LEONIDAS BARLETA,
argentīniešu rakstnieks
CILVĒKS, KAS BAROJA SAVU ĒNU
Pastāstīšu jums par kādu neparastu gadījumu: uz pusdienām Bostonklubā ieradās simpātisks gara auguma vīrietis ar augstu un atklātu pieri, no kuras mati jau bija sākuši atkāpties. Samtains un vienlaikus lepns skatiens, skumjš smaids — tas viss pievērsa viņam uzmanību.
Kluba apmeklētāji sagaidīja viņu ar vēlīgu augstprātību. Un tūdaļ kļuva zināms, kas viņš tāds ir. Viens no pusdienotājiem, pieturēdams spožas acenes, noliecās pie blakussēdošās dāmas, cik viņam to atļāva sastīvinātā krūteža. Ar ierastu smaidu viņš sacīja:
— Jus viņu nepazīstat? Tas ir nelaimīgais, kas iedomājies, ka spēj barot pats savu ēnu. Misters Rolands uzaicinājis viņu, lai izklaidētu mūs. Paskatīsimies, kādus jokus viņš rādīsi
Kāda zema balss skaļi konstatēja:
— Cik brīnišķīga sēņu mērce!
Oficianti virtuozi ielēja zaļās un rožainās glāzēs zeltainu un sarkanu vīnu. Uz galdiem starp sudraba traukiem un ziediem visai ikdienišķi izskatījās minerālūdens pudeles, kuru zilās etiķetes rotāja kalni un slaveni kūrorti.
Nupat pieminētais vīrietis graciozi iznāca priekšā un skanīgi pavēstīja:
— Cienījamās dāmas un kungi! Pēc mana labvēļa mistera Rolanda lūguma man ir gods demonstrēt jums kādu fenomenu, ko zinātne nekādi nevar izskaidrot. Mums visiem ir uzticīga dzīvesbiedre — tā ir mūsu ēna; kopš mūsu nākšanas pasaulē un līdz pat nāvei viņa pavada mūs. Kas attiecas uz mani, tad es jau vairākus gadus saprotos ar savu ēnu un daru visu iespējamo, lai iepazītu tās iedabu un paradumus. Manuprāt, būtu derīgi pastāstīt arī jums, kā tas varēja notikt, ka es ielūkojos pats savas ēnas dvēselē. Un, ja kādam no jums būtu vēlēšanās uzzināt, kādā veidā es atklāju, ka mana ēna var eksistēt pilnīgi patstāvīgi, un kā es klusā pilnmēness naktī sapratu, ka tā ir tikpat dzīva kā es pats, tad es par nelielu atlīdzību to labprāt īsumā pastāstītu jums, kamēr kungi dzers kafiju. Bet tagad, pateicoties jau pieminētā senjora laipnībai, kas sagādājis man šo iespēju, es pierādīšu, ka mana ēna, mana dārgā un uzticamā pavadone, dzīvo pati savu dzīvi.
. iņš lēnām piegāja pie slēdža, un daļa zāles iegrima tumsā, kurā tomēr gluži viegli varēja saskatīt sejas un apkārtējos priekšmetus. Pēc tam viņš pienāca tuvāk sienai, uz kuras skaidri atēno- jās viņa garais siluets. Vairākas sekundes valdīja pilnīgs klusums, visi paliecās uz priekšu, lai labāk saskatītu, kas notiks. Un tad ēna, pacēlusi platmali, ātri paklanījās, sveicinādama publiku. Vīrietis visu šo laiku stāvēja, šķiet, pilnīgi nekustīgi. Vērīgi ielūkojoties, nevarēja sacīt, ka ēnai būtu noteikta forma. Drīzāk tas bija garš, mazliet izplūdis vecmodīgi ģērbta cilvēka stāvs.
Pēc tam, pacēlis kopā saliktas rokas, it kā palaizdams gaisā balodi, cilvēks sacīja:
— Jātnieks pārvar šķērsli!
Un sienai pārslīdēja jātnieka siluets.
— Trusis grauž kāpostus!
Un parādījās trusis ar kāpostgalvu.
— Kaza kāpj kalnā!
Un kaza sāka kāpt augšup pa stāvu nogāzi.
— Kā redzat, kungi, mazliet fantāzijas, un mēs varam iztēloties visu, ko vien gribam. Man vēl tikai jāparāda, ka šīs figūras spcj dzīvot savu patstāvīgu dzīvi, un es atklāšu jums jaunu, pilnīgā klusumā iegrimušu pasauli, kuras esamību apliecina mani eksperimenti.
Viņš atgāja 110 sienas, un ēna, fantastiski izstiepusies, pārlūza pie griestiem. Saltā, noslēpumainā un draudīgā balsī viņš
piemetināja:
— Godājamās dāmas un kungi! Tas fakts, ka mana ēna dzīvo savu patstāvīgu dzīvi, un eksperimenti, kuriem es pacietīgi nododos, lai atdalītu ēnu no sevis, ļauj ar pilnu pārliecību apgalvot: mana ēna, kad es tai pavēlu, patiesi kļūst pilnīgi patstāvīga un var… pat ēst. Es tūdaļ demonstrēšu. Ar ko mēs viņu pacienāsim?
Šie vārdi tika uzņemti ar apvaldītiem smiekliem. Kāda sieviete gražīgi novilka caur zobiem:
— Neciešu tādu pesteļošanu.
— Jūs baidāties?
— Nē, man tikai nepatīkami.
Vīrietis atkārtoja:
— Ar ko mēs viņu pacienāsim?
Atskanēja pazīstamā, pērkondimdošā balss:
— Paņem vistas galertu! Brīnumgaršīgs!
Atskanēja skaļi smiekli. Vīrietis paņēma piedāvāto šķīvi un piegāja tuvāk sienai: ēna nedzirdami noslīdēja no griestiem, gan
drīz saplūzdama ar vīrieša stāvu, un tūlīt pat slaidiem pirkstiem — turklāt vīrietis stāvēja nekustīgi, tas bija skaidri redzams — delikāti paņēma no šķīvja tai domāto ēdienu, ielika to mutē un sāka košļāt un rīt…
— Amizanti!
— Vai tiešām jūs tam ticat?!
— Vai prāts, sinjora, es jau sen esmu izaudzis no autiņiem!
— Bet… jūs taču nevarat noliegt, ka triks lieliski izdevies?
— Tātad, kungi, ar ko mēs viņu pacienāsim?
— Te būs cepeša gabaliņš!
— Un ābolkūka.
— Un bumbieri, bumbieri! Interesanti, kā viņa tiks galā ar bumbieriem?!
— Ļoti labi, kungi. Sāksim ar cepeti. Esiet tik laipni un pasniedziet man salveti! Paldies!
Visi pie galda sēdošie ar prieku iesaistījās rotaļa.
— Iedod viņai vēl kūkas, tava ēna galīgi izkāmējusi!
— Nav vārdam vietas, smalki nostrādāts.
— Paklau, vecais! Vai tava ēna arī iedzer? Iedod viņai glāzi laba vīna, un viņai uzreiz būs jautrāka dūša …
— Nudien, nav vairs spēka, nobeigšos aiz smiekliem! …
Ena nepārtraukti ēda, dzēra, smēķēja. Pēc tam viņas grūtsirdīgais saimnieks droši iededza gaismu. Viņa seja šķita vēl bālāka nekā iepriekš. Ļoti nopietnā balsī viņš sacīja:
— Godājamās dāmas un kungi! Es zinu, ka tik neparasts eksperiments var izraisīt smīnu un neuzticību, bet tas nekas: pienāks diena, kad mani mēģinājumi, kuru nolūks ir pierādīt mūsu ēnas neatkarīgas eksistences iespējamību, tiks atzīti un novērtēti pēc nopelniem. Pirms aizeju, es piedāvāju visiem, kas šaubās, pārbaudīt manas kabatas un pārliecināties, ka tajās nekas nav paslēpts. Visu, ko jūs tik laipni piedāvājāt manai ēnai, viņa apēda, un tas ir tikpat neapstrīdami kā tas, ka mani sauc barons Kamilo Flečers. Sirsnīgs paldies, labu apetīti un patīkamu vakaru!
— Ejiet laimīgs!
— Mēs neesam atnākuši šurp, lai rakņātos pa kabatām.