— Pietiks noņemties ar blēņām, lai spēlē mūzika!
Kamilo Flečers — patiesībā viņu sauca Huāns Marino — paklanījās uz visām pusēm un cienīgi izgāja no zāles. Kad viņš gāja caur ziemas dārzu, viņu rupji sagrāba aiz rokas policists un sacīja:
/. >
— Lai tavas smakas šeit vairs nebūtu! Ja vēlreiz šeit parādīsies, nakšņosi kopā ar savu ēnu iecirknī.
Vīrietis nodūra galvu un lēnām devās prom. Tikai ticis aiz stūra, viņš mazliet iztaisnojas un pielika soli. Nokāpis metro stacijā «Peru», viņš apsēdās vagonā. Garām viņa nogurušajām acirn aizzibēja kolonnas, uguņi, staciju nosaukumi. Viņš izkāpa «Medrano» stacijā un, vērdamies zem kājām, devās uz astoņdesmit devīto namu Sadikarnota ielā. Iegājis kāpņu telpā, viņš vienā rāvienā uzskrēja trešajā stāvā un viegli pieklauvēja pie kādām durvīm.
Durvis atvēra gadus piecpadsmit sešpadsmit veca meitene ar atklātu pieri un dziļu skatienu.
~— Bērni neparko negribēja iet gulēt, kamēr tu neesi pārnācis, — viņa sacīja, palaizdama atnācēju garām. — Nomocīja gan viņi mani!
Lielā gultā rotaļājās divi gaišmataini puisēni, kurus ļoti iepriecināja vīrieša atnākšana.
— Vai tu devi viņiem pienu? — viņš pavaicāja.
— Šodien veikalnieks mums atsacīja.
Vīrietis iekoda lūpā un neko neatbildēja. Viņš noskūpstīja puisēnu, pēc tam piegāja pie galda un nostājās ar muguru pret bērniem, lai viņi neko neredzētu.
Pienākusi pie viņa, meitene klusi pavaicāja:
— Vai tu kaut ko pārnesi?
Neko neatbildējis, viņš izvilka no azotes salocītu salveti, kurā atradās cepeša gabals, ābolkīikas un divas sudraba karotītes.
— Un tas ir viss? — meitene nemitējās iztaujāt.
Vīrietis tikko manāmi pasmaidīja, un viņa smaids bija tikpat smalks kā viņa triki. Viņš izvērsa uz āru žaketes piedurkni un izņēma no oderes kravates saspraudi ar lielu pērli un briljantiem rotātu brošu.
— Cik skaisti! — meitene nočukstēja, turēdama delnā mirdzošās dārglietas.
Pēc tam viņi paņēma no plaukta maizes klaipiņu, viegli pārlauza to uz pusēm un paslēpa tajā brošu un saspraudi. Tēva atnesto ēdienu viņa sadalīja līdzīgās daļās, uzlika to visu uz šķīvja un, nosēdusies gultā pie brāļiem, sāka ēst kopā ar viņiem.
— Tēt, vai tu neko negribi?
— Nē, — viņš atbildēja, nepagiiezdams galvu. — Ēdiet jūs, es esmu paēdis.
Barino vai barons Marino apsēdās ar seju pret logu un, iegrimis savās domās, sāka vērot miegā iegrimušās pilsētas jumtus. Elektriskās spuldzes gaisma rotājās uz viņa skumjās, vājās sejas, un ēna, kas krita no viņa profila uz sienas, izskatījās pēc noslēpumainas, vecmodīgi frizētas sievietes, kura, šķiet, maigi noliecās viņam pie pleca.