Augsto papēdīšu klaudzēšana uz foajē marmora grīdas viņai atgādināja ledus gabaliņu grabēšanu kokteiļa glāzē, un viņa bija pārliecināta, ka rudens puķu krizantēmu ziedi grīdas vāzē pie ieejas durvīm tūlīt sabirztu sasalušos putekļos, tiklīdz tiem pieskartos; telpas, kaut gan bija siltas, pat pārkurinātas, Silvijai šķita aukstas, ļoti aukstas, un viņa nodrebēja, jo šis saltums lika domāt par sekretāres mis Mouzertas bālo un pietūkušo seju, kas izskatījās kā sniega piedzīts klajums, un baltajām drānām, kurās šī sieviete bija ģērbusies, it kā viņa būtu slimnieku kopēja. Var jau būt, ka viņa arī tiešām tā bija, un tad jau viss būtu skaidrs. Mister Reverkoum,. jūs esat sajucis prātā, un šī ir jūsu kopēja; šāda doma viņai pēkšņi iešāvās prātā, bet, ja tas tā nebūtu, arī par to nevajadzētu daudz uztraukties. Un tad virs- sulainis atnesa viņas apmetni. Viņa skaistums Silviju saviļņoja: tas bija slaids, maigi pakalpīgs nēģeris ar vasarraibumainu ādu un iesarkanām rāmām acīm. Kad nēģeris atvēra
durvis, parādījās mis Mouzerta un vestibilā vēsi nočaukstēja viņas iestīvinātais tērps.
— Mēs ceram, ka jūs atkal atnāksiet, — viņa sacīja un pasniedza Silvijai aizlīmētu aploksni. — Misters Reverkoums bija ar jums sevišķi apmierināts.
Laukā krēsla laidās lejup kā zilas pārslas, un Silvija nesteidzīgi pastaigājās pa rudenīgajām novembra ielām, līdz sasniedza vientuļo rajonu Piektās avēnijas galā. Tad viņai ienāca prātā, ka varētu iet uz mājām cauri parkam; tas bija tikpat kā par spīti Henrijam un Estelei, kuri mūžīgi daudzināja, ka ļoti labi pazīstot pilsētu, un vienmēr bija apgalvojuši, ka Silvijai pat prātā nenākot, cik bīstami ir iet cauri parkam tumsā; lai taču viņa padomājot, kas noticis ar Mētlu Kelišeru. «Tā, mīļā, nav īstona.» Arī to viņi bija teikuši. Un ne vienreiz vien. Silvijai tas viss bija līdz kaklam. Taču tā nu tas bija, ka, izņemot vēl dažas mašīnrakstītājas, kas, tāpat kā viņa, strādāja veļas šūšanas firmā «Snug-Fare», nevienu citu viņa Ņujorkā nepazina. Varētu jau kaut kā iztikt, ja vien nevajadzētu dzīvot kopā ar šiem, ja Silvijai būtu iespējams noīrēt kaut kur mazu istabiņu, kas piederētu viņai vienai; bet tur tajā saspiestajā dzīvoklī, kur visas mēbeles bija pārvilktas ar spilgtām kokvilnas drānām, viņai brīžiem likās, ka viņa būtu spējīga nožņaugt tos abus. Kāpēc gan viņa bija atbraukusi uz Ņujorku? Kaut arī Silvija sāka
to pamazām aizmirst, galvenais iemesls, kāpēc viņa pameta īstonu, bija vēlēšanās atbrīvoties no Henrija un Esteles vai drīzāk — no viņiem līdzīgiem, lai gan patiesībā Estele patiešām bija no īstonas, pilsētas, kas atradās uz ziemeļiem no Cincinati. Estele un Silvija bija augušas kopā. Pati lielākā nelaime bija tā, ka Henrijs un Estele pēc apprecēšanās bija kļuvuši tik neciešami. Kaut kāda pretīga ķiķināšanās un pliekana saldenība, un katrai lietai izdomājuši savu īpašu vārdu: telefonu tie sauca par «skanošo Tilliju», dīvānu — par «mūsu Nelliju», gultu — par «Lielo Lāci»; jā, un kur tad vēl «mans dvie- lītis» un «tavs dvielītis», «mans spilventiņš» un «tavs spilventiņš». Tam jādara gals, citādi es kļūšu traka.
— Traka! — Silvija sacīja skaļi, un viņas balss izdzisa parka klusumā. Te bija ļoti jauki, un Silvijai likās, ka viņa darījusi pareizi, atnākdama uz šejieni, kur vējš šalkoja koku lapās un tikko iedegto lampu kupoli spilgti apgaismoja ar krāsainiem krītiņiem veidotos bērnu zīmējumus — sārtos putnus, zilās bultas, zaļās sirdis. Bet tad šo patīkamo noskaņu gluži kā piedauzīga piezīme izjauca divi pusaudži, kas pēkšņi parādījās uz celiņa: viņu pūtainās, ņirdzīgās sejas rēgojās krēslā kā draudīgas liesmas, un, kad Silvija gāja tiem garām, viss viņas ķermenis pielija ar asu sāpi, it kā viņa būtu saskārusies ar uguni. Puiši pagriezās un sekoja viņai pār tukšo spēļu laukumu, viens no viņiem švīkādams nūju gar dzelzs žogu un otrs svilpodams; šīs skaņas krājās ap viņu gluži kā pretimbraucošas mašīnas pieaugošā dārdoņa, un, kad viens no zēniem, skaļi iesmiedamies, uzsauca: «Hei, kurp tu tā steidzies?» — viņa pēkšņi izjuta elpas trūkumu. Nē, tikai ne to, Silvija domāja, gatavodamās nomest zemē somiņu un bēgt. Tajā brīdī uz sānceliņa parādījās kāds vīrietis, kas bija izvedis pastaigāties savu suni, un viņa sekoja šim cilvēkam cieši pa pēdām līdz pat izejai. Vai tagad šie abi, Henrijs un Estele, nejustos apmierināti, vai tagad, kad Silvija tiem visu izstāstītu, viņi neteiktu: «Mēs jau tevi brīdinājām»? Un ar to vien tas nebeigtos, Estele aizrakstītu uz mājām, un tad Silvija uzzinātu: visa īstona runā, ka viņa Centrālajā parkā izvarota. Visu atlikušo ceļa gabalu līdz mājām viņa lādēja Ņujorku — tās bezpersoniskumu, tikumisko pagrimumu, čīkstošo notekcauruli, spilgto apgaismojumu, ko neizdzēš ari naktīs, nerimstošo soļu troksni, apakšzemes tuneļus, numurētās durvis (3S).
— Tss, mīļā, — Estele čukstēja, izslīdēdama no virtuves, — Bucītis mācās.
Tātad skaidrs, ka Henrijs, Kolumbijas universitātes tiesību zinātņu students, patlaban dzīvojamā istabā iegrimis grāmatās, un tāpēc Silvija, paklausot Esteles lūgumam, vispirms novilka kurpes un tad uz pirkstgaliem devās cauri istabai. Nokļuvusi savā^ istabiņā, viņa tūlīt iemetās gultā un aizklāja ar rokām seju. Vai tas viss šodien patiesi bija noticis? Šī mis Mouzerta un misters Reverkoums, — vai tie tiešām bija reāli cilvēki, kas dzīvoja augstajā Septiņdesmit astotās ielas namā?
— Nu, mīļā, kas ar tevi šodien atgadījies? — Estele, ienākusi bez pieklauvēšanas, apjautājās.
Silvija uzrausās sēdus un atslējās uz elkoņa.
— Nekas. Izņemot to, ka es pārrakstīju deviņdesmit septiņas vēstules.
— Un kādas vēstules, mīļā? — Estele vaicāja, sukādama matus ar Silvijas matu suku.
— Ak, pie velna, par ko gan tu domā? Nu, protams, ka šīs vēstules sūta firma «Snug-Fare», kuras ražotās sportā biksītes ļoti noder mūsu zinātnes un rūpniecības dižvīriem.
— Nu, mīļā, neesi tik īgna. Es tiešām nesaprotu, kas ar tevi reizēm notiek. Tu esi tik sapīkusi. Au! Kāpēc tu neiegādājies jaunu suku? Šī jau ir pieķērusies pilna ar matiem …
— Galvenokārt ar tavējiem.
— Ko tu teici?
— Neko, tāpat vien.
— Ak, es domāju, ka tu kaut ko teici. Nu, vienalga, kā jau es sacīju, es vēlētos, kaut tev nevajadzētu strādāt tajā kantorī un nākt katru dienu mājās saīgušai un nervozai. Es personīgi domāju, un to es pateicu arī Bucītim
vakar vakarā, un viņš man simtprocentīgi piekrita, tas ir, es sacīju Bucītim, ka Silvijai, manuprāt, vajadzētu apprecēties; tik nervozai meitenei kā tu ir nepieciešams atslābināt sasprindzinātos nervus. Un nav jau nekāda īpaša iemesla, kāpēc tu to nevarētu. Es domāju, var jau būt arī, ka tu neesi nekāda īpaša skaistule šī vārda parastajā nozīmē, bet tev ir skaistas acis un gudrs, patiesi sirsnīgs skatiens. Patiešām ikviens kārtīgs darba cilvēks būtu laimīgs, ja varētu dabūt tādu meiteni kā tu. Un es domāju, ka tu arī vēlētos… Paskaties, kā esmu pārvērtusies kopš apprecēšanās ar Henriju. Vai tev nekļūst skumji, redzot, cik mēs esam laimīgi? Vari man ticēt, ka vislielākā laime ir gulēt naktī vīrieša skāvienos un …
— Estele! Dieva dēļ! — Silvija pietrūkās gultā sēdus, un viņas vaigi no dusmām pietvīka sarkani kā uguns. Bet pēc brīža viņa iekoda lūpā un nodūra acis.
— Piedod, — viņa teica, — es nebūt negribēju kliegt uz tevi. Es tikai vēlos, lai tu tā nerunātu.
— Ir jau labi, — Estele apmulsusi sacīja un muļķīgi pasmaidīja. Tad Es'tele piegāja Silvijai klāt un noskūpstīja viņu. — Es saprotu, mīļā. Tas ir tāpēc, ka tu esi pārguruši. Varu saderēt, ka tu neesi neko ēdusi. Nāc uz virtuvi, sakulšu tev pāris olu.
Kad Estele nolika viņai priekšā olas, Silvija jutās gluži nokaunējusies — galu galā
Estele centās būt mīļa, un tāpēc, lai vērstu visu atkal par labu, viņa sacīja:
— Man šodien patiešām kaut kas atgadījās.
Estele apsēdās viņai pretim ar kafijas tasi rokā, un Silvija turpināja:
— Es nemaz nezinu, kā lai tev to izstāstu. Tas ir tik savādi. Nu labi, lai notiek … es šodien ēdu pusdienas automāta kafejnīcā, un man bija jāsēž pie viena galdiņa ar trim vīriešiem. Es būtu jutusies daudz labāk, ja būtu bijusi neredzama, tāpēG ka viņi runāja par visintīmākajām lietām. Viens no vīriešiem sacīja, ka viņa draudzenei būs bērns un viņš nezinot, kur ņemt naudu, lai kaut ko darītu šai ziņā. Tad viens no abiem pārējiem iejautājās, kāpēc viņš negribot kaut ko pārdot. Pirmais vīrietis atbildēja, ka viņam nekā pārdodama neesot. Trešais šajā sakarā (viņš nemaz neizskatījās pēc tāda, kas iederētos kompānijā) piebilda, ka kaut kas viņam tomēr esot gan ko pārdot — sapņi. Pat es iesmējos, bet šis vīrietis pašūpoja galvu un ļoti nopietni teica, ka tā esot tīrā patiesība: viņa sievas krustmāte mis Mouzerta strādājot pie kāda bagāta cilvēka, kurš pērkot sapņus, pavisam parastus sapņus, ko redz naktī, turklāt no jebkura, kas vien vēlas pārdot. Un viņš uzrakstīja šī cilvēka vārdu un adresi un iedeva savam draugam, bet šis vīrietis to vienkārši atstāja uz galda. Viņam tas liekoties par traku, tā viņš teica.
— Tāpat kā man, — Estele mazliet vīzdegunīgi piebilda.
— Es nezinu, — Silvija sacīja, aizdedzinādama cigareti. — Bet man tas neizgāja no prāta. Uz papīra lapiņas uzrakstītais uzvārds bija A. F. Reverkoums, un viņš dzīvoja Austrumu rajona Septiņdesmit astotajā ielā. Es uz to palūkojos tikai īsu brīdi, bet tas bija … Es nezinu, man šķita, ka es to nevaru aizmirst. Tik daudz par to domāju, ka man sāka sāpēt galva. Tāpēc es aizgāju no kantora agrāk nekā parasti…
Estele lēnām un ļoti uzsvērti nolika uz galda savu kafijas tasīti.
— Mīļā, paklau, tas taču nenozīmē, ka tu devies pie viņa, pie šī savādnieka Rever- kouma?
— Nē, tas to nenozīmē, — Silvija izteica pēkšņā apmulsumā. Viņa juta, ka stāstīt par to tagad būtu kļūda. Estelei absolūti nebija iztēles, un viņa to nekad nesaprastu. Tāpēc viņa piemiedza acis, ko darīja vienmēr, kad gudroja kādus melus.
— Nē, es patiešām to nedarīju, — viņa kategoriski noliedza. — Es gan sāku iet uz to pusi, bet tad sapratu, cik tas muļķīgi, un devos vienkārši pastaigāties.
— Tu rīkojies saprātīgi, — Estele teica, sākdama kraut šķīvjus virtuves izlietnē. — Padomā tikai, kas būtu varējis notikt. Pārdot sapņus! Kur tas dzirdēts! Ak, mīļā, te patiesi nav vairs īstona.
Pirms gulētiešanas Silvija iedzēra miega zāles, ko parasti nemēdza darīt; taču viņa zināja, ka citādi neaizmigs, jo viņas smadzenes bija tik nopūlētas ar visādām sarežģītām pārdomām; turklāt Silvija izjuta dīvainas skumjas, viņai šķita, ka ir kaut ko pazaudējusi, ka viņa ir bijusi īstas vai arī tikai morālas zādzības upuris, it kā parkā sastaptie pusaudži būtu izrāvuši (viņa pēkšņi uzgrieza gaismu) viņai no rokām somiņu. Mis Mouzertas iedotā aploksne glabājās somiņā, un Silvija tikai tagad to atcerējās. Silvija atplēsa aploksni. Tajā viņa atrada zilu salocītu zīmīti, kurā bija ielikta banknote; uz zīmītes bija rakstīts; «Atlīdzība par vienu sapni 5 dolāri». Tagad Silvija ticēja, tā bija patiesība, viņa bija pārdevusi misteram Reverkoumam sapni. Vai tas tiešām bija tik vienkārši? Viņa iesmējās, atkal nogriezdama gaismu. Silvijai ienāca prātā, ko viņa varētu atļauties, ja pārdotu divreiz nedēļā tikai pa sapnim: varētu noīrēt kaut kur istabu, kas piederētu viņai vienai pašai, viņa domāja, grimdama miegā; miers gluži kā uguns liesma plīvoja pār viņu, un tad kaut kur dziļi zemapziņā kā neskaidrā diapozitīvā ataino jās kāds skats. Viņa lūpas, viņa rokas, pētījošas, tuvuma alkstošas; izjuzdama īstu pretīgumu, Silvija nospēra segu. Vai šīs aukstās vīrieša rokas bija tās, par kurām runāja Estele? Misters Rever- koums dziļi ielauzās viņas miegā, ar lūpām
skardams tās ausi. «Vai jūs man stāstīsiet?» viņš čukstēja.
Pēc nedēļas Silvija atkal devās pie viņa, tas bija decembra sākumā, svētdienas pēcpusdienā. Viņa bija izgājusi no mājas ar nodomu apmeklēt kinoteātri, bet tad pēkšņi apjauta, ka, pašai nemaz negribot, nokļuvusi Medisona avēnijā, divus kvartālus no Reverkouma mājas. Bija auksta diena, debesis sudraboti vizēja, vējš pūta ass un dzel- stīgs kā meža roze, veikalu skatlogos vizuļojošos sniega kalnos mirguļoja ziemsvētku spīguļu virtenes it kā Silvijai par spīti, jo viņa ienīda brīvdienas, šo laiku, kad cilvēks jūtas visvientuļāks. Kādā logā viņa ieraudzīja ainu, kas lika viņai uz brīdi apstāties. Tur bija redzams mehānisks ziemsvētku vecītis dabiskā lielumā; pliķēdams sev pa vēderu, tas neprātīgā aizrautībā šūpojās uz priekšu un atpakaļ, netaupīdams enerģiju, ko nodrošināja elektriskā strāva. Cauri biezajam stiklam varēja dzirdēt viņa čērkstošos trakos smieklus. Jo ilgāk Silvija uz to nolūkojās, jo ļaunāks tas viņai šķita, līdz beidzot nodrebinājusies viņa aizgāja prom no skatloga un iegriezās ielā, kurā atradās Reverkouma māja. No ārpuses raugoties, tas bija parasts pilsētas nams, varbūt tikai nedaudz vienkāršāks un mazāk iespaidīgs nekā daža laba cita ēka, tomēr pietiekami elegants. Ziemā nokaltusi efeja vijās gar režģoto logu rūtīm un nokarājās bārkstīs virs durvīm;
durvju abas pusēs atradās pa nelielai akmens lauvai ar neredzīgām, ieplaisājušām acīm. Silvija atvilka elpu un piezvanīja. Mistera Reverkouma bālais un pievilcīgais nēģeris, pazinis Silviju, laipni pasmaidīja.
Iepriekšējo reizi telpa, kurā Silvija bija gaidījusi tikšanos ar misteru Reverkoumu, bija tukša un tajā, izņemot viņu, nebija neviena apmeklētāja. Šoreiz bija ieradušies arī citi — dažāda izskata un vecuma sievietes un kāds ārkārtīgi nervozs jauns vīrietis ar dzeļošām acīm. Ja šie ļaudis būtu pacienti ārsta uzgaidāmajā istabā, pēc kādiem viņi izskatījās, tad par šo vīrieti varētu domāt, ka viņš ir norūpējies tēvs vai svētā Vita upuris. Silvija bija apsēdusies blakus viņam, un jaunā cilvēka acis žigli viņu izģērba, taču tas, ko viņš ieraudzīja, laikam nelikās visai interesants, un Silvija jutās atvieglota, kad šī cilvēka acis turpināja šaudīties apkārt. Tomēr pamazām Silvijai kļuva skaidrs, cik lielu interesi šajā sabiedrībā radījusi viņas klātbūtne; istabas augiem pilnās telpas blāvajā, nespodrajā gaismā viņu ciešie skatieni bija daudz nekustīgāki nekā krēsli, uz kuriem viņi sēdēja; kāda sieviete raudzījās uz viņu sevišķi neatlaidīgi. Parasti viņas sejai droši vien piemita maiga, ikdienišķīga pievilcība, bet tagad, ar nenovīdību un aizdomām vērojot Silviju, tā bija kļuvusi neglīta. Viņa sēdēja, glaudīdama lāsainu kažokādas apkakli, it kā mēģinātu savaldīt kādu zvēru, kas, ilkņus atņirdzis, gatavojas pēkšņam lēcienam, un joprojām urbās Silvijā, līdz gaitenī atskanēja mis Mouzertas dimdošie soļi. Tūlīt sabiedrība, kurā katrs atguva savu individualitāti, saausījās gluži kā izbijušies studenti.
— Jūs, mister Poker, — mis Mouzerta teica apsūdzētājas balsī, — tagad jūsu kārta.
Un misters Pokers sekoja viņai, lauzīdams rokas un bažīgi lūkodamies apkārt. Krēslainajā istabā gaidošie ļaudis atkal noplaka savās vietās kā putekļi.
Tad sāka līt; izplūstošās logu ēnas drebēja uz sienām, un Reverkouma jaunais virssulai- nis, klusiem soļiem izslīdējis cauri istabai, sabikstīja kamīnā uguni un salika uz galda tējas traukus. Silvijai, kas atradās vistuvāk ugunij, siltums un lietus lāšu čaboņa uzdzina miegu; galva noslīga uz sāniem, un viņa aizvēra acis, nebūdama ne īsti aizmigusi, ne arī nomodā. Ilgāku laiku mistera Reverkouma mājas smalko mieru traucēja vienīgi skanīgie pulksteņa sitieni. Un tad pēkšņi gaitenī sacēlās milzīgs tracis, visu istabu pie- dārdināja apdullinošs troksnis; kāds zemā, vulgārā balsī, kas atgādināja vērša māvienu, iebrēcās:
— Aizturēt Oreiliju? Un to atļāvās šis lunkanais virssulainis? — Šīs balss īpašnieks, mazs resnītis, piesarcis kā vēzis, bija atten- terējis līdz kabineta slieksnim, kur viņš stāvēja, dzērumā grīļodamies. — Labi jau labi, — viņš sacīja, arvien vairāk pazeminādams savu aizsmakušo alkoholiķa balsi, — un visas šīs dāmas pirms manis? Bet Orei- lijs taču ir džentlmenis, Oreilijs gaida savu kārtu.
— Nenāciet te, viņš jūs nepieņems, — teica mis Mouzerta, pielavīdamās viņam klāt no mugurpuses un stingri satverdama viņu aiz apkakles. Viņa seja vēl vairāk piesarka un acis izspiedās.
— Jūs nožņaugsiet mani, — viņš gārdza, bet mis Mouzerta, kuras iezaļgani bālās rokas bija stipras kā ozola saknes, savilka viņa kaklasaiti vēl ciešāk un bīdīja vīreli ārā pa durvīm, kuras tūlīt aizcirtās ar satricinošu troksni; iešķindējās tējas tasīte, un uz grīdas nokrita nokaltušās dāliju lapas. Dāma ar kažokādas apkakli iebāza mutē aspirīna tableti.
— Pretīgi, — viņa sacīja, un visi pārējie, izņemot Silviju, gardi un glaimīgi smējās, kad mis Mouzerta soļoja atpakaļ, slaucīdama rokas.
Lietus arvien vēl lija stipri un nomācoši, kad Silvija izgāja no Reverkouma mājas. Viņa raudzījās visapkārt, cerēdama ieraudzīt vientulīgajā ielā kādu taksometru; taču neviena taksometra nebija, tāpat kā neviena cilvēka; nē, viens tomēr bija — piedzērušais, kas bija iztraucējis mistera Reverkouma mājas mieru. Kā vientuļš bezpajumtnieks viņš bija atslējies pret kādu automobili un spēlējās ar gumijas bumbiņu.
— Palūk, mazulīt, — viņš sacīja Silvijai, — palūk, es tikko atradu šo bumbiņu. Kā tu domā, vai tā var nest laimi?
Silvija viņam uzsmaidīja; ar visu savu bramanību šis vīrs viņai tomēr likās diezgan nekaitīgs, turklāt viņa sejā bija kāda īpaša izteiksme — smīns, aiz kura slēpās skumjas, un tas uzvedināja uz domām, ka viņš ir klauns, tikai bez grima un kostīma. Žonglēdams ar bumbiņu, viņš palēkdamies sekoja Silvijai, kamēr viņa devās uz Medi- sona avēnijas pusi.
— Varu saderēt, ka es tur uzvedos kā īsts muļķis, — viņš sacīja. — Kad es izdaru kaut ko tamlīdzīgu, man gribas vienkārši apsēsties un raudāt. — Likās, ka tik ilga uzturēšanās lietū ir viņu pamatīgi atskurbinājusi.
Bet šai nevajadzēja mani tā žņaugt; velns parāvis, cik šī ir rupja. Esmu pazinis dažu labu rupju sievieti: piemēram, mana māsa Bienaisa prata iededzināt zīmi visniknākajam bullim, bet šī ir rupjākā no visām, ko vien esmu sastapis. Iegaumē Oreilija vārdus, viņa beigs savu dzīvi uz elektriskā krēsla, — viņš sacīja un nošmaukstināja lūpas. — Viņiem nav nekāda iemesla tā izturēties pret mani. Viņš ir vainīgs itin visā. Sākumā man nemaz tik slikti neklājās, bet tad viņš man atņēma to pašu mazumiņu, un tagad esmu kļuvis par nulli, mazulīt, pa tīro nulli.
— Tas gan ir slikti, — Silvija teica, lai gan nezināja, kādēļ viņai vajadzētu izrādīt līdzjūtību. — Vai jūs esat klauns, mister Oreilij?
— Biju, — viņš atbildēja.
Pa to laiku viņi bija sasnieguši avēniju, bet Silvija tagad vairs nemaz nemeklēja taksometru; viņai gribējās lietū turpināt ceļu kopā ar šo vīrieti, kas kādreiz bijis klauns.
— Kad es biju maza meitene, man no lellēm visvairāk patika klauni, — Silvija viņam stāstīja. — Mana istaba mājās atgādināja cirku.
— Esmu bijis ne tikai klauns, bet darījis vēl citus darbus. Esmu tirgojies arī ar apdrošināšanas polisēm.
— Ak tā? — Silvija vīlusies iesaucās. — Un ko jūs darāt patlaban?
Oreilijs klusi iesmējās un uzsvieda savu bumbiņu sevišķi augstu gaisā; to noķēris, viņš vēl joprojām turēja galvu atgāztu atpakaļ.
— Es vēroju debesis, — viņš sacīja. — Tur es ar savu ceļasomu pastaigājos pa zilgmi. Tā ir tā vieta, kurp cilvēks tiecas, kad citur viņam vairs nav kurp doties. Un ko gan lai es darītu uz šīs planētas? Esmu zadzis, ubagojis un pārdevis savus sapņus — un tas viss tikai viskija dēļ. Vīrietis nevar ceļot pa debesu zilgmi bez pudeles. Un tagad mēs varam ķerties vērsim pie ragiem: ko tu teiktu, mazulīt, ja es palūgtu aizdot man vienu dolāru?
— Man tas liktos ļoti jauki, — Silvija atbildēja un apklusa, nezinādama, ko sacīt tālāk. Viņi gāja ļoti lēnām, lietus gāza straumēm un gluži kā siena ieslēdza tos šaurā lokā; Silvijai likās, ka viņa pastaigājas ar vienu no savām bērnības lellēm, kas izaugusi brīnumaini liela un apdāvināta; viņa satvēra vīrieša roku un vairs neatlaida to: viņai šķita ļoti mīļš šis klauns, kas ceļo pa debesu zilgmi. — Bet man nav dolāra. Es saņēmu ti&ai septiņdesmit centus.
— Tas nav visai daudz, — Oreilijs teica. — Bet saki atklāti, — vai tik vien viņš maksā pēdējā laikā?
Silvija saprata, par ko ir runa.
— Nē, nē, patiesībā es nepārdevu viņam sapni.
Viņa necentās tuvāk paskaidrot; viņa pati to nesaprata. Sastapusies vaigu vaigā ar mistera Reverkouma bezpersonisko pelēcību (nevainojams, precīzs kā lineāls, klīnikas smaržām piesūcies, seklās pelēkās acis neizdibināmajā sejā iespiestas gluži kā sēkla zemē un aizzīmogotas ar nespodrām, tēraud- blāvām lēcām), viņa nevarēja atcerēties nevienu sapni un tāpēc stāstīja par diviem zagļiem, kas bija dzinušies viņai pakaļ parkā un vajājuši arī rotaļu laukumā starp šūpolēm.
— Viņš lika man pārtraukt stāstījumu. «Ir visādi sapņi, bet šis nav īsts sapnis, šo jūs esat sagudrojusi.» Nu, kā viņš, pēc jūsu domām, to varēja zināt? Tad es viņam pastāstīju citu sapni; tas bija par viņu, par to, kā viņš naktī saistīja manu uzmanību, likdams daudziem baloniem celties augšup un mēnešiem krist lejup. Viņš sacīja, ka viņu neinteresējot sapņi, kas attiecoties uz viņu pašu. Viņš lika mis Mouzertai, kas stenografēja sapņus, saukt nākamo apmeklētāju. Nedomāju, ka es vēl kādreiz iešu uz turieni, — Silvija teica.
— Iesi gan, — Oreilijs sacīja. — Paraugies uz mani, pat es eju, kaut gan viņš, šis Ļaunais Gars, sen jau vairs nepieņem mani.
— Ļaunais Gars? Kāpēc jūs viņu tā dēvējat?
Viņi bija sasnieguši ielas stūri, kur skatlogā šūpojās un klaigāja neprātīgais ziemsvētku vecītis. Viņa smiekli atbalsojās lietus plīkšķēšanā uz ielas, un viņa ēna šūpojās ietves atstarotajās uguņu varavīksnēs. Oreilijs, pagriezis muguru ziemsvētku vecītim, smaidīja un sacīja:
— Es dēvēju viņu par Ļauno Garu tāpēc, ka viņš tas patiešām ir. Ļaunais Gars. Bet varbūt tu esi izdomājusi viņam kādu citu vārdu. Katrā ziņā tas ir tas tips, un tev vajadzētu viņu pazīt. Visas mātes stāsta saviem bērniem par viņu: Ļaunais Gars dzīvo koku dobumos, vēlu naktī kāpj lejā pa skursteni, uzglūn kapsētās, un jūs varat dzirdēt viņa soļus bēniņos. Viņš ir zaglis un biedēklis: viņš paņems jebkuru mantu, kas jums pieder, un liks jūs mierā tikai tad, kad jums nekas vairs nebūs palicis, pat jūsu sapņi. Tpū! — viņš izsaucās un rēca skaļāk nekā ziemsvētku vecītis. — Vai tagad tu zini, kas viņš tāds ir?
Silvija pamāja ar galvu.
— Es zinu, kas viņš ir. Mana ģimene dēvēja viņu mazliet savādāk. Bet es vairs neatceros, kā. Tas bija tik sen.
— Bet vai tu viņu atceries?
— Jā, atceros.
— Tad sauc viņu par Ļauno Garu, — viņš sacīja un, dancinādams savu bumbiņu, devās projām. «Ļaunais Gars,» viņa vārdi lidinājās līdzi Silvijai, sadalījušies atsevišķās zilbēs: «Ļau-nais Gars …»
Uz Esteli skatīties bija grūti, jo viņa stāvēja pie loga un pa logu, trīcinādama savu gaismu vēja brāzmās, spīdēja iekšā saule, tāpēc Silvijai sāka sāpēt acis un no rūšu šķindoņas arī galva. Turklāt Estele moralizēja. Viņas nazālā balss skanēja tā, it kā viņai rīklē atrastos sarūsējušu bārdas skujamo asmenīšu glabātuve.
— Es gribētu, kaut tu varētu palūkoties pati uz sevi, — viņa sacīja. Bet varbūt kaut ko tamlīdzīgu viņa bija teikusi jau kādreiz senāk? Nu, lai būtu. — Nezinu, kas ar tevi noticis. Skaidrs kā diena, ka tu nesver pat simts mārciņas. Varu saskatīt visus tavus kaulus un dzīslas, un kadi ir tavi mati! Tu izskaties kā pūdelis.
Silvija pārvilka ar roku pār pieri.
— Cik tagad ir pulkstenis, Estele?
— Četri, — Estele tūlīt atbildēja, jo bija pamanījusies jau agrāk palūkoties savā pulkstenī. — Bet kur tad ir tavs pulkstenis?
— Es to pārdevu, — Silvija sacīja, jo bija pārāk nogurusi, lai melotu. Bet tam nebija nekādas nozīmes. Viņa jau bija pārdevusi tik daudz mantu, ieskaitot bebrādas kažoku un zelta tīkliņa vakarsomiņu.
Estele pašūpoja galvu.
— Es padodos, mīļā, es vienkārši padodos. Un tas bija pulkstenis, ko māte tev uzdāvināja, skolu beidzot. Tas ir kauns, — viņa sacīja tādā balsī, kādā parasti runā vecmeitas, citus nopeldamas, — kauns un negods. Es nekad nesapratīšu, kāpēc tu aizgāji no mums. Tā, protams, ir tava darīšana, bet kā lai izskaidro to, ka tu pameti mūs šī… šī…?
— Grausta dēļ, — Silvija papildināja, ar nodomu izvēlēdamās šo vārdu. Tā bija mēbelēta istaba vienā no Austrumu sešdesmitajām ielām, starp Otro un Trešo avēniju. Istaba bija tieši tik liela, lai tajā varētu novietot kušeti un vecu skabargainu rakstāmgaldu ar spoguli, kas bija tik blāvs kā ar kataraktu slima acs; istabai bija viens logs, no kura pavērās skats uz plašu, tukšu zemes gabalu (pēcpusdienās jūs esat spiesti klausīties, kā klaigā puišeļi, skraidīdami kā apsēsti), un tālumā gluži kā pie apvāršņa piesprausta izsaukuma zīme rēgojās melns fabrikas dūmenis. Šis dūmenis viņai bieži rādījās sapņos; tas vienmēr uzmundrināja mis Mouzertu. «Falluss, īsts falluss,» viņa murmināja, paceldama acis no stenografētā pieraksta. Istabā uz grīdas juku jukām bija sasviestas iesāktas, bet līdz galam neizlasītas grāmatas, veci laikraksti, pat apelsīnu mizas, augļu serdes, apakšveļa un apgāzusies pūder- nīca.
Estele, ar kāju izspārdīdama šos krāmus, aizgāja līdz kušetei un apsēdās uz tās.
— Mīļā, tu to nesaproti, bet es traki uztraucos. Es domāju, man arī ir savs pašlepnums un tamlīdzīgi, un, ja jau tev nepatīk būt ar mani kopā, tad tur nekā nevar darīt; bet tev nebija tiesības aiziet tādā veidā un nedot man nekādas ziņas par sevi vairāk nekā mēnesi. Šodien es sacīju Bucītim: man ir tāda nojauta, Bucīt, ka ar Silviju noticis kaut kas šausmīgs. Tu vari iedomāties, kā es jutos, kad piezvanīju uz tavu kantori un šie man atbildēja, ka tu tur nestrādājot jau četras nedēļas. Kas noticis, vai viņi tevi atlaida?
— Jā, mani atlaida, — Silvija atteica, pieceldamās sēdus. — Lūdzu, Estele, man jāsa- pošas; esmu norunājusi satikšanos.
— Pagaidi! Tu nekur neiesi, pirms es nebūšu uzzinājusi, kas ar tevi noticis. Tavas istabas saimniece apakšā man stāstīja, ka tu klīstot apkārt kā mēnessērdzīga. ..
— Kāpēc tu viņu izprašņāji? Kāpēc tu mani izspiego?
Estele saviebās kā uz raudāšanu. Viņa uzlika savu roku uz Silvijas rokas un maigi noglāstīja to.
— Pastāsti man, mīļā, — vai tas ir kāda vīrieša dēļ?
— Jā, tas ir vīrieša dēļ, — Silvija sacīja un viņas balsī ieskanējās smiekli.
— Tev vajadzēja vispirms atnākt pie manis, — Estele teica un nopūtās. — Es pazīstu vīriešus. Tev par to nav ko kaunēties. Vīrietis spēj panākt to, ka sieviete viņa dēļ aizmirst visu. Pat tad, ja Henrijs nebūtu spējīgs topošais jurists ar labām nākotnes izredzēm, es tik un tā mīlētu viņu un darītu viņa dēļ tādas lietas, kas man agrāk, kad vēl nebiju iepazinusi kopdzīvi ar vīrieti, būtu šķitušas piedauzīgas un pretīgas. Bet, mīļā, tas puisis, ar ko tu esi sapinusies, izmanto tevi.
— Tās nav tādas attiecības, — Silvija sacīja, pieceldamās un mēģinādama atrast sa- vandītajās galda atvilktnēs zeķu pāri. — Tām nav nekāda sakara ar mīlestību. Nedomā vairs par to. Patiešām, ej mājās un nemaz vairs nedomā par mani.
Estele vērīgi palūkojās Silvijā.
— Tu biedē mani, Silvij, tu patiesi biedē mani. — Silvija iesmējās un turpināja ģērbties. — Vai atceries, — es jau kādreiz sacīju, ka tev vajadzētu apprecēties.
— Aha. Un tagad uzklausi mani. — Silvija apgriezās apkārt; mutē viņai bija sabāzta vesela rinda matadatu, un runādama viņa vilka tās ārā no mutes citu pēc citas. — Tu runā par precēšanos, it kā tā būtu vienīgā pareizā izeja. Nu labi, zināmā mērā es tev piekrītu. Protams, es gribu, lai mani kāds mīl; kurš tad, pie velna, to negrib? Bet pat tādā gadījumā, ja es būtu ar mieru, — kur ir tas vīrietis, kas man jāprec? Tici man, viņš laikam ir kaut kur iekritis. Es saku pavisam nopietni, ka Ņujorkā nav vīriešu, un, ja arī viņi būtu, tad kur lai tos atrod? Tie vīrieši, kurus es esmu šajā pilsētā sastapusi un kuri man likušies kaut cik pievilcīgi, ir bijuši vai nu jau precējušies, vai arī pārāk nabadzīgi, lai precētos, vai arī visai lieli īpatņi. Šī nekādā ziņā nav tā vieta, kur var iemīlēties; uz šejieni vajadzētu braukt tādiem, kas vēlas tikt vaļā no domām par mīlestību. Protams, es jau varētu apprecēt kādu, bet es taču to nevēlos. Vai tā nav?
Estele paraustīja plecus.
— Bet ko tad tu gribi?
— Vairāk, nekā liktenis man vēlējis. — Silvija iesprauda pēdējo matadatu tur, kur tai pienācās atrasties, un pieglauda spoguļa
priekšā uzacis. — Man norunāta satikšanās, Estele, un tev tagad laiks iet.
— Es tevi nevaru tā atstāt, — Estele sacīja, bezpalīdzīgi norādot uz tiem apstākļiem, kādos Silvija dzīvo. — Silvija, tu biji mana bērnības draudzene.
— Tur jau ir tā starpība: mēs vairs neesam bērni, vismaz es ne. Jā, es gribu, lai tu ej mājās, un nevēlos, ka tu vēl kādreiz nāc šurp. Es tiešām gribu, lai tu aizmirsti mani.
Estele noplivināja gar acīm mutautiņu un, kad bija sasniegusi durvis, raudāja jau pavisam skaļi. Silvija nemaz necentās izrādīt nožēlu: viņa bija rīkojusies zemiski, tagad atlika tikai kļūt vēl zemiskākai.
— Ej projām, — viņa sacīja, izvadīdama Esteli priekšnamā, — un raksti uz mājām par mani, kādas muļķības un blēņas vien vēlies!
Ar savu skaļo vaimanāšanu pamodinādama citu mājas iemītnieku ziņkāri, Estele ātri noskrēja lejā pa kāpnēm.Silvija atgriezās savā istabā un iebāza mutē cukura graudiņu, lai aizdzītu skāņo garšu: tādas zāles vienmēr bija lietojusi viņas vecmāmiņa, būdama sliktā omā. Tad Silvija nometās uz ceļiem un izvilka no pagultes cigāru kasti, ko bija tur noglabājusi. Kad kasti atvēra, tā spēlēja visai nepareizu mājās improvizētu melodijas «Ak, kā man netik rītos agri celties» variantu. Šo automātu bija izgatavojis viņas brālis un uzdāvinājis to viņai četrpadsmitajā dzimšanas dienā. Sūkādama cukura graudiņu, Silvija bija atcerējusies vecmāmiņu, un, klausīdamās melodiju, viņa domāja par brāli; viņas acu priekšā griezās mājas telpas, kurās viņi bija dzīvojuši, tās visas bija tumšas, un viņa kā mazs gaismas stariņš šaudījās pa tām, augšā un lejā pa kāpnēm, ārā un iekšā, pavasara aromāts un violetas ēnas gaisā, un šūpuļkrēsla čīkstoņa verandā. «Tas viss ir pagājis,» viņa domāja, atmiņā nosaukdama savu tuvinieku vārdus, «un tagad es esmu pilnīgi viena.» Mūzika apklusa. Bet tā joprojām skanēja Silvijas apziņā; tā pārspēja bērnu klaigas tuksnesīgajā klajumā. Un tā traucēja lasīt. Viņa lasīja nelielu dienasgrāmatai līdzīgu burtnīcu, kuru glabāja kastē. Šajā burtnīcā viņa pierakstīja savus sapņus; šo sapņu tagad bija sakrājies tik daudz, ka bija grūti tos atcerēties. Šodien viņa pastāstīs misteram Reverkoumam par trim akliem bērniem. Viņam tas patiks. Summas, ko viņš maksāja, bija dažādas, un viņa bija pārliecināta, ka par šo sapni saņems vismaz desmit dolārus. Cigāru kastes dziesma sekoja, viņai ejot lejup pa kāpnēm un arī tālāk pa ielu, un Silvija ilgojās, kaut tā beigtu skanēt.
Veikala skatlogā, kur bija stāvējis ziemsvētku vecītis, bija novietots jauns un ne mazāk pretīgs eksponāts. Pat tādās reizēs,
kad Silvija bija nokavējusi tikšanos ar misteru Reverkoumu, kā tas bija ari tagad, kaut kāds spēks spieda viņu apstāties pie skatloga. Ģipša meitene ar eksaltētām stikla acīm sēdēja uz velosipēda un trakā tempā mina pedāļus; lai gan riteņu spieķi zibēja galvu reibinošā ātrumā, pats velosipēds, protams, nekad neizkustējās no vietas: visam šim efektam ar nabaga meiteni, kas netika ne soli uz priekšu, nebija nekādas jēgas. Tā bija nožēlojama cilvēciska situācija, un, tā kā Silvija varēja to pavisam noteikti attiecināt uz sevi, tad viņa vienmēr izjuta patiesas sāpes. Viņa atkal atcerējās mūzikas automātu: melodiju, brāli, mājas, deju vakaru vidusskolā, mājas un atkal melodiju! Vai tikai misters Reverkoums ari to nedzirdēja? Kad viņš caururbjoši lūkojās uz Silviju, viņai radās šādas muļķīgas aizdomas. Taču Reverkoums likās apmierināts ar meitenes sapni, un, kad Silvija devās projām, mis Mouzerta iedeva viņai aploksni ar desmit dolāriem.
— -Mans pēdējais sapnis bija desmit dolāru vērts, — Silvija teica, un Oreilijs, priecīgi berzēdams rokas, izsaucās:
— Jauki! Jauki! Man gan ir laimējies, mazulīt, bet tev tomēr vajadzēja ierasties te ātrāk, jo esmu izdarījis kaut ko pavisam šausmīgu. Es iegāju kādā šīs ielas dzērienu veikalā, pagrābu vienu pudeli un metos ārā.
Silvija neticēja viņam, bet tad viņš izvilka no sava ar adatu saspraustā mēteļa kabatas pusizdzertu kukurūzas viskija pudeli.
— Kādu dienu jūs iekulsieties nepatikšanās, — viņa sacīja, •— un kas tad notiks ar mani? Es nezinu, ko iesākšu bez jums.
Oreilijs iesmējās un ielēja ūdens glāzē mazliet viskija. Viņi sēdēja nakts kafejnīcā, milzīgā telpā, kas bija bāztin piebāzta ar ēdieniem un kuras sienas bija noklātas ar ziliem spoguļiem un bezkaunīgiem gleznojumiem. Lai gan Silvijai tā šķita pavisam nepieklājīga vieta, viņi bieži te kopā pusdienoja, bet arī tādā gadījumā, ja viņa to skaidri apzinātos, viņa nespētu iedomāties, kur gan citur viņi varētu iegriezties, jo abi kopā bija loti dīvains pāris — jauna sieviete un streipuļojošs, piedzēries vīrietis. Pat šeit ļaudis bieži nolūkoiās uz viņiem ar platām acīm; kad tie skatījās pārāk uzbāzīgi, Oreilijs cienīgi izslējās un teica:
— Hallo, pļāpu kules, es jūs atceros no agrākiem laikiem. Vai joprojām strādājat vīriešu tualetē?
Parasti viņiem tomēr lika mieru, un dažkārt abi tērzēdami nosēdēja līdz pat diviem vai trim rītā.
— Tas ir labi, ka pārējie no Ļaunā Gara kompānijas neko nezina par tiem desmit dolāriem, ko viņš tev iedeva. Kāds vēl iedomātos, ka tu esi nozagusi šo sapni. Man kādreiz tā gadījās. Tie visi ir beigti cilvēki, savu mūžu neesmu redzējis tādu blēžu baru, viņi ir sliktāki par aktieriem vai klauniem, vai arī veikalniekiem. Tas taču ir trakums, kad tā padomā: cilvēks uztraucas, vai varēs aizmigt, vai viņam rādīsies sapnis, vai viņš atcerēsies šo sapni. Un tā bez sava gala. Tad viņš saņem pāris dolāru un skrien uz tuvāko dzērienu veikalu vai arī tuvāko miega tablešu automātu. Un, galvenais, cilvēks tad apzinās, ka viņš nonācis strupceļā. Vai tu zini, mazulīt, kas tas ir? Tā ir mūsu dzīve.
— Nē, Oreilij, tā nav. Tam nav nekāda sakara ar dzīvi. Tas vairāk atgādina nāvi. Man ir tāda saiūta, it kā man viss būtu atņemts, it kā kāds zaglis būtu aptīrījis mani līdz pēdējam. Man jāsaka jums, Oreilij, ka man nav vairs nevienas vēlēšanās, un agrāk to bija tik daudz! Es to nesaprotu un ari nezinu, ko iesākt.
Oreilijs pavīpsnāja.
— Un tu saki, ka tā nav dzīve? Kurš gan izprot dzīvi un kurš zina, ko iesākt?
— Beidziet blēņoties, — viņa sacīja. — Beidziet blēņoties, lieciet mieru viskijam un iz- ēdiet savu zupu, pirms tā nav kluvusi auksta kā ledus. — Silvija aizdedzināja cigareti; dūmi koda viņai acīs, un viņa savilka pieri. — Kaut es zinātu, ko viņš dara ar šiem sapņiem, kas visi tiek pārrakstīti un reģistrēti. Ko viņš dara ar tiem? Jums taisnība, kad jūs sakāt, ka viņš ir Ļaunais Gars … Viņš nevar būt tikai stulbs pūšļotājs, un tā nav vienkārša bezjēdzība. Bet kāpēc viņam vajadzīgi sapņi? Palīdziet man, Oreilij, palīdziet izdomāt: ko tas nozīmē?
Piemiegdams vienu aci, Oreilijs ielēja sev vēl viskiju; klauniem raksturīgā grimasē savilktās lūpas saspringa, un viņa seja ieguva nopietna zinātnieka vaibstus.
— Atbilde uz šo jautājumu ir miljonu dolāru vērta. Kāpēc tu nejautā kaut ko vieglāku, piemēram, kā izārstēt vienkāršu saaukstēšanos? Jā, mazulīt, ko gan tas nozīmē? Esmu par to daudz domājis. Esmu domājis par to, mīlot sievieti, un esmu domājis par to, spēlējot pokeru. — Viņš ātri norija malku viskija un nodrebinājās. — Katra skaņa var ierosināt sapni; naktī pa ielu braucoša automobiļa troksnis var likt simtiem gulētāju iegrimt viņu visdziļākajā būtībā. Tas patiešām ir dīvaini, ja padomā, ka viens vienīgs automobilis, joņodams tumsā, izraisa tik daudzus sapņus. Sekss, pēkšņa gaismas maiņa, dzēruma skurbums, tās visas arī ir mazas atslēdziņas, kas var atslēgt mūsu iekšējo būtību. Taču lielākā daļa sapņu sākas tāpēc, ka mūsos ir īpaši spēki, kas atver visas durvis. Es neticu Jēzum Kristum, bet es ticu cilvēku dvēselēm, un es to, mazulīt, izskaidroju tā: sapņi ir dvēseles domas, un tie stāsta visapslēptāko patiesību par mums. Kas attiecas uz Ļauno Garu, tad iespējams, ka viņam nav pašam savas dvēseles, un tāpēc viņš pamazām piesavinās jūsējo, zog to tāpat; kā varētu nozagt jūsu lelles vai cāļa spārniņu no jūsu šķīvja. Simtiem dvēseļu viņš ir izsūcis un pēc tam ievietojis savā kartotēkā.
— Oreilij, beidziet blēņoties, — Silvija sapīkusi atkārtoja, domādama, ka viņš visu laiku dzen jokus. — Redziet, jūsu zupa ir… — Viņa pēkšņi aprāvās, Oreilija dīvainās sejas izteiksmes sabiedēta. Viņš skatījās uz durvīm. Tur stāvēja trīs vīri — divi policisti un kāds civilais pārdevēja uzsvārci. Pārdevējs norādīja uz viņu galdiņu. Oreilija acis šaudījās apkārt pa telpu izmisīgi kā slazdā ievilinātam dzīvniekam; tad viņš nopūtās un atzvēlās krēslā, dižmanīgi ieliedams sev vēl vienu malku.
— Labvakar, kungi, — viņš sacīja, kad amatpersonas bija nostājušās viņam pretim. — Vai jūs vēlētos iedzert kopā ar mums?
— Jūs nedrīkstat arestēt viņu, — Silvija iesaucās, — jūs nedrīkstat arestēt klaunu!
Viņa pasvieda tiem savu desmit dolāru banknoti, bet policisti tam nepievērsa nekādu uzmanību, un viņa sāka dauzīt ar dūrēm pa galdu. Visi kafejnīcas viesi raudzījās uz viņiem ar platām acīm, un saimnieks skrēja šurp, lauzīdams rokas. Policists pavēlēja Oreilij am piecelties.
— Kā gribat, — Oreilijs teica, — lai gan man liekas, tas ir visai pazemojoši, ka jums jānoņemas ar tādu nenozīmīgu noziegumu kā manējais, kad visapkārt darbojas īsti zagšanas lielmeistari. Piemēram, šis jaukais bērns, — Oreilijs nostājās starp policistiem un norādīja uz Silviju, — nesen kļuvis par visnekrietnākā laupītāja upuri: nabaga meitēnam ir nozagta dvēsele.
Divas nākamās dienas pēc Oreilij a aresta Silvija neizgāja no istabas: viņa redzēja vienīgi to, kā sauli logā nomaina tumsa. Trešajā dienā, izskrējusi pēc cigaretēm, Silvija uzdrošinājās aiziet līdz delikatešu veikalam uz stūra. Viņa nopirka cepumu paciņu, sardīņu kārbiņu, laikrakstu un cigaretes. Visu šo laiku Silvija nebija ēdusi, un viņai bija viegla, patīkama sajūta un ļoti skaidra galva; taču, uzkāpusi pa kāpnēm un aizslēgusi durvis, viņa jutās tik izmocīta, ka nespēja pat vairs uzklāt kušeti. Viņa noslīga uz grīdas un nogulēja līdz nākamajam rītam. Vēlāk viņa domāja, ka tādā stāvoklī atradusies kādas divdesmit minūtes. Uzgriezusi radio cik skaļi vien iespējams, Silvija pievilka krēslu pie loga un, atšķīrusi laikrakstu, ko turēja klēpī, lasīja: «Atteikšanās no dzimtenes», «Krievija noraida», «Ogļrači gūst atbalstu». Vissmagāk viņa pārdzīvoja to, ka dzīve turpinās; ja kāds atstāj savu iemīļoto, tad viņa dzīvei vajadzētu apstāties, un, ja kāds šķiras no pasaules, tad arī pasaulei vajadzētu apstāties, taču tas nekad nenotika. Un lielākā daļa cilvēku no rītiem ceļas augšā galvenokārt nevis tāpēc, ka tam būtu kāda īpaša jēga, bet gan tāpēc, ka tam nav nekādas nozīmes. Bet, ja misteram Rever- koumam beidzot izdotos atņemt visiem cilvēkiem viņu sapņus, tad varbūt… taču domas pavediens aprāvās, to pārtrauca laikraksts un radio. Temperatūras pazemināšanās. Sniegputenis virzās pāri Kolorado, pāri Rietumiem, skarot visas mazās pilsētiņas, padarot blāvu ikvienu gaismas avotu, aizpūšot katru sniegā iemītu pēdu, plosīdamies tagad arī šeit; cik ātri gan tas atnācis līdz šejienei, šis sniegputenis: jumti, tukšais zemes gabals, viss, cik tālu vien sniedzas skatiens, pārklāts ar dziļu, baltu sniega kārtu, kas kļūst arvien baltāka un atgādina lielu aitu ganāmpulku. Silvija ieskatījās avīzē un palūkojās pēc tam uz sniegu. Acīmredzot snidzis jau visu dienu. Sniegputenis nevarēja būt sācies tikai nupat. Nevarēja dzirdēt braucam nevienu satiksmes līdzekli; sniega virpuļi griezās pāri tuksnesīgajam tukšajam klajumam, kur bērni lēkāja ap ugunskuru; kāda ielas malā ieputināta automašīna mirkšķināja savas prožektoru acis un klusām, it kā ar salauztu sirdi signalizēja: palīdziet, palīdziet! Silvija sadrupināja biskvītu un izbārstīja uz palodzes: varbūt ziemas putniņi ieradīsies pakavēt viņai laiku. Un viņa atstāja vaļā logu, lai tie varētu tikt iekšā; vējš kaisīja istabā sniegpārslas, un tās izkusa uz grīdas kā dārgakmeņi, kas bijuši tikai pirmā aprīļa joks. Mūsdienās dzīve var būt brīnišķīga … Jāpagriež taču klusāk šis radio! Meža gars klauvēja pie viņas durvīm: «Jā, misis Helorena,» viņa sacīja un izslēdza radio pavisam. Klusumā krītošas pārslas, mierīga dusa, vienīgi bērnu dziesma skanēja tālumā pie ugunskura; un istaba bija zila no aukstuma, par tādu aukstumu nav lasīts pat pasakās: dusi saldi, mana sirds, starp eskimosu sniega ziediem. Mister Reverkoum, kāpēc jūs gaidāt uz sliekšņa? Ei, nāciet vien iekšā, ārā taču ir tik salti.
Bet Silvijas pamošanās bija tīkama un pakāpeniska.1 Logs bija aizvērts, un vīrieša rokas apskāva viņu. Vīrietis dziedāja viņai pie auss, viņa balss bija maiga un bezrūpīga: «Ķiršu torte, naudas torte, prieka torte laba, bet visgardākā no visām — mīlas torte vecu vecā…»
— Oreilij, vai patiešām… vai patiešām tas esat jūs?
Viņš cieši piekļāva Silviju sev klāt.
— Mazulītis ir pamodies. Un kā viņš jūtas?
— Man likās, ka esmu nomirusi, — Silvija sacīja, un viņas sirds aiz laimes pacēlās spārnos gluži kā kropls putniņš, kas tomēr spējīgs vēl lidot. Silvija mēģināja apskaut viņu, taču viņai trūka spēka. — Es mīlu tevi, Oreilij; tu esi mans vienīgais draugs, un. es biju tik ļoti nobažījusies. Es domāju, ka nekad vairs tevi neredzēšu. — Viņa apklusa, mēģinādama atcerēties. — Bet kāpēc tu neatrodies cietumā?
Oreilija seja piesarka, un tajā parādījās šķelmīgs smaids.
— Mani nemaz neaizveda uz cietumu, — viņš noslēpumaini atbildēja. — Bet vispirms mazliet ieēdīsim. Es šorīt atnesu šo to no delikatešu veikala.
Silvijai pēkšņi likās, it kā viņa atrastos kaut kur ārpus laika un telpas.
•— Cik ilgi tu jau esi šeit?
— Kopš vakardienas, — Oreilijs sacīja, rosīdamies pa istabu ar sainīšiem un papīra traukiem. — Tu pati mani ielaidi.
— Tas nevar būt. Es to neatceros.
— Es zinu, — viņš sacīja, cenzdamies nerunāt Silvijai pretim. — Iedzer nu pieniņu kā labs bērns, un es tev pastāstīšu kādu pavisam briesmīgu stāstu. Uh, cik tas ir mežonīgs, •— viņš solīja, priecīgi papliķēdams sev pa sāniem un atgādinādams klaunu vairāk nekā jebkad agrāk. — Tātad, kā jau teicu, uz cietumu mani neaizveda, un man palaimējās tāpēc, ka tad, kad šie bendesmaisi veda mani pa ielu, man par lielu pārsteigumu sparīgā solī pretim nāca neviens cits kā tā slepkavīgā sieviete: tu jau droši vien uzminēji, ka mis Mouzerta. «Ehē,» es viņai saku, «vai jūs uz frizētavu dzīt bārdu?» — «Jau sen bija laiks viņu apcietināt,» viņa saka un uzsmaida vienam no policistiem. «Dariet vien savu pienākumu, kārtībniek.» — «Ai, nē,» es saku viņai, «es neesmu apcietināts. Kas attiecas uz mani, tad es patlaban esmu ceļā uz policijas nodaļu, lai iesniegtu ziņojumu par jums, jūs nekrietnā blēde.» Tu vari iedomāties, kādu traci viņa pēc tam sacēla; viņa sagrāba mani, un tad policisti sagrāba viņu. Nevaru teikt, ka es nebūtu viņus brīdinājis: «Esiet piesardzīgi, zēni, šai ir vīra ķēriens.» Un viņa arī droši vien cīnījās no visa spēka. Tāpēc es pamanījos aiziet. Man nekad nav paticis stāvēt malā un vērot kautiņus, kā to ļaudis mēdz darīt šajā pilsētā.
Oreilijs nodzīvoja Silvijas istabiņā visu nedēļas nogali. Silvija nevarēja atcerēties, ka būtu kādreiz pavadījusi laiku jaukāk kā tagad kopā ar Oreiliju; vispirms jau viņa nekad nebija tik daudz smējusies, un neviens, itin neviens viņas ģimenē nekad nebija viņu tā mīlējis. Oreilijs bija lielisks pavārs, un viņš gatavoja gardus ēdienus uz mazās elektriskās plītiņas; reiz viņš norausa sniegu no palodzes un pagatavoja serbetu, kam bija pievienots zemeņu sīrups. Svētdien viņa jau bija tiktāl atguvusi spēkus, ka varēja dejot. Viņi uzgrieza radio, un Silvija dejoja tik ilgi, līdz nokrita uz ceļiem bez elpas un līksmi smiedamās.
— Man nekad vairs nebūs bail, — viņa sacīja. — Es gandrīz nemaz vairs nevaru atcerēties, kas bija pirmais, no kā es sāku baidīties. ' N
— No tā paša, no kā tu baidījies arī vēlāk, — Oreilijs viņai klusām sacīja. — Tā ir Ļaunā Gara īpašība: neviens nekad nav zinājis, kas viņš ir — pat bērni, un tie taču zina gandrīz visu.
Silvija piegāja pie loga; ziemeļu baltums klāja pilsētu, bet sniegputenis bija pierimis, un nakts debesis bija caurspīdīgas kā ledus; viņa redzēja pirmo vakara zvaigzni slīdam pāri upei.
— Es redzu pirmo zvaigzni, — Silvija teica, salikdama rokas.
— Un ko tu vēlies, ieraugot pirmo zvaigzni?
— Es vēlos ieraudzīt vēl kādu zvaigzni, — viņa atbildēja. — Vismaz parasti es to vēlos.
— Bet šovakar?
Silvija apsēdās uz grīdas un atbalstīja galvu pret viņa ceļiem.
— Šovakar es vēlos, kaut varētu dabūt atpakaļ savus sapņus.
•— Vai mēs visi to nevēlamies? — Oreilijs sacīja, glāstīdams viņas matus. — Un ko tad tu darītu? Es domāju, ko tad tu darītu, ja varētu dabūt tos atpakaļ?
Silvija kādu brīdi klusēja; kad viņa atkal sāka runāt, viņas acis skumīgi raudzījās tālumā*
■— Es brauktu uz mājām, — viņa lēnām sacīja. — Un tas ir drausmīgs lēmums, tāpēc ka tas man nozīmētu atteikties no daudziem citiem sapņiem. Bet, ja misters Reverkoums atļautu man saņemt tos atpakaļ, tad es brauktu uz mājām jau rīt.
Neko nebilzdams, Oreilijs piegāja pie sienas skapja un atnesa Silvijai mēteli.
— Kāpēc tā? — Silvija vaicāja, kad Oreilijs palīdzēja viņai to uzvilkt.
— Tagad dari to, ko es tev teikšu. Mēs aiziesim pie mistera Reverkouma, un tu palūgsi, lai viņš atdod atpakaļ tavus sapņus. Tāda iespēja pastāv.
Pie durvīm Silvija pēkšņi apstājās.
— Lūdzu, Oireilij, neliec man iet uz turieni. Es nevaru, lūdzu, man ir bail.
-— Man šķiet, tu teici, ka tev nekad vairs nebūs bail.
Kad viņi bija nokļuvuši uz ielas, Oreilijs rāva Silviju uz priekšu pret vēju tik ātri, ka viņai nemaz vairs neatlika laika baiļoties. Bija svētdiena, veikali bija slēgti, un gaismas signāli, likās, mirgoja tikai viņiem abiem, jo pa piesnigušo avēniju neredzēja braucam nevienu automašīnu. Silvija pat aizmirsa, uz kurieni viņi iet, un pļāpāja par nenozīmīgiem sīkumiem: tepat pa labi, uz šī stūra, viņa esot redzējusi Garbo, un tur pāri, tajā pusē sabraukta veca sieviete. Tomēr drīz vien Silvija aizelsusies apstājās, piepeši pieņēmusi noteiktu lēmumu.
— Es nevaru, Oreilij, — viņa teica, pasperdama soli atpakaļ. — Ko lai viņam saku?
— Izturies tā, it kā tas būtu veikalniecisks darījums, — Oreilijs pamācīja. — Pasaki viņam skaidri un gaiši, ka gribi savus sapņus, un, ja viņš tev tos atdos, tu atmaksāsi viņam visu naudu, vairākos termiņos, protams. Tas ir pavisam vienkārši, mazulīt. Kāda velna pēc viņš nevarētu tev tos atdot? Tie visi glabājas kartotēkā.
Oreilija vārdi bija diezgan pārliecinoši, un Silvija, sizdama pret zemi nosalušās kājas, turpināja soļot uz priekšu ar zināmu drosmi-
— Tā ir krāpšana, — Oreilijs teica.
Viņi šķīrās uz Trešās avēnijas stūra, jo
Oreilijs domāja, ka mistera Reverkouma tuvākā apkaime šobrīd nav pietiekami droša. Viņš paslēpās kādas mājas durvīs, laiku pa laikam uzrāva sērkociņu un skaļi dziedāja: «Bet vislabākā no visām — viskija torte vecu vecā!» Liels izkāmējis suns kā vilks klumpačoja pāri mēness stariem, trīdamies piedzērušajiem gar kājām, un pāri ielai pie restorāna ieejas drūzmējās neskaidri vīriešu stāvi; iedomājoties, ka tur varbūt palaimētos izdiedelēt kādu malku viskija, Oreilijam saļodzījās kājas.
Tieši tajā brīdī, kad viņš bija izlēmis pamēģināt kaut ko tamlīdzīgu, parādījās Silvija. Un tūlīt metās viņa apskāvienos, pirms viņš paspēja apjaust, ka tā tiešām ir viņa.
— Nevar būt tik ļauni, dārgumiņ, — viņš maigi sacīja, turēdams viņu savās rokās, cik mīļi vien spēdams. — Neraudi, mazulīt; ir pārāk auksts: tev sasprēgās seja.
Kamēr viņš aizžņaugtā balsī ar pūlēm izrunāja šos vārdus, Silvijas raudas pārvērtās saraustītos, nedabiskos smieklos. Gaisu piepildīja viņas smieklu garaiņi.
— Vai zini, ko viņš teica? — Silvija izdvesa. — Vai zini, ko viņš teica, kad es lūdzu atdot manus sapņus? — Silvija atgāza galvu, un viņas smiekli kļuva vēl skaļāki un aizlidoja pāri ielai kā vaļā palaists spilgti nokrāsots pūķis. Galu galā Oreilij am nācās saņemt viņu aiz pleciem un sapurināt. — Viņš teica, ka es nevarot tos saņemt atpakaļ, tāpēc ka … tāpēc ka … viņš esot tos visus izlietoiis.
Pēc tam Silvija apklusa, viņas seia kļuva mierīga un neizteiksmīga. Viņa ielika savu roku Oreilija elkonī, un abi kopā viņi sāka solot pa ielu; taču viņi atgādināja divus draugus, kas pastaigājas pa peronu, katrs gaidīdams, kad pienāks otra vilciens, un, kad viņi sasniedza ielu krustojumu, viņš nokrem- šļojās un sacīja:
— Man šķiet, ka būs labāk, ja es te no- griezīšos. Šī ir vispiemērotākā vieta.
Silvija turēja viņu aiz piedurknes.
— Bet kurp tu dosies, Oreilij?
— Ceļot pa debesu zilgmi, — viņš sacīja, pūlēdamies pasmaidīt, taču no tā nekas neiznāca.
Silvija atvēra somiņu.
— Vīrietis nevar ceļot pa debesu zilgmi bez pudeles, — viņa sacīja un, noskūpstījusi Oreiliju uz vaiga, iebāza viņam kabatā piecus dolārus.
— Lai tev labi klājas, mazulīt.
Tam nebija nekādas nozīmes, ka tā bija viņas pēdējā nauda un ka tagad viņai vajadzēja iet uz mājām, turklāt vienai. Sniegkupenas atgādināja baltus viļņus baltā jūrā, un Silvija slīdēja tiem pāri, vēju un bēguma un paisuma nesta. Es nezinu, ko gribu, un laikam arī nekad nezināšu, bet mana vienīgā vēlēšanās, ieraugot zvaigzni, vienmēr būs — redzēt vēl kādu zvaigzni; un es patiešām nemaz nebaidos, viņa sprieda. Divi puiši iznāca no restorāna un blenza uz viņu; kādā parkā pirms ilgāka laika viņa bija redzējusi divus puišus, un tie varēja būt tie paši. Es patiešām nemaz nebaidos, viņa domāja, dzirdēdama aiz muguras mīkstajā sniegā gurkstam soļus; viņai jau arī nebija vairs atlicis nekas, ko varētu zagt.