Personas
Dzejnieks Sekretāre Sinjors Simpsons Dzejdaris Džovanni
PROLOGS
Durvis, kas pašas atveras un aizveras; ienāk dzejnieks.
Sekretāre. Labdien, maestro. Dzejnieks. Labdien, sinjorīna. Ai, cik skaista diena! Pirmā pēc ilgajām lietavām. Diemžēl mums jāsēž kabinetā! Šodienas programma?
Sekretāre. Nav plaša: divas galda dziesmas, neliela poēma grāfa Dimitropula meitas laulību ceremonijai, četrpadsmit reklāmu sludinājumi un himna par godu komandas «Milan» uzvarai pagājušajā svētdienā.
Dzejnieks. Tīrie sīkumi. Rīta cēlienā visu paveiksim. Vai «Dzejdari» ieslēdzāt?
Sekretāre. Jā, tas ir jau iesilis. (Neliels knikšķis.) Varam sākt kaut tūliņ.
Dzejnieks. Ja mums nebūtu «Dzejdara» .. ! Bet jūs pat dzirdēt par to negribējāt! Vai atceraties, cik grūti mums gāja pirms diviem gadiem? Kāds intensīvs darbs!
Knikšķis.
Otrajā stāvā veikli tiek klabināta rakstāmmašīna.
Dzejnieks (pie sevis; saīdzis un steidzīgs). Ak, kad tas reiz beigsies? Ir gan darbiņš! Nevienu brīdi nevar ļauties brīvai iedvesmai. Kāzu dziesmas, reklāmu rīmes, svētās himnas… nekā cita, un tā augu dienu. Vai pārrakstījāt, sinjorīna?
Sekretāre (nepārtraucot darbu). Acumirkli.
Dzejnieks. Pasteidzieties, velns parāvis!
Sekretāre (dažas sekundes klaudzina taustiņus vēl neatlaidīgāk, tad izņem aprakstītās lapas no mašīnas). Gatavs. Atļaujiet vienīgi pārlasīt.
Dzejnieks. Lai paliek, vēlāk pats pārlasīšu un izkoriģēšu. Tagad ielieciet mašīnā tīru lapu, divus velinpapīrus, atstarpe — divas rindas. Es diktēšu, tā ies ātrāk. Bēres parīt, un mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Paklau, labāk ielieciet mašīnā zīmogpapīru ar melnu apmali, jūs jau zināt — to, ko likām iespiest Saksijas erchercoga nāves gadījumā. Tikai nekļūdieties, tad varbūt nenāksies pārrakstīt.
Sekretāre (rakņāļas kādā kastītē un ieliek lapas mašīnā). Klausos. Diktējiet, lūdzu.
Dzejnieks (liriski, bet vēl arvien steidzīgi). «Raudu dziesmas priekšlaicīgi mirušajam marķīzam Zigmundam fon Ellenboge- nam». (Sekretāre raksta.) Ak, es piemirsu. Raugieties, lai būtu oktāvās.
Sekretāre. Oktāvās?
Dzejnieks (nicinoši). Jā, jā, oktāvās ar atskaņām un visu pārējo. Pārbīdiet ierobežotāju. (Pauze. Dzejnieks meklē iedvesmu.) Hm . .. Rakstiet:
Tumst debesis, dziest saule, un nīkst lauki Bez tevis, marķlz Zigizmondo …
(Sekretāre raksta.) Viņu sauca Zigmunds, bet man nāksies viņu saukt par Zigizmondo, citādi — ardievu, atskaņas. Velns lai parauj šos austrumgotu vārdus! Cerēsim, ka man piedos. Turklāt man te ir ciltskoks, lūk, «Zi- gizmundus», tātad viss kārtībā. (Pauze.) Lauki, jauki… Pasniedziet man atskaņu vārdnīcu, sinjorīna. (Ieskatās vārdnīcā.) «Lauki: jauki, tauki, trauki, brauki…» Pie velna, kas ir «brauki»?
Sekretāre (pakalpīgi). Darbības vārda «braucīt» forma, manuprāt.
Dzejnieks. Jā, tur atrodams viss. «Raugi». (Liriski.) Ak, Francijas tauta, uz priekšu tikt raugi!… Nē, ko es saku! «Žņaugi». (Domīgi.) Bet, pirms nāks jauni žņaugi… (Sekretāre noklabina mašīnu.) Nē jel, pagaidiet! Tas ir tikai mēģinājums. Pat ne mēģinājums: tā ir bezjēdzība! Kā var marķīzu saistīt ar vārdu «žņaugi»? Izsvītrojiet, ātri! Apmainiet lapu! (Pēkšņās dusmās ) Diezgan! Metiet visu prom. Man līdz kaklam šis netīrais amats: esmu dzejnieks, dzejnieks laureāts, nevis amatnieks. Neesmu arī mene- strels. Pie velna marķīzu, bēru dziesmas, uzvaras himnas, raudu dziesmas un Zigizmondo! Neesmu pantu kalējs. Rakstiet: «Marķīza fon Ellenbogena mantiniekiem, adrese, datums un tā tālāk. Atsaucamies uz Jūsu cienījamo lūgumu tādā un tādā datumā nosūtīt Jums bēru dziesmas. Mēs sirsnīgi pateicamies, bet diemžēl neparedzētu steidzamu pienākumu dēļ esam spiesti atteikties no patīkamā uzdevuma…»
Sekretāre (pārtrauc). Piedodiet, maestro, bet… nedrīkstam atteikties no uzdevuma. Šeit dokumentos atzīmēta mūsu rakstiskā atbilde un saņemtais avanss… Vai esat aizmirsis, ka mūs var sodīt?
Dzejnieks. Jā, arī sods. Esam saistīti. Dzeja! Fū, tā ir katorga. (Pauze. Tad ar pēkšņu apņēmību.) Izsauciet pa telefonu sin- , joru Simpsonu.
Sekretāre (izbrīnījusies un neapmierināta). Simpsonu? NATCA aģentu? Biroja mašīnu aģentu?
Dzejnieks (skarbi). Jā, viņu. Cita taču nav.
Sekretāre (uzgriež telefona numuru). Esiet tik laipni, palūdziet sinjoru Simpsonu .. . Jā, es pagaidīšu.
Dzejnieks. Pasakiet, lai viņš tūliņ nāk šurp ar «Dzejdara» prospektiem. Nē, padodiet man! Gribu pats parunāt ar viņu.
Sekretāre (pusbalsī, ar nepatiku). Vai jūs gribat pirkt šo mašīnu?
Dzejnieks (vēl klusāk). Nerādiet tik nelaipnu seju, sinjorīna, un izmetiet no galvas aplamās iedomas. (Pārliecinoši.) Nedrīkst atpalikt, jūs to ļoti labi saprotat. Jāiet līdzi laikam. Ticiet, man arī nepatīk, bet vienreiz taču ir jāizšķiras. Starp citu, neraizējieties: darba jums nekad netrūks. Atceraties, ka pirms trim gadiem nopirkām aritmometru?
Sekretāre (pie telefona). Jā, siniorīna. Pasauciet, lūdzu, sinjoru Simpsonu! (Pauze.) Protams, steidzami. Paldies.
Dzejnieks (turpina pusbalsī). Nu, tātad — kā jums liekas šodien? Vai varētu bez tā iztikt? Nevarētu, vai nav tiesa? Tas ir tāds pats darba rīks kā citi — kā telefons vai hektogrāfs. Cilvēks vidutājs ir un vienmēr būs nepieciešams mūsu darbā, bet mums ir konkurenti un tāpēc gribot negribot mašī- nam jāuztic nepatīkamāki, grūtāki uzdevumi. Mehāniski uzdevumi, kurus .. .
Sekretāre (pie telefona). Tas esat jūs, sinjor Simpson? Pagaidiet, lūdzu. (Dzejniekam.) Sinjors Simpsons pie telefona.
Dzejnieks (paņem klausuli). Tas esat jūs, Simpson? Sveicināti. Paklausieties, jūs, protams, atceraties nelielo reklāmas brošūru, ko iedevāt man . .. tūliņ pateikšu … pagājušā gada nogalē? . .. (Pauze.) Jā, tieši tā, «Dzejdarim», individuālās lietošanas modelim: jūs man par šo mašīnu stāstījāt ar īstu sajūsmu . . . Redziet, vai nevarētu atsākt par to sarunas? (Pauze.) Jā. saprotu, bet nu būtu īstais laiks izšķirties. (Pauze.) Brīnišķīgi! Jā, protams, tas ir diezgan steidzami. Pēc desmit minūtēm? Jūs esat loti laipns. Gaidu jūs šeit, savā birojā. Uz drīzu redzēšanos! (Pakar klausuli. Sekretārei.) Neparasts cilvēks ir šis Simpsons, vienreizējs savas profesijas pārstāvis. Gatavs pakalpot klientiem katru brīdi, jebkurā dienas vai nakts stundā. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Zēl, ka viņam tik maz pieredzes mūsu nozarē, citādi…
Sekretāre (sāk nedroši, bet tad aizvien satrauktāk). Maestro … es … es strādāju kopā ar jums jau piecpadsmit gadus .. . piedodiet, taču . .. jūsu vietā es tā nekad nebūtu darījusi. Nesaku to sevis dēļ, bet tāds dzejnieks, tāds mākslinieks kā jūs … kā jūs varēsiet samierināties ar mašīnu . .. kaut arī modernu, tomēr tikai mašīnu… Nekad tai nebūs jūsu gaumes, jūsu jūtu smalkuma . .. Mums diviem bija tik labi; jūs diktējāt, es rakstīju… un ne tikai rakstīju — rakstīt prot visi —, bet arī rūpējos par jūsu darbiem, it kā tie būtu manējie, pārrakstīju tos tīrā, izlaboju pieturas zīmes, laiku saskaņu (paklusu), arī dažu labu sintakses kļūdiņu. Tas var gadīties visiem aiz izklaidības.
Dzejnieks. Ak, es jūs saprotu! Arī man tā ir mokoša un šaubu pilna izvēle. Mūsu darbā ir tik daudz prieka un dziļas laimes, ne ar ko nesalīdzināmas radīšanas laimes no nekā redzēt dzimstam, maz pamazām vai pēkšņi, kā uz burvja mājienu, kaut ko jaunu, kaut ko dzīvu un pirmreizēju … (Lietišķi.) Pierakstiet, sinjorīna. «Kā uz burvja mājienu, kaut ko jaunu, kaut ko dzīvu un pirmreizēju», daudzpunkte. Tas var noderēt.
Sekretāre (visai satraukta). Ir jau izdarīts, maestro. Tā es rīkojos vienmēr, pat bez jūsu atgādinājuma. (Raud.) Es protu savu darbu. Redzēsim, vai tas daikts arī pratīs tikpat labi!
Atskan zvans.
Dzejnieks. Iekšā!
Simpsons (spriganā gaitā un možs, runā ar vieglu angļu akcentu). Esmu klāt rekordlaikā, vai ne? Lūdzu, te būs apraksts, reklāmas brošūra, lietošanas un apkalpes instrukcijas. Bet tas vēl nav viss, trūkst paša galvenā. (Teatrāli.) Vienu acumirkli! (Pagriezies pret durvīm.) Lūdzu, Džovanni. Stum iekšā! Uzmanīgi, pakāpieni. (Dzejniekam.) Laime, ka dzīvojat pirmajā stāvā. (Ratiņu troksnis dzirdams arvien tuvāk.) Tas jums, mans personiskais eksemplārs. Man patlaban nav vajadzīgs. Vai vēlaties to redzēt strādājam?
Džovanni. Kur te kontakts?
Dzejnieks. Aiz rakstāmgalda.
Simpsons (vienā elpas vilcienā). Divi simti divdesmit voltu, frekvence piecdesmit periodu, pareizi? Lieliski. Lūk, aukla. Uzmanīgi, Džovanni! Jā, tur uz paklāja būs sevišķi labi, bet to var nolikt jebkurā vietā, tas ne- vibrē, nesakarst un netrokšņo vairāk par veļas mazgājamo mašīnu. (Uzsit pa «Dzejdara» apvalku.) Liela, skaista mašīna. Firma nav žēlojusi līdzekļus. (Pievēršas Džovanni.) Paldies, Džovanni, vari iet. Te ir atslēga, sēdies manā auto un brauc atpakaļ uz biroju. Es palikšu te visu pēcpusdienu. Ja mani kāds meklē, liec zvanīt uz šejieni. (Dzejniekam.) Jūs taču atļausiet ieslēgt?
Dzejnieks (mazliet apmulsis). Jā, protams . .. Jūs labi darījāt, paņemot līdz aparātu. Es nebūtu uzdrīkstējies jūs tā apgrūtināt. Lai gan es pats būtu varējis aizbraukt pie jums. Bet… neesmu vēl izšķīries par pirkšanu. Saprotiet, galvenokārt gribēju iepazīties ar mašīnu, ar tās darbu un ari… vēlreiz parunāt par cenu …
Simpsons (pārtrauc viņu). Bez saistībām, bez saistībām, pats par sevi saprotams. Nekādu saistību no jūsu puses. Bezmaksas demonstrācija draudzības vārdā. Mēs taču esam pazīstami jau daudzus gadus, vai ne tā? Turklāt neesmu aizmirsis jūsu pakalpojumus mūsu firmai, mūsu pirmās elektronu skaitļojamās mašīnas «Lightning» reklāmu. Atceraties?
Dzejnieks (glaimots): Kā tad nu ne!
Kur saprāts velti pūlēts tika, Tur elektronu lietā lika.
Simpsons. Jā, tieši tā. Cik daudz gadu ir pagājis! Jums bija visas tiesības turēties pie augstas cenas: tik un tā reklāma ienesa mums desmitkārt vairāk, nekā mēs bijām samaksājuši. Tiesa kas tiesa, par idejām jāmaksā. (Pauze. «Dzejdarim» iesilstot, dūkoņa pieņemas spēkā.) Lūk, tas jau silst. Pēc dažām minūtēm, kad iedegsies kontrollampiņa, varēsim sākt. Pagaidām, ja atļausit, es jums īsumā pastāstīšu, kā ar to apieties. Vispirms, nedrīkstam aizmirst, ka tas nav dzejnieks. Ja jūs meklējat īstu mehānisku dzejnieku, vajadzēs pagaidīt vēl dažus mēnešus. Mūsu centrālajā tirdzniecības namā «Fort Kiddi- wanee» Oklahomā top uzlabots projekts. Tas sauksies «The Troubadour», «Trubadūrs», fantastiska mašīna, heavy-duty[1] mehānisks dzejnieks, spējīgs sacerēt dzejoļus
visās Eiropas valodās, dzīvās un mirušās, spējīgs piedzejot, strādājot nepārtraukti, tūkstoš lappuses mašīnrakstā, darbojas temperatūrā no mīnus simts līdz plus divi simti grādiem, jebkurā klimatā, pat zem ūdens un bezgaisa telpā. (Pusbalsī.) To paredzēts izmantot arī projektā «Apollo»: tas pirmais apdziedās Mēness tuksnesīgo vientulību.
Dzejnieks. Nē, man tas nederēs, pārlieku sarežģīts. Turklāt es gandrīz vienmēr strādāju šeit, savā birojā.
Simpsons. Protams, protams. Es ieminējos par to tikai, lai informētu. Šis ir tikai «Dzejdaris», tā izdomas spējas visai ierobežotas, vārdu sakot, tam pamaz fantāzijas. Bet tieši tāds ir piemērots ikdienas darbam. Visā visumā operatoram mazliet jāpatrenējas, un šī ierīce darīs īstus brīnumus. Redziet, te ir lenta. Parasti mašīna izrunā sacerētās dzejas rindas un vienlaicīgi tās pieraksta.
Dzejnieks. Tāpat kā teletaips?
Simpsons. Tieši tā. Tomēr nepieciešamības gadījumā skaņu var izslēgt. Tad sacerēšanas ātrums strauji pieaug. Tā ir klaviatūra, gluži tāda pati kā ērģeļu un linotipa klaviatūra. Te augšā (krakšķis) ievada tēmu; pietiek ar trim, lielākais pieciem vārdiem. Šie melnie taustiņi ir reģistri, tie nosaka toni, stilu, kā senāk mēdza teikt, «literatūras žanru». Un beidzot, te ir pārējie taustiņi, ar kuriem regulē panta metrisko formu. (Sekretārei.) Nāciet tuvāk, sinjorīna, būs labāk, ja
arī jūs apskatīsit. Manuprāt, mašīnu vadīsit jūs, vai nav tiesa?
Sekretāre. Es nekad to neiemācīšos. Tas ir pārāk grūti.
Simpsons. Jā, visas jaunās mašīnas sākumā rada tādu iespaidu. Bet jūs redzēsit, ka šis ieskats ir maldīgs. Pēc mēneša jūs to vadīsit tāpat kā auto: domāsit par ko citu un pat trallināsit dziesmiņu.
Sekretāre. Es darbā nekad nedziedu (Zvana teleions.) Klausos. Jā. (Pauze.) Jā, viņš ir šeit. Tūliņ pasniegšu klausuli. (Simp- sonam.) Jūs pie telefona, sinjor Simpson.
Simpsons. Paldies. (Klausulē.) Jā, tas esmu es. (Pauze.) A, jūs, inženier. (Pauze.) Kā? Palēnina gaitu? Karst? Cik nepatīkami! Nekad neesmu redzējis neko tamlīdzīgu. Vai pārbaudījāt indikatora paneli? (Pauze.) Protams, jums pilnīga taisnība, neko neaizskariet. Par nelaimi, visi montētāji izbraukuši. Vai nevarat pagaidīt līdz rītam? (Pauze.) Ak, jā, bez šaubām. (Pauze.) Protams, garantija, taču ja arī tās vairs nebūtu .. . (Pauze.) Atrodos pavisam netālu no jums. Ielēkšu taksometrā un viens divi būšu pie jums. (Pakar klausuli; steidzīgi un nervozi dzejniekam.) Piedodiet, man jāaizskrien.
Dzejnieks. Ceru, ka nekas nopietns?
Simpsons. Nē, nekas. Skaitļojamā mašīna, sīkums. Bet jūs taču zināt, ka klientam vienmēr taisnība. (Nopūšas.) Arī tad, ja kāds sasodīts kašķa meklētājs liek skriet desmit
reizes nieku dēļ. Darīsim tā: es atstāšu aparātu pilnīgi jūsu rīcībā. Ieskatieties instrukcijā un tad mēģiniet, rīkojieties pēc sirds patikas.
Dzejnieks. Bet ja nu es to sabojāju?
Simpsons. Nebaidieties. Tas ir ļoti stiprs, foolproof, kā teikts amerikāņu oriģi- nālbrošūrā, pat muļķis tiks galā . . . (Samulst, aptvēris savu netaktiskumu.) Es nekādā ziņā negribēju, apvainot. Vai jūs mani saprotat? Tur ir arī bloķēšanas ierīce gadījumam, ja operators kļūdītos. Bet jūs redzēsit, cik tas viegli. Būšu atpakaļ pēc stundas vai divām. Uz redzēšanos! (Iziet.)
Pauze. Vienmērīga «Dzejdara» dūkoņa.
Dzejnieks (paklusā balsī lasa instrukciju). Voltāža un frekvence … jā, viss kārtībā. Tēmas noteikšana … bloķēšanas ierīce … viss skaidrs … Eļļošana … lentas maiņa … ilga bezdarbība … gan mēs vēlāk visu to redzēsim. Reģistri … ā, lūk, tas ir interesanti, tas ir galvenais. Vai redzat, sin- jorīna? To ir četrdesmit. Un šeit atslēga saīsinājumiem. Ep, E1.. . Varbūt elēģisks? Jā, katrā ziņā elēģisks. Sat, Myt, Joc . . . Kas tas ir Joc? Ak jā, jocular — rotaļīgi, jautri. Did…
Sekretāre. Did …?
Dzejnieks. Didaktisks… Ļoti svarīgi . . . Porn . . . (Sekretāre nodrebinās.) Ieslēgšana. Lai cik savādi tas būtu, ārkārtīgi
vienkārša. To prastu pat bērns. (Aizvien vairāk aizraudamies.) Paskatieties, pietiek ievadīt programmu. Instrukcijā ir četras rindas. Pirmā — tēmai, otrā — reģistriem, trešā — metriskajai formai, ceturtā fakultatīva, laikmeta izvēlei. Pārējo «Dzejdaris» izdara pats. Cik brīnišķīgi!
Sekretāre (izaicinoši). Kāpēc jūs nepamēģināt?
Dzejnieks (ļoti steidzīgi). Katrā ziņā mēģināšu. Tā Lyr, Phil. (Divi krakšķi.) Pirmā rinda atskaņota ar trešo, otrā ar ceturto un sesto, vienpadsmit zilbju vārsma, septiņpadsmitais gadsimts. (Krakšķis. Ar katru krakšķi mašīnas dūkoņa kļūst stiprāka un maina toni.) Nu, sāksim! (Releja signāli — trīs īsi un viens garš. Elektriskā izlādēšanās, traucējumi, tad «Dzejdaris» sāk ritmiski strādāt; tā troksnis atgādina elektronu skaitļojamo mašīnu, kas izpilda kādu operāciju.)
«D z e j d a r is» (metāliskā, stipri izkropļotā balsī).
Bru, bru, bru, bru, bru, bru, bru, bru, bru, ini
„ eiktu
ii II II II II II II II II ii II II II II II II II mi
Bla, bla, bla, bla, bla, bla, bla, bla, bla, eiktu
aru ,, eiktu
II ii II II II II II II II ii II II II II II II
Stiprs krakšķis, klusums, tad vienīgi dobja dūkoņa.
Sekretāre. Te nu bija! Mašīna tikai savirknē atskaņas, pārējais jādzejo jums pašam. Ko es teicu?
Dzejnieks. Labi jau labi, tas tikai pirmais mēģinājums. Varbūt esmu kaut kur kļūdījies. Vienu mirkli! (Šķirsta instrukciju.) Ļaujiet mazliet ieskatīties. Nu, re, kāds es stulbenis! Aizmirsis pašu galveno — noteikt tēmu. Bet tūliņ labošos. «Tēma» . . . Kādu tēmu lai izvēlas? «Cilvēka saprāta robežas».
Krakšķis, releja signāli — trīs īsi un viens garš.
«Dzejdaris» (metāliskā balsī, mazāk izkropļotā nekā iepriekš).
Tu, muļķa ākst, kam prātu uzasini, Lai dienu, nakti grūtu darbu veiktu, Ja galu galā pūles veltas zini? Tie melotu, kas tevi svētu teiktu, Šo tiekšanos un zinātkāro garu, Un medussaldo būtību tik reigtu.
Stiprs krakšķis; klusums.
Dzejnieks. Mums veicas labāk, vai ne? Ļaujiet ieskatīties lentā. (Lasa.) «… dienu, nakti grūtu darbu veiktu». «Šo tiekšanos un zinātkāro garu» .. . Nav slikti, goda vārds. Pazīstu daudzus savus kolēģus, kas neizgudros labāk. Neskaidri. Bet ne pārāk. Sintakse un prosodija kārtībā. Mazliet samāksloti, tas tiesa, tomēr atbilst viduvējam septiņpadsmitā gadsimta dzejniekam.
Sekretāre. Jūs taču negribēsit apgalvot, ka tas ir ģeniāli?
Dzejnieks. Ģeniāli nav, bet komerciāli gan. Caur un cauri atbilst mūsu parastā klienta gaumei.
Sekretāre. Vai es arī drīkstu ieskatīties? «… kas tevi svētu teiktu» . .. hm . . . «Un medussaldu būtību tik reigtu». «Būtību reigtu»? Nekad neesmu dzirdējusi. Tāda vārda nav. «Rūgtu» — tāds gan ir.
Dzejnieks. Droši vien dzejiska patvaļa. Kāpēc «Dzejdaris» … to nevarētu izmantot? Pagaidiet, pēdējā lappusē ir tieši kāda rindkopa. Lūk, kas tajā teikts: «Dzejiskā patvaļa. «Dzejdaris» prot rīkoties ar visu literārās valodas leksiku, jo ir tā projektēts un ikvienam vārdam izmanto parastās nozīmes. Kad mašīnai liek dzejot atskaņās vai kādā citā ierobežotā formā …»
Sekretāre. Ko nozīmē «ierobežotā formā»?
Dzejnieks. Nu, piemēram, lietojot aso- nanses, aliterācijas un tamlīdzīgi. «… vai kādā citā ierobežotā formā, mašīna automātiski atlasa no visiem leksikā reģistrētajiem vārdiem pēc nozīmes vispiemērotākos un būvē no tiem attiecīgās dzejas rindas. Ja neviens no šiem vārdiem neder, mašīna izmanto dzejisko patvaļu, tas ir, deformē pazīstamos vārdus vai rada jaunus. Mākslas darba «patvaļas» pakāpi nosaka operators ar sarkano rokturi, kas atrodas pa kreisi apvalka iekšpusē.» Paskatīsimies .. ,
Sekretāre. Te jau tas ir, aizmugurē, mazliet apslēpts. Uz skalas ir iedaļas no viens līdz desmit.
Dzejnieks (turpina lasīt). «Tā» … Kas ir «tā»? Pazaudēju pavedienu. Ak, jā, «dzejiskās patvaļas pakāpe». Itāliski tas skan mazliet dīvaini. «Tā parasti aprobežojas ar divām trim skalas iedaļām. Ar maksimālo amplitūdu iegūst ievērojamus poētiskus rezultātus, taču tā lietojama tikai sevišķiem efektiem.» Aizraujoši, vai nav tiesa?
Sekretāre. Hm … varu iedomāties, ar ko tas beigtos: dzeja — viena vienīga patvaļa!
Dzejnieks. Dzeja — viena vienīga patvaļa .. . (Bērnišķīgas ziņkāres pārņemts.) Runājiet vien, bet es gribu izmēģināt. Kādēļ tad mēs te esam? Lai noskaidrotu aparāta galējās iespējas un lai redzētu, kā tas tiek galā. Tikt galā ar vieglām tēmām prot visi. Paskatīsimies. Zināt, tināt, spināts … Nē, tas ir pārāk viegli. Dziedināt, briedināt, liedināt… Alebastrs. Nē, nē, pilastrs, Zoro- astrs utt. A, atradu… (Ar ļaunu prieku.) «Krupis» (knikšķis), oktāvās, astoņrinde (knikšķis). Žanrs … Did, jā, lai būtu didaktiskais.
Sekretāre. Bet, manuprāt, tēma diezgan nabadzīga.
Dzejnieks. Es to neteiktu. Viktors Igo, piemēram, būtu ar to lieliski ticis galā. Sarkano sviru līdz galam . . . darīts. Sākam!
Trīs īsi signāli un viens garš.
«Dzejdaris» (griezīgā metāliskā balsī; lēnāk nekā parasti).
No varžveidīgiem, lūk, jums, krupis,
Lai riebīgs, tomēr derīgs abinieks.
(Pauze, traucējumi, neskaidra balss: «Abinieks, nemiernieks, pētnieks, klētnieks, vārdnieks, slimnieks, zinātnieks, plintnieks, stabulnieks …»; apdziestot sēc. Klusums. Tad atsāk ar lielu piepūli.)
Tas krastos slēpies, grāvjos tupis,
To ieraugot, pat nobāl drosminieks.
Tam āda raupja, parauj jupis!
Cik tārpu savā vēderā tas liek!
(Pauze; tad ar manāmu atvieglojumu.)
Kā redzam, ārienē tik atbaidošā Var slēpties tikumība košā!
Sekretāre. Dabūjāt, ko gribējāt. Atklāti sakot, pretīgi, kļūst nelāgi ap dūšu. Ķengāšanās. Vai esat apmierināts?
Dzejnieks. Ķengāšanās, taču asprātīga. Ļoti interesanti. Vai ievērojāt, kā tas atguvās pēdējā divrindē, sajuzdams, ka grūtākais aiz muguras? Cilvēciski, nudien. Bet atgriezīsimies pie klasiskajām shēmām. Dzejiskā patvaļa ierobežota. Vai nepamēģināsim ar mitoloģiju? Nevis iedomas dēļ, bet gan lai pārbaudītu, vai «Dzejdarim» patiesi piemīt augsta vispārējā kultūra, kā izdaudzināts brošūriņā. Starp citu, kāpēc Simpsons kavējas? Paskatīsimies . . . Atradu: «Septiņi pret Tēbām» (knikšķis). Mit (knikšķis), brīvais pants (knikšķis), deviņpadsmitais gadsimts. Sākam!
Trīs īsi signāli un viens garš.
«Dzejdaris» (dobjā balsī).
Cietas kā akmens
Bija sirdis šim varoņu pulkam.
Un ķilda vērsās neredzēti liela.
… un . . . pirmie
Metās kaujā.
Dimdēja zeme zem viņu soļiem,
Dārdēja debesis, un vārījās jūra.
Dzejnieks. Nu, kā jums šķiet?
Sekretāre. Pārāk vispārēji, vai ne? Un šie divi izlaidumi?
Dzejnieks. Bet, atvainojiet, vai jūs zināt septiņu varoņu vārdus? Droši vien ne. Un tomēr jums ir filologa diploms un piecpadsmit gadu prakse šajā profesijā. Es pats arī nezinu, starp citu. Tātad gluži normāli, ka mašīna atstājusi divus izlaidumus. Bet ievērojiet: tur palicis tieši tik daudz vietas, lai ierakstītu divus vārdus ar četrām zilbēm vai vienu ar piecām un vienu ar trim, kā lielākajai daļai grieķu vārdu. Pasniedziet man, lūdzu, mitoloģisko vārdnīcu.
Sekretāre. Te tā ir.
Dzejnieks (meklēdams ), Radamanti j s, Semela, Tisba … Te būs: «Tēbas», «Septiņi pret. . .». Paskatīsimies, kādi vārdi tur derēs. «Ipomedonte un- Kapaneo pirmie», «Ipo- medonte un Amfiarao pirmie», «Poliniče un Adrasto pirmie», un tā varētu turpināt. Atliek tikai izvēlēties.
Sekretāre (ne visai pārliecināta). Iespējams. (Pauze.) Vai drīkstu jums ko lūgt?
Dzejnieks. Jā. Un tas būtu?
Sekretāre. Es ari gribētu dot mašīnai tēmu.
Dzejnieks. Bet, protams, izmēģiniet, lūdzu! Sēstieties manā vietā, jūs jau protat apieties ar to.
Viņi samainās vietām.
Sekretāre. «Brīva tēma».
Knikšķis.
Dzejnieks. Brīva tēma? Un nekādi citi norādījumi?
Sekretāre. Nekādi. Gribu redzēt, kas notiks. Sākam!
Releja signāli — trīs īsi un viens garš.
«Dzejdaris» (skanīgā balsī, kā kinoteātrī).
Ja gultā blakus tev ir meiča kvēla …
Sekretāre spalgi iekliedzas, it kā būtu ieraudzījusi peli, un nospiež slēdzi; spēcīgs krakšķis, un mašīna apklust.
Dzejnieks (dusmās). Kas jums uznācis? Nekavējoties ieslēdziet! Jūs laikam gribat salauzt «Dzejdari»?
Sekretāre. Tas mani apvainoja! Sis .. . daikts tēmē uz mani.
Dzejnieks. Ko jūs? Kur jūs to ķērāt?
Sekretāre. Bet šeit taču citu meiteņu nav. Šis nejēga un bezgodis runā par mani.
Dzejnieks. Nu, nu, nomierinieties, nekrītiet histērijā! Lai taču runā. Vai aizmirsāt, ka tā ir mašīna? Un no mašīnas, manuprāt, nav ko baidīties, vismaz šajā aspektā ne. Esiet taču prātīga! Noņemiet rokas no slēdža. Tas tik labi darbojās! Nu, droši!
Knikšķis; atkal releja signāli — trīs īsi un viens gari.
«Dzejdaris» (tādā pašā skanīgā balsī).
Ja gultā blakus tev ir meiča kvēla, Ko gan vēl brīnišķīgāku lai vēlas? To izmēģināt nebūtu par ļaunu, Un tā es iepazītu kaut ko jaunu. Bet viņai, nabadzītei, kādas mokas! Ak, mūžs, šī gulta taču nav no koka! Misiņa, bronzas un čuguna būve: Pastiep roku, un še tev jau skrūve, Pastiep lūpas, un še tev jau vapa; Man spiežas pie krūts un notrīs kā lapa.
Knikšķis; klusums.
Sekretāre (nopūšas). Nabadziņš!
Dzejnieks. Redziet nu! Jums patīk, jūs arī esat aizkustināta. Kāds svaigums, kāda spontanitāte! Es pērku šo mašīnu. Neļaušu tai izslīdēt no rokām.
Sekretāre (pārlasa tekstu).
… čuguna būve!
Pastiep roku, un še tev jau skrūve;
Pastiep lūpas, un še tev jau vapa…
Jā, jā, tas ir interesanti. Tik labi atdarina cilvēka pārdzīvojumus. «… un še tev jau vapa». Kas tas ir «vapa»?
Dzejnieks. «Vapa»? Dodiet, es pārbaudīšu! Jā, patiesi «vapa». Nezinu. Paskatīsimies vārdnīcā. «Vaba» — miets. «Vasa» — atvase, dzinums. Nav tas. Nesaprotu, ko «Dzejdaris» gribējis teikt.
Zvans.
Sekretāre (iet atvērt). Labvakar, sin- jor Simpson.
Dzejnieks. Labvakar.
Simpsons. Esmu atpakaļ. Atri tiku galā, vai nav tiesa? Kā veicas ar mēģinājumiem? Vai esat apmierināts? Un jūs, sinjorīna?
Dzejnieks. Nekas, tīri labi. Starp citu, ieskatieties mazliet arī jūs šajā tekstā. Tur ir viens savāds vārds, kuru mēs nevaram saprast.
Simpsons. Paskatīsimies. «… un tas man liktos kaut kas jauns …»
Dzejnieks. Nē, zemāk, priekšpēdējā rindiņa: «… un še tev jau vapa». Šis vārds neko nenozīmē. Arī vārdnīcā nav, mēs pārbaudījām. Es to vienīgi ziņkārības dēļ, negribu kritizēt.
Simpsons (lasa). «Tu pastiep lūpas, un še tev jau vapa; man spiežas pie krūts un
notrīs kā lapa.» (Ar labvēlīgu iecietību.) A, tūliņ paskaidrošu! Tas ir fabrikas žargons: jebkurā fabrikā izveidojas savs īpašs žargons, kā jums zināms. Tādu žargonu lieto mūsu fabrikā, kurā «Dzejdaris» radīts. Filiāles Itālijas NATCA montāžas zālē, šeit pie mums Oldžatē, par «vapām» sauc metāla slotiņas. Šis modelis montēts un pārbaudīts Oldžatē, un aparāts varbūt saklausījis šo vārdu. Ne tā, es pārteicos: nevis saklausījis, bet tas «Dzejdarim» iemācīts.
Dzejnieks. Iemācīts? Kāpēc?
Simpsons. Tas ir jauninājums. Redziet, visiem mūsu aparātiem (protams, arī pašiem labākajiem) var atgadīties kāda kļūme. Tāpēc mūsu tehniķi nolēma, ka visvienkāršākais atrisinājums ir uzbūvēt mašīnu tā, lai tā zinātu visu savu daļu nosaukumus. Tad avārijas gadījumā mašīna pati varētu pieprasīt, lai apmaina bojāto detaļu. «Dzejdarim» patiesi ir divas metāla slotiņas, divas «vapas», kas cieši pievienotas lentas turētājiem.
Dzejnieks. Asprātīgi, nudien! (Smejas.) Cerēsim, ka mums nevajadzēs izmantot šīs aparāta spējas!
Simpsons. Jūs sacījāt «cerēsim»? Vai drīkstu secināt, ka jums… galu galā radies" labs iespaids?
Dzejnieks (pēkšņi loti atturīgi). Vēl neesmu izlēmis. Iespaidi ir visai pretrunīgi.
Protams, varētu parunāt, bet. ., vispirms būtu jāzina galīgā cena.
Simpsons. Varbūt jūs vēlētos izmēģināt vēl kādu reizi? Uzdodiet kādu sevišķi atbildīgu tēmu, lai mašīna varētu dot lakonisku un spožu domas risinājumu. Tādi teksti spētu pārliecināt vislabāk.
Dzejnieks. Pagaidiet, ļaujiet man padomāt. (Pauze.) Piemēram .. . Sinjorīna, vai atceraties sinjora Kapurro pasūtījumu . . . Šķiet, novembrī?
Sekretāre. Kapurro? Vienu mirkli, paskatīšos kartotēkā. Te ir Frančesko Kapurro no Dženovas. Lūgums sacerēt sonetu «Rudens Ligūrijā».
Dzejnieks (bargi). Vai lūgumam atbildējām?
Sekretāre. Jā, protams. Mēs lūdzām pagarinājumu.
Dzejnieks. Un pēc tam?
Sekretāre. Pēc tam… Jūs pats zināt, cik daudz darba mums bija pirms svētkiem.
Dzejnieks. Tā pazaudē klientus!
Simpsons. Redziet, cik noderīgs izrādās «Dzejdaris». Tas sacer sonetu divdesmit astoņās sekundēs. Protams, šai laikā tas sonetu noskandē, jo sacerēšanai nepieciešamas tikai dažas mikrosekundes.
Dzejnieks. Tātad «Rudens Ligūrijā». Kāpēc gan ne?
Simpsons (mazliet ironiski). Tā jūs apvienosit derīgo ar patīkamo, vai. nav tiesa?
Dzejnieks (aizvainots). Nē jau! Tā ir tikai praktiskā pārbaude. Gribētu, lai «Dzejdaris» aizstāj mani konkrētajā gadījumā.
*Mēs šādus pasūtījumus saņemam trīs vai četrus simtus gadā.
Simpsons. Saprotams, saprotams, es tikai pajokoju. Tātad vai jūs dosit uzdevumu?
D z e j n i e k s. Jā, liekas, esmu visu apguvis. «Rudens Ligūrijā» (knikšķis), vienpadsmit zilbes, sonets (knikšķis), tūkstoš deviņsimtais — plus vai mīnus divdesmit gadu. Sākam!
Trīs īsi signāli un viens garš.
«Dzejdaris» (siltā, iedvesmas pilnā balsī, vēlāk aizvien satrauktāk un saraustī- tāk).
Pa senām ielām, kur redz akmens grēdas, Man allaž tīkas staigāt rudens nakti; Ar vēju atnāk vīģu saldās vēdas, Zūd celiņi zem sūnām, slieku rakti, Un kaķu gaitām slepenām gaist pēdas. Nāk prātā man sen izbijuši fakti, Par tāliem notikumiem vēsta kakti Un uzsāk bezprātīgu domu jakti, Tiek gaismā celti viltojumi, pakti, Ķeceri, mūki un autodidakti. Man ir pārdeguši divi kontakti, Esam iestrēguši atskaņā «akti», Lai nu Simsons par visu varas mākti Steidzas tūdaj šurp un stājas uz vakti, Un izlabo manu gruzdošo dakti! Jo tad netiks lauzti mūsu kontrakti, Kļūme neizjauks ritmisko dzejas takti; Liels paldies, un ar labu nakti!
Stiprs krakšķis, lustošu daju brikšķis, svilpieni, traucējumi, čirkstoņa.
Dzejnieks (pūlas pārkliegt troksni). Pie velna, kas notiek?
Sekretāre (ārkārtīgi izbijusies, šaudās pa istabu). Palīgā, palīgā! Tas kūp. Tūliņ sāks degt! Eksplodēs! Jāsauc elektriķis! Nē, ugunsdzēsēji! Ātrā palīdzība! Es skrienu!
Simpsons (arī stipri uztraucies). Acumirkli! Nomierinieties, lūdzu, nomierinieties, sinjorīna. Sēstieties atzveltnī un apklustiet. Man galva griežas. Varbūt tikai tāds nieks vien ir. Drošs paliek drošs (krakšķis), atvienošu strāvu. (Troksnis mitējas.) Paskatīsimies. . . (Rosīgi darbojas ap «Dzejdari».) Zināma prakse man ir, un deviņos gadījumos no desmit runa ir par gluži nenozīmīgām kļūmēm, kuras viegli novērst ar parastajiem rīkiem… (Triumfējoši.) Nu, ko es jums teicu? Visa vaina ir šeit: izdedzis drošinātājs.
Dzejnieks. Izdedzis drošinātājs? Nav darbojies vēl ne pusstundu? Tāds sākums neiedveš uzticību.
Simpsons (aizvainots). Drošinātāji taču tāpēc ierīkoti, vai nav tiesa? Te ir pavisam cita lieta — trūkst sprieguma stabilizatora, kas ir nepieciešams. Neesmu to aizmirsis, taču patlaban man stabilizatoru nav, tomēr negribēju jums laupīt iespēju izmēģināt aparātu. Starp citu, tuvākajās dienās tos saņemšu. Kā redzat, mehānisms darbojas lie
liski, vienīgi straujās sprieguma izmaiņas, kurām nevajadzētu būt, bet kas šajās vakara stundās tomēr ir, izraisīja nelielo avāriju. Gluži otrādi, manuprāt, šai epizodei vajadzēja izkliedēt jebkuras šaubas par aparāta poētiskajām iespējām.
Dzejnieks. Nesaprotu. Uz ko jūs tēmējat?
Simpsons (lēnprātlgāk). Varbūt jūs nedzirdējāt, kā tas mani nosauca? «Lai nu Sim- sons par visu varas mākti…»
Dzejnieks. Nu, un tad? Acīmredzot dzejiska patvaļa. Vai instrukcijā nav aprakstīta dzejiskās patvaļas mehānisma darbība, skala utt.?
Simpsons. Ak, nē! Pavisam kas cits. «Dzejdaris» sagrozīja manu uzvārdu zināmu iemeslu dēļ. Pareizāk sakot, tas to izlaboja. (Lepni.) Tāpēc ka «Simpsons» etimoloģiski atbilst «Samsonam», kura ebrejiskā forma ir «Shimshon». Mašīna nevarēja to zināt, protams, taču, satraukuma brīdī manot, ka spriegums strauji pieaug, izjuta nepieciešamību pēc palīdzības, pēc iejaukšanās no ārienes, un pati atrada sakarību starp manu un senatnes varoņa vārdu.
Dzejnieks (ar dziļa apbrīnu). Sakarību .. . poētisku?
Simpsons. Protams. Ja tā nav dzeja, kas tad tā ir?
Dzejnieks. Jā… jā, pārliecinoši, neko teikt. (Pauze.) Bet… (ar mākslotu samulsumu) pieskaroties tagad prozaiskākiem jautājumiem … es gribētu ieskatīties pārdošanas līgumā. *
Simpsons (priekā starodams). Labprāt. Bet diemžēl nekas liels nav redzams. Jūs pazīstat amerikāņus, ar viņiem nav ko kaulēties.
Dzejnieks. Divi tūkstoši dolāru, vai ne tā, sinjorīna?
Sekretāre. Hm … neatceros, nudien neatceros.
Simpsons (sirsnīgi smejas). Jums labpatīk jokot. Divi tūkstoši septiņi simti. Solīds iesaiņojums, divpadsmit procentu muitas nodeva, rezerves daļas, piegāde četros mēnešos, izņemot ārkārtējus gadījumus. Pirmā iemaksa — puse no neatsaucamā kredīta, garantijas laiks divpadsmit mēneši.
Dzejnieks. Un atlaide veciem klientiem?
Simpsons. Patiešām nevaru, ticiet man. Es riskēju ar savu vietu. Atlaide divi procenti, bet līdz ar to zaudēju pusi no atlīdzības par starpniecību. Tas ir viss, ko es spēju darīt jūsu labā.
Dzejnieks. Jūs esat krams, ne cilvēks. Nu labi, šodien man nav noskaņojuma strīdēties. Dodiet pasūtījuma blanku, būs labāk, ja parakstīšu to tūliņ, pirms neesmu pārdomājis.
Ieskanas mūzika.
Dzejnieks (uzrunā publiku). «Dzejdaris» man pieder jau divus gadus. Nevaru teikt, ka izdevumi jau atmaksājušies, tomēr tas kļuvis man nepieciešams. Aparāts izrādījies ļoti vispusīgs: tas lielā mērā atvieglina ne vien manu dzejnieka darbu, bet arī izskaitļo norēķinus un maksājumus, atgādina maksāšanas termiņus, pat sarakstās manā vietā.- Esmu iemācījis «Dzejdarim» sacerēt prozu, un tas tiek galā lieliski. Piemēram, teksts, ko jūs tikko noklausījāties, arī ir tā darbs.