121536.fb2 CIEMOS FANT?ZIJAS ZEM?-Fantastisku st?stu kr?jums - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 8

CIEMOS FANT?ZIJAS ZEM?-Fantastisku st?stu kr?jums - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 8

Fridješs KarintiSAVA GADSIMTA DĒLS

Šodien es atkal mazlietiņ pastaigājos laika mašīnā. Šoreiz nolēmu ielūkoties pagātnē. Tieši pusdienlaikā ieslēdzu motoru un trau­cos gadsimtu dzīlēs ar ātrumu seši mēneši sekundē; pēc stundas ceturkšņa es jau biju galā.

Datometrs rādīja 1487. gada 8. februāri.

Mašīna finišēja uzkalnā pie Donavas — - turpat, no kurienes bija startējusi.

Es paskatījos atpakaļ. Netālu namdari dzelzs bruņās ietērptu kareivju uzraudzībā būvēja tiltu. Aiz Donavas, Budā, mirdzēja bruņu krekli un garstobrainas šautenes — tur gājiena kolonā uz cietoksni devās ka­reivji.

Tilta galā izlēcis no mašīnas, es piegāju klāt sargam.

—    Sakiet, lūdzu, kas tā par armiju? — es pieklājīgi jautāju.

—    Izberzē acis, — viņš uzpūtīgi atbildēja. — Tas ir slavenā Matiaša vadītais karaspēks no Višegradas.

Nu, protams, tagad taču te valda karalis Matiašs. Bet kāpēc viņš atstājis savu Više- gradu? Tātad kaut kas tiek gatavots? — Ejam pret turkiem, — atbildēja sargs. Ahā, tātad karš! Tas jau ir interesanti. Manās smadzenēs acumirklī sarosījās mil­zums lielisku ideju: man jāliek lietā kaut maza daļiņa no divdesmitā gadsimta līdzi at­nesto zināšanu, un es ieiešu vēsturē kā dižā­kais cilvēks, kļūšu tālā laikmeta ģēnijs. Ir zināms, ka karalis Matiašs bijis diezgan gudrs. Viņš, bez šaubām, pratīs gūt labumu no tiem atklājumiem un izgudrojumiem, ku­rus es, divdesmitā gadsimta cilvēks, viņam neskopojoties atdošu. Kas viņam Vīne! Ap­bruņojies ar manām zināšanām, viņš ieņems Parīzi un Londonu, iekaros visu pasauli un padarīs slavenu manu tēvzemi gadsimtos, pārvērzdams to par pasaules lielāko valsti. Pasaules vēsture kļūs citāda. Vēl vairāk — vajadzēs pārstrādāt vēstures kursus univer­sitātēs. Tad gan būs jezgai

Negribu nogurdināt lasītāju ar liekiem sīkumiem. Būšu lākonisks: enerģiski rīkojo­ties, es panācu, ka pēc divām stundām mani pieņēma monarhs.

Viņa augstība atstāja simpātiska, prātīga un labi audzināta cilvēka iespaidu. Runāja, ka viņam esot ērgļa deguns. Nekā tamlī­dzīga, deguns kā deguns, gluži parasts.

•Viņš uzrunāja mani latīniski. Diemžēl esmu beidzis ģimnāziju, kas atrodas Marko

ielā, tādēļ lūdzu viņu runāt ungāriski. Viņam labpatika laipni piekrist, un es viņam īsi izklāstīju, ka, izdzirdējis par viņa militāra­jiem nodomiem, es izlūdzos audienci, lai darītu zināmu viņa karaliskajai augstībai dažus izcilus izgudrojumus, kas palīdzēs vi­ņam dažās dienās satriekt lupatu lēveros turku ordu. Es tikai lūdzu nodot manā rīcībā zināmu daudzumu būvmateriālu un pāris simtus darba roku, un tad es apņemos izga­tavot tādas lietas, kuras viņam ne sapņos nav rādījušās.

Viņa augstība labvēlīgi uzklausīja manu dedzīgi kvēlo runu, bet pēc tam ieveda mani lielā darbnīcā, kur man deva strādniekus. Monarhs izteica vēlēšanos pats pavērot, kā es strādāju, un lika novietot savu troni darb­nīcas vidū.

—    Vispirms, — es sāku, — mēs uzkon­struēsim tādu šauteni, kas izšauj minūtē seš­desmit reizes. Ar to var pļaut naidnieka rindas kā zāli. Šo izgudrojumu sauc par auto­mātisko šauteni.

Amatnieki klausījās, elpu aizturējuši, un gaidīja rīkojumus.

—    Tā, — es teicu, — vispirms ņemsim… kā to … («Ai, ai, ai… kā tad taisa auto-

^ mātus?»)

—    Tātad, — es turpināju, dziļi nopūzda­mies, — mēs ņemsim to pašu… kā to sauc …

Ņē, velns parāvis, izrādās, ka es taču ne­zinu, kā taisa automātus! Atceros tikai, ka kaut kas ir jāgriež… Reiz avīzē, nodaļā «No visa pa druskai», es lasīju, kā tos taisa, bet tas bija ļoti skops apraksts bez vienas shēmas un bez rasējumiem.

Es jutu, ka asinis saskrien vaigos.

—    Vispār, — es nepiespiesti pārtraucu pats sevi, — automāts nav pats svarīgākais. Labāk uzbūvēsim aeroplānu, ar kuru var lidot virs pretinieka karapulkiem un mest bumbas. Nepaies ne stunda, kad būsim pa­dzinuši visus turkus.

Manī klausījās, elpu aizturējuši. Es centos runāt konkrēti.

—    Aeroplānu taisa tā: ņem divus lielus brezenta gabalus, saliek šķērsu iepretī, lūk, kā es rādu, tad pieskrūvē pie tiem propel­leri, ko iedarbina motors …

—    Pagaidi, mans draugs, — mani labvē­līgi pārtrauca viņa augstība karalis, — ko tu sauc par motoru?

—    Motors ir sīkums, — es neapdomīgi izgrūdu. — Vārdu sakot…

Galu galā ko viņš man piesienas? Kāpēc man jāzina, kā taisa motoru? Es taču neesmu ne inženieris un arī ne mehāniķis, es esmu tikai žurnālists.

Kā lai tagad izgrozās? Nav joka lieta, šiem cilvēkiem jāparāda kaut kas kon­krēts … Kāpēc tas spēkonis ar ļauno, sar­kano seju (droši vien kāds karavadonis!) tik aizdomīgi skatās uz mani? Pag! Esmu glābts! Parādīšu viņiem, kā ierīko telegrāfu, un viņiem aiz brīnumiem mutes paliks vaļā.

—    Iekams nodarboties ar aeroplānu, — es ātri mainīju tēmu, — ierosinu uzbūvēt ierīci, kas palīdz sarunāties simtiem kilo­metru attālumā … Jūsu priekšpulki varēs paziņot par jebkuru ienaidnieka pārvietoša­nos … Saprotat?

—    Saprotam! Dari kaut ko, velns parā­vis,— ierunājās sarkansejainais karavadonis, noskaņots pret mani ne visai labvēlīgi.

—    Jā, protams … — es atbildēju nezin kāpēc drebošā balsī. — Vienīgais, kas man vajadzīgs, kā jūs saprotat, ir elektriskais akumulators…

—   Pats par sevi… Sper vaļā! — norēca sarkansejainais.

Nē, viņš tiešām bija man nesimpātisks. Vispirms uz kāda pamata viņš uzrunā mani ar «tu»? Kādas viņam tiesības? Starp citu, galvenais šobrīd ir uztaisīt akumulatoru … Kaut tikai zinātu, no kā tas' sastāv. Velns parāvis, skolā mēs taču to mācījāmies, bet es, atceros, tajā . dienā nebiju sagatavojis stundu, jā, jā, mani pat izsauca pie tāfeles …

Es vairākas reizes jau vēru vaļā muti un tūlīt pat aizcirtu ciet. Kāds pazemojums! Sarkansejainais paskatījās uz karali, viņa augstība — uz sarkansejaino.

—   Manuprāt, valdniek, — teica galmi­nieks, — šis tukšu salmu kūlējs nekam ne­der un vienkārši ņirgājas par tavu aug­stību.

Karalis pietvīka, piecēlās no troņa un, ne vārda nebildis, aizgāja.

Sarkansejainais pameta ar galvu sardzei.

— Pie kāķa, — viņš pavēlēja.

Pēc divām minūtēm es pārliecinājos, ka karaļa Matiaša laikā kārt pratuši ne sliktāk kā mūsu laikos. Mani mierināja tikai viens: deviņpadsmitā gadsimta beigās es tik un tā parādīšos dieva pasaulītē, un pateicīgā tēv­zeme cildinās mani par to, ka 1487. gadā ne­esmu palīdzējis karalim Matiašam cīņā pret turkiem, jo manā laikā tie kļuva par mūsu uzticamiem sabiedrotajiem un draugiem.