— Tas notika Furtvangenā, mazā Švarc- valdes pilsētiņā, — savu stāstu sāka Makšo- nesijs. — Šai pilsētiņā dzīvoja kāds brīnum jauks, vecs vīrs, vārdā Nikolass Geibels. Viņš taisīja uzvelkamās rotaļlietas un bija ieguvis slavu turpat vai visā Eiropā. Viņa darinātie trusīši varēja izlēkt no kāpostgalvas, pakustināt ausis, pieglaust ūsas un atkal ielēkt kāpostgalvā; viņa kaķi mazgāja purniņu un ņaudēja tik dabiski, ka suņi noturēja tos par īstiem un metās tiem virsū; lelles ar iemontētu fonogrāfu prata nocelt cepuri un pateikt «labrīt!» vai «labdien!», bet dažas arī kaut ko nodziedāt.
Šis cilvēks bija kas vairāk nekā vienkāršs mehāniķis, viņš bija īsts meistars. Darbs viņam bija aizraušanās, gandrīz vai kaislība. Viņa darbnīca bija bāztin piebāzta ar dažnedažādām savādām lietām, kas nekad netika vai arī nevarēja tikt pārdotas, — lietas, ko viņš bija darinājis aiz tīrās patikas. Viņš bija izgudrojis gan uzvelkamu ēzeli, kas rikšoja divas stundas no vietas ar akumulētu elektroenerģiju, pie tam rikšoja daudz ātrāk par dzīvu ēzeli, un braucējam bija mazāk jānopūlas ar tādu, gan putnu, kas, uzšāvies gaisā un apmetis vairākus apļus, nolaidās lejā tieši tai pašā vietā, no kurienes bija izlidojis, gan skeletu, kas, metāla stieņa balstīts, varēja diet dūdu pavadījumā, gan dabiska lieluma leļļu dāmu, kas prata spēlēt vijoli, un ar izdobtu vidu vīrieti, kas pīpēja un dzēra gaišalu vairāk, nekā, vidēji ņemot, varēja izdzert trīs vācu studenti kopā, un tas patiešām ir daudz.
Pilsētiņā visi bija pārliecināti, ka vecais Geibels spētu iztaisīt tādu radījumu, kas uzvestos, kā cienījamam pilsonim pieklājas. Un kādu dienu viņš patiešām iztaisīja tādu, kas prata darīt pārāk daudz, un tas notika šādi.
Jaunajam ārstam Folenam bija mazulis, un mazulim bija dzimšanas diena. Pirmajā dzimšanas dienā ārsta Folena mājā valdīja kaut kāds satraukums, toties otro dzimšanas dienu Folena kundze nolēma atzīmēt, sarīkojot par godu šim gadījumam viesības. Vecais Geibels un viņa meita Olga bija viesu vidū.
Nākamās dienas pēcpusdienā trīs vai četras Olgas sirdsdraudzenes, kas arī bija viesībās, iegriezās pie Olgas papļāpāt par iepriekšējās dienas sarīkojumu. Viņas, protams, ņēmās aprunāt vīriešus un kritizēt viņu dejošanas māku. Vecais Geibels sēdēja
istabā, taču izlikās lasām laikrakstu, un meitenes viņu pat neievēroja.
— Liekas, kļūst aizvien mazāk vīriešu, kas dejotu visos sarīkojumos, uz kuriem mēs ejam, — sacīja viena no meitenēm.
— Jā, un nav nevienas, kas izturētos pret viņiem augstprātīgi, — piebilda otra. — Viņi it kā izrāda žēlastību, uzlūgdami mūs uz deju.
— Un cik muļķīgi viņi runā, — piemetināja trešā. — Viņi nemitīgi atkārto vienu un to pašu: «Cik valdzinoša jūs šovakar izskatāties!», «Vai jūs bieži braucat uz Vīni?», «Ai, noteikti aizbrauciet, tā ir lieliska pilsēta!», «Cik jums brīnišķīgi piestāv šis ģērbs!», «Cik šodien ir silti!», «Vai jums patīk Vāgners?». Es vēlētos, kaut viņi sadomātu ko citu!
— Ak, man gan ir pilnīgi vienalga, ko viņi runā, — sacīja ceturtā. — Ja vīrietis labi dejo, viņš manis pēc var būt galīgs muļķis.
— Parasti viņš tāds arī ir, — ļauni piezīmēja kalsnā meitene.
— Es eju uz sarīkojumu, lai dejotu, — laizdama piezīmi gar ausīm, turpināja iepriekšējā runātāja. — Es tikai prasu, lai partneris mani stingri turētu, droši vadītu pa zāli un nenogurtu ātrāk par mani.
— Tad tev ir vajadzīgs tāds partneris, kuru darbina pulksteņa mehānisms, — sacīja tā pati kalsnā meitene.
— Bravo! — sasizdama plaukstas, iesaucās viena no viņām. — Nu, tas būtu lieliski!
— Kas butu lieliski? — gribēja zināt pārējās meitenes.
— Uzvelkams dejotājs vai, vēl labāk, tāds, ko vada elektrība un kas nekad neapstājas!
Meitenēs tas izraisīja lielu sajūsmu.
— Ai, cik jauks gan būtu tāds partneris! — sacīja viena. — Viņš nekad nespertu un nemītu uz purngaliem.
— Un neplēstu drēbes, — piemetināja otra.
— Un nejauktu soli.
— Un nereibtu un nebalstītos pret mums.
— Un nekad neslaucītu seju mutautiņā. Man pretīgi, kad vīrieši to dara pēc katras dejas.
— Un negribētu pavadīt visu vakaru ēdamzālē.
— Viņā iemontētais fonogrāfs izteiktu visas parastākās frāzes, un neviens nevarētu atšķirt viņu no īsta cilvēka, — sacīja meitene, kurai pirmajai bija ienākusi prātā šī doma.
— Tik tiešām, neviens nevarētu atšķirt, — piebilda kalsnā meitene. — Viņš pat būtu daudz patīkamāks.
Vecais Geibels nolika laikrakstu un klausījās abām ausīm. Tiklīdz kāda meitene pameta skatienu uz viņa pusi, viņš aši aizslēpās aiz laikraksta.
Kad meitenes bija prom, viņš iegāja darbnīcā, un Olga dzirdēja viņu staigājam šurpu turpu un šad tad pie sevis smejamies. Tovakar viņš daudz runāja ar meitu par dejošanu un vīriešiem, izjautāja, ko viņi dejojot parasti runā un dara, kādas dejas pašlaik ir modē, kādi ir deju soļi, un vēl daudz ko tādu, kas saistīts ar dejošanu.
Turpmākās pāris nedēļas Geibels gandrīz visu laiku uzturējās darbnīcā, vienmēr likās pārdomu pilns un aizņemts, lai gan šad tad negaidot klusi un apspiesti iesmējās, it kā uzjautrinātos par joku, kuru neviens vēl nezina.
Pēc mēneša Furtvangenā atkal bija viesības. Šoreiz tās rīkoja bagātais koku tirgonis vecais Vencelis, lai atzīmētu brāļameitas saderināšanos, un Geibels un Olga arī bija uzaicināti.
Kad tuvojās laiks doties ceļā, Olga sāka meklēt tēvu. Nevarēdama viņu atrast mājā, meita pieklauvēja pie darbnīcas durvīm. Tēvs iznāca ārā, kreklā izmeties, pietvīcis, tomēr starojošs.
— Negaidi mani, — viņš sacīja. — Ej viena pati, es aiziešu vēlāk. Man šis tas vēl jāpadara.
Kad Olga paklausīgi gāja prom, Geibels nosauca nopakaļ:
— Pasaki viņiem, ka es ieradīšos ar jaunu cilvēku — ar jauku, jaunu cilvēku un
lielisku dejotāju. Viņš patiks visām meitenēm.
Tad tēvs iesmējās un aizvēra durvis.
Geibels parasti turēja visu lielā slepenībā, taču šoreiz Olgai bija modušās patiesi ļaunas aizdomas par to, ko tēvs iecerējis, un tāpēc viņa jau iepriekš varēja viesus brīdināt. Viesi kļuva aizvien nepacietīgāki un ar ilgošanos gaidīja, kad ieradīsies slavenais meistars.
Beidzot ārā piebrauca rati, pēc tam bija dzirdama kņada priekšnamā, un tad vecais Vencelis, tikko valdīdams smieklus, jautru, uztraukumā sasārtušu seju iedrāzās istabā un spalgā balsī paziņoja:
— Geibela kungs ar savu draugu!
Smieklu un aplausu sveikts, parādījās Geibela kungs ar savu «draugu» un devās tieši uz istabas vidu.
— Dāmas un kungi, — sacīja Geibela kungs, — atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu draugu manekenu Frici. Frici, manu dārgo zēn, paklanies dāmām un kungiem!
Geibels iedrošinādams uzlika roku Fricim uz pleca, un manekens zemu palocījās, pie tam kaklā viņam kaut kas griezīgi noklakšķēja, un šis troksnis nepatīkami asociējās ar pirmsnāves gārdzieniem. Bet tas bija tikai sīkums.
— Gaita viņam ir mazliet pastīva (vecais Geibels satvēra manekenu aiz rokas un paveda dažus soļus uz priekšu. Manekens patiešām gāja ļoti stīvi), taču staigāšana nav viņa stiprā puse. Viņš īstenībā ir dejotājs. Pagaidām esmu spējis iemācīt viņam tikai valsi, un to viņš ir apguvis nevainojami. Nu, lūdzu, kurai no dāmām es varu stādīt viņu priekšā kā partneri? Viņam ir lieliska ritma izjūta, viņš nekad nenogurst, nekāpj uz kājām, neburza drēbes, viņš turēs partneri tik cieši, cik cieši viņa vēlēsies, un kustēsies tik ātri vai tik lēni, kā viņai patiks, viņam nekad nereibs galva, un viņš prot arī sarunāties. Nu, pasaki kaut ko, manu zēn!
Vecais kungs pagrozīja kādu pogu manekenam mugurpusē, un Fricis tūdaļ pavēra muti un smalkā balsī, kas it kā nāca kaut kur no pakauša, pēkšņi sacīja: «Vai drīkstu?» — un tad mute ar troksni atkal aizkrita ciet.
Bez šaubām, manekens Fricis atstāja uz visiem lielu iespaidu, tomēr neviena meitene, šķiet, neizrādīja ne vismazāko vēlēšanos dejot ar viņu. Viņas visas aizdomu pilnas drebinādamās raudzījās Friča vaska bālajā sejā, ieplestajās acīs un sastingušajā smaidā. Beidzot vecais Geibels piegāja pie meitenes, kas bija šādu partneri iecerējusi.
— Jūsu priekšlikums par elektrisku dejotāju ir ļoti precīzi izpildīts, — Geibels sacīja. — Jums par to jāpateicas šim kungam un jāpārbauda viņš.
Meitene bija jautras, dzīvespriecīgas dabas, un joki viņai patika. Kad arī namatēvs viņu lūdza dejot ar manekenu, viņa pēdīgi piekrita.
Geibela kungs pieveda manekenu pie meitenes. Manekena labā roka tika stingri aplikta ap meitenes vidukli, viegli saliektā kreisā roka satvēra meitenes labo roku. Vecais rotaļlietu meistars ierādīja viņai, kā regulēt manekena kustību ātrumu, kā viņu apstādināt un kā atbrīvoties no viņa.
— Manekens nodejos ar jums pilnu apli, — Geibela kungs paskaidroja. — Raugieties, lai neviens jums neuzskrien virsū un neizmaina viņa kustības virzienu.
Atskanēja mūzika. Vecais Geibels ieslēdza strāvu, un Anete ar savu dīvaino partneri sāka deju.
Brīdi visi viņus vēroja. Manekens savu pienākumu pildīja apbrīnojami labi. Ieturēdams pareizu ritmu un soli, manekens, cieši aptvēris savu mazo partneri, droši riņķoja apkārt, pīkstošā balsī bērdams vārdus, kurus laiku pa laikam pārtrauca klusināta čērk- stoņa.
— Cik valdzinoša jūs šovakar izskatāties! — manekens ierunājās smalkā balsī, kas nāca it kā no tālienes. — Cik jauka diena! Vai jums patīk dejot? Cik mēs labi esam sadējojušies! Jūs taču dejosiet ar mani vēl, vai ne? Ai, neesiet tik nežēlīga! Cik jums brīnišķīgi piestāv šis ģērbs! Vai valsis nav lieliska deja? Es varētu ar jums dejot visu mūžu! Vai jūs jau vakariņojāt?
Kad meitene jau bija pieradusi pie šā neparastā radījuma, satraukums pamazām pazuda, un viņai šis joks iepatikās.
— Ak, viņš patiešām ir jauks! — viņa smiedamās iesaucās. — Es varētu dejot ar viņu visu mūžu.
Pāris pēc pāra pievienojās viņiem, un drīz vien visi dejotāji virpuļoja viņiem pakaļ. Nikolass Geibels skatījās un kā bērns priecājās par savu veiksmi.
Vecais Vencelis pienāca pie viņa un kaut ko iečukstēja ausī. Geibels iesmējās, piekrītoši pamāja ar galvu, un abi vīri klusi aiz- spraucās uz durvju pusi.
— Šovakar māja pieder jauniešiem, — sacīja Vencelis, tiklīdz viņi bija izgājuši ārā. — Mēs labāk kantorī mierīgi uzpīposim un iedzersim kādu glāzi reinvīna.
Tikmēr dejošana kļuva aizvien ātrāka un nevaldāmāka. Mazā Anete pagrozīja skrūvi, kas regulēja partnera kustību ātrumu, un manekens tagad joņoja apkārt aizvien straujāk un straujāk. Pāris pēc pāra nomocījušies meta mieru, tikai Anete ar savu partneri joprojām virpuļoja, kamēr beidzot viņi palika vieni paši.
Valsis kļuva mežonīgāks. Mūzika vairs netika dejotājiem līdzi, un muzikanti, nespēdami ieturēt tādu pašu tempu, pārtrauca spēlēšanu un blenza dejotājos. Jaunākie viesi aplaudēja, taču vecākie ļaudis sāka jau uztraukties.
— Vai tev, mīļā, reiz nepietiks dejot? — ierunājās kāda sieviete, — Tu pagalam nomocīsies.
Taču Anete klusēja.
— Man liekas, viņa jau zaudējusi samaņu, — iesaucās kāda meitene, kad Anete bija aiztraukusi viņai garām.
Viens no vīriešiem metās pie manekena un mēģināja to apturēt, taču manekens notrieca viņu zemē un ar tērauda papēdi nobrāza viņam vaigu. Šis radījums acīmredzot ir nedomāja tik viegli šķirties no sava ieguvuma.
Ja kāds būtu saglabājis aukstasinību, manekenu būtu varējuši it viegli apstādināt. Divi vai trīs vīri, rīkodamies saskaņoti, būtu pacēluši manekenu no grīdas vai iestūmuši kaktā. Taču saglabāt aukstasinību satraukumā spēj tikai daži. Tie, kuri nav klāt, parasti domā, cik muļķīgi rīkojušies tie, kuri bijuši klāt, un tie, kuri ir klāt, vēlāk pārdomā, cik vienkārši gan būtu bijis rīkoties šādi vai tādi, vai pavisam citādi, ja vien tas tobrīd būtu ienācis prātā.
Sievietes krita histērijā. Vīrieši izkliedza cits citam pretrunīgus norādījumus. Divi pat metās manekenam virsū un izgrūda to no dejas apļa istabas vidū, un no turienes tas triecās tagad virsū gan sienām, gan mēbelēm. Asiņu straumīte sūcās pa meitenes balto kleitu uz leju un tecēja uz grīdas. Stāvoklis kļuva nopietns. Sievietes kliegdamas metās ārā no istabas. Vīrieši sekoja viņām.
Kāds izteica saprātīgu domu:
— Jāatrod Geibels, jāatved Geibels!
Neviens nebija pamanījis, ka viņš izgājis no istabas, un neviens arī nezināja, kur viņš ir. Daži viesi devās viņu meklēt. Daži, baidīdamies iet atpakaļ deju zālē, sastājās turpat aiz durvīm un klausījās. Varēja dzirdēt, ka manekens joprojām šļūkā pa nopulēto grīdu. Brīžiem atskanēja dobjš troksnis, kad tas ar savu nastu atsitās pret kādu priekšmetu un tad atlēca atpakaļ.
Un visu šo laiku manekens runāja smalkā, spocīgā balsī, bez mitas atkārtodams vienas un tās pašas frāzes: «Cik valdzinoša jūs šovakar izskatāties! Cik jauka diena! Ai, neesiet tik nežēlīga! Es varētu dejot ar jums visu mūžu. Vai jūs jau vakariņojāt?»
Protams, viesi meklēja Geibelu it visur, taču nekur nevarēja atrast. Viņi ieskatījās visās istabās, tad visi kā viens aizdrāzās uz Geibela māju, kur zaudēja tik dārgās minūtes, modinot veco, kurlo saimniecības vadītāju. Pēdīgi kādam viesim ienāca prātā, ka arī Vencelis ir nozudis, un tad viņi iedomājās kantori pagalma otrā galā, un tur viņi tik tiešām atrada Geibelu.
Geibels nobālējis piecēlās un gāja meklētājiem līdzi. Geibels un Vencelis, izlauzuši sev ceļu viesu pulkā, kas bija salasījies ārpusē, iegāja istabā un noslēdza durvis.
Iekšā bija dzirdamas klusinātas balsis un steidzīgi soļi, tad atskanēja neskaidra kāju šļūkšana, pēc tam iestājās klusums, un tad atkal varēja dzirdēt klusinātas balsis.
Pēc brīža durvis pavērās, un tie, kas atradās tuvāk, spiedās istabā iekšā, taču vecā Venceļa platie pleci aizsprostoja durvis.
— Ienāciet jūs un jūs, Bekler, — viņš uzrunāja divus vecākus vīrus. Balss viņam bija mierīga, taču seja — nāves bālumā. — Pārējie, lūdzu, cik iespējams ātrāk ejiet prom un aizvediet sievietes.
Kopš tās reizes vecais Nikolass Geibels darināja vairs tikai uzvelkamus trusīšus un kaķus, kas prata ņaudēt un mazgāt purniņu.
Džeks Londons
TŪKSTOŠ NĀVJU
Peldēju jau veselu stundu, biju pārsalis un galīgi zaudējis spēkus, kāju rāva krampji, — acīmredzot tuvojās mana pēdējā stundiņa. Vēl pavisam nesen izmisīgi cīnījos ar bēguma straumi, taču krasta ugunis kā ķircinādamas slīdēja aizvien tālāk, un tagad es atdevos viļņu varā un ar rūgtumu atcerējos savas veltīgi izšķiestās dzīves gājumu, kuram nupat nupat lemts pārtrūkt.
Liktenim bija labpaticis, lai es nāku pasaulē cienījamā angļu ģimenē. Rēķins bankā maniem vecākiem bija iespaidīgi liels, toties zināšanas par bērnu psiholoģiju un audzināšanu — ārkārtīgi niecīgas. Tādēļ, gan būdams bagātnieku dēls, es nekad nedabūju izjust ģimenes siltumu. Mans tēvs — visai gudrs cilvēks un slavens antīkās pasaules pētnieks — bija pilnīgi nogrimis savos darbos, bet māte, kurai saprāts stipri atpalika no skaistuma, nepagurusi griezās augstākās sabiedrības izpriecu virpulī. Es mācījos aristokrātu skolā, tad universitātē, tāpat kā daudzu citu angļu buržuāzijas ģimeņu atvases, un, gadiem ejot, manas tieksmes un patvaļa kļuva arvien neapvaldītākas. Te pēkšņi vecāki pamanīja, ka arī man ir nemirstīga dvēsele, un mēģināja mani vest pie prāta. Taču bija jau par vēlu: kad biju izdarījis kādu izmisīgi pārdrošu un neprātīgu gājienu, vecāki atteicās no manis, sabiedrība aizcirta durvis man deguna galā, un es, saņēmis no tēva tūkstoš mārciņu (viņš pateica, ka vairāk nedos ne graša, un aizliedza rādīties viņam acīs), nopirku pirmās klases biļeti kuģīr-kas devās uz Austrāliju.
Kopš tā laika mana dzīve ir vieni vienīgi klejojumi — 110 austrumiem uz rietumiem, no Arktikas uz Antarktiku —, kas beigušies ar to, ka trīsdesmit gadu vecumā, pašā spēku briedumā, man lemts noslīkt Sanfrancisko līcī, kad jau laimīgi esmu aizlaidies no kuģa, uz kura braucu par matrozi.
Labo kāju sarāva krampji, un es cietu neizsakāmas mokas. Viegla brīze sacēla nelielus viļņus, tā ka dabūju sarīties sāļo ūdeni. Vēl gan turējos virspusē, bet pamazām jau zaudēju samaņu. Kā caur miglu atceros, ka mani panesa zem viļņlauža un es ieraudzīju upju tvaikoņa ugunis; pēc tam viss izgaisa.
Izdzirdu liegu sanoņu un jutu, ka vaigus skar smaržīga pavasara rīta vēsma. Tā pamazām pārvērtās ritmiski pulsējošā straumē, kas it kā nesa līdzi manu augumu. Es peldēju vasarīgas jūras siltajās skavās, svētlaimē šūpodamies murdošajos viļņos. Taču pulsācija kļuva aizvien spēcīgāka, sanoņa pārgāja dūkoņā, viļņi cēlās augstāk un augstāk, kļuva arvien niknāki, — un tagad jau mani mētāja vētras sabangota jūra. Cauri ķermenim šāvās svelošas sāpes. Likās, ka smadzenēs uzliesmo un dziest žilbinoši spožas dzirkstis un ausīs rēc ūdenskritumi; te pēkšņi it kā kas pārtrūka, un es atguvos.
Aina, kuras varonis biju kļuvis, šķita diezgan interesanta. Mirkli pavēries apkārt, nopratu, ka visai neērtā pozā guļu uz grīdas privātas jahtas kajītē. Pāris dīvaini tērptu tumšādainu cilvēku ritmiski cēla uz augšu un laida lejup manas rokas. Nevarēju saprast, pie kādas tautības viņi pieder, lai gan savā mūžā biju redzējis ne mazumu dažādu cilšu un tautu. Man pie galvas bija piestiprināta kāda ierīce, kas savienoja elpošanas orgānus ar mašīnu, par kuru tūdaļ pastāstīšu. Nāsis bija aizbāztas, tā ka es elpoju caur muti. Pašķielējis sāņus, ieraudzīju, ka no tās šaurā leņķī atiet divas caurules, kuras atgādina dārza šļūtenes, tikai gatavotas no cita materiāla. Vienas caurules vaļējais gals gulēja uz grīdas man līdzās, bet otra aizvijās pāri kajītei un nozuda aparātā, par kuru solījos pastāstīt.
Tai laikā, kad vēl nemētājos apkārt pa pasauli, es interesējos par eksaktajām zinātnēm un pazinu parasto laboratorijas iekārtu un aparātus, tādēļ spēju novērtēt mašīnu, kuru tikko ieraudzīju. Gandrīz visas daļas tai bija no stikla un izcēlās ar raupju vienkāršību, kas raksturīga eksperimentālām ietaisēm. Mašīnas galvenais elements bija gaisa kamera; tajā atradās trauks ar ūdeni, kurā vertikāli bija ielaists caurules viens gals. Otru galu noslēdza stikla lode ar vakuumsūkņi. Ūdens caurulē cēlās un krita, un šī kustība, kas pa cauruli tika noraidīta līdz manīm, atbilda ieelpai un izelpai. Gan mašīna, gan arī cilvēki, kas tik enerģiski cilāja manas rokas, mākslīgi uzturēja elpošanu, un manas plaušas cēlās un plaka, gaidot brīdi, kad daba atsāks pārtraukto darbu.
Tikko pavēru acis, manu galvu, nāsis un muti atsvabināja no minētajām ierīcēm. Man iedeva izdzert glāzīti konjaka, es grīļodamies piecēlos kājās, lai pateiktos savam glābējam, un ieraudzīju .. . tēvu! Ilgus gadus dzīvodams pastāvīgās briesmās, biju mācījies savaldīties un tagad nolēmu nogaidīt, vai viņš pats mani nepazīs. O, nē! Viņš redzēja savā priekšā tikai izbēgušu matrozi un arī izturējās pret mani kā pret tādu.
Nodevis mani tumšādaino kalpu gādībā, viņš sāka pārskatīt savas piezīmes, kuras bija rakstījis manas atdzīvināšanas laikā. Man pasniedza sevišķi garšīgas pusdienas, bet uz klāja tūlīt pat sākās rosība, un pēc matrožu izsaucieniem, ķēžu žvadzoņas un takelāžas čikstiem es sapratu, ka mēs paceļam enkuru. Es pie sevis klusībā pasmaidīju. Doties ceļojumā pa bezgalīgi plašo Kluso okeānu kopā ar savu vientuļnieku tēvu — tas tikai ir lielisks joks! Toreiz man pat prātā nenāca, ar ko tiks jokots. Zinājis tai brīdī visu, es, ne mirkli nevilcinādamies, būtu meties pāri bortam un ar sajūsmu atgriezies netīrajā kuģa kubrikā, no kura nesen biju izbēdzis.
Iziet uz klāja man atļāva tikai tad, kad pēdējā bāka un pēdējais loča kuteris jau bija palikuši tālu aizmugurē. Jutos pateicīgs tēvam par šādu piesardzību un to arī pateicu — sirsnīgi, kaut gan parupji, kā jau matrozis. Es taču nevarēju iedomāties, ka viņš slēpis svešu acīm manu klātbūtni uz kuģa nebūt ne manis dēļ, bet gan pats savu mērķu labad. Viņš īsumā pastāstīja, kā matroži izvilkuši mani no ūdens, un piebilda, ka nevajagot viņam pateikties, — gluži otrādi, viņš man esot daudz pateicības parādā. Jau sen esot konstruējis šo aparātu, lai pārbaudītu kādu savu teoriju, kas attiecas uz zināmām bioloģiskām parādībām, bet nekad neesot bijis izdevības to izmēģināt.
— Ar jūsu palīdzību ir spīdoši pierādīts, ka mana hipotēze bijusi pareiza, — viņš teica un nopūties piebilda: — Taču diemžēl tikai attiecībā uz slīkoņiem.
Tomēr nesteigsimies notikumiem priekšā. Viņš piedāvāja man par divām mārciņām vairāk, nekā biju saņēmis uz iepriekšējā, kuģa, lai es paliktu šeit par matrozi. Tāda devība mani patīkami pārsteidza: patiesību sakot, es taču viņam nemaz nebiju vajadzīgs. Mani neraidīja vis uz kubriku, kā biju gaidījis, bet ierādīja ērtu kajīti; turklāt es ēdu pie kapteiņa galda. Acīmredzot tēvs bija ievērojis, ka neesmu vienkāršs matrozis, un es nolēmu to izmantot, lai atgūtu viņa labvēlību. Izdomāju kādu pasaciņu, kas izskaidrotu, kādēļ es, izglītots cilvēks, esmu nonācis šādā stāvoklī, un vienmēr centos uzturēties viņa sabiedrībā. Pirmajā izdevīgajā brīdī pastāstīju, ka agrāk esmu nodarbojies ar zinātni, un viņš pienācīgi novērtēja manas zināšanas. Drīz vien kļuvu par laborantu, un atbilstoši tika paaugstināta arī alga, bet, kad viņš sīkāk iepazīstināja ar savām teorijām, mani pārņēma gandrīz vai tikpat dedzīgs entuziasms kā viņu pašu.
Trauksmaini steidza dienas: jaunais darbs mani aizrāva, un es te strādāju tēva lieliskajā bibliotēkā, te uzklausīju viņa paskaidrojumus, te palīdzēju pētījumos. Taču mums nācās atteikties no daudziem sevišķi interesantiem izmēģinājumiem, tāpēc ka viļņu šūpota jahta nav vispiemērotākā vieta sarežģītiem laboratorijas eksperimentiem. Toties viņš man solīja ne mazumu burvīgu stundu teicami iekārtotā laboratorijā, kas arī bija mūsu ceļojuma gala mērķis. Viņš paskaidroja, ka kaut kur dienvidos atklājis neap
dzīvotu saliņu un pārvērtis to par zinātnes paradīzi.
Nevajadzēja nemaz ilgu laiku nodzīvot uz salas, lai saprastu, kādā šausmu valstībā esmu nokļuvis. Tomēr īsumā aprakstīšu iepriekšējos notikumus, kuri bija noveduši pie tā, ka man nācās pārdzīvot kaut ko tādu, kas vēl nav gadījies nevienam cilvēkam.
Mūža novakarē manu tēvu bija nogurdinājusi vārgās antīkās pasaules burvība un viņš bija pārvērties par uzticamu bioloģijas pielūdzēju un kalpu. Šīs zinātnes pamatus viņš bija apguvis jau jaunībā, bet tagad iepazinies ar pēdējiem tās sasniegumiem un galu galā nonācis pie nezināmā bezgalīgo plašumu robežas. Viņš bija nodomājis atstāt tajos savas pēdas, un šai brīdī mēs satikāmies. Negribu sevi slavēt, bet galva man strādā tīri labi — es ātri uztvēru viņa domu gaitu, izpratu pētījumu metodi un kļuvu gandrīz vai par tādu pašu ārprāta apsēsto, kāds bija viņš. Tomēr nē! Vēlāk sasniegtie apbrīnojamie rezultāti pierāda, ka ārprātīgs viņš nebija. Teikšu tikai, ka otra tik aukstasinīga un patoloģiski cietsirdīga cilvēka neesmu redzējis.
Kad viņš bija apguvis fizioloģijas un psiholoģijas noslēpumus, viņa prātam pavērās visai plašs pētījumu lauks, un, lai to pakļautu sev, viņš sāka studēt organisko ķīmiju, patoloģisko anatomiju, toksikoloģiju un citas zinātnes un zinātņu nozares, kuras
nākotnē varēja noderēt. Pieņēmis, ka organisma dzīvības procesu īslaicīga un galīga pārtraukuma cēlonis ir dažu protoplazmas elementu koagulācija, viņš šīs substances izdalīja un sīki izpētīja. Dzīvības procesu norisi pārtraucot uz laiku, iestājas koma, bet, pārtraucot pilnīgi, — nāve, taču tēvs apgalvoja, ka protoplazmas koagulāciju var palēnināt, novērst un pat pilnīgi pārtraukt pašos pēdējos tās posmos. Tas ir, vienkāršāk sakot, viņš apgalvoja, ka nāve, ja tā nav bijusi varmācīga un nav bojāts neviens no galvenajiem orgāniem, ir tikai dzīvības procesu norises pārtraukums un ka zināmos gadījumos ar kādu noteiktu metodi organismu var atdzīvināt. Šo metodi tad nu viņš centās atrast, lai praksē pierādītu, ka iespējams atjaunot dzīvības procesus šķietami mirušā organismā. Protams, viņš saprata, ka jebkurš šāds mēģinājums būtu veltīgs, ja sākusies jau trūdēšana: bija vajadzīgs organisms, kurš vēl pavisam nesen — pirms minūtes, stundas vai diennakts — bijis dzīvs un vesels. Atdzīvinādams mani, viņš lielākā vai mazākā mērā bija pierādījis savas teorijas pareizību. Es taču noslīku un biju jau miris, kad mani izvilka no Sanfrancisko līča ūdeņiem, bet ar aeroterapeitiskā aparāta — tā tēvs sauca savu mašīnu — palīdzību dzīvības liesmiņa tika iedegta no jauna.
Un tagad par tēva ļaunprātīgajiem nodomiem pret mani. Sākumā viņš lika saprast,
ka esmu pilnīgi viņa varā. Jahta tika aizsūtīta prom uz veselu gadu, un salā palika tikai divi tumšādainie kalpi, kas bija viņam uzticīgi līdz nāvei. Tad viņš sīki izanalizēja savu teoriju, formulēja tās pierādījuma metodi un beigās apstulbināja mani, paziņodams, ka nolēmis to pārbaudīt pie manis.
Ne reizi vien esmu riskējis ar dzīvību, esmu dabūjis redzēt īstu velnu, bet tas taču bija pavisam kas cits! Mani nevar saukt par gļēvuli, tomēr perspektīva vēl un vēlreiz pārkāpt nāves slieksni viesa manī paniskas šausmas. Es lūdzu eksperimentu uz laiku atlikt, un viņš to atļāva, bet piebilda, ka man atliek tikai viens — pakļauties. No salas aizbēgt es nevarēju, un pašnāvība mani nevilināja, kaut gan iespējams, ka tā tomēr būtu bijusi labāka izeja nekā šausmas, kas mani gaidīja. Glābiņš varēja būt vienīgi manu cietumsargu nāve. Taču arī šai ziņā es biju bezspēcīgs. Tēvs ievēroja vislielāko piesardzību, un mani dienu un nakti uzraudzīja viens no kalpiem.
Kad visi lūgumi bija veltīgi, es atklāju, ka esmu viņa dēls. Tas bija mans pēdējais trumpis, un uz tā es biju licis visas cerības. Taču viņš palika nelokāms — tas bija nevis cilvēks, bet mašīna, kas nepielūdzami iet uz savu mērķi. Nevaru saprast, kāpēc gan viņš apprecēja manu māti, kāpēc viņam ievaja- dzējās bērna: viņā taču nebija nekādu cilvēcīgu jūtu. Viņam viss aprobežojās ar
loģiku; mīlestība, līdzcietība, maigums, ko viņš saskatīja citos cilvēkos, viņa acīs bija tikai vājības, kuras jānomāc. Viņš atbildēja, ka savā laikā devis man dzīvību un tātad ar pilnām tiesībām varot to arī atņemt. Starp citu, viņš tā nemaz nedarīšot, — viņš dzīvību tikai aizņemšoties un tieši noteiktajā laikā to atkal atdošot. Protams, varot jau gadīties visādas neparedzētas nejaušības, bet ikviens cilvēks riskējot un kādēļ tad man vajadzētu būt izņēmumam?
Viņš ļoti rūpējās par manu veselību, jo tā taču bija eksperimenta veiksmes ķīla, tādēļ man vajadzēja ieturēt speciālu diētu un ievērot režīmu — gluži kā atlētam, kas gatavojas izšķirošām sacensībām. Ko es varēju darīt? Ja jau šis liktenīgais pārbaudījums bija neizbēgams, es atzinu par labāku būt teicamā formā. Pa to laiku viņš atļāva palīdzēt aparāta montēšanā un piedalīties dažādos iepriekšējos eksperimentos. Viegli iedomāties, ka tie izraisīja manī dedzīgu interesi. Es pārzināju šo problēmu jau gandrīz tikpat labi kā viņš pats, un bieži vien, man par lielu prieku, viņš pieņēma manis ieteiktos labojumus un izmaiņas. Tādās reizēs es ar drūmu smīnu nodomāju, ka pošos pats uz savām bērēm.
Viņš sāka ar toksikoloģisku eksperimentu sēriju. Kad priekšdarbi bija veikti, mani nogalināja ar lielu devu strihnīna, un es nogulēju miris savas divdesmit stundas. Visu šo laiku mans ķermenis bija nedzīvs, absolūti nedzīvs. Elpošana un asinsrite bija pilnīgi apstājušās; taču visšausmīgākais bija tas, ka, turpinoties koagulācijai protoplazmā, es biju pie pilnas apziņas un varēju izpētīt šo procesu visās tā pretīgajās detaļās.
Aparāts, kuram vajadzēja mani atdzīvināt, bija hermētiski slēgta kamera un pēc formas atgādināja cilvēka ķermeni. Mehānisms bija vienkāršs: vairāki vārsti, kloķvārpsta un elektromotors. Kad šo mehānismu iedarbināja, atmosfēras spiediens kamerā ritmiski cēlās un krita, tā liekot plaušām strādāt bez šļūtenēm. Kaut gan mans ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgi un, iespējams, bija sācis jau trūdēt, es apzinājos visu, kas notika apkārt. Zināju, ka esmu ievietots kamerā, un, kaut gan sajūtas nedarbojās, sapratu, ka man injicētas vielas, kas aizkavē koagulācijas procesu. Tad kameru aizvēra un ieslēdza mehānismu. Mani sagrāba neizsakāms uztraukums, taču asinsrite pamazām atjaunojās, orgāni no jauna sāka pildīt savas funkcijas, un pēc stundas es jau sēdēju pie pusdienu galda.
Nevar teikt, ka gan šajā, gan nākamajās eksperimentu sērijās es būtu piedalījies ar sevišķu entuziasmu, tomēr pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem bēgt no salas tie mani pamazām ieinteresēja. Turklāt es jau biju pieradis mirt. Tēvs bija sajūsmā par saviem panākumiem, un viņa ieceres kļuva dienu no dienas pārdrošākas. Mēs izmēģinājām trīs lielas grupas inžu: tādas, kas iedarbojas uz nervu sistēmu, gāzveida indes un tādas, kas iedarbojas uz gremošanas orgāniem, taču neņēmām dažas minerālu indes un visas tās, kuras noārda audus. Strādājot ar indēm, es apradu ar savu lomu un tikpat kā vairs nebaidījos, kaut gan reiz man gandrīz vai izgāja plāni. Pārgriezis dažus manas rokas sīkos asinsvadus, viņš ievadīja asinīs niecīgu devu visbīstamākās indes — indiāņu mednieku indi kurāri. Es uz vietas zaudēju samaņu, tad apstājās elpošana un asinsrite, protoplazmas sarecēšanas process aizgāja tik tālu, ka tēvam zuda cerība to apturēt. Tomēr, kad jau likās, ka viss zaudēts, viņš ķērās pie līdzekļa, kuru pēdējā laikā bija pētījis, un rezultāts bija tāds, ka kopš šī brīža viņa degsme divkāršojās.
Kruksa caurulei līdzīgā vakuumcaurulē tika radīts magnētiskais lauks. Polarizētas gaismas iedarbībā tas nefosforescēja un neradīja atomu plūsmu, bet izstaroja neredzamus starus, kas atgādina rentgena starus. Taču, ja rentgena stari spēj atklāt priekšmetus, kas slēpti skatienam necaurredzamā vidē, tad šiem stariem piemita vēl lielāks caurkļuves spēks. Ar tiem viņš nofotografējis manu ķermeni un uz negatīva redzējis daudz neskaidru ēnu, kuras radušās tādēļ, ka ķīmiskie un elektriskie procesi manā organismā vēl turpinājās. Bet tas neapšaubāmi liecināja, ka sastingums, kas mani bija pārņēmis, nav īsta nāve. Citiem vārdiem sakot, tie noslēpumainie spēki, tie smalciņie pavedieni, kas saista dvēseli ar miesu, vēl nebija izgaisuši. Pārējo inžu iedarbības pēdas nebija saglabājušās; starp citu, pēc dzīvsudraba preparātu lietošanas es vienmēr pāris dienas nejutos vesels.
Pēc tam nāca brīnišķīgi eksperimenti' ar elektrisko strāvu. Lai pārbaudītu Teslas apgalvojumu, ka sevišķi augsts spriegums cilvēkam nav bīstams, laidām caur manu ķermeni strāvu, kuras spriegums ir simttūkstoš voltu. Es to pat nemanīju, un spriegums tika pazemināts līdz divi tūkstoši pieci simti voltiem, kas tūlīt pat mani arī nobeidza. Šoreiz viņš uzdrošinājās atstāt mani veselas trīs dienas šādā stāvoklī, kad ir pārtraukti jebkuri dzīvības procesi. Atdzīvināšana prasīja veselas četras stundas.
Reiz viņš mani inficēja ar tetanusu, bet pirmsnāves agonija bija tik mokpilna, ka es kategoriski atteicos turpināt tamlīdzīgus eksperimentus. Vieglāka bija nāve aiz elpas trūkuma, tas ir, noslīkstot, nosmokot vai saindējoties ar kādu gāzi, bet arī nāve mor- f:ja, opija, kokaīna vai hloroforma iedarbības rezultātā bija pilnīgi pieņemama.
Reiz, nosmacējis mani, viņš noturēja ķermeni uz ledus trīs mēnešus, nodrošinājis to pret trūdēšanas procesu. Nebiju iepriekš brīdināts, tādēļ mani pārņēma šausmas, kad uzzināju, cik ilgi esmu bijis miris. Sāku baidīties, ka viņam var ienākt prātā izdarīt kādus papildu eksperimentus ar manu līķi — pēdējā laikā viņš izrādīja aizvien lielāku interesi par vivisekciju. Pēc kārtējās atdzīvināšanas es atklāju, ka man bijis uzšķērsts krū- šukurvis. Kaut gan šuves bija uzliktas ļoti rūpīgi, rētas tā sāka sāpēt, ka nācās vairākas dienas nogulēt gultā. Un tieši tad es arī izdomāju glābšanās plānu.
Izlikdamies, ka esmu ļoti aizrāvies ar izmēģinājumiem, es izlūdzos īsu atelpu no bezgalīgajām miršanām. Tēvs bija ar mieru. Šīs dienas izmantoju darbam laboratorijā, zinot, ka tēvs ir aizņemts, uzšķēržot dzīvnieciņus, kurus viņam ķēra kalpi, un neievēros, ar ko es nodarbojos.
Es pamatojos uz diviem priekšnoteikumiem: pirmkārt, uz ūdens elektrolīzi, tas ir, ūdens sadalīšanos sastāvdaļās, laižot tam cauri strāvu, un, otrkārt, uz hipotēzi, ka pastāv pievilkšanas spēkam pretējs spēks; Astors to nosaucis par aperģiju. Tāpat kā Zemes pievilkšanas spēks tuvina priekšmetus citu citam, bet nesavieno tos, tā aperģija aprobežojas vienīgi ar atgrūšanu. Turpretim atomu un molekulu pievilkšanas spēks ne tikvien liek priekšmetiem pievilkties, bet arī savieno tos vienā veselā, — un es centos atrast šim pievilkšanas spēkam pretēju spēku; turklāt ne vien atrast, bet arī iemācīties to vadīt. Piemēram, ūdeņraža un skābekļa molekulas reaģējot sadalās un veido jaunas molekulas, kas satur abu elementu atomus, — ūdens molekulas. Turpretim elektrolīzes procesā šīs molekulas saskaldās un atgriežas sākotnējā stāvoklī, veidojot divas dažādas gāzes. Spēkam, kuru es gribēju atrast, vajadzēja tāpat iedarboties uz jebkura savienojuma jebkurām molekulām. Un tad- man tikai atlika ievilināt tēvu šī spēka darbības laukā, un viņš momentā tiktu sadalīts atsevišķos elementos.
Nav jādomā, ka spēks, kuru es galu galā atklāju, iznīcināja matēriju vispār, — nē, tas iznīcināja tikai formu. Drīz vien noskaidroju, ka tas neiedarbojas arī uz neorganiskiem savienojumiem. Taču nebija tādas organiskas vielas, kas spētu tam pretoties. Tāda izvēlība sākumā radīja manī neizpratni, kaut gan es bez pūlēm būtu sapratis, ja. vien mazliet būtu palauzījis galvu. Tā kā organisku vielu molekulās ir nesalīdzināmi vairāk atomu nekā vissarežģītāko neorganisko vielu molekulās, tad organiskiem savienojumiem raksturīga nenoturība un dažādu fizisku spēku un ķīmisku reaktīvu iedarbības rezultātā tie viegli sadalās.
Divas spēcīgas, ar speciāli šim nolūkam konstruētiem magnētiem savienotas baterijas izstaroja divas varenas spēka plūsmas. Katra par sevi tās bija absolūti nekaitīgas, bet to nevar teikt par plūsmu neredzamo krustošanās punktu. Pārbaudījis iekārtas efektivitāti praksē un pats turklāt tik tikko nepārvērties par tukšu gaisu, es ķēros pie slazdu ierīkošanas. Novietojis magnētus tā, ka durvis uz manu istabu kļuva par nāves zonu, un pierīkojis gultas galvgalī kontakta pogu, ar kuru ieslēdz baterijas, es apgūlos.
Kalpi joprojām mani naktīs sargāja un pusnaktī mainījās. Es ieslēdzu strāvu pēc tam, kad pirmais bija sācis dežurēt. Tikko biju iesnaudies, te mani pamodināja spalga metāla šķindoņa. Uz sliekšņa mētājās tēva senbernadieša Dena kakla siksna. Sargs metās to pacelt un izgaisa kā putekļu mākonis, tikai viņa apģērbs sakrita kaudzītē uz grīdas. Gaisā tikko jūtami iesmaržojās pēc ozona, taču, tā kā ķermenis bija sastāvējis galvenokārt no ūdeņraža, skābekļa un slāpekļa, kas visi ir bezkrāsaini, bez smakas, tas izgaisa kā nebijis. Starp citu, kad izslēdzu strāvu un novācu viņa apģērbu, ieraudzīju saujiņu pelnu, — tās bija paliekas no organisma sastāvā ietilpstošā oglekļa un citiem negaistošiem elementiem, tādiem kā sērs, kālijs un dzelzs. Ieslēdzis slazdu, es atkal palīdu zem segas. Pusnaktī piecēlos, aizvācu otra kalpa paliekas un mierīgi nogulēju līdz rītam.
Pamodos no tēva sirdīgās balss; viņš no laboratorijas sauca mani. Es pavīpsnāju. Nebija neviena, kas viņu uzmodinātu, un viņš bija aizgulējies! Tad izdzirdu, ka viņš nāk uz manas istabas pusi, un piecēlos gultā sēdus, lai nepalaistu garām dezintegrācijas brīdi. Pie durvīm viņš brīdi apstājās, bet tad spēra liktenīgo soli. S-š-š! Iešalcās kā priedes vējā. Viņš izgaisa. Apģērbs saplaka uz grīdas bezveidīgā kaudzē. Uztvēru ne vien ozona smaržu, bet arī ķiploku smakai līdzīgo fosfora smaku. Zem drēbēm atradu saujiņu pelnu — negaistošos elementus. Un vairāk nekā. Man atdarījās visa pasaule. Gūsts bija beidzies.