Mans draugs, mans tālais draugs, gribu runāt ar tevi. Kapteinis mums atļāva četrdesmit minūšu sarunu. Kristalofons pierakstīs, ko es teikšu. Pēc tam šifrafons sablīvēs, saspiedīs uzrakstīto — un uz vienu mirkli kuģa reaktori nodos raidītājam visu savu jaudu. īss enerģijas impulss, kas nesīs manus vārdus, ilgi trauksies cauri melnajam Tukšumam. Bet pienāks laiks, un tu izdzirdēsi manu balsi.
Man ir daudz kas sakāms. Jau pirms dažām minūtēm,
noklausoties kapteiņa rīkojumu, es zināju, kas īsti ir jāsaka. Es skrēju pa trapu, lai ātrāk nokļūtu savā kajītē. Bet, tiklīdz ieslēdzu kristalofonu, tūdaļ jutu, ka vārdi, kas likušies nepieciešami, vairs nav vajadzīgi.
Droši vien tas aiz noguruma. Jā, mēs visi esam bezgala noguruši. Divdesmit deviņas dienas pēc starta, kad kuģa ātrums jau tuvojās gaismas ātrumam, aparāti konstatēja palielinātu starpzvaigžņu gāzes blīvumu. Kopš tā laika avārijas automāti gandrīz bez mitas raida briesmu signālus. Es dzirdu to zvanus arī patlaban, kad runāju ar tevi. Starpzvaigžņu gāze pamazām saārda kuģa apvalku. Magnētiskās aizsardzības ierīces, strādājot ar maksimālo slodzi, darbojas nekārtīgi. Starpzvaigžņu gāzes daļiņas spiežas cauri reaktora ekrāniem un izraisa blakus reakcijas. Elektronu mašīnas apslīkst bezgalīgos aprēķinu plūdos…
Mēs esam apraduši ar briesmām. Avārijas automātu signāli rada tikai vienu sajūtu — bezspēcīgu sašutumu. Signāli nozīmē, ka atkal jāiet pie vadības pultīm. Atkal jādomā, jāaprēķina, jāmeklē. Nogurums laupījis mums patiku sarunāties. Mēs klusējot strādājam, klusējot ēdam. Un, ja kāds arī mēģina pajokot, mēs tikai klusējot pasmaidām.
Bet reizi diennaktī viss mainās. Pulksten divdesmitos pēc kuģa laika kapteinis izslēdz avārijas signalizācijas sistēmu. Kuģa vadība pilnīgi paliek elektronu mašīnu ziņā, un mēs dodamies kopkajītē. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — mēs esam runīgi, moži, jautri. Tā mēs izturamies kuģa vienīgā pasažiera labad. Sis pasažieris iznāk no savas kajītes tikai uz vienu stundu. Un mēs cenšamies slēpt nogurumu. Mūsu lidojumam ir nozīme tikai tādā gadījumā, ja šis cilvēks tiks nogādāts sveiks un vesels …
Mans tālais draugs, virs kristalofona karājas pulkstenis, un es vēroju minūšu rādītāju. Mums ir maz laika, bet es vēl nekā tev neesmu pateikusi. Man grūti atrast vajadzīgos vārdus.
Vai atceries vakaru pirms tavas aizlidošanas? Tu aizlidoji no rīta, trīs nedēļas agrāk par mani, un tā bija mūsu atvadīšanās. Atceries, tovakar mēs gandrīz nemaz nerunājām. Mēs ilgi stāvējām pie upes, bet pāri
pilsētai pletās rudens migla, neskaitāmo uguņu gaismā kļuvusi tumšsarkana. Miglas dūmakai cauri spīdēja Kremļa zvaigžņu gaisma, un šķita, ka šīs zvaigznes ir tikpat tālu no mums kā tās, uz kurām gatavojāmies lidot. Un tad tu vaicāji: «Mīli?» — un es atbildēju: «Pajautā, kad atgriezīsimies!» Tu teici: «Pēc pusotra gada …» — «Tā būs mums,» es iedomājos. «Bet uz Zemes būs aizritējuši gadu desmiti. Kas gan būs šeit, šajā vietā?» Un, it kā uzminējis manas domas, tu klusi teici: «Mēs atnāksim uz šejieni. Vai ne?»
Kāpēc es toreiz neatbildēju uz tavu jautājumu? Kāpēc?
Pēc dažām dienām es vēlreiz aizgāju turp. Es atnācu viena, tavs kuģis aizvien lielākā ātrumā jau traucās kaut kur tur — melnajā bezdibenī. Es raudzījos mākoņu aizklātajās debesīs, kamēr acis sāka sāpēt. Bija apbrīnojami klusu, un tikai paretam iečabējās lapas, it kā sīkstulis vējš pārskaitītu, vai daudz to vēl atlicis.
Es zināju: mani jau gaida raķešu starta laukumā. Jā, apstākļi iekrita tā, ka es atstāju Zemi agrāk, nekā bija domāts. Uz zvaigznes Ross-154 sistēmu ar sevišķu uzdevumu devās zvaigžņu kuģis «Ērglēns», un mani norīkoja par radioinženiera dublieri. Tajā pēdējā vakarā es lūkojos no mūsu pakalna uz Maskavas ugunīm. To bija daudz, tās sniedzās līdz apvārsnim, saplūstot tur platā, gaišā svītra. Negribējās ticēt, ka ļoti drīz šīs ugunis un visas Zemes ugunis un pati Zeme pārvērtīsies par mirdzošu punktu. Un tad izzudīs arī šis mirdzošais punkts, un paliks tikai neizmērojams melns tukšums…
Mēs lidojām uz Elektru, zvaigznes Ross-154 sistēmas planētu. «Ērglēnam» vajadzēja nogādāt uz Elektru neit- rino ģeneratoru. Es nestāstīšu par lidojumu — par to tu izlasīsi kapteiņa ziņojumā. Mēs sasniedzām Elektru un raķešu starta laukumā uz ezera, kamēr strupie, maij- vabolei līdzīgie velkonīši vilka kuģi uz pietauvošanās vietu, uzzinājām, ka steidzīgi jālido atpakaļ.
Pēc trim stundām, kad iekraušanas darbi tuvojās beigām, pa trapu uznāca cilvēks, ģērbies melnā svīterī. Tas bija mūsu vienīgais pasažieris — cilvēks, par kuru uz Zemes stāstīja leģendas. Seit viņu sauca par Atklājēju.
Tikai retos gadījumos viens vārds spēj izteikt cilvēka dzīvi. Leģendas, ko biju dzirdējusi uz Zemes, man šķita poēzijas auglis, nekas vairāk. Taču šeit, uz Elektras, es sapratu, ka šīs leģendas ir tikai vājš īstenības atspulgs.
Cilvēks, ko sauca par Atklājēju, bija dzimis uz pirmā kuģa ce|ā uz Elektru. Pirms trīsdesmit viena gada kuģis sasniedza Elektru. Svešā planēta k|uva par Atklājēja dzimteni. Tā bija dīvaina planēta. Tās atmosfēras sastāvā bija četrreiz vairāk skābekļa un divreiz vairāk ogļskābās gāzes nekā Zemes atmosfērā. Ūdens, piesātināts ar ogļskābi, mutuļoja un putoja. Virs rūsgan- brūnām klintīm plīvoja neskaitāmu gāzes avotu ugunis. Augi un dzīvnieki dzīvoja strauju dzīvi, kādu uz Zemes nepazīst. Akmeņainos tuksnešos dažās stundās izauga necaurredzami meži un tikpat ātri izzuda. Vējš aiznesa izplatījumā veselas deggāžu straumes. Tās sadega, un uz izkaltušās augsnes lija verdoša lietus strūklas…
Ļaudīm bija dārgi jāsamaksā par katru atminēto Elektras noslēpumu. Atklājējam bija sešpadsmit gadu, kad viņš palika viens. Varbūt viņu izglāba iedzimtās pētnieka īpašības — viņš mācēja saprast, atcerēties, paredzēt. Varbūt viņš, izaudzis uz šīs planētas, it kā ar sesto prātu nojauta briesmu tuvošanos. Varbūt viņam vienkārši bija laimējies. Bet viņš palika dzīvs. Septiņus gadus viņš bija vienīgais cilvēks uz Elektras. No Zemes atlidoja vienīgi transporta raķetes ar iekārtu. Vēlāk viņš uzzināja, ka otrā ekspedīcija ceļā gājusi bojā.
Septiņus gadus viņš viens pats pētīja Elektru. Viņš nolaidās tās okeānu dzīlēs, uzkāpa ar putojošu sniegu klātajās virsotnēs, izstaigāja klejojošus mežus. Viņš cīnījās ar plēsīgiem zvēriem, cēla atbalsta stacijas, kuģu starta laukumus, radiobākas. Septiņus gadus viņš pavadīja kopā vienīgi ar mašīnām. Pēc tam atlidoja kuģis ar cilvēkiem. Atklājējs varēja atgriezties uz Zemi. Viņš tieši tā teica: «atgriezties», kaut gan nekad nebija bijis uz Zemes. Varbūt viņš būtu arī atgriezies, bet kuģis te ieradās pavasara vētru periodā. Pelēki, mutuļojoši ūdeņi kā siena vēlās pāri līdzenumiem. Viesuļvējš mētāja smagos akmens bluķus. No purvainajiem rae-
žiem, vēja dzīti, izlīda melni pundurkrūmi, kas ar saviem zariem sīksti apvija visu, ko vien satika ceļā…
Atklājējs zināja: vienīgi viņš var brīdināt cilvēkus, bez viņa tie aizies bojā. Viņš prata lasīt pēdas valgajās smiltīs. Prata pēc tikko jūtamas smaržas, pēc tikko jaušamām izmaiņām debess krāsā noteikt viesuļvētru tuvošanos. Viņš mīlēja šo planētu, kas cilvēkiem vēl bija sveša. Viņiem Elektra bija nesaprotama, nodevīga, neapvaldīti nikna un — tāpēc šķita mežonīga. Viņš turpretim saskatīja arī planētas mežonīgo, neskarto skaistumu.
Un viņš palika.
Arvien biežāk Elektru apmeklēja kuģi. Atklājējs uzrādīja ļaudīm berilija, titāna, urāna rūdu iegulas. Viņš izlūkoja vietas nākamajām pilsētām. Viņa roboti vienmēr ieradās tajā brīdī, kad ļaudīm vajadzēja aizsardzību vai palīdzību. Roboti un arī pats Atklājējs bija veterāni. Viņu elektronu atmiņa glabāja visu, kas bija nepieciešams dzīvei uz šīs planētas. Citiem robotiem vēl vajadzēja gadus, lai pielāgotos, bet Atklājēja roboti jau pazina Elektru. Atklājēja varenība bija izskaidrojama ar to, ka viņš vadīja nedaudzās, planētas apstākļiem pielāgojušās mašīnas. Tomēr cilvēkiem likās, ka Atklājējam piemīt kāds īpašs spēks. Tagad es zinu: tur ir arī sava daļa patiesības. Sis cilvēks ir radīts jaunu planētu atklāšanai, un skarbā cīņa bija rūdījusi viņa intuīciju un gribu …
Laiks gāja. Cilvēki arvien vairāk apguva Elektru. Klintīs dzisa mūžīgās ugunis. Akmeņainos tuksnešus šķērsoja kanāli. Plēsīgie zvēri, kaut arī sīvi pretojās, bija spiesti aiziet mežos. Kādā sadursmē, aizsargājot savu saimnieku, gāja bojā pēdējais Atklājēja robots. Tajā dienā Atklājējs nolēma atgriezties uz Zemi.
Plašais raķešu starta laukums, no kurienes startēja mūsu kuģis, bija pilns ļaužu, kas pavadīja Atklājēju. Bet kaut kur tepat netālu zibsnīja elektrometināšanas ugunis. Tur būvēja starta laukumu lidojumiem uz neizpētītām zvaigžņu sistēmām. Ļaudis strādāja arī Atklājēja aizlidošanas dienā.
No trapa augšējā laukumiņa Atklājējs ilgi raudzījās uz melno dūmaku, kas slēpa apvārsni. Zvaigznes
Ross-154 sarkanais disks lēni grima šajā dūmakā, kas atgādināja jūru pirms negaisa. «Ērglēns» bija gatavs startam, bet mēs gaidījām …
Jau pirmajās lidojuma stundās mēs sapratām, cik grūti būs Atklājējam. Reģeneratīvās ierīces uzturēja kuģa atmosfēru tādā pašā sastāvā kā uz Zemes. Atklājējs nevarēja elpot Zemes gaisu; viņš bija izaudzis uz Elektras, un šeit viņam trūka skābekļa. Viņu ievietoja atsevišķā kajītē, kurā pievadīja ar skābekli piesātinātu gaisu. Tikai reizi diennaktī Atklājējs iznāca no savas kajītes. Viņam bija grūti elpot, bet viņš gribēja pieradināties pie Zemes gaisa. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — viņš pavadīja kop- kajītē. Viņš gandrīz nekā nerunāja, viņš klausījās, ko runājam mēs, un paretam iesprauda kādu vārdu.
Viņš mēdza ierasties kopkajītē tieši pulksten divdesmitos. Lēni, vairīdamies izdarīt nevajadzīgas kustības, viņš piegāja pie sava krēsla. Viņš gāja, uz priekšu sasvēries, it kā cīnīdamies pret vēju. Melnas brilles sargāja viņa acis no kuģa spuldzēm, kas izstaroja ultravioletiem stariem bagātu saules gaismu. Elektras atmosfēra, kuras augšējos slāņos bija daudz ozona, nelaida cauri ultravioletos starus, un neiedegusī Atklājēja seja bija nedabiski bāla. Atmeties pret krēsla atzveltni, ar pavērtu muti dziļi vilkdams elpu, paslēpies aiz melnajām brillēm, kas izcēla viņa bālumu, Atklājējs līdzinājās smagi slimam cilvēkam.
Mēs, kā pēc norunas, centāmies izklaidēt savu pasažieri. Mēs bezrūpīgi tērzējām. Izprašņājām Atklājēju par viņa darbu (viņš rakstīja Elektras apgūšanas vēsturi), runājām par Zemi, labprāt smējāmies par ikvienu joku — un ne ar pušplēstu vārdu neieminējāmies par to, kas draud kuģim. Sajās sešdesmit minūtēs nekādas briesmas mums neeksistēja …
Par ko domāja Atklājējs, klausoties mūsu valodās? Vai viņš saprata, ka mēs tikai izliekamies? Iespējams gan. Nezinu, kā citi, bet es Atklājēja klātbūtnē jutos kā mazs bērns. Visi mēs īstenībā bijām paveikuši ļoti maz, turpretī Atklājējs paveicis tik daudz, ka pietiktu daudziem mūžiem.
Jā, laikam gan Atklājējs no paša sākuma redzēja
mūsu spēli. Tomēr viņš klusēja. Un viņa sejā nekā nevarēja nolasīt. Kad viņš retu reizi noņēma brilles, mani pārsteidza kontrasts starp viņa dzīvajām, ļoti izteiksmīgajām acīm un pilnīgi nekustīgo seju, kas līdzinājās marmora maskai. «Vientulības rezultāts,» reiz teica mūsu ārsts. «Visas jūtas vērstas uz iekšu.»
…Pulksteņa rādītājs nepielūdzami virzās pa ciparnīcu. Jāsteidzas, un es runāšu par galveno.
Kādudien, nonācis lejā kopkajītē, Atklājējs tur nevienu nesastapa. Bija izveidojušies tādi apstākļi, ka apkalpei vajadzēja strādāt. Neviens nedrīkstēja pamest vadības pulti. Un vienīgi man kapteinis lika iet uz kop- kajīti. Es esmu dublieris, man lidojums bija tikai mācību prakse…
Ar kapteini nestrīdas. Es atstāju biedrus un iegāju kopkajītē. Atklājējs kā parasti sēdēja krēslā. Mani ieraudzījis, viņš piecēlās un klusēdams pamāja ar galvu. Viņš nebrīnījās, ka es nāku viena, un nekā nejautāja. Bet es centos runāt jautri un brīvi. Tas bija grūti. Tumšie briļļu stikli vienaldzīgi spīguļoja kuģa spuldžu gaismā, bet man šķita, ka Atklājējs redz visu. Pēc dažām frāzēm (neatceros, par ko es runāju) iestājās klusums. Cauri dzinēju dūkoņai brīžiem varēja sadzirdēt avārijas automātu trauksmes zvanus. Es veltīgi izdomājos, ko lai saku. Un, kad klusēšana bija kļuvusi neciešama, es izdzirdu Atklājēja pakluso, rāmo balsi:
— Sakiet… kāda ir… Zeme?
Es jau grasījos atbildēt, kas pirmais ienāks prātā, bet pēkšņi kaut kas mani atturēja. Es iedomājos: «Sis cilvēks taču nekad nav bijis uz Zemes. Kā viņam paskaidrot?»
Dīvaini, bet tikai tobrīd es pirmoreiz apjautu, ko nozīmē — nekad nebūt uz Zemes.
Atklājējs gaidīja atbildi, bet es domāju par to, ka nekādiem vārdiem nav iespējams izteikt Zemes skaistumu. Vārdi ir nožēlojamas kopijas. Tie iedarbojas tikai tad, ja izraisa mūsos spilgtas atmiņas. Bet, ja atmiņu nav, vārdi ir bezspēcīgi, zaimojoši, apvainojoši mūsu planētas skaistumam …
Sī doma uzplūda pēkšņi, un kādu sekundes daļu es līdz sāpēm skaudri sajutu Zemes neizsakāmo skais
tumu. Nē, tajā mirklī es neiztēlojos tos krāšņos dabas stūrīšus, ar kādiem bieži saistās mūsu priekšstats par skaistumu. Es redzēju vientuļu meža dīķi: raupji koku stumbri nolīkuši virs zaļa, zeltainu saules zaķīšu piebārstīta ūdens, un sažuvusi, dzeltena lapa šūpodamās aizpeld garām slapjai zālei… Kā lai attēloju to tādam, kurš nekad nav redzējis lapas krītam ūdenī, nekad nav dzirdējis vēja glāstus vijīgajos zaros, nekad nav pieskāries saules sasildītam akmenim, nekad nav košļājis skāņu zāles stiebru, nekad nav elpojis valgo, simtiem smaržu piesātināto meža gaisu …
— Paldies, — negaidot teica Atklājējs. — Es sapratu.
Viņš piecēlās un devās uz trapu. Viņš nekā vairāk neteica, bet es zināju, ka viņš tiešām bija mani sapratis. Todien es Atklājēju iepazinu no citas puses.
Nākamo vakaru kopkajītē sapulcējās visa apkalpe. Runājām par Zemi, par to, kas būs tur mainījies mūsu prombūtnes laikā.
— Zeme vienmēr mainās, — kapteinis teica. — Tas redzams jau iztālēm. Atceros, pagājušajā lidojumā mēs atklājām Saules sistēmā divas planētas ar gredzeniem. Kad stūrmanis man to pavēstīja, es sāku smieties. Sa- turns ir viens, citai planētai nevarēja būt gredzena. Tomēr stūrmanim, izrādās, bija taisnība. Kamēr mēs atradāmies lidojumā, Zemei bija radies Cerenkova gredzens. Tagad es vairs ne par ko nebrīnīšos. Iespējams, uz Marsa būs radīta atmosfēra. Vai arī mainīta Venēras orbīta… Zinu tikai, ka mēs jau no tālienes redzēsim šīs izmaiņas. Tas ir tikpat kā atgriešanās dzimtajā pilsētā: jau priekšpilsētā redzams, kā pilsēta pārvērtusies mūsu prombūtnes laikā .. .
Es sēdēju stūrī, tur, kur nesniedza spuldžu gaisma, un vēroju Atklājēju. Viņš klausījās, ko kapteinis stāsta, bet viņa seja nepauda nekā. Un, raugoties briļļu melnajos stiklos, man ienāca prātā, ka viņš gaida pavisam citādas izmaiņas uz Zemes. It kā uzminējis manas domas, Atklājējs pagrieza galvu uz manu pusi. Tas bija nejaušs skatiens, nekas vairāk. Tomēr, kāda nezināma spēka mudināta, es teicu:
•— Uz Zemes būs mainījusies atmosfēra.
Kapteinis pagriezās pret mani. Līdz šim brīdim mēs visi, kā pēc klusas norunas, bijām vairījušies runāt par Zemes atmosfēru.
— Uz Zemes būs mainījusies atmosfēra, — es atkārtoju.
— Kapec? — vaicaja ārsts.
— Tā būs kļuvusi bagātāka ar skābekli, — es atbildēju. Šī ideja man radās pēkšņi, bet es tūdaļ noticēju, ka tā būs. — Atmosfēra būs tāda pati kā uz Elektras. Cilvēkiem tas ir labāk. Iznīks daudzi mikroorganismi. Palielināsies dzinēju jauda. Augsto kalnu rajoni kļūs apdzīvojami.
Neviens man neatbildēja. Un tikai pēc ilgas klusēšanas Atklājējs teica:
— Jums ir bagāta, laba sirds.
Vēlāk, kad mēs gājām projām no kopkajītes, es ārstam vaicāju:
— Bet vai jūs ticat, ka tā būs? Jūs esat mediķis, jums vajag…
— Ne, — viņš mani pārtrauca, — neticu. Bet es redzu, ka jūs mīlat… viņu.
Mūsu doktors maldījās, un es viņam to nepārmetu. Vai gan viņš varēja zināt, ka mani ar Atklājēju saista kaut kas cits — kādreiz līdz sāpēm apjaustā mīlestība pret mūsu Zemi!
Dienas gāja, un tad pēkšņi uztvērējs pirmo reizi uztvēra signālu. Tā bija vāja, no melnā bezdibeņa dzīlēm nākusi nezināma balss. Mēs nekā nevarējām saprast. Mēs tikai zinājām, ka kāds ar mums runā. Tās ir neizsakāmas mocības — dzirdēt Zemi un nesaprast, ko īsti saka…
Tagad man šķiet, es visas šīs dienas netiku iznākusi no radiokabīnes. Un iespējams^ ka bija pagājušas nevis četras diennaktis, bet viena bezgalīgi gara diena, iekām mēs pēdīgi varējām saprast tālo balsi.
Tā nebija Zeme. Ar mums runāja «Pamirs», kuģis, kas lidoja uz zvaigzni Strūve-2398. Kad mūsu galvenais radioinženieris jau simto reizi mainīja atšifrētāja shēmu un atskanēja klusa, bet skaidri saprotama balss, mēs bijām tik līksmi, ka tobrīd vēl neaptvērām radiogram- mas saturu.
Mēs lidojām uz Zemi, un jau sen mūsu apziņā eksistēja vienīgi Zeme un mūsu kuģis. Bet pasaule bija liela, un šajā pasaulē uz citām zvaigznēm traucās citi kuģi.
«Zvaigžņu sistēma Struve-2398,» bija teikts radio- grammā, «bez vēsts pazudusi pirmā pētniecības ekspedīcija, kas sūtīta uz planētu Aella. «Pamira» apkalpe — četri cilvēki — ved uz Aellu transportraķeti ar iekārtu. Ziņojums par pirmās ekspedīcijas varbūtējo bojā eju saņemts ceļā. Apkalpe nolēmusi ceļu turpināt. Aella ir briesmīga planēta, daudzējādā ziņā līdzīga Elektrai, tāpēc «Pamira» apkalpe lūdz Atklājēju sniegt cik vien var sīkas instrukcijas un padomus…»
So radiogrammu es atceros no galvas. Tā atradās uz mana darba galdiņa visu garo dežūras nakti. Mēs gaidījām Atklājēju. Cik laika paies, kamēr viņš sastādīs atbildi? Stunda, trīs stundas, diennakts? … Radioiekārta bija sagatavota atbildes raidījumam. Kapteinis norīkoja nepārtrauktas diennakts dežūras.
Pusnaktī galvenais radioinženieris aizgāja no kabīnes. Es paliku viena. Es domāju par tiem četriem nepazīstamiem astronautiem, kas dodas uz Aellu. Viņi savu kuģi negrieza atpakaļ. Četri pret Aellu… Bet Atklājējs taču viens pats izturēja uz Elektras! Kas ir šie četri? …
Mans tālais draugs, tajā naktī es domāju par tevi. Man šķita, ka ļaudis uz «Pamira» ir tādi kā tu.
Es snaudu, noliekusi galvu uz galdiņa. Pussnaudā redzēju «Pamira» kabīni un četrus cilvēkus, apbrīnojami līdzīgus tev.
Pusčetros pa trapu uznāca Atklājējs. Es sadzirdēju smagus soļus un neapzināti uzmetu acis pulkstenim. Atklājējs pamāja man un lēni aizgāja pie stūrmaņa krēsla.
— Radiogramma? — es vaicāju, pūlēdamās aizgainīt miegu.
Atklājējs neatbildēja.
— Vai radiogramma gatava?
Viņš noņēma brilles un pavērsās pret mani. Viņa acīs bija kaut kas jauns, ko es līdz šim nepazinu.
— Kur ir… Zeme? — viņš jautāja dīvainā, svinīga balsī.
Es ieslēdzu panorāmas ekrānu. Tur, kur krustojās pavedieni, bija melns plankums, ko apņēma biezs violetu zvaigžņu klāsts. Kuģa ātrums izkropļoja zvaigžņotās debess ainu.
— Viņa ir tur, — Atklājējs klusi teica.
— Viņa nav redzama, — es iebildu. — Sauli varēs redzēt pēc mēnešiem trim, ne ātrāk.
Atklājējs pašūpoja galvu:
—* Viņa ir tur …
Miegs bija pilnīgi izgaisis, un es sapratu, ka nedrīkst nekā iebilst pretī. Es klusējot stāvēju aiz Atklājēja krēsla un lūkojos uz panorāmas ekrānu. Tā pagāja labs laiks. Pēc tam Atklājējs, arvien vēl noliecies pie ekrāna, tikko dzirdami sacīja:
Zila zvaigzne ir, Džaneta jaukā, Divdesmit gadu līdz tai, Ja ar gaismas ātrumu trauktu. Balta zvaigzne ir, Džaneta jaukā, Četrdesmit gadu līdz tai, Ja ar gaismas ātrumu trauktu. Uz kuru no zvaigznēm mēs Kopā ar tevi dosimies — Uz zilo vai balto?[2]
Mans draugs, tu zini šo dzejoli. Tā ir Sendberga «Bērnu dziesmiņa». Kādreiz (kopš tā laika pagājusi vesela mūžība) tu man to lasīji tur, uz Zemes. Bet Atklājēja balsī skanēja skumjas, kādas bērni nepazīst.
Un pēkšņi es visu sapratu.
— Jūs … izlēmāt? — es vaicāju.
Atklājējs aši uzlika brilles un pagriezās pret mani.
— Izslēdziet ekrānu! — viņš teica.
— Jūs izlēmāt? — es atkārtoju.
Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja.
<— Jā, protams.
— Bet…
Ar rokas mājienu viņš mani partrauca …
— Ziņojiet kapteinim — jāpārrēķina kurss! Es pāriešu uz «Pamiru».
… Neatturami skrien pulksteņa rādītājs, bet es vēl neesmu tev pateikusi pašu galveno.
Tonakt avārijas automāti klusēja. Un tikai pret ritu atskanēja trauksmes pilnie, kaucošie signāli. Pēc minūtes visa apkalpe pulcējās radiokablnē. Neatceros vairs, šķiet, pagāja vairākas stundas, kamēr mēs atjaunojām magnētisko aizsardzību. Un, kad kapteinis panāca nost no vadības pults, es viņam pateicu Atklājēja vārdus. Dīvaini, bet kapteinis nebija izbrīnījies. Viņš sacīja:
— Labi. Ejiet! Es pats pārrēķināšu kursu.
Neviens tomēr neatstāja telpu.
— Ejiet! — kapteinis atkārtoja.
Likās, neviens nesadzirdēja pavēli.
— Labi, — kapteinis sacīja. — Lai notiek tā. Ejiet un padomājiet! Ja visi nolems lidot uz Aellu, mēs lidosim. Taču, ja kaut viens no mums vēlēsies atgriezties, mēs atgriezīsimies uz Zemi. Bet Atklājējs pāries uz «Pamiru».
Viņš paskatījās pulkstenī un piemetināja:
— Pēc piecdesmit minūtēm. Es te gaidīšu. Ejiet taču!…
Mēs devāmies uz trapu, bet kapteinis noliecās pie vadības pults. Es ievēroju: kapteinis raugās turp, uz kurieni naktī skatījās Atklājējs …
Piecdesmit minūtes — tās vilkās bezgalīgi ilgi. Es sēdēju savā mazajā kajītē un domāju par citiem. Uz «Ērglēna» ir vienpadsmit cilvēku. Kapteinis palicis pie vadības pults. Desmit cilvēku aizgājuši savās kajītēs. «Ja kaut viens no mums vēlēsies atgriezties, mēs atgriezīsimies uz Zemi.» Tā teica kapteinis. Bet ko sacīs mani biedri? Aiz tērauda šķērssienas — ārsta kajīte. Vecais, labais doktors! Sis bija viņa pēdējais lidojums… Galvenais radioinženieris — uz Zemes viņam palikusi ģimene… Manas draudzenes, mehāniķi — visus gaida uz Zemes . . .
Piecdesmit minūtes — cik bezgala ilgi tās vilkās, un tikai pēdējās sekundēs laiks aši traucās uz priekšu. Vajadzēja celties un iet uz radiokabīni. Taču kāds spēks neļāva man piecelties. Varbūt man vairāk par citiem ir tiesības atgriezties uz Zemi? Es esmu radioinženiera dublieris. īstenībā es uz kuģa neesmu vajadzīga. Man
šis ir mācību lidojums. Bet tur, uz Zemes… Un pēkšņi es sadzirdēju Zemi. Neskaitāmo Zemes trokšņu starpā es pēkšņi saklausīju jūras bangu šalkas. Tas bija tik skaidri dzirdams, ka es neapzināti pametu acis uz kris- talofona skaļruni. Bet jūras šalkoņa atbalsojās arvien skaļāk un skaļāk. Jūras viļņu šņākšana, bangu dunoņa un vēl — laivas šļaksti viļņos… Dīvaini, ārkārtīgi dīvaini, bet šajā mirklī visa Zeme man iemiesojās šķietami dzirdamā jūras balsī. Vai esi dzirdējis, kā guldz ūdens zem laivas, kad tā šūpojas viļņos? …
Līdz ar pēdējo pulksteņa sitienu es piecēlos un devos uz radiokabīni. Uzkāpusi pa trapu augšā, es ieraudzīju, ka visi — visi, izņemot mani, jau sapulcējušies. Viņi atnākuši šurp jau sen — to es uzreiz sapratu. Neviens, izņemot mani, nebija gaidījis piecdesmit minūtes.
— Jādodas uz Aellu, — es sacīju un izbrīnījos, tik sveša man šķita pašas balss.
— Jā, — kapteinis atbildēja. — Mēs patlaban pārrēķinām kursu.
Desmit cilvēku stāvēja man apkārt. Neviens no viņiem nebija šaubījies, ka es teikšu «jā». Viņi sen bija atnākuši uz šejieni •— un tagad elektronu mašīna jau pārrēķināja kursu. Desmit cilvēku zināja, ka es teikšu «jā»…
Zemes skaistums nav vārdos izsakāms, bet, ja man jautātu, kas uz Zemes ir visskaistākais, es neapdomādamās atbildētu: «Cilvēki.»
Mans draugs!
Mans tālais draugs, pulksteņa rādītājs joņo pa ciparnīcu. Man jāsaka tev viss. Manus vārdus noraidīs uz «Pamiru» un no turienes — uz Zemi. Patlaban, kad es runāju ar tevi, tavs kuģis traucas kaut kur melnajās kosmosa dzīlēs. Taču, kamēr mani vārdi sasniegs Zemi, tu būsi atgriezies tur un gaidīsi mani mūsu pakalnā.
Mans draugs, mēs dodamies projām uz Aellu. Paies dažas dienas, un «Ērglēns», mainījjs kursu, sāks attālināties no Zemes. Ar katru stundu, ar katru sekundi palielināsies attālums starp mums. Un tomēr mēs būsim viens otram tuvāki nekā agrāk. Kāda gan nozīme nožēlojamai attālumu aritmētikai, ja es mīlu tevi!
Nezinu, kas mūs gaida uz svešās, naidīgās planētas. Tomēr, lai arī kā plosītos un trakotu Aellas debesis, es meklēšu tajās tavu kuģi. Tu nenomaldīsies ceļā, tu atnāksi, tāpēc ka e s mīlu tevi!
Sajā savā pirmajā lidojumā es ielūkojos Visuma acu dzelmēs. Jā-, mans draugs, mans tālais un tuvais draugs, bezgalībai ir liels spēks. Salīdzinājumā ar to mūsu Zeme ir niecīgs puteklītis. Bet ir kaut kas stiprāks par melno bezgalību. Tas ir cilvēku saprāts un griba. Tās ir cilvēku tiesības stāvēt plecu pie pleca. Tie ir vārdi, kuru priekšā atkāpjas attālums un laiks, vienkāršie vārdi: e s tevi mīlu!