Es esmu astronauta Hajutina dubultnieks.
Cik man zināms, dubultnieku nebija daudz: ap trīssimt cilvēku, ne vairāk. Mūsu dienās maz ir tādu, kas atceras, ko nozīmē būt astronauta dubultniekam.
Dubultnieki sāka rasties gadu vai divus pirms divdesmitā gadsimta beigām. Tas bija pirmā starpplanētu lidojuma priekšvakarā. Tajā laikā notika jonu kuģu pārbaudes lidojumi, un, sasniedzot zināmu ātruma
slieksni, parasti pārtrūka sakari. Kosmisko sakaru stacijas saņēma aprautas, līdz nepazīšanai sagrozītas frāzes. Tad arī sāka ieviesties dubultnieki. Pamatā ir vienkārša doma: divi cilvēki, kas ilgu laiku uzturas kopā, pamazām daudz ko pārņem viens no otra un spēj saprast viens otru jau no pusvārda. Dubultnieki — tas, protams, ir pārspīlējums. Tomēr, ja uz Zemes palicis cilvēks, kas līdz tam vairākus gadus nešķirami bijis kopā ar astronautu, sakari kļūst daudz drošāki. Dubultniekam pietika ar vienu vārdu, izsaucienu, pat intonāciju.
Pirmo dubultnieku grupu gatavoja ļoti rūpīgi. Ar to speciāli noņēmās ievērojamākie kibernētikas speciālisti un psihologi. Vēlāk izdevās atrast cēloņus, kas izraisīja sakaru traucējumus. Arvien retāk un retāk radās vajadzība pēc dubultnieku palīdzības.
Dubultnieku sagatavošanu pārtrauca. Astronauts pēc paša vēlēšanās varēja izraudzīties sev dubultnieku. Izvēlēto personu tad apstiprināja tie, kas pārzināja astronautu sagatavošanu. Tomēr tā vairs bija vienīgi formalitāte.
Es kļuvu Hajutina dubultnieks tolaik, kad sakari darbojās bez kļūmēm. Es arī nedomāju, ka man nāksies piedalīties ziņojumu atšifrēšanā, kurus sūtījis Hajutins. Tas nepavisam nesaderējās ar manu specialitāti — antīkās pasaules vēsturi. Toreiz es nedomāju neko. Man tikai tāpat gribējās kļūt astronauta dubultniekam, viņa draugam un pilnvarotajam uz Zemes …
Kopš tā laika aizritējuši simt desmit gadu. Sen nebija dzirdēts, ka kosmiskajos sakaros aicinātu talkā dubultniekus. Un pēkšņi uzaicināja mani.
Divos pirmajos lidojumos uz zvaigznēm astronautiem vēl bija dubultnieki. Taču sakari darbojās bez kļūmēm, un beidzot sākās diskusija: vai dubultnieki ir vajadzīgi? Gandrīz visi apgalvoja — nē, nav vajadzīgi. Tomēr Hajutins pastāvēja uz sava: nāks laiks, un atkal radīsies vajadzība pēc dubultniekiem, tikai tad jau būs par vēlu tos sagatavot. Hajutinam nepiekrita. Viņa priekšā tikai piekāpās. Dubultnieki ir romantiska tradīcija, vai bija maz vērts nostāties pret to? Tā domāja visi.
Vai tiešām Hajutins būtu paredzējis to, kas tagad noticis? Ja tā, tad viņš sev izvēlējies sliktu dubultnieku.
… Pirms deviņiem gadiem Hajutins izlidoja uz Centaura Alfas sistēmu. Tajā laikā viņš bija iecelts par Kontroles Padomes priekšsēdētāju. Varētu domāt •— kāda gan Kontroles Padomei daļa gar Dzirksteli? Ar šo planētu viss ir pilnīgā kārtībā. Tā ir apbrīnojami līdzīga Zemei. Vienīgā atšķirība, ka tur spīd Baltā un Oranžā. Bet Oranžā atrodas tālu no Dzirksteles. Turpretī Baltā ir tāda pati kā mūsu Saule, tikai spožāka.
Hajutins man tika daudz stāstījis par Dzirksteli. Viņš apmeklējis to savā pirmajā lidojumā. Pēc tam viņš lidojis uz Sīriusu, Altairu. Taču visbiežāk mēs ar viņu runājām par Alfu un tās planētām. Tur viņam atgadījās kļūme — vienīgā visā šajā laikā. Toreiz viņš lidoja uz Tanifu. Maori valodā «tanifa» nozīmē «pūķis». Tanifa, kas riņķo apkārt Oranžajai, patiešām līdzinās pūķim. Hajutins un vēl četri astronauti pirmie spēra kāju uz šīs planētas. Atgriezās vienīgi Hajutins. Viņš ar pūlēm bija aizkļuvis līdz Dzirkstelei un ilgi ārstējās. Viņam bija lauzts mugurkauls. Tāda ir Tanifa. Trīskāršs smaguma spēks, versmīga migla, lavas ezeri, purvaini meži, kuros ņudz bruņu čūskas …
Hajutins atveda man no Tanifas akmeni. Man ir daudz akmeņu no citām planētām, tie sakrauti istabas kaktā, īpaši skaisti ir spoguļgludie akmeņi, kas atvesti no Ausmas, Sīriusa sistēmas planētas. Uz Ausmas ir apbrīnojami vienmērīgi un rāmi vēji. Gadsimtiem ilgi tie pūš vienā virzienā, līdz spīdumam nopulējot akmeņus. Turpretī tie akmeņi, ko Hajutins pacēlis Prociona tuvumā, uz Floras, spulgo dziļi melnā krāsā. Mani mīļākie akmeņi ir dzeltenie, no Norda Volf-359 sistēmas. Tie ir savīti spirālē kā gliemežnīcas un smaržo pēc skujām.
Tanifas sarkanās lavas atlūznis glabājas atsevišķi, kastē. Lavas iekšienē — kamolā savijušies čūskulēni, kas atgādina saliektas naglas. Ja akmeni aplūko pret spožu gaismu, iekšienē uzdzirkstī un dziest ļaunas uguntiņas. Tāpēc izskatās, ka čūskas sākušas locīties, cenšoties izlauzties no sastingušās lavas.
Jā, tāda ir Tanifa. Bet Dzirkstele ir citāda; tā atgādina Vidusjūras piekrasti. Tikai krāsas tur ir vēl spožākas, it kā nule ar laku pārklātas.
Par savu lidojumu uz Dzirksteli Hajutins man pavēstīja pilnīgi negaidot. Es vaicāju:
— Kālab tu lido?
Tovakar mes sēdējam uz kraujas un veramies jurā. Mēs gaidījām, kad uzlēks Mēness. Virs ūdens jau plaiksnījās violeti atspulgi. Atmosfēru uz Mēness radīja, kamēr Hajutins atradās lidojumā, un viņš vēl nebija pieradis redzēt violetu lēktu. Taču visā mūsu pazīšanās laikā man nekad nebija nācies viņam kaut ko jautāt divas reizes.
— Kālab tu lido? — es vēlreiz vaicāju. — Kas tur atgadījies?
— Nezinu, — Hajutins atbildēja.
Es sapratu — viņš tiešām nezina. Viņš tikai kaut ko nojauš, un tā ir vēl ļoti miglaina nojauta. Miglaina un trauksmes pilna.
— Nezini un tomēr lido?
Viņš raudzījās jūrā. Virs apvāršņa iznira granāt- sarkana svītriņa. No tās izplūda violeti stari, un tai pašā mirklī nakts sašķēlās violetās debesīs un zilgan- melnā jūrā.
— Dzirkstele ir tālu, — Hajutins teica. — Ziņas, ko mēs šodien saņemam, izsūtītas pirms vairāk nekā piecdesmit mēnešiem. Neviens nezina, kā tur izskatās šodien, šajā brīdī.
Es biju pārsteigts. Ceļš uz visām planētām citās zvaigžņu sistēmās ir tāls, nevienam tas nebija nekas jauns. Turklāt Dzirkstele bija mums vistuvākā planēta.
— Kamēr tu nokļūsi līdz Dzirkstelei, paies savi astoņi gadi, — es teicu. — Ja tur arī kaut kas atgadījies, tikpat tu nokavēsi.
— Nokavēšu, — viņš piekrita. — Kaut gan es lidošu piecus gadus. Es dodos turp viens, ar fotonu izlūkraķeti.
Par fotonu izlūkraķetēm biju dzirdējis. Tie bija ātri, bet vēl ļoti nedroši kosmiskie kuģi. Parasti tos vadīja autopiloti. Es nospriedu, ka uz Dzirksteles noticis kaut kas ārkārtējs.
— Uz ilgu laiku? — es apvaicājos.
Virs jūras pacēlās Mēness. Pāri viļņiem klājās smaragdzaļš tiltiņš. Jūra, kas līdz šim šķita melna plakne, tūdaļ ieguva dziļumu. Nekāds krāsu savienojums nerada
tik reālu dziļuma izjūtu kā šis melnzaļais mirdzums. Bet zaļganais Mēness, saplacināts, izplūdis, ātri kāpa virs apvāršņa, izstarodams spožas, citrondzeltenas gaismas straumes.
— Uz ilgu laiku, — Hajutins atbildēja.
Mēs gājām mājup. Taciņa no kraujas uz jūru, dārzs, manas mājiņas stikla sienas — viss zaigoja smaragda zaļumā. Tā ir burvības krāsa. To izstaroja visas bērnībā dzirdētās pasakas. Tāpat arī manas atmiņas un pagātnes ainas iznirst no smaragdzaļas dūmakas. Es priecājos par Hajutina apciemojumu: mēnesnīcas naktīs darbs man nešķīrās.
Kā parasti, Hajutins no rīta aizbrauca neatvadījies. Pie viņa gultas es atradu vaļā atstātu grāmatu. Uz lapas malām bija rakstīts: «Formulas melo — jo tālāk no Zemes, jo lielāks ir Zemes pievilkšanas spēks.»
No Hajutina nepienāca nekādas vēstis. Vēlāk es uzzināju, ka kaut kur ceļa vidusposmā viņš strauji palielinājis ātrumu. Es speciāli apvaicājos Zvaigžņu centrā, vai uz Dzirksteles viss ir kārtībā. Cilvēks, ar kuru es runāju, atbildēja: jā, protams, kaut gan Hajutins varējis saņemt kādu paziņojumu no Dzirksteles.
Gadi gāja. Es nebaiļojos Hajutina dēļ. Salīdzinājumā ar visiem viņa iepriekšējiem lidojumiem reiss uz Dzirksteli bija tīrā pastaiga. Reiz man paziņoja, ka Hajutins laimīgi sasniedzis Dzirksteli. Bet nebija pagājusi ne diena, kad es saņēmu vēstuli ar Augstākās Padomes zīmogu. «Sai problēmai ir ārkārtēji svarīga nozīme. Mēs nododam to vispārējai apspriešanai. Lūdzam jūs piedalīties Hajutina vietā …»
īsa vēstule un kārbiņa ar diviem kristāliem. Tajos pierakstīta no Dzirksteles saņemtā pārraide. Kā visos gadījumos, pārraide iesākās ar cipariem «99» — tas nozīmē, ka paziņojums pieskaitāms sevišķi svarīgu ziņojumu kategorijai. «100» — ziņojums adresēts n*5 tikai Zemei, bet arī cilvēkiem uz citām planētām. «107» — Kontroles Padomes priekšsēdētāja koda zīme.
Abos kristālos pierakstīta Hajutina saruna ar Saiņu, kas vada visus darbus Centaura Alfas sistēmā. Pierak
stījums sākts no sarunas vidus, ar to brīdi, kad Sains iesledzis stereogrāfu. Attēls telpisks, bet bezkrāsains.
Hajutins sēž krēslā. Viņš vēl nav novilcis pretpār- slodzes ietērpu. Aiz loga redzami starta torņi; tā ir kāda istaba raķešu starta laukumā. Telpā divi krēsli un zems galdiņš. Hajutins izskatās gandrīz tāds pats kā pēdējā mūsu tikšanās reizē. Viņam lidojums ildzis apmēram četrus mēnešus, ne vairāk.
Sains ir neliela auguma, tumšu seju, ģērbies baltā uzvalkā. Sainam pareizi sejas vaibsti, bet acis visu laiku piemiegtas. Tāpēc arī izskatās, ka viņš sevī smaida par kaut ko, kas citiem palicis apslēpts. Uz Dzirksteles ļaudis pierod miegt acis: Baltās gaisma ir spožāka par Sauli.
— Tagad, Sain, jūs runājat ne tikai ar mani vien.
Sains (viņš noregulēja stereogrāfu) aiziet atpakaļ
savā vietā, apsēžas uz krēsla elkoņa balsta. Viņš runā, vērsdamies vienīgi pie Hajutina.
— Biju domājis, ka jūs sapratīsiet! — Viņam ir skarba, netīkama balss. — Jūs pirmais bijāt uz Tanifas. Pēc tam mēs vienpadsmit reižu sūtījām turp cilvēkus. Vienpadsmit neizdošanās! Par kādu vieglprātību te vairs var būt runa? Mēs pazīstam Tanifu kā savu Dzirksteli. Pazīstam … un mīņājamies uz vietas!
— Vajag radīt vēl pilnīgākas iekārtas …
Hajutins vēl kaut ko saka, bet Saiņa smiekli noslāpē viņa vārdus.
— Dzīvot skafandros? Kam tas vajadzīgs? Neviens nebūs ar mieru dzīvot uz Tanifas skafandros. Bet mēs gribam, lai uz visas tās — saprotat, uz visas! — varētu dzīvot cilvēki. Kā uz citām planētām!
— Tas nozīmē, ka jāpārveido atmosfēra.
Sains parausta plecus.
— Uz Tanifas ir trīskārtējs smaguma spēks, jūs to zināt. — Viņš neļauj Hajutinam atbildēt. — Es zinu, ko jūs teiksiet. Vajag nogaidīt — vai nav tiesa? Nogaidīt, kamēr atrisinās gravitācijas vadības problēmu, un tad uz Tanifas visu pārveidot: smaguma spēku, klimatu, atmosfēru… Būs otra Dzirkstele. Bet mēs gribam dzīvot uz Tanifas! Kādreiz bija Zeme. Viena pati Zeme. Tad tika izveidota atmosfēra uz Marsa. Radās Zeme numurs divi. Pēc tam Venēra — tā kļuva par Zemi numurs trīs. Dzirkstele, Ausma, Flora, pat jūsu Mēness — viss ir Zemes kopijas. Būs Zeme numurs septiņdesmit un Zeme numurs tūkstotis. Vai to jūs gribat? Sakiet, biedri Hajutin, — vai tā jūs sev iztēlojaties cilvēces nākotni kosmosā: iet simtiem parseku tālu un visu pārkārtot, lai būtu tā kā uz Zemes? Bet Visums ir bezgalīgs. Tātad bezgalīgi atkārtot vienu un to pašu? Zeme, vēl viena Zeme, un atkal viena Zeme . . . Baidos, par to jūs neesat padomājis …
. .. Sains, protams, maldījās. Tagad gan es zinu: Hajutins sen jau bija nojautis, ko šie tur uz Dzirksteles gatavojās uzsākt. Bet es esmu vājš dubultnieks. Es nekā nebiju manījis.
īstenībā es tikai gadījuma dēļ kļuvu astronauta dubultnieks. Tas notika pirms simt desmit gadiem šeit, uz kraujas. Tolaik krauja bija pavisam citāda: klints, vietumis klāta ar sasprēgājušu zemi. Es dzīvoju teltī un rakstīju par grieķu-persiešu kariem. Es biju viens šajā Kaspijas jūras tuksnesīgajā krastā. Pusi pasaules aizņēma pelēka jūra, otru pusi — saules svelmē sakarsētas, sarkanīgas smiltis. Vēsturniekam pilsētā strādāt grūti: neizdodas iejusties tajā laikmetā, kas nodarbina prātu. Uz kraujas mani nekas netraucēja. Dažkārt man zuda laika sajūta. Naktīs cauri piekrastes bangu šalkām es dzirdēju Atēnu falangu vienmērīgo soļu dunu. Vējš dziedāja karagājiena dziesmu, un priesteri kaiju balsīs pareģoja gaidāmo uzvaru. Es mēdzu iznākt no telts un ilgi vēros zvaigžņotajās debesīs.
Un pēkšņi uzradās Hajutins. Viņš atnāca kopā ar meiteni. Viņai bija ļoti gaišas acis. Kā akmeņi, kas atnesti no planētas Ausmas. Tādās acīs vienmēr var saskatīt to, ko vēlas redzēt. Hajutins visu laiku raudzījās viņai acīs. Viņi bija nākuši no tālienes, jutās noguruši, un mana telts viņiem šķita kā pils.
Toreiz Hajutins bija vecāks par mani. Kopš tiem laikiem viņam apritējuši kādi trīsdesmit gadi, ne vairāk. Viņš ir daudz lidojis ar gaismas ātrumam tuviem ātrumiem, un viņam laiks skaitāms citādi nekā uz
Zemes. Reizēm man šķita, ka viņš vispār nekļūst vecāks. Viņam ir straujas kustības, ašs skatiens. Tomēr puika viņš bija tikai toreiz, mūsu pirmajā sastapšanās reizē. Kad iedomāju savu jaunību, man pirmām kārtām ataust atmiņā tā diena. Mēs lēcām no kraujas, ienirstot bangu putās; agrāk es to nebiju uzdrošinājies. Es viņus redzēju pirmo reizi — Hajutinu un meiteni ar gaišajām acīm. Taču mēs sapratām cits citu no pusvārda. Mēs tērzējām par visādiem niekiem un smējāmies. Es sakūru ugunskuru, un mēs sēdējām pie uguns līdz vēlai naktij. Es izskaidroju viņiem feniķiešu mākslu noteikt likteņus pēc zvaigznēm …
No rīta Hajutins man prasīja: «O, dižais prātniek, ar ko tev lai atlīdzina tevis izglābtie ceļinieki?» Teicu, ka vēlos būt viņa dubultnieks. Viņš paskatījās uz meiteni. Torīt acis viņai bija pavisam gaišas, kā debesis pirms saules lēkta. Viņa sacīja: «Vai tu spēsi saprast, ka formulas kļūdās un, jo tālāk no Zemes, jo stiprāks ir Zemes pievilkšanas spēks?» Sie vārdi ņemti no astronauta dubultnieka instrukcijas, un es nopratu, ka Hajutins jau ir izvēlējies. Bet viņa iesmējās un teica: «Lai notiek tā!» Tad viņi aizgāja. Es raudzījos viņiem nopakaļ, no kraujas varēja tālu redzēt. Viņi gāja, rokās saķērušies, un bieži atskatījās.
Pēc mēneša pasta ornitopters nometa man vēstuli no Zvaigžņu centra. Mani apstiprināja par Hajutina dubultnieku. Vēstulei bija pievienotas garu garās instrukcijas.
Vēlāk Hajutins bieži dzīvoja pie manis uz kraujas. Mēs reti satikāmies pilsētās, parasti viņš atbrauca šurp pie manis.
Tagad krauja slīkst koku zaļumā. Es atvedu mājiņu, iestādīju vītolus. Ziemu es pavadu pilsētās, bet katru pavasari atgriežos uz šejieni. Kādreiz es ar pūlēm atradu savu krauju. Cik tālu vien sniedza skatiens, visu klāja sarkani krūmi; šķiet, tie bija atvesti no Venēras. Kilometrus divdesmit no kraujas uzcēla eksperimentālu raķešu starta laukumu. Dienu un nakti man pāri trauc raķetes. Esmu apradis ar šo skanīgo dūkoņu. Raķetes aizlido un atlido vienmēr no viena punkta debesīs. Pazīstamās debesis ir par sevi, un šis noslēpumainais
punkts ari par sevi. Tur ir melns plankums, caur kuru dodas uz citām saulēm.
HajutinsMri devās uz šo melno plankumu.
Viņš aizlidoja, un es aizmirsu uzrakstu, ko viņš bija atstājis uz vecā piedzīvojumu romāna malām. Man šķita, viņš bija domājis par pagājušo. Es toreiz nepamanīju, ka tajā pašā lappusē divās vietās ir pasvītrots teksts.
Tagad šī grāmata guļ manā priekšā. Tā atšķirta simt deviņdesmit ceturtajā lappusē. Ar nagu pasvītrots:
— «Vispār cilvēka uzdevums,» — viņš piebilda, brīdi padomājis, — «pārvērst ikvienu vietu, kur viņš sper kāju, ziedošā dārzā.»
Un vēl vienā vietā:
«…un tad šajā vietā varēs izdzert kausu vēsa alus, kā paviljonā Proletāriešu prospekta un Dzeržinska ielas stūrī Ašhabadā.»
— Jā, Šain, par to esmu domājis, — Hajutins saka. — Mēs pārveidojam planētas, lai tās kļūtu cilvēkam māja. Tāpēc tās ir līdzīgas Zemei. Cilvēkam ir nepieciešami pilnīgi noteikti apstākļi — atmosfēras sastāvs, spiediens, temperatūra, radiācijas doza… Viss, kā ir uz Zemes. Zeme ir mūsu pirmās un labākās mājas.
— Mājas? — Šains smejas.
— Jūs nekad neesat bijis uz Zemes, — Hajutins skumji nosaka.
— Zeme ir tikai cilvēces šūpulis. — Šains smejas. — Tā teicis Ciolkovskis. Un piebildis, ka nevar mūždien palikt šūpulī. Bet jūs gribat ierīkot arvien jaunus un jaunus šūpuļus.
— Mēs ce am to, kas visvairāk atbilst cilvēka vajadzībām.
Šains nolec no krēsla malas. Viņš nostājas Hajutina priekšā un, šķiet, runā nopietni:
— Jūs atņemat cilvēkam iespēju dzīvot citās pasaulēs. Visuma neizmērojamo daudzveidību jūs gribat aizstāt ar nebeidzamām Zemes kopijām. Uz dažām planētām nav dzīvības, nav atmosfēras, nav valgmes.
Labi, lai tās top par Zemes kopijām. Bet tādas kā Tanifa … Tai ir sava pasaule, un tā ies bojā, ja Tanifu pielīdzinās Zemei. Ir divi ceļi. Viens — pārveidot planētas, piemērojot tās cilvēkam. Otrs — pārveidot cilvēku, piemērojot to planētām. Jūs, uz Zemes, redzat tikai pirmo ceļu. Tas ir ierasts: savā laikā tā iekaroja Zemi. Pareizi! Dažādos kontinentos ir vieni un tie paši apstākļi: vienāds smaguma spēks, vienāds atmosfēras sastāvs, vienāda radiācija, vienāda gadalaiku maiņa… Kosmosā ir citādi. Tomēr cilvēki joprojām pielāgo planētas cilvēkam. Bet kāpēc nevarētu pārveidot cilvēku tā, lai viņš atbilstu turienes apstākļiem? Pirms simt gadiem mums nebija izvēles. Tagad ir. Mes — uz Dzirksteles — esam izvēlējušies. Vienkāršāk ir pārveidot cilvēku. Desmitiem planētu — Sīriusa, Vegas, Prociona sistēmās — tūlīt kļūs pieejamas. Cilvēcei vajadzēja vairāk nekā simt gadu, iekām tā apguva septiņas planētas. Un tā ir cilvēka iespēju robeža, kamēr viņš paliek cilvēks. Es gribu sacīt — Zemes cilvēks. Ir pienācis laiks iet citu ceļu.
— Kālab?
Hajutina balss ir mierīga. Ta medz but, kad viņš vairs nesaprot sarunu biedru.
— Es jau paskaidroju! — Sains skaišas. Viņš atnāk pie sava krēsla, piebīda to pie loga, apsēžas.
— Nē, Sain, jūs nepaskaidrojāt. Jūs mēģinājāt atrisināt sadomātu uzdevumu. Dots vienādojums ar diviem mainīgiem lielumiem. Ikvienu no šiem lielumiem iespējams mainīt.
— Primitīvi, bet tā ir.
— Jūs teicāt, ka, piemērojot planētas cilvēkam, tās zaudē savu «es». Bet kā būs ar cilvēku? Ja to pielāgos svešai planētai, vai viņš vēl paliks cilvēks?… Nē, Sain, nepārtrauciet mani. Jūs runājāt par Visuma neizmērojamo daudzveidību. Mēs saglabāsim šo daudzveidību, labi. Bet zaudējums būs lielāks. Cilvēks pārvērtīsies kādā citā saprātīgā būtnē. Zināšanas un saprāts viņam paliks. Bet viņš vairs neuzlūkos pasauli ar Zemes iemītnieka acīm, un visas gadu simteņos, gadu tūkstošos uzkrātās garīgās bagātības kļūs viņam svešas. Jau otrajā paaudzē šīs jaunās saprātīgās būtnes nesapratīs
ne mūsu mākslu, ne literatūru, vispār neko, kas veido cilvēces kultūru.
— Viņiem būs pašiem sava garīgā pasaule. Nebūs nekāda nelaime, ja Zemes skulptūras, gleznas, mūzika viņus atstās vienaldzīgus. Šūpulī visi bērni ir vienādi. Tomēr vēlāk tie izaug un runā dažādās valodās. Savā Alfas sistēmā mēs, piemēram, nezinām, kā attīstās tas dzīvības zars, kas aiziet pretējā virzienā, uz Polārzvaigzni. Dzīvības vilnis izplatās no Zemes dažādos virzienos. Tas līdzinās arvien plašākai sfērai, un, jo lielāks šīs sfēras rādijs, jo lielāka dzīvības formu atšķirība ikvienā tās punktā.
Ilgs klusums. Un tad Hajutina jautājums:
— Un ko jūs gatavojaties darīt ar Tanifu?
Šains pašūpo galvu:
— Neko. Ar Tanifu neko. Ar cilvēkiem… Mēs esam sagatavojuši jaunu ekspedīciju. — Viņš paskatās pulkstenī. — Viņi jūs gaida. Četri simti cilvēku.
— Kādi viņi ir?
— Jūs pazīstat Tanifu… Pirmām kārtām trīskārtējs smaguma spēks…
Raķešu dzinēja rūkoņa apslāpē Šaina sacītos vārdus. Viņš piebīda krēslu tuvāk Hajutinam. Nav iespējams saprast ne vārda. Redzams tikai, ka Hajutins vaibstās, klausoties Šaina stāstījumā. Tad viņš pietrūkstas kājās un gandrīz skriešus izskrien no istabas laukā. Sains,
arvien vēl kaut ko runādams, tuvojas stereogrāfam…
* * *
Šis ziņojums no Dzirksteles nācis četrus gadus. Citu ziņojumu pagaidām nav. Es nezinu, kā beidzās Hajutina un Saiņa saruna. Reizēm man šķiet, ka Hajutins atcēlis ekspedīciju uz Tanifu. Tomēr varēja būt arī citādi. Ja ļaudis uz Dzirksteles kaut ko izlēmuši, Hajutins nenostāsies visiem pretī. Un viņi, pēc visa spriežot, stingri izlēmuši. Varbūt Hajutins pats piedalījies ekspedīcijā uz Tanifu. Būtu Hajutinam cits dubultnieks, iespējams, tas atbildētu uz šiem jautājumiem …