Džons pašreiz rādīja man ilustrācijas jūnija izdevumam, kad uz mana rakstāmgalda piepeši iedūcās selektora zumers.
— Šis puisis ir lielisks, — Džons sacīja. — Es teikšu, Bert, ka varam būt laimīgi, ka vispār viņu ieguvām, un vēl par tādu cenu, kādu mēs maksājam.
— Man tomēr šķiet, ka cena ir pārāk augsta, — es atteicu, pasniedzos un nospiedu sviru. — Jā?
— Misters Merians?
— Jā?
— Šeit ir kāds džentlmenis, kas vēlas jūs satikt, ser.
— Kas? — es vaicāju.
— Kāds misters Donalds, ser.
— Kas?
— Misters Donalds.
— Es nepazīstu nevienu misteru Donaldu. — Es pagriezos pret Džonu. — Vai tu pazīsti kādu misteru Donaldu?
Viņš pakratīja galvu, un es atkal pievērsos ruporam.
— Esiet tik laipna un pajautājiet, kādā lietā viņš ieradies.
— Jā, ser.
Es viegli uzsitu ar rādītājpirkstu pa ilustrāciju, ko Džons turēja rokās.
— Mēs sākam maksāt šiem ļaudīm fantastiskas summas, un tas mums sagādās, zaudējumus.
— Fantastiskas? — protestēja Džons. — Tā ir tikai puse no summas, kādu viņš saņem no labākiem žurnāliem. Viņš mums izdarīja šo pakalpojumu tikai tāpēc, ka es viņu pazīstu no koledžas laikiem.
— Māksliniekiem nedrīkst uzticēties, — es sacīju. — Tagad viņš šo patīkamo vēsti paziņos tālāk, un pie mums bariem vien sāks plūst savādnieki ar portfeļiem padusē. Bet tu taču zini, cik bieži mēs varam atļauties izdot piecus simtus.
— Labi, tādā gadījumā šis ir izņēmums.
— Sasodīts, protams. Tu ieguvi labo zīmējumu, pēc kura tā ilgojies, bet es ceru, ka ar to tev pietiks nākamajiem pieciem gadiem.
— Mister Merian? — mūsu sarunu pārtrauca sievietes balss.
— Jā, es vēl esmu šeit.
— Misters Donalds teica, ka vēlētos saņemt miljonu dolāru.
— Redzi nu, Džon, — es ,sacīju. — Jau sākas. Es tev teicu, ka māksliniekiem nedrīkst uzticēties. Labi, es tūlīt pielikšu šai muļķīgajai lietai punktu. — Es pagriezos pret selektoru. — Sūtiet misteru Donaldu iekšā. Un pasakiet, lai viņš savu portfeli atstāj ārpusē.
— Viņam nav portfeļa, ser.
— Vienalga, sūtiet viņu iekšā. — Es sašutis izslēdzu selektoru un nikni pavēros Džonā. Viņš paraustīja plecus, it kā teikdams: «Es šeit esmu tikai mākslinieciskais redaktors.»
Es atlaidos krēslā un gaidīju atveramies durvis. Pa tām ienāca garš, vājš vīrietis, miedzot acis saules gaismā, kas lija caur aizkariem. Viņš aizklāja acis ar roku un paspēra trīs piesardzīgus soļus uz galda pusi.
— Misters Donalds? — es vaicāju.
— Jā, ser, — viņš vilcinādamies atbildēja.
— Esiet sveicināts, ser. Es esmu Bērts Me- rians, žurnāla «Prince» izdevējs, un tas ir Džons Heistingss, mans mākslinieciskais redaktors. Vai jūs neapsēstos?
— Pateicos. Tas ir ārkārtīgi laipni no jums . . . šāda uzmanība.
Es vēroju misteru Donaldu šķērsojam istabu un ērti ierīkojamies krēslā pie mana rakstāmgalda. Viņam bija melnas, pinkainas uzacis, kas sedza bālas, gandrīz violetas acis. Uzacis viņš -visu laiku turēja nolaistas, un acis kļuva redzamas tikai paretam, līdzīgi blāvām spuldzēm aiz tumša aizkara. Mistera Donalda deguns bija plāns un pārdalīja viņa stūraino seju pa vidu kā mačetes cirtiens. Lūpas bija cieši sakniebtas. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kam veicams nepatīkams uzdevums, un, protams, nepavisam neatgādināja mākslinieku.
— Nu, — es jautri sacīju, — ar ko mēs varam jums pakalpot, mister Donald? — Mani šī lieta sāka uzjautrināt. Es jutos gandrīz kā bende liekot savu grozu zem giljo- tīnas asmeņa.
Misters Donalds īsi, gandrīz kautrīgi pasmaidīja.
— Es vēlētos saņemt miljonu dolāru, — viņš sacīja.
— Kurš no mums gan negribētu? — es atteicu, nosmiedamies pie sevis.
Mistera Donalda uzacis nedaudz pacēlās, un blāvajās acīs varēja redzēt pārsteigumu.
— Liekas gan, — viņš noteica, arī iesmiedamies. Džons pievienojās, un tā mēs brīdi smējāmies, līdz es, aprauti ieklepodamies, šo jautrību pārtraucu.
— Kā jūs . . . ē … domājat dabūt miljonu dolāru? — es, laipni smaidot, vaicāju.
Uzacis atkal pacēlās.
— Kā! No žurnāla «Prince», protams.
— No «Prince», — es atkārtoju, pagriezos pret savu māksliniecisko redaktoru un domīgi noteicu: — No «Prince», Džon.
— Jā, — misters Donalds sacīja.
— Jā, — es atkārtoju. — Un par ko tieši? Vai jūs mums nepateiktu?
— Katrā ziņā, — misters Donalds atteica, iekārtodamies krēslā ērtāk. — Par ceļojumu uz Mēnesi, protams.
— Par… ko?
Misters Donalds ar izstieptu rādītājpirkstu norādīja uz griestiem.
— Par ceļojumu uz Mēnesi. Jūs taču zināt.
— Par ceļojumu uz Mēnesi? Mē-ē-nesi? Mūsu pavadoni? Mēnesi?
— Mhm, — teica misters Donalds, pamādams ar galvu.
Es paliecos tuvāk Džonam un čukstēju:
— Vai mēs pēdējā laikā esam kaut ko publicējuši par Mēnesi?
Džons pakratīja galvu.
— Par ko, pie velna, šis savādnieks runā?
Džons vēlreiz pakratīja galvu.
Es nopūtos un atkal pievērsos misteram Donaldam.
— Kādā sakarībā jūs pieminējāt ceļojumu uz Mēnesi? — es jautāju, izlikdamies, ka esmu lietas kursā.
Misters Donalds bikli paraustīja plecus.
— Nu … es tur biju.
— Jūs esat bijis? Ko jūs ar to gribat teikt?
Misters Donalds atkal norādīja uz griestiem.
— Uz Mēness. Es tur biju.
— O-oh! — es novaidējos.
— Jā, — misters Donalds pievienojās, pamādams ar galvu.
Es ātri pavēros Džonā, un viņš man atbildēja ar tādu pašu noraizējušos skatienu. Mēs abi sākām saprast, ka misteram Donaldam droši vien galvā nav viss kārtībā.
Viņš vēlreiz paraustīja plecus.
— Un tā nu, — viņš it kā starp citu sacīja, — es tikai atnācu saņemt miljonu dolāru. Ja jūs man tos izsniegsit, es došos projām.
— Jūs uzskatāt, ka mēs esam jums parādā miljonu dolāru?
— O, protams, — atteica misters Donalds.
— O … bet kādēļ gan? Es domāju .. .
— Šķiet, es esmu to paveicis ātrāk par jūsu noteikto laiku, — misters Donalds noteica. Viņš pazvejoja savā kabatas portfelī un izvilka salocītu papīra lapu. Papīrs bija gluds, un uz tā bija iespiests teksts. Es vēroju, kā misters Donalds noliek papīru uz galda un sāk pamazām atlocīt. Beidzot viņš to izklāja, nogludināja ar savu iedegušo roku un atliecās taisni.
— Te tas ir, — viņš noteica.
Es palūkojos uz papīra lapu un ievēroju, ka tās apakšdaļā izgriezts taisnstūrveidā gabals. Paraustījis plecus, es pievērsos lapas augšdaļai.
ŽURNĀLS «PRINCE», 1926. GADĀ . . .
SEPTEMBRI
-— Ēs to izgriezu, kad tika izziņotas sacensības, — sacīja misters Donalds.
Es vēlreiz palūkojos uz lappusi. 1926. gada septembris. Pie velna, tas taču bija gandrīz pirms četrdesmit gadiem! Es novērsos no virsraksta un sāku uzmanīgi lasīt.
UZMANĪBU! SVARĪGI!
UZMANĪBU! SVARĪGI!
UZMANĪBU!
Tagad, kad jūs esat izlasījuši iepriekš publicēto rakstu un domājat, ka sasniegsit Mēnesi, žurnāla «Prince» izdevēji ir gatavi nākt klajā ar pārsteidzošu, nedzirdētu piedāvājumu.
Pēkšņi es izdzirdu aiz muguras elšanu. Sapratu, ka Džons lasa man pār plecu un drīz nonāks pie tā paša šausmīgā slēdziena, kuram tuvojos es. Slimīgā ziņkārē, kā apmāts; es atkal pievērsos nodriskātajai lappusei no kāda veca mūsu žurnāla numura.
Žurnāls «Prince» ir gatavs aizstāvēt savus slēdzienus, piedāvājot skaidru naudu! Mēs samaksāsim MILJONU DOLĀRU ($ 1 000 000), MILJONU DOLĀRU pirmajai privātpersonai, kas sasniegs Mēnesi un atgriezīsies atpakaļ.
Es sāku justies mazliet nelabi. Cieši turēdamies pie galda, tomēr piespiedu sevi
izlasīt lappusi līdz galam. Misters Donalds vēroja notiekošo ar laimīgu smaidu sejā.
Sacensību noteikumi ir vienkārši:
1) visiem dalībniekiem jābūt Amerikas Savienoto Valstu pilsoņiem;
2) ceļojums uz Mēnesi jāveic nākamo piecdesmit gadu laikā;
3) lappuses apakšā iespiestais kupons jānosūta žurnālam «Prince» līdz 1926. gada 15. oktobrim, ieskaitot;
4) jebkādu valsts iestāžu kalpotājiem vai to radiniekiem nav vēlams piedalīties šajā …
— Es neesmu, — sacīja misters Donalds.
— Radinieks, jūs gribat teikt, — es nedroši ieteicos.
— Arī kalpotājs ne.
— Es jūs par tādu arī neuzskatīju. Misters Donalds nesteigdamies izstaipījās.
— Nu, vai tagad es varu saņemt miljonu dolāru?
— E-ē … oh… — es ar cerībām pavēros Džonā.
— Šādas lietas prasa nedaudz laika, — Džons ātri noteica.
— Kā tad, kā tad, — es piebildu. — Nedaudz laika.
— Mhm, — novilka misters Donalds.
— Mums . . . mums jāpārbauda, vai jūsu kupons ir reģistrēts, — sacīja Džons.
— Protams, — es iespraudu.
— Tas ir reģistrēts, — atteica misters Donalds. Viņš atkal parakņājās savā kabatas
portfeli un izvilka nelielu kartīti. Es saviebos, pacēlu to no rakstāmgalda un lasīju:
Ar šo apliecinu, ka
misters Amoss Donalds 1926. gada 23. septembrī iesaistījies žurnāla «Prince» rīkotajā sacensībā ceļojumā uz Mēnesi. Ja misters Amoss Donalds būs pirmā privātpersona, kas sasniegs Mēnesi un dzīvs atgriezīsies, žurnāls «Prince» apņemas izmaksāt viņam naudas summu viena miljona dolāru ($ 1 000 000) apmērā Amerikas Savienoto Valstu valūtā.
Dž. Džefrijs Trimbls,
žurnāla «PRINCE» izdevējs
— Mums, protams, būtu vajadzīgi pierādījumi, — es triumfējoši sacīju, atdodams misteram Donaldam kartīti.
— Man ir pierādījumi".
— Tad pagādājiet tos, — viltīgi noteica Džons. — Pēc tam parunāsim par miljonu dolāru.
— Skaidrs, — pieceldamies sacīja misters Donalds. — Rīt tie būs klāt.
— Rīt izdevniecība ir slēgta, — es gandrīz iekliedzos.
— Tad pirmdien. Man laika diezgan.
— Jā, laika pietiek, — es bez sajūsmas piekritu.
Misters Donalds piegāja pie durvīm un ātri tās atvēra.
— Uz redzēšanos, puiši! — viņš iesaucās, laimīgi pamādams, izgāja no istabas, un durvis aiz viņa aizvērās. Es nekavējoties ķēros pie selektora.
— Jā, ser?
— Mis Deivisa, man steidzami vajadzīgs mūsu žurnāla 1926. gada septembra izdevums!
— Kā, lūdzu?
— Vai jūs nesaprotat angliski? Septembra . ..
— Jā, ser. Tūlīt, ser.
Es izslēdzu selektoru un ātri pagriezos pret Džonu. Viņš norūpējies staigāja pa istabu, lauzīdams rokas.
— Es esmu dzirdējis nostāstus par Dž. Dž. — es sacīju. — Runā, ka viņš bijis īsts izdzimtenis, gatavs uz visu, lai tikai žurnālam būtu noiets.
— Tik traks viņš taču nevarēja būt, — Džons novaidējās.
— Nē, protams, nē, — es piekritu. — Miljons dolāru! Ak dievs, kaut tā nebūtu īstenība!
— Man šķiet, ir, — ievaimanājās Džons. — Šķiet, tā tomēr ir īstenība.
Atvērās durvis, un istabā burtiski iekrita mis Deivisa. Viņai pār vienu aci bija nokārusies blondu matu šķipsna.
— Dabūju, ser, — viņa staroja.
— Kas, pie velna … — es iesāku, ieraudzījis viņai rokā nelielu kārbu.
— Mikrofilma, — mis Deivisa paziņoja.
— Dodiet šurp, — es uzkliedzu. Viņa pasniedza man kārbu un atstāja kabinetu. Džons pielēca pie sienas skapja un izvilka no atvilktnes portatīvu epidiaskopu. Viņš nolika to uz mana rakstāmgalda, un es, ielicis filmu, pieplaku pie ekrāna. Ieraudzīju vecā eksemplāra vāku, uz kura bija attēlots līdz jostas vietai kails vīrietis cīnāmies ar tikpat kailu aligatoru. Žurnāla augšdaļā pletās ar sarkaniem burtiem izveidots pašapzinīgs uzraksts: «ŽURNĀLS «PRINCE» PIEDĀVĀ MILJONU DOLĀRU PIRMAJAM, KAS SASNIEGS MĒNESI!»
— Tā ir patiesība, — novaidējās Džons.
— Es to zināju. Es zināju!
— Izlasīsim rakstu?
— Kādēļ? Tā ir patiesība, Džon. Mēs esam izputināti.
— Jāatrod izeja.
— Aplūkosim šo lappusi vēlreiz, — es vērīgi izsekoju rindām, līdz nonācu līdz vietai, kur bija izsludināta sacensība. Paņēmu to un ieliku epidiaskopā. Lappuse bija
pilnīgi identiska tai, kuru mums bija rādījis misters Donalds.
— Izejai jābūt, — Džons atkārtoja.
— Bet kā to atrast? Kur?
Džons viltīgi piemiedza acis.
— Izeju var atrast vienmēr.
Es ieslēdzu selektoru.
— Jā, ser?
— Man vajadzīgs Steins, mans advokāts. Pasakiet, lai viņš nekavējoties atnāk pie manis. Un pārbaudiet kartotēku. Uzziniet, vai firmā vēl strādā kāds, kas 1926. gadā sadarbojies ar Dž. Dž. Trimblu.
— 1926. gadā, ser?
— Meitenīt, vai man vienmēr viss jums jāatkārto sešas reizes?
— 1926. gadā, ser. Jā, ser.
Viņa izslēdza aparātu, bet pēc dažām minūtēm piezvanīja atkal.
— Es dabūju jums misteru Steinu, ser.
— Es negribu ar viņu runāt. Pasakiet, lai viņš tūlīt atnāk šurp.
— Jā, ser.
— Ko mēs darīsim? — jautāja Džons.
— Nezinu. Kā tu domā, vai šis vecais stulbenis tiešām ir lidojis uz Mēnesi?
— Tas nav iespējams, — Džons stingri noteica. — Es varētu saderēt uz miljonu dolāru, ka neviens …
— Nomierinies.
— Atvaino, — Džons nomurmināja.
Iedūcās zumers, un es nospiedu sviru.
— Jā?
— Šeit strādā kads virs, ser.
— Jauki, — es atbildēju, — sakiet, lai viņš turpina savu lielisko . . .
— Es gribēju teikt, ka viņš strādā šeit kopš 1926. gada.
— O! Labi, un kā viņu sauc?
— Molters. Efraims Molters.
— Kurā nodaļā viņš strādā?
— Kuģniecības.
— Cik viņam gadu?
— Deviņdesmit četri, ser. Viņam jau pirms vairākiem gadiem bija jāaiziet pensijā, bet viņš nolēma palikt.
— Un viņš strādā kuģniecības nodaļā?
— Jā, ser. Kopš 1926. gada.
— Sūtiet viņu šurp, — es sacīju. — Un pēc iespējas ātrāk.
— Jā, ser.
Kuģniecības nodaļa atradās tieši zem mums, tāpēc es nevarēju saprast, kā gan Efraimam Molteram vajadzīgs tik ilgs laiks, lai uzkāptu pa kāpnēm, vēl jo vairāk tādēļ, ka es biju pieteicis, lai viņš ierodas pēc iespējas ātrāk. Beidzot, protams, es viņu sagaidīju. Durvis pēkšņi atvērās, un viņš nedroši stāvēja tajās, līdzīgi trauslai lapai pie koka rudenī. Es norūpējies uzmetu skatienu ventilatoram, un Džons to nekavējoties izslēdza, tieši īstajā laikā, jo ienācējam draudēja briesmas tikt iesūktam tajā.
— Misters Molters? — es vaicāju.
— Jā, ser, mister Trimbl, ser.
— Es neesmu misters Trimbls, — es sacīju. — Es esmu misters Merians, jaunais izdevējs.
— Kā? Vai jūs nevarētu runāt skaļāk, mister Trimbl?
— Es neesmu misters Trimbls! — es-ieklie- dzos.
— Ko jūs teicāt? — viņš jautāja, noliekdams galvu sāņus. Viņam bija pārsteidzoši melni mati, ūdeņaini zilas acis un kaitinošs ieradums runājot augstu pacelt vienu uzaci.
— Neko! — es ieaurojos. — Ko jūs zināt par ceļojumu uz Mēnesi?
— Tā bija laba ideja, Dž. Dž., — viņš sacīja. — Es jau sākumā tā domāju. Un neesmu mainījis šo uzskatu arī tagad. Miljons dolāru. Veikls triks!
— Kāds ir firmas stāvoklis? — es vaicāju. — Kādā veidā viņi domāja sadabūt miljonu dolāru gadījumā, ja kāds viņus paņemtu līdzi?
— Līdzi uz kurieni?
— Ceļojumā uz Mēnesi.
— Ko paņemtu līdzi?
— Mūs. Paņemtu līdzi mūs.
— Uz Mēnesi? Nieki, mister Trimbl, nav neviena, kas gatavotos sasniegt Mēnesi. O, es varētu saderēt uz miljonu dol. ..
— Pietiek! — es iekliedzos. — Kāds ir sabiedrības stāvoklis?
— Lielisks, — viņš atbildēja.
— Kas ir lielisks? Par ko, pie velna, jūs runājat?
— Par firmas kriminālromāniem. Lieliski žurnāli! Vajadzētu būt labam noietam, mister Trimbl.
— Ak dievs!
— Kā, lūdzu? — Molters atkal nolieca galvu sāņus.
— Klausieties un mēģiniet saprast. Kāds idiots apgalvo, ka esot sasniedzis Mēnesi, un grib saņemt miljonu dolāru. Kā lai mēs viņam šo summu izmaksājam?
Efraims Molters izpleta rokas.
— Nieki, mister Trimbl, par to parūpēsies apdrošināšanas kompānija. Jums nav par ko uztraukties.
— Protams! — izgrūda Džons.
Es uzsitu knipi un apkampu Moiteru. — Kā tad! Vecais Dž. Dž. nemūžam nebūtu pats uzņēmies tādu risku. Apdrošināšanas kompānija! Protams, protams!
Es atlaidu Moiteru, un viņš gandrīz novēlās uz grīdas. Kad viņš atguvās, es pieliku rādītājpirkstu viņa krūtīm.
— Kura?
— Kas «kura», ser?
— Kura apdrošināšanas kompānija?
— O, tūlīt padomāsim.
— Domājiet, — es mudināju.
— Padomājiet labi, — piebilda Džons.
Molters sasita plaukstas.
— «Deriks un Deriksons». Lūk, kura!
— Paldies dievam, — es nomurmināju. — Jūs varat iet, mister Molter.
— Kā, lūdzu?
— Es teicu, ka tagad jūs varat iet.
— Ko?
Es apgāju apkārt galdam un saņēmu Moiteru pie elkoņa.
— Ejiet, — es sacīju. — Ejiet. Atpakaļ uz kuģniecības nodaļu. Ejiet. Arā. Uz redzēšanos! — Es stūrēju viņu uz durvīm un izvedu ārā.
— Paldies, mister Trimbl, — viņš sacīja.
— Nav par ko.
— Ko?
Es atgriezos istabā, un durvis aizvērās samulsušajam Molteram pašā deguna galā. Džons jau šķirstīja telefona grāmatu.
— Te tas ir, — viņš sacīja. — «Deriks un Deriksons», divdesmit trīs filiāles.
— Kur atrodas tuvākā?
— Piektajā avēnijā, trīsdesmit astotās ielas stūrī.
— Piezvani, Džon, un norunā satikšanos. Es dodos lejā.
— Skaidrs, — viņš strupi noteica.
Es piegāju pie durvīm un atvēru tās. Tad es pagriezos un svinīgi palūkojos Džonā. Viņš pacēla roku.
— Labu veiksmi, Bert!
— Cerēsim, — es nomurmināju. Durvis aiz manis aizvērās.
Plters Deriksons bija iespaidīga izskata vīrs neuzkrītošā zilā uzvalkā. Viņa mati bija balti kā sniegs, un zem nedaudz izliektā deguna dižojās tādas pašas krāsas ūsas.
Deriksona pievilcīgā rudmatainā sekretāre ielaida mani viņa plašajā kabinetā, un viņš aicināja mani apsēsties krēslā pie rakstāmgalda.
— Jūsu mākslinieciskais redaktors likās uztraukts, — viņš nodārdināja, it kā uzstātos visas tautas priekšā.
Es sarāvos un sacīju:
— Jā, viņš ir ātri uzbudināms.
Nākot šurp, es biju nolēmis izturēties piesardzīgi. Tagad es vēroju Deriksonu pagrābjam no rakstāmgalda resnu cigāru. Viņš iesprauda to zobos, nokoda galu un nekautrēdamies aizspļāva man gar ausi. Es dzirdēju, kā cigāra gals tiek nokosts un nosvilpj man garām, un pārsteigts iepletu acis. Pīters Deriksons nelikās manām manu izbrīnu.
— Nu, — viņš nodimdināja, — kas jums uz sirds?
— Kad Dž. Dž. Trimbls bija žurnāla «Prince» izdevējs, viņš pie jums izņēma polisi, — es sacīju.
Deriksons aizdedzināja savu cigāru, un, viņam sparīgi izpūšot dūmus, tie mākoņiem vilnīja augšup gar viņa galvu. Dūmu strūkla, sastapusi sērkociņa liesmu, to nodzēsa. Otrpus mākoņa nodunēja Deriksona balss:
— Pie mums daudzi izņem polises.
— Šī bija par miljonu dolāru.
Deriksons izpūta vēlreiz, un es veltīgi pūlējos saskatīt viņu aiz dūmu aizsega.
— Arī polises par miljonu dolāru izņem daudzi, — balss aiz mutuļojošā mākoņa sacīja.
— Šī polise bija saistīta ar ceļojumu uz Mēnesi.
Baltmatainā galva izšāvās no mākoņa.
— Ak, ,šī nolādētā muļķība!
— Jā, — es sacīju.
— Es atceros, — Deriksons iesaucās savā parastajā balsī. — Kas ar to ir? — Viņa galva vēlreiz ienira mākonī, un es atkal sarunājos ar kustīgu dūmu aizsegu.
— Tieši to es gribēju vaicāt jums. Kas ar to ir?
— Lielisks jautājums, — skaļi iesmējās Deriksons. —. Man liekas, ka polise ir zaudējusi spēku.
— Zaudējusi spēku? — es vājā balsī pārjautāju.
— Jā, zaudējusi spēku, — Deriksons auroja. — Es atceros, ka Trimbls atnāca pie manis ar šo ideju. «Pie velna, protams,» es sacīju. «Mūsu dienās neviena civilpersona
netaisās sasniegt Mēnesi, mister Trimbl. Protams, varbūt militāra vai kāda cita speciāla iestāde, bet civilpersona? Nekad. Es jums izsniegšu polisi par miljonu dolāru un uzskatu, ka varu droši riskēt.» Lūk, ko es viņam pateicu.
— Un… un polise ir zaudējusi spēku?
— Jā, es tā domāju. Esmu pārliecināts par to. Trimbls pārtrauca maksāt prēmijas. Kādēļ, nezinu. Tās bija smieklīgi zemas.
— C-c-cik zemas?
— Es taču jums teicu, — Deriksons ieaurojās. —: Smieklīgi zemas. Kas jums noticis, jaunais cilvēk, vai jūs esat kurls?
— Nē, kāpēc. Es .. . es tikai gribēju zināt, vai sen jau polise zaudējusi spēku.
— Es teiktu — apmēram pirms septiņiem gadiem. Kam jums tas jāzina?
— Es vienkārši painteresējos. Vai. . . vai būtu iespējams samaksāt neizmaksātās prēmijas un panākt, lai polise atkal būtu spēkā?
— Nezinu. Bet kādēļ gan? Vai jūs esat nobažījies, ka kāds taisās sasniegt Mēnesi agrāk par valdību vai krieviem?
Nez kādēļ Deriksons iedomājās, ka tas viss ir jocīgi. Viņš sāka smieties aiz dūmu aizsega, un es smējos līdzi.
— Pie velna, jūs esat tikpat traks kā vecais Trimbls! Viņš acīmredzot kļuva prātīgāks un tādēļ arī pārtrauca maksāt prēmijas. Velns un elle, neviena civilpersona, dēls, mūsdienās netaisās spert kāju uz Mēness!
— Jūs esat pārliecināts?
— Pārliecināts? — viņš ierēcās. — Pārliecināts? Protams, ka esmu.
— Tādā gadījumā jūs ļausiet mums samaksāt neizmaksātās prēmijas, lai polise atkal būtu spēkā?
Deriksona galva atkal iznira no dūmiem, un viņš pastiepa pret mani savu nejauki smirdošo cigāru.
— Protams, — viņš sacīja. —^ Kādēļ gan ne?
— Lieliski. Cik daudz ir neizmaksāto prēmiju?
Deriksons atspiedās pret dūmu aizsegu, un tas viņu aprija.
— Piecsimt dolāru gadā, — viņš atteica.
— Un polise zaudēja spēku pirms septiņiem gadiem?
— Jā. Ja jūs vēlaties atjaunot stāvokli, jums jāiemaksā mums trīs tūkstošus piecus simtus dolāru. Bez tam mēs vēlētos avansa veidā arī nākamā gada prēmiju, tātad pavisam četrus tūkstošus.
— Vai jūs pieņemsiet manu čeku? — es jautāju, nekavējoties bāžot roku kabatā.
— Bez šaubām. Bet nav ko steigties.
— Ziniet, es vēlos šo lietu nokārtot. Man nepatīk to atstāt pusceļā.
Tagad, kad mēs bijām gatavi noslēgt darījumu, Deriksons beidzot izgaiņāja dūmus, kas slēpa viņa seju. Tie izklīda, viņa lielo roku aiztraukti, un viņš sacīja:
— Jums tikai jāizraksta čeks kompānijai «Deriks un Deriksons». Četri tūkstoši dolāru.
Viņš nospieda selektora sviru un iesaucās:
— Atnesiet žurnāla «Prince» hroniku!
— Jā, ser.
Tacl Deriksons no pašas apakšējās atvilktnes izvilka iespiestu veidlapu, kuras augšmalu greznoja zīmogs «POLISES ATJAUNOŠANA». Viņš nopūtās, atskrūvēja pildspalvu un teica:
— Tikko es šo te parakstīšu, jūs atkal būsiet pilnīgi apdrošināts. — Viņš skaļi nosmējās. — Pret kādu nejaušu lidojumu uz Mēnesi.
Piekrītoši pamājis, es dedzīgi pabīdīju De- riksonam čeku un palūkojos pulkstenī.
— Varbūt jūs būtu tik laipns un parakstītos?
— Vispirms jāaizpilda dažas ailes. Lai to izdarītu, man būs vajadzīga hronika.
— Vai es nevarētu sniegt jums nepieciešamās ziņas?
— Nē. Vajadzīga hronika.
Viņš dziļi ievilka dūmu no sava cigāra un bija aizkaitināts, pārliecinājies, ka tas apdzisis. Viņš nolika pildspalvu, atkal aizdedzināja cigāru un no jauna sāka attīrīt telpu no skābekļa. Brīdi vēlāk ienāca rudmate ar hroniku.
— Ser … — viņa iesāka.
— Acumirkli, mis Frīlija.
Viņa pacietīgi stāvēja pie rakstāmgalda, smīnot par mani. Deriksons, uzmanīgi lūkodamies caur viļņojošo aizkaru, ātri norakstīja nepieciešamās ziņas.
— Tā, — viņš beidzot sacīja. — Tagad es pateikšu vecajam Džonam Han …
— Ser… — atkal ierunājās rudmate, un es pēkšņi sajutu pret viņu nepatiku.
— Acumirkli, mis Frīlija, — Deriksons attrauca.
— Ser…
— Pie velna, kas noticis, mis Frīlija?
Es nenovērsu skatienu no pildspalvas, kas bija pacelta pār punktēto līniju.
— Vai jūs neparakstītu …
— Man ļoti žēl, — sacīja rudmate, — bet man nebija nodoma traucēt. Ir noticis visneiedomājamākais.
— Un tas būtu? — vaicāja Deriksons. Viņš nolika pildspalvu, zem kuras gala uz papīra parādījās neliels tintes plankumiņš, un nogaidoši pavērās augšup.
— No Mēness tikko atgriezies cilvēks! — rudmate satraukti teica.
Deriksons saspieda savu cigāru un pagrāba pildspalvu, it kā tā būtu aizdegusies.
— KO? — viņš nodārdināja.
— Jā, ser, par to raksta visi laikraksti un vēsta visas radiopārraides. Viņu sauc Amoss Donalds. Viņš ir atjautīgākais cilvēks, kādu jūs jebkad …
Deriksons ar savu krēslu nesteidzīgi pagriezās pret mani. No viņa deguna un mutes kaktiņiem plūda lieli dūmu mutuļi.
— Jūs … to . .. zinājāt, — viņš lēni sacīja.
— Ne, mister Derikson, nezināju, — es jautri atbildēju. — Tas man ir ārkārtīgs pārsteigums. Tas ir . ..
— Arā! — viņš iebļāvās. — Arā no šejienes, citādi es …
—. Bet mister Derikson . ..
— Arā, jūs, nožēlojamais blēdi!
— Bet…
— Arā, jūs … jūs … nelieti!
Es ātri piecēlos un virzījos uz durvīm, bet rudmate man aiz muguras vaicāja:
— Vai es pateicu ko sliktu, mister Derikson?
Bez šaubām.
Amoss Donalds nākamajā dienā atnesa pierādījumus. Viņš atveda arī fotogrāfus un laikrakstu reportierus. Jau daudzus mēn … daudzas dienas redakcijas telpas nebija bijušas tik pilnas.
Viņš citu pēc cita izvietoja uz rakstāmgalda eksponātus.
— Pierādījums A, — viņš sacīja. — Ģipsis. No Mēness.
— Kā lai mēs to zinām? — jautāja Džons.
— Lai jūsu zinātnieki to pārbauda. Uz Mēness nav atmosfēras. Nav erozijas. Nav dēdēšanas. Lai viņi salīdzina to ar Zemes paraugiem. Absolūti īsts.
— Pierādījums A, — es nogurušā balsī atkārtoju.
— Pierādījums B — sudrabs. Arī to es ieguvu uz Mēness. — Misters Donalds nosvieda uz rakstāmgalda sudraba gabalu manas galvas lielumā.
— Pierādījums B, •— noteica Džons.
Misters Donalds pacēla somu. Tā bija
liela, un, lai to uzceltu uz rakstāmgalda, viņam bija jāņem palīgā abas rokas. Pēkšņi viņš to apgāza, izbērdams saturu uz galda sarkankoka virsmas.
— Pierādījums C — Mēness pumeks. To es ieguvu Arhimeda krāterī. Ticiet man, tas ir īsts.
Es pavēros Džonā un Džons — manī. Mēs abi domājām par 21456 dolāriem un 31 centu, kas atradās redakcijas seifā. Līdz miljonam trūka daudz. Ļoti, ļoti daudz.
Misters Donalds atvēra čemodānu un izvilka liela izmēra ierīci, neilona un gumijas kombināciju.
— Skafandrs, ko es valkāju uz Mēness,— viņš mierīgi sacīja. Reportieri sakustējās, un šur tur uzliesmoja zibspuldzes. Es lūkojos uz skafandru un ķiveri, kas gulēja dziļajā čemodānā.
— Man to ir divi, — sacīja misters Donalds. -— Viens ir rezerves. Tas atrodas kuģī.
— Kur? — es pārjautāju.
— Kuģī, protams. Taja, ar kuru es ceļoju, — misters Donalds paskaidroja. — Man taču bija vajadzīgs kuģis, vai ne?
— Protams, — Džons pamāja. — Viņam bija vajadzīgs kuģis, Bert.
— Jā, bez šaubām.
— Es to taupīju līdz pēdējam brīdim, — sacīja misters Donalds. — Tas ir pierādījums R.
— R?
— O, protams, man vēl jums daudz kas rādāms.
Viņš sāka mums izrādīt eksponātus, un fotogrāfiem bija darba pilnas rokas. Kad viņš bija beidzis, uz mana rakstāmgalda bija sakrājies vairāk minerālu un klinšu paraugu nekā Nacionālā vēstures muzeja Ģeoloģijas nodaļā. Viņš apgalvoja, ka tie visi esot iegūti uz Mēness, kā arī, ka daži no šiem minerāliem esot savienojumi, kas raksturīgi Mēness bezgaisa un bezūdens videi. Misters Donalds, reportieru pavadīts, aizgāja, bet mēs ar Džonu izmisuši ieaicinājām zinātniekus, kuri vēlējās apskatīt ieguvumu.
Džons uzsita man uz pleca un teica:
— Ar to mēs esam galā, Bert. Abi kopā.
— Es to protu novērtēt, veco zēn, — es atbildēju.
Man likās, ka redzu Džona acī pamirdzam asaru, bet es nebiju par to pārliecināts.
Toties manas acis, kad zinātnieki ieradās ar ziņojumiem, pildījās asarām. Viņu runātājs kā dzinēj suns paošņāja gaisu un tad paziņoja:
— Viss ir skaidrāks par skaidru. Uz Zemes mēs tamlīdzīgus paraugus neesam redzējuši. Ja tiem vēl pievieno fotoattēlus, kurus misters Donalds bija tik laipns …
— Ko? Ko? Kā jūs teicāt?
— Fotoattēlus, — runātājs atteica. — Tos, kurus misters Donalds uzņēmis uz Mēness. Viņš bija tik laipns un atsūtīja tos tieši mums. Viņš domāja, ka tie mums palīdzēs pieņemt objektīvu lēmumu. Tas, bez šaubām, bija ļoti saprātīgi. Pat ar vispilnīgākajiem instrumentiem mēs nekad nespētu iegūt uzņēmumus no 4āda tuvuma. Ja eksponātiem, kā es jau teicu, pievieno šos fotoattēlus, nevar būt nekādu kaut cik pamatotu šaubu par to, ka misters Donalds tiešām ir bijis uz Mēness. — Runātājs noklepojās. — Mums … ē … ir priekšlikums, mister Merian.
— Kāds?
— Izsniegt viņam miljonu dolāru.
Misters Donalds bija taupījis kosmosa
kuģi līdz pēdējam. Mēs katrā ziņā vēlējāmies to aplūkot vieni paši, bez preses iejaukšanās. Viņš tam ari piekrita, jo tagad mii- jons dolāru jau bija tuvāk. Turklāt viņš gribēja nolikt skafandru un atlasītos eksponātus, kas bija noderējuši par pierādījumiem. To paveicis — iekāris skafandru sienas skapī blakus rezerves skafandram un sakravājis iežu paraugus —, viņš izrādīja mums aparātu telpu.
— Tāda visā pasaulē ir tikai viena, — viņš lepni sacīja. — Es to būvēju divdesmit gadus. Otras tādas nav.
— Tā izskatās komplicēta, — es teicu.
— Nepavisam, — atbildēja misters Donalds. — Nav nekā vienkāršāka. Redziet, te iebūvēts orbītas kalkulators. Es vēlējos, lai šis kuģis mani nogādā tikai uz vienu vietu, proti, uz Mēnesi. Tā nu man vajag ar šo pogu palīdzību tikai iestādīt gadu un mēneša dienu, un ierīce automātiski nosaka Mēness atrašanās vietu un nepieciešamo orbītu, lai kuģis varētu uz tā nokļūt. Pēc tam atliek nospiest aizdedzes pogu, un šī lietiņa gluži vienkārši startē. — Viņš pacēla rādītājpirkstu. — Tieši uz Mēnesi.
— Tad jau tas bija viegli, — sacīja Džons.
— Vieglāk par vieglu. Ar šo mazuli tikpat viegli var sasniegt visas planētas. To var aprēķināt ikviens.
— Jā, — es noteicu, — liekas, viņš saņems savu miljonu dolāru.
— Liekas gan, — Džons gurdeni piekrita.
— Labāk dosimies atpakaļ uz redakciju, Džon. Ja jūs rīt ieradīsieties pie mums, mister Donald, varēsiet saņemt čeku,
— Tagad jūs pārliecinājāties?
— Ak, jā, — es sacīju, vāji pasmaidot. — Kā nu ne? Jūs esat mūs pārliecinājis.
Tagad misters Donalds izskatījās laimīgs. Viņš izveda mūs no aparātu telpas un pavadīja lejup pa slīpumu. Raķetes apkārtne bija tuksnešaina, un debesis, mums ejot uz kompānijas automašīnu, klāja melna tumsa.
— Šeit ir vientuļi, — sacīja Džons.
— Tā tam arī jābūt, — atbildēja misters Donalds. — Saprotiet paši, eksplozija. Nedrīkst taču ievainot ļaudis ar ugunīgo gāzes strūklu.
— Protams, nedrīkst, — es noteicu.
— Mhm, — piekrita Džons.
Atpakaļ uz pilsētu mēs braucām klusēdami. Pie redakcijas misters Donalds izkāpa.
— Ceru, puiši, ka čeks rīt būs, — viņš sacīja. — Esmu nodomājis doties uz turieni vēlreiz. Iedomājieties, varbūt man izdodas lēciens no Mēness uz Marsu! Tam vajadzīgi krājumi. Daudz krājumu. Daļa no šīs summas būs jāiztērē šīm vajadzībām.
— Kā ar degvielu? — vaicāja Džons.
— O, tvertnes man jau ir pilnas. Es varu doties nākamajā ceļojumā tūlīt pēc tam, kad saņemšu naudu, par ko iegādāties visu nepieciešamo.
Es domāju par 21 456 dolāriem un 31 centu mūsu nožēlojamajā bankas rēķinā un centos aplēst, cik lielus krājumus misters Donalds par to varētu iegādāties. Džons lūkojās manī, un es sapratu, ka viņu nodarbina tā pati doma.
— Nu, ar labvakaru, mister Donald, — es sacīju.
— Ar labu nakti, puiši. Redzēsimies rīt.
— Protams! — Džons nosauca viņam nopakaļ.
Džona skatiens uz brīdi sastapās ar manējo, un mēs uzsmaidījām viens otram.
— Bet vai mēs rīkojamies pareizi? — Džons jautāja divas dienas vēlāk.
— Bet vai mums ir miljons dolāru?
— Pēc visas šīs tērēšanas? Pie velna, mēs varam priecāties, ja mums ir kāds tūkstotis.
— Tādā gadījumā mēs rīkojamies pareizi, — es vienkārši noteicu.
— Liekas gan.
— Ja tu šaubies, pasteidzies.
— Bet ja nu viņš mūs panāk?
— Nekad. Viņš tomēr ir jau pavecs vīrs. Turklāt nebūs taču zināms, uz kurieni mēs esam devušies.
— Un mēs katrā laikā varam nodibināt citu žurnālu, — cerību pilnā balsī sacīja Džons. — Kaut kur.
— Protams. Nav par ko bažīties.
Mēs atlaidāmies sēdekļos un ar baudu izstaipījāmies.
Kravas telpas bija pflnas ar krājumiem, tvertnes bija piepildītas ar degvielu, un mistera Donalda kosmosa kuģis bija vadāms tik viegli kā sapnī.
Mēs atlaidāmies sēdekļos un vērāmies zvaigznēs un Mēnesī, kas ātri tuvojās.