Pēc šās sarunas Bendžamins noskumis uzkāpa augšstāvā un apskatīja sevi spogulī. Viņš nebija skuvies kādus trīs mēnešus, taču nespēja ieraudzīt pat ne vismazākās bārdas pazīmes, vienīgi smalkas, baltas pūciņas, ar kurām nebija nekādas vajadzības noņemties. Kad Bendžamins pirmoreiz pārbrauca mājās no Harvardas, Rosko ierosināja, lai viņš nēsā acenes un pielīmē mākslīgo vaigu bārdu, un brīdi pat bija šķitis, ka atkārtosies viņa jaunības dienu joks. Taču vaigu bārda izraisīja ādas niezi, un viņš par to kautrējās. Viņš raudāja, un Rosko gribot negribot piekāpās.
Bendžamins atvēra stāstu grāmatu «Skauti Bimini līcī» un sāka to lasīt. Taču viņš pieķēra sevi pie domām par karu. Iepriekšējā mēnesī Amerika bija pievienojusies sabiedrotajiem, un Bendžamins gribēja iestāties armijā, bet — ak vai! — tādā gadījumā vajadzēja būt vismaz sešpadsmit gadiem, taču Bendžamins tik vecs neizskatījās. Arī viņa īstais vecums — piecdesmit septiņi gadi — nebūtu bijis piemērots armijai.
Pie durvīm pieklauvēja, un parādījās sulainis ar vēstuli, kuras vienā stūrī varēja redzēt oficiālu uzrakstu lieliem burtiem; vēstule bija adresēta Bendžaminam Batonam. Bendžamins nepacietīgi atplēsa to un sajūsmināts izlasīja saturu. Tajā bija teikts, ka daudzi rezerves virsnieki, kas piedalījušies spāņu-amerikāņu karā, tiek atkal iesaukti armijā, ka tiem tiek piešķirta augstāka dienesta pakāpe un ka Bendžamins tiek paaugstināts par Savienoto Valstu armijas brigādes ģenerāli; klāt bija pavēle nekavējoties par visu ziņot.
Sajūsmā drebēdams, Bendžamins pielēca kājās. Tieši to viņš bija vēlējies. Viņš paķēra cepuri un jau pēc desmit minūtēm iegāja lielā drēbnieka salonā Carlzstrītā un smalkā balsī nedroši palūdza noņemt mēru formas tērpam.
— Vai tu, dēliņ, gribi spēlēt zaldātus? — drēbnieks starp citu iejautājās.
Bendžamins pietvīka.
— Paklausieties! Kāda jums daļa, ko es gribu! — viņš nikni attrauca. — Mans vārds ir Batons, un es dzīvoju Vernonpleisā, tagad jūs zināt, kas es tāds esmu.
— Kas tu tāds esi, es nezinu, — drēbnieks vilcinādamies piebilda, — bet man šķiet, es zinu, kas ir tavs tēvs.
Bendžaminam tika noņemts mērs, un pēc nedēļas formas tērps bija gatavs. Viņam bija grūti sadabūt vajadzīgās zīmotnes, jo
3t>n
pārdevējs neatlaidīgi apgalvoja Bendžaminam, ka glītā Jauno sieviešu kristīgās savienības nozīme izskatītos tikpat labi un ar to būtu jaukāka rotaļāšanās.
Nebilzdams dēlam ne vārda, Bendžamins kādu nakti izgāja no mājām un ar vilcienu aizbrauca uz Mosbijas nometni Dienvidka- rolīnā, kur viņš bija nozīmēts komandēt kājnieku brigādi. Kādā tveicīgā aprīļa dienā viņš piebrauca pie nometnes, samaksāja par taksometru, kas viņu bija atvedis no stacijas, un pievērsās sargkareivim.
— Pasauc kādu, lai aiznes manu bagāžu, — Bendžamins ātri sacīja.
Sargkareivis pārmetoši paskatījās uz viņu.
— Paklau, dēliņ, — viņš sacīja, — kur tu domā iet, apvilcies ģenerāļa drānas?
Bendžamins, spāņu-amerikāņu kara veterāns, iznīcinoši paskatījās sargkareivī, taču balss viņam — ak vai! — bija smalka un lūstoša.
— Mierā! — Bendžamins centās nodār- dināt, tad viņš apklusa, lai ievilktu elpu, — un pēkšņi ieraudzīja, ka sargkareivis sasit papēžus kopā un satver šauteni «godam sveikt!». Bendžamins pūlējās noslēpt apmierinājuma smaidu, taču, kad viņš paskatījās apkārt, viņa smaids pazuda. Ne jau viņš bija piespiedis paklausīt sargkareivi, bet gan kāds iespaidīgs artilērijas pulkvedis, kas jāja šurp zirgā.
— Pulkvedi! — Bendžamins spalgi iekliedzās:
Pulkvedis piejāja, pievilka grožus un, acis mirkšķinādams, mierīgi noraudzījās Bendžaminā.
— Kā dēls tu esi? — viņš laipni noprasīja.
— Pie velna, drīz vien jūs uzzināsiet, kā dēls es esmu! — Bendžamins nikni atcirta.
— Kāpiet zemē no šā zirga!
Pulkvedis pilnā kaklā iesmējās.
— Vai tu viņu gribi sev, ē, ģenerāl? <
— Lūdzu! — izmisis iesaucās Bendžamins.
— Lasiet! — Viņš pastiepa pulkvedim pavēli.
Pulkvedis lasīja, un acis viņam spiedās
vai ārā no dobumiem.
— Kur tu to dabūji? — viņš noprasīja, bāzdams dokumentu sev kabatā.
— To atsūtīja valdība, kā jau to tūlīt pat uzzināsiet.
— Nāc man līdzi, — pulkvedis sacīja, dīvaini paskatījies Bendžaminā. — Iesim uz štābu un tur visu noskaidrosim. Nāc līdzi!
Pulkvedis pagriezās un aizveda zirgu uz štāba pusi. Bendžaminam neatlika nekas cits kā sekot, un viņš gāja, cik cienīgi vien varēdams, nosolīdamies sevī par to bargi atriebties.
Taču atriebties viņš nepaspēja. Toties pēc divām dienām dēls Rosko gan paspēja ierasties no Baltimoras, aizvien vēl pūzdams un elsdams no ātrā ceļojuma, un pavadīt raudošo ģenerāli bez uniformas uz mājām.
1920. gadā piedzima Rosko Batona pirmais bērns. Taču šai sakarā rīkotajās svinībās nevienam pat prātā neienāca pieminēt, ka mazais, nosmulējies, gadu desmit vecais puisēns, kas tepat pie mājas rotaļājās ar alvas zaldātiņiem un spēļu cirku, ir jaundzimušā miesīgs vectēvs.
Visiem patika šis mazais puisēns, kura bērnišķīgajā, līksmajā sejiņā it kā bija jaušamas vieglas skumjas, taču Rosko Batonam zēna klātbūtne sagādāja tikai mocības. Rosko neapcerēja šo jautājumu, lietojot tā laika vārdu, visai «saprātīgi». Viņš iedomājās, ka tēvs, negribēdams izskatīties seš- desmitgadīgs, ir izturējies nevis kā «tīrasiņu vīrietim pieklātos» — tas bija iemīļots Rosko izteiciens —, bet gan pavisam neparasti un pretdabiski. Patiesi, kad Rosko domāja par šo jautājumu kaut vai pusstundu, viņam likās, ka viņš sāk jukt prātā. Rosko uzskatīja, ka «enerģija» spēj saglabāt cilvēku jaunu, taču, ja to izlieto tādā veidā, tad tas tiek … tiek … tiek darīts nesaprātīgi.
Kad bija pagājuši pieci gadi, Rosko dēls jau bija tik liels, ka tās pašas aukles uzraudzībā varēja rotaļāties ar mazo Bendžaminu. Tai pašā dienā Rosko aizveda viņus abus uz bērnudārzu, un Bendžamins atklāja, ka rotaļāties ar mazām krāsaina papīra strēmelītēm un darināt pīnītes, ripulīšus un neparastus, glītus rakstus ir visaizraujošākā nodarbošanās pasaulē. Reiz Bendžamins nepaklausīja, viņam par to vajadzēja stāvēt kaktā, un viņš raudāja, taču lielākoties laiks viņam pagāja jautri gaišajā istabā, kurā pa logu ieplūda daudz saules un mis Beilijas mīlā roka brīdi pa brīdim paglaudīja viņa izspūrušos matus. Pēc gada Rosko dēls iestājās pirmajā klasē, taču Bendžamins palika turpat bērnudārzā. Viņš jutās loti laimīgs. Dažreiz, kad pārējie mazuļi pārrunāja, ko viņi darīs, izauguši lieli, pār Bendžamina seju it kā pārslīdēja ēna, viņš neskaidri, bērnišķīgi apjauta, ka šādas runas nekad uz viņu neattieksies.
Dienas pagāja vienmuļi. Bendžamins jau trešo gadu apmeklēja bērnudārzu, bet viņš bija tagad pārāk mazs, lai saprastu, kā rīkoties ar košajām, spīdīgajām papīra strēmelītēm. Viņš raudāja, jo pārējie zēni bija lielāki par viņu un viņš no tiem baidījās. Audzinātāja runājās ar viņu, un, lai kā viņš pūlējās saprast, ko viņam saka, viņš tomēr neko nesaprata.
Bendžaminu izņēma no bērnudārza. Auklīte Nana iestīvinātā, svītrainā kokvilnas kleitā kļuva par viņa sīkās pasaulītes centru. Saulainās dienās viņi pastaigājās parkā. Nana parasti rādīja viņam milzīgu, pelēku briesmoni un sacīja: «Zilonis,» —un Bendžamins atkārtoja šo vārdu, un, kad tai vakarā viņu noģērba un lika gulēt, viņš nemitīgi skaļā balsī sacīja auklei: «Zinolis, zinolis, zinolis.» Lāgiem Nana Jāva viņam lēkāt pa gultu, un tas bija tik jauki, jo, strauji krizdams sēdus uz atsperēm, viņš tika uzmests atkal uz kājām un, ja viņš labu laiku lēkādams vilka «a» skaņu, iznāca varen patīkama, trīceklīga balss.
Bendžaminam visvairāk patika ar lielu spieķi, ko viņš paņēma no pakaramā, dauzīt krēslus un galdus un saukt: «Kauties, kauties, kauties.» Kad mājās sanāca daudz cilvēku, vecākās lēdijas parasti, ieraugot Bendžaminu, klakšķināja mēli, un tas viņā izraisīja prieku, bet jaunākās lēdijas parasti centās viņu noskūpstīt, un tas viņu mazliet garlaikoja. Pēc garās dienas pulksten piecos viņš reizē ar Nanu gāja augšā, un Nana viņam ar karoti izbaroja auzu pārslu tumi un garšīgas, mīkstas putriņas.
Bendžamina bērnišķo miegu netraucēja nekādas nepatīkamas atmiņas, nekas viņam vairs neatgādināja trauksmainās dienas koledžā, tos nerimtīgos gadus, kad viņš bija licis straujāk iepukstēties daudzu meiteņu sirdīm. Ap sevi viņš redzēja tikai gultiņu ar baltajām, stingrajām redelītēm, Nanu, kādu vīrieti, kas šad tad ienāca pie viņa, un milzīgu, dzeltenu bumbu, ko Nana rādīja viņam tieši pirms krēslas iestāšanās un nosauca par «sauli». Kad saule norietēja, viņa actiņas kļuva miegainas un viņu nevajāja vairs nekādi sapņi, itin nekādi sapņi.
Visa pagātne — gan mežonīgais uzbru- kūms un viņš pats savu kareivju priekšgalā Sanhuana kalnā, gan pirmie laulības dzīves gadi, kad jaunās, mīļotās Hildegardes dēj viņš strādāja vēlu līdz pat vasaras mijkrēslim trokšņainajā sitijā, gan senās dienas pirms šiem notikumiem, kad viņi abi ar vectēvu smēķēdami sēdēja līdz vēlam vakaram drūmajā, vecajā Batonu mājā Monro ielā — visa pagātne bija izgaisusi no atmiņas kā tukši sapņi, it kā tas nekad nebūtu noticis.
Viņš vairs visu lāgā neatcerējās. Viņš pat visai skaidri neatcerējās, vai piens bija silts vai auksts, kad viņš pēdējo reizi tika barots, neatcerējās arī, kā paiet viņa dienas, — ap viņu bija tikai redeļu gultiņa un pazīstamā Nana. Un tad viņš vairs neatcerējās nekā. Kad viņu mocīja izsalkums, viņš tikai brēca — un tas arī bija viss. Dienām un naktīm viņš vienīgi elpoja un virs viņa kāds klusu murmināja un dudināja, bet to viņš tik tikko saklausīja un pavisam neskaidri atšķīra smaržas, gaismu un tumsu.
Un tad viss ieslīga tumsā, un viņa baltā gultiņa, miglainās sejas, kas kustējās virs viņa, un siltā, saldā piena smarža izzuda no viņa atmiņas uz visiem laikiem.