121536.fb2 CIEMOS FANT?ZIJAS ZEM?-Fantastisku st?stu kr?jums - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

CIEMOS FANT?ZIJAS ZEM?-Fantastisku st?stu kr?jums - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

IX

Kādā 1910. gada septembra dienā — da­žus gadus pēc tam, kad Rodžera Batona un kompānijas metāla izstrādājumu vairum­tirdzniecības firma tika nodota jaunā Rosko Batona pārziņā, — gadu divdesmit vecs cilvēks iestājās pirmajā kursā Harvarda universitātē Kembridžā. Viņš, protams, ne­izdarīja to kļūdu un nepaziņoja, ka nekad

vairs nepiedzīvos piecdesmit gadu vecumu, kā arī neminēja, ka viņa dēls pirms desmit gadiem beidzis šo pašu augstskolu.

Viņš tika uzņemts augstskolā un gandrīz vai tūlīt ieguva izcilu stāvokli kursā — da­ļēji tāpēc, ka likās mazliet vecāks par pārē­jiem pirmā kursa studentiem, kuriem caur­mērā bija astoņpadsmit gadu.

Taču viņa panākumi galvenokārt izskaid­rojami ar to, ka futbola mačā ar Jēlu viņš spēlēja tik spoži, ar tādu degsmi un tik da­biski negantu niknumu, ka nekļūdīgi izpil­dīja septiņus stūra sitienus un pats ieguva četrpadsmit vārtus Harvardas labā un savai­noja visus Jēlas komandas vīrus tik pama­tīgi, ka tos pa vienam vien bezsamaņā no­nesa no laukuma. Viņš bija vispopulārākais cilvēks koledžā.

Dīvaini, ka trešajā jeb priekšpēdējā kursā viņu tik tikko vēl uzņēma komandā. Treneri sacīja, ka viņš esot krities svarā, un, likās, vērīgākam skatienam nepagāja secen tas, ka viņš vairs nav tik liela auguma kā agrāk. Viņš patiesi vairs nespēja iesist nevienu stūri un tika paturēts komandā vienīgi tā­pēc, lai viņa milzīgā slava iedvestu šaus­mas Jēlas komandai un radītu tajā saju­kumu.

Kad viņš mācījās pēdējā kursā, viņu ko­mandā vairs neuzņēma. Viņš bija kļuvis tik tievs un vārgs, ka reiz pat otrā kursa stu­dents noturēja viņu par pirmā kursa stu­dentu, un tādēļ viņš jutas šausmīgi paze­mots. Viņu, pēdējā kursa studentu, kuram droši vien nebija vairāk par sešpadsmit ga­diem, sāka dēvēt par brīnumbērnu, un viņš bieži vien bija sašutis par dažu labu sava kursa biedru prātīgumu. Mācības viņam vairs tik viegli nepadevās, un viņš juta, ka pārējie biedri mācās daudz sekmīgāk. Viņš dzirdēja kursa biedrus runājam par Sentmaidasa skolu, slavenu sagatavošanas skolu, kas bija sagatavojusi koledžai dau­dzus no šiem biedriem, un viņš nolēma pēc augstskolas beigšanas iestāties Sentmaidasa skolā, kuras paspārnē dzīve starp sava ve­cuma zēniem viņam būtu daudz piemēro­tāka.

1914. gadā beidzis universitāti, viņš ar Harvarda diplomu kabatā atgriezās mājās Baltimorā. Hildegarde tobrīd uzturējās Itā­lijā, un Bendžamins apmetās uz dzīvi pie dēla Rosko. Kaut arī Bendžamins tika sa­ņemts, kā nākas, tomēr siltāku jūtu dēlam pret tēvu acīmredzot nebija, un dēlam pat likās, ka tēvs, klīzdams apkārt kā sapņains jauneklis, mājās ir tikai par traucēkli. Rosko bija jau precējies un ieņēma ievērojamu stā­vokli Baltimoras dzīvē, tāpēc negribēja, ka ar viņa ģimeni saistītos kaut kādas intri­gas.

Bendžamins, nebūdams vairs jaunajam meitenēm un koledžas biedriem persona grata, jutās gauži vientuļš, vienīgi trīs četri piecpadsmit gadu veci kaimiņu zēni vēl ro­taļājās ar viņu. Bendžaminam atkal ienāca prātā doma apmeklēt Sentmaidasa skolu.

—    Klausies, — kādu dienu viņš sacīja dēlam, — es tev vairākkārt esmu teicis, ka gribu iet pirmskolā.

—    Nu tad ej, — strupi atbildēja Rosko. Viņam tas viss riebās, un viņš centās izvai­rīties no šīm sarunām.

—    Es taču nevaru iet tur viens pats, — Bendžamins nevarīgi iebilda. — Tev vaja­dzētu mani pierakstīt un aizvest uz turieni.

—    Man nav tik daudz laika, — Rosko atcirta. Viņš piemiedza acis un satraukts paskatījās tēvā. — Taisnību sakot, — viņš piebilda, — labāk tu būtu to visu izbeidzis. Labāk tūlīt pat rimtos. Labāk… Labāk … — viņš pieklusa un pietvīcis centās atrast īstos vārdus, — labāk tu būtu visu pārdomājis un sācis no gala. Tu esi aizgājis pārāk tālu, tas vairs nav nekāds joks. Tur vairs nav nekā smieklīga. Tu … tu labāk būtu uzvedies, kā pieklājas.

Bendžamins asaru pilnām acīm raudzījās dēlā.

—    Un vēl kas, — Rosko turpināja, — kad pie mums mājās ierodas viesi, es gribētu, lai tu mani sauc par tēvoci, — nevis par Rosko, bet tēvoci, vai saprati? Izklausās muļķīgi, ja piecpadsmit gadu vecs zēns sauc mani vārdā. Varbūt labāk vienmēr sauc mani par tēvoci, tā tu ātrāk pieradīsi.

Uzmetis tēvam bargu skatienu, Rosko iz­gāja no istabas …