… Tas ir stāsts par izziņas ceļiem; starp citu, lūdzu, piedodiet man, bet kāpēc cilvēki iedomājas, ka izziņa ir kaut kas ārkārtīgi garlaicīgs?
Ķarels Capeks
Vējš nes virs okeāna pelēkus mākoņu vālus. Tie peld zemu, aizķerdami kuģa mastus, sajaucas ar vulkāna dūmiem un izzūd aiz apvāršņa.
Kaut kur sāņus ir Atlantīda. No kajītes loga to nevar redzēt. Bet laiku pa laikam dzirdami nedabiski ilgstoši pērkona grāvieni — tur trako vulkāns. Okeānā gāžas lavas straumes, un zibeņu sašvīkāts tvaika, dūmu un pelnu aizkars aizsedz Atlantīdu.
«Irķutska» divas reizes mēģināja tuvoties salai — un abas reizes nesekmīgi. Jāgaida. Beigsies izvirdums, lava sastings, un vējš izklīdinās pelnu mākoņus. Bet šobrīd jānogaida.
Es staigāju pa kajīti un pārcilāju atmiņas.
Tas notika pirms trim mēnešiem. No rīta pie apvāršņa iznira tumši sarkana, izplūdusi saule. Revzins, kas stāvēja man blakus uz zemūdenes komandtiltiņa, teica: ««Rītos kvēlu sauli jauš — jūrniekam tā vētru pauž.» Droša pazīme. Būs viesuļvētra.»
Viesuļvētra sākās pēcpusdienā.
Dienvidos parādījās izplūkāts mākonītis, aši izauga un pārvilka pāri debess zilgmei melni sarkanu segu. Vējš saskaldīja gludo okeāna spoguli un sadzina pelēk- violetus viļņu kalnus. Dobji gaudodams un vaidēdams, virsū mācās ciklons.
«Dingo» ienira pusotra simta metru dziļumā. Seit nemaz nebija jūtama jūras viļņošanās. Tikai tagad es sapratu, kāpēc Zavitajevs bija paredzējis galvenajiem darbiem nelielo un neērto zemūdeni, nevis laineri «Irkutska», ekspedīcijas galveno bāzi. Kaut gan jāsaka, ir vajadzīgi stipri nervi, lai strādātu, nepievēršot uzmanību draudīgajam klusumam, ko pārtrauc vienīgi gaisa šņākoņa caurulēs, dzinēju nevienādā dunoņa un paklusās un tāpēc sevišķi sasprindzinātās komandas.
Slūžu kamerā sagatavoja ieniršanai divus vēl saglabājušos robotus ūdenslīdējus. Es nemaz nešaubījos, ka tie aizies bojā tāpat kā seši iepriekšējie. Tomēr manas domas neviens neprasīja.
Es iespraucos priekšgala nodalījumā, kas bija mūsu kopkajīte. Pie šaura metāla galda sēdēja Revzins. Iepriekšējā dienā mēs bijām sarunājuši, ka es viņam nolasīšu priekšā vēl dažas nodaļas no topošā romāna.
Es labi zināju, ka šis romāns nekad netiks pabeigts. Pēc sastapšanās ar Zavitajevu daudz kas bija mainījies. Es jau sāku šaubīties, vai tāda Atlantīda vispār ir bijusi. Zavitajevam tomēr bija izdevies mani ietekmēt ar savām idejām. Bet ne jau romāns bija galvenais. Revzins prata klausīties. Tā ir liela māksla. Vismaz no rakstnieka viedokļa raugoties.
Plecīgais, druknais, pat šķietami gausais Revzins mēdza izņemt no kombinezona ietilpīgās kabatas lielu, dzeltenu ādas portsigāru, salikt uz galda tabakas lapas (tās viņam sūtīja kaut kur no Poltavas apkārtnes), sarullēt tās un nesteigdamies griezt tabaku ar savu ūdenslīdēja nazi, asu kā bārdas nazi. To darīdams, viņš uzmanīgi klausījās manī un — es ievēroju, — kad viņam kāda vieta patika, pastūma nost sagriezto tabaku un paklusu klaudzināja ar naža spalu pa galdu. Ja turpretī, pēc viņa ieskata, kaut kas nebija izdevies tā, kā vajadzētu, viņš nekautrēdamies vaikstīja savu plato seju, miedza šaurās, šķelmīgās acis un reizi pa reizei pieglauda retos, īsi apcirptos, sirmos matus.
Revzins bija gandrīz divtik vecs kā es. Viņš ārkārtīgi atgādināja vecu jūras vilku — bocmani. Viņš bija gluži tāds, kādus tos mēdz rādīt filmās: masīva, smagnēja auguma, ar dūrēm kā vālēm, četrstūrainu zodu, gausām kustībām. Vienīgi acis tūdaļ iznīcināja šo kopiespaidu. Šķelmīgās, pat blēdīgās acis, kas līksmi un laipni smaidīja, gudrās acis, kas prata saskatīt vārdos neizteikto, atklāja īsto Revzinu — ļoti talantīgu inženieri, ārkārtīgi gudru, mazliet vecmodīgu, bet izsmalcinātas kultūras cilvēku.
Revzins mani gaidīja. Uz galda bija saliktas tabakas lapas. Jāpiebilst, ka Revzins smēķēja ļoti reti — divas, varbūt trīs reizes dienā. Bet viņam patika noņemties ar tabaku un pīpi.
— Vai Zavitajevs sagatavo robotus? — Revzins apvaicājās. Atbildi noklausījies, saviebās. Paņēma nazi, ilgi aplūkoja asmeni, tad sacīja: — Pagalam bus . . .
Arī es domāju, ka roboti aizies bojā. Taču mani interesēja speciālista domas.
— Kāpēc būs pagalam, Pavel Daņilič? — es vaicāju.
Revzins paraustīja plecus:
— Automātika!
Tas bija teikts visai neatzinīgi.
— Un kas tad ir?
— Robotus vada ar ultraskaņas staru. Kad roboti nokāpj dziļi vulkāna krāterī. . . vai saprotat, kas tad notiek? Stars atduras klintī, un vadīt vairs nav iespējams.
— Bet robotiem ir ari patstāvīga, kibernētiska vadības sistēma.
Revzins atmeta ar roku:
— Visa tā kibernētiskā mūzika strādā galu galā pēc programmas, ko sastādījis cilvēks. Bet cilvēks gandrīz nekā nezina par lielajiem dziļumiem. Tāpēc arī mašīna vāji orientējas. Jā, teiksim, — viņš iesmējās, — ja parādās jūras pūķis .. .
— Jūs tam ticat?
— Es esmu ūdenslīdējs!
Spriežot pēc intonācijas, viņš ticēja.
Mēs brīdi klusējām.
— Labi, — Revzins teica. — Lasīsim.
Es atšķīru manuskriptu.
^ # Jfc
Sīs nodaļas bija rakstītas turpat vai pirms diviem gadiem. Tolaik risinājās diskusija par nogrimušās salas atrašanās vietu. Vairums zinātnieku bija tajos ieskatos, ka Atlantīda atradusies aiz Gibraltāra šauruma, Atlantijas okeānā. Pēc citas hipotēzes Atlantīda bijusi Vidusjūras austrumu daļā. So versiju pagājušā gadsimta vidū pirmais izvirzīja krievu zinātnieks Norovs, atzīmējot, ka grieķu un romiešu autoru darbos jēdziens «Atlanta» un «Atlantija» saistās tieši ar Vidusjūras austrumdaļu.
Pētījot materiālus, kurus vienādi vai otrādi varētu attiecināt uz Atlantīdu, es pievērsu uzmanību kādai detaļai, kura liecināja Norovam un viņa atbalstītājiem par labu. Ja paļaujamies uz Platona stāstīto teiksmu, atlanti gatavojušies iekarot Grieķiju un Ēģipti. Salai, kas atrodas Vidusjūras austrumos, abas šīs zemes ir kaimiņos, tāpēc šāds karš būtu bijis pilnīgi iespējams. Ja turpretī Atlantīda būtu atradusies aiz Gibraltāra, grūti iedomāties, ka atlanti uzsāktu karu ar Grieķiju, iepriekš neiekarojuši Spāniju, Itāliju un Āfrikas ziemeļaustrumu piekrasti. Bet šajā gadījumā Atlantīdas bojā eja vēl nenozīmētu atlantu valsts iznīkšanu. Ja, piemēram, Maķedonija būtu gājusi bojā tajā laikā, kad Alek
sandrs sasniedza Indijas robežas, vai tāpēc viņa impērijai būtu pienācis gals? Protams, ne. Tāpat arī nevarēja bez pēdām izzust atlantu valsts, ja tās karavīri no Gibraltāra būtu nogājuši līdz Grieķijai. Tāpēc loģiskāk ir pieņemt, ka Atlantīda bijusi samērā neliela sala netālu no Grieķijas un Ēģiptes. Iespējams, ka mūsu laiku Krēta ir kādreiz nogrimušās Atlantīdas daļa/
Sāds pieņēmums bija likts romāna pamatā. Rakstīt vedās viegli, un es sen būtu pabeigusi grāmatu, ja nebūtu satikusi Zavitajevu. Es atnācu pie viņa konsultēties par kādu tīri tehnisku jautājumu. Un aizgāju ar skaidru apziņu, ka grāmata nav vajadzīga.
Zavitajevs neticēja Atlantīdas pastāvēšanai, un es nekā nevarēju viņam pierādīt. Zavitajevs diskutēja neiedomājami meistariski. Viņš pretstatīja abas hipotēzes un iznīcināja tās vienu ar otras pierādījumiem. Vesela kaskāde paradoksālu argumentu, vesels birums ārēji ļoti pārliecinošu pierādījumu — un no maniem priekšstatiem nekas nepalika pāri. «Padomājiet,» Zavitajevs teica, «atlantiskās hipotēzes piekritēji atsaucas uz to, ka Platona aprakstītā Atlantīdas galvaspilsēta līdzīga acteku kādreizējai pilsētai Tenočtitlānai. No šejienes secina, ka acteki kopējuši atlantus. Jūs turpretī atsaucaties uz to, ka Atlantīda kā divas ūdens lāses līdzīga Knosai, Krētas valdnieka Minoja galvaspilsētai, ko arheologi atrakuši. Kuram tad ir taisnība? Ir jums, ir jūsu pretiniekiem. Tas ir pats galvenais. Platona aprakstītā Atlantīda līdzinās kurai katrai tā laikmeta pilsētai. Tas ir gaišs pierādījums, ka Atlantīdai ir mītiska izcelšanās. Ikvienai reālai pilsētai ir savas īpatnējas, neatkārtojamas iezīmes. Bet Atlantīdai tādu nav .. . Meklēt šo mītisko pilsētu ir pilnīgi veltīgi. Bet to var radīt.»
Atceros, pirmajā brīdī mani ļoti izbrīnīja vārds «radīt». Man pat likās, ka Zavitajevs ir pārteicies. Tomēr viņš visā nopietnībā bija domājis par Atlantīdas radīšanu!
Tagad Zavitajeva doma man šķiet pilnīgi likumsakarīga. Toreiz es biju pārsteigta. Es pat centos ko iebilst. Bet Zavitajevs smaidīja. Es nezināju, ka viņa projekts jau ir pieņemts . . .
Zavitajevam ir jauneklīga seja un veca cilvēka piere.
Apbrīnojams kontrasts. Pieri vago dziļas, horizontālas rievas — droša pazīme, ka cilvēks dzīvo sasprindzinātu garīgu dzīvi. Vēlāk Zavitajevs man atzinās: «Es vairs neprotu tā vienkārši atpūsties. Nevaru atkratīties no domām. Vienīgais, ko esmu iemācījies, — pārslēgt domas. Domāju par kaut ko, un tad — vienā rāvienā it kā svira pagriežas … Nočirkst, nočīkst — un domas tek jaunā gultnē.» Es pārvaicāju: «Nočirkst un nočīkst?» Zavitajevs pamāja: «Un kā vēl! Doma, ja tā ir vērtīga, necieš, ka to pārslēdz. Tai patīk, lai to domātu. Bet pārslēgties ir nepieciešami. Tas ir tikpat kā atpūta.» Pēc mana ieskata — nemaz nav kā atpūta. Tieši tāpēc Zavi- tajevam ir jauneklīga seja, bet veca cilvēka piere. Un grumbas ievelkas dziļākas, kad Zavitajevs smaida.
«Negaidīju vis, ka fantasts varētu būt tāds skeptiķis,» Zavitajevs smējās. «Zināt, tas tāpēc, ka jūs esat sieviete. Savos sirds dziļumos sievietes ir konservatīvas. Pat tad, kad viņas fantazē… Nē, nopietni, kāpēc jūs neticat?»
Kāpēc es neticēju? Grūti pasakāms. Pat mūsu neparastajā laikmetā Zavitajeva ideja bija pārāk neparasta un pārāk pārdroša. Zavitajevs ierosināja radīt mākslīgas salas, šim nolūkam izraisot vadāmus vulkānu izvirdumus.
Zemūdens Vulkānu dabiski izvirdumi reizēm tiešām rada nelielas saliņas. To es zināju. Zavitajevs gāja daudz tālāk. Viņš izteica domas par principiālām iespējām jebkurā okeāna vietā radīt magmas izplūdumus. Viņš nāca klajā ar aprēķinu metodi, kura, pēc viņa domām, ļaus iepriekš noteikt izvirduma apmērus un rezultātus. Zavitajevs runāja par jaunām ostām okeānā, par mākslīgu zemes šaurumu radīšanu (piemēram, Beringa šaurumā, starp Āziju un Ameriku). Vēl vairāk — viņš plānoja mainīt klimatu, radot aizsargbarjeras, kas aizturētu aukstās straumes. Beidzot, viņš paredzēja, ka nākotnē varēs radīt jaunas teritorijas iepriekš izraudzītos labvēlīgos klimatiskos apstākļos. «Jūs taču esat pieraduši pie mākslīgām jūrām un ezeriem,» viņš man tovakar teica. «Cik fantastisks kādreiz likās projekts pagriezt Sibīrijas upes un radīt jūru Sibīrijā! Tagad tā jau ir realitāte… Nākošais solis — mākslīgu salu
radīšana. Cilvēks pārveidos okeāna izskatu tāpat, kā ir pārveidojis kontinenta seju …»
«Vai atceraties, kā Brjusovs apraksta Atlantīdas bojā eju?» Zavitajevs tovakar man vaicāja. «Viņam ir vārsmas … tās beidzas tā:
Drosmīgie jauniešu prāti Tālāk nz priekšu tiecās Aizliegto mērķi sev gūt.. . Stihijas lauzās no krātiem, Vētras un zibeņi triecās, Liekot pasaules kārtībai grūt. Liesmas, dūmi un putu slienas Saslējās viesulī kārā, Dunoņā trīcēja gaiss; Sagāzās torņi un sienas, Odeņu pilsētai pāri Okeāns pārvēlās baiss![1]
Es atcerējos šos dzejoļus. Atlanti «tālāk uz priekšu tiecās aizliegto mērķi sev gūt», un notika katastrofa.
«Nūja, nūja,» Zavitajevs piebalsoja. «Pārāk daudz zināja — tāpēc gāja bojā. To uzsvēris ari Aleksejs Tolstojs «Aelitā». Tas, lūk, ja vēlaties zināt, ir īstais filozofiskais cēlonis šajā mītā par Atlantīdu. Bet mani tāda filozofija neapmierina. Es atbalstu citādu principu: daudz zināja — un tāpēc radīja jaunu kontinentu, radīja Atlantīdu.»
Tovakar mēs šķīrāmies, ne pie kāda gala slēdziena nenonākuši. Tomēr romānu atsākt es vairs nespēju. Mītiskās Atlantīdas meklēšanas problēmas nobāla Zavita- jeva drosmīgo ideju priekšā. Starp citu, Zavitajevs jau toreiz ieminējās, ka pirmo mākslīgo salu nosaukšot par Atlantīdu …
Atteikties no romāna, kas gandrīz jau bija uzrakstīts, nenācās viegli.
Es mēģināju sižetu pagriezt citā plāksnē — nekas neiznāca. Mēģināju iesaistīt romānā jaunus varoņus, pirmām kārtām pašu Zavitajevu, un atkal neveicās. Tad es rokrakstu noliku pie malas gandrīz uz
diviem gadiem. Vēlāk mani uzmeklēja Zavitajevs. Šoreiz mēs runājām ļoti maz. Zavitajevam nevajadzēja mani pārliecināt. Tajā pašā dienā mēs izlidojām uz Vla- divostoku. Un vēl pēc vienas diennakts atradāmies
uz «Dingo». Rokrakstu es tomēr biju paņēmusi līdzi . ..
* * *
— Tā-a, — Revzins noteica, noklausījies nodaļu līdz beigām. — Tā.
Viņš rūpīgi iepildīja portsigārā sagriezto tabaku.
— Kā jums tur ir teikts par Zavitajevu? . .. Izlasiet, lūdzu, vēlreiz.
Es izlasīju.
«Iedomājieties d'Artanjanu, taču nevis to jauno, no «Trim musketieriem», bet četrdesmit gadu vecu, no lugas «Pēc divdesmit gadiem», tikpat godkārīgu, bet jau iemācījušos saskaņot vēlamo ar iespējamo. Noņemiet bārdiņu, bet atstājiet aso, vērīgo acu skatienu, atstājiet kalseno, enerģisko, asi iezīmēto seju un liekto ērgļa degunu. Apmainiet musketiera kamzoli pret ādas jaku un zobenu pret logaritmu lineālu . . .»
Revzins sāka smieties.
— Zināt, lineāls pavisam neder. Kaut gan tas arī nav galvenais. Tas viss ir tikai ārējs apraksts.
Es mēģināju iebilst.
Revzins pieklājīgi smaidīja, laiku pa laikam iekāsējās, šūpoja galvu. Tad sacīja:
— Zavitajevs tiešām necieš kavēkļus. Tādā pašā garā kā d'Artanjans. Taču aiz jūsu Zavitajeva stāv nevis musketieru rota, bet divdesmitā gadsimta zinātne un tehnika. Vai saprotat, kas tas ir par kolosālu spēku? D'Artanjans vēlējās iegūt varu, slavu, bagātību. Bet ko vēlas Zavitajevs? Izpildīt ekspedīcijas plānu? Par maz! Nodrošināt laimi nākamajām paaudzēm? Liekas, par daudz! īstais Zavitajevs ir kaut kur vidū. Tas ir komplicēts sakausējums no daudzām, pat pretrunīgām komponentēm. Un pāri visam — pārliecība, velnišķīga pārliecība! Vai esat ievērojusi — Zavitajevs nekad nešaubās. Te ir ko padomāt… Starp citu, kādos skafandros ģērbušies jūsu varoņi, kas meklē Atlantīdu?
— Superizturigos.
— Super.. . kādos?
— Superizturigos skafandros, — es atkārtoju.
Revzins pasmējās:
— Te jau ir tas āķis! Jums šķiet, ka vajag tikai pievienot vārdu «super» — un viss ir skaidrs … Cik daudz tādu «superu» ir mūsdienu fantastikā! Superātrie, super- jaudas, superizturlgie . . .
— Piedodiet, vai es neiztraucēju?
Es nebiju pamanījusi, ka ienācis Zavitajevs. Viņš stāvēja durvis, rokas sabāzis dzi|i bikšu kabatās, un zobgalīgi vēroja mūs.
— Roboti tuvojas vulkāna krāterim, — Zavitajevs paklusu teica. — Ja tas netraucēs mūžveco problēmu apspriešanu …
— Netraucēs, — Revzins atbildēja.
Mēs iegājām blakus nodalījumā; šeit atradās aparāti, kas vadīja robotus ūdenslīdējus. Uz šaura, it kā saplacināta ekrāna mirdzēja gaišs stars, kas vienmērīgi šūpojās. Bija ieslēgts viena robota televīzijas raidītājs. Ieniršanas ātrums bija liels, un es nevarēju saskatīt stara gaismā iekļuvušās dziļūdens zivis. Tās pavīdēja uz ekrāna kā sudrabotas svītras un acumirklī izzuda.
— Līdz krāterim trīssimt metru, — teica operators, kas sēdēja pie vadības pults.
Tas bija jauns zēns, astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecs. Viņš runāja pārspīlēti nopietni, bet ik pa brīdim neapzināti aplaizīja lūpas. Viņš bija uztraucies. Kaut gan jāsaka, mēs visi bijām uztraukušies. Zavitajeva rūpīgi izstrādātais plāns draudēja sabrukt.
Seit būtu vietā pateikt dažus vārdus par radušos situāciju.
Zemes garoza ir ievērojami plānāka zem okeāna ūdeņiem. Tāpēc pilnīgi saprotams, ka pirmajam mākslīgi radītajam izvirdumam izvēlējās okeāna dibenu. Bet Zavitajevs gāja vēl soli tālāk: viņš nolēma darbus sākt izdzisuša zemūdens vulkāna krāterī. Ceļš līdz magmai kļuva vēl īsāks.
Klusajā okeānā ir daudz vecu zemūdens vulkānu. Pēc ilgiem pētījumiem Zavitajevs izvēlējās vienu, ko viņš nosauca par Plutonu. Okeāna dziļums tajā vietā sasniedza piecus kilometrus. Plutons bija divus kilometrus augsts. Krātera kanāls, ko piepildīja ūdens, sniedzās astoņu kilometru dziļumā, tas ir, atradās sešus kilometrus zemāk par okeāna dibenu. Pusotra gada laikā automātiskās urbšanas ierīces, ko samontēja roboti ūdenslīdēji, ieurbās vēl septiņus kilometrus dziļāk. Pārējais bija veicams ar virzītu sprādzienu. Sagatavošanās darbi sprādzienam jau tuvojās noslēgumam, kad atgadījās nelaime ar pirmo robotu pāri. Nolaida vēl divus robotus — arī tie gāja bojā. Pēc tam vēl divi… Pašlaik ceļā uz Plutona krāteri bija divi pēdējie roboti. Zemūdenē un arī bāzē vairāk robotu nebija.
Stars uz televizora ekrāna atdūrās pret plakano, tumšo Plutona virsotni. Tikai tagad es ekrāna stūrī pamanīju otrā robota izplūdušās kontūras. Tas jau laidās lejā vulkāna krāterī. Robota ārējais izskats atgādināja astoņkāji: sfērisks ķermenis, četras acis — lēcas, pieci lokani metāla taustekļi.
Taustekļi ūdens plūsmā vibrēja …
— Es palielināju nolaišanās ātrumu, — operators teica.
Zavitajevs klusēdams paplikšķināja viņam pa plecu.
— Roboti ir krāterī, bet vadības sistēma darbojas. Kāpēc tā? — Revzins vaicāja.
— Sakari notiek pa vadiem, — Zavitajevs īsi atbildēja. — Šoreiz mēs redzēsim, kas ar viņiem notiek.
Roboti milzīgā ātrumā laidās lejup krātera dziļumā. Nekā nevarēja saskatīt — prožektoru staros krātera sienas saplūda vienā vienīgā miglainā svītrā.
Es vēroju Zavitajevu. Pēc sarunas ar Revzinu jutu, ka ir pilnīgi nepieciešami saprast, pa īstam saprast Zavitajevu. Man bija kauns par ārēji efektīvo, bet paviršo «musketierisko» raksturojumu. Kas tad ir šis cilvēks, kas gatavojas radīt Atlantīdu? Es vaicāju sev un neradu atbildi. Manī brieda kāda ļoti miglaina doma, bet, kāda īsti, to es vēl nevarēju aptvert. Tā mēdz būt pa sapņiem: cilvēks izstiepj pēc kaut kā roku, nupat, nupat satvers — un nesasniedz . ..
Zavitajevs, pieri saraucis, skatījās uz televizora ekrānu. Pāri viņa kalsenajai sejai skraidīja ekrāna atstarotie gaismas atspulgi. Gaismas mirgošanā bija jaušams kaut kas trauksmains, draudošs. Tomēr Zavitajevs palika mierīgs. Un tas nebija tāds miers, kad prasmīgi slēpj satraukumu. Nē, Zavitajevs no tiesas neuztraucās. Ar tādu izteiksmi sejā cilvēks vēro mikroskopa okulāru: kaut kur mikropasaulē risinās notikumi, savā ziņā grandiozi, bet cilvēks mierīgi groza mikroskopa skrūvi, tāpēc ka viņš stāv pāri šiem notikumiem un vada tos …
— Septītajam kaut kas atgadījies! — operators iesaucās.
Uz vadības pults trauksmaini sāka mirkšķināt sig- nālspuldzes. Es pieliecos tuvāk ekrānam. Varēja redzēt, ka robots (viņa attēls strauji palielinājās) līgojas un drudžaini vēcina metāla taustekļus.
— Jāpalielina astotajam nolaišanās ātrums, — Revzins klusu teica. — Tad izdosies izskriet cauri.
— Nē. — Zavitajevs uzmanīgi vēroja ekrānu. — Mums jāzina, kas noticis. Tas ir svarīgāk.
Revzins salūkoja pīpi un dzedri vaicāja:
— Smēķēt atļauts?
— Lūdzu, Pavel Daņilovič, — Zavitajevs pasmaidīja. — Smēķējiet!
Uz ekrāna risinājās kaut kas dīvains. Robots, izmisīgi vēcinādams taustekļus, cīnījās ar kaut ko neredzamu. Tas atgādināja fantastisku deju… Spožajā prožektoru gaismā varēja saskatīt vissīkākās robota detaļas: biezās šuves un ciparu «7» uz mirdzošā sfēriskā korpusa, lēcu ietvarus, taustekļu locīklas… Skaidri bija redzamas arī krātera sienas, vietumis biezi apaugušas ūdenszālēm. Bet to, kurš robotam uzbruka, mēs neredzējām. Jādomā, šī neredzamā būtne kustējās milzīgi ātri, tāpēc ka robots šaudījās uz vienu un uz otru pusi, mētāja taustekļus gan augšup, gan lejup…
Mašīna visiem spēkiem cīnījās par savu dzīvību. Tas izskatījās reizē traģiski un nožēlojami.. .
— Ieslēdziet ultravioletos gaismekļus! — Zavitajevs izrīkoja.
Operators noliedzoši pakratīja galvu.
— Sakari ar septīto . . .
— Tad otram! — Zavitajevs aši teica.
— Klausos! — operators atbildēja.
Un gandrīz tajā pašā mirklī es ieraudzīju uz ekrāna pazibam trīs dīvainus, spīdošus siluetus. Es tos nepaguvu īsti apskatīt. Viens no tiem aizsedza ekrānu, attēls spēji sašķobījās — un ekrāns nodzisa.
— Beigas, — pīpi pakšķinādams, paklusām noteica Revzins. — Sie nezvēri uzbruka astotajam. — Viņš kādu brīdi klusēja un tad, neuzlūkodams Zavitajevu, sacīja: — Ar ultravioleto gaismu bija labi izdomāts.
— Jā, pašā reizē, — Zavitajevs pamāja un paskaidroja man: — Lielajos dziļumos zivis bieži mēdz būt bezkrāsainas, caurspīdīgas, tāpēc tās ir neredzamas. Bet ultravioletās gaismas iedarbībā tās fluorescē. Diemžēl mēs gandrīz nekā nepaguvām saskatīt. . . Nogaidīsim minūtes četrdesmit. Ja robotiem būs izdevies izrauties, viņi uzpeldēs . . . Sagatavojiet skafandrus, Pavel Daņilovič!
— Jūs . . . riskēsiet?
— Jā. Ar robotiem mums vairs nekas neiznāks. Vajadzīgs cilvēks.
Zavitajeva balss skanēja it kā no tālienes.
Viss notikušais man šķita nereāls. Viss bija norisinājies pārāk strauji. Robotu reibinoši ātrā nolaišanās aprimušā zemūdens vulkāna krāterī, mašīnu cīņa ar neredzamo ienaidnieku, dīvaino, spīdīgo būtņu zibenīgie lēcieni un televizora nodzisušais ekrāns . .. Bet tepat nodalījumā dega gaisma, Zavitajevs un Revzins mierīgi sarunājās, aiz tērauda starpsienas lietišķi dūca dzinējs.
— Es nolaidīšos viens pats, —• Zavitajevs teica. — Tas būs izlūkošanas gājiens. Ja man izdosies nokļūt līdz krātera dibenam, es signalizēšu. Tad lai nāk lejā visi… visi, kas var un kas vēlas. Es viens netikšu galā.
— Labs ir. — Revzins izkratīja pīpi un iebaza to kabatā. — Jāsalūko skafandri. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Pēc divdesmit minūtēm skafandri būs sakārtoti.
Es devos līdzi Revzinam, negribējās traucēt Zavita- jevu. Druknais, smagnējais Revzins viegli izspraucās pa šaurajām lūkām, un es ar pūlēm tiku viņam līdzi. Mums bija jāiziet cauri visai zemūdenei: skafandri glabājās pakaļgala nodalījumā, blakus slūžu kamerai.
Revzina pārziņā nodotie skafandri karājās garā skapī gar bortu. Tie bija melni kombinezoni ar cilindriskām, augšgalā noapaļotām bruņu cepurēm. Elpošanas aparāti pludlīniju apvalkos atradās atsevišķi — uz statņiem.
Revzins sasprindzis rosījās ap skafandriem. Es negribēju viņu traucēt un klusu sēdēju nomaļus. Tā pagāja minūtes desmit, piecpadsmit. Tad Revzins pavērsa skatienu uz manu pusi un vaicāja:
— Un jūsu romānā tātad ir superskafandri?
— Superskafandri gan! — es jautri atbildēju.
Gribējās veco iesaistīt sarunā. Es pastāstīju, ka, manuprāt, fantastikā ne vienmēr jāievēro zinātniskā ticamība. Zila Verna varonis taču devās ceļojumā ar… komētu.
— Varbūt tā arī ir, — Revzins domīgi piebalsoja. — Man nezin kādēļ šķita, ka fantastika pirmām kārtām ir zinātniskās paredzēšanas literatūra.
— Un kā tad paliek ar «Aelitu»? — es vaicāju. — Lielisks darbs, — bet kur gan tajā ir nākotnes paredzēšana? Vai arī Velss … Nē, rakstnieku pirmām kārtām interesē cilvēki. Nākotnes cilvēki, nevis nākotnes mašīnas.
Revzins izņēma portsigāru, pagrozīja to rokās un atkal noglabāja kabatā.
— Tomēr jūs maldāties, — viņš teica. — Pēc jūsu izpratnes iznāk, ka cilvēks — tā ir daiļliteratūra, bet mašīnas — zinātne, tehnika. Diezgan samākslots dalījums. Ļevs Tolstojs, Kuprins un daudzi citi rakstīja, par dzīvniekiem; vai tā būtu literatūra? Bet mūsdienu mašīnas daudz saprātīgākas par dzīvniekiem, es pat gribētu teikt — cilvēciskākas, dzīvākas … Un pats galvenais — tās ir radījis cilvēks. Tās ir cilvēka otrais «es». Jūs, lūk, romānā ierakstījāt «superizturīgi skafandri», un jums šķiet, ka ar to viss ir pateikts. Bet man tie ir tikpat skaisti kā Mikelandželo skulptūras, kā Repina gleznas, kā Bēthovena mūzika . . . Vēl tagad atceros to
dienu, kad pirmo reizi paņēmu rokās skafandru. Tā bija veca reida maska, japāņu ražojums. Ar tādu varēja nolaisties septiņu līdz desmit metru dziļumā, vārstuļi bieži bojājās … Bet — ticat vai neticat — es trīcēju par to. Piecas reizes dienā izjaucu tās vienkāršo mehānismu un spodrināju, spodrināju, spodrināju… Tas bija krāms, ne maska, grabaža, bet es vēl šobaltdien esmu pateicīgs, ka tā pavēra man ceļu uz jūras dziļumiem. Vēlāk manās rokās nāca desmitiem dažādu aparātu, un katram bija sava daba, dažkārt spītīga, dažkārt lēnīga, bieži vien viltīga. Un visam cauri varēja jaust šo aparātu konstruktoru domas, šo skafandru radītāju meklējumus, veiksmes un kļūmes. Gadās — izjauc aparātu, aplūko kādu detaļu un redzi: šeit konstruktoram nav izdevies uzvarēt. Cīnījies gan šā, gan tā, mocījies — un nav varējis, atkāpies. Tas ir jūtams tāpat kā nepareiza nots talantīgi uzrakstītā mūzikā . . . Esmu laidies dziļumā ar akvalangu, ar šļūteņu skafandriem, Kunkes un Nei- felda cietajos aparātos, pats esmu projektējis skafandrus — un pat domāju, ka man viss ir zināms, viss ir skaidrs. Un tad uzradās Zavitajevs. Viņš atnāca pie manis konstruktoru birojā un mierīgā garā pateica: «Vajadzīgs skafandrs, kurā var nolaisties divdesmit kilometru dziļumā.» Es dzēlīgi paskaidroju viņam, ka okeāna maksimālais dziļums diemžēl nepārsniedz vienpadsmit kilometrus. Viņš paraustīja plecus: «Muļķības! Mēs nolaidīsimies zemūdens vulkānu krāteros.» Es vēl nezināju, kāpēc jānolaižas šajos krāteros, bet jau ticēju Zavitajevam — uzreiz, ar pirmajiem vārdiem. Piķis un zēvele, neviens taču pirms viņa nebija padomājis, ka vislielākais dziļums ir nevis okeāna ieplakās, bet tieši aprimušo zemūdens vulkānu krāteros!… Sie skafandri — es pie tiem nostrādāju trīs gadus — man ar kaut ko atgādina pašu Zavitajevu … Varbūt ar pārdrošību. Jā, tā gan, ar pārdrošību un vienkāršību. Nu, pataustiet šo kombinezonu . . .
Kombinezona raupjais apvalks bija ne tikai plāns, bet arī apbrīnojami lokans un pakļāvīgs. To gandrīz bez pūlēm varēja saņurcīt kā visparastāko audumu.
Skafandri nav mana specialitāte, bet es biju pārsteigta. Dziļūdens skafandri vienmēr ir cieti, ar bruņotu
apvalku. Protams, ir arī mīksti skafandri: tajos ūdens spiedienu izlīdzina gaisa spiediens. Simt metru dzijumā ir desmit atmosfēru liels spiediens. Pat visizturīgākais cilvēks tādos apstākļos var uzturēties dažas minūtes .. . Bet šis skafandrs, kas paredzēts divdesmit kilometru dziļumam (divi tūkstoši atmosfērām!) ir mīkstāks par hidrotērpu, kurā nirst akvalangisti…
— Nē, skafandrs nav mīksts, — Revzins teica. Viņam glaimoja radītais efekts. — Pareizāk sakot, mīksts un tomēr nav mīksts. Jo dziļāk nolaižas, jo tas kļūst cietāks. Turklāt tas ir vienkāršāk, nekā jūs domājat. Apvalkam ir divas kārtas. Arējā kārta — plastmasa. Stiprumam un izolācijai. Bet iekšējā kārta ir no metāla, īstenībā tā ir folija, tikai stipra. Iegremdējoties ūdenī, to uzlādē ar elektrību. Ar pozitīvo elektrību no elektro- statiskā ģeneratora. Vienādu nosaukumu lādiņi atgrū- žas. Apvalkā katra vietiņa tiecas atgrūst tai pretimstā- vošo. Tādējādi ir aizstāts iekšējais gaisa spiediens. Bet cilvēkam statiskie lādiņi ir nekaitīgi . . .
Revzins aizrautīgi skaidroja skafandra uzbūvi. Tā tiešām bija ārkārtīgi vienkārša. Tikai vienā ziņā man radās šaubas — par dzinēju. Tas sastāvēja no elektromagnētu sistēmas, kuri ierosināja svārstību kustības elastīgā metāla plāksnītē, kas gandrīz atgādināja zivs muguras vai astes peldspuru.
— Seit tās pašas priekšrocības, — Revzins teica. — Ārkārtīga vienkāršība. Drošība un vienkāršība. Jūs smaidāt? Nudien, veltīgi. Daba ir asprātīgs konstruktors, ne velti tā zivīm piešķīrusi tieši tādas peldspuras. Ar šo daiktu skafandrā var attīstīt ātrumu līdz desmit mezgliem. Tā nesalūzīs …
Revzinu pārtrauca telefona zvans. Runāja Zavitajevs — mūs gaidīja slūžu kamerā.
* * *
Revzins ātri pabeidza elpošanas aparātu pārbaudi, un mēs iegājām blakus nodalījumā. Bez Zavitajeva šeit bija arī «Dingo» kapteinis Samarins — stalts, iznesīgs jūrnieks, nesen pārnācis šurp no kara flotes, Jermakovs —
Revzina palīgs, jauns cilvēks ar brillēm, ļoti nopietns un nerunīgs, un Gorodeckis — viens no Zavitajeva līdzstrādniekiem, tikpat pašpārliecināts un, acīm redzot, tikpat talantīgs kā Zavitajevs pats.
Revzins ziņoja, ka skafandri sagatavoti.
— Labi. — Zavitajevs paskatījās pulkstenī. — Jāsāk nolaisties. Sakiet, kapteini, — kāds stāvoklis «Irkut- skai»? Vai vētrā kuģim nedraud nopietnas nepatikšanas?
Samarins atbildēja, ka ciklons aizejot sānis, vētra gan esot spēcīga, taču ne bīstama.
Redzams, Zavitajevs pa šo laiku bija izdomājis visu līdz pēdējam sīkumam. Viņš deva rīkojumus, kas mani pārsteidza ar savu ārkārtīgo precizitāti un lakonismu.
— Televīzijas raidītāju es līdzi neņemšu, — viņš turpināja, no jauna pievērsdamies kapteinim, — bet mēs sazināsimies hidrotelefoniski.
— Es nolaidu dzelmē televīzijas kameru, — Samarins teica. — Mēs varēsim jūs novērot… līdz krāterim.
— Labi, — Zavitajevs pamāja. — Nu, tad būtu viss… Dodiet šurp to jūsu skafandru, Pavel Daņilovič!
Revzins un Jermakovs atnesa skafandru. Es skatījos, kā Zavitajevs uzģērbj melno kombinezonu. Bez šaubām, Zavitajevs riskēja daudz — robotu bojā eja nebija nejaušība. Taču ne Zavitajevs pats, ne tie, kas viņam palīdzēja uzvilkt skafandru, ne ar vārdu neieminējās par briesmām. Es nodomāju, ka, divus gadus strādādami okeānā, viņi droši vien pieredzējuši daudz grūtību un viņiem izveidojies savs kritērijs par to, kas ir bīstami un kas nav bīstami. Nekāds labais izskaidrojums tas nebija, bet tomēr izskaidrojums. Neskaidrā doma, kas manī bija pamodusies, redzot, kā Zavitajevs vēro robotu nolaišanos, uzpeldēja no jauna. Es nodomāju, ka Revzinam taisnība: galvenais Zavitajevā ir pilnīga pārliecība, ka notikumus var virzīt pēc sava prāta, valdīt pār tiem. Bet no kurienes radusies tāda pārliecība, kas tai ir pamatā? Atbilde uz šiem jautājumiem neradās…
Jermakovs bez steigas (cik es zināju, viņš visu darīja metodiski) nostiprināja Zavitajevam uz krūtīm elpošanas aparātu. Revzins pasniedza mugursomu ar izvirzīto
metāla peldspuru. No Revzina paskaidrojumiem es jau zināju, ka šajā mugursomā atrodas aparāti, elektrosta- tiskais ģenerators un akumulatori. Ietilpīgais elpošanas aparāts un soma, kuras lejasdaļā rēgojās smieklīgā peldspura, piešķīra Zavitajevam diezgan komisku izskatu. Man par izbrīnu, klāt nāca vēl viena man nepazīstama skafandra detaļa. Tas bija neliels, oranžs balons, ko Jermakovs piekarināja pie elpošanas aparāta. Balonam bija pievienotas divas lokanas metāla šļūtenes ar… pistolēm. Jā, ar pistolēm, kuras turklāt izskatījās ļoti vecmodīgas, es teiktu, kā no operetes: garie pistoļu stobri galā bija paplašināti.
Revzins pasniedza Zavitajevam bruņu cepuri.
— Pagaidiet, — Zavitajevs teica un pagriezās pret mani. — Tad nu tā. Kad būšu nolaidies krātera dibenā, nāks otra grupa. Man nav iebildumu, ka reizē ar to grupu nākat arī jūs. — Viņš brīdi kaut ko apdomāja un atkārtoja: — Jā, kā ekspedīcijas vadītājs es neiebilstu. Protams, ja jums ir vēlēšanās …
Tas bija tik negaidīti, ka es nekā neattapu atbildēt.
— Es neesmu speciālists literatūras jautājumos, — Zavitajevs turpināja, — un jūsu diskusijās ar Paveļu Daņiloviču neiejaucos. Taču man liekas — kaut ko prātīgu uzrakstīt var tikai tad, ja esi redzējis pats savām acīm . . .
Revzins palīdzēja viņam uzlikt bruņu cepuri.
Zemūdenes centrālajā postenī bija tumšs un maz vietas. Gaismu vajadzēja nodzēst, citādi mēs uz televizora blāvā ekrāna nekā nevarētu saskatīt. Tumsā spīguļoja aparātu ciparnīcas. Samarins reizi pa reizei pusbalsī deva rīkojumus stūrmanim. Vienmērīgi tikšķēja hronometrs, izceldams iestājušos sasprindzināto klusumu. Viss, ko mēs redzējām uz televizora ekrāna, noritēja bez mazākās skaņas. Tas radīja īpatnēju, diezgan drūmu kontrastu.
Zavitajevs laidās lejup gandrīz vertikāli. Uz krūtīm piestiprinātā prožektora stars un tievie gaismas kūlīši,
ko izstaroja televīzijas raidītāja lukturi, ar pūlēm spiedās cauri biezajai, zilgani melnajai tumsai. Nolaišanās ātrums bija tik liels, ka trosēs iekarinātais televīzijas raidītājs ar savu manevru dzinēju tikko spēja turēties līdzi Zavitajevam. Kad raidītāja kamera tuvojās Zavitajevam, es redzēju, kādā negantā ātrumā metāla peld- spura šķēla ūdeni. . .
Salaužot saspringto klusumu, iedūcās skaļrunis, un atskanēja Zavitajeva skaidrā, rāmā balss:
— Dziļums divi kilometri. Skafandrs darbojas teicami. Kā dzirdat mani?
Gorodeckis (viņš stāvēja iesāņus, pie hidrotelefona) steigšus atbildēja:
— Dzirdam labi. Tikai redzam pavāji. Televīzijas kamera niķojas. Vai neesat sastapis kaut ko interesantu?
Zavitajevs tūlīt vēl neatbildēja. Pēc tam mēs izdzirdām smieklus:
— Nē, par laimi, pagaidām interesantu sastapšanos nav bijis — ne kalmaru, ne haizivju …
— Skaņa jau manāmi novēlojas, — Revzins ieminējās. — Sakiet Zavitajevam, ka briesmu gadījumā mēs signalizēsim ar televīzijas kameras lukturiem!
Atkal iestājās klusums, ko iztraucēja (pareizāk būtu sacīt — netraucēja) Samarina retās komandas un hronometra vienmuļie tikšķi. Tā pagāja divas trīs minūtes. Pēkšņi Revzins noliecās pie televizora ekrāna un aizsmacis teica:
— Kā tad, klāt kā sauktas … Haizivis! Ieslēdziet kameras sānu lukturus!
Uz ekrāna atplaiksnījās divi plati gaismas kūli, un es ieraudzīju haizivis, pavisam piecas. Viņas riņķoja ap televīzijas kameru, pamazām sašaurinot lokus.
— Brīdiniet Zavitajevu! — Revzins izrīkoja.
Televīzijas kameras lukturi sāka trauksmaini mirkšķināt. Pēc dažām sekundēm (man tās šķita ļoti garas) skaļrunī atskanēja Zavitajeva balss:
— Paldies. Redzu. Šimbrīžam viņas, šķiet, interesē kamera.
Es vaicāju Revzinam, vai nevar kaut ko darīt. Viņš noraidoši pakratīja galvu:
— Tas nav bīstami. Vajadzēja tikai brīdināt.
Viena no haizivīm ļoti tuvu pienāca klāt televīzijas raidītājam. Ekrānā ieslīdēja plata, plakana galva ar lielām, izvelbtām acīm, kas prožektoru staros spīdēja.
— Dziļūdens haizivis, — Jermakovs sacīja. — Tās atklāja Guo un Vilms, pirmoreiz ienirstot ar batiskafu.
— «Atklāja»! … — Revzins noburkšķēja. — Aizklāt vajadzēja, par to tad derētu pieminekli uzcelt.
Haizivs ilgi pētīja televīzijas raidītāja kameru. Pēc tam aizpeldēja sānis, un tūlīt arī viss bars šāvās lejā uz Zavitajevu. Tagad es varēju saskaitīt haizivis: pavisam bija deviņas — vairāk, nekā es domāju. Viņas drīz vien panāca Zavitajevu.
Man par brīnumu, Zavitajevs pat nemēģināja bēgt no haizivīm. Viņš palēnināja gaitu, tad pavisam pārtrauca nolaišanos un pavērsās pretī saviem uzbrucējiem. Plēsoņas viņu ielenca lokā no visām pusēm. Divās vietās gaismas kūļi šķēla šo loku; haizivis gan iznira, gan atkal izzuda melnumā.
Es redzēju: Zavitajevs tur rokās pistoles. Šoreiz haizivis sakļāva loku ļoti strauji. Piepeši (tas notika tik negaidīti, ka es atsprāgu no ekrāna) tumsu pāršķēla spoži zibšņi. Prožektoru gaisma tūdaļ kļuva bālāka. Pa ekrānu sāka šaudīties melnas ēnas. Vēl un vēlreiz noplaiksnījās uguns uzliesmojumi.
Kad acis no jauna aprada ar pustumsu, es redzēju, ka viss ir galā. Zavitajevs turpināja nolaišanos. Haizivis bija nozudušas.
— Pamatīga ierīce, — Samarins negaidot ieteicās. — Kas tas tāds bija?
— Vai iepatikās? — Revzins jautāja. — Tās ir pistoles, kas izmanto elektrohidraulisko efektu. Tās izšļāc šķidruma strūklu ar tūkstoš atmosfēru lielu spiedienu. Sit cauri tērauda plāksnei. Turklāt šķidrums ūdenī pats no sevis uzliesmo .. . To, lūk, Pjotrs Nikolajevičs izgudroja. — Viņš pamāja uz Jermakova pusi.
Jermakovs cītīgi slaucīja briļļu stiklus un klusēdams norādīja uz ekrānu.
Jā, uz ekrāna jau bija redzama Plutona robotā virsotne. Zavitajevs, gandrīz nesamazinot ātrumu, apmeta loku virs krātera melnā bezdibeņa un devās lejup.
— Cauri, — Revzins teica. — Var izcelt kameru.
Viņš pievērsās man.
— Iesim! Nolaišanās turpināsies ilgi, vairāk nekā stundu…
* * *
Revzins ar nolūku aizveda mani uz kopkajlti. Viņš nezināja, kas notiks ar Zavitajevu, un negribēja, ka es palieku pie hidrotelefona. Mēs sēdējām kopkajltē pie velvētās sienas un spriedām par fantastiku. Revzina rīcība pienācīgi jānovērtē — viņš centīgi pūlējās novirzīt mani no nepatīkamām domām. Pamazām mēs iesilām sarunā. Un tad es Revzinam teicu:
— Jums tomēr nav taisnība. Mašīnas nevar būt daiļliteratūras objekti. Tās noder tikai kā skatuves rekvizīts, kamēr galvenais ir aktieru spēle. Zinātniskajai fantastikai var pieiet divējādi; es jums to ilustrēšu ar piemēriem. Aizveriet acis . ..
Viņš paklausīgi aizmiedza acis. Tad pasmaidīja:
— Tātad?…
— Tātad iedomājieties kosmisko kuģi, kas atgriežas no tāla lidojuma. Kuģī ir vairāki cilvēki. Teiksim, četri. Viņi ilgi nav bijuši uz Zemes — kādus septiņus vai desmit gadus. Viņi visi ir ļoti atšķirīgi. Visi noilgojušies pēc Zemes un tāpēc pēdējos mēnešus kļuvuši nepacietīgi, neiecietīgi, sevī noslēgušies. Varbūt pat sastrīdējušies kāda nieka dēļ. Katrs tagad ir viens ar savām domām. Priekšā gaidāma Zeme, kad izbeigsies ilggadējais ieslodzījums kosmiskā kuģa šaurajās telpās. Un, lūk, radioaparatūra — pirmo reizi visā šajā laikā — uztvērusi Zemes signālus. Runā Zeme … Un pavēsta apmēram sekojošo: «Jūsu kuģis; ir vienīgais, kas atrodas neparastas komētas tuvumā; Komēta aiztrauc kosmosā, vēlāk to vairs neizdosies atrast. Bet tās sastāvā ir mīnusmatērija, matērija ar negatīvu masu. Zemes apstākļos mēs neesam varējuši nekā līdzīga iegūt, mēs tikai nojautām. Un nu komēta,traucas projām .. . Jūs — un tikai jūs vienīgie — varētu\to panākt. Protams, jūs esat ārkārtīgi noguruši, jūs kārojat atgriezties uz Zemes, jūs esat pelnījuši atpūtu; un neviens jums nepārmetīs, ja jūs nemainīsiet kursu. Komētas gūstīšanā pa
ies vēl trīs gadi. .. Izlemiet paši! Un, ja kaut viens cilvēks to vēlētos, atgriezieties uz Zemes!» Visi četri klusējot izklīst pa savām kajītēm …
— Tālāk, —* Revzins nepacietīgi iemeta starpā.
— Nesteidziniet! Četri cilvēki domā. Viņi bija pārliecināti, ka drīz atgriezīsies uz Zemes. Viņi skaitīja dienas. Bet tagad atgriešanās jāatliek uz trim gadiem. Un vai vispār jāatliek? Viņiem taču ir izvēles brīvība. Cilvēka spēkiem taču ir savas robežas. Un vai viņi tikpat nav paveikuši varoņdarbu?
— Nu, un kas tālāk?
— Nesteidzieties, Pavel Daņilič! Tas viss ir stāsta sižets. Tālāk nekā nav. Četri cilvēki domā. Kāds no viņiem izņēmis šķirstiņu ar dzimtenes zemes sauju. Kāds cits raugās dēla ģīmetnē … Bet laiks rit. Zeme gaida atbildi. Un četri cilvēki atkal sanāk pie vadības pults. Viņi aprēķina kursu — kuģis dosies pakaļ komētai. Nepatika, kas pēdējā brīdi bija radusies citam pret citu, izgaist. Viņi \pavadījuši kopā septiņus vai desmit gadus. Taču tikai tagad tā īsti līdz galam iepazīst cits citu. Iepazīst un — nav vīlušies. Tas ir viss.
Revzins ilgi klusēja. Es, domās rēķināju, kādā dziļumā patlaban varētu būt Zavitajevs.
— Labi, — Revzins pēdīgi noteica. — Un otrs stāsts?
— Tas ir pavisam vienkāršs. Viss tāpat, tikai bez psiholoģiskām niansēm. Galvenais — dzīšanās pakaļ komētai. Piedzīvojumi. Laba tiesa piedzīvojumu. Var arī visos sīkumos pastāstīt par mīnusmatēriju. Cilvēki izpilda uzdevumu un atgriežas uz Zemes.
Revzins saviebās.
— Un tas ir viss?
— Jā. Pirmajā stāstā fantastiskā situācija — zvaigžņu kuģis, kosmiski attālumi un laika posmi, komēta, mīnusmatērija vajadzīgi tikai tāpēc, lai parādītu cilvēkus ārkārtējos apstākļos. Turpretī otrajā — neparastā situācija kļūst par mērķi. Galvenais vairs nav cilvēks, bet fantastiski piedzīvojumi, komēta, mīnusmatērija . . . Nu, ko jūs teiksiet?
Revzins atbildēja:
— Pirms kādiem mēnešiem trim mēs te diskutējām . . . Jermakovs (viņš tāds klusētājs tikai jūsu klāt
būtnē) apgalvoja, ka cilvēks nevarot iespēt visu, esot robežas, ko nekad nevarēšot pāriet, lai ari cik tālu attīstītos zinātne. Ņemsim, piemēram, ceļojumus pagātnē: mēs varam izstudēt aizgājušos laikus līdz pēdējam sīkumam, bet nevaram paši pārcelties pagātnē. Tas ir principā neiespējami. Teorētiskajām zināšanām nav robežu, turpretī cilvēka praktiskās iespējas nav bezgalīgas, — apmēram tā izteicās Jermakovs. Viņš minēja arī citus piemērus. Kaut vai tas pats kosmoss. Mēs varam bez gala pilnveidot kosmiskos skafandrus, taču cilvēkam nekad nebūs iespējams doties kosmosā bez skafandra. Tā ir cilvēka iespēju robeža. Varam bez gala pētīt putnus, bez gala uzlabot lidaparātus, tomēr mums nekad neizdosies — kaut vai uz īsu brīdi — pārvērsties par putniem un izjust to, ko jūt putns, redzēt pasauli tādu, kādu to redz putns. Un tā ir vēl viena robeža. Sīs robežas ir ļoti tālas, bet tās tomēr pastāv… Zavitajevs un Gorodeckis nebija ar viņu vienis prātis. Strīdi bija karsti… Zavitajeva un Gorodecka pozīcija pirmajā mirklī šķiet optimistiskāka un pievilcīgāka. Izziņa tomēr ne vienmēr iet taisnā virzienā: lai spertu soli uz priekšu, reizēm jāatzīst, ka šis vai tas ir principiāli neiespējams. Nu, kaut vai mūžīgais dzinējs. Mūžīgā dzinēja izgudrotāji arī bija tajās domās, ka viņu viedoklis ir optimistiskāks… Tad nu sakiet — cilvēka iespēju robežas: vai tādas pastāv vai ne un kādas tās ir — vai tā ir literatūra?
— Un kā vēl! — es atbildēju.
Un Revzins klusi nosmējās:
— Redzat nu! Problēma, tā sakot, bez cilvēkiem, tomēr tā ir literatūra.
— Un kādas jūsu domas par tām robežām? — es vaicāju Revzinam. — Vai ir tādas robežas, vai tas ir tikpat kā apvārsnis — sāc iet uz to pusi, un tas attālinās?
Atbildi es nesagaidīju. Revzins smēķēja un klusēja. Tad viņš teica.
— Ejiet… jums vajag atpūsties. Droši vien vajadzēs nolaisties. Es jūs pasaukšu . ..
Es devos uz savu kajīti — šauru, nemājīgu būceni, ko tikai aiz cieņas pret jūrniecības terminoloģiju varēja saukt par kajīti. Līdzās kojai, visgarām sienai, stiepās gaisa un ūdens sistēmas cauruļvadi, mans spilvens balstījās pret cieši aizdrīvēto iluminatoru. Es gulēju tumsā, ieklausīdamās balsīs, kas skanēja aiz durvīm. Divas reizes kāds aizstaigāja garām manai kajītei; likās, tūliņ ienāks Revzins un pavēstīs kaut ko baismīgu, nenovēršamu.
Spriežot pēc laika, Zavitajevam vajadzēja jau būt garām tai vietai, kur gāja bojā roboti. Es veltīgi pūlējos atsaukt atmiņā, kādas izskatījās tās dīvaini mirdzošās būtnes, kas toreiz pazibēja uz televizora ekrāna. No piepūles sajutu sāpes deniņos. Kaut kur tepat blakus šalca pa cauruļvadiem pārsūknētais ūdens. Tumsā mirguļoja spokainas uguntiņas.
Man neizgāja no prāta saruna ar Revzinu. Atcerējos frāzi, ko Revzins teica par Zavitajevu: «Piķis un zēvele, neviens taču pirms viņa nebija padomājis, ka vislielākais dziļums ir nevis okeāna ieplakās, bet aprimušu zemūdens vulkānu krāteros.» Revzins uzzināja tikai vienu zinātnisku ideju un — tūdaļ noticēja cilvēkam. Noticēja, viņu vēl nepazīdams, un tagad strādā, kaut gan daudzējādā ziņā nepievienojas viņam, un arī kā cilvēks ir pilnīgs pretstats Zavitajevam.
Mēs esam pieraduši, cilvēkus aprakstot, runāt par viņu ārieni, raksturu, parašām, izturēšanos, uzskatiem. Zinātnieka aprakstam tā vien ir par maz. Vēl vairāk — āriene, raksturs, parašas, vārdu sakot, kādas personas tīri cilvēciskās īpašības atvirzās otrā plānā. Zinātnieks «dzīvē» var būt svārstīgs, mīkstsirdīgs, pat konservatīvs un tomēr ir spējīgs nākt klajā ar drosmīgām, ārkārtīgi revolucionārām zinātniskām idejām. Kāda gan nozīme zinātnieka attēlojumā, vai viņš pats ir skaists vai ne, vai skops, vai devīgs, vai mīl mūziku, vai nemīl? . . . «Saki man, kādas ir tavas zinātniskās idejas, un es pateikšu, kas tu esi.» Vai tā ir?
Manas pārdomas iztraucēja Jermakovs. Viņš stāvēja šaurajā gaitenltī un neatlaidīgi klaudzināja pie atvērtām durvīm. Es uzrāvos augšā, ieslēdzu gaismu. Likās, pagājis labs laiks: notikumi šķita attālinājušies, zaudējuši savu asumu.
— Vai viss kārtībā, Pjotr Nikolajevič? — es vaicāju.
Jermakovs cieši paraudzījās manī, sakārtoja brilles
un īsi atbildēja:
— Jā, viss.
Slūžu kamerā pieci cilvēki patlaban ietērpās skafandros. Sis skats mani uzreiz atgrieza īstenībā.
— Mēs laidīsimies lejā, — sacīja Revzins, skatīdamies kaut kur man garām.
— Jūs varēsiet noskatīties pa televizoru, — aši piebilda Gorodeckis.
Revzins īgni pavīpsnāja. Es sapratu, ka pirms manas ierašanās viņi bija strīdējušies.
— Ekspedīcijas vadītājs man atļāva doties kopā ar jums, — es teicu.
Tas bija teikts stingri un pārliecinoši, kaut gan es vēl arvien nesaprotu, kas man lika tā uzstāt — sākumā es Zavitajeva ierosinājumu nemaz neņēmu nopietni.
— Bīstami, saprotat… — Gorodeckis iesāka.
— Uzvelciet kombinezonu! — Revzins, pievērsdamies man, viņu pārtrauca. — Nekas nenotiks. Ja visi iet… — Viņš drošinādams uzsmaidīja. — Vai atceraties, kā jārīkojas ar skafandru? Es jums paskaidrošu vēlreiz.
* * *
Mīlestībai un atklājumu alkām ir kaut kas kopējs. Abas tās dažkārt paņem cilvēku savā varā pēkšņi un tūdaļ visu pārējo nobīda pie malas. Abas jūtas valdonīgi trauc pretī šķietami nepārvaramām grūtībām, spārno cilvēku, dod spēku un drosmi.
Patlaban diezin vai spēšu aprakstīt tās dīvainās jūtas, kas pārņēma mani, kad atvērās slūžu lūka un, at- grūdusies no «Dingo» borta, es paliku karājoties ūdenī. Pirmajā mirklī likās, ka šis brīdis neizdzēšami paliks atmiņā. Taču pēc neilga laiciņa jauni, daudzkārt spēcīgāki iespaidi izdzēsa savdabīgo sajūtu, kas radās pir-
mājās ieniršanas minūtēs. Atceros vienīgi, ka toreiz mani pārsteidza vieglums, ar kādu varēju kustināt rokas. Milzīgais spiediens (to es sapratu tikai vēlāk) gandrīz nepalielināja ūdens blīvumu, un peldēt varēja tikpat viegli kā virs līmeņa, kaut gan skafandra apvalks kļuva ciets: kombinezons locījās tikai elkoņu un ceļu locītavās. Pirmajā laikā radīja neērtības dūraiņi: ar pūlēm varēju savilkt un atlaist pirkstus, — tomēr ļoti ātri es pieradu un vairs nedomāju par to.
Es aizmirsu visu — pārdzīvoju tikai vārdos neizsakāmu lidojuma sajūtu. Kaut gan «lidojums» te nebūtu īstais vārds: atrodoties lidmašīnā, slēgtā kabīnē, mēs fiziski neizjūtam ātrumu. Seit turpretī ātrums bija pilnīgi skaidri sajūtams: dzinējs saudzīgi, bet strauji grūda uz priekšu, skafandrs vibrēja ūdens plūsmā. Reiba galva — no ātruma, no līksmās apziņas, ka varu vadīt skafandru, no skurbinošās domas, ka aiz jostas man
aizbāztas pistoles, bet priekšā — viss jauns, neizpētīts.
* * *
Mēs bijām seši: Revzins, Samarins, Gorodeckis, divi jūrnieki no «Dingo» un es. Skafandra vadīšana tiešām nesagādāja nekādu pūļu: vajadzēja tikai uzmanīt dzinēja darbību, pārējais viss bija automātisko ierīču ziņā. Skafandra svars, kaut arī krietni liels, ūdenī nemaz nebija jūtams.
Prožektoru stari apgaismoja dzelmi divdesmit metrus uz priekšu. Tie izurba šauru, dzeltenu tuneli, aiz kura robežām bija necaurredzams tumsas slānis. Sī aklā tumsa tikai retumis atdzīvojās, kad drāzāmies cauri planktona mākoņiem. Tad melnajā fonā uzplaik- snījās tūkstoši un tūkstoši mirguļojošu uguntiņu, kas atgādināja zvaigžņotās debesis. Šķita, mēs traucamies cauri kosmosam, lidojam tik ātri un tik ilgi, ka telpas un laika izpratne zaudējusi savu jēgu …
Okeāna dzīļu iemītniekus es nemanīju, un tikai vienu reizi dzeltenajā staru kūlī patrāpījās liela, spirālē sagriezta medūza. Uz mirkli tā sastinga un tūdaļ cirtās sānis, tumsā.
Vēlāk, kad uzsākām laisties lejup krāterī, es iztālēm
redzēju veselu baru šauru, mirdzošu lenšu. Krātera sienas strauji sašaurinājās, uz tām trīsēja gari ūdensaugi, kas līdzinājās fantastisku dzīvnieku taustekļiem. Mani ceļabiedri sanāca tuvāk, ielenca mani, sagatavoja pistoles …
Dziļumu mērītājs, kas bija uzvilkts uz rokas, rādija pieci tūkstoši metru. Prieks pagaisa, radās neskaidras, trauksmainas izjūtas, kas ātri pieauga un pārvērtās baiļu sajūtā. Es nožēloju, ka nebiju palikusi uz «Dingo». Šaurā, nemājīgā, līdz kaklam apnikusī zemūdene tagad šķita visjaukākā vieta pasaulē…
Bailes, no kurām nespēju atkratīties un kuras arvien pieauga, lika man atcerēties hidrotelefonu. Es ieslēdzu aparātu, bet mani ceļabiedri klusēja. Mēs tuvojāmies tam dziļumam, kurā bija gājuši bojā roboti, un es sapratu, ka tagad nav laiks sarunām… Man ļoti gribējās dzirdēt Revzina balsi, bet es klusēju, es piespiedu sevi klusēt.
Nolaišanās vilkās bezgalīgi ilgi. Pamazām baiļu sajūta apslāpa, pēc tam pavisam izzuda. Es palūkojos pulkstenī: pagājusi vairāk nekā stunda, kopš atstājām «Dingo». Vēl jāveic pēdējie kilometri. Mēs bijām izni- ruši cauri vulkāna krāterim un tagad laidāmies lejup pa šauro, automāta izurbto šahtu. Prožektoru staros šahtas sienas blāvi atstaroja nespodru, lāsumainu gaismu …
— Kāda oma? — Revzina balss atskanēja gluži blakus. — Vai nenožēlojat, ka nācāt mums līdzi?
— Vai bija bail? — tūdaļ ievaicājās Gorodeckis.
— Ļoti, — es atzinos. — Bet nu jau pārgāja…
— Nebēdājieties, tūlīt atkal būs baigi! — Gorodeckis jautri pasolīja, un visi sāka smieties.
— Lejā ir gaisma, — viens no jūrniekiem ieteicās. — Liekas, priekšnieks.
Jā, no lejas mums tuvojās Zavitajevs. Jau pa lielu gabalu, kādu simt metru attālumā, viņš pa telefonu izrīkoja:
—• Divi lai paliek šeit. Briesmu gadījumā nekavējoties brīdiniet! Pārējie — lejā, ar mani…
Mēs palikām divatā — Revzins un es. Lejā (līdz šahtai bija ap pusotra simta metru) kustējās uguntiņas —
tur sagatavoja sprādzienu. Es pavaicāju Revzinam, kāpēc mūs neizsauc no «Dingo».
— Jau izsauca, — Revzins atbildēja. — Lai sazinātos ar zemūdeni, antena jāpagriež uz augšu un ultraskaņas ģenerators jāieslēdz uz pilnu jaudu. Tomēr labāk pietaupiet enerģiju!
Viņš brīdi klusēja, tad piebilda (es uztvēru bažas viņa balsī):
— Skafandrs paredzēts sešām stundām. Mēs laidāmies lejā pusotras stundas, tikpat daudz vajadzēs iz- niršanai. Turklāt Zavitajevs gandrīz divas stundas agrāk atstāja zemūdeni. Citiem vārdiem, pēc minūtēm
trīsdesmit jādodas augšā …
Atzīšos, no manis nebija nekāds labais sargs. Es ieslēdzu ārējo akustisko uztvērēju un klausījos okeānu. Seit, kolosālajā gandrīz divdesmit kilometru dziļumā, arī pulsēja dzīvība! Es dzirdēju visdažādākās skaņas: dūkoņu, aprautus pīkstienus un kaut ko līdzīgu bungu dārdiem — skaļus, trauksmainus sitienus.
Tad es paskatījos augšup — un vienā mirklī aizmirsu visu pārējo. Virs galvas bija zvaigžņotas debesis! Neskaitāmas mirguļojošas uguntiņas radīja pilnīgu ilūziju par zvaigžņu nosētām debesīm. Sīs debesis bija krāšņākas par Zemes debesīm: zvaigznes kustējās, iznira, dzisa, laistījās visās varavīksnes krāsās…
Es iedomājos, ka cilvēce ar lielu nokavēšanos sāk iekarot dzelmes. Kāpēc tā? Peldpleznas, masku, elpošanas caurulīti varēja izgudrot jau faraonu laikā. Akva- langs parādījies vismaz piecdesmit gadu par vēlu. Cietie skafandri simt gadu laikā nav nemaz uzlaboti. Batisfēru un batiskafu varēja konstruēt jau pagājušā gadsimta vidū …
Mēs tiecamies uz tālajām planētām: gandrīz vai katrs puišelis sapņo par lidojumiem kosmosā. Bet tepat mums līdzās — milzīga, neizpētīta pasaule. Te ir viss — nepazīta dzīvība, neatklāti noslēpumi, nāves briesmas, neizsmeļamas bagātības. Un turklāt — neviena neredzēts skaistums.
Seit viss ir nākotnē. Seit būs savs Hidronautikas Teorētiķis. Būs savs Galvenais Konstruktors. Būs pirmie hidronauti un pirmais pasaules apceļojums pa okeāna dibenu…
— Ieslēdziet dzinēju! — Revzins abām rokām pakratīja mani aiz pleca. — Mūsējie nāk. Uz augšu! Uz augšu!
Es pabīdīju ieslēgšanas sviriņu, aiz muguras sāka locīties un vibrēt peldspura, un ar šo brīdi laiks strauji traucās uz priekšu. Mēs virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu; salīdzinot dziļumu mērītāja un pulksteņa rādījumus, es konstatēju, ka ātrums ir seši metri sekundē. Zavitajevs lika pievienot rezerves akumulatorus; dzinējs strādāja ar forsētu jaudu.
Ultraskaņas telefona antena tagad bija vērsta uz augšu, un es labi dzirdēju «Dingo». Diemžēl pie aparāta zemūdenē dežurēja Jermakovs. Metodiski, ik pēc desmit minūtēm viņš atkārtoja vienu un to pašu: «Kā ir?» — un, saņēmis atbildi, apklusa …
Mūsu prožektoru stari saplūda platā un gaišā gaismas kūlī. Zavitajevam un Revzinam bez tam vēl bija spēcīgas ultravioleto staru spuldzes. Nekas nestājās mums ceļā uz augšu. Un neviens arī neuzdrošinātos stāties mums pretim — tā man tobrīd šķita. Tomēr pagāja (es teiktu — aizlidoja) nepilna stunda, un ceļu mums aizšķērsoja tās pašas būtnes, kas uzbruka robotiem.
Tas notika nepilnu trīs kilometru dziļumā. Līdz izejai no krātera bija vairs tikai ap divsimt metru. Mēs arvien vēl virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu, un pēkšņi priekšā (Zavitajevs un Samarins atradās ap trīsdesmit metru virs manis) nostiepās žilbinoši spožas svītras. Es tūdaļ izslēdzu dzinēju. Telefonā iedūcās Sa- marina balss:
— Augšā … tie paši… Es pamanīju divus.
— Ir vairāk, — Zavitajevs papildināja. — Viņi slēpjas ūdenszālēs. Visiem atkāpties lejāk, pa labi, pie klints izciļņa . . . Velns parauj! . . .
Atkal noplaiksnījās ugunīgas šaltis. Un tad es ieraudzīju tos, kas mums uzbruka. Īstenībā jāsaka, tos es
tieši neredzēju. Tos nevarēja redzēt — tie bija caurspīdīgi un tāpēc neredzami. Bet ultravioleto staru gaismā kaut kas šo būtņu iekšās fluorescēja. Iekšas — arī tas bija ļoti nosacīts apzīmējums. Sākumā es nodomāju, ka spīd kaula vai skrimšļa skelets. Pašlaik es vairāk sliecos domāt, ka fluorescēja caurspīdīgās bruņas. Vai nu tā bija, vai nebija — tas, kas spīdēja, izskatā atgādināja zirnekli ar sešām milzīgi lielām, posmainām ekstremitātēm. Tieši zirnekli, nevis masīvu krabi, jo šo būtņu kustības bija neiedomājami vieglas un ašas. Ja zirnekļi kustētos lēnāk, es, liekas, tos būtu varējusi saskatīt, jo pilnīgi caurspīdīgi tie, protams, nevarēja būt. Bet zirnekļi šaudījās virs mums zibenīgi ātri. Šķita, ka tur lido milzīgi plēsīgie putni.
Mēs atvairījāmies ar elektrohidrauliskajām pistolēm. Zirnekļiem pretī triecās ugunīgas strūklas, ūdens vārījās no uguns, burzguļoja milzīgi tvaika burbuļi … Zirnekļi samuka ūdenszāļu ceros, bet pēc tam atkal metās uz mums. Acīm redzot, viņi nepazina baiļu. Viņus apturēja tikai uguns. Tomēr ar stulbu neatlaidību viņi atkal un atkal no jauna līda mums pretī. Sākumā bija trīs vai četri. Pēc tam saradās vēl. Es saskaitīju astoņus, un tad man sajuka skaits.
— Nelāgi, — Revzins, smagi elpodams, teica. — Ja viņi aizturēs mūs vēl stundu, pusotras, mums izbeigsies skābeklis.
Es sapratu, ka viņš runā par Zavitajevu: mūsu skafandros skābekļa vēl bija diezgan.
— Vajadzēs mēģināt, vai nevar izlauzties cauri, — Samarins ieteicās.
— Pareizi, biedri kapteini, — viens no jūrniekiem viņu atbalstīja. — Nostāsimies lokā un . . .
— Nesteidzieties! — Zavitajevs iejaucās. — Mēs pat nezinām, ar ko šie radījumi taisās mūs pieveikt. Nevar doties tiem pretī bez apdoma.
Zirnekļu tuvošanās pārtrauca sarunas. Šoreiz viņi nāca virsū blīvā masā. Viens no tiem tuvojās man — es skaidri redzēju tā garo taustekļu violeto vizmu un pasteidzos nospiest abu pistoļu mēlītes. Uguns siena aizdzina zirnekļus.
— Pēc stundas iedarbosies spridzeklis, — Zavitajevs
turpināja. — Sāksies izvirdums. Tas ir bīstamāk par šiem nezvēriem.
Es apjautājos, vai sprādziena laiku nav iespējams mainīt.
— Nē, — Zavitajevs atbildēja. — Spridzekli iedarbinās pulksteņa mehānisms. Lejā nolaisties ir jau par vēlu.
Iestājās klusums.
— Šaujiet precīzāk! — Revzins vēlāk teica. — Pašuzliesmojošais šķidrums pistolēs ātri iet mazumā.
— Uzmanību! — Zavitajevs brīdināja. — Viņi nāk .. . Piķis un zēvele, kas tur notiek? …
Augšā norisinājās kaut kas nesaprotams. Spokainie zirnekļi metās virsū kam citam. Pirmajā brīdī man likās, ka tā ir apvērsta laiva. Tomēr, vērīgāk ielūkojoties, es sapratu, ka zirnekļu jaunais pretinieks ir dzīva būtne. Melnais ķermenis, kas spīdēja prožektoru staros, tiešām atgādināja apgāztu laivu. Dzīvniekam bija saplacināta, gandrīz plakana galva un milzīgi žokļi. Divi pāri resnu, spēcīgu peldspuru sakūla ūdeni putās.
— Jauks eksemplārs, — Zavitajevs pavīpsnāja. — Ja tie saķersies . ..
Viņi saķērās. Un tad mēs redzējām, kā cīnās rēgainie zirnekļi. Viņi negāja savam pretiniekam tuvu klāt. Nē. Viņi riņķoja tam apkārt. Sākumā mēs nesapratām, kas tur notiek. Bet ļoti drīz melnās, lempīgās būtnes kustības kļuva dīvainas, krampjainas, asas.
— Viņi to ar kaut ko aptin! — Gorodeckis iesaucās.
Jā, zirnekļi aši apvija savu pretinieku neredzamām
saitēm. Man šķita, ka tūlīt viss būs galā. Melnās būtnes ķermenis saliecās, peldspuras bez jēgas kulstīja ūdeni.. . Tomēr, kā redzams, zirnekļu pretiniekam piemita tiešām neiedomājams spēks. Viņš rāvās uz priekšu un pārrāva neredzamo tīklu. Un tūdaļ metās virsū vienam neuzmanīgi tuvumā pienākušajam zirneklim, samīcīja to, atvāza un aizcirta lielos žokļus . . .
Pārējie zirnekļi satraukti šaudījās apkārt, tad atkal izveidoja loku. Viss atkārtojās no jauna.
— Man ir priekšlikums, — Samarins ieteicās. — Kamēr šie apstrādā viens otru, mēs varam atkāpties uz leju. No «Dingo» nometīs dziļumbumbu un .. .
— Pareizi! — Zavitajevs pārtrauca. — Dodiet rīkojumu!
Mēs laidāmies lejup ļoti lēni, cenšoties nepievērst zirnekļu uzmanību, lai tie nedzītos pakaļ. Taču cīniņš augšā ritēja pilnā sparā un zirnekļi, redzams, bija aizmirsuši mūs. Dziļumu mērītājs rādīja četrarpus kilometra, kad Zavitajevs, apspriedies ar kapteini, deva pavēli apstāties. Mēs noslēpāmies krātera plaisās. Vajadzēja gaidīt: pēc Samarina aprēķina bumbas nolaišanās ilgs apmēram četrdesmit minūtes.
Laiku pa laikam Jermakovs nesatricināmi mierīgi pavēstīja: «Nomestas divas bumbas… Bumbas jau ir divsimt metru dziļumā .. . Trīssimt. . . piecsimt . ..» Es zināju: ja cīņa augšā beigsies, iekām bumbas būs sasniegušas krāteri, zirnekļi var iziet sveikā. Tādā gadījumā mums vajadzēs lauzties cauri aplencēju lokam. Bet, kamēr mēs noskriesim pusotra simta, divsimt metru, zirnekļi pagūs apvīt mūs ar saviem neredzamajiem pinekļiem.
Jermakovs vienaldzīgi skaitīja: «Septiņi simti . . . Astoņi simti… Tūkstoš…» Mēs klusējam; hidrotele- fonu atstarotāji bija vērsti augšup — visi klausījās Jermakova balsī. «Tūkstoš trīssimt… Tūkstoš sešsimt…» Es paskatījos pulkstenī: ja novilcināsimies vēl pusstundu — Zavitajevam vairs nepietiks skābekļa iz- niršanai.
— Vai uztraucaties? …
Zavitajevs atradās man līdzās. Cauri iluminatoriem — savam un viņējam — es redzēju dzirkstošas, smaidīgas acis. Balss skanēja pārgalvīgi, pat jautri.
— Saprotat, man radās kāda doma … Mēs taču muļķīgi darām: urbjam no augšas. Kāpēc? Tur apakšā, zem garozas ir kolosāli spēki. Tiem tikai jāpaver ceļš. Izraisīt, virzīt — kaut vai ar kādu apstarojumu vai seismiskiem viļņiem. Urbumam jāvirzās no Zemes garozas apakšas uz augšu. Paradokss, vai ne? Tāpat kā viss jaunais, ne vairāk. Jums tas nešķiet paradokss?
Es vienkārši nekā nesapratu. Redzēju tikai, ka Zavitajevs ir nācis uz pēdām kādai idejai. Viņš bija nodarbināts ar to un nemaz negaidīja, lai viņam atbild. Es pavaicāju, vai viņam pietiks skābekļa. Viņš paskatījās
uz mani, vienu mirkli pardomaja, pec tam nopietni teica:
— Skābekļa? Es elpoju ik pēc pāris reizēm . . . ekonomijas labad. Starp citu, jūs turaties braši, nebaiļojaties. Ja apniks rakstīt romānus, nāciet pie manis ekspedīcijā! Par ūdenslīdēju, jā? Tagad mēs tikai tā īsti sāksim.
Tāda ideja … Kāpēc man tas neienāca prātā agrāk?. ..
* * *
Doma, kas neskaidri bija radusies jau dienā, pēkšņi izkristalizējās noteikti un skaidri. Es domāju par to, ka, sekojot vecvecām tradīcijām literatūrā, mēs attēlojam cilvēka cīņu ar dabu kā sadursmi starp līdzīgiem. Mēs par to rakstām tāpat, kā rakstīts pirms simt gadiem. Taču laiki ir mainījušies, un mainījušies arī cilvēki. Agrāk viena cilvēka cīņa ar dabu bija sīva, nežēlīga un ne vienmēr beidzās ar cilvēka uzvaru, turpretī tagad dabai maz izredžu gūt virsroku. Cilvēks jau iepriekš pārliecināts par savu triumfu. Cilvēki (pēdējos piecdesmit gados tas noticis kaut kā nemanot) vairs neizlūdzas žēlastības dāvanas no dabas. Viņi sapratuši, ka ir stiprāki par to, sapratuši, lai arī cik pārdrošus uzdevumus izvirzītu, dabai būs jāpakļaujas, jāpiekāpjas. Tāpēc arī radusies tik bezgalīga pārliecība par saviem spēkiem. Sī pārliecība nav dibināta uz kāda atsevišķa cilvēka personiskām īpašībām, kurš viens izgājis cīņā pret dabu, bet balstās uz apziņas, ka visai cilvēcei, kas iesoļo jaunajā laikmetā, piemīt neaptverams spēks.
Cilvēks, kas atklāja ceļu uz kosmosu, pārveido kontinentus, okeānā rada jaunu Atlantīdu, uzveiks visus šķēršļus. Zavitajevam un Gorodeckim taisnība: nav tādu ierobežojumu, ko daba likusi cilvēkam.
Paies laiks. Aizmirsīsies, izzudīs daudz kas — alkatība, skaudība, mazdūšība… Un, iespējams, komunisma ēras cilvēka galvenā īpašība būs tieši šī lepnā apziņa, ka viņš pieder pie diženās, gudrās, krietnās un skaistās cilvēces saimes, kura savos meklējumos nepazīst šķēršļu.
Telefonā atskanēja satraukta (jeb vai man tā likās?) Jermakova balss:
— Trīs kilometri… Bumbas ienirušas krāterī!
— Slēpieties! — Zavitajevs stūma mani tuvāk pie klints.
Un tūlīt augšā nogranda sprādziens. Es tikko paguvu piekļauties pie akmeņiem, kad no jauna atskanēja sprādziens. Ūdens mutuļoja, skafandrs dūca un sitās pret akmeņiem. Es mēģināju pieķerties pie klints izciļņiem . ..
— Uz priekšu! Tagad — uz priekšu!
Es atgrūdos no klints un ieslēdzu dzinēju. Zavitajevs mani gaidīja.
— Ašāk! Visi šurp! …
Prožektori ar pūlēm šķēla duļķaino ūdeni. Trīs četru metru attālumā nekas nebija redzams. Mēs cēlāmies augšup plecu pie pleca, turot pistoles šaušanas gatavībā. Bet zirnekļi bija nozuduši. Izeja no krātera bija brīva.
Pēc divdesmit minūtēm, kad mēs tuvojāmies zemūdenei, es sajutu ūdens sadrebēšanu, it kā mani kāds viegli būtu pagrūdis. Lejā, šahtā, eksplodēja atomu lādiņš, paverot ceļu magmai…
* *
Kopš rīta vējš dzenā pār okeānu pelēkus padebešus.
Reizēm tie nolaižas gluži zemu, virs pašiem viļņiem. Divus kilometrus uz ziemeļiem — no «Irkutskas» tiltiņa var tālu redzēt — dārd vulkāns. Dūmos tītā virsotne jau pacēlusies virs ūdens. Tas notika trešajā mēnesī kopš izvirduma sākuma. Naktīs okeānu apgaismo ugunīga blāzma. Dienu tvaika un dūmu mutuļi kāpj augstu debesīs.
Izvirdums turpinās. Saliņa aug. Diennaktī tā palielinās par piectūkstoš kvadrātmetriem. Zavitajevs apgalvo, ka izvirdums beigšoties pēc mēneša, ne agrāk.
Es stāvu uz «Irkutskas» tiltiņa. Kuģis šķeļ tumšbrūnos, pelnainos viļņus. Gaiss piesātināts ar sēra izgarojumiem. Būtu jāiet lejā, kajītē. Bet man netīk aiziet. Es skatos uz cilvēka radīto Atlantīdu un domāju par vārdiem, ko kādreiz teica Zavitajevs: «Pārāk daudz zināja — tāpēc gāja bojā… Mani tāda filozofija neapmierina. Es atbalstu citādu principu: daudz zināja — un tāpēc radīja Atlantīdu . . .»