— Ko lai es daru šo ļaužu labā?! — Danko iekliedzās skaļāk par pērkonu.
Un tad viņš piepeši pārplēsa sev krūtis, izrāva no tām sirdi un pacēla augsti pār galvu.
M. Gorkijs
Dažos vārdos man jāpaskaidro, kas mani atveda Astronautikas centrālajā arhīvā. Citādi nebūs saprotams tas, par ko gribu stāstīt.
Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, esmu piedalījusies trīs zvaigžņu ekspedīcijās. Mana medicīniskā specialitāte — psihiatrija. Astropsihiatrija, kā tagad mēdz teikt. Problēma, pie kuras es strādāju, radusies sen, divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tolaik lidojums no Zemes uz Marsu ilga vairāk nekā gadu, uz Merkuriju — apmēram divus gadus. Dzinēji strādāja, tikai kuģim startējot un nosēžoties. Astronomiskus novērojumus no raķetēm neizdarīja — tam nolūkam bija observatorijas uz mākslīgajiem pavadoņiem. Ko tad darīja apkalpe garajos lidojuma mēnešos? Pirmajos lidojumos — gandrīz nekā. Piespiestā bezdarbība radīja nervu sistēmas traucējumus, bija par cēloni pagurumam, slimībām. Grāmatas un radiopārraides nevarēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija vajadzīgs darbs, turklāt radošs darbs, pie kāda šie cilvēki bija pieraduši. Un tad radās ierosinājums ieskaitīt raķešu apkalpē cilvēkus, kas ar kaut ko aizraujas. Uzskatīja, ka ir pilnīgi vienalga, par ko viņi interesējas, lai tikai lidojumā viņi būtu ar kaut ko nodarbināti. Tā radās piloti, kas kaislīgi aizrāvās ar matemātiku. Radās stūrmaņi, kas nodarbojās ar senu rokrakstu pētīšanu. Radās inženieri, kas visu brīvo laiku veltīja poēzijai…
Astronautu lidojumu grāmatiņās nāca klāt vēl viens — izdaudzinātais divpadsmitais punkts: «Ar ko aizraujaties?» Tomēr ļoti drīz problēmu atrisināja pavisam citādi. Starpplanētu trasēs devās kuģi ar atomā- rajiem jonu dzinējiem. Lidojuma ilgums samazinājās līdz dažām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja no grāmatiņām.
Tomēr pēc dažiem gadiem šī problēma radās no jauna, vēl asākā formā. Cilvēce bija iegājusi starpzvaigžņu lidojumu laikmetā. Atomārās jonu raķetes, kas sasniedza gaismas ātrumam tuvus ātrumus, uz tuvākajām zvaigznēm tomēr vēl lidoja gadiem ilgi. Lielo ātrumu raķetē laiks pagausinās, tomēr lidojumi ilgst savus astoņus, divpadsmit, dažkārt pat divdesmit gadus …
Lidojumu grāmatiņās atkal parādījās divpadsmitais punkts. Vēl vairāk, apkalpes komplektēšanā tam bija izšķiroša nozīme. Starpzvaigžņu lidojumā no kuģa vadīšanas viedokļa 99,9 procenti laika pagāja piespiestā bezdarbībā. Radiopārraides izbeidzās jau mēnesi pec starta. Vēl pēc dažām nedējām optisko sakaru uztvērēji bija jāatvieno biežo traucējumu dēļ. Bet priekšā vēl bija gari gari gadi…
Tolaik raķetēm bija sešu līdz astoņu cilvēku liela apkalpe, šauras kajītes, gara oranžērija — piecdesmit metru. Mums, kas lidojam uz starpzvaigžņu laineriem, grūti iedomāties, kā cilvēki varējuši iztikt bez vingrošanas zāles, bez peldbaseiniem, bez stereoteātra un pastaigu galerijām…
Bet es novirzījos no temata, un stāsts vēl nemaz nav iesākts. Mūsu dienās apkalpes izraudzīšanā divpadsmitajam punktam vairs nav būtiskas nozīmes. Reisa lidojumos parastajos maršrutos tam, protams, ir savs pamats. Taču tālajiem pētnieciskajiem lidojumiem apkalpēs tomēr jāieskaita cilvēki, kuri ar kaut ko aizraujas. Tājļas vismaz ir manas domas. Divpadsmitais punkts — tas ir mana zinātniskā darba temats. Notikumi, kas saistās ar divpadsmito punktu, arī atveda mani šurp, uz Astronautikas centrālo arhīvu.
Jāatzīst, sākumā vārds «arhīvs» man nepatika. Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, un tas aptuveni ir tas pats, kas astoņpadsmitajā gadsimtā kuģa ārsts. Esmu pieradusi pie ceļojumiem, pie briesmām. Visus trīs savus zvaigžņu lidojumus esmu veikusi ar pētnieciskajām raķetēm. Esmu piedalījusies pirmajā ekspedīcijā uz Pro- cionu un droši vien uz mūžīgiem laikiem esmu sasirgusi ar atklāšanas alkām. Uz trim Prociona planētām ir laba tiesa manis ierosinātu nosaukumu, un vai jūs zināt, ko tas nozīmē — dot nosaukumu paša atklātajam okeānam?…
«Arhīvs» — mani biedēja šis vārds. Bet viss iznāca citādi. Es nezinu, neesmu vēl paguvusi noskaidrot, kurš arhitekts projektējis Astronautikas centrālā arhīva ēku. Tas ir bijis ļoti talantīgs cilvēks. Talantīgs un drosmīgs. Eka atrodas Sibīrijas jūras krastā, kura radusies pirms divdesmit gadiem, kad uz Obas upes uzcēla aizsprostu. Arhīva galvenais korpuss stāv uz piekrastes pakalniem. Nezinu, kā tas ir paveikts, bet šķiet, ka ēka sliecas pāri ūdenim. Tā izskatās viegla un it kā traucas augšup, iztālēm atgādinot baltu buru kuģi…
Arhīvā strādā piecpadsmit cilvēku. Ar dažiem esmu paguvusi iepazīties. Gandrīz visi atbraukuši šurp uz neilgu laiku. Austrijas rakstnieks vāc materiālus par pirmo starpzvaigžņu lidojumu. Zinātnieks, ļeņingradie- tis, raksta Marsa vēsturi. Kautrais induss ir slavens skulptors. Viņš man teica: «Man jāiepazīst viņu garīgā pasaule.» Divi ir inženieri — liela auguma jaunietis no Saratovas, kas pēc sejas atgādina Ckalovu, un mazais, laipni smaidošais japānis. Viņiem vajadzīgs pamatot kādu projektu. Kādu tieši — to es nezinu. Japānis uz manu vaicājumu ļoti pieklājīgi atbildēja: «O, gluži niecīga lieta! Ar to nav vērts apgrūtināt jūsu cēlo uzmanību.»
Bet nu es atkal novirzījos. Atgriezīšos pie stāsta.
Jau pirmajā dienā, vakarā, man bija saruna ar arhīva pārzini. Gados viņš nav vēl tik vecs, bet degvielas tvertņu eksplozija raķetē viņam gandrīz laupījusi redzi. Viņš valkā kādas speciālas brilles — ar trīskāršām lēcām. Stikli zilgani vizuļo. Acu neredz. Tāpēc izskatās, ka pārzinis nekad nesmaida.
— Tā ja, — viņš teica, uzklausījis mani, — jums jāsāk ar sektora «nulle—četrpadsmit» materiāliem. Piedodiet, tā ir mūsu iekšējā klasifikācija, jums tā nekā neizsaka. Es runāju par pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni.
Sev par kaunu man bija jāatzīstas, ka par šo ekspedīciju es gandrīz nekā nezināju.
— Jūs lidojāt citos virzienos, — pārzinis paraustīja plecus. — Sīriuss, Procions, Gulbja sešdesmit pirmā…
Man bija jāpabrīnās, ka viņš tik labi pārzina manu dienesta lapu.
— Jā, — viņš turpināja, — Alekseja Zarubina — šās ekspedīcijas komandiera dzīves stāsts dos atbildi uz daudziem jautājumiem, kas jūs interesē. Pēc pusstundas jūs saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes!
Aiz zilajiem stikliem acis nebija redzamas. Balss skanēja skumji.
Un nu materiāli ir manā priekšā uz galda. Papīrs nodzeltējis, uz dažiem dokumentiem tinte (toreiz rakstīja ar tinti) izbalojusi. Bet kāds ir rūpīgi atjaunojis tekstu: tepat piešūti klāt infrasarkanā gaismā fotografēti dokumenti. Papīrs pārklāts ar caurspīdīgu plastmasu, pataustot lapas šķiet ļoti biezas, gludas.
Aiz loga — jūra. Dobji dun krasta bangas, viļņi švīkst, kā lapas pāršķirstot. . .
Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni bija tiem laikiem pārdrošs, pat pārāk pārdrošs pasākums. Gaisma no Barnarda zvaigznes uz Zemi ceļo veselus sešus gadus. Bija paredzēts, ka pirmo pusi ceļa raķete lidos ar paātrinājumu, otru pusi — ar palēninājumu. Un, kaut arī tika sasniegti ātrumi, kas tuvojās gaismas ātrumam, lidojumā turp un atpakaļ paietu apmēram četrpadsmit gadu. Tiem, kuri lidoja raķetē, laiks pagausinājās: četrpadsmit gadi pārvērtās četrdesmit mēnešos. Laika sprīdis pats par sevi nav liels, bet briesmas radīja cits apstāklis — gandrīz visu laiku — trīsdesmit astoņus mēnešus no tiem četrdesmit — raķetes dzinējam vajadzēja strādāt ar maksimālu jaudu. Bija paņemts līdzi visai ierobežots kodoldegvielu krājums. Ja ceļā rastos aizkavēšanās, tā būtu ekspedīcijas bojā eja.
Mūsu dienās liekas neattaisnojams risks doties kosmosā bez degvielas rezervēm, bet toreiz citādi nevarēja. Kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā inženieri varēja ietilpināt šim nolūkam paredzētajos nodalījumos.
Es lasu apkalpes komplektēšanas komisijas protokolu. Tiek izvirzītas kapteiņu kandidatūras, un komisija atbild: «Nē!» Nē — tāpēc, ka lidojums paredzams ārkārtēji smags, tāpēc ka kolosālai izturībai jābūt apvienotai ar gandrīz neprātīgu drosmi. Un pēkšņi visi saka: «Jā.»
Es pāršķiru lappusi. Seit sākas kapteiņa Alekseja Za- rubina personīgā lieta.
Un vēl pēc trim lappusēm es sāku saprast, kāpēc Alekseju Zarubinu vienbalsīgi iecēla par «Pola» kapteini. Sajā cilvēkā gluži neparastā kārtā apvienojās «ledus un liesma», pētnieka nosvērtā gudrība un cīnītāja nevaldāmais temperaments. Jādomā, tāpēc viņu sūtīja visriskantākajos lidojumos. Viņš prata izkulties no tādām situācijām, kas jau šķita pilnīgi bezcerīgas.
Komisija izraudzījās kapteini. Kapteinis saskaņā ar tradīciju pats izvēlējās apkalpi. īstenībā Zarubins
neizvēlējās. Viņš itin vienkārši pieaicināja piecus astronautus, ar kuriem kopā bija jau lidojis. Uz jautājumu: «Vai esat gatavi grūtam un riskantam lidojumam?» — viņi visi atbildēja: «Ar tevi kopā — gatavi.»
Materiālos ir «Pola» apkalpes fotoattēli. Uzņēmumi ir vienkrāsaini, plakani. Kapteinis tolaik bija divdesmit septiņus gadus vecs. Fotogrāfijā viņš izskatās vecāks: pilnīga, mazliet pietūkuši seja lieliem vaigu kauliem, cieši sakniebtas lūpas, paliels deguns ar kumpumu, vijīgi, šķiet, ļoti mīksti mati un dīvainas acis. Skatiens ir mierīgs, pat laisks, bet kaut kur acu kaktiņos gail nebēdnīga, šķelmīga uguntiņa …
Pārējie astronauti vēl jaunāki. Inženieri — vīrs un sieva; mapē ir abu kopēja fotogrāfija, viņi vienmēr lidoja kopā. Stūrmanis — ar domīgu mūziķa skatienu. Jauna meitene — ārste. Laikam tikpat nopietna izskatījos arī es savā pirmajā uzņēmumā, kad stājos Zvaigžņu flotē. Astrofiziķis — cilvēks ar iecirtīgu skatienu, sejā apdeguma zīmes; kopā ar kapteini viņš nosēdies uz Diona — Saturna pavadoņa.
Divpadsmitais punkts lidojumu grāmatiņās. Es pāršķirstu lapas un pārliecinos: jā, fotouzņēmumi runājuši taisnību. Stūrmanis ir komponists un mūziķis. Nopietnā meitene aizraujas ar nopietnu zinātni —- mikrobioloģiju. Astrofiziķis cītīgi mācās valodas: viņš jau pilnīgi pārvalda piecas valodas, pašreiz apgūst latīņu un sengrieķu. Inženieriem, vīram un sievai, ir viena aizraušanās — šahs, turklāt jaunā veida šahs ar divām baltām un divām melnām dāmām un šaha galdiņu ar astoņdesmit vienu lauciņu …
Arī kapteiņa lidojumu grāmatiņā ir aizpildīts divpadsmitais punkts. Komandierim ir īpatnēja aizraušanās — neparasta, vienreizēja. Es vēl ne reizes neesmu sastapusi kaut ko tamlīdzīgu. Kapteinis kopš bērnu dienām jūsmo par glezniecību — tas ir saprotams: viņa māte bija māksliniece. Taču kapteinis gandrīz nemaz neglezno, nē, viņš interesējas par ko citu. Viņa sapnis ir atklāt sen zudušos viduslaiku meistaru noslēpumus — atrast eļļas krāsu sastāvdaļas, to maisījumus, gleznošanas paņēmienus. Viņš izdara ķīmiskus pētījumus, kā
vienmēr, ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu.
Seši cilvēki — seši dažādi raksturi, dažādi likteņi. Taču toni noteic kapteinis. Viņu mīl, viņam tic, viņu atdarina. Un tāpēc visi spēj būt nesatricināmi mierīgi un neapvaldīti pārgalvīgi.
Starts.
«Pols» dodas uz Barnarda zvaigzni. Kodolreaktors strādā, no sprauslām plūst neredzamas jonu strūklas. Raķete traucas ar paātrinājumu, nemitīgi jūtama pārslodze. Pirmajā laikā grūti staigāt, grūti strādāt. Ārsts stingri seko, lai visi ievērotu noteikto režīmu. Astronauti pierod pie lidojuma apstākļiem. Samontēta oranžērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Pavisam maz laika aizņem reaktora, aparātu un mehānismu darba kontrole. Četras stundas dienā paredzētas obligātas nodarbības specialitātē. Pārējo laiku katrs izlieto pēc savas patikas. Stūrmanis komponējis dziesmiņu — to dzied visa apkalpe. Saha entuziasti stundām ilgi nosēž pie galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālvalodā Plutarhu…
Kuģa žurnālā īsi ieraksti: «Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi strādā nevainojami. Pašsajūta teicama.» Un pēkšņi gandrīz vai kliedziens: «Raķete izgājusi aiz televīzijas uztveršanas robežām. Vakar skatījāmies pēdējo pārraidi no Zemes. Cik grūti šķirties no dzimtenes!» Atkal rit dienas. Ieraksts žurnālā: «Uzlabojām optisko sakaru uztveršanas antenu. Ceram saņemt signālus no Zemes vēl dienas septiņas astoņas.» Viņi priecājās kā bērni, kad sakarus varēja uzturēt vēl divpadsmit dienas …
Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete traucās uz Barnarda zvaigzni. Pagāja mēneši. Kodolreaktors darbojās ārkārtīgi precīzi. Degvielas patēriņš stingri saskanēja ar aprēķiniem — ne miligrama vairāk.
Katastrofa notika pēkšņi.
Kādu dienu — tas bija astotajā lidojuma mēnesī — pēkšņi mainījās reaktora darba režīms. Kādas blakus reakcijas dēļ radās straujš degvielas pārtēriņš. Kuģa žurnālā parādījās īss ieraksts: «Nezinām, kas ir par iemeslu blakus reakcijai.» Jā, toreiz vēl nezināja, ka niecīgi piejaukumi kodoldegvielā dažkārt spēj mainīt reakcijas norisi…
Aiz loga šņāc jūra. Vējš pieņēmies spēkā, viļņi vairs nečalo — tie nikni sprauslo, triekdamies pret krastu. Kaut kur iztālēm dzirdami smiekli. Es nevaru, es nedrīkstu domāt par ko citu. Es gandrīz redzu šos ļaudis raķetē. Es pazīstu viņus — un varu iedomāties, kā tas notika. Iespējams, ka sīkumos kļūdos, — bet vai tam kāda nozīme? Kaut gan nē — pat sīkumos nekļūdīšos. Esmu pārliecināta, ka notikumi risinājās šādi.
Retortē — virs degļa — burbuļodams vārījās brūns šķidrums. Uz stikla plaiksnījās sarkanas uguntiņas. Inženieris klusiem soļiem iegāja kajītē…
Retortē putodams vārījās brūns šķidrums. Brūni tvaiki pa spirālveida cauruli plūda kondensatorā. Kapteinis uzmanīgi pētīja mēģeni ar tumšsarkanu pulveri. Durvis atvērās. Degļa liesma noraustījās un sāka plivināties. Kapteinis atskatījās. Durvīs stāvēja inženieris.
Inženieris bija uztraukts. Viņš prata savaldīties, bet balsī bija jaušams uztraukums. Tā bija svešāda, skaļa, nedabiski stingra. Inženieris centās runāt mierīgi, tomēr nespēja.
— Apsēdies, Nikolaji — kapteinis pastūma viņam tuvāk krēslu. — Es vakar izdarīju aprēķinus, un rezultāts bija tāds pats … Nu, apsēdies taču!…
— Ko tagad iesāksim?
— Ko iesāksim? — kapteinis paskatījās pulkstenī. — Līdz vakariņām vēl ir piecdesmit piecas minūtes. Tātad mēs pagūsim parunāties. Izziņo, lūdzu, visiem!
— Labi, — inženieris mehāniski atbildēja. — Es pateikšu. Jā, es pateikšu.
Viņš nesaprata, kāpēc kapteinis tā vilcinās. Ar katru mirkli «Pola» ātrums palielinājās, lēmums bija jāpieņem nekavējoties.
— Paskaties! — kapteinis teica, sniegdams viņam mēģeni. — Tevi tas droši vien interesēs. Tur ir dzīvsudraba cinobrs. Velnišķīgi pievilcīga krāsa. Tomēr parasti tā gaismā kļūst tumšāka. Es izdibināju cēloni — viss atkarīgs no dispersijas pakāpes . . .
Viņš ilgi klāstīja inženierim, kā viņam izdevies iegūt gaismas izturīgu dzīvsudraba cinobru. Inženieris nepacietīgi pakratīja mēģeni. Virs galda atradās sienā iebūvēts pulkstenis, un inženieris nespēja neskatīties uz to: pusminūte — ātrums palielinājies par diviem kilometriem sekundē, vēl viena minūte — jau četri kilometri sekundē . ..
— Es nu iešu, — viņš pēdīgi sacīja. — Jāpaziņo pārējiem.
Kapteinis cieši aiztaisīja kajītes durvis. Nevērīgi iesprauda mēģeni statīvā. Ieklausījās. Reaktora dzesēšanas iekārta klusi sīca. Dzinēji strādāja, paātrinot «Pola» gaitu.
… Pēc desmit minūtēm kapteinis nogāja lejā, kopkajītē. Pieci cilvēki, viņu sveicinot, piecēlās. Visi bija ģērbušies astronautu formas tērpā, ko uzvilka tikai retumis, svinīgos gadījumos, un kapteinis saprata: paskaidrot stāvokli vairs nav vajadzības.
— Tā … — viņš ierunājās. — Liekas, es vienīgais neattapos uzvilkt formas tērpu .. .
Neviens nepasmaidīja.
— Sēdieties! — kapteinis sacīja. — Kara padome . . . Tā … Nu, labi. Kā pieņemts, pirmais lai iesāk jaunākais. Jūs, Ļenočka. Kas būtu darāms, kādas ir jūsu domas? — Viņš pievērsās meitenei.
Viņa atbildēja ļoti nopietni:
— Es esmu ārste, Aleksej Pavlovič. Bet jautājums ir pirmām kārtām tīri tehniskas dabas. Atļaujiet man izteikt savas domas vēlāk!
Kapteinis pamāja:
— Lūdzu. Jūs, Ļenočka, no mums esat pati gudrākā. Un, kā jau ikviena sieviete, pati viltīgākā. Varu saderēt, ka jums ir savs viedoklis. Jau ir.
Meitene neatbildēja.
— Tātad, — kapteinis turpināja. — Ļenočka runās vēlāk. Tagad tu, Sergej.
Astrofiziķis paplēta rokas.
— Ar manu specialitāti tam arī nav sakara. Stingra viedokļa man nav. Bet to es zinu, ka lidojumam uz Barnarda zvaigzni degvielas pietiks. Kāpēc lai griežamies atpakaļ no pusceļa?
— Kāpēc? — kapteinis pārvaicāja. — Tāpēc, ka atgriezties no turienes mēs vairs nevarēsim. No pusceļa varam. No turienes — vairs ne.
— Piekrītu, — astrofiziķis domīgi sacīja. — Kaut gan, vai tā ir, ka nevaresim atgriezties no turienes? Paši, protams, mēs neatgriezīsimies. Bet mums taču atlidos pakaļ. Redzēs, ka mēs neatgriežamies, un atlidos pakaļ. Astronautika attīstās.
— Attīstās, — kapteinis pavīpsnāja. •— Ar laiku . .. Tātad vajadzētu lidot tālāk? Vai es pareizi sapratu? Labi. Tagad tu, Georgij. Vai tavu specialitāti tas skar?
Stūrmanis pielēca kājās, atgrūda krēslu.
— Apsēdies! — kapteinis teica. — Apsēdies un runā mierīgi! Nelēkā!
— Nekādā gadījumā negriezties atpakaļ! — stūrmanis gandrīz vai kliedza. — Tikai uz priekšu! Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Nē, nu padomājiet taču, ka var atgriezties? Vai tad mēs nezinājām, ka ekspedīcija būs grūta? Zinājām! Un te gadās sadurties ar pirmajām grūtībām — un mēs esam gatavi atkāpties .. . Nē, nē, tikai uz priekšu!
— Tā-a, — kapteinis gari novilka. — Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Skaisti … Bet ko domā inženieri? Jūs, Ņina Vladimirovna, tu, Nikolaj?
Inženieris paskatījās uz sievu. Tā pamāja, un viņš sāka runāt. Viņš runāja mierīgi, it kā skaļi domādams.
— Mūsu lidojums uz Barnarda zvaigzni ir pētnieciska ekspedīcija. Ja mēs, seši cilvēki, uzzināsim kaut ko jaunu, izdarīsim kādu atklājumu, tam vēl nebūs nekādas vērtības. Mūsu atklājumi tikai tad iegūs vērtību, ja tie kļūs zināmi citiem, cilvēcei. Ja mēs aizlidojam līdz Barnarda zvaigznei un vairs nevaram atgriezties atpakaļ, — kāda gan nozīme mūsu atklājumiem? Sergejs teica, ka galu galā mums atlidošot pakaļ. Ticu. Taču tie, kas atlidos, paši izdarīs šos atklājumus. Kādi tad būs mūsu nopelni? Ko cilvēku labā būs paveikusi mūsu ekspedīcija? .. . īstenībā mēs tikai nodarīsim ļaunumu. Jā, ļaunumu. Uz Zemes gaidīs mūsu ekspedīcijas atgriešanos. Gaidīs gluži veltīgi. Ja mēs atgriežamies tūlīt, laika zudums samazināsies līdz minimumam. Izlidos jauna ekspedīcija. īstenībā mēs paši arī izlidosim.
Kaut ari ies zudumā daži gadi, toties mūsu iegūtie materiāli nonāks uz Zemes. Bet tagad mums šādas iespējas nav… Lidot tālāk? Kādā nolūkā? Nē, mēs — Ņina un es — esam pretī. Vajag griezties atpakaļ. Nekavējoties.
Iestājās ilgs klusums. Tad Ļena ievaicājās:
— Un ko domājat jūs, kapteini?
Kapteinis skumji pasmaidīja:
— Es domāju, mūsu inženieriem taisnība. Skaisti vārdi ir tikai vārdi vien. Turpretī veselais saprāts, loģika, aprēķini — viss runā inženieriem par labu. Mēs lidojam, lai izdarītu atklājumus. Un, ja šos atklājumus nenogādās uz Zemi, tiem nav ne graša vērtības. Nikolajam ir taisnība, tūkstoškārt taisnība …
Zarubins piecēlās, smagi pārsoļoja pāri kajītei. Staigāt vedās grūti: trīskāršā pārslodze, ko radīja raķetes paātrinājums, saistīja kustības.
— Variants ar- palīdzības gaidīšanu atkrīt, — kapteinis turpināja. — Paliek divas iespējas. Pirmā — griezties atpakaļ uz Zemi. Otra — lidot uz Barnarda zvaigzni… un tomēr atgriezties no turienes uz Zemi. Atgriezties, kaut arī gājusi zudumā degviela.
— Kā to izdarīt? — inženieris vaicāja.
Zarubins piegāja pie krēsla, apsēdās, nogaidīja ar atbildi.
— Es nezinu, kā. Bet mums ir laiks. Līdz Barnarda zvaigznei vienpadsmit mēnešu ko lidot. Ja jūs nolemsiet, ka jāgriežas atpakaļ tūliņ, mēs to darīsim. Taču, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēnešu laikā izdosies kaut ko izdomāt, izgudrot, tad… tad par spīti neiespējamībai — uz priekšu!… Tā tas ir, draugi. Ko jūs tagad teiksiet? Kaut vai jūs, Ļenočka?
Meitene šķelmīgi samiedza acis.
— Kā ikviens vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.
Kapteinis skaļi iesmējās:
— Paspēlēsiet! Nekas man nav padomā. Bet vēl ir vienpadsmit mēnešu. Sajā laikā var kaut ko izdomāt.
— Mēs ticam, — inženieris teica. — Stingri ticam. — Viņš brīdi klusēja. — Kaut gan, taisnību sakot, nevaru iedomāties, kā mums izdosies izkulties sveikā. «Polam»
paliks astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit vajadzīgo piecdesmit vietā … Bet, ja jūs reiz sakāt, — ar to pietiek. Dodamies uz Barnarda zvaigzni! Kā Geor- gijs saka, par spīti neiespējamībai — uz priekšu!
Klusi pa brīžam iečīkstas durvis. Vējš šķirsta lapas, lodā pa istabu, piepildīdams to ar valgo jūras smaržu. Smarža — tā ir apbrīnojama. Raķetēs smaržas nav. Kondicionēšanas ierīces attīra gaisu, uztur vajadzīgo mitrumu un temperatūru. Taču kondicionēts gaiss ir bez garšas, kā destilēts ūdens. Vairākkārt ir izmēģināti mākslīgo smaržu ģeneratori; līdz šim no tā vēl nekas prātīgs nav iznācis. Parastā — Zemes gaisa aromāts ir ļoti komplicēts, to atveidot nav viegli. Tā arī pašlaik. .. Es jūtu ir jūras smaržu, ir valgo rudens lapu smaržu, ir tikko jaušamu smaržūdeņu aromu un brīžiem, kad vējš pastiprinās, zemes smaržu. Un vēl — vieglu krāsas smaržu.
Vējš šķirsta lapas… Uz ko cerēja kapteinis? Tieši viņam taču vajadzēs «kaut ko izdomāt». īstenībā kuģī vienīgi viņš ir pieredzējis astronauts.
Zarubins, protams, var rēķināties ar apkalpes — stūrmaņa, inženieru, astrofizika, ārsta palīdzību. Bet tā nāktu vēlāk. Vispirms vajag «kaut ko izdomāt». Tāda ir kuģa komandiera specialitāte.
Es esmu ārste, bet es esmu lidojusi un zinu, ka brīnumi nenotiek. Kad «Pols» sasniegs Barnarda zvaigzni, raķetē būs vairs tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit — no piecdesmit…
Brīnumi nenotiek. Tomēr, ja kapteinis man vaicātu, vai es ticu, ka viņš atradīs izeju, es atbildētu: «Jā.» Atbildētu tūdaļ, nevilcinoties: «Jā, jā, jā!» Brīnumiem es neticu, bet stingri ticu cilvēkiem.
Nākamajā rītā es palūdzu pārzinim, lai viņš parāda man Zarubina gleznas.
— Jāuzkāpj augšstāvā, — viņš teica. — Tikai… Sakiet — vai jūs izlasījāt visu?
Viņš neuzklausīja manu atbildi, pamāja.
— Saprotu. Tā jau es domāju. Jā, kapteinis uzņēmās lielu atbildību … Vai jūs būtu viņam ticējusi?
— Jā.
— Es arī.
Viņš ilgi klusēja, kodīdams lūpas. Tad piecēlās, sakārtoja brilles.
— Labi, iesim.
Pārzinis viegli kliboja. Mēs lēnā solī gājām pa arhīva gaiteņiem.
— Par to jūs vēl lasīsiet, — pārzinis teica. — Ja nemaldos, otrajā sējumā, simtajā lappusē un tālāk. Zarubins gribēja atminēt renesanses laikmeta itāliešu mākslinieku noslēpumus. Ar astoņpadsmito gadsimtu eļļas glezniecībā sākās pagrimums — es šeit domāju tehniku. Daudz kas šķita bez miņas pagaisis. Mākslinieki neprata sastādīt krāsas, kas būtu ir spilgtas, ir izturīgas. Jo spilgtāki toņi, jo ātrāk gleznas kļuva tumšas. Sevišķi tas sakāms par zilām un gaišzilām krāsām. Bet Zarubins … Jūs jau redzēsiet.
Zarubina gleznas karājās šaurā, saules pielietā galerijā. Pirmais, kas dūrās acīs, — katrs audekls bija apgleznots ar vienu vienīgu krāsu — sarkanu, zilu, zaļu . . .
— Tās ir etīdes, — pārzinis teica. — Tehnikas izmēģinājumi, nekas vairāk. Palūk — «Etīde zilos toņos».
Gaišzilās debesīs viena otrai blakus lidoja divas smalkas cilvēku figūriņas ar piesprādzētiem spārniem — vīrietis un sieviete. Gleznots bija ar zilu krāsu, taču es nekad vēl nebiju redzējusi tik bezgalīgu toņu daudzveidību. Debesis izskatījās kā naktī, gleznas apakšējā kreisajā stūrī zili melnas un pretējā stūrī dzidras, pusdienas tveices pilnas. Cilvēki un spārni lāsmoja gaišzilos, zilos un violetos toņos. Vietumis krāsas bija spēcīgas, spilgtas, mirdzošas, vietumis — maigas, klusinātas, dzidras. Blakus šai etīdei Degā glezna — «Zilās dejotājas» liktos blāva, trūcīgām krāsām.
Tepat atradās arī citas gleznas. «Etīde sarkanos toņos»: divas koši sarkanas saules pār nepazīstamu planētu, ēnu un pusēnu haoss — no asinssarkanām līdz gaiši sārtām. «Etīde brūnos toņos»: teiksmains, fantastisks mežs …
-—- Zarubins fantazēja, — pārzinis teica. — Viņš tikai izmēģināja savas krāsas. Bet vēlāk …
Pārzinis apklusa. Es nogaidīju, vērdamās zilajos, necaurredzamajos briļļu stiklos.
— Palasiet tālāk! — viņš klusu teica. — Pēc tam es jums parādīšu citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet.
… Es lasu, cik vien ātri varu, — cenšos uztvert galveno …
«Pols» lidoja uz Barnarda zvaigzni. Raķete bija sasniegusi maksimālo ātrumu, dzinēji sāka strādāt ar bremzēšanas režīmu. Spriežot pēc īsajiem ierakstiem kuģa žurnālā, viss norisa normāli. Avārijas neatgadījās, slimot neviens neslimoja. Arī pats kapteinis, kā vienmēr, bija mierīgs, paļāvīgs, jautrs. Viņš joprojām daudz nodarbojās ar krāsu tehnoloģiju, gleznoja etīdes …
Par ko viņš domāja, palicis viens savā kajītē? Ne kuģa žurnāls, ne personiskā dienasgrāmata nedod atbildi uz šo jautājumu. Bet ir kāds interesants dokuments — inženieru ziņojums. Tajā ir runa par kļūmēm dzesēšanas sistēmā. Pasausa, lakoniska valoda, tehniski termini. Bet starp rindām es lasu: «Draugs, ja esi pārdomājis, tas ļaus tev pagriezt atpakaļ. Atkāpties ar cieņu . . .» Un turpat uzraksts ar kapteiņa roku: «Dzesēšanas sistēmu remontēsim, kad būsim sasnieguši Barnarda zvaigznes planētu.» Tas skan tā: «Nē, draugs, es neesmu pārdomājis.»
Zarubins nebija pārdomājis. Viņš vadīja «Polu» par spīti neiespējamībai — uz priekšu.
Pēc deviņpadsmit mēnešiem kopš izlidošanas dienas raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Nespodrajai, sarkanajai zvaigznei atklāja vienu planētu, izmēru ziņā tikpat lielu kā Zemi, bet klātu lediem. «Pols» mēģināja nosēsties. Jonu strūkla, kas plūda pa raķetes sprauslām, izkausēja ledu, un pirmais mēģinājums neizdevās. Kapteinis izraudzīja citu vietu — un atkal ledus sāka kust. .. Sešas reizes «Pols» mēģināja nosēsties, kamēr izdevās uztaustīt zem ledus granīta klinti.
Kopš tā brīža kuģa žurnālā ieraksti izdarīti ar sarkanu tinti. Saskaņā ar tradīcijām tā tiek atzīmēti atklājumi.
Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēras sastāvā bija gandrīz vienīgi skābeklis, taču uz šīs ledū kaltās planētas nebija neviena dzīva organisma, neviena auga. Termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles. «Neizdevusies planēta,» rakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā, «toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna …»
Jā, tā bija vesela atklājumu lavīna. Pat šobrīd, kad zinātne par zvaigžņu uzbūvi un evolūciju spērusi milzu soli uz priekšu, pat šobrīd «Pola» ekspedīcijas izdarītie atklājumi daudzējādā ziņā saglabājuši savu nozīmi. Barnarda zvaigznes tipa «sarkano punduru» gāzes apvalka pētījumi vēl arvien ir ļoti pilnīgi un precīzi.
Kuģa žurnāls … Zinātniskā darba pārskats … Astrofizika rokraksts ar zvaigžņu evolūcijas paradoksālu hipotēzi… Un beidzot tas, ko es meklēju: komandiera pavēle par atgriešanos. Tas ir negaidīti, neticami. Un, arvien vēl neticēdama, es aši pāršķiru lapas. Ieraksts stūrmaņa dienasgrāmatā. Tagad es ticu, zinu — tas noticis tā.
Kādu dienu kapteinis teicis:
— Pietiek! Jāgriežas atpakaļ.
Pieci cilvēki klusējot skatījušies Zarubinā. Vienmērīgi tikšķējis pulkstenis …
Pieci cilvēki uzlūkoja kapteini. Viņi gaidīja.
— Jāgriežas atpakaļ, — kapteinis turpināja. — Jūs zināt, palicis astoņpadsmit procentu degvielas. Tomēr izeja ir. Pirmām kārtām — jāpadara raķete vieglāka. Jānoņem visa elektronu aparatūra, izņemot kursa koriģēšanas iekārtu … — Viņš redzēja, ka stūrmanis grib ko iebilst, un ar žestu apturēja viņu: — Tā ir vajadzīgs. Aparāti, iztukšoto tvertņu iekšējās šķērssienas, daļa oranžērijas. Un galvenais — smagās elektronu iekārtas. Bet tas vēl nav viss. Galvenais degvielas patēriņš saistīts ar nelielo paātrinājurņu lidojuma pirmajos mēnešos. Nāksies samierināties ar neērtībām: «Polam» jāuzsāk lidojums nevis ar trīskāršu, bet ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.
— Pastāvot tādam paātrinājumam, raķetes vadīšana nav iespējama, — inženieris iebilda. — Pilots nevarēs…
— Zinu, — kapteinis viņu skarbi pārtrauca. — Zinu. Pirmajos mēnešos raķeti vadīs no šejienes, no planētas. Seit paliks viens cilvēks … Klusu! Es teicu — klusu! Iegaumējiet: citas izejas nav. Tā būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna un tu, Nikolaj, nevarat palikt: jūs gaidāt bērnu. Jā, es zinu. Jūs, Ļenočka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Ari viņš lidos. Georgi- jam nepietiks izturības. Tāpēc palikšu es. Vēlreiz — klusu! Būs tā, kā es sacīju.
. . . Manā priekšā Zarubina izdarītie aprēķini. Es esmu ārste, gluži visu es nesaprotu. Tomēr to es redzu skaidri: aprēķini izdarīti, kā mēdz teikt, ņemot vērā pēdējās iespējas. Līdz pēdējai iespējai atvieglota raķete, līdz pēdējai iespējai palielinātas starta pārslodzes. Liela daļa oranžērijas paliek uz planētas, un tāpēc astronautiem aprēķinātā deva ir niecīga — daudz zemāka par pieņemtajām normām. Demontēta raķetes avārijas enerģētiskā sistēma ar diviem mikroreaktoriem. Demontēta gandrīz visa elektronu iekārta. Ja ceļā atgadītos kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete vairs nespēs. «Risks kubā» — tā stāv rakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. Un turpat tālāk: «Bet tam, kurš paliek šeit, — risks desmitajā, simtajā pakāpē …»
Zarubinam būs jāgaida četrpadsmit gadu. Tikai tad pēc viņa ieradīsies cita raķete. Četrpadsmit gadu vienam, uz svešas, noledojušas planētas …
Atkal aprēķini. Galvenais — enerģija. Tā nepieciešama raķetes vadīšanai no tāluma, tā nepieciešama četrpadsmit gariem, bezgala gariem gadiem. Un atkal viss izrēķināts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez rezerves.
Kapteiņa mītnes fotouzņēmums. Tā samontēta no oranžērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektronu aparatūra, mikroreaktori. Uz jumta uzstādītas antenas vadīšanai no attāluma. Visapkārt — ledus tuksnesis. Pelēkajās, palsā dūmakā tītajās debesīs salti spulgo Barnarda zvaigzne. Tās disks četras reizes
lielāks par Saules disku, bet tikai mazliet spožāks nekā Mēness.
Es aši pāršķirstu kuģa žurnālu. Te ir viss: kapteiņa instrukcija, radiosakaru grafiks pirmajās lidojuma dienās, kapteinim piegādājamo priekšmetu saraksts … Un pēkšņi divi vārdi: ««Pols» izlido.»
Bet pēc tam seko dīvaini ieraksti. Liekas, tos izdarījis bērns: rindas blīvējas cita uz citas, burti stūraini, lauzīti. Tā ir divpadsmitkārtīgā pārslodze.
Es ar pūlēm varu salasīt vārdus. Pirmais ieraksts: «Viss kārtībā. Sasodītā pārslodze! Acu priekšā violeti plankumi …» Pēc divām dienām: «Ātrums pieaug saskaņā ar aprēķiniem. Staigāt nav iespējams, lienam rāpus …» Vēl pēc nedēļas: «Grūti, ļoti (izsvītrots) … Izturēsim. Reaktors strādā saskaņā ar aprēķināto režīmu.»
Divas lapas kuģa žurnālā ir gluži tukšas. Bet trešajā, kas noplūdusi ar tinti, šķērsām pāri rakstīts: «Tālvadības sistēma nedarbojas. Starus izkliedē kāds šķērslis. Tas (izsvītrots) … Tās ir beigas…» Bet turpat, pašā lapas malā pierakstīts gluži citādā — stingrā rokrakstā: «Tālvadība atjaunota. Jaudas indikators rāda četras vienības. Kapteinis atdod visu savu mikroreaktoru jaudu, un mēs nespējam viņu aizkavēt. Viņš upurē sevi…»
Es aizveru kuģa žurnālu. Pašlaik es varu domāt vienīgi par Zarubinu. Droši vien tālvadības traucējums viņam bija pilnīgi negaidīts. Piepeši iezvanījās indikators …
Trauksmaini skanēja indikatora kontroles zvans. Bultiņa drebēdama tuvojās nullei. Radiostars bija ceļā sastapis šķērsli, tālvadības sistēma vairs nedarbojās.
Kapteinis stāvēja pie oranžērijas caurspīdīgās sienas. Blāva, tumšsarkana saule grima aiz apvāršņa. Pa apledojušo līdzenumu slīdēja brūnas ēnas. Vējš dzenāja un virpuļoja sniega putekļus, pacēla tos palsajās, sarkanīgi pelēkajās debesīs.
Nepārtraukti skanēja indikatora kontroles zvans. Radioviļņi tika izkliedēti; to jaudas nepietika, lai vadītu
raķeti. Zarubins skatījās uz rietošo Barnarda zvaigzni. Kapteinim aizmugurē uz elektronu navigatora paneļa drudžaini plaiksnījās spuldžu ugunis.
Tumšsarkanais disks strauji grima aiz apvāršņa. Vienu mirkli uzdzirkstīja sārtas uguntiņas: pēdējie stari sašķēlās ledus adatu miriādos. Tad iestājās tumsa.
Zarubins piegāja pie aparātu pults. Izslēdza indikatora signālu. Bultiņa nostājās uz nulles iedaļas. Zarubins pagrieza jaudas regulatora rokturi. Oranžēriju piepildīja dzesēšanas sistēmas motoru dunoņa. Zarubins ilgi grieza rokturi — līdz pašam galam, līdz atdurei. Aizgāja aparātu pults otrā pusē, noņēma drošinātāju un vēl divas reizes pagrieza rokturi. Dunoņa pārauga neganti griezīgā, spalgā rūkoņā.
Kapteinis smagiem soļiem aizgāja līdz sienai, apsēdās. Rokas viņam trīcēja. Viņš izņēma mutautu, noslaucīja pieri. Piespieda vaigu pie vēsā stikla.
Vajadzēja nogaidīt, kamēr jaunie milzīgas jaudas signāli sasniedz raķeti un atstarojušies atnāk atpakaļ.
Zarubins gaidīja.
Viņam bija zudusi laika sajēga. Rēca mikroreaktori. kas tagad strādāja gandrīz uz eksplozijas robežas, kauca un stenēja dzesēšanas sistēmas dzinēji. Drebēja trauslas oranžērijas sienas . . .
Kapteinis gaidīja . . .
Pēdīgi kāds spēks viņam lika piecelties un pieiet pie aparātu pults. Jaudas indikatora bultiņa bija pacēlusies līdz zaļajai svītrai. Signālu jauda raķetes vadīšanai tagad bija pietiekama. Zarubins vārgi pasmaidīja un teica: «Tā ja …» — un paskatījās uz patēriņa reģistrētāju. Enerģijas patēriņš bija simt četrdesmit reižu lielāks, nekā paredzēts aprēķinā.
Tonakt kapteinis negulēja. Viņš sastādīja programmu elektronu navigatoram. Vajadzēja likvidēt novirzes, kas bija radušās pēc sakaru pārtraukšanas.
Vējš dzenāja pa klajumu sniega vālus. Virs apvāršņa iedegās nespodra polārblāzma.
Dārdēja pārslogotie mikroreaktori, atdodot enerģiju. Tas, kas bija skopi ierēķināts četrpadsmit gadiem, tagad izšķērdīgi aizplūda izplatījumā …
Sagatavojis programmu elektronu mašīnai, kapteinis
gurdi soļoja pa oranžēriju. Virs caurspīdīgā jumta spulgoja zvaigznes. Atslējies pret aparātu pulti, kapteinis lūkojās debesīs. Kaut kur tajā pusē «Pols», attīstot ātrumu, droši traucās uz Zemi.
Bija ļoti vēls, bet es tomēr devos pie arhīva pārziņa. Es atcerējos, ka viņš ieminējās vēl par kādām Zaru- bina gleznām.
Pārzinis bija nomodā.
— Es zināju, ka jūs atnāksiet, — viņš teica, aši uzlikdams brilles. — Iesim, tas ir tepat blakus! .
Blakus istabā, ko apgaismoja fluorescējošas spuldzes, karājās divas nelielas gleznas. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka pārzinis kļūdījies. Šķiet, Zarubins nebūtu varējis to uzgleznot. Abas gleznas nemaz neatgādināja to, ko tiku redzējusi dienā: te nebija nekādu eksperimentu ar krāsām, ne fantastisku sižetu. Tās bija parastas ainavas. Vienā — ceļš un koks, otrā — mežmala.
— Jā, tas ir Zarubins, — it kā manas domas uzminējis, pārzinis teica. — Viņš palika uz planētas — jūs, protams, to jau zināt. Ko tur teikt, tas bija pārdrošs solis, bet tomēr tā bija izeja. Spriežu kā astronauts. . . kā bijušais astronauts. — Pārzinis sakārtoja zilās brilles, brīdi klusēja. — Bet pēc tam Zarubins izdarīja to, ko … Nu, jūs jau zināt… Enerģiju, kas bija paredzēta četrpadsmit gadiem, viņš atdeva četrās nedēļās. Viņš atjaunoja raķetes vadīšanu, ievadīja «Polu» kursā. Nu, un, kad raķete sasniedza ātrumu, kas tuvojās gaismas ātrumam, sākās bremzēšana ar parastajām pārslodzēm; apkalpe pati vadīja raķeti. Zarubina mikroreaktoros ap to laiku enerģija jau bija gandrīz pilnīgi izsīkusi. Tur nu vairs nekas nebija līdzams. Nekas . . . Tajās dienās Zarubins gleznoja šīs ainavas. Viņš mīlēja Zemi, dzīvi . . .
Gleznā — lauku ceļš, kas ved kalnā. Ceļa malā — varens, sakuplojis ozols. Viņš to gleznojis Zila Diprē manierē, Barbisonas skolas manierē: pazemu, ķeburainu, dzīvības un spēka pilnu. Vējš dzenā sadriskātus mākoņus. Grāvmalā guļ akmens; liekas, nupat vēl uz tā sēdējis ceļagājējs… Katra detaļa izstrādāta rūpīgi, ar mīlestību, neparasti bagātos krāsu un gaismas toņos.
Otra glezna nav pabeigta. Tas ir mežs pavasarī. Visam cauri strāvo gaiss, gaisma, siltums … Brīnumaini zeltainie toņi… Zarubins pratis iejusties krāsu pasaulē.
— Es šīs gleznas atvedu uz Zemi, — pārzinis klusu teica.
— Jūs?
— Ja. — Pārziņā balss skanēja pavisam skumji, pat vainīgi. — Tajos materiālos, ko jūs skatījāt, trūkst beigu. Tās jāmeklē dokumentos par citām ekspedīcijām … «Pols» atgriezās uz Zemes, un tūlīt tika sūtīta glābšanas ekspedīcija. Bija darīts viss, lai raķete sasniegtu Barnarda zvaigzni, cik vien ātri iespējams. Apkalpe nolēma veikt visu ceļu ar seškārtēju paātrinājumu. Viņi planētu sasniedza un — neatrada pat oranžēriju. Desmitiem reižu riskēja ar dzīvību, tomēr neatrada … Vēlāk — tas jau bija pēc daudziem gadiem — sūtīja mani. Ceļā notika avārija… Lūk, — pārzinis pacēla roku pie brillēm. — Tomēr mēs nonācām galā. Atradām oranžēriju, gleznas … Atradām kapteiņa zīmīti.
— Kas tur bija rakstīts?
— Tikai pieci vārdi: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!»
Mēs klusējot aplūkojām gleznas. Es pēkšņi sapratu, ka Zarubins tās gleznojis pēc atmiņas. Visapkārt bija ledus, biedinoši baigi spīdēja tumšsarkanā Barnarda zvaigzne, bet viņš jauca uz paletes siltas, saulainas krāsas… Anketas divpadsmitajā punktā Zarubins būtu varējis rakstīt: «Aizraujos … nē, mīlu, karsti mīlu mūsu Zemi, tās dzīvi, tās ļaudis.»
Arhīva tukšajos gaiteņos klusums. Logi pievērti, jūras vējš plivina smagos aizkarus. Vienmērīgi un neatlaidīgi veļas krastā viļņi. Liekas, tie atkārto piecus vārdus: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!» Klusums, tad atskrien vilnis un izšļāc: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!» Un atkal klusums …
Gribas atbildēt viļņiem: «Jā, tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu!»