dēla zaimojošos vārdus, taču viņu mocīja arī ziņkāre.
— Tas nav godīgi, — viņa zūdījās. — Tu atsauci mani no pasaules otras malas, lai es noklausītos tavu stāstu, un tagad es gribu dzirdēt to līdz galam. Stāsti, cik vien īsi vari, jo tā tomēr ir briesmīga laika izšķiešana, stāsti, kā tu atgriezies civilizētajā pasaulē.
— Ak tā! — Viņš satrūkās. — Tu gribi dzirdēt par civilizēto pasauli. Protams. Vai es tev jau pastāstīju, ka aizgāju uz vietu, kur bija nokritis mans respirators?
— Nē, bet tagad es visu saprotu. Tu uzliki respiratoru un kaut kā aizgāji līdz izejas krāterim, un no turienes par tavām izdarībām paziņoja Galvenajai Komitejai.
-— Nekas tamlīdzīgs nenotika.
Kuno pārvilka ar roku pār pieri, it kā atgaiņātu kādas satraucošas atmiņas. Tad, atsākdams savu stāstu, atkal iesila.
— Ap saulrieta laiku nokrita mans respirators. Es jau tev stāstīju, ka gaisa strūkla it kā samazinājās, vai ne?
— Jā.
— Ap saulrieta laiku ta ļava nokrist manam respiratoram. Kā jau teicu, Mašīnu biju pilnīgi aizmirsis un daudz nedomāju arī par to, cik vēls jau ir. Mani saistīja kas cits. Man bija mans gaisa dīķis, kurā varēju iegremdēties, kad stiprais ārējais gaiss kļuva neciešams. Iespējams, ka gaisa dīķis būtu saglabājies pat vairākas dienas, ja tikai nebūtu sacēlies vējš un to izkliedējis. Un tā es tikai pārāk vēlu pamanīju, ko nozīmē gaisa strāvas samazināšanās. Redzi, caurums tunelī bija salabots. Labošanas Aparāts, mani vajāja Labošanas Aparāts.
Es nebiju pievērsis uzmanību vēl vienam brīdinājumam. Naktī debesis kļuva skaidrākas nekā dienā, un mēness, kas sekoja saulei pusdebesu attālumā, bija jau pacēlies diezgan augstu un brīžiem gluži spoži apspīdēja
gravu. Es atrados sava parastajā vietā — uz robežas starp abām atmosfērām, kad man šķita, ka gravas dibenā kūņojas kaut kas tumšs un pēc tam pazūd šahtā. Savā muļķībā noskrēju lejā. Noliecos pār šahtu un klausījos. Man šķita, ka dzirdu dziļumā kaut kādu skrapstoņu.
Tikai tagad aptvēru, ka draud briesmas, bet bija jau par vēlu. Nolēmu uzlikt respiratoru un aiziet no gravas. Bet mans respirators bija nozudis. Es skaidri zināju, kur tas nokrita — starp aizvaru un šahtas atveri, varēju pat sataustīt sūnās bedrīti, ko tas bija atstājis. Respirators bija pazudis, un es sapratu, ka notiek kas nelabs, ka labāk būtu izbēgt ārējā gaisā un, ja jāmirst, tad mirt, skrienot pretim pērļainajam miglas mākonim. Nepaspēju to izdarīt. No šahtas — tas bija drausmīgi —, no šahtas izlīdis, pa mēness apmirdzēto zāli lodāja garš, balts tārps.
Es kliedzu. Es darīju visu, ko nedrīkstēju darīt. Es mīdīju kājām šo neradījumu, kaut gan man vajadzēja bēgt no tā. Un pēkšņi tārps aptinās man ap potīti. Tad mēs cīnījāmies. Tārps ļāva man skraidīt pa visu ieleju, bet turējās ap potīti. «Palīgā!» es kliedzu. (Notika kaut kas briesmīgs, to tev nekad nestāstīšu.) «Palīgā!» es kliedzu. (Kāpēc gan mēs nespējam ciest klusēdami?) «Palīgā!» es kliedzu. Tad manas kājas sasaistīja kopā, es kritu, mani aizvilka projām no dārgajām papardēm un dzīvajiem kalniem, garām lie-,
lajam metāla aizvaram. (To es varu tev stāstīt.) Iedomājos, ka spēšu izglābties, ja pieķeršos pie roktura. Arī ap to bija aptinies tārps. Visa ieleja bija tārpu pilna. Tie pārmeklēja visu ieleju un noplēsa to gluži kailu. Un vēl citu tārpu baltie snuķi rēgojās laukā no atveres; tie bija gatavi uzbrukt, ja būs nepieciešams. Tārpi pievāca visu, ko varēja — krūmus, paparžu pudurus, visu. Un tā, satīstīti visi kopā, mēs iekritām ellē. Pēdējais, ko redzēju pirms aizvērās aizvars, bija zvaigznes, kas atgādina cilvēku, un man šķita, ka debesīs dzīvo tāds pats cilvēks kā es. Cīnījos, cīnījos līdz pēdējam un tikai tad, kad mana galva atsitās pret kāpnēm, zaudēju samaņu. Pamodos savā istabā. Tārpi bija nozuduši. Ap mani bija mākslīgais gaiss, mākslīgā gaisma*. mākslīgais miers. Mani draugi pa sarunu caurulēm apvaicājās, vai man pēdējā laikā neesot radušās kādas jaunas domas.
Kuno stāsts bija beidzies. Kaut kādas pārrunas par to bija neiespējamas, un Vašti pagriezās, lai ietu.
— Tas beigsies ar Izstumtību, — viņa klusi sacīja.
— Es vēlos, lai tā notiktu, — Kuno atbildēja.
— Mašīna ir bijusi ļoti žēlīga.
— Es labāk paļaujos uz dieva žēlastību.
— Vai ar šo māņticīgo frāzi tu gribi teikt, ka spētu dzīvot ārējā gaisā?
— Jā.
— Vai tu esi redzējis pie izejas krāteriem kaulus, kas palikuši pāri no tiem cilvēkiem, kurus sodīja ar Izstumtību pēc Lielās Sacelšanās?
— Jā.
— Par brīdinājumu citiem tos atstāja turpat. Daži gan aizvilkās projām, taču nav nekādu šaubu, ka arī tie ir aizgājuši bojā. Tas pats notiek ar Izstumtajiem arī mūsdienās. Dzīvība vairs nespēj eksistēt virszemē.
— Protams, protams.
— Papardes un zāle ir izturējušas, bet visas augstākās dzīvības formas ir iznīkušas. Vai kāds gaisa kuģis ir atklājis kādu dzīvu radību?
— Nē.
— Vai kāds lektors ir stāstījis par to?
— Nē.
— Kāpēc tad tāda spītība?
— Tāpēc, ka es viņus redzēju, — Kuno eksplodēja.
— Ko tu redzēji?
— Tāpēc, ka toreiz mijkrēslī es redzēju viņu, tāpēc, ka viņa steidzās man palīgā, kad kliedzu, tāpēc, ka arī viņu sasaistīja tārpi. Tikai viņa bija laimīgāka par mani — kāds tārps viņu nogalināja ar dūrienu kaklā.
Kuno bija ārprātīgs. Vašti aizgāja. LTn nekad vairs neredzēja savu dēlu, arī satraukuma pilnajos laikos pēc šiem notikumiem ne.
iii daļa
IZSTUMTIE
Gados, kas sekoja Kuno pārdrošajam pasākumam, Mašīnā norisinājās divi svarīgi notikumi. Pavirši raugoties, tie varēja likties revolucionāri, bet abos gadījumos cilvēku prāti bija tiem sagatavoti jau iepriekš. Tie tikai pauda tendences, kas jau sen bija slēpušās cilvēku prātos.
Pirmkārt, aizliedza respiratorus.
Tādi progresīvi domājoši cilvēki kā Vašti jau vienmēr bija uzskatījuši ekskursijas uz virszemi par muļķīgu pasākumu. Var būt, ka gaisa kuģi bija nepieciešami, bet kāda gan jēga doties virszemē aiz tīras ziņkārības un parāpot pa zemi vienu vai divas jūdzes virszemes kārā? Šis paradums bija vulgārs, varbūt pat mazliet nepieklājīgs, tam nebija nekā kopīga ar citām patiesi nozīmīgām parašām. Šādi izbraukumi neveicināja arī jaunu domu rašanos. Respiratorus aizliedza un reizē ar tiem, protams, arī virszemes kārus. Izņemot nedaudzus lektorus, kas žēlojās, ka tiem liegta iespēja tieši piekļūt viņu lekciju priekšmetiem, pārējie šo aizliegumu uzņēma pavisam mierīgi. Tie, kas vēl aizvien gribēja uzzināt kaut ko par virszemi, taču varēja klausīties ierakstus gramofonos vai arī noskatīties kādā kinematofotā. Un pat lektori samierinājās ar notikušo, kad konstatēja, ka lekcijas par jūru ir ne mazāk interesantas, ja tās kompilē no citu lektoru agrāk nolasītajām lekcijām par to pašu tematu. «Sargieties no oriģinālām idejām!» sauca viens no visprogresīvākajiem lektoriem. «Oriģinālas idejas patiesībā nemaz nav iespējamas. Tās ir tikai mīlestības un naida radīti fiziski iespaidi. Bet vai tad uz tik primitīva pamata var dibināt kādu filozofiju? Radiet savas idejas, aizgūstot tās no citu radītajām idejām, vēl labāk — pārradiet citu pārradītās idejas, kas savukārt jau desmitiem reižu pārradītas. Tā jūs atbrīvosities no tik traucējoša elementa kā tiešā novērošana. Necentieties tieši uzzināt kaut ko par manu tematu — Franču revolūciju. Tā vietā iegaumējiet, ko es domāju par to, ko domāja Eničarmons par to, ko domāja Arizns par to, ko domāja Gačs par to, ko domāja Ho-Jangs par to, ko domāja Či Bo-sings par to, ko domāja Lefkadio Hērns par to, ko domāja Kār- lails par to, ko Mirabo teica par Franču revolūciju. Ar šo astoņu dižgaru pakāpenisku starpniecību Parīzē izlietās asinis un Versaļā izdauzītie logi izkristalizēsies idejā, ko jūs ar lieliem panākumiem varēsiet lietot savā ikdienas dzīvē. Centieties, lai starpposmi būtu daudzi un dažādi, jo vēsturē jau viena autoritāte eksistē tādēļ, lai apstrīdētu citu autoritāti. Ariznam jālīdzsvaro Ho- Janga un Eničarmona skepticisms, man pašam jālīdzsvaro Gača dedzība. Jūs, noklausījušies manu lekciju, spējat novērtēt Franču revolūciju labāk nekā es pats. Jūsu pēcnācējiem būs vēl labāka iespēja novērtēt to, jo viņi būs mācījušies, ko jūs domājat par to, ko es domāju par to, un tā šai virknei būs pievienots vēl viens starpposms. Un pienāks laiks, — lektora balss kļuva spēcīgāka, — kad cilvēki spēs pacelties pilnīgi pāri faktiem, pāri iespaidiem, tā būs paaudze, kurai nebūs pašai savas sejas, paaudze, kas
«būs dievišķīgi brīva no individualitātes kauna».
Tā Franču revolūciju redzēs ne tādu, kāda tā bija, ne arī tādu, kādu gribētu redzēt, bet gan tādu, kāda tā būtu, ja risinātos Mašīnas laikmetā.»
Lekciju apsveica vētraini -aplausi, kas liecināja, ka sabiedrības apziņā jau nobriedusi doma, ka visi virszemes fakti jāignorē un respiratoru aizliegums ir pozitīvs ieguvums. Daži pat ieminējās, ka vajadzētu aizliegt arī gaisa kuģus. Gaisa kuģus tomēr neaizliedza, jo tie ļoti dziļi bija iesakņojušies Mašīnas sistēmā. Tomēr gadu no gada tos lietoja aizvien retāk, un domājoši cilvēki tos gandrīz nemaz vairs nepieminēja.
Otrs svarīgs notikums bija reliģijas atjaunošana.
Arī par to paziņoja plaši izslavētā lekcijā. Visi klausītāji juta godbijīgās cieņas pilno noskaņu, kādā beidzās šā svarīgā jautājuma iztirzāšana, un lekcija rada dziļu atsaucību visu sirdīs. Tie, kas jau sen slepeni pielūdza Mašīnu, tagad skaļi pacēla savas balsis. Viņi stāstīja par dīvaino, svētsvinīgo mieru, kas tos pārņem pēc Mašīnas Grāmatas lietošanas, par prieku, ko rada Grāmatas ciparu atkārtošana, lai cik nenozīmīgi tie liktos, par ekstāzi, kas tos pārņem, aizskarot kādu pogu, lai cik nesvarīga tā būtu, vai arī piespiežot elektrisko zvanu, kaut arī tas būtu pilnīgi lieki.
«Mašīna,» viņi sludināja, «mūs baro un apģērbj, Mašīna rūpējas par mūsu mājokli; ar Mašīnas starpniecību mēs sarunājamies un redzam cits citu. Mēs eksistējam tikai Mašīnā. Mašīna veicina ideju rašanos un iznīdē māņticību. Mašīna ir visvarena un mūžīga. Lai slavēta Mašīna!»
Drīz vien šo svinīgo uzrunu nodrukāja Grāmatas pirmajā lappusē. Katrā jaunā Grāmatas izdevumā tā uzpūtās aizvien vairāk, izvēršoties par komplicētu slavināšanas un pielūgšanas sistēmu. No vārda «reliģija» cītīgi izvairījās, un teorētiski Mašīna vēl aizvien skaitījās cilvēku radīta un cilvēku vadīta. Tomēr īstenībā visi, izņemot tikai dažus reakcionārus brīvdomātājus, pielūdza to kā dievību. Pielūgsme izpaudās ļoti dažādi. Vienu ticīgo visvairāk sajūsmināja zilā optiskā plate, ar kuras starpniecību viņš redzēja citus ticīgos; otrs pielūdza Labošanas Apa
rātu, kuru ķecerīgais Kuno bija salīdzinājis ar tārpiem; kāds cits dievināja liftus, un vēl kāds cits — Grāmatu. Un katrs, kas pielūdza kādu Mašīnas detaļu, lūdzās, lai pielūgsmes objekts aizliek labu vārdu par viņu Mašīnai kā galvenajai dievībai. Drīz sākās arī citādi domājošo vajāšana. Tā pārāk plaši neizvēr- sās tikai iemeslu dēļ, par kuriem runāsim tālāk. Bet cilvēku prāti jau bija tam sagatavoti, un katrs, kas neatzina vismaz minimumu — «vārdā neminamo Mehānismu» —, dzīvoja Izstumtības draudos. Un mēs jau zinām, ka Izstumtība nozīmē nāvi.
Piedēvēt šīs divas lielās progresīvās pārmaiņas tikai Galvenajai Komitejai nozīmētu raudzīties uz sabiedrības attīstību no ļoti šaura redzes viedokļa. Tiesa, Galvenā Komiteja gan izziņoja abas lielās pārvērtības, taču īstenībā Galvenā Komiteja par tām nebija atbildīga vairāk kā imperiālisma laikmeta karaļi par karu izcelšanos. Drīzāk tās bija kāda neatvairāma spiediena rezultāts, un neviens īsti nezināja, no kurienes tas rodas. Kad iecerētais bija realizēts, sekoja atkal jauns, tikpat neatvairāms spiediens. Šādu notikumu gaitu bija izdevīgi dēvēt par progresu. Neviens neuzdrīkstējās atzīt, ka cilvēki zaudējuši kontroli pār Mašīnu. Gadu no gada to apkalpoja aizvien prasmīgāk, tomēr izpratne par to kopumā pakāpeniski samazinājās. Jo labāk kāds zināja savu pienākumu Mašīnā, jo mazāk jēgas tam bija par kaimiņa pienākumiem. Visā pasaulē vairs nebija neviena cilvēka, kas spētu izprast šo monstru. Ģeniālo Mašīnas radītāju vairs nebija un, lai gan viņi bija atstājuši izsmeļošus norādījumus par Mašīnas darbību, katrs viņu pēcnācējs apguva tikai daļu no tiem. Cilvēce savā tieksmē pēc ērtībām bija pārcentušies un ekspluatējusi dabas bagātības pārāk izšķērdīgi. Tagad tā bezrūpīgi un pašapmierināti tuvojās galīgām pagrimumam un par progresu varēja runāt tikai kā par pašas Mašīnas progresu.
Vašti dzīve mierīgi turpinājās līdz pat pēdējai katastrofai. Viņa izslēdza gaismu un gulēja; uzmodās un ieslēdza gaismu. Lasīja lekcijas un klausījās lekcijas. Apmainījās domām ar saviem daudzajiem draugiem un ticēja, ka pilnveido savu intelektu. Reizēm kādam no viņas draugiem piešķīra Eitanā- ziju, un tas atstāja savu istabu, lai dotos tai Izstumtībā, kuru cilvēku prāti nespēj aptvert. Vašti tas viss bija puslīdz vienaldzīgs. Dažreiz, pēc kādas ne visai izdevušās lekcijas, viņa pati lūdza Eitanāziju. Tā kā bija stingri noteikumi, kas mirušo skaitam neļāva pārsniegt jaunpiedzimušo skaitu, Mašīna viņas lūgumu noraidīja.
Visa nelaime sākās ar sīkumiem, jau ilgi pirms tam, kad Vašti sāka kaut ko nojaust.
Kādu dienu Vašti pārsteidza ziņa no dēla. Viņi nekad vairs nesarunājās, viņiem nebija vairs nekā kopīga. Vašti tikai nejauši bija
uzzinājusi, ka dēls vēl dzīvs un pārvietots no ziemeļu puslodes, kur bija uzvedies tik nelietīgi, uz dienvidu puslodi, istabā, kas atradās netālu no viņējās.
«Vai Kuno atkal grib, lai es viņu apciemoju?» Vašti nodomāja. «Es nekad, nekad vairs to nedarīšu. Man nav laika.»
Nē, šoreiz tas bija citāds ārprāts.
Kuno atteicās parādīties zilajā platē un, runājot no tumsas, svinīgi teica:
— Mašīna apstājas.
— Ko tu teici?
— Es zinu, ka Mašīna apstājas. Visas pazīmes to liecina.
Vašti sāka smieties. Kuno to dzirdēja un saskaitās. Ar to viņu saruna beidzās.
— Vai varat iedomāties kaut ko tik muļķīgu? — Vašti stāstīja kādam draugam.
— Cilvēks, kas kādreiz bija mans dēls, tic, ka Mašīna apstāsies. Šī doma būtu ķecerīga, ja nebūtu tik idiotiska.
— Mašīna apstāsies? — draugs atkārtoja.
— Ko tas nozīmē? Man šis teikums neko neizsaka.
— Man arī ne.
— Viņš taču to neattiecina uz nekārtībām, kas pēdējā laikā radušās mūzikā?
— Ai, nē, protams, nē. Parunāsim labāk par mūziku.
— Vai jūs jau sūdzējāties par traucējumiem?
— Jā, man paskaidroja, ka esot nepieciešams remonts, un ieteica griezties Labošanas Aparāta Komitejā. Es sūdzējos par tām dīvainajām elsojošām skaņām, kas kropļo Bris- beinas skolas simfonijas. Izklausās, it kā kāds mocītos sāpēs. Labošanas Aparāta Komiteja apsolīja, ka traucējumus drīz novērsīšot.
Neskaidru nojautu nomākta, Vašti turpināja savu ierasto dzīvi, tomēr viņu kaitināja defekti mūzikā un viņa nevarēja aizmirst arī Kuno teikto. Ja viņš zinātu, ka mūzika sabojājusies, — viņš to nevarēja zināt, jo necieta mūziku, — ja viņš zinātu, ka tā nav kārtībā, «Mašīna apstājas» būtu tieši tā indīgā piezīme, ko viņš pateiktu. Protams, šo teikumu viņš bija izmetis tikai uz labu laimi, tomēr dīvainā sagadīšanās kaitināja Vašti, un viņa diezgan sapīkusi atkal sūdzējās Labošanas Aparāta Komitejā.
Tāpat kā agrāk viņai atbildēja, ka defektu drīz izlabos.
— Ko nozīmē «drīz»! Tas jādara tūlīt! — viņa noskaldīja. — Kāpēc man jāpacieš nepilnvērtīga mūzika? Parasti visu izlaboja nekavējoties. Ja jūs to tūlīt neizlabosiet, es sūdzēšos Galvenajā Komitejā.
— Galvenā Komiteja nepieņem sūdzības no privātpersonām, — Labošanas Aparāta Komiteja atbildēja.
— Kā tad es varu iesniegt savu sūdzību?
— Ar mūsu starpniecību.
— Nu labi, tātad es sūdzos.
— Jūsu sūdzība tiks virzīta tālāk noteiktajā kārtībā.
— Vai arī citi sūdzas?
Šis jautājums bija nemehānisks, un Labošanas Aparāts atteicās atbildēt.
— Tas nu ir par traku! — Vašti klāstīja savas neveiksmes kādam citam draugam. — Esmu visnelaimīgākā sieviete pasaulē. Nekad vairs nevaru būt pārliecināta par savu mūziku. Ar katru reizi tā skan sliktāk un sliktāk.
— Man arī ir nepatikšanas, — draugs atbildēja. — Dažreiz manas idejas pārtrauc kluss, griezīgs troksnis.
— Un kas tas ir?
— Nevaru saprast, vai troksnis ir manā galvā, vai sienā.
— Vienalga, kā arī tas būtu, sūdzieties!
— Es jau sūdzējos, un manu sūdzību noteiktajā kārtībā nosūtīs Galvenajai Komitejai.
Laiks gāja, un dažadie defekti cilvēkus vairs sevišķi neuztrauca. Novērsti tie nebija, bet cilvēku maņu orgāni pēdējā laikā bija notrulinājušies un iztapīgi pacieta visas Mašīnas kaprīzes. Nopūtas Brisbeinas skolas simfonijā vairs nekaitināja Vašti. Viņa tās uztvēra kā melodijas sastāvdaļu. Viņas draugs vairs neņēma ļaunā griezīgos trokšņus, vai nu tie skanēja viņa galvā, vai arī sienā. Tāpat notika ar sapelējušajiem mākslīgajiem augļiem, tāpat ar vannām, kurās ūdens sāka smirdēt, tāpat ar klibojošajām atskaņām, kuras sāka izsniegt dzejas mašīna. Sākumā visi bija sašutuši un sūdzējās, pēc tam pierada un aizmirsa. Kļuva ļaunāk un ļaunāk, taču neviens pat nemēģināja iejaukties notikumu gaitā.
Stāvoklis mainījās, kad sabojājās gulēšanas aparāts. Tas bija jau daudz nopietnāk. Kādā dienā visā pasaulē — Sumatrā, Ve- seksā, neskaitāmās pilsētās Kurzemē un Brazīlijā nogurušie iemītnieki velti pasūtīja savas gultas. Gultu vairs nebija. Tas var likties smieklīgi, bet tieši no šā brīža arī sākās civilizācijas sabrukums. Komiteju, kas bija atbildīga par šo bojājumu izlabošanu, apbēra ar sūdzībām, kuras tā, kā parasti, nosūtīja Labošanas Aparātam, kas savukārt apgalvoja, ka tās noteiktajā kārtībā nogādās Galvenajai Komitejai. Tomēr neapmierinātība auga, jo cilvēki vēl nebija paspējuši tiktāl pielāgoties Mašīnas defektiem, lai spētu iztikt bez miega.
— Kāds tīšuprāt bojā Mašīnu … — viņi runāja.
— Kāds mēģina kļūt par karali, lai atkal ieviestu kaut kādu patvaldību.
— Tos cilvēkus vajag sodīt ar Izstumtību!
— Glābsim Mašīnu! Atriebsim Mašīnu! Atriebsim Mašīnu!
— Pie ieročiem! Nāvi šim cilvēkam!
Tomēr tagad iejaucās Labošanas Aparāta
Komiteja un ar labi izvēlētiem vārdiem likvidēja paniku. Komiteja atzina, ka pašam Labošanas Aparātam nepieciešams remonts.
Šī atklātā atzīšanās radīja lielisku iespaidu.
— Protams, — sacīja slavenais lektors, tas pats, kas lasīja lekcijas par Franču revolūciju un katru jaunu Mašīnas defektu apvija ar spožu oreolu, — protams, tagad mēs neuzbāzīsimies ar savām sūdzībām. Visu laiku Labošanas Aparāts bija pret mums tik atsaucīgs un labs, tagad mēs visi jūtam līdzi tam un pacietīgi gaidīsim, kamēr tas atkal būs kārtībā. Gan jau Aparāts atkal uzņemsies savus pienākumus. Pagaidām iztiksim bez gultām, bez tabletēm, nekurnēdami pacietīsim sīkos trūkumus. Esmu pārliecināts, ka tāda ir Mašīnas griba.
Klausītāji aplaudēja pat tūkstošiem jūdžu attālumā. Mašīna viņus visus joprojām vienoja. Zem jūrām, zem kalniem vijās vadi, ar kuriem tie redzēja un dzirdēja, tās bija milzīgās acis un ausis, ko viņi bija mantojuši no paaudzes uz paaudzi, un šo vadu sanoņa ietina viņu domas, padarot tās vienveidīgas un paklausīgas. Tikai vecie un slimie kurnēja, jo klīda baumas, ka arī Eitanāzija esot sabojājusies un cilvēkus atkal mokot sāpes.
Lasīt kļuva grūti. Gaisā parādījās kaut kāda dūmaka, kas padarīja to blāvu. Vašti tik tikko varēja saredzēt pāri istabai. Arī gaiss sasmaka. Sūdzības kļuva skaļākas, mierinājumi vairs nelīdzēja. Lektors varonīgi klaigāja: «Drosmi! Drosmi! Kāda gan nozīme šiem sīkumiem, ja tikai Mašīna darbojas? Mašīnai tumsa un gaisma ir viens.» Un, lai gan pēc kāda laika apstākļi uzlabojās, dzīve vairs neatguva savu agrāko spožumu un cilvēki vairs nekad īsti neatguvās pēc puskrēslā pavadītā laika. Bija dzirdamas histēriskas runas «par stingriem pasākumiem», par «pagaidu diktatūru». Sumatras iedzīvotājus uzaicināja personiski pārbaudīt centrālo spēkstaciju, kura atradās Francijā. Lielākoties tomēr valdīja panika, un cilvēki izšķieda savu enerģiju, pielūdzot Grāmatu, taustāmu Mašīnas visvarenības pierādījumu. Baiļu pakāpes bija ļoti dažādas; brīžiem uzklīda cerību pilnas baumas, ka Labošanas Aparāts jau gandrīz pilnīgi izlabots, ka Mašīnas ienaidnieki savaldīti, ka ieviesti jauni «nervu centri», kas visu paveikšot daudz labāk nekā agrāk. Bet tad pienāca diena, kad pilnīgi negaidot, bez jebkādiem iepriekšējiem traucējumiem beidza darboties sakaru sistēma visā pasaulē, un pienāca Mašīnas pasaules gals.
Vašti tieši šai laikā lasīja lekciju, un dažas viņas piezīmes bija uzņemtas ar aplausiem. Kad viņa turpināja lekciju, klausītāji apklusa, un, lekciju nobeidzot, Vašti nedzirdēja vairs ne skaņas. Mazliet neapmierināta viņa piezvanīja kādam draugam, kura specialitāte bija līdzjūtība. Atkal ne skaņas, droši vien draugs gulēja. Tāpat neatbildēja kāds cits draugs, kuram viņa mēģināja piezvanīt, un vēl kāds cits. Un tad viņa atcerējās Kuno mistisko piezīmi «Mašīna apstājas».
Šis teikums viņai vēl aizvien neko neizteica. Ja jau Mūžība ari apstāsies, tad, protams, to drīz vien atkal iedarbinās.
Vēl taču bija gaisma, kaut arī ļoti vāja, un arī gaiss; pirms pāris stundām tas bija pat uzlabots. Un vēl bija Grāmata, un. kamēr bija Grāmata, tikmēr nevarēja draudēt nekādas briesmas.
Bet tad Vašti sabruka izmisumā, jo notika kas šausmīgs — iestājās klusums.
Viņa nekad nebija zinājusi, ko nozīmē klusums, un tagad tas viņu gandrīz nogalināja. Klusums tiešām arī uz vietas nogalināja daudzus tūkstošus cilvēku. Kopš dzimšanas ap viņiem bija nepārtraukta dūkoņa. Ausīm tā bija tas pats, kas plaušām mākslīgais gaiss, un tagad Vašti galvu plosīja mežonīgas sāpes. Tikko aptverdama, ko dara, viņa streipuļoja uz priekšu un piespieda reti lietoto pogu, kas atvēra telpas durvis.
Durvis nebija pievienotas centrālajai spēkstacijai, kas pašlaik kaut kur Francijā dzīvoja savus pēdējos brīžus. Durvis atvērās, un Vašti sāka lolot pārmērīgas cerības, jo iedomājās, ka Mašīna izlabota. Durvis atvērās, un viņa ieraudzīja krēslaino tuneli, kas aizvijās tālu uz priekšu, pretim brīvībai. Bet viņai pietika tikai ar acu uzmetienu tunelim, lai atrautos atpakaļ. Tunelis bija cilvēku pieblīvēts, Vašti gandrīz pati pēdējā šai pilsētā bija pamanījusi briesmas.
Cilvēki viņai vienmēr bija riebušies, bet šie atgādināja kādu lietuvēnu ļaunā sapnī. Cilvēki rāpoja apkārt, kliedza, vaimanāja, cīnījās pēc elpas, grūstījās, pazuda tumsā, atkal un atkal tika nogrūsti no platformas uz dzelzceļa sliedēm. Daži cīnījās pie elektriskajiem zvaniem, cenzdamies izsaukt vilcienus, kurus vairs nevarēja izsaukt. Citi gaudoja pēc Eitanāzijas un respiratoriem vai arī zaimoja Mašīnu. Daži stāvēja pie savu istabu durvīm, tāpat kā viņa, baidīdamies gan palikt, gan arī aiziet. Un aiz visas šīs kņadas bija klusums — zemes un visu aizgājušo paaudžu balss.
Nē, tas bija ļaunāk nekā vientulība. Viņa aizvēra durvis un apsēdās, lai sagaidītu galu. Sabrukums turpinājās, to pavadīja šausmīgi brīkšķi un dārdoņa. Atsperes, kas saturēja Medicīnas Aparātu, laikam bija atslābušas, un tas tagad pretīgi karājās gabaliņu no griestiem. Grīda sāka līgoties un nosvieda Vašti no krēsla. Kaut kāda caurule, locīdamās kā čūska, tiecās pie viņas. Un beidzot notika visšausmīgākais — sāka izgaist gaisma, un tad viņa saprata, ka garā civilizācijas diena patiešām ir galā.
Vašti sāka neprātīgi svaidīties pa istabu, lūdzoties, lai viņu par katru cenu izglābj, skūpstīja Grāmatu, histēriski spaidīja pogu pēc pogas. Troksnis ārpusē kļuva skaļāks un spiedās cauri sienai. Pamazām viņas istaba satumsa, atmirdzums no metāla slēdžiem pagaisa. Vairs nevarēja saredzēt lasāmpulti, tad arī Grāmatu, ko viņa turēja rokās. Aizbēgušajai skaņai pakaļ aizbēga arī gaisma, bet gaismai sekoja gaiss, un pirmatnējais tukšums atgriezās zemes dzīlēs, no kurām tik ilgi bija padzīts. Vašti turpināja svaidīties pa savu istabu kā kādas senas reliģijas piekritēja, kliegdama un ar asiņainām rokām sizdama pa pogām.
Un tad viņa atvēra savu cietumu un izbēga. Brīvībā izbēga viņas dvēsele, — vismaz man tā liekas tagad, kad stāsts tuvojas nobeigumam, — apgalvot, ka brīvībā izbēga arī viņas miesa, būtu aplam. Vašti nejauši pieskārās pogai, kas atver durvis, un pēc sasmakušā gaisa, kuru sajuta pat ar ādu, un ausīs dunošajiem čukstiem saprata, ka atkal atrodas tunelī pie milzīgās platformas, kur pirmīt bija redzējusi cilvēkus cīnoties. Tagad neviens vairs necīnījās. Skanēja vēl tikai vārgi čuksti un klusas, raudulīgas nopūtas. Simtiem cilvēku mira tumsā.
Vašti sabruka asarās.
Un asaras viņai atbildēja.
Viņi abi neraudāja par sevi, bet gan par cilvēci. Viņi nevarēja samierināties, ka tās ir beigas. Pirms iestājās mūžīgais klusums, viņu sirdis atvērās, un tagad viņi saprata, kas bijis visnozīmīgākais uz zemes. Cilvēks, visas radības zieds, cēlākais no visām būtnēm, cilvēks, kas pēc savas līdzības reiz bija radījis dievu, cilvēks, kas spoguļoja savu spēku zvaigznājos, skaistais, kailais cilvēks mira, nožņaugts drānās, kuras pats sev bija noaudis. Cilvēks bija strādājis vaiga sviedros gadsimtiem ilgi, un tāda nu bija viņa alga. Tiesa, sākumā šīs drānas šķita dievišķīgas, jo bija austas no pašaizliedzības un izrotātas ar kultūras ziediem. Tomēr dievišķīgas tās bija tikai tik ilgi, kamēr bija vienīgi drānas, ne vairāk, un kamēr cilvēks pēc savas gribas tās varēja nomest jebkurā brīdī un dzīvot, apzinoties, ka viņa īstenā būtība ir dievišķīgā dvēsele un tikpat dievišķīgais ķermenis. Vissāpīgāk viņi raudāja par grēku pret cilvēka miesu, par ļaunumu, ko gadsimtiem ilgi nodarīja cilvēka nerviem, muskuļiem un visiem pieciem maņu orgāniem. Un šo noziegumu liekuļi visu laiku bija maskējuši ar skaļām runām par evolūciju, līdz cilvēka ķermenis kļuva par bālu mīkst- miesi, nožēlojamu un bezkrāsainu mājokli tikpat nožēlojamām un bezkrāsainām domām, šīm kādreiz pēc zvaigznēm alkstošā gara pēdējām kuslām kustībām.
— Kur tu esi? — viņa caur asarām čukstēja.
Kuno balss 110 tumsas atbildēja:
— Esmu šeit.
— Vai ir vēl kāda cerība, Kuno?
— Mums — nekādās.
— Kur tu esi?
Viņa rāpās pāri mirušo ķermeņiem pie sava dēla, un Kuno asinis slacījās uz viņas rokām.
— Ātrāk! — Kuno gārdza. — Es mirstu, bet tagad mēs beidzot tomēr varam pieskarties viens otram, varam sarunāties bez Mašīnas.
Viņš noskūpstīja Vašti.
— Mēs esam atguvuši paši sevi. Un esam atguvuši arī dzīvi tādu, kāda tā bija Veseksā, kad Elfreds padzina dāņus. Un mēs tagad zinām to pašu, ko zina viņi — ārpusē, pēr- ļainajā miglas mākonī.
— Bet, Kuno, vai tā ir patiesība? Vai tiešām virszemē vēl dzīvo cilvēki? Vai šis tunelis, šī indīgā tumsa — vai tās patiešām nav beigas?
Kuno atbildēja:
— Es redzēju viņus, runāju ar viņiem, mīlēju viņus. Viņi slēpjas miglā un papardēs, gaidot mūsu civilizācijas galu. Šodien vēl viņi ir Izstumtie, taču rīt. . .
— Ai, gan jau rīt kāds muļķis sāks iedarbināt Mašīnu atkal no jauna.
— Nekad, — Kuno teica, — nekad vairs. Cilvēki ir izmācīti.
Kamēr viņš vēl runāja, visa pilsēta salūza kā medus kāre. Kāds gaisa kuģis bija ielidojis pussagrautajā izejas krāterī. Gāžoties lejup, tas eksplodēja un ar saviem tērauda spārniem sagrāva stāvu pēc stāva. Mirkli viņiem vēl pavīdēja sen aizgājušo senču ēnas, bet tad, pirms abi tiem pievienojās, viņi vēl ieraudzīja sīku strēmelīti tīru debesu.