— Kundze, — sacīja vīrietis ar vienu kāju, vērsdamies pie padzīvojušas sievietes, kas vagonā sēdēja viņam blakus, — kundze, man, kā redzat, ir tikai viena kāja. Pirms dažiem gadiem man bija arī korķa kāja, kas kalpoja ne sliktāk, bet savā ziņā pat labāk par īsto, kuras man vairs nav. Kāju zaudēju, klīzdams apkārt kopā ar ceļojošo cirku, un cirka direktors, ļoti lādzīgs cilvēks, atdeva man sava nelaiķa znota korķa kāju. Tā gan bija maķenīt par garu, taču citādi labāku būtu grēks vēlēties. Un izskatījās gluži kā īsta, turklāt vēl ar vienu priekšrocību — tai bija rūpīgi izstrādāta atsperu sistēma. Kad man bija jāsteidzas, uzvilku atsperi un tad varēju nolēkt uz kājas astoņas un ceturtdaļ- verstis bez apstājas.
Tā nu es dzīvoju un uzraudzīju mūsu zvērnīcu. Sevišķi rūpīgi kopu pašu vērtīgāko eksponātu — tvomatviču. Pilnīgi iespējams, ka jūs nekad nebūsiet dzirdējusi par tvomatviču, jo mūsējais bija vienīgais eksemplārs Amerikā. Viņa dzimtene ir Norfolkas sala, un viņš ēd tikai Norfolkas priežu čiekurus, kas mums maksāja baltu naudu: tos nācās importēt. Tvomatvičs ir līdzīgs zaķim un arī lec kā zaķis, tikai kažoks viņam kā žurkai un aste — uz mata kā vāverei.
Kādu vakaru, kad es šo baroju, kā parasti, no rokas, aizdegās salmi viņa krātiņa tuvumā un izbiedētais dzīvnieciņš izrāvās man no rokām un metās uz durvīm. To nu gan es nebiju gaidījis: tvomatvičs taču bija pavisam rāms un nekad nemēģināja bēgt.
Par laimi, mana kāja bija uzvilkta, un es sāku lēkt viņam pakal. Atlaidu bremzi un drāzos uz priekšu kā vējš. Tomēr arī tvomatvičs bija varens skrējējs, un bezgalīgais prēriju līdzenums bija kā radīts sacensībām. Apmēram pēc piecām jūdzēm viņš bija man priekšā tieši divdesmit jardus. Ne es, ne viņš ātrāk paskriet vairs nespējām. Beidzot manīju, ka dzīvnieciņš sāk pagurt. Attālums starp mums lēnītiņām samazinājās — līdz piecpadsmit jardiem, tad līdz desmit. Tvomatvičs pamēģināja laisties aulēkšiem, bet tā ieguva labi ja pāris jardu, un tos es ātri vien iedzinu. Tad nu dzīvnieciņš galīgi izmisa un, tikko biju pienācis par savām piecām pēdām viņam tuvāk, iespruka koijota alā, pamezdams mani drūmā vientulībā. Tuvumā ne māju, ne laužu. Nakts bija silta, un es nolēmu atvilkt elpu, kamēr cilvēki, kas bija metušies mums pakaļ, mani te atradīs. Uzvilku atsperi gadījumam, ja man kāju ievajadzētos, tad to atsprādzēju un iebāzu alas ieejā, lai tvomatvičs netiktu laukā. Pēc tam izraudzijos ērtāku vietiņu un nolikos atpūsties, jo garais skrējiens bija mani pagalam nomocījis.
Pēc pusstundas padzirdu troksni: tvomatvičs grauza manu kāju. Kad pierāpos pie alas, kāja pēkšņi pati no sevis iztaisnojās (šim nolūkam kājā bija speciāla atspere, un zvēriņš acīmredzot to bija aizķēris) un metās prom kopā ar tvomatviču. Tā kā kājai vairs nebija jānes mans augums, ātrums ar katru lēcienu palielinājās, un beidzot tā joņoja kā traka. Kāja kļuva mazāka un mazāka, nu jau izskatījās vairs tikai kā mazs lēkājošs ķipars un beidzot pazuda aiz apvāršņa.
Apskaužams stāvoklis gan! Kāja aizbēgusi. Tvomatvičs arī. Ne ēdamā, ne dzeramā. Tā es tur savārgu divas dienas un naktis, kundze, bez kripatiņas maizes. Pats ar savu kāju palēkt nevarēju, bet rāpot nebija vērts: es nomirtu aiz bada, nemaz neticis galā. Pret otrās dienas vakaru mani uzgāja kāds kovbojs. Viņš mani aizveda uz pilsētu. Teicās redzējis vienas kājas pēdu nospiedumus Platas upes krastā. Tātad mana nabaga kāja ielēkusi Platā un tagad droši vien guļ, smiltīs ieskalota, nodevīgās upes dibenā. Jā, es raudu, kundze. Piedodiet man šīs asaras, bet es nekad nespēšu runāt par to mierīgi. Varbūt jūs būsiet tik laba un ziedosit man mazliet naudas, lai es varētu nopirkt sev jaunu kāju?
Viņa līdzjūtīgi paraudzījās vīrietī, un viņas acīs mirdzēja asaras. Viņa atvēra rokassomiņu, izņēma kādu kartīti un sniedza nelaimīgajam. Viņš alkatīgi satvēra to un izlasīja: «Palīdziet nabaga kurlmēmajai!»