1
Kuģi iet bojā tāpat kā cilvēki. Dažreiz — gluži jauni, liesmainā cīņā ar ienaidnieku. Dažreiz — mierīgi sagaidījuši vecumu klusā, no vētrām pasargātā ostā. Ja tomēr kuģiem ļautu izvēlēties, viņi sagaidītu savu mūža galu vienīgi aci pret aci ar vētru: kuģis ir radīts cīņām ar vētru. Tas var padevīgi pārvadāt visvienkāršāko kravu, var likties gauss, neveikls, kā laiskā snaudienā
ieslīdzis. Turpretī vētras laikā, kad jūra sažņaudz neizturīgos bortus, visu kuģi — no mūžam dzelmē paslēptā smagā ķīļa līdz padebešos izslietajam kloti- ņam — visu pārņem līksms, spalgs niknums, un kuģis saspringst līdz pēdējai iespējai, lai spītētu viļņu un vēja varai. Un pat pēc visiem dabas un saprāta likumiem bojā ejai lemts kuģis turas līdz pēdējam mirklim. Mūžsenajā kuģu divcīņā ar vētrām nav kapitulējušo, ir tikai uzvarētāji un uzveiktie.
Dīzeļelektrokuģi «Drošo», akadēmijas ekspedīcijas kuģi, bija pieveikusi vētra. Nez no kurienes tā bija radusies, — vētra uzbrāzās, vienā mirklī sakūla jūru un debesis, sabangoja ūdens kalnus un svieda tos virsū mazajam kuģim. Pakaļgala tilpnē strauji ieplūda ūdens. Starpsienas to atturēja, elektrosūkņi to sūknēja laukā, taču jūra ar trulu niknumu plosīja kuģi. Mašīnas nespēja dzīt to pret vēju — spēcīgo, izdaudzināto Kas- pijas jūras ziemeli, kas stāvēja pretī kā nesalaužama siena. Kuģi nesa uz Apšeronas klinšainajiem krastiem.
Kapteinis nedomāja par šīm briesmām. Viņš saprata — «Drošais» noies dibenā jūdzes desmit no krasta. Un, skaidri apzinoties, ka kuģis, uz kura viņš bija braucis divpadsmit gadus, vairs nav glābjams, kapteinis tikko valdīja trakas dusmas. Viņš, drukna auguma vīrs, aizņēmis turpat vai yisu stūres māju, galvu noliecis, caur pieri vērās uz priekšu, turp, kur aiz biezā vētras stikla prožektors Šaudījās pa satrakoto jūru. Tievais, violetais stars te pazuda blīvajā nakts melnumā, te iedūrās balti putojošos viļņos, kas ietiepīgi cēlās uz augšu no dziļuma. Vētras negantais spēks augstu uzsvieda viļņu galotnes, un, kad tās svērās pāri kuģim, kapteinis viebās un vēl zemāk nolieca galvu. Viņš ne pie kā neturējās, un jauniņais stūrmanis, abām rokām iekrampējies margās, nevarēja saprast, kā kapteinis to spēj.
— Nez vai nepierims, Nikolaj Sanič? — stūrmanis ievaicājās; kapteiņa klusēšana viņu biedēja.
Kapteinis sagrieza acis sānis, pašķielēja uz lēkājošo kompasu, uz krampjaini saspringto stūres vīra seju, uz zīmuļa izraibināto navigācijas karti un dobjā balsī teica:
— Pārbaudi glābšanas laivu. Sagatavo sarkanas raķetes.
Stūrmanis veicīgi pacēla lūkas vāku — stūres maja ielauzās dīzeļu klaudzoņa un sakarsušas eļļas sīvā smaka — un aizsteidzās pa trapu lejā.
— Pagaidi! — kapteinis parāva apmetņa stīvo apkakli; sejā pieplūda asinis, dziļās grumbu vagas kļuva tumšsarkanas kā rētas. — Paskaties… ja Ņikiforovs ir salabojis raidītāju, lai ziņo: ilgāk par stundu nenoturēsimies. Viss!
Viņš atšķīra kuģa žurnālu, uzzvēlās uz galdiņa un ierakstīja: «14. oktobris. Pīkst. 19.30 pārsteidza nords piecdesmit divas jūdzes uz ziemeļ-ziemeļaustrumiem no…» Aizmugurē atskanēja troksnis, kāds neveikli kāpa augšā pa trapu. Kapteinis atskatījās.
Uz trapa, piespiedusies pie margām, stavēja jauna meitene, tērpusies ādas žaketē un sporta bikses. Vijīgas pelnu krāsas matu cirtas krita viņai acis, viņa papurināja galvu. Pasmaidīja:
— Skaists laiciņš!
— Laiciņš… skaists… — kapteinim niknuma aizslāpa balss. Viņš norēcās (stūres vīrs satrūkās un nodrebēja) : — Vētra! Vai saprotat? …
— Vētra? Iespējams. — Balss bija jautra. — Tas neattiecas uz mani, Pēc desmit minūtēm es sākšu pārraidi. Dodiet, lūdzu, rīkojumu, lai radists paziņo uz bāzi.
Tumšsārtajā kapteiņa sejā iezīmējās zili plankumi
cienījamā larisa pavlovna kapteinis runāja caur zobiem. — Pec stundas vai pusotras "Drošais" noies dibena. Jā! Raidītājs, neņemiet ļaunā, nestrādā .. Un vispār …
Kapteinis aprāvās. Viņā cieši vērās garenas, pelēkas acis — nogurušas, ļaunas. Viņš neapzināti nolaida apmetņa kapuci, sagrieza cepuri taisni.
— Labi, dariet, kā gribat… Un vēl… — kapteinis novērsa skatienu sāņus. — Es esmu jūrnieks. Domu pārraidīšana attaluma man ir ķīniešu ābece… Velns lai parauj! (Kuģi sakratīja un sazvēla uz sāniem.) Jā, es visai tai jūsu padarīšanai diez kā neticu. Jā, diez kā
neticu . . . Bet, ja jūs uzņemsiet sakarus ar bāzi, paziņojiet mūsu koordinātes.
— Nikolaj Aleksandrovič, — meitenes balss joprojām skanēja mundri, — es biju tajās domās, ka mūsu dienās kuģi negrimst… Jūs kaut ko izdarīsiet, un viss būs kārtībā. Bet domu pārraidīšana attālumā — tā nav nekāda saruna pa radio. Es varu pārraidīt tikai vispārējus iespaidus…
— Nūja, nūja, pasakiet šiem: man ir tāds iespaids, ka «Drošais» nogrims apmēram šādos platuma grādos …
Kapteinis noliecās pār karti.
Divdesmitais gadsimts ir pieradis pie atklājumiem. Jau bērna autiņos būdams, viņš redzēja pirmo aero- plānu lidojumus, klausījās pirmo radiostaciju signālus. Tikko nostājies uz kājām, viņš puiciskā pārgalvībā ar izpletņa spārniem lēca lejā no Eifeļa torņa, neatturami traucās uz poliem, ar Einšteina formulām grasījās satriekt klasisko fiziku. Jaunības gados viņš deva cilvēkiem veselu birumu Pavlova, Edisona, Rezerforda apbrīnojamo atklājumu, brieduma gados — atoma vareno spēku, elektronu mašīnu neizsīkstošo atmiņu, starpplanētu raķešu straujo lidojumu.
Šķita, — kas gan var pārsteigt divdesmito gadsimtu? Gudrs, rosīgs, mazliet skeptisks, ticēdams vienīgi skaidram eksperimentam un precīzam aprēķinam, divdesmitais gadsimts mierīgi sagaidīja jaunus atklājumus. Taču īsa — tikai trīs rindiņas gara korespondence laikrakstā pievērsa sev daudz pieredzējušā gadsimta uzmanību. Sekmīgi bija veikts mēģinājums pārraidīt domas attālumā.
Uz mazo Pievolgas pilsētiņu, kur atradās Smadzeņu institūts, traucās korespondenti, zinātnieki un arī ziņkārīgie. Tomēr noskaidrojās, ka domas var pārraidīt… tikai piecu soļu attālumā. Noskaidrojās, ka aparatūra šādā tehnikas laikmetā ir smieklīgi vienkārša — stieple, kaut kādi kristāliņi, alumīnija atstarotāji. Noskaidrojās, ka īstenībā pārraida nevis domas, bet diezgan miglainus iespaidus.
Divdesmitais gadsimts, kas uztvēra starpplanētu raķešu signālus un tālo galaktiku radiostarojumus, varēja skeptiski pasmīnēt. Pieci soļi? Tas nav attālums.
Tomēr Volgas krastos, Smadzeņu institūta klusajās laboratorijās turpinājās neatlaidīgs darbs. To nespēja pārtraukt ne profānu izsmiekls, ne ilgu gadu neveiksmes, ne entuziastu grupas bojā eja, izdarot riskantu mēģinājumu. Cilvēki, kas bija uz pēdām vienai no gadsimta lielākajām miklām, prata strādāt. Pieci soļi pamazām pieauga līdz simt metriem, pēc tam — līdz kilometram un beidzot līdz redzamības robežām. Miglainie iespaidi, ko pārraidīja attālumā, kļuva noteiktāki, skaidrāki. Tomēr daudz kas vēl palika nenoskaidrots.
Mēģinājumi turpinājās.
Dziļajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, kas bija iestiprināts amortizatoros, nejuta kuģa šūpošanos. Vienīgi kajītes siena, gaišzilajai emaljai blāvi spīguļojot, gan lēni kāpa uz augšu, gan strauji gāzās lejup. No tā reiba galva. Larisa uzlika ķiveri ar plastmasā iestiprinātiem elastīgiem induktoriem. Cieši — kamēr deniņos sāka sāpēt — savilka siksniņu. Vētras auri, dīzeļu klaudzoņa un balsis gaitenī izkusa, pagaisa.
Uz oscilogrāfa apaļā, zaļganā ekrāna trīsēja lauzīta, dzeltena svītra. Elektronu kontrole, ko neietekmēja ne trakojošā jūra, ne grimstošais kuģis, lietišķi konstatēja: «Cilvēks ir satraukts.» Larisa ieslēdza noskaņošanas strāvu. Līdzās dzeltenajai svītrai asi iezīmējās sarkana sinusoīda. Uz ķiveri plūda zemfrekvences alfa-ritma noskaņošanas strāva. Parasti tā tūlīt nomierināja, palīdzēja koncentrēties. Bet šoreiz pulsējošā dzeltenā svītra ļoti lēni, it kā negribot saplūda ar alfa-ritma sarkano noskaņošanas sinusoīdu.
Larisa aizvēra acis.
Un gandrīz tai pašā mirklī zaļā ekrāna pašā malā iznira gaišs, dzirkstošs punkts. Tas bija zet-ritms, domāšanas pamatritms.
Daudzas biofiziku paaudzes bija meklējušas šo ritmu, kas nes cilvēka domu. Taču rupjie aparāti reģistrēja vienīgi zemfrekvences blakus ritmus — alfa, beta,
gamma … Trīsdesmit svārstību sekundē, viļņa garums desmit tūkstoši kilometru — tāds ir alfa-ritms, labi izpētīts jau gadsimta pirmajā pusē. Toreiz bija grūti iedomāties, ka tam nav nekā kopīga ar ašo zet-ritmu, kura viļņa garums ir viena tūkstošdaļa centimetra!
Dzirkstošais plankumiņš uz oscilogrāfa ekrāna pamazām pletās lielāks, aizsedzot dzeltensarkanās noskaņošanas svītras. Sajā plankumiņā samezglojās neskaitāms daudzums acij neredzamu līniju. Neparasti sarežģīto zet-ritmu, kura sastāvā ietilpst ļoti daudz apakšritmu, vēl neprata analizēt. To spēja tikai pārraidīt.
Larisa gandrīz automātiski grozīja meklētāja kloķīti. Paklausot vienmērīgajai rokas kustībai, «Drošā» masta galā grozījās dubulta kristāliskā antena: tā raidīja naktī, vētrā zet-ritmu un mēģināja uztvert atbildes iz- starojumu. Zet-ritms, pēc savas dabas radniecīgs infrasarkanajiem stariem, viegli spiedās cauri miglai. Un tomēr bija vajadzīgs milzīgs, gandrīz pārcilvēcīgs sasprindzinājums, lai uztvertu attāluma vājināto izsta- rojumu. Uzradās un pagaisa domu fragmenti, uzplaiksnīja un tūdaļ dzisa neskaidras ainas. Tad no kaut kurienes uzgūla biezs, pelēks auts un nobīdīja visu pie malas. ^
Pagāja vesela mūžība, iekām pelēkais auts sāka izklīst — sākumā lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk. Un tad gandrīz taustāmi skaidri Larisa aptvēra, ka viņu sauc. Izsaukums bija nemiera pilns, satraukts. Ja spētu izteikt to vārdos, tas izklausītos kā izmisis sauciens: «Kur jūs esat? … Kas jums noticis? … Vai jūs dzirdat mani?» Larisa atbildēja: «Dzirdu.» Viņa neizteica šo vārdu, viņa tikai tā nodomāja. Tomēr no «Drošā» masta tai pašā mirklī aiztraucās zet-ritma izstarojums… cilvēks tur, krastā, saprata. Viņam pavīdēja ļpttee*' mazliet juceklīga doma, un Larisa to uztvēra. ' -Јa >
Sis brīdis bija izšķirošais.
Izstarojumu zet-ritmi sakrita, sasaistot domāšanas procesus. Tagad darbojās ,u cilvēku saites likums: izstarojumi savstarač5 ' . atgriezeniskas indivīdu smadzenes, liekot tām tf.-Jļ noskaņoja abu Skaidri uztvertā dopļa izraisīja "r Jadat vl enota ritmā. risa: kaut arī rn igJni, Ј
kustīgi stāvēja kāda ceturtā priekšā, kurš tur, krastā, sēdēja atzveltnes krēslā.
Viņa atvēra acis — tagad tas vairs netraucēja — un pievilka klāt karti, uz kuras kapteinis bija uzzīmējis sarkanu aplīti. Smags viļņu trieciens sazvēla kuģi uz sāniem, krēsls gāzās. Larisa instinktīvi pieķērās pie meklētāja roktura. Un tajā pašā mirklī apziņā valdonīgi ielauzās svešs zet-ritms.
Tā bija neparasti spēcīga, šī nezin no kurienes radusies domu plūsma. Tā piesaistīja uzmanību. Taču saprast to Larisa nespēja. Svešajai domai bija kāda īpaša uzbūve, tā radīja pavisam juceklīgus, neiedomājami izkropļotus priekšstatus.
Larisa automātiski pagrieza meklētāja kloķīti. Kristāliskā antena «Drošā» masta galā nodrebēja, pacēlās uz augšu, pretī zvaigznēm, kas neskaidri vīdēja cauri vētras padebešiem. Svešais zet-ritms kļuva spriegāks. Tas ar spēku urbās viņas apziņā. Un tomēr palika nesaprasts. Bija tā, it kā kāds runātu nepazīstamā, ārkārtīgi straujā valodā. Bez tam — Larisa to apzinājās — svešais zet-ritms vienlaicīgi nesa lielu daudzumu saskanīgu, savstarpēji saistītu, tomēr dažādu domu. No cilvēku domāšanas parastā ritma tas atšķīrās tāpat, kā liela orķestra spēle atšķiras no viena instrumenta ska- "nējuma.
Spēcīgais, neatlaidīgais zet-ritms uzstājīgi lauzās apziņā. Sākumā radās vesels virpulis krāsu priekšstatu. Pēc tam visas krāsas pazuda un palika tikai viena — violeta, ārkārtīgi bagāta niansēm, no gaiši violetās līdz zilganmelnai. Nepazīstamais, no zvaigžņotajām debesīm plūstošais zet-ritms sašūpojās, un cauri sa- trūkušajam violetajam aizkaram iezīmējās miglaina aina.
Tā bija tikko jaušama, jo smadzenes ar grūtībām uztvēra nepierasto, svešo zet-ritmu. Aina sadrumstalojās, pārvērtās, brīžiem pavisam izzuda violetā dūmakā. Larisa drīzāk nojauta nekā redzēja dīvaina koka apveidu. Tā stumbrs bija savijies spirālē, augšgalā sašaurināts. Garās, smailās lapas bija nenosakāmā krāsā, kas ik mirkli mainījās. Brīžiem tās šķita zilas, gandrīz violetas, brīžiem rūsganas, ugunīgi sarkanas. Piepeši
no zet-ritma pulsācijas koka kontūras dubultojās, izplūda. Un Larisa noprata: tādu koku ir daudz. Miglainā aina kļuva skaidrāka, likās, kāds būtu noņēmis nost acīm priekšā aizliktu tumšu stiklu. Larisa saprata (un sapratusi tūlīt arī ieraudzīja), ka līdzās dīvainajiem, spirāliskajiem kokiem stāv milzīgu apmēru apa'/as celtnes. Violetais aizsegs aši pārklāja tās. Palika tikai spožs, zaļgandzeltens disks, kas virzījās pāri neskaidrajām kontūrām. Bez tam, aizsteigdamies tam garām, joņoja vēl citi pavisam mazi diski — viens oranžs, divi sarkani, viens gaiši zils.
Zvaigžņu zet-ritms drudžaini pulsēja, sāpīgi, līdz reibonim, atbalsojās smadzenēs. Violetais plīvurs ātri izdzēsa spokaino ainu. Pēc tam krāsainu zibšņu haoss noslāpēja pašu zet-ritmu.
Larisa cieši sažņaudza meklētāja kloķīti. Antena drudžaini tvarstīja no kosmosa nākušo zet-ritmu.
— Larisa Pavlovna! — kapteinis purināja viņu aiz pleca.
Viņa atvēra acis. Ieraudzīja kapteiņa seju — iekritušu, pelēku. Kapteinis kaut ko teica. Viņa noņēma ķiveri.
— Ņemiet glābšanās vesti. — Kapteinis nolika viņai, uz ceļiem brezenta vīstokli. — Jūs aizvedīs pie laivas.
Pirmajā brīdī viņa neaptvēra — kā pa sapņiem. Ar izbrīnu ieklausīdamās vārdos (balss likās svešāda), pateica:
— Es paziņošu uz bāzi… Mums atnāks palīdzība …
Kapteinis nepacietīgi pārtrauca:
— Nav vajadzīgs, sakari ir atjaunoti. Bet jums vajadzēs atnākt… tuvāk pie laivas. Drošs paliek drošs.
Viņa noraidoši atmeta ar roku:
— Nē, es nevaru. Lūdzu jūs… patlaban nedrīkst
slīkt.
Kapteinis nolieca galvu un dusmīgi noelsās. Prātā iešāvās: «Aizvilkt ar varu? …»
Larisa palūkojās iluminatorā. Aiz melnā stikla kauca un dārdēja vētra.
— Noturieties vēl pusstundu! Tikai pusstundu! Es jūs lūdzu … Tas ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!
Kapteinis sakoda zobus (neganti gribējās izlamāties), bridi klusēja, ieklausīdamies vēja auros. Paklusu teica:
— Man ir apkalpe. Astoņi cilvēki…
— Bet es uztvēru kosmosa izstarojumu. Jums ir jātic, jātic, jātic! Lai paziņo pa radio … Es tikmēr meklēšu. Noturieties vēl pusstundu!
Viņas skatiens bija tāds, ka kapteinim kļuva neomulīgi. Viņš nezin kādēļ paskatījās pulkstenī, nodomāja: «Pie velna! Pietiek. Pāriešu uz tankkuģiem… Kur nu tankkuģi! Labāk vadāt dinamītu nekā zinātniekus!… Skuķēns… Mjā!»
Un, pašam negaidot, kapteinis teica:
— Klausos… noturēties!
2
Kabinets bija milzīgi liels, grezni iekārtots: kokgriezumiem izrotātas, mākslinieku darinātas mēbeles, pur- pursarkani Buhāras paklāji, gleznas zeltītos ietvaros. Jurijs Fjodorovičs Sorins, kas nesen bija ievēlēts par akadēmijas prezidentu, juta apslēptu īgnumu, redzot šo lieko, gandrīz ārišķīgo greznību. Salicis rokas uz muguras, viņš soļoja pa kabinetu — stalts, plecīgs, kaili noskūtu galvu. No šī brīža dienas lielākā daļa būs jāpavada šeit, un tikpat pamatīgi, kā ceļotājs, kurš radis pat īslaicīgu apmešanās vietu iekārtot saprātīgi un ērti, viņš apsvēra, kā izvietot grāmatu skapjus, ar ko apmainīt kristāla lustras, kādas gleznas noņemt no sienām. Vienīgais, kas Sorinam patika, bija lielie logi ar skatu uz dārzu. Pat tagad, janvāra salā, kailais dārzs nebija zaudējis to vienkāršo, stingro skaistumu, ko pilnā mērā prata novērtēt tikai tāds cilvēks, kurš skatījis kosmosa melnās dzīles. Skaists bija viss: ir vecās gobas līko zaru rāmā, domīgā šūpošanās, ir viegli apsnigušo jauno bērziņu sastingusī rinda, ir kupenās ieputinātais dārza sols. Debesis, koki un sniegs izraisīja mulsu nemieru. Un Sorins ieklausījās šajā nemierā — reizē ar ironiju un izbrīnu.
Pirms trim gadiem, uzsākot ekspedīciju uz Mēnesi, viņa dzīvē pirmo reizi ienāca kaut kas tāds, ko nevarēja
pakļaut loģiskai analīzei. Pirms tam Sorins bija skaidri zinājis, ka lielām problēmām jāpievērš lielāka uzmanība, mazām — maza. Tieši tāpēc viņam bija tik drošas sekmes zinātnē. Tur, kur citi izsvaidīja un sadrumstaloja savus spēkus, viņš bija pratis atrast galveno, izšķirošo. Sis galvenais bija paņēmis visu viņa dzīvi. To mazumu, kas palika pāri, viņš bija ziedojis mūzikai.
Un tad kādu dienu Sorins attapās, ka sācis pievērst uzmanību visikdienišķākajām parādībām. Pavisam negaidot viņš atklāja, ka uzmanību spēj saistīt arī tas, kas nemaz nav nekāda problēma. Tā, piemēram, viņš labu laiku varēja vērot, kā krīt sniegpārslas, kaut gan šis process attēlojams vienkāršā un pavisam neinteresantā diferenciālvienādojumu sistēmā. Tad viņš nolēma, ka tā ir gluži vienkārša pārpūlēšanās, apspriedās ar ārstiem un uz trim nedēļām aizbrauca uz Kaukāzu, uz sanatoriju. Bet pēc tam sākās ekspedīcija uz Mēnesi, kas prasīja ārkārtēju visu spēku — garīgo un fizisko — sasprindzinājumu, lika aizmirst visu, kas nebija ar ekspedīciju tiešā sakarā. Sorina dzīvi līdz pēdējai iespējai aizņēma Neparastais: drausmīgās starta pārslodzes, kad gandrīz aptumšojas apziņa; mokošā, neatvairāmā pamestības sajūta melnajā kosmosa tuksnesī; pēdīgi Mēness un pirmais, nekad neaizmirstamais solis, ko viņš spēra uz klinšainās, plaisām izvagotās Mēness zemes.
Atmiņai par tām dienām uz Sorina galda gulēja porains akmens — Mēness gabaliņš. Līdzās malahīta rakstāmpiederumiem it kā neiederējās šis vienkāršais akmens, ko viņš bija atskaldījis no kraujā vaļņa Varavīksnes līcī. Bet šeit, milzīgajā kabinetā, tas Sorinam bija daļiņa no Neparastā.
Jā, Mēness akmens spēja cilvēku saviļņot, to Sorins saprata. Bet viņš nesaprata ko citu — kāpēc reizēm viņu saviļņo tīrie nieki: lietus lāses uz stikla, vēja pūsmas atnesta valgo rudens lapu smarža, nejaušs saules atspulgs uz apledojušas dzegas. Sorinam šķita, ka tuvojas vecums. Viņam bija četrdesmit divi gadi. Viņš nepieļāva domu, ka nevis vecums, bet zinātnei ziedota jaunība valdonīgi pieteic savas tiesības.
…Bez trokšņa atdarījās pulētās, augstās sarkankoka durvis. Ienāca sekretāre — korektā angļu kostīmā, nevainojama, gluži akadēmiska izskata. Klusēdama nolika uz galda aploksni un magnetofona lenti celofāna iesaiņojumā. Greizi palūkojās uz apputējušo, neizskatīgo akmeni. Pabīdīja to tālāk, rūpīgi nopurināja puteklīšus. Klusēdama izgāja laukā.
Sorins paburzīja rudo bārdiņu, nobažījies paraudzījās sekretārei nopakaļ: «Kāpēc viņa klusē?» Tad saprata — baidās traucēt. Nosmējās: «Tavu joku!… Ieveduši pedantisku kārtību.» Pazīstamais rokraksts uz aploksnes — slīpie, lielie burti — vienā mirklī izgaisināja saīgumu. Vēstule bija no veca drauga — komponista Artemjeva.
«Klausījos pa radio. Apsveicu,» rakstīja Artemjevs. «Velns viņu sazin, tas tik ir labi! Tava ievēlēšana ir savā ziņā zīmīga. Prezidenti bijuši ģeologi, fiziķi, ķīmiķi, tagad prezidents — starpplanētu raķešu konstruktors un kapteinis. Te es saredzu laika garu. Zemes zinātne iegūst spārnus. Vēlreiz apsveicu.
Tagad par darīšanām. Pie tevis aizies Larisa Pav- lovna Smoļina. Ja tev būs pacietība uzklausīt šo meiteni, tu uzzināsi kaut ko ārkārtīgi interesantu. Viņai nav nekādu pierādījumu, bet es ticu, saproti, es ticu viņai. Diemžēl Smoļinas tiešā priekšniecība pret viņas atklājumu izturas citādi.
Smoļina ir biologs, strādā Smadzeņu institūtā. Par viņas erudīciju neņemos spriest, bet atceros, ka pirms gadiem piecpadsmit ar viņu bija šāds gadījums. Kādā vecā grāmatā par Sedova ekspedīciju viņa izlasījusi, ka aušīgs kucēns aiz ziņkāres nolaizījis trapu un mēle piesalusi pie metāla. Sī epizode meiteni ļoti ietekmējusi. Viņa nolēmusi izdarīt mēģinājumu. Naktī izgājusi pagalmā (sals bijis ap trīsdesmit grādu) un piegrūdusi mēli pie šķūnīša priekškaramās atslēgas… Pats par sevi saprotams, mēle vienā mirklī piesalusi. Meitene nu bijusi šausmīgās sprukās … Ievēro, viņa netika saukusi palīgā. Tieši tādā sakarā kaimiņi mani uzcēla no miega: nebija varējuši atrast joda tinktūru, bet no mēles galiņa pilējušas asinis.
Tā redzi, mans draugs un prezident. Pats saproti, ka tādai meitenei vajadzēja kļūt par īstu pētnieci.
Es tevi pazīstu. Tavs ledainais miers un korektā ironija spēj samulsināt pat vairāk pieredzējušu zinātnieku. * Esi pacietīgs.
Jā, nosūtu tev «Zvaigžņu simfonijas» pirmās daļas ierakstu. Noklausies, pakritizē.»
Sorins atlika vēstuli sānis. Pastaigāja pa kabinetu, bārdiņu burzīdams un pusbalsī atkārtodams: «Smoļina… Smoļina…» Uzvārds šķita pazīstams. Ietrenētā, disciplinētā atmiņa aši pārcilāja notikumus, tikšanās, vārdus. Viņš piegāja pie galda, izņēma no atvilktnes vecu žurnālu «Kosmoloģijas problēmas». Sameklēja rakstu «Akadēmiķis Sorins maldās». Raksta apakšā kursīvā bija salikts paraksts: «L. Smoļina, bioloģijas zinātņu kandidāte.»
Bija izveidojusies dīvaina situācija. Sorins piebīdīja atzveltnes krēslu, aizsmēķēja. Uzmanīgi izlasīja ar sarkanu zīmuli pasvītroto tekstu:
«…Akadēmiķis Sorins uzskata, ka pat fotonu raķetes nevarēs sasniegt tālās zvaigžņu sistēmas. Pēc Sorina aprēķiniem, enerģijas patēriņš tādos lidojumos būtu tik liels, ka tūkstošiem reižu pārsniegtu enerģijas krājumus, ko cilvēce saražo vesela gada laikā. Aprēķinu pareizība šaubas nerada. Tomēr nevar piekrist kaut kam citam. Sorins aizmirst, ka ir iespējams atklāt principiāli jaunus sakaru un sazināšanās līdzekļus ar kosmosu.
Kļūda, kuru pieļauj akadēmiķis Sorins, ir ļoti raksturīga. Domājot par nākotnes tehniku, mēs sliecamies iztēloties esošo mašīnu un mehānismu attīstību kvantitatīvā virzienā un bieži vien aizmirstam izdarīt korekciju par to jauno, nezināmo, kas vēl nav atklāts. Bet bez šādas korekcijas, bez korekcijas par iks, nav iespējams pareizi spriest par rītdienas tehniku.
Iedomāsimies, ka tajos gados, kad pirmoreiz parādījās telegrāfs, speciālistiem jautātu: «Vai ir iespējams nodibināt telegrāfa sakarus starp kontinentiem?» Viņi būtu atbildējuši: «Nē, nav iespējams. Okeānā ir lieli dziļumi, tur nevar uzstādīt stabus.» Tā arī bija, vēlāk neviens nemēģināja okeānā uzstādīt stabus; arī mūsu
dienās tas nav iespējams. Tomēr problēma atrisināta citādā ceļā: izgudrots zemūdens kabelis un pēc tam ari radio…
Nav šaubu, ka tā atrisinās arī problēmu par sakariem starp zvaigžņu sistēmām. Tiks atklāts vai izgudrots kaut kas principiāli jauns. Mums nebūs vajadzības uzstādīt stabus okeānā …»
Sorins, domās nogrimis, kūpināja papirosu. Smoļi- nas argumentācija viņu nepārliecināja. Un piepeši viņš atcerējās notikumu ar piesalušo mēli. Nosmējās. Plašā rokrakstā atzīmēja bloknotā «Larisa Pavlovna Smoļina» un divas reizes pasvītroja.
… Smoļina neatnāca. Bloknota lapiņa, uz kuras bija pierakstīts viņas vārds, pildījās ar daudzām piezīmēm. Milzums darbu, lielu un mazu, bet vienmēr steidzamu, ✓^aizrāva Sorinu. Viņš daudz ko bija nodomājis mainīt S*?institūtu darbā. Vajadzēja izpētīt pārskatus, izskatīt Jt^pētījumu plānus, noklausīties referātus, izlemt bezgala
daudzus, reizēm pilnīgi neparedzētus jautājumus. ^ Sorins prata strādāt. Viņam piemita retas spējas uz- V. reiz aptvert darba apjomu, vienā mirklī atdalīt svarīgāko no nesvarīgā, viegli orientēties vissarežģītākās problēmās. Viņu nebiedēja atbildība, viņš droši teica «jā», kad vajadzēja sacīt «jā», bez aplinkiem atbildēja «nē», ja apstākļi to prasīja. Sorins nemaldīgi prata novērtēt cilvēkus — pēc īsas sarunas, pēc izlasītā raksta. Tas ļāva viņam droši izvirzīt jaunus, īpatnējus, talantīgus pētniekus.
Sorina darba diena sākās pulksten sešos no rīta un beidzās pēc pusnakts. Uzticīgs savam principam, Sorins strādāja pēc stingra plāna: konsekventi, ātri, tomēr bez steigas izšķīra svarīgākos jautājumus, izraudzījās materiālu jauniem pārkārtojumiem un, galvenais, meklēja cilvēkus. Viņš ticēja tādiem cilvēkiem, kas droši meklē, kaut arī reizēm kļūdās, un nesavtīgi, līdz galam paliek uzticīgi zinātnei. Un viņš prata tādus cilvēkus sameklēt.
Nevainojamā, caurcaurēm akadēmiskā sekretāre trešajā dienā iesniedza lūgumu par atbrīvošanu no darba. Viņai nebija pa spēkam iekļauties tajā darba tempā, pie kāda bija pieradis Sorins, grūti bija izprast, kas Sorinu
interesē. Viņa nesaprata, kāpēc Sorins katru reizi pārsvītro viņas nevainojami sastādītās vēstules un raksta no jauna — vienkāršā sarunu valodā, bez tradicionālajām frāzēm.
Viņa aizgāja, un viņas vietu pieņemamajā istabā ieņēma sīks večuks vecmodīgā, garā, melnā vizītsvārkā, ar iesirmām Osiņām, ar blēdīgu skatienu izbalējušajās, bet ļoti spriganajās acīs. Jau pirmajā dienā viņš Sorinam noprasīja:
— Interesanti gan, kā mēs strādāsim… Te es akadēmiķim Vasilijam Kuzmičam Korobovam tādu kārtību ievedu. Līdzko viņš dod man kādu rīkojumu, es to pierakstu uz papīriņa un papīriņu uzspraužu uz nagliņas. Un, protams, neliekos ne zinis. Ja atgādina — es papīriņu pārceļu uz otras nagliņas. Un tāpat neliekos ne zinis. Bet, ja nu pasaka vēlreiz, tad papīriņš nonāk uz trešās nagliņas un, protams, izpildīšanai…
Sorins ar pūlēm valdīja smieklus. Viņš tūlīt uztvēra,, ka vecais ir gudrs, savdabīgs un interesants cilvēks.
— Sakiet, Aleksej Semjonovič, — viņš pavaicāja, — un vai daudz papīriņu palika uz divām pirmajām nagliņām?
Večuks bēdīgi nopūtās:
— Astoņdesmit pieci procenti. Es jau sarēķināju.
Sorins sāka skaļi smieties:
— Redzat, Aleksej Semjonovič, mums būs tikai viena nagliņa — tūlīt numurs trīs. Bet nevajadzīgus rīkojumus, tādus, ko pats vēlāk aizmirst vai atsauc, es nemēdzu dot.
Aleksejs Semjonovičs neticīgi nogrozīja galvu:
— Redzēsim …
To papīriņu starpā, kuri nokļuva uz «nagliņas numurs trīs», bija arī šāds: «Larisa Pavlovna Smoļina. Ja neierodas līdz mēneša beigām, aizrakstīt uz Smadzeņu institūtu, uzaicināt!»
Smoļina atnāca tajā dienā, kad Aleksejs Semjonovičs jau bija sataisījies rakstīt uz Smadzeņu institūtu. Dažkārt sastapšanās ir negaidītas — cilvēks it kā uzskrien
kaut kam virsū. Si sastapšanās bija citāda — kā nolaišanās no stāvas nogāzes: tiklīdz sper kāju — tūdaļ neatturami slīd arvien tālāk un tālāk.
Sorina priekšā sēdēja trausla meitene, un viņš skaidri apjauta meitenē neizprotamu spēku. Kad pirmo iespaidu juceklis izklīda, Sorins ievēroja: viņas acīs dzirkstīja jautras bailes. Viņš domās norāja sevi, piespieda koncentrēties.
Sorins klausījās Smoļinā un uztvēra daudz ko, kas netika izteikts vārdiem. Smoļina runāja lietišķi, skaidri, uzsvērdama sava atklājuma objektīvos momentus. Un Sorins saprata: viņa to ir stāstījusi jau daudzas reizes un gandrīz vairs necer, ka tam noticēs. Pat neuzklausījusi sarunu biedru, viņa jau ar to disputēja.
Viņa lūkojās Sorinam tieši acīs. Tikai vienu reizi viņas skatiens pārslīdēja pāri galdam un apstājās pie pelēcīgā akmens.
— …Vai tas… ir Mēness akmens? — viņa vaicāja.
Viņš klusēdams pamāja.
— Vai drīkst… apskatīt?
Viņš atbildēja «jā» un noturējās nepasmaidījis.
Smoļina paņēma akmeni — uzmanīgi, it kā baidīdamās, ka tas varētu sabirzt, — un ilgi to aplūkoja. Sorinam pat likās — viņa vēlas noglāstīt akmeni, bet neuzdrīkstas. Pēc tam viņa akmeni nolika atpakaļ — atkal ļoti saudzīgi — un turpināja savu stāstu. Tomēr viņas balsī kaut kas bija mainījies. Varbūt viņa nodomāja, ka cilvēks, kas uz sava galda glabā Mēness akmeni, nevar viņu nesaprast.
Sorins gandrīz jau pašā sākumā noprata Smoļinas atklājuma būtību. Tomēr viņš klausījās uzmanīgi — analizēja un salīdzināja faktus un detaļas. Laiku pa laikam, pārtraucot nevainojami strādājošo loģiskās domāšanas mašīnu, vidū iespraucās nepiedienīgas domas. Viena no tām bija sevišķi uzmācīga: «Sī meitene nespēj pateikt ne pušplēsta vārda nepatiesības.» Sorins saviebās un sāka vēl pedantiskāk salīdzināt stāstījuma detaļas.
Smoļina paskaidroja, kā izglābta «Drošā» apkalpe, un apklusa. Sorins palūdza atļauju uzsmēķēt — viņam
atbildēja ar nepacietīgu galvas mājienu. Viņš nesteigdamies paburzīja papirosu, uzvilka sērkociņu, kāri ievilka dūmu. Raudzīdamies meitenes pelēkajās, satrauktajās acīs, viņš sacīja:
— Es ticu ikvienam jūsu vārdam.
Larisa ilgi nebija varējusi saņemties aiziet pie akadēmijas prezidenta: baidījās, ka Sorins ir apvainojies par rakstu «Kosmoloģijas problēmās». Un, kad beidzot tomēr atnāca un izdzirda ledaini korekto «Sēdieties, lūdzu. Es jūs klausos», nodomāja, ka viņas bažas bijušas dibinātas.
Viņa bija ļoti satraukta, tāpēc nemaz neaplūkoja kabinetu. Ievēroja tikai, no durvīm līdz galdam nākot, ka šeit viss ir īsti savā vietā: augsti skapji, vienkārši, ērti atzveltnes krēsli, neuzkrītošas lustras ar dienas gaismas caurulēm un vecmodīga galda lampa.
Pie galda sēdēja cilvēks, kura ģīmetni viņa simtiem reižu bija redzējusi laikrakstos, žurnālos, grāmatās. Viņš bija vecāks nekā ģīmetnēs. Bez tam viņam bija stingrs, tiešs skatiens. Viņa ar lielu piespiešanos varēja skatīties Sorinam acīs.
Viņš uzmanīgi klausījās jaunās meitenes stāstā, nepārtraukdams, nekā nevaicādams. Plūkāja rudo bārdiņu un reizēm rauca pieri. Viņa to skaidri redzēja un bija pārliecināta, ka Sorins viņai netic. Tomēr viņš pacietīgi nogaidīja, kamēr viņa aplūkoja Mēness akmeni, un Larisa juta, ka šajā lielajā, tik daudz pieredzējušajā cilvēkā ir kaut kas labs. Viņš vēl nekā nebija teicis, bet viņai pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņas dzīvē — lai arī tikai uz vienu stundu — ienācis cilvēks, kas no šī brīža būs viņas mēraukla, paraugs. No šīs domas viņa samulsa un steidzīgi pabeidza savu stāstu.
Larisa gaidīja. Un pavisam pēkšņi atskanēja vārdi:
— Es ticu ikvienam jūsu vārdam.
— Es ticu ikvienam jūsu vārdam, — Sorins teica. — Taču pagaidām darīt nekā nevaru.
— Kāpēc?
Tas izklausījās gandrīz kā izaicinājums. Sorins saudzīgi atbildēja:
—r Pārspriedīsim kopīgi, Larisa Pavlovna. Pirmām kārtām — fakti. Fakts numurs viens: jūs uztvērāt kosmisku zet-ritma izstarojumu. Fakts numurs divi: izņemot jūs, neviens cits nekur nekā līdzīga nav atklājis. Fakts numurs trīs: jums pašai trīs turpmākajos mēnešos nav izdevies no jauna uztvert šo zet-ritmu. Ko tad šādā situācijā var uzsākt?
— Organizēt izlūkošanu plašā apjomā.
— Vai jūs šo priekšlikumu ierosinājāt savā institūtā?
— Jā.
— Un ko jums atbildēja?
— Oficiāli vai neoficiāli?
Sorins iesmējās:
—- Neoficiāli.
— Man teica, ka domu pārraidīšana attālumā jau tā daudziem liekoties apšaubāma, tāpēc neesot vajadzības sarežģīt stāvokli, saceļot troksni ap ārkārtīgi apšaubāmu atklājumu.
— Un jūs ar to nesamierinājāties?
— Nezinātniski apsvērumi mani neietekmē.
Sorins nodomāja, ka Smoļinas balss ir bagāta into- nācijām, un no tiesas noskaitās uz sevi. Viņš gribēja ar Smoļinu runāt tā, kā būtu runājis ar kuru katru darbinieku. Un nespēja. Kaut kas viņam neļāva.
— Sakiet, Larisa Pavlovna, — vai jūs uzskatāt, ka tad, ja es pievienošos jūsu domām, mums izdosies pārliecināt citus?
— Jā, izdosies!
— Bet vai zināt, ko mums iebildīs? Es varu jums iepriekš to pateikt. Mums, piemēram, aizrādīs, ka jūs esat redzējusi vairāku zvaigžņu sistēmu. Bet tādās sistēmās planētām nav stabilu orbītu un tāpēc dzīvība uz planētām diez vai ir iespējama. Ko mēs atbildēsim?
— Mēs atbildēsim, ka Zeme un Mēness arī ir dubulta sistēma, tomēr apkārt Zemei un apkārt Mēnesim riņķo — pa pilnīgi stabilām orbītām — mākslīgie pavadoņi. Lai oponenti Zemes un Mēness vietā iedomājas zvaigznes, bet pavadoņu vietā — planētas, tad viņi pārliecināsies, ka arī vaifāku zvaigžņu sistēmā ir iespējamas stabilas, gandrīz riņķveida orbītas.
Sorins sirsnīgi smējās. Meitene prot iedzelt.
— Pierādījums ir asprātīgs, Larisa Pavlovna, bet nav pārliecinošs. Mums sacīs tā: «Lai sistēma «Zeme- /vlēness» līdzinātos zvaigžņu pārim, Mēness jāpievirza krietni tuvāk Zemei. Bet tad ari pavadoņu orbītas vairs nebūs riņķveida.»
— Mēs atbildēsim, ka tas ir obligāti daudziem zvaigžņu pāriem, taču nebūt ne visiem. Piemēram, Centaura Alfa un Centaura Tuvējā ir vienas sistēmas zvaigznes, tomēr atrodas diezgan tālu viena no otras. Un vēl mēs teiksim… — Smoļina uz brīdi apklusa. — Mēs teiksim tā: «Atklājumi un izgudrojumi sākumā parasti ir nevarīgi. Tāpat kā cilvēki, kas tikko nākuši pasaulē. Un ir vajadzīgas ļoti rūpīgas rokas, vajadzīgs skaidrs un krietns prāts, lai palīdzētu tiem nostiprināties. Nav nekāds nopelns tagad braukāt automobilī. Bet liels ir to ļaužu nopelns, kuri prata pirmajās neveiklajās mehāniskajās ekipāžās saskatīt nākotnes skaistos un ātros automobiļus. Tas pats sakāms par kuru katru jaunu atklājumu, par ikvienu izgudrojumu. Tajos jāmeklē nevis šodienas vainas — tās jau tāpat ir redzamas, — bet rītdienas priekšrocības …» Ja es būtu atnākusi pie jums, Jurij Fjodorovič, ar absolūti pārliecinošiem pierādījumiem, tad būtu vērts tiem noticēt. Bet tagad…
— Ar jums ir bīstami strīdēties, — Sorins noplātīja rokas.
Larisa pašūpoja galvu:
— Ne patlaban. Es zinu, galvenos iebildumus jūs vēl neesat pateicis.
Sorins bez smaida ielūkojās pelēkajās acīs — tās bija piesardzīgas un tomēr draiskas.
— Uzminējāt gan.
— Es taču esmu pieradusi lasīt domas… no attāluma.
Smoļina pajokoja, bet Sorinam piepeši šķita, ka viņa pārsteidzoši viegli lasa domas, pat tās, no kurām viņš pats vēl vairījās un kuras negribēja lasīt. Viņš nojauta, kādu piepūli prasa Smoļinai šis mierīgais, dabiskais sarunas tonis.
— Labi, — viņš aši teica. — Es jums paskaidrošu. Zvaigžņu sistēma, no kuras notikusi šī… pārraide,
nevar but ļoti tāla, pretējā gadījumā nezin vai svešais zet-ritms būtu bijis tik skaidrs. Nu, sacīsim, trīsdesmit, piecdesmit gaismas gadu — tas, jādomā, bijis lielākais attālums. Vai piekrītat?
Smoļina ilgi klusēja. Tad palocīja galvu:
— Jā. Bet tas ir ierobežojums, par kuru es nebiju padomājusi. Jūs ienesat jaunus elementus.
— Tālāk, — Sorins turpināja. — Jūs redzējāt lielu, zaļgandzeltenu disku un četrus mazus diskus — gaišzilu, divus sarkanus un oranžu. Tas nozīmē, ka zvaigžņu sistēmā bijušas vismaz piecas zvaigznes. Vai tā?
— Jā.
— Talak. Vai jus atceraties laiku, kad eksperiments notika?
— Jā.
— Un antenas virzienu?
— Pieraksts tika izdarīts automātiski, ar korekciju, ievērojot šūpošanos. Skaitļi nav pilnīgi precīzi.
— Nekas, ņemsim vidējos rezultātus. Uzrakstiet, lūdzu, šos skaitļus. Te būs papīrs… Lieliski! —• Sorins paņēma papīra lapu. — Un tagad papētīsim, vai šajā virzienā atrodas mums tuvas vairāku zvaigžņu sistēmas, kuru zvaigznēm būtu tādas spektra klases, par kādām jūs stāstījāt. Vai tā būs objektīva pārbaude?
Smoļina ļoti klusu atbildēja:
— Jā.
Sorinam kļuva viņas žēl, un viņš teica:
— Neuztraucieties taču. Nevajag. Pat tad, ja jūs būtu kļūdījusies …
— Nē! — Smoļina viņu pārtrauca. — Tā nav kļūda.
Sorins klusēdams piegāja pie grāmatu plauktiem. Izņēma grāmatas. Smoļina sēdēja neatskatīdamās. Viņš ilgi šķirstīja katalogus. Tad pienāca atkal pie galda. Klusēdams apsēdās, aizsmēķēja.
— Larisa Pavlovna …
Viņa saprata: kaut kas noticis. Sorins skatījās viņai garām, telpā.
— Larisa Pavlovna, tas ir Micars, vidējā zvaigzne Lielā Lāča astē. Attālums divdesmit pieci gaismas gadi. Sešu zvaigžņu sistēma. Zvaigžņu krāsa saskan.
— Tas nozīmē… — Smoļina klusi ieteicās.
— Jūs redzējāt augus, kas maina krāsu, — Sorins turpināja. — Man liekas … esmu gandrīz pārliecināts… Jūs saprotat, uz planētas, kurai ir sešas saules,, ir īpatnēji apstākļi.
Sorins piecēlās un pastaigājās pa kabinetu.
— Jā, — viņš teica, — dīvaina pasaule. Pasaule ar krāsu rotaļām. Pie debesīm sešas krāsainas saules. Mūžīga diena … un krāsainas pusēnas. Gaiss, ūdens, augi, augsne — tas viss nemitīgi, ik minūti maina krāsu… Fantastiska krāsu rotaļa …
— Tātad tagad varēs sākt meklēt zvaigžņu zet- ritmu? — Smoļina vaicāja.
Sorins atgriezās pie galda. Viņš paskatījās uz Larisu un pēkšņi viņa acīs uzplaiksnīja tāda pati nebēdnīga dzirksts, kāda pirms tam bija meitenes acīs.
— Paklausieties, bet kāpēc jūs pati neiedomājāties tāpat pārbaudīt? — Sorins vaicāja un tūlīt aptvēra, ka tas nav taktiski: viņa ir biologs un doma, kas Sorinam pašam šķiet tik vienkārša, viņai nemaz nav ne vienkārša, ne skaidra.
Viņš justos neērti, ja viņa būtu sākusi taisnoties, bet viņa neteica nekā.
— Meklēts tiks, — Sorins teica. — Un bez tam… Saprotat, Larisa Pavlovna, viss nav atkarīgs no manis, bet, kā redzams, vajadzēs padomāt par mūsu signālu pārraidīšanu uz turieni, uz Micaru.
— Tas nav iespējams, — Larisa steigšus sacīja. — Mūsu aparatūras jauda ir tik maza …
— Nekas, — Sorins neļāvās apmulsināties. — Kāda ļoti… kā to lai saka … ļoti drosmīga pētniece iemācīja man izdarīt korekciju par iks, izdarīt korekciju, ievērojot to, kas tiks atklāts, izgudrots, uzlabots, izdomāts… Sādu korekciju es ņemu vērā.
Sorins pavadīja Larisu līdz kabineta durvīm. Vēlāk, kad soļi aiz durvīm noklusa, viņš palūkojās apkārt. Kabinets viņam šķita liels, pārlieku liels.