Visai īsajā laika sprīdī, kas bija vajadzīgs, lai pārietu pāri mauriņam starp mūsu māju un Hikija māju, es prātoju, ko teikt Suzannai. Vai parādīt viņai dīvaino aparātu, ko es nesu mājup, atklāt šā aparāta uzbūves noslēpumu un kopā ar viņu to izmēģināt? Vai arī, gluži otrādi — neteikt nekā, nevērīgi nolikt šo viltīgo saini tādā vietā, kur tam būtu izdevība pierakstīt manas sievas pārdomas un tādā kārtā noklausīties viņas visslepenākās domas? Atzīšos, ka šī «ielaušanās dvēselē» vienu mirkli mani kārdināja, bet tad man ienāca prātā, ka šāda rīcība būtu negodīga. Vai es, piemēram, atplēstu kādu Suzannas vēstuli, ja tā nebūtu adresēta man? Protams, ne. «Un tas ir gluži tas pats,» es nospriedu, nospiezdams mūsu dzīvokļa durvju rokturi, un nolēmu sievai visu pastāstīt.
Taču mūsu lēmumi atkarībā no apstākļiem ir ļoti viegli grozāmi, un gadījās tā, ka tovakar Suzanna mani saņēma gaužām nelaipni.
— Cik vēlu tu nāc mājās, — viņa man sacīja niknā balsī. — Es jau sāku uztraukties.
— Uztraukumam gan nebija nekāda iemesla, — es atbildēju, nolikdams kartona vīstokli viņas tuvumā uz maza galdiņa. — Pēc lekcijas es iegriezos pie Hikija, un mēs kādu stundu nopļāpājām. Kā redzi, iemesls pavisam nevainīgs.
— Var jau būt, — Suzanna attrauca, — bet tev jāatzīst, ka es to nevarēju uzminēt. . . Turklāt nesaprotu, kas tev par prieku sarunāties ar šo angli. Viņš ir neciešami garlaicīgs.
— Suzanna, ka tu tik vieglprātīgi vari spriest par lielu zinātnieku, nesaprazdama nedz viņa valodu, nedz idejas? Tici man, Hikijs ir simtkārt interesantāks nekā tava māsa Marī Kloda, kad tā tūkstošiem reižu klāsta, kāpēc viņas bērni vienmēr saķer iesnas, vai arī tavs svainis Maksims, kad tas stāsta par savām kara gaitām.
— Ak dievs, vai tu nevarētu būt tik žēlīgs, — Suzanna aizrādīja, — un neatgādināt man Fontnela ielu, kad tā ir seši tūkstoši kilometru tālu! Es jau tā šeit esmu kļuvusi pārāk nervoza . . .
— Nervozitāte ir visizdevīgākais vārds, — es noteicu, paraustīdams plecus.
Ienāca kalpone nēģeriete un pavēstīja, ka pusdienas ir galdā. Iedams Suzannai nopakaļ uz ēdamistabu, es no sirds pārmetu sev neiecietību. Pēdējās nedēļās šādas ķildas starp mums sāka kļūt aizvien biežākas un biežākas. Es nācu mājās pilns līdzcietības pret savu trimdinieci, apņēmies izturēties pret viņu tēvišķi un mierinoši; iztēlojos, cik cēls un jauks turpmāk būšu. Taču, kolīdz mēs bijām kopā, pietika ar vienu vienīgu neuzmanīgu frāzi, lai Suzannu sadusmotu. Pēc piecām minūtēm pilnā sparā gāja vaļā ass un nevajadzīgs strīds. «Šovakar,» es nodomāju, ieiedams ēdamistabā, «es darīšu tam galu un nedusmošos . . .» Bet Suzanna, reiz sākusi, vairs nevarēja tik viegli rimties: viņa atgādināja Pitiju, kurā pastāvīgi uzliesmo iekšēja uguns. Mēs vēl lāgā nebijām ķērušies pie sacukurotās melones, kad Suzanna atsāka riebīgo sarunu par Fontnela ielu: no rīta bija saņemta vēstule ar ziņu, ka mesjē Kovēns-Lekē mazliet sasirdzis.
— Vai tu tagad saproti, — viņa saeīja, — kāpēc ir bīstami, ka Zeroms un Anriete var apcelt tēti un piekrāpt viņu, jo tavas vainas dēļ mani no viņa šķir okeāns un man nav iespējams aizstāvēt savas tiesības? Tagad tu saproti, kādēļ man nekad nav patikusi doma par šo braucienu?
— Dārgā Suzanna, — es iebildu, — man negribas no jauna sākt smago sarunu. Bet toreiz, kad prezidents Spensers viesojās Kannās, šo vietu es taču pieņēmu ar tavu piekrišanu. Tas ir viens. Otrs: simtiem reižu esmu tevi lūgšus lūdzies vismaz uz dažām
nedēļām aizmirst šīs mūžīgās ģimenes nebūšanas. 2eroms un Anriete iekārojuši tava tēva fermas? Ko lai dara? Tā tas ir. Tu tur esi bezspēcīga un es — vēl vairāk. Tava runāšana nekā nevar grozīt. Tālab, dieva dēļ, runāsim par ko citu . . . Jo, lai nu šā vai tā, tas ir pārāk bēdīgi: mēs atrodamies visjaunākajā pasaules daļā, dzīvojam apbrīnojami interesantā vidē, kas mums ir pilnīgi sveša, bet tu katru vakaru mal vienu un to pašu — spriedelē par likumiem, kas attiecas uz zemes īpašumiem Augšnormandijā! … Nē! Nē! . .. Pietiek! Tam visam piemīt kaut kāda sīkumainība, maziskums, no kā es jau sen ciešu … Es tevi ļoti mīlu, mīlu no visas sirds, bet, lūdzu, ļauj man atvilkt elpu.. . Pacenties būt mazliet cēlāka un dvēselīgi dziļāka … Tu to spēji. . .
— Zinu, — viņa sacīja ar rūgtumu balsī. — Tādi vīrieši kā tu par cēlumu un dvēseles dziļumu sauc to, kas apmierina viņu patmīlību . . . Dabiski, ka tu esi ļoti laimīgs, atrazdamies šai zemē . .. Pirmkārt, tāpēc, ka īstenībā tev nepavisam nav sirds, un, kopš tu esi tālu projām no bērniem, no mūsu tuviniekiem un draugiem, tavā apziņā viņi vairs neeksistē . .. Otrkārt, tāpēc, ka tev glaimo, ka tādas muļķītes kā, piemēram, Miriēla Vil- sone tevi uzlūko kā ģēniju.
— Viņas uzvārds ir nevis Vilsone, bet gan Viltone, un, ja viņa apmeklē manas lekcijas .. .
■— … tad tas ir aiz tīras mīlestības pret Balzaku, pret viņa «Tūras mācītāju» un «Lilijām ielejā»? Nē, Denī, un tu to zini tikpat labi kā es. . . Turklāt tava lakstošanās ar amerikāņu žagatām man ir pilnīgi vienaldzīga, tikai pēc tam nesprediķo man par cēlumu .. . Un tas zemes īpašums, par kuru tu runā tik nicinoši, — vecumdienās tu būsi laimīgs, atrazdams Fontnela ielā patvērumu … ja vien man izdosies nosargāt to māju no Žeroma mantrausības.
No pieredzes zināju, ka Suzannas dusmu lēkmei nav zāļu — gluži vienkārši jānogaida, kad tā beigsies. Bet tad mani apsēda kaut kāds nelabais. Tāpat kā vienmēr, kad iznācām no ēdamistabas, Suzanna apsēdās savā parastajā atzveltnes krēslā; es nevērīgi tuvojos Hikija aparātam, it kā gribētu nolikt uz galdiņa savu kafijas tasi, un pa mazo vīstokļa spraudziņu iedarbināju aparātu. Vienu mirkli man šķita, ka esmu iekritis. Suzanna, turēdama klēpī grāmatu, vienaldzīgi apvaicājās (šī vienaldzība man likās neīsta, bet tā tomēr bija patiesa): — Kas tie par papīriem? —^Kādi papīri? — es izlikos nesaprotam. — A, tas rullis . . . Tie ir žurnāli, ko man patapināja Hikijs.
Viņa likās mierā. Es priecīgs ievēroju, ka aparāts ir pagriezts pret Suzannu un atrodas pienācīgā attālumā. Apsēdies pretī, es atšķīru kādu Balzaka sējumu un, izlikdamies, ka rakstu piezīmes, vēroju sievu. Viņa lasīja «Lisjēnū», grāmatu, kas man ļoti patika un ko es viņai biju ieteicis; taču viņas domas šķita klīstam kaut kur tālumā. Laiku pa laikam viņa nolika grāmatu klēpī un iegrima pārdomās. Vairākas reizes viņa pavēra muti, gribēdama ko sacīt, bet, ieraudzījusi manas nodurtās acis un atzinusi, ka mani nedrīkst traucēt, klusi nopūtās un atkal paņēma grāmatu. Ap pulksten desmitiem viņa piecēlās.
— Esmu nogurusi, — Suzanna ieteicās. — Iešu gulēt.
— Es tikai pabeigšu šo nodaļu, — atbildēju, — un arī iešu.
Kolīdz Suzanna bija izgājusi no istabas, es izvilku no avīžu futrāļa «pistoli», apturēju pulksteņa mehānismu un noglabāju aparātu savā atvilktnē, aizslēgdams to ar atslēgu. To izdarījis, devos pakaļ Suzannai, juzdamies mazliet vainīgs un satraukts.
Nākamajā dienā ar nepacietību gaidīju brīdi, kad Hikijs būs beidzis savu lekciju un praktiskos darbus un es varēšu ieiet pie viņa. Tur es diemžēl sastapu arī Dārnliju, Hikija laborantu. Kaut gan es vilcinājos viņa klātbūtnē stāstīt, ka esmu atnesis lentu ar ierakstu un gribētu uzzināt tās saturu, Hikijs ļoti drīz saprata, kas mani mulsina, un pats uzsāka sarunu.
— Dārgais draugs, — viņš sacīja, — Dārnlija klātbūtnē jūs varat droši runāt, jo viņš ir ne vien mans līdzstrādnieks, bet daudz labāk nekā es palīdzēs atšifrēt jūsu atnesto psihogrammu … Jā, šos ierakstus es saucu par psihogrammām . . . Dārnlijs jūs novedīs pagrabstāvā, kur esmu uzstādījis skaņu apa- ratu … un iedarbinās to jūsu vajadzībai . . . Nemaz nebaidieties.. . Tieši diskrēcijas dēļ es uzticu Dārnlijam pamācīt jūs rīkoties ar šo aparātu un nedaru to pats . . . Domāju, ka jūsu atnestais teksts ir franču valodā . . .
— Jā, protams …
— Redziet nu! Dārnlijs neprot neviena vārda franciski, turpretī es vismaz saprotu vienkāršas frāzes … Tālab tā būs labāk . . . Tātad — uz drīzu redzēšanos… Kad būsit galā, ienāciet pie manis atvadīties.
Es sekoju tumsā brašajam Dārnlijam, kas bija apbruņojies ar «pistoli». Ejot viņš man paskaidroja, ka attīstīšana notiekot vienlaikus ar skaņas projekciju, kad lenta iet cauri vairākiem šķīdumu kubliņiem un kaltēm. Šis jaunais cilvēks, viens no fakultātes sportistiem, izturējās bezbēdīgi un draudzīgi, bet es jutos kā noziedznieks un nožēloju to, ko nupat grasījos darīt. Kad nonācām laboratorijā, man bija diezgan ilgi jāgaida, kamēr viņš sagatavoja savus aparātus; paraudzījos pulkstenī — tas rādīja jau pāri sešiem. Suzanna atkal pārmetīs man, ka atgriežos tik vēlu. Nabaga Suzanna! Vai tas, ko es grasījos darīt, nav nodevība?
— Ready? — pēkšņi jautāja Dārnlijs.
Atbildēju, ka esmu gatavs. Tad izdzirdēju regulārus klakšķus, kurus pazīstam no kinoteātra, un pēc tam starp čukstiem, kuriem pa vidu jaucās dobji un vienmērīgi trokšņi, par kuriem man itin drīz bija skaidrs, ka tā ir elpa, saklausīju maigu balsi, kas gan nebija tieši Suzannas balss, tomēr to atgādināja. Tas, ko viņa runāja, bija diezgan neskaidrs, un pagāja krietns laiks, līdz es sapratu, ka frāzes, kuras bija izrautas no grāmatas, ko viņa lasīja, jaucas kopā ar viņas pašas domām.
Šai stāstā man negribas citēt pārāk garus psihogrammu fragmentus, jo šīs psihogram- mas gandrīz pastāvīgi rit gausi, ir vienmuļas un diezgan garlaicīgas; turklāt mūsdienās tās pazīst visi tie, kam ir psihogrāfi, — tātad manu lasītāju vairākums.
Taču fragmentu no psihogrammas, par kuru te ir runa, es citēšu, jo tā bija pirmā, ko es savā mūžā dzirdēju, turklāt man gribētos dot kādu priekšstatu par savu toreizējo izbrīnu un apjukumu. Lai tekstu padarītu saprotamāku, es uzsvēršu tās frāzes, kas bija ņemtas no grāmatas, kura toreiz atradās Suzannas acu priekšā.
«… piecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas. Denī patiešām ir pārāk liels egoists; piecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas,
pamošanās pulksten piecos no rīta uz kuģa,
soļu dipoņa uz klāja — tas bija baismīgi; es biju tik nogurusi, un ūdens bļodā visu laiku šūpojās, un, man bija nelabi — tas bija drausmīgi; kad mēs atgriezīsimies Francijā, es vairs nekad nekad nebraukšu ar kuģi; nezinu, vai tos divi mēnešus vai pat sešus, ja Denī piekritīs, — vai es to varēšu izturēt. Denī gan ir apmierināts, jo viņu visi slavē: viņam patīk, kad viņu slavē; īstenībā viņš ir godkārīgs un lētticīgs; bet man te nav itin nekā, amerikāņi nemaz neprot runāt ar sievietēm, viņi ir tik nopietni, tik bikli; Francijā vīrieši ir drosmīgāki. . . Denī draugs, kā tak viņu sauca? Kuzanns, liekas; jā, tas nu gan bija jocīgs. Viņš noliecās pār 2aka šūpuli un iečukstēja man ausī: «Žēl, ka es neesmu viņa autors.» Es kļuvu nikna un visai uztraukta viņam sacīju: «Uzmanieties, Denī var izdzirdēt»; plecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas un attapos, ka esmu aizmirsis pajautāt Mārī Lemjē, kur man jāiet; zināju vienīgi to, ka viņas māja atrodas kaut kur stacijas tuvumā; māja, māja, māja, Fontnela iela, es nu gan biju bez prāta, braukdama projām; ja Anrietei un Zero- mam būs vajadzīga nauda, viņi piedabūs tēti izņemt hipotēku pret māju Fontnela ielā, un nauda izkūpēs, kā jau izkūpēja tā nauda, ko saņēma par fermu Marto; ak, šis drausmīgais Zeroms, ja es varētu viņu sanaidot ar tēti, es to labprāt izdarītu; būs jāparunā par to ar Adriēnu; piecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas. Adriēns, teātris, mīlestība. Adriēns ir labs padomdevējs visos jautājumos, kas skar Ruānu, turklāt viņš ir praktisks cilvēks; runāt par to ar Denī nav nekādas nozīmes, viņš tic Žeroma godīgumam, viņš pats ir godīgs, tas gan. Denī es cienu, bet viņš ne velna nesajēdz, viņš nevar iedomāties nekādas blēdības un jūsmo par An- rieti, jo viņa ir skaista, it kā tam būtu kāda nozīme; es ienīstu Anrieti, kad biju maza, es mēdzu viņu piekaut, jo viņa bija skaistāka par mani, un tagad man jau ir trīs sirmi mati, es kļūstu veca, cik ātri gan pagājusi dzīve! Piecos divdesmit minūtēs es biju pie stacijas, cik šeit skumji, kāds šeit klusums, un Ruānā man tik ļoti patika svētā Romēna gadatirgus troksnis, koka zirgu griešanās, karuseļi Bovuazina laukumā, Bidela zvēru dārzs, tas bija tik jautri! Adriēns vizinājās kopā ar mani vagoniņā, kas riņķoja tik ātri, ka mūs abus saspieda kopā, un tas man sagādāja tik lielu prieku, un pie veikaliņiem drūzmējās cilvēki, un ņirbēja loterijas tur- niketi un mandeļu kūkas, un karameles, un tad es attapos, ka esmu aizmirsis pajautāt MarI Lemjē, kur man jāiet; spraucoties cauri pūlim, Adriēns šad tad apskāva mani ap vidukli, īstenībā man tas patika, būtu apprecējusies ar Adriēnu, varbūt justos laimīgāka. Denī ir godīgs, bet viņš ne velna nesajēdz, turpretī Adriēns ieņem labu stāvokli: viņš ir jūras tirdzniecības mākleris, pelna divsimt tūkstošus franku gadā, un Luīze ģērbjas daudz labāk nekā es, un mājās viņai nav tadu rūpju kā man, turklāt Adriēns ir laipns un mīlīgs. Denī ir skarbs un tūļīgs. Adriēns, teātris, mīlestība, zilais dīvāns, jā, arī Fontnela ielas mēbeles, ja es neuzmanīšu, būs pagalam. Denī jau tas viss ir gluži vienaldzīgs, bet man ļoti patīk Luija XIV stila kumode un antīkā konsole, zināju vienīgi to, ka viņas māja atrodas kaut kur stacijas tuvumā …»
Es beigšu, jo būtu garlaicīgi un veltīgi citēt nesakarīgo tekstu, kas skanēja vairāk nekā stundu. «Iekšējā monologa» straumi laiku pa laikam pārtrauca paīsas pauzes vai gari fragmenti no lasāmās grāmatas. Šās ilgās apceres galvenie temati bija tie paši, kādus lasītājs jau būs ievērojis nule citētajā fragmentā: milzīgas bailes, ka mesjē Kovēnu-Lekē varētu piekrāpt viņa znots 2eroms, apslēpta, neapmierināta juteklība un pusaudzes mīlestība uz kādu Adriēnu Lekē, kas bija viens no manas sievas brālēniem. Šis pēdējais sīkums mani gaužām saniknoja, jo es pazinu Adriēnu, kas bija ap četrdesmit gadu vecs sieviešu mednieks, viduvējs un ākstīgs cilvēciņš, aptaukojies un cienīgs mākleris, kurš man allaž vairāk atgādināja Zozefu Pridomu vai Cēzaru Biroto nekā Donu Žuanu vai Rastiņaku. Bez šaubām, šai garajā apcerē nebija nekā tāda, kas dotu iemeslu domāt, ka Suzanna viņu mīl, taču jo daudzas frāzes liecināja, ka starp viņiem pastāvējis jaunu cilvēku flirts, kam mana sieva piešķīrusi lielu nozīmi un par ko viņa saglabājusi spilgtas atmiņas, kā ari to, ka dažos darījumos, kas viņai bija tuvu pie sirds, viņa vēlējās prasīt padomu šim stulbenim un nevis man. Tai mirklī, kad es to izdzirdēju, tas viss man šķita visai svarīgs. Par lielu laimi, tumsā jaunais Dārnlijs manu satraukumu nemanīja.
— Vai esat apmierināts?1 — viņš vaicāja, kad klikšķi apklusa.
— Ļoti apmierināts, Dārnlij, — es mierīgi atteicu. — Lielu lielais paldies.
Iznācis ārā no sasodītā pagraba, es pacentos tikt prom no šīs mājas, nesastopoties ar Hikiju.
Par spīti tam, ka bija jau ļoti tumšs un vēls, kad gāju projām no saviem kaimiņiem, man tomēr pietrūka drosmes doties tūlīt uz mājām. Manas jūtas vēl bija pārāk sabangotas, manas dusmas pārāk svaigas. Pirms sastopu Suzannu, man bija nepieciešams pārdomāt visu nupat dzirdēto. Atrā solī apgāju apkārt mūsu māju «blokam» pa avēnijām, kas bija klātas nobirušām lapām, un drīz vien šis gājiens un spirgtais nakts gaiss mani mazliet nomierināja. Mans pirmais nodoms bija, pārejot mājās, tūdaļ sarīkot sievai pelnītu scēnu; turpretī otra doma bija — man vienam zināmo noslēpumu nevienam neizpaust.
«Kāds labums būtu no Suzannas rupjas konfrontēšanas ar viņas domām?» es prātoju. «Viņa man pārmestu, un gluži taisnīgi, šo garīgo ielaušanos, un man būtu jāsāk strīds neizdevīgā situācijā. Turklāt, skaidri izklāstot savus pārmetumus, es padarītu spēcīgākus pārmetumus, kādi viņai varētu būt pret mani. Turpretī prātīgi būtu — ja man šim nolūkam netrūktu drosmes — slepus izmantot šo mācību un censties atgūt savu sievu, kuru es tomēr mīlu un kura, ja nebūšu uzmanīgs, no manis pilnīgi atsvešināsies. Šai nolūkā es varēšu lietot brīnum- aparātu, kas dos man iespēju izspiegot Suzannas domas, kuras viņa joprojām uzskatīs par mēmām, un varēšu . . .»
Tai pašā brīdī es pēkšņi atcerējos, ka Hikija iedoto psihogrāfu esmu aizmirsis pazemes laboratorijā. Žēl gan, bet tas nebija tik svarīgi; gan jau varēs aiziet tam pakaļ rīt 110 rīta. Un ko lai pasaku pašam Hikijam? Neko daudz. Pietiks, ja pateikšu viņam paldies un nevērīgi piemetināšu, ka aparāts apstiprināja faktus, kas man jau bija zināmi. Pieņēmis lēmumu par savu izturēšanos — lēmums man šķita prātīgs —, devos atpakaļ uz Linkolna avēniju un pārgāju mājās.
Ak vai! Ģimene, kurā briest nesaskaņa, ir tas pats kas neapmierināta tauta: velti tie, kas pār šīm tautām valda, cer, ka spēs tās laimīgi izvadīt cauri bīstamajai zonai ar gudrām reformām; lai cik labi būtu valdnieku nodomi, lai kāda būtu piesardzība, viss paliek likteņa varā; niecīgākais incidents, iereibuša sargkareivja netīšs šāviens izraisīs, visam par spīti, nenovēršamu revolūciju. Iespējams, ka šis salīdzinājums, aprakstot gluži ikdienišķu ģimenes strīdu, ir pārāk svinīgs un cēls; gribēju tikai norādīt uz to, ka mēs vairs nespējam paredzēt, kādā virzienā attīstīsies mūsu strīds, tāpat kā nav iespējams paredzēt sacelšanās virzienu, un ka starp divi būtnēm ar pārāk jutīgiem nerviem visniecīgākā vārdu maiņa var izraisīt konfliktu, kādu neviena no abām nav vēlējusies.
Kaut gan es pārrados mājās pilns lēnprātības, Suzanna mani saņēma nīgri. Viņa mani atkal apbēra ar pārmetumiem; šovakar, jāatzīstas, biju pārnācis vēlāk nekā jebkad agrāk. Kad paskaidroju, ka divi stundas pavadīju pie mūsu kaimiņiem, Suzanna paraustīja plecus un piebilda, ka pie manas izlaidības droši vien esot vainojama arī Miriēla Viltone. Tad nu es aizsvilos un, dziļi aizskarts savās tikumības jūtās, pēc piecām minūtēm sparīgi ņēmos viņai izklāstīt tieši to, ko biju gribējis no viņas noslēpt, un šodien nemaz nevaru atcerēties, kas to visu bija izraisījis.
— Iekams runājam par Miriēlu Viltoni, — es teicu, — hronoloģiskas secības labad varbūt pareizāk būtu vispirms parunāt par Adriēnu Lekē.
— Par Adriēnu? — viņa vaicāja ar apbrīnojami notēlotu vienaldzību. — Adriēnu? . .. Kas tad te piemin Adriēnu?
— Tu! .. . Un pat domā par viņu ar lielu maigumu.
— Vai tu esi prātu zaudējis? — Suzanna iekliedzās tik skaļi, ka nēģeriete Rozita, domādama, ka viņu sauc, pavēra durvis. — Vai tu esi prātu zaudējis? Kas man daļas gar Adriēnu! Kopš esam projām no Francijas, neesmu viņam nosūtījusi pat nevienu pastkarti.
— Pastkarti varbūt arī neesi nosūtījusi, taču vakar vakarā tu domāji, ka Adriēns tavos darījumos tev būtu labāks padomdevējs nekā es… Tu ar patiku atcerējies savas pastaigas kopā ar viņu pa svētā Romēna gadatirgu … kā arī dažas izdarības, kas jaunai meitenei ne visai piedien!
Sieva mirkli mani pārsteigta uzlūkoja ar skatienu, kurā jaucās kopā naids un šausmas, un tas manī modināja tiklab kauna sajūtu, kā apbrīnojamu varas apziņu.
— Es? . . . Vakar vakarā? … — viņa nomurmināja.
— Jā, vakar vakarā, kad tu lasīji… vai izlikies lasām . . . Vai tu vari zvērēt, ka nedomāji tad par savām pastaigām ar Adriēnu, par gadatirgus zvērudārziem, par kaut kādu zilu dīvānu? . .. Vai tu neaizgāji pat tiktāl un neteici sev, ka Adriēns ir maigs un laipns, turpretī es — skarbs un tūļīgs? . . . Neliedzies, Suzanna, tava seja vien jau tevi nodod …
Viņa patiešām izskatījās satriekta un apmulsusi. Baiļu pilnā balsī viņa jautāja:
— Bet kā tu to zini, Denī? Vai es būtu skaļi domājusi?
Varbūt man vajadzēja apstiprināt šo mazticamo izskaidrojumu, bet es vairs nebiju spējīgs rīkoties prātīgi. Es viņai izstāstīju visu: par savu pārsteigumu, kad Hikijs man bija atklājis mana paša domas, par sasodīto atzveltnes krēslu, par jauno aparātu, par viņai pievērsto reģistrētāju «pistoli» un beidzot par jaunā Dārnlija runājošo mašīnu un par mocībām, ko man sagādāja šī ilgā vienmuļo čukstu klausīšanās pagrabā, kuru apgaismoja viena vienīga sarkana spuldze. Suzanna klausījās manī klusēdama, sākumā neticīgi, tad satraukti, pēc tam ar nevaldāmu niknumu, un šīs pēdējās jūtas viņa arī izpauda, tikko biju beidzis savu stāstu.
— Tas ir negodīgi! — viņa izsaucās. — Zemiski! …
— Paklau, Suzanna …
— Zemiski! … Vienvakar tu man veselu stundu lasīji lekciju par to, kas ir anglosakšu džentlmenis . . . Bet vai tu pats vakar vakarā uzvedies kā godīgs vīrs? … Tu ne vien nolaupīji man manas domas un vienīgo, nožēlojamo brīvību, kas man vēl palikusi šai posta pilnajā zemē, proti, brīvību pasapņot, bet vēl dalījies manos noslēpumos ar diviem ārzemniekiem, kuri, bez šaubām, par tiem ņirgājās!
— Tās ir aplamas domas, Suzanna: Dārnlijs franču valodu nesaprot, bet Hikija tur nemaz nebija . . .
— Kā tu zini, ka viņš nebija kaut kur paslēpies?
— Suzanna, galu galā Hikijs taču ir džentlmenis …
— Ak vai! Es tevi gaužām lūdzu . . . Nelieto šo bezjēdzīgo vārdu! . .. Un kur tad ir tā lenta? Vai tu to pārnesi mājās?
— Lenta? . . . Velns parāvis!
Tikai tagad es atcerējos, ka lentu biju atstājis blakus psihogrāfam uz laboratorijas galda. Juzdamies vainīgs, es pārgāju uzbrukumā.
— Suzanna, — es teicu, — tava nekaunība pārspēj jebkuru iedomu! Ar metodi, kas gan varbūt nav visai slavējama, bet ir neiedomājami precīza un pilnīgi nekļūdīga, esmu atklājis faktus, kurus tu man slēpi un kurus tev nebija tiesības no manis slēpt. . . Un nu tu man sarīko scēnu! . . . Tas ir mazliet par daudz!
— Bet man nekā slēpjama nav, — Suzanna atbildēja. — Vai tad tas ir kas nosodāms . . .?
— Domāt par Adriēna Lekē glāstiem? — es strupi piebildu.
Suzanna sāka skaļi smieties.
— Nudien, vīrieši ir lieli muļķi! Es amizējos ar Adriēnu, kad man bija piecpadsmit sešpadsmit gadu. Kopš tā laika pagājis četrpadsmit gadu, man ir divi bērni, viņam — trīs. Es nekad par viņu nedomāju, bet patiešām arī neuzskatu, ka tas būtu kāds grēks …
— Kā tu vari teikt, ka nekad nedomā par viņu, ja es tev pierādu . . .
— Tu man nekā neesi pierādījis … Jo, par spīti šim fantastiskajam eksperimentam, es tev vēlreiz atkārtoju, es nekad nedomāju par Adriēnu. . . Izrādās, ka vakar vakarā viņa vārds izšāvās man caur smadzenēm, jo jautājumā par apbūves gabala pārdošanu viņš tiešām varētu dot kādu labu padomu… Atkārtoju vēlreiz, ka tas nav nekāds grēks…
— Tas tiešām nebūtu nekāds grēks, ja tu par viņu būtu domājusi tikai kā par labu padomdevēju … Bet nepieciešamībai pēc praktiskiem padomiem jaucās klāt visai dīvainas intīmas atmiņas.
— Dīvainas? — Suzanna iesaucās. — Kāpēc dīvainas? … Adriēns ir mans brālēns .. . vienīgais jauneklis, ar kuru māte man atļāva iziet divatā no mājām . . . Viņš mani mazliet aplidoja, kā kurš katrs jauneklis kuru katru meiču … Kas par to? … Vai tad
tu biji kāds svētais, Denī? Atceries pats savu jaunību. Vai tu vari apzvērēt, ka tev nav līdzīgu atmiņu, kas saistās ar kādu jaunu . meiteni, kuru tu vēlāk nekad neesi saticis un kuru tev nav ne mazākās vēlēšanās satikt?
— Var jau būt, bet…
Es aprāvos. Suzanna bija guvusi taktisku pārākumu, piespiezdama tagad mani aizsargāties. Mūsu sarunas tonis kļuva mierīgāks, un šī dīvainā reakcija, kāda tik bieži vērojama laulāto draugu vidū un kura vienu otru no viņiem ir novedusi tiktāl, ka viņi šīs «scēnas» uzskata par svētīgu vētru, kas iztīra gaisu, drīz vien šo strīdu pārvērta maigumā.
— Dārgumiņ, — es sacīju, — es domāju gluži tāpat kā tu, un man nenāk ne prātā izteikt tev pārmetumus tavu neapzināto . . . un tālai pagātnei piederošo sapņu dēļ. .. tālab, pārnācis mājās, biju nolēmis nemūžam tev to visu nestāstīt.. . Taču notika tā, ka tu mani saņēmi visai nelaipni un ka tavs nejaukais garastāvoklis ietekmēja arī manējo .. . Bet tas nu ir pāri. . . Labprāt atzīstu, ka šis starpgadījums nav nekā vērts … Es zinu, ka tagad Adriēns nav tev nekas cits kā vecs, diezgan smieklīgs brālēns, ar kuru kopā varbūt tev patīk pārcilāt bērnības atmiņas .. .
— Pat ne tik daudz, — Suzanna iebilda.
— Es tev ticu, dārgumiņ . .. Vienīgais, ko es tev pārmetīšu, turklāt ar lielu mīles
tību … tas varbūt ir tas, ka tu neesi man uzticējusies … Šis ilgās pārdomas, uz kurām es vairs neraugos nopietni, man tomēr atklājušas kādu faktu: tev ir daudz rūpju un daždažādu raižu … Kāpēc tu man par to nestāsti? Kāpēc tu neiecel mani par savu uzticības personu? ….
Tagad viņai acis bija asaru pilnas.
— Tāpēc, ka tu esi tik tāls, Denī. . . Kad tev stāsta kaut ko tiešām interesantu, tu nemaz neklausies, tu domā par savām lekcijām, par saviem klausītājiem, par politiku … Es jūtu, ka garlaikoju tevi. . . Un tad es klusēju un gremoju viena pati savas necilās sieviešu domas.
— Suzanna, — es aicināju, — nāc un apsēdies man klēpī kā agrāk, un izstāsti visu, kas tev būtu man sakāms.
— Nē, tas būtu smieklīgi, — viņa atbildēja. — Trīsdesmit gadus veca sieviete! … Turklāt es esmu ļoti smaga . . .
Tovakar gultā Suzannas galva dusēja man uz pleca, un mēs ilgi un sirsnīgi runājāmies. Juzdams, kā sadrūp mākslīgais mūris, kas mūs bija šķīris, es domās pateicos psihogrā- fam. Bet ilgi viņam pateikties man nebija lemts.
Kaut gan es aizmigu vēlu, nākamajā dienā pēc «uzdzīves» pamodos parastajā laikā un
nemaz nejutos noguris. Gluži otrādi, sajutu to savādo garīgo možumu, kas raksturīgs vīrietim, kurš iedomājas, ka ir kaut ko iekarojis, un es uzreiz zināju, ka mana lekcija šorīt būs daudz spožāka nekā parasti. Uz Hi- ginsa ielu 65 man bija jāiziet pulksten desmitos, neatvadoties no Suzannas, kas vēl gulēja; uz rakstāmgalda atstāju zīmīti, kurā atgādināju, ka šodien ir trešdiena un man, tāpat kā katru nedēļu, jābūt klubā uz brokastīm kopā ar maniem romāņu filoloģijas kolēģiem.
Kā jau biju cerējis, todien es norunāju itin labi. Par tematu biju izraudzījies Bal- zaka politiskos uzskatus. Lai jaunos amerikāņus par to ieinteresētu, vispirms man bija plaši jāattēlo Francija, kādu to bija veidojušas senās monarhijas, Revolūcija un impērijas laiks, un pēc tam šai gleznā jāieliek Balzaks, parādot viņa rojālisma un viņa katolicisma īpašo raksturu. Es izmantoju viņa «Šuānus», «Tumšo veikalu», «Ciema mācītāju», «Lauku ārstu» un «Ierēdņus». Cenzdamies specifiskās franču tautas problēmas izteikt tādiem vārdiem un parādīt tādiem tēliem, ko varētu saprast un izjust mani studenti, es izbaudīju ikvienam pasniedzējam pazīstamo laimi, kad viņš veselu stundu redz savā priekšā aizrautīgas un uzmanīgas sejas. Lekciju beidzot, es dzirdēju līksmas čalas, ko radīja piecdesmit balsu čuksti: «Cik lieliski!» Tādās dienās man allaž vedas domāt, ka mans arods ir visskaistākais; citudien es savu amatu nolādu, bet tas gadās reti.
Torīt mani sarūgtināja vienīgi tas, ka neredzēju Miriēlu Viltoni viņas parastajā vietā. Un vai gan varēja būt citādi? Pulksten četros viņa vēl sēdēja pie Klintoniem un neizrādīja ne mazāko vēlēšanos iet mājās. Droši vien viņa bija aizgājusi gulēt tikai rītausmā un lekcijas laikā gulēja tāpat kā Suzanna. Es piedalījos pasniedzēju sēdē Mak- fersona kabinetā, pēc tam kopā ar kolēģiem devos uz brokastīm. Tika pārrunāti dažādi universitātes jautājumi: prezidenta Spen- sera paredzamā aiziešana pensijā sakarā ar sasniegtajiem septiņdesmit gadiem un fakultātes vienprātīgā vēlēšanās izraudzīt par viņa pēcnieku dekānu Filipsu, kas bija ievērojams matemātiķis un taisnīgs, visu mīļots cilvēks. Pēc lenča es devos diezgan garā pastaigā kopā ar Klintonu un atgriezos Lin- kolna avēnijā gaužām priecīgs, ka varēšu pastāstīt par panākumiem, kādus guva mana lekcija.
Man par lielu brīnumu, sievas nebija mājās. Rozita, mūsu nēģeriete, pateica, ka «misis Dimulēna» esot izgājusi pirms stundas. Bet Vestmutā tas bija retums, ka Suzanna kaut kur gāja bez manis: ja viņa gribēja iepirkties, mana klātiene viņai bija nepieciešama nepilnīgu angļu valodas zināšanu dēļ, ja vēlējās kādu apciemot — turienes paradumi prasīja, lai es viņu pavadītu. Šā vai tā, par viņas prombūtni nebija ko uztraukties: šī pilsēta un šī vide bija tāda, kur nekas ļauns nemēdz notikt. Man bija jāsagatavo sērija publisku lekciju, ko mani lūdza nolasīt nākamajā mēnesī Čikāgā par franču morālistiem, un es ķēros pie darba.
Suzanna pārnāca pulksten piecos, un jau pēc pirmajām frāzēm, kuras mēs pārmijām, es redzēju, ka viņa ir nejaukā garastāvoklī. Es to piedēvēju mūsu vakardienas pārmērībām un jautri sacīju:
— Redzi nu, dārgumiņ, mēs esam veci franču mietpilsoņi, mājās tupētāji, kas iet agri gulēt un ir apkrāvušies ar ģimeni. Mēs netiekam līdzi amerikāņu jauniešiem . . . No tā cieš gan mūsu raksturs, gan mūsu darbs .. Taču jāsaka, ka mana lekcija par Baizaka politiskajiem uzskatiem šorīt izdevās gluži labi… Studenti, manuprāt, bija ļoti apmierināti …
— Un Miriēla Viltone? Vai viņa ar tevi bija apmierināta? — Suzanna ironiski vaicāja.
— Miriela Viltone nebija ieradusies, Suzanna. Šķiet, arī viņai bijis grūti izturēt šo bezmiega nakti. īstenībā šādas izpriecas ir kaitīgas visiem. Cilvēks nav nekāds naktsputns. Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka agri celties augšā un agri iet gulēt ir divi lielākie laimes noslēpumi.
— Tu laikam iedomājies, ka esmu tava Čikāgas auditorija? — Suzanna jautāja ar savādu rūgtumu balsī. — Tici man, šai mājā tev nav jāklāsta visādas salkanības un jākomentē morālisti.
Es jau minēju, ka man ar sievu šad tad bija iznākušas nekaitīgas ķildas, bet tik naidīgā un nicīgā balsī viņa ar mani reti bija runājusi. Es viņā raudzījos bezgala pārsteigts.
— Patiešām, — viņa piemetināja, noņemdama cepuri. — Manuprāt, tas nudien ir ļoti smieklīgi, ka tu lasīsi lekcijas par morāli, sataisījis gudru ģīmi, un runāsi, kā tu to ļoti labi proti, par mērenību kaislībās, kaut gan īstenībā domāsi vienīgi par misis Miri- ēlu Viltoni un par to, kā varētu viņu satikt Čikāgā.
— Es? Vai tev prāts? — es iesaucos.
Bet tai pašā mirklī man iešāvās prātā
drausmīga un visai ticama doma.
— Suzanna! … Tu taču nebūsi patapinājusi no Hikija to muļķīgo aparātu?
— Kālab ne? — viņa atbildēja. — Tū drīksti, bet es ne… Es aizgāju tam pakaļ, jo tu to biji aizmirsis. Palūdzu profesoru Hikiju, lai viņš man parāda, kā tas darbojas, un lai iedod jaunu lentu . . .
— Un viņš to izdarīja? Jauki! Nu, nekas, gan es ar viņu vēl parunāšu!
Suzanna asi un griezīgi iesmējās.
— Vīrieši patiešām ir apbrīnojami, — viņa sacīja. — Tad, kad jāizvilina mani noslēpumi, jāizspiego manas domas, jāielaužas manā dvēselē, tad tā ir gluži dabiska rīcība, gaužām interesants eksperiments. Un jūs abi, Hikijs un tu, esat rīkojušies kā «nevainojami džentlmeņi» … Bet, ja sieviete iespiežas vīrieša vissvētākajās — pareizāk sakot, lopiskajās domās, tad tas ir visbriesmīgākais grēks. Vai tad tu neredzi, cik tu esi smieklīgs? Cik jūs visi esat smieklīgi? …
Manas pozīcijas vairs nebija iespējams aizstāvēt, tas bija skaidrs, un es pats to apzinājos un tādēļ centos būt mierīgs.
— Suzanna, — es ierunājos, — nav taču nozīmes kliegt… Pastāsti man beidzot skaidri un gaiši, kas noticis, ko tu dzirdēji un ko tu man pārmet, un es tev atbildēšu pēc labākās sirdsapziņas.
— Es no tevis neprasu nekādu atbildi,— viņa atteica. — Man tava atbilde jau ir, turklāt daudz patiesāka. Kas noticis? Nekas sevišķs. Kā jau tev teicu, vakar pēcpusdienā es aizgāju pie mistera Hikija un tavā vārdā palūdzu… kā to daiktu sauc … jā, palūdzu psihogrāfu. Un atnesu to šurp. Pats par sevi saprotams, ka es to neievīstīju avīzēs, jo tu šo rulli, bez šaubām, uzreiz būtu pazinis. Bet es zinu, cik tu esi izklaidīgs un cik maz uzmanības pievērs visam, izņemot grāmatas. Tāpēc es aparātu ietinu gluži vienkārši savos apakšsvārkos un uzliku to uz galda netālu no tavas gultas. Kad mēs pārnācām mājās no tām sasodītajām viesībām, kamēr tu priekšnamā karināji savu mēteli un platmali, es žigli uzskrēju augšā un nospiedu pogu, kas iedarbina aparātu. Pēc tam arī tu uznāci augšā, apgūlies, izstiepies gultā un sāki domāt.
— Un ko tad es domāju? Zvēru, ka nekā neatceros.
— Un es zvēru, ka atcerēšos to visu savu mūžu. Tu domāji par to sievieti. Tu sev teici: «Acīmredzot es viņai patīku.» Šito iedomību! Ne jau tu viņai patīc — viņai patīk tavas necilās oratora spējas. Tu čukstēji: «Šis skūpsts! …» Un kādā balsī! . . . Pēc tam tu plānoji savu braucienu uz Čikāgu: prātoji lūgt viņu braukt turp tai pašā laikā, kad brauksi tu, un pat nosūtīt mani atpakaļ uz Franciju. «īstenībā,» tu sacīji, «Suzanna šeit ļoti grūti aklimatizējas. Viņai būtu daudz veselīgāk atgriezties Ruānā. Pēc trim mēnešiem arī es došos turp.» Jo tu esi liekulīgs un tikumīgs tikai tik ilgi, kamēr tevi redz cilvēki. Viskomiskākais vai arī vistraģiskākais, kā nu tev tīk, bija tas, ka visas šīs domas jaucās kopā ar Čikāgā paredzēto lekciju sagatavošanu un ar augsti tikumiskām pārdomām par Vovenargu un Paskālu . . . Vai, cik smieklīgas gan ir vīriešu domas! . . .
Es jutos satriekts un apmulsu vēl vairāk, jo tagad atcerējos savas pārdomas, ko Suzanna man atgādināja. Biju pārnācis no viesībām stipri noguris, un man bija tāda sajūta, ka es uzreiz aizmiegu. Bet tas tā nebija, un neskaidrajā tēlu jūklī es no jauna atcerējos sapni, kurā varbūt biju izjutis neskaidras iigas un murgojis par braucienu, kurā varbūt sastapšu arī Miriēlu. Nevienu mirkli netiku raudzījies uz šo sapni nopietni. Tā kā sapnis dažreiz mēdz būt kādas neapzinātas tieksmes šķietams piepildījums, šī halucinācija manam nakts nemieram bija devusi pievilcīgu un nereālu nobeigumu. Nekā no tā visa nebūtu palicis pāri, pat ne vēlēšanās šīs iegribas realizēt, ja sasodītā lenta nebūtu pierakstījusi manus murgus.
— Un kas tev, Suzanna, šo ierakstu «nolasīja»?
— Tavs draugs Hikijs pats aizveda mani uz savu laboratoriju un ieslēdza aparātu!
— Un viņš pats arī klausījās?
— Visu līdz pēdējam vārdam. Man bija jāsarkst, bet tā bija tava un nevis mana vaina.
— Suzanna! Tas nu ir par_daudz … Ko šis anglis tagad lai domā par mani?
— Šī frāze tevi pilnīgi raksturo! Tu jautā, ko par tevi lai domā tavs anglis un nevis, ko par tevi lai domāju es. Bet to es tev tomēr pasacīšu. Es domāju, ka tu mani vairs nemīli, ka tu gribi tikt no manis vaļā un ka. šādos apstākļos būtu labāk, ja mēs vairs nedzīvotu kopā. Tu vēlējies, lai es braucu atpakaļ uz Franciju? To es arī darīšu. Bet to es darīšu tāpēc, lai tur sagatavotu mūsu laulības šķiršanu.
— Suzanna, — es ieteicos patiesā uzbudinājumā, un tas viņu aizkustināja, — nerunā tādus trakumus, ko tu vēlāk nožēlosi. Tu ļoti labi zini, ka es tevi mīlu, un ļoti labi zini, ka tu mani mīli. Tas, kas tevi pārsteidza manī, tāpat tas, kas mani pārsteidza tevī, ir ātri gaistošas domas, nevarīgas un nenozīmīgas. Rīt pat es varētu kopā ar tevi pamest šo zemi un nekad vairs neredzēt Miriēlu Vil- toni, — tas man būtu pilnīgi vienaldzīgi.
— Manuprāt, viņai tu saki pavisam ko citu, kad skūpsti viņu, — teica mana sieva.
— Es taču viņu neskūpstu, Suzanna! Tu taču arī negribi kļūt par Adriēna Lekē mīļāko .. . Mēs sapņojam, un droši vien, jo prātīgāki un uzticīgāki esam dzīvē, jo vairāk sapņojam . . .
— Vai tas ir tiesa? — viņa vaicāja ar tik kvēlu dedzību, kādu es nebiju viņā novērojis kopš mūsu saderināšanās laika. — Vai tiesa? … Tu man esi uzticīgs? … Vai tu mani nekad neesi pievīlis, kopš esam apprecējušies?
— Nekad, Suzanna … Kā gan es to būtu varējis izdarīt? … Tu mani vienmēr redzi, Kannās…
— Un tu nekad neesi. . . ilgojies pēc An- rietes? -
— Pēc tavas māsas Anrietes? Kā tā? Vai tad es par viņu tiku runājis šai.. . grēksūdzē?
-— Nē, nepavisam . . . Bet man dažreiz uznāca bailes.
— Kas par muļķībām, Suzanna… Es jūsmoju par Anrietes skaistumu . . . taču tā, kā mēdzu jūsmot par kādu mākslas darbu. Kaut tu zinātu, kā es tevi mīlu, vienīgi tevi, pat tad, kad tevi ienīstu …
Suzanna neatbildēja. Es piegāju viņai klāt, nosēdos viņai pie kājām un ieliku galvu klēpī. Viņa mani neatstūma.