Kādā 1910. gada septembra dienā — dažus gadus pēc tam, kad Rodžera Batona un kompānijas metāla izstrādājumu vairumtirdzniecības firma tika nodota jaunā Rosko Batona pārziņā, — gadu divdesmit vecs cilvēks iestājās pirmajā kursā Harvarda universitātē Kembridžā. Viņš, protams, neizdarīja to kļūdu un nepaziņoja, ka nekad
vairs nepiedzīvos piecdesmit gadu vecumu, kā arī neminēja, ka viņa dēls pirms desmit gadiem beidzis šo pašu augstskolu.
Viņš tika uzņemts augstskolā un gandrīz vai tūlīt ieguva izcilu stāvokli kursā — daļēji tāpēc, ka likās mazliet vecāks par pārējiem pirmā kursa studentiem, kuriem caurmērā bija astoņpadsmit gadu.
Taču viņa panākumi galvenokārt izskaidrojami ar to, ka futbola mačā ar Jēlu viņš spēlēja tik spoži, ar tādu degsmi un tik dabiski negantu niknumu, ka nekļūdīgi izpildīja septiņus stūra sitienus un pats ieguva četrpadsmit vārtus Harvardas labā un savainoja visus Jēlas komandas vīrus tik pamatīgi, ka tos pa vienam vien bezsamaņā nonesa no laukuma. Viņš bija vispopulārākais cilvēks koledžā.
Dīvaini, ka trešajā jeb priekšpēdējā kursā viņu tik tikko vēl uzņēma komandā. Treneri sacīja, ka viņš esot krities svarā, un, likās, vērīgākam skatienam nepagāja secen tas, ka viņš vairs nav tik liela auguma kā agrāk. Viņš patiesi vairs nespēja iesist nevienu stūri un tika paturēts komandā vienīgi tāpēc, lai viņa milzīgā slava iedvestu šausmas Jēlas komandai un radītu tajā sajukumu.
Kad viņš mācījās pēdējā kursā, viņu komandā vairs neuzņēma. Viņš bija kļuvis tik tievs un vārgs, ka reiz pat otrā kursa students noturēja viņu par pirmā kursa studentu, un tādēļ viņš jutas šausmīgi pazemots. Viņu, pēdējā kursa studentu, kuram droši vien nebija vairāk par sešpadsmit gadiem, sāka dēvēt par brīnumbērnu, un viņš bieži vien bija sašutis par dažu labu sava kursa biedru prātīgumu. Mācības viņam vairs tik viegli nepadevās, un viņš juta, ka pārējie biedri mācās daudz sekmīgāk. Viņš dzirdēja kursa biedrus runājam par Sentmaidasa skolu, slavenu sagatavošanas skolu, kas bija sagatavojusi koledžai daudzus no šiem biedriem, un viņš nolēma pēc augstskolas beigšanas iestāties Sentmaidasa skolā, kuras paspārnē dzīve starp sava vecuma zēniem viņam būtu daudz piemērotāka.
1914. gadā beidzis universitāti, viņš ar Harvarda diplomu kabatā atgriezās mājās Baltimorā. Hildegarde tobrīd uzturējās Itālijā, un Bendžamins apmetās uz dzīvi pie dēla Rosko. Kaut arī Bendžamins tika saņemts, kā nākas, tomēr siltāku jūtu dēlam pret tēvu acīmredzot nebija, un dēlam pat likās, ka tēvs, klīzdams apkārt kā sapņains jauneklis, mājās ir tikai par traucēkli. Rosko bija jau precējies un ieņēma ievērojamu stāvokli Baltimoras dzīvē, tāpēc negribēja, ka ar viņa ģimeni saistītos kaut kādas intrigas.
Bendžamins, nebūdams vairs jaunajam meitenēm un koledžas biedriem persona grata, jutās gauži vientuļš, vienīgi trīs četri piecpadsmit gadu veci kaimiņu zēni vēl rotaļājās ar viņu. Bendžaminam atkal ienāca prātā doma apmeklēt Sentmaidasa skolu.
— Klausies, — kādu dienu viņš sacīja dēlam, — es tev vairākkārt esmu teicis, ka gribu iet pirmskolā.
— Nu tad ej, — strupi atbildēja Rosko. Viņam tas viss riebās, un viņš centās izvairīties no šīm sarunām.
— Es taču nevaru iet tur viens pats, — Bendžamins nevarīgi iebilda. — Tev vajadzētu mani pierakstīt un aizvest uz turieni.
— Man nav tik daudz laika, — Rosko atcirta. Viņš piemiedza acis un satraukts paskatījās tēvā. — Taisnību sakot, — viņš piebilda, — labāk tu būtu to visu izbeidzis. Labāk tūlīt pat rimtos. Labāk… Labāk … — viņš pieklusa un pietvīcis centās atrast īstos vārdus, — labāk tu būtu visu pārdomājis un sācis no gala. Tu esi aizgājis pārāk tālu, tas vairs nav nekāds joks. Tur vairs nav nekā smieklīga. Tu … tu labāk būtu uzvedies, kā pieklājas.
Bendžamins asaru pilnām acīm raudzījās dēlā.
— Un vēl kas, — Rosko turpināja, — kad pie mums mājās ierodas viesi, es gribētu, lai tu mani sauc par tēvoci, — nevis par Rosko, bet tēvoci, vai saprati? Izklausās muļķīgi, ja piecpadsmit gadu vecs zēns sauc mani vārdā. Varbūt labāk vienmēr sauc mani par tēvoci, tā tu ātrāk pieradīsi.
Uzmetis tēvam bargu skatienu, Rosko izgāja no istabas …