Šodien es atkal mazlietiņ pastaigājos laika mašīnā. Šoreiz nolēmu ielūkoties pagātnē. Tieši pusdienlaikā ieslēdzu motoru un traucos gadsimtu dzīlēs ar ātrumu seši mēneši sekundē; pēc stundas ceturkšņa es jau biju galā.
Datometrs rādīja 1487. gada 8. februāri.
Mašīna finišēja uzkalnā pie Donavas — - turpat, no kurienes bija startējusi.
Es paskatījos atpakaļ. Netālu namdari dzelzs bruņās ietērptu kareivju uzraudzībā būvēja tiltu. Aiz Donavas, Budā, mirdzēja bruņu krekli un garstobrainas šautenes — tur gājiena kolonā uz cietoksni devās kareivji.
Tilta galā izlēcis no mašīnas, es piegāju klāt sargam.
— Sakiet, lūdzu, kas tā par armiju? — es pieklājīgi jautāju.
— Izberzē acis, — viņš uzpūtīgi atbildēja. — Tas ir slavenā Matiaša vadītais karaspēks no Višegradas.
Nu, protams, tagad taču te valda karalis Matiašs. Bet kāpēc viņš atstājis savu Više- gradu? Tātad kaut kas tiek gatavots? — Ejam pret turkiem, — atbildēja sargs. Ahā, tātad karš! Tas jau ir interesanti. Manās smadzenēs acumirklī sarosījās milzums lielisku ideju: man jāliek lietā kaut maza daļiņa no divdesmitā gadsimta līdzi atnesto zināšanu, un es ieiešu vēsturē kā dižākais cilvēks, kļūšu tālā laikmeta ģēnijs. Ir zināms, ka karalis Matiašs bijis diezgan gudrs. Viņš, bez šaubām, pratīs gūt labumu no tiem atklājumiem un izgudrojumiem, kurus es, divdesmitā gadsimta cilvēks, viņam neskopojoties atdošu. Kas viņam Vīne! Apbruņojies ar manām zināšanām, viņš ieņems Parīzi un Londonu, iekaros visu pasauli un padarīs slavenu manu tēvzemi gadsimtos, pārvērzdams to par pasaules lielāko valsti. Pasaules vēsture kļūs citāda. Vēl vairāk — vajadzēs pārstrādāt vēstures kursus universitātēs. Tad gan būs jezgai
Negribu nogurdināt lasītāju ar liekiem sīkumiem. Būšu lākonisks: enerģiski rīkojoties, es panācu, ka pēc divām stundām mani pieņēma monarhs.
Viņa augstība atstāja simpātiska, prātīga un labi audzināta cilvēka iespaidu. Runāja, ka viņam esot ērgļa deguns. Nekā tamlīdzīga, deguns kā deguns, gluži parasts.
•Viņš uzrunāja mani latīniski. Diemžēl esmu beidzis ģimnāziju, kas atrodas Marko
ielā, tādēļ lūdzu viņu runāt ungāriski. Viņam labpatika laipni piekrist, un es viņam īsi izklāstīju, ka, izdzirdējis par viņa militārajiem nodomiem, es izlūdzos audienci, lai darītu zināmu viņa karaliskajai augstībai dažus izcilus izgudrojumus, kas palīdzēs viņam dažās dienās satriekt lupatu lēveros turku ordu. Es tikai lūdzu nodot manā rīcībā zināmu daudzumu būvmateriālu un pāris simtus darba roku, un tad es apņemos izgatavot tādas lietas, kuras viņam ne sapņos nav rādījušās.
Viņa augstība labvēlīgi uzklausīja manu dedzīgi kvēlo runu, bet pēc tam ieveda mani lielā darbnīcā, kur man deva strādniekus. Monarhs izteica vēlēšanos pats pavērot, kā es strādāju, un lika novietot savu troni darbnīcas vidū.
— Vispirms, — es sāku, — mēs uzkonstruēsim tādu šauteni, kas izšauj minūtē sešdesmit reizes. Ar to var pļaut naidnieka rindas kā zāli. Šo izgudrojumu sauc par automātisko šauteni.
Amatnieki klausījās, elpu aizturējuši, un gaidīja rīkojumus.
— Tā, — es teicu, — vispirms ņemsim… kā to … («Ai, ai, ai… kā tad taisa auto-
^ mātus?»)
— Tātad, — es turpināju, dziļi nopūzdamies, — mēs ņemsim to pašu… kā to sauc …
Ņē, velns parāvis, izrādās, ka es taču nezinu, kā taisa automātus! Atceros tikai, ka kaut kas ir jāgriež… Reiz avīzē, nodaļā «No visa pa druskai», es lasīju, kā tos taisa, bet tas bija ļoti skops apraksts bez vienas shēmas un bez rasējumiem.
Es jutu, ka asinis saskrien vaigos.
— Vispār, — es nepiespiesti pārtraucu pats sevi, — automāts nav pats svarīgākais. Labāk uzbūvēsim aeroplānu, ar kuru var lidot virs pretinieka karapulkiem un mest bumbas. Nepaies ne stunda, kad būsim padzinuši visus turkus.
Manī klausījās, elpu aizturējuši. Es centos runāt konkrēti.
— Aeroplānu taisa tā: ņem divus lielus brezenta gabalus, saliek šķērsu iepretī, lūk, kā es rādu, tad pieskrūvē pie tiem propelleri, ko iedarbina motors …
— Pagaidi, mans draugs, — mani labvēlīgi pārtrauca viņa augstība karalis, — ko tu sauc par motoru?
— Motors ir sīkums, — es neapdomīgi izgrūdu. — Vārdu sakot…
Galu galā ko viņš man piesienas? Kāpēc man jāzina, kā taisa motoru? Es taču neesmu ne inženieris un arī ne mehāniķis, es esmu tikai žurnālists.
Kā lai tagad izgrozās? Nav joka lieta, šiem cilvēkiem jāparāda kaut kas konkrēts … Kāpēc tas spēkonis ar ļauno, sarkano seju (droši vien kāds karavadonis!) tik aizdomīgi skatās uz mani? Pag! Esmu glābts! Parādīšu viņiem, kā ierīko telegrāfu, un viņiem aiz brīnumiem mutes paliks vaļā.
— Iekams nodarboties ar aeroplānu, — es ātri mainīju tēmu, — ierosinu uzbūvēt ierīci, kas palīdz sarunāties simtiem kilometru attālumā … Jūsu priekšpulki varēs paziņot par jebkuru ienaidnieka pārvietošanos … Saprotat?
— Saprotam! Dari kaut ko, velns parāvis,— ierunājās sarkansejainais karavadonis, noskaņots pret mani ne visai labvēlīgi.
— Jā, protams … — es atbildēju nezin kāpēc drebošā balsī. — Vienīgais, kas man vajadzīgs, kā jūs saprotat, ir elektriskais akumulators…
— Pats par sevi… Sper vaļā! — norēca sarkansejainais.
Nē, viņš tiešām bija man nesimpātisks. Vispirms uz kāda pamata viņš uzrunā mani ar «tu»? Kādas viņam tiesības? Starp citu, galvenais šobrīd ir uztaisīt akumulatoru … Kaut tikai zinātu, no kā tas' sastāv. Velns parāvis, skolā mēs taču to mācījāmies, bet es, atceros, tajā . dienā nebiju sagatavojis stundu, jā, jā, mani pat izsauca pie tāfeles …
Es vairākas reizes jau vēru vaļā muti un tūlīt pat aizcirtu ciet. Kāds pazemojums! Sarkansejainais paskatījās uz karali, viņa augstība — uz sarkansejaino.
— Manuprāt, valdniek, — teica galminieks, — šis tukšu salmu kūlējs nekam neder un vienkārši ņirgājas par tavu augstību.
Karalis pietvīka, piecēlās no troņa un, ne vārda nebildis, aizgāja.
Sarkansejainais pameta ar galvu sardzei.
— Pie kāķa, — viņš pavēlēja.
Pēc divām minūtēm es pārliecinājos, ka karaļa Matiaša laikā kārt pratuši ne sliktāk kā mūsu laikos. Mani mierināja tikai viens: deviņpadsmitā gadsimta beigās es tik un tā parādīšos dieva pasaulītē, un pateicīgā tēvzeme cildinās mani par to, ka 1487. gadā neesmu palīdzējis karalim Matiašam cīņā pret turkiem, jo manā laikā tie kļuva par mūsu uzticamiem sabiedrotajiem un draugiem.