Man nepatīk, ja cilvēki sarežģītos apstākļos zaudē galvu. Kalni prasa mierīgu sirdi un skaidru galvu. No trīsdesmit četrām glābšanas ekspedīcijām, kurās esmu piedalījies, septiņas nācās sarīkot tikai tāpēc, ka cilvēki bija zaudējuši savaldību un darīja muļķības.
Trīsdesmit piektā ekspedīcija sākās ar radiograīnmu — juceklīgu ziņojumu, kurā krietnas trīs ceturtdaļas bija nesakarīgi saucieni pēc palīdzības. Sajā radiogrammā, ko bija parakstījis kalnu astrofiziskās stacijas priekšnieks, nezin kāpēc bija minēts otrs Mēness — jā, tieši otrs Mēness! — un teikts, ka astronoms Zakrevskis
kalnos apmaldījies. Kad un kurā rajonā astronoms apmaldījies, kāda viņam bijusi uzkabe, vai ir uzsākti meklējumi, — par to nebija minēts ne vārda.
Mēs izlidojām ar helikopteru divatā — es un pilots Ļedņevs — pusčetros no rīta. Glābšanas grupas sagatavošanā būtu pagājušas stundas divas vai trīs, bet es negribēju zaudēt laiku. Pavasarī Pamirs ir viltīgs: bieži gadās nobrukumi, kāpj migla, lipīga kā plāksteris, uznāk pēkšņi puteņi, īsi un neganti, — katra minūte var būt liktenīga.
Līdz Hitgoza pārejai, uz kuras atradās astrofiziskā stacija, es necerēju nokļūt ātrāk par stundu. Helikopters lauzās cauri saplosītiem, ar pērkona negaisa elektrību piesātinātiem mākoņiem. Līdzko mazliet mainījām lidojuma augstumu, paceļoties vai nolaižoties trīsdesmit līdz četrdesmit metrus, — helikopters tūdaļ sašķiebās un šūpojās.
Ļedņevs mašīnu vadīja pēc aparātiem. Trijos gados, kopš strādājam kopā, mums, šķiet, vēl nebija nācies uzsākt meklējumus tik nelabvēlīgos apstākļos. Ļedņevs ir bezbailīgs puisis, viņš pasmiedamies teica: «Nokūleņosim zemē kā likts,» — bet es redzēju, cik viņam ir grūti. Tomēr viņš nosēdināja helikopteru uz nelielā laukumiņa pie astrofiziskās stacijas un, kad motors, sausi nokrekstējies, apklusa, apvaicājās, cik pulkstenis, kaut gan pulkstenis atradās turpat viņam priekšā uz pults.
Mēs izkāpām no mašīnas. Divstāvu baļķu mājas logos dega gaisma. Ar roku sargādams acis no helikoptera žilbinošajiem prožektoriem, mums pretī steidzās zema auguma ļoti tukls cilvēks, vaļēju kažokādas kombinezonu mugurā. Viņš smagi tusnīja, un pār viņa lielo, mūsaino seju ritēja sviedru lāses. Es nodomāju, ka tas ir stacijas priekšnieks, un nebiju maldījies.
— Ustinovs. Mans uzvārds Ustinovs, — steigšus, vārdu galotnes norīdams, resnītis teica. — Priecājos, ka jūs atlidojāt. . . Nu, tagad viss būs labi. Jā, labi… Lūdzu, nāciet iekšā! . . .
Viņš teciņiem devās uz mājas pusi, ceļā apstājās, nezin kāpēc palūkojās visapkārt, pienāca man klāt un, pirkstgalos paslējies, aizgūtnēm sāka čukstēt:
— Saprotat, tur mūsu darbiniece Jelagina . . . Zakrevska līgava … jūs, lūdzu, viņas klātbūtnē tā uzmanīgāk. Zināt, nevajag pirms laika … Varbūt viss vēl būs labi…
Pazemajā, ar divām gaišām lampām apgaismotajā istabā (tā bija tāda kā ēdamistaba vai kopēja dzīvojamā telpa) mūs sagaidīja jauns zēns izrakstītā svīterī un meitene sporta tērpā ar plecos uzmestu kažokādas žaketi. Kaktā uz saliekamas gultas gulēja kāds vīrietis, ne visai jauns, melnīgsnēju seju, melnu bārdu.
Es vaicāju Ustinovam, kur ir pārējie stacijas darbinieki.
— Pārējie? — viņš izklaidīgi vaicāja. — Ak, pārējie . . . Aizvakar divpadsmit cilvēki aizgāja līdzi pavadonim uz Zulumkoldu. Mēs tur ceļam atbalsta bāzi… Es, Zakrevskis un Hačikjans, — viņš pamāja ar roku uz melnbārdainā pusi, — uzkāpām nometnē «trīs tūkstoši», tas ir deviņsimt metru augstāk nekā stacija. Pēc tam Hačikjanam sametās nelabi, es palīdzēju viņam nokāpt lejā… Jā, jā, nevajadzēja atstāt Zakrevski vienu .. . Bet jums jāsaprot.. .
Pagaidām es sapratu tikai vienu: astrofiziskās stacijas priekšnieks ir tik satraukts un apjucis, ka no viņa nekā nav iespējams izzināt. Taisnību sakot, viņi visi bija tajā stāvoklī, ko Ļedņevs parasti apzīmēja par «KP» — klusā panika. Ir pārmērīgi rosīgais priekšnieks, ir Hačikjans, ir zēns radists . . . Visi, izņemot Jelaginu.
Tomēr par viņu vajadzēja pateikt jau pašā sākumā.
Skaistums un prāts ir dabas augstākās izpausmes. Bet prāts dažkārt var būt arī ļauns, turpretī skaistums vienmēr ir laipns. Jelagina bija ļoti skaista. Kaut gan skaista šajā gadījumā nebūs īstais vārds. Skaistu cilvēku ir daudz. Es teiktu — viņa bija apbrīnojami skaista. Starpība tāda pati kā starp Aipetri un Everestu.
Pirms gadiem divdesmit manās rokās nejauši nonāca apbružāta Flamariona grāmata «Populārā astronomija». Uz vāka, kas bija šķērsām pārplēsts un salīmēts ar sadzeltējušu zīdpapīra sloksnīti, bija attēlota sieviete ar globusu pie kājām — Urānija, astronomijas aizgādne. Urānijas aizmugurē vīdēja zvaigznēm nosēts melns debess stūrītis. Urānija smaidīja un rādīja
ar roku uz zvaigznēm. Viņa izskatījās kā visas Zemes sievietes, vienīgi acīs atstarojās tālo zvaigžņu noslēpumainais mirdzums … Man nezin kāpēc bija spilgti palicis atmiņā šis mirdzums. Kopš tiem laikiem esmu daudzām sievietēm ielūkojies acīs — dažkārt pat ļoti skaistās acīs, — bet ne reizes netiku saskatījis tajās zvaigžņu atspulgu. Un tikai Jelaginai… Viņa bija īsta Zemes sieviete, tāpat kā Urānija uz saplēstā «Populārās astronomijas» vāka, bet viņas acīs trīsēja zvaigžņu gaisma …
Es palūdzu, lai Jelagina pastāsta, kādos apstākļos pazudis Zakrevskis. Viņa piegāja pie sienas kartes un sāka stāstīt — īsi, skaidri, precīzi. Bet acīs spulgoja brīnumaina zvaigžņu atblāzma .. .
Pēc trim minūtēm es zināju visu.
Pirms divām diennaktīm Zakrevskis bija palicis nometnē «3000». Ustinovs un Hačikjans nokāpuši lejā. Pirmās dienas pievakarē Zakrevskis pa radio ziņojis par svarīgu atklājumu. Radiogramma beigusies ar vārdiem: «Traucē mākoņi. Mēģināšu uzkāpt augstāk.» Pēc trim stundām Zakrevskis noraidījis vēl vienu radio- grammu. Cauri negaisa atmosfēras elektrības izlādēšanās trokšņiem saklausīti tikai divi vārdi: «… hipotēze … domāju . . .» Kopš tā brīža pagājušas vairāk nekā divas diennaktis. Zakrevskis klusē. Doma, ka varētu būt sabojājies raidītājs, tūdaļ atkrita: nometnē «3000» bija rezerves raidītājs un, ja Zakrevskis būtu atgriezies uz turieni, sakari tiktu atjaunoti.
Es brīnījos, kāpēc Zakrevskis sadomājis aiziet no nometnes vakarā, pirms krēslas iestāšanās.
— Viņš ir pirmās klases alpīnists. Labi pazīst kalnus, — Jelagina atbildēja.
Tas visu sarežģīja. Pieredzējis alpīnists dažās stundās varēja aiziet krietni tālu no nometnes. Es apvaicājos, par kādu atklājumu bijusi runa pirmajā radio- grammā. Jelagina jautājoši paskatījās uz priekšnieku.
— Atklājums? — Ustinovs pārvaicāja. — Ak atklājums … Tas ir ļoti svarīgs atklājums. Taisnība, vēl nav droši zināms … Bet vai tad jums jāzina … tas ir, piedodiet, kālab jūs gribat zināt? .. .
Viņš samulsumā apklusa. Es paskaidroju: zinot, par kādiem novērojumiem interesējies Zakrevskis, var spriest, uz kurieni viņš gājis.
— Jā, jā, jums taisnība, — Ustinovs steidzīgi piekrita. — Rubens Vladimirovičs jums pateiks. Viņi abi strādāja pie tā.
Hačikjans, kas sēdēja uz gultas, piecēlās un grīļodamies pienāca pie mums. Viņa melnās acis drudžaini spīdēja. Viņš ārkārtīgi uztraucās un tāpēc gandrīz vai kliedza:
— Nikolajs atrada otru Mēnesi! .. . Saprotat, otru Mēnesi!…
Ļedņevs piebikstīja man. Šķiet, Jelagina to bija pamanījusi. Viņa teica:
— Rubens Vladimirovičs paskaidros.
Es sākumā īsti labi neaptvēru, par ko stāstīja Hačikjans. Astronomija nav mana specialitāte. Turklāt jāsaka, pārāk neparasts arī bija Zakrevska atklājums.
Astronomi (es to agrāk nezināju) uzskatīja par iespējamu, ka Zemei bez Mēness ir vēl nelieli dabiskie pavadoņi. Sādu pavadoņu meklēšana ir ārkārtīgi grūta, un ilgu laiku tai nebija panākumu. Cik varēju saprast, mazajiem mēnešiem kustoties lielā ātrumā, uz fotoplates nepaliek pēdu. Turklāt, ieejot Zemes ēnā, pavadoņi nespīd, un tātad tos var novērot tikai īsu laika sprīdi.
— Otro Mēnesi meklēja ļoti pieredzējuši novērotāji dažādās zemēs, — uzbudināti žestikulēdams, stāstīja Hačikjans. — Pat Tombou meklēja …
— Tas ir astronoms, kurš atklāja planētu Plutonu, — Jelagina papildināja.
— Jā, jā, ļoti pieredzējis novērotājs, — Hačikjans apstiprināja. — Arī Louela observatorijā tika izdarīti speciāli novērojumi. Tomēr nesekmīgi, saprotat, pilnīgi nesekmīgi. Grūts uzdevums! Poļu astronoms Kazimežs Kordiļevskis meklēja desmit gadus ilgi un atrada tikai divus putekļu un meteorītu mākoņus .. . Bet mums tagad ir jauna aparatūra, speciāli pielāgota pavadoņu novērošanai. Un tā mēs no vienas vietas pārlūkojām debesis .. . Četrus mēnešus ilgi. Taču tikai vakar Nikolajs atrada. Radiogrammā tieši tā bija teikts: «Notvēru otru Mēnesi.» Apriņķošanas periods tam nav liels, un līdz
nākamajam apriņķojumam Nikolaja rīcībā palika trīs četras stundas. Nu, un tad uznāca mākoņi. . .
Es vaicāju, ko varēja nozīmēt vārdi otrajā radio- grammā: «… hipotēze… domāju …»
Hačikjans noplātīja rokas:
— Nezinu, gluži nekā nezinu . . .
— Vai Zakrevskim smaga aparatūra?
— Aparatūra? — Ustinovs noliedzoši papurināja galvu. — Nē. Ļoti jutīga, bet viegla … — Viņš pavērsās pret Hačikjanu: — Ej liecies gultā. Dzirdēji?
Viņš veda Hačikjanu uz gultu.
— Jūs dosieties meklēt? — Jelagina prasīja.
— Lidosim, — es atbildēju. — Ar gaismiņu lidosim.
Viņa nelūdza, neuzstāja. Vienkārši pateica:
— Es lidošu kopā ar jums.
Mums vajadzēja gaidīt stundas pusotras.
Es paskaidroju Ustinovam, ka spožās lampas nogurdina acis, un pirms izlūkošanas tas nav vēlams.
— Jums tā liekas? — viņš izklaidīgi vaicāja, bet lampas tomēr nodzēsa.
Tagad istabu apgaismoja vienīgi gāzes kamīna trīsošā gaisma. Uz baļķu sienām vibrēja izplūdušas, lauzītas ēnas. Ustinovs skraidelēja no viena istabas kakta otrā. Viņš bija aizmirsis novilkt zvērādas kombinezonu, tvīka aiz karstuma un nemitīgi slaucīja seju, kas gāzes gaismā izskatījās violeta.
Kalnos tā atgadās bieži: liktenis saved zem viena jumta nesaderīgus ļaudis. Tomēr, šķiet, šoreiz tas bija pārcenties.
Mēs sēdējām pie kamīna, un es vēroju Jelaginu. Tādu savaldību es vēl nebiju redzējis. Sī meitene izturējās tā, it kā gluži nekas nebūtu noticis. Viņa uzsildīja mums kakao, lika Hačikjanam ieņemt zāles, Ustinovam atnesa tīru mutautiņu, zēnu radistu aizsūtīja pierakstīt meteoroloģiskās ziņas . . .
Es lūkojos uz Jelaginu un neviļus domāju par Za- krevski.
Astronoma nozušana daudzējādā ziņā bija neizprotama. Kāpēc pieredzējis alpīnists, kas labi saprata, ko nozīmē nakts kalnos, aizgāja no nometnes? Otrā Mēness atklāšana vēl nekā neizskaidroja. Zakrevskis šo
atklājumu bija izdarījis nometnē «3000» un pavēstījis pa radio diezgan mierīgi. Kas tad bija mainījies dažu stundu laikā? Kāpēc otrajā radiogrammā parādījās vārdi «hipotēze», «domāju»? Maz ticams, ka Zakrevskis izdarījis divus atklājumus pēc kārtas …
Es izvirzīju versiju pēc versijas — un pats tās arī noraidīju. Laiks gāja. Bet Ustinovs skraidīja pa istabu — no durvīm līdz kartei — un smagi elsa. Beidzot man tas viss apnika. Lai novirzītu Ustinovu uz citām domām, es pārvaicāju, kāda nozīme varētu būt otrā Mēness atklāšanai. Viņš sākumā nesaprata jautājumu un ilgi skatījās manī. Tad viņš sāka runāt — man par izbrīnu, ļoti sakarīgi:
— Nozīme? … Kā to lai saka … Pirms gadiem divdesmit šādam atklājumam būtu tīri teorētiska nozīme. Un pēc desmit gadiem tas arī vairs neizraisīs sevišķu interesi. Bet šobrīd … Neliels dabiskais pavadonis — tā ir bāze starpplanētu lidojumiem. Maza Mēness atklāšana par vairākiem gadiem tuvinās lidojumus uz Marsu un Venēru .. . Mēs projektējam apdzīvojamus mākslīgos pavadoņus, bet to izveidošana ir grūts pasākums. Bet šeit jau gatavs būvmateriāls … Var uzcelt observatorijas, degvielas noliktavas …
Jelagina (viņa stāvēja Ustinovam aiz muguras) ļoti klusu teica:
— Bet tur ir noticis kaut kas cits … Sī otrā radio- gramma …
Es atbildēju, ka tādas ir arī manas domas. Viņa paskatījās manī un klusēdama pagāja nostāk. Izrādījās, es spēju uztraukties. Negribējās, ka Ļedņevs to manītu, un, uzmetis plecos jaku, es izgāju laukā pie helikoptera.
Blīvajam miglas aizkaram lauzās cauri vāja, palsa gaisma. Migla, migla, sasodītā migla! … Tā pārklājusi kalnus, piedzinusi pilnas aizas, iespiedusies, šķiet, itin visur.. . Kaut kur aiz miglas auta bija Zakrevskis. Cilvēku glābšana kalnos ir mana profesija, es daudz ko esmu pieredzējis, pie daudz kā esmu pieradis. Taču šajās nedaudzajās minūtēs miklajā, smagajā miglā es pārdzīvoju velns sazin ko: gan nedrošību, gandrīz bailīgumu, gan azartu, gan skaudru atbildības sajūtu.
Kāds pieskārās pie mana pleca. Es atskatījos. Tas bija Ļedņevs.
— Dod cigareti! — viņš teica. — Ak jūs miglas, manas miglas! … Meteoroloģiskais bi|etens, starp citu, draņķīgs. Temperatūras krišanās.
Mēs aizsmēķējām. Bet migla vēlās un vēlās — nebeidzama kā ūdens upē un bieza kā pasta. Ļedņevs nosvieda cigareti neizsmēķētu un devās pie mašīnas iesildīt dzinēju.
Pēc pusstundas mēs izlidojām — trijatā, ar Jelaginu. Kad viņa paziņoja Ustinovam, ka lidos mums līdzi, stacijas priekšnieks sāka klepot, piesarka, bet nekā neiebilda.
Helikopters pacēlās virs Hitgoza pārejas, uz mirkli iluminatoros atmirdzēja saule, un atkal visam pārvilkās pienbaltais aizkars. Lejā bija migla, augšā — mākoņi vairākās kārtās.
Starp citu, nometni «3000» mēs uzgājām samērā ātri. Mākoņu plaisās pazibēja melna telts — Ļedņevs to pamanīja un vadīja mašīnu uz leju. Metrus piecus virs klinšainā laukumiņa helikopters gaisā apstājās, mēs at- \
vērām lūku un izmetām virvju kāpnes.
Pēc minūtes es biju teltī. Protams, Zakrevska tur nebija. Bet uz saliekamā galdiņa zem akmens atradās zīmīte. Es ar pūlēm izburtoju nevienādo rokrakstu: «Savelkas mākoņi. Dodos augstāk. Ņina! Otro Mēnesi gribēju nosaukt tavā vārdā, bet. .. Vai atceries manu hipotēzi? Jāpārbauda. Tas ir neticami . . . Vai arī otrādi.»
Uzkāpis helikopterā, nodevu zīmīti Jelaginai. Viņa to ilgi aplūkoja, tad sacīja:
— Meklēsim.
Un mēs uzsākām meklējumus.
Baigajā mākoņu un miglas jūklī galvenokārt vajadzēja paļauties uz aparātiem. Jāsaka gan, aparāti mums bija teicami: vissmalkākā lokatora ierīce, magnētiskais meklētājs un daudz kas cits. Tomēr aizritēja stunda pēc stundas — un nekādu rezultātu.
Meklēšana kalnos — tā pirmām kārtām ir nervu pārbaude. Jāiztausta viss, nedrīkst palaist garām nevienu klinti, nevienu taku. Es pie tā esmu pieradis. Ļedņevs arī. Bet Jelagina… Viņa nekā nerunāja. Viņa neskubināja, netaujāja. Varēja likties, ka viņas nemaz nav helikopterā. Un tajā pašā laikā — viņa bija.
Kad Ļedņevs, tikko nesadragājis mašīnu pret klints smaili, kas iznira nezin no kurienes, teica: «Nokūleņosim zemē kā likts, ja negriezlsimies atpakaļ,» — es redzēju, ka Jelagina pavēcināja ar roku. Nē, šoreiz es ieraudzīju viņas acīs nevis noslēpumainu atspulgu, bet nepielūdzamu pavēli: «Jāmeklē un jāatrod!»
Sī Urānija bija Zemes meita. Un viņa mīlēja tā, kā mīl Zemes sievietes, kas gatavas atdot Visumu savas mīlestības labad.
Helikopters atkal ienira mākoņos — mēs negriezāmies atpakaļ.
Vai es biju iemīlējies Jelaginā? Diezin. Kādreiz, puika būdams, es iemīlējos Urānijā. Un Jelagina gluži vienkārši atgādināja viņu, kādreizējo Urāniju.
Helikopters no jauna ieslīdēja miglā. Nav nekā ļaunāka, kad jāmeklē pa miglu. Tā piekrāpj ik uz soļa. Miglā viss pārvēršas: gaišie priekšmeti šķiet tuvu, tumšie — tālu, klintis līdzinās kupliem mākoņiem, bezdibeņi — blīvam firna sniegam. Arī pati migla nemitīgi mainās: gan pārvelkas kā viegla dūmaka, gan izslējās kā blīva, gandrīz taustāma siena, gan sāk laistīties saules staros rožainās, sārtās, purpursarkanās krāsās, gan kļūst melna kā negaisa padebesis.
Mākoņi — migla, mākoņi — migla … Un atkal mākoņi, un atkal migla … Reizēm Ļedņevs izslēdza dzinēju, helikopters krita lejā, bet mēs, lūku pavēruši, centāmies cauri vēja svilpšanai saklausīt kliedzienu.
Kalni klusēja.
Bet degviela jau gāja uz beigām, un pusdienā mēs bijām spiesti atgriezties Hitgozā, astrofiziskajā stacijā.
Ļedņevs pildīja cisternās benzīnu, bet es apsēdos pie baļķu sienas. Meklējumi dažkārt ievelkas nedēļām ilgi, un tāpēc jācenšas izmantot katru šādas piespiestas atpūtas mirklīti. Es uzcēlu kapuci, aizvēru acis — un tūdaļ iegrimu snaudā. Ausīs vēl atbalsojās motora rūkoņa, kaut kur iztālēm skanēja apslāpētas balsis … Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis. Droši vien minūtes desmit līdz piecpadsmit, ne vairāk. Es izdzirdu soļus un pamodos. Nācēja bija Jelagina.
— Zināt, — viņa teica. — Es gribēju paskaidrot jums, kāpēc Nikolajs aizgāja kalnos …
Tas, ko es uzzināju, bija apbrīnojams, gandrīz fantastisks. Kaut kur miglā skanēja ļaužu balsis, iesilstot dūca motors — viss bija saprotams un ikdienišķs. Bet Jelagina stāstīja par neparasto. Un atkal man prātā iešāvās doma: cilvēces skatieni neatlaidīgi pievērsti debesīm, un ļaužu acīs atstarojas zvaigznes.
— Jau sen, — Jelagina iesāka, — notiek polemika par ieceļotājiem no svešām pasaulēm, no svešām planētu sistēmām. Vieni saka: jā, svešinieki ir bijuši uz Zemes, jo Visumā ir plaši izplatīta dzīvība un, jādomā, daudzos gadījumos tā ir uz augstākas attīstības pakāpes nekā uz mūsu planētas. Otri — un tādu ir vairāk — uzskata to par tīru fantastiku un jautā: «Kur tad ir atnācēju pēdas?» Bet pēdu nav. Varbūt kuģi iegāzušies okeānā? Varbūt nolaidušies Sahāras smiltājos vai Sibīrijas mežos?… Varbūt ir aiztecējuši miljoni gadu un laiks izdzēsis pēdas?… Nezinu. Tas ir uz zinātnes un fantastikas robežas. Bet pirms gada — pēc kādas diskusijas — Nikolajs izteica interesantas domas… Vai šimbrīžam jums ir viss skaidrs?
Es atbildēju, ka pagaidām viss ir skaidrs. Un tūlīt pārliecinājos par pretējo. Bija pilnīgi nesaprotami, kā tik vienkārša un, pēc mana ieskata, ļoti pārliecinoša doma — es runāju par Zakrevska ideju — nevienam nebija ienākusi agrāk prātā. Protams, es neesmu astronoms un varu kļūdīties . .. Kaut gan — spriediet paši. Ideja ir šāda. Zvaigžņu kuģi — ja tie jebkad ir tuvojušies Zemei — vai nu atkal aizlidoja kosmosā, vai nolaidās uz Zemes. Kā vienā, tā otrā gadījumā viņu pēdas mums zudušas — tas taču varēja notikt pirms tūkstošiem, miljoniem, pat miljardiem gadu. Ne ļaužu atmiņā, ne uz pašas Zemes nav saglabājušās nekādas pēdas. Bet ir vēl trešais variants — rets, tomēr, kā Jelagina paskaidroja, teorētiski pilnīgi iespējams. Nonācis Zemes pievilkšanas spēka varā, zvaigžņu kuģis varēja kļūt par mūsu planētas pavadoni. Lielā augstumā nav gaisa pretestības, un tāds pavadonis riņķotu mūžīgi . . . Tiesa, tādā gadījumā būtu nepieciešami daudzi «ja»: ja zvaigžņu kuģis būtu tuvojies Zemei; ja kuģa lidojuma ātrums un virziens tā sakristu ar Zemes pievilkšanas spēku, ka kuģis nonāktu Zemes orbītā; ja kaut kāda iemesla dēļ kuģis nespētu pārvarēt šo pievilkšanas spēku; ja orbīta neatrastos tuvu atmosfēras robežai . . . Bet Zeme pastāv miljardiem gadu — šajā laika posmā varēja sakrist pat visretāk iespējamie «ja».
Es jautāju Jelaginai, vai viņa uzskata par pareizu Zakrevska ideju. Manās acīs Jelagina bija Urānija: ja viņa teiktu «jā», — es tūdaļ bez šaubīšanās noticētu.
— Grūti pasacīt, — Jelagina atbildēja. — Ja kādam zvaigžņu kuģim izdotos nolidot miljardiem kilometru un nonākt Zemes tuvumā, maz ticams, ka šo kuģi pēc tam varētu noturēt Zemes pievilkšanas spēks. Tomēr atbraucēji varēja paši atstāt kosmosā kaut ko tādu .. . nu, kaut vai kibernētikas ierīci. Cilvēkiem. Loģika vienkārša: kamēr cilvēce sasniegs tādu līmeni, ka spēs saprast atbraucējus, ikviens uz Zemes atstāts piemineklis būs aizgājis bojā — sagruvis, smiltīs ieputināts vai nokļuvis jūras dibenā. Turpretī kosmosā… tur nekas nenotiks. Jūs saprotat?
Ko es varēju atbildēt?
Jelagina pasmaidīja (viņa pasmaidīja pirmo reizi!).
— Astronomiskas hipotēzes bieži pārsteidz ar savu fantastiskumu. Tomēr, ja palūkojamies tuvāk, astronomu idejas ir tikai Zemes dzīves atspoguļojums. Nav skaidrs? Nu, es jums paskaidrošu ar piemēru. Pagājušā gadsimta beigās, kad uz Zemes būvēja lielus kanālus, radās hipotēze par Marsa kanāliem. Pēc tam izgudroja radio — un radās hipotēze par radiosignāliem no Marsa. Izgudroja reaktīvās lidmašīnas — un Tunguskas meteorītu noturēja par kuģi, kas atlidojis no Marsa. Palaida pirmos Zemes mākslīgos pavadoņus — un tūlīt radās hipotēze par to, ka Marsa pavadoņi Foboss un Deimoss ir mākslīgi. .. Tāpat ar Nikolaja ideju. Jums tā šķiet fantastiska, bet man .. .
Viņa apklusa. Tad paklusu teica:
— Viņš gribēja pārbaudīt šo hipotēzi. Tāpēc arī riskēja doties kalnos.
Es atbildēju, ka mēs atradīsim Zakrevski un tad viss kļūs skaidrs. Viņa cieši palūkojās man acīs un nekā neteica.
Pēc stundas ceturkšņa helikopters no jauna pacēlās gaisā. Mēs divas reizes pārlidojām virs tām vietām, kur varētu būt Zakrevskis. Ar aparātiem iztaustījām katru klinti, katru taku. Un neatradām.
Tad es ķēros pie ārkārtējiem soļiem: mēs sākām meklēt tur, kur Zakrevska nevarētu būt. Helikopters ienira aizās, laidās pāri šaurām, kraujām klinšu spraugām, apstājās gaisā virs sniegā ieputinātām virsotnēm, smailām kā adatas.
«Neiespējamais ir iespējams,» savā laikā teicis Kozma Prutkovs. Kalnos tiešām neiespējamais ir iespējams. Mēs atradām Zakrevski uz maza klinšu laukumiņa Šagranska aizas stāvās, gandrīz vertikālās nogāzes rietumu pusē. Cauri miglai kaut kur lejā paplaiksnījās uguntiņa. Jelagina to pamanīja pirmā un uzsauca mums, un Ļedņevs vadīja helikopteru lejup.
Tas ir diezgan riskants pasākums — nosēšanās kalnos miglainā laikā. Tomēr Ļedņevam izdevās nosēdināt mašīnu precīzi uz kalna kores aizas austrumu pusē, kur klinšu siena bija lēzenāka, gludāka. Jelagina paķēra akumulatoru lukturi un pirmā izlēca laukā no helikoptera. Nezinu, ko tieši viņa signalizēja Zakrevskim. Izkāpjot no mašīnas, paguvu saprast tikai vienu vārdu no astronoma atbildes: «Mīlu . . .»
— Kā ir? — es jautāju Jelaginai.
— Jūs… vai jūs zināt Morzes ābeci? — viņa atbildēja ar pretjautājumu. Balss viņai bija samulsusi.
— Nē, — es aši atbildēju. — Nezinu. Arī Ļedņevs . .. nezina.
Ļedņevs (viņš izkāpa no helikoptera tūlīt pēc manis) gribēja kaut ko iebilst, bet paskatījās manī un neteica nekā.
Iznāca ļoti muļķīgi. Es sākumā neaptvēru, kādā neveiklā stāvoklī esam nokļuvuši manas atbildes dēļ. Tagad mēs ar Zakrevski varējām sarunāties tikai ar Jela- ginas starpniecību. Bet sievietes — pat tādas_ kā Jelagina — ne vienmēr prot pareizi lietot Morzes ābeci, kas prasa lakonisku izteiksmi.
Ņina ilgi signalizēja, aizsegdama reflektoru ar savu dūraini. Zakrevskim tika paziņots, ka viņu ļoti mīl, ka mēs — Ļedņevs un es — esam brlnum jauki cilvēki un, par laimi, neprotam Morzes ābeci. Un tikai pēc tam lukturis nomirkšķināja īsu jautājumu: «Kas noticis?»
Mēs ar Ļedņevu centīgi izlikāmies, ka nekā nesaprotam. Neņemos spriest par sevi, bet Ļedņevs izskatījās ļoti komisks … Es mēģināju pakliegt — līdz pretējai nogāzei bija ap pusotra simta metru tālu: kalnu atbalss sāka dūkt un dārdēt…
Bet uguntiņa, blāvā uguntiņa spīdēja cauri miglai. Zakrevskis atbildēja ļoti izsmeļoši, bet viņa atbildes lietišķā daļa sastāvēja no diviem teikumiem, kas neko daudz nepapildināja to, ko es pats jau biju nopratis.
Akmeņu nobrukums bija nošķīris Zakrevski uz maza laukumiņa — uz balkona, kā saka alpīnisti. Uz augšu pāri balkonam slējās septiņdesmit līdz astoņdesmit metru augsta gluda klints siena. Apakšā bija trīssimt metru dziļš bezdibenis.
Mūsu stāvoklis nebija iepriecinošs. Izsaukt glābšanas grupu, aizkļūt līdz aizas rietumu nogāzei un izglābt Zakrevski — tad paietu savas desmit līdz piecpadsmit stundas. Bet līdz tumsai atlika trīs četras stundas. Ja nebūtu miglas, mēs mēģinātu tuvoties laukumiņam ar helikopteru. Tomēr pašreiz par to nebija ko domāt.
Kalni ir stipri un tik viegli vis nepalaiž savus upurus. Es sapratu, ka darīt nekā nav iespējams. Vienīgi jāgaida.
Aizā lēni slīdēja migla. Brīžiem tā kļuva plānāka, un mēs redzējām mazu mazu laukumiņu un cilvēka stāvu . .. Tad atkal aizvilkās balts aizkars, cauri kuram tikko izlauzās luktura gaisma.
— Zināt, — Jelagina sacīja, — Nikolajs tiešām atklājis otru Mēnesi. Nē, nē, tas nav starpplanētu kuģis … Tas ir, visticamāk, ka tas nav kuģis. Svarīgi ir kas cits: otrais Mēness ir atrasts! Tā nu vairs nav kļūdīšanās … Nikolajam raidītājs pazudis nogruvuma laikā. Un daļa aparatūras arī. Bet uzņēmumi saglabājušies. Ustinovs to nezina, viņam tas jāpārraida.
Viņa devās ar Ļedņevu uz helikopteru, bet es apsēdos uz akmens. Domas bija juceklīgas, nesakarīgas. Es
meklēju ceļu, kā nokļūt tur, aizas rietumu nogāzē, nekā nevarēju izdomāt un nezin kāpēc atkal un atkal prātoju par Zakrevska atklājumu.
… Bet laiks gāja tik ātri, kā nekad nemēdz būt kalnos. Un migla, sasodītā migla, nemitīgi plūda pār aizu.
Jelagina atnāca atpakaļ un atkal sāka signalizēt Zakrevskim. Nezinu, par ko viņi sarunājās. Es viņus netraucēju.
Līdz krēslai — kalnos tā uznāk ātri — atlika divas stundas. Pēc tam viena. Man aiz muguras soļoja Ļedņevs. Četri soļi no akmens līdz kraujas malai un četri soļi atpakaļ. Man izbeidzās cigaretes, pa visu dienu bijām izsmēķējuši divas paciņas.
Pusseptiņos Ļedņevs man teica:
— Vajag lidot.
Es neteicu nekā. Tādā miglā izredzes bija desmit pret vienu. Būtu vajadzējis izsaukt glābšanas grupu un gaidīt līdz rītam. Bet, līdzko es iedomājos par Jelaginu, tūdaļ aizgainīju tādu domu.
— Vajag lidot, — Ļedņevs uzstāja. — Nogāze ir stāva, es saprotu … Pieiet cieši blakus tādā miglā … Bet izvēles taču nav.
Jelagina nolika zemē lukturi. Pienāca pie mums. Klusu ievaicājās:
— Jūs gribat lidot turp?
— Jā, — Ļedņevs atbildēja.
— Nevajag! Migla … Jūs nositīsieties! Pagaidiet vēl! … Nikolajs noturēsies … Viņš pratīs noturēties …
Viņa teica to, ko domāja, taču acis runāja ko ci'tu. Atzīšos, es sajutu skaudību, dzēlīgu skaudību. Laimīgs tas, par kuru grūtā brīdī sieviete runā ar tādām acīm!
Es teicu Ļedņevam:
— Lidojam!
Bet Jelaginai pavēlēju palikt tepat. Mēs izkravājām laukā telti, radiouztvērēju, pārtiku. Ja notiktu katastrofa, Jelaginai vajadzētu gaidīt glābšanas grupu.
Ļedņevs parāva pneimatisko starta krānu, motors ierūcās, iesilstot mazajos apgriezienos. Tad helikopters slaidi pacēlās gaisā.
Sagranska aizas rietumu nogāze slēpās biezā miglā. Prožektoru spilgtajā gaismā kūpošie miglas vāli izska
tījās tumšsarkani. Šķita, mēs lidojam cauri milzu ugunskura dūmiem. Helikopters turējās gaisā, tad lēni sāka tuvoties klinšainajai, stāvajai sienai. Es atvēru lūku, nometu virvju kāpnes. Motora dārdi, vēja svilpšana, ko atbalsoja klintis, saplūda apdullinošā, sirdi plosošā kaucienā. Ļedņevs neatskatījies pamāja ar roku. Es izspraucos pa lūku.
Nezinu, kur te radās vējš, bet lokanās kāpnes stipri šūpojās. Un migla brīžiem sabiezēja tā, ka es neredzēju pat savas rokas, brīžiem kļuva plānāka, pašķīrās — un tad lejā vietvietām melnoja trīssimt metru dziļš bezdibenis.
Vējš — tas tiešām bija baismīgs. Ļedņevs bija pievir- zījis helikopteru cieši klāt pie klints, un spējš vēja brāziens varēja triekt mašīnu pret akmeņiem. Es centos neskatīties uz augšu, ar to nekas nebūtu līdzēts.
Kāpnes nokarājās metru trīs attālumā no laukumiņa. Zakrevskis māja ar rokām un kaut ko sauca. Es sāku iekustināt kāpnes — tā bērni iešūpo šūpoles. Jāsaka, tā nebija nekāda jautra rotaļa, jo ari helikopters šūpojās, bet propellera lāpstiņas atradās tikai dažu centimetru attālumā no klints.
Es zināju: ja Zakrevskis strauji satvers kāpnes, mums neklāsies labi. Tomēr, redzams, astronoms to arī pats saprata. Viņš satvēra kāpnes ļoti uzmanīgi. Es no- lēcu uz laukumiņa.
Tas bija pavisam niecīgs laukumiņš, pusotra metra reiz metrs, un miglā noglumējis. Vienā malā laukumiņš beidzās ar krauju, otrā — turpat arī izbeidzās pie sienas. Pavadīt gandrīz divas diennaktis uz tāda izcil- nīša — bez guļammaisa, bez pārtikas, pat bez ūdens — nav viegli, un es domāju, ka man pašam vajadzēs uznest Zakrevski līdz helikopterarn. Taču šis puisis tā paspieda manu roku, ka visas bažas acumirklī izgaisa. Jāatzīst gan, izskats Zakrevskim bija bēdīgs: zilums pie acs, saskrambāta, ar bārdu noaugusi seja, izspūruši mati, saplēsts apģērbs. Tomēr acīs mirdzēja uguntiņas — gluži tāpat kā Jelaginai.
— Ņina helikopterā? — viņš iekliedza man ausī. — Radiogrammu nodevāt? … Vai ir kāds smēķis? … Ellišķīgi nosalu! Jūsu seja man ir pazīstama… Ja ne
maldos, pagājušo gadu jūs uzkāpāt Ļeņina smailē. Bet piecdesmit sestajā …
Man nācās ne visai delikāti atgādināt, ka par visu to pagūsim parunāties helikopterā. Pēc tam es apvaicājos, vai viņš varēs uzrāpties pa kāpnēm. Zakrevskis paraustīja plecus: «Protams.»
Es tomēr liku viņam noņemt smago mugursomu, piebāztu ar nezin kādiem aparātiem, un, pieturēdams kāpnes, parādīju: «Rāpies!»
Zakrevskis rāpās augšā. Sīs nedaudzās minūtes bija vissmagākās. Migla gandrīz mirklī aprija Zakrevski, un tikai pēc kāpņu savilkšanās es varēju spriest, ka astronoms kāpj augšā. Vienu mirkli kāpnes noraustījās man rokās, un es tik tikko nenošļūcu no laukumiņa. Pēc tam kāpnes sāka bieži raustīties, Zakrevskis signalizēja: «Viss kārtībā.»
Es satvēru virvju šķērsīti, atspēros pret akmeni — un neviļus aizmiedzu acis: kāpnes sāka aši virpuļot. Helikopters attālinājās no klints, bet es biju iekāries šūpojošās, virpuļojošās kāpnēs. Mugursomā, spriežot pēc svara, atradās solīdas observatorijas iekārta… Ierāpties helikopterā es tā arī nepaguvu; Ļedņevs, orientējoties pēc Jelaginas luktura, vadīja mašīnu uz aizas austrumu nogāzi.
… Tas arī īstenībā ir viss.
Es neveiksmīgi nolēcu no kāpnēm un sasitu kāju.
— Kas jums notika? — Jelagina iesaucās.
Viņa pieskrēja man klāt, palīdzēja noņemt mugursomu.
— Zināt, — viņa teica, un viņas acīs, brīnišķīgajās Urānijas acīs, iemirdzējās zvaigžņu gaisma, — jūs man likāt atcerēties vārdus, ko teicis Tenzings Norgejs. Viņš teica, ka kalni viņam mācot būt lielam un palīdzēt citiem kļūt lieliem.
Es nekā neatbildēju.
Tenzingam Norgejam, protams, taisnība: kalni dara cilvēku cildenu. Taču daudz cildenāku — neizmērojami cildenāku! — viņu dara mīlestība.