Tā ir drāma, ideju drāma.
A. Einšteins
Līdzās galdam, pie kura es sēdēju pirmajā klasē, bija logs. Tik tuvu, ka es ar roku varēju pieskarties saulē sasilušajai, raupjajai palodzei. Ritēja gadi, istabas bija citas, bet es arvien izvēlējos sev vietu tuvāk logam. Mūsu skola atradās pilsētas nomalē, augstā pakalnā. Pa logu varēja redzēt daudz ko interesantu. Bet visbiežāk es lūkojos uz radioteleskopa antenu. Antena šķita maza, kaut arī es zināju, ka tā ir milzīga — pret debesīm pavērsts trīssimt metru augsts kauss.
Man patika vērot tās dīvainās kustības. Varbūt arī tāpēc viss, ko es skolā uzzināju, kaut kā nevilšus saistījās ar antenu.
Tā bija radioteleskopa antena, ar kuru uztvēra saprātīgu būtņu signālus no citām planētām. Es biju draugos ar antenu. Kad nespēju atrisināt grūtu uzdevumu, antena mani uzmundrināja: «Nekas, tu noteikti tiksi galā! Arī man nav viegli. Arvien jāmeklē, jāmeklē, jāmeklē…» Pavasarī saules stari atstarojās no reflektora iekšējās virsmas, un klasē pie griestiem lēkāja balts zaķītis. Dienu un nakti, tveicē un salā, darbdienās un svētkos strādāja mana radioteleskopa antena.
Bet vienudien tā apstājās. Es paraudzījos logā un redzēju nekustīgu, lejup noliekušos kausu. Tad es skrēju turp. Es skrēju, cik vien ātri jaudāju: skolas pagalms, ielas, šoseja… Zem antenas mierīgi staigāja ļaudis; neviens nepievērsa man uzmanību.
Es ilgi negāju atpakaļ uz internātu. Es zināju: man prašņās, kāpēc es raudu. Ko es varēju teikt?
Kopš tās reizes teleskopa antena arvien bija nekustīga. Avīzē izlasīju, ka nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu turpinātie mēģinājumi uztvert civilizācijas signālus no citām zvaigznēm bijuši veltīgi. Arvien vēl manā logā bija redzams antenas spraišļotais kauss. Bet saules zaķītis vairs neskraidīja pa griestiem. Reizēm man uz brīdi iešāvās prātā naiva un pārdroša doma: es kaut ko izlabošu, izdomāšu, un teleskops atkal taustīs debesis…
Es kļuvu astronome un astronomijā izvēlējos problēmu par sakariem ar citu zvaigžņu civilizācijām. Mūs, pa pusei jokojot, dēvēja par izlūkošanas zinātniekiem. Par izlūkošanas zinātnieku es biju kļuvusi grūtā laika posmā. Pēdējais, ļoti nopietnais un bezsekmīgais mēģinājums bija radījis vilšanos. Daudzi izlūkošanas zinātnieki pievērsās citām problēmām. Mums nebija nevienas stacijas, kas darbotos izlūkošanas jomā. Mums jau neatteica — mēs paši neprasījām. Mēs redzējām, ka vecie ceļi neder, bet jaunus nezinājām.
Mūsu institūtā palika trīsdesmit cilvēku, gandrīz puse no tā, cik izlūkošanas zinātnieku bija uz zemeslodes. Tika uzskatīts, ka mēs izdarām izlūkošanu pēc
pašu ierosmes. Pareizāk būtu sacīt — uz labu laimi. To mēs arī darījām. Mēs neatsacījāmies pārbaudīt gandrīz vai katru hipotēzi. Atkal un atkal apstrādājām pierakstus, kas bija iegūti noklausīšanās sardzes laikā. Mūsu inženieri izgudroja visjutīgākos radiofil- trus un konstruēja molekulāro pastiprinātāju superju- tīgas sistēmas. Mēs gatavojāmies uzsākt jaunu izlūkošanu.
Un tad divu dienu laikā viss mainījās.
Pirmās dienas vakarā es sastapu kādu cilvēku, ko pazinu joti sen. Mēs ilgi staigājām pilsētas dārzā, tad nogājām lejā krastmalā. Sijāja smalks lietutiņš. Mēs sēdējām pašā ūdens malā un sarunājāmies. Tā bija smaga saruna. Brīžiem es ieklausījos mūsu balsīs it kā no malas un domāju: «Kāpēc mēs nevaram saprast viens otru?» Vārdi krita kā aukstas lietus lāses uz apmetņa. Viss, ko tovakar teicām, darīja neiespējamu visvienkāršāko: pateikt dažus labus vārdus. Vienkārši un parasti vārdi tobrīd liktos nevietā, neīsti.
Es gāju mājup kājām, gar upes krastu. Gāju un centīgi pūlējos sev iestāstīt, ka šis cilvēks man ir vienaldzīgs. Pierādījums radās loģisks un nemaldīgs — kā ģeometriska teorēma.
Pēc tam es stāvēju uz tilta un prātoju, kā gan tā varēja notikt. Cik viegli ir pierādīt teorēmu, un cik grūti pierādīt mīlestību! Cauri pelēkajai lietus dūmakai es raudzījos uz pilsētas ugunīm un domāju: «Tās deg, un es tās redzu; ja tās nodzisīs, es redzēšu, ka to vairs nav. Viss ir vienkārši. Bet kā saredzēt mīlestību?»
Ļoti grūti izskaidrot, ko es tovakar izjutu. Es mēģinu to tikai tāpēc, lai skaidrāk būtu saprotami turpmākie notikumi.
Pie upes pūta skarbs vējš, es nosalu un steidzos mājās. Ilgi staigāju pa istabu un, kad tas kļuva neciešams, ņēmos pārcilāršavas grāmatas.
Dzīvē ir mirkļi, kad arī labsirdīgi cilvēki kļūst neže- līgi. Ar saltu niknumu es aplūkoju kopš bērnības pazīstamās lappuses. Tā jums vajag, es domāju. Un jums arī, un jums, un visiem! Man nāca smiekli, iedomājoties, ka ikvienā laikmetā cilvēki katrā ziņā iztēlojušies
signālus no kosmosa tādus, kādi tolaik bija pazīstami uz Zemes. Izgudroja radio — un domāja, ka uztvers radiosignālus. Pacēlās gaisā pirmās raķetes — sākās runas par svešu kosmisku kuģu atlidošanu. Radās kvantu optika — sāka tvarstīt gaismas starus… Viss nekam neder! Viss nepareizi! Signālus, ja tādi ir, sūta civilizācija, kas miljardus gadu vecāka par mūsējo. Signāl- civilizācijām (tas mums ir profesionāls termins) jābūt ne tikai uz augstākas attīstības pakāpes vien. Tās ir visspēcīgas, tās prot darīt visu, kas vien nav pretrunā ar dabas likumiem. Tās raidīs nevis vāji dzirdamus signālus, kādus mēs uztveram uz aparātu jutības sliekšņa, bet kolosālas jaudas signālus. Signālus, tikpat spožus kā pilsētas ugunis, ko es vēroju no tilta. Tos neredzēs vienīgi aklais! Tomēr tādus signālus mēs nepazīstam. Vai nu to vispār nav, vai…
Un tad es vienā mirklī aizmirsu savu muļķīgo aizvainojumu, ko izjutu pret cilvēci. Secinājums bija pārsteidzošs: signāli ir mūsu acu priekšā, mēs esam ar tiem apraduši un tos vairs neievērojam!
… Tā bija traka nakts. Es ne mirkli neaizvēru acis. Mani satrauca apziņa, ka atklājums ir tepat blakus.
— Tie deg, — es atkārtoju, — visi tos redz. Ja tie nodzisīs, mēs redzēsim, ka to vairs nav …
Rīta pusē es apguru un jau bez satraukuma varēju vēlreiz izsekot visai domu gaitai. Signālcivilizācijas savā attīstībā tālu aizsteigušās mums priekšā, tomēr arī tās nespēj sasniegt ātrumus, kas lielāki par gaismas ātrumu. Tās nedosies lidojumā, lai meklētu saprātīgas būtnes. Tās raidīs signālus. Un tie arī nebūs virzītie signāli, jo nav taču zināms, uz kurieni tos vērst, bet kaut kas līdzīgs saucienam: «Klausieties visi!» Tādam signālam automātiski «jādarbojas» visur, kur iedomājama augsti organizēta dzīvība. Teiksim, uz planētām, kurām ir atmosfēra. Tas nozīmē, ka uz Zemes, uz Marsa, uz Venēras jābūt viena tipa signāliem. Un galvenais — šiem signāliem jābūt ilgstošiem. Tiem jāpastāv miljoniem, pat desmit un simt miljoniem gadu. Bet kas var pastāvēt miljoniem gadu?! Tādā laika posmā sadēd pat visaugstākie kalni…
Deviņos no rita es uzsāku eksperimentu. Pati ideja bija ļoti vienkārša. Es biju atradusi jaunu ceļu, bet šo ceļu nostaigāt vajadzēja mašīnai, sērijveida loģikas mašīnai R-10. Es programmēju uzdevumu, kura jēga bija aptuveni šāda.
Pieņemsim, ka mēs esam kļuvuši visvareni. Ir nolemts raidīt signālus uz visām planētām, kur principā ir iespējamas augstākās dzīvības formas. Tajā skaitā — ari uz mums nezināmām planētām. Signāliem jādarbojas tūkstošiem, miljoniem gadu. Tiem jābūt tādiem, ko var saskatīt visas cik necik saprātīgas būtnes.
Kas tie ir par signāliem?
Es iedarbināju mašīnu un pēc tam aiznesu programmas kopiju saviem biedriem. Mums ir pieņemts jaunās hipotēzes pakļaut visgraujošākai kritikai. Mēs pārbaudām jaunās idejas kā metālu, kas paredzēts atbildīgas iekārtas būvei. Un turklāt: mēs dažreiz smejamies.
Es atgriezos savā laboratorijā. Mašīna strādāja. Kontroles ierīces rādīja, ka mašīna saņem arvien jaunu un jaunu informāciju. Pēc mašīnas pieprasījuma informācija tika pārraidīta no centrālajām glabātāvām.
Šādas mašīnas mēs dažu labu reizi izmantojām savu hipotēžu pārbaudei. Mašīnas nekad nesmējās. Taču tās pašos pamatos sagrāva visasprātīgākās idejas. Reiz mēs aprēķinājām, ka R-10 tipa mašīna vidēji deviņās minūtēs spēj galīgi sagraut kārtējo «izlūkošanas zinātnes» hipotēzi…
Es skatījos pulkstenī. Laboratorijā drūzmējās visi mūsējie. Un visi skatījās pulksteņos. Pagāja četrdesmit minūtes, mašīna strādāja, un mēs redzējām, ka tā nosūta arvien jaunus un jaunus pieprasījumus. Divpadsmit minūtes mašīna rakņājās Starptautiskās astrofizikas savienības informācijas arhīvos. Četras minūtes tā konsultējās ar Pulkovas observatoriju. Un piepeši notika kaut kas pilnīgi negaidīts: mašīna ilgstoši sazinājās ar Kinoarhīva informācijas biroju. Nezinu, ko tur meklēja tās elektronu amata brāļi, bet meklēšana turpinājās vairāk nekā trīs stundas.
Mēs gaidījām. Kāds iedomājās pazvanīt, lai pusdienas mums atnes uz šejieni, uz laboratoriju. Mašīna sazinā
jās ar visdažādākajām organizācijām. Bija tā, it kā cilvēks aizgūtnēm bez mitas uzstādītu jautājumus.
Sešos vakarā mani piespieda aiziet. Es iegāju bibliotēkā un atgūlos uz dīvāna. Mani apsolīja pamodināt pēc stundas. Kad pamodos, pukstenis rādīja bez piecām minūtēm divpadsmit. Es skriešus devos pie R-10. Mašīna strādāja. Man teica, ka kopš pulksten deviņiem mašīna apstrādājot datus par Marsu un Venēru.
Mēs sēdējām visu nakti. Gandrīz bez mitas zvanīja telefons, mūs iztaujāja, — bet ko mēs varējām atbildēt?… Signāliem vajadzēja būt kaut kam plaši pazīstamam, ikdienišķam. Un mēs sapratām: nebūs viegli pārvarēt ieradumu un citādām acīm saredzēt to, kas no laika gala uzskatīts par Zemei raksturīgu parādību…
Astoņos rītā mašīna darbu bija beigusi. Naktī bija atlidojuši astronomi no Maskavas, Melburnas un Ota- vas. Istabā visiem nebija vietas, un daudzi sēdēja gaitenī. Mūsu priekšnieks piegāja pie mašīnas burtu spiežamā aparāta, nospieda taustiņu, un mašīna īsi no- klakšķināja:
«Polārblāzmas.»
Mēs apmulsām. Doma par polārblāzmām mums radās jau iepriekšējā vakarā, bet mēs nezin kādēļ to noraidījām. Cits citu pārtraukdami, mēs formulējām pirmo jautājumu:
— Polārblāzmas izraisa procesi uz Saules. Vai tā nav?
«Jā,» mašīna atbildēja. «Signālus nes korpuskulu plūsmas, kas nāk no Saules. Ilgstošiem signāliem lietderīgāk izmantot vietējo enerģiju. Polārblāzmu signalizējošā daba izpaužas likumsakarīgā krāsu maiņā.»
Sacēlās tāds troksnis, ka es nekā nevarēju saprast. Mašīnu apbēra ar desmitiem jautājumu, bet priekšnieks teica: «Ne visi reizē! Vispirms mums jādabū zināt, kā tieši… Vārdu sakot, kā viņi maina signālu krāsu.»
Viņš programmēja jautājumu, un mašīna atbildēja:
«Periodiskums divarpus gada. Ilgums pusotras, divas stundas. Ik pēc katriem divarpus gadiem analogi signāli novērojami arī Venēras un Marsa polārblāzmās. Labākais apraksts, pēc Dioni datiem, Islandē 1865. gadā.»
Pēc stundas mums atveda Dioni grāmatas mikrofilmu. Lūk, kā tur bija aprakstīta šī blāzma:
«Mums padeva ziņu, ka sākšot spīdēt polārblāzma, un mēs cik vien ātri spēdami uzrāpāmies uz visaugstākās mājas jumta fortā. Zenīta apkaimē iekvēlojās balts mākonis. Sākumā iegaismojās mākoņa malas, pēc tam tas uzliesmoja, un balta gaisma pārplūdināja debesis un jūru. Sajā ziemeļu gaismā skaidri iezīmējās mūsu šonera takelāža. Tad cauri baltajai gaismai, kas staroja pilnā spožumā, mēs ieraudzījām sarkanu lenti. Tas nebija aprakstos bieži sastopamais loks, bet vijīga gaismas lente ar labi iezīmētām kontūrām. Pēkšņi sarkanā lente nodzisa. Debess izskatījās tukša, bet drīz vien lente iespulgojās no jauna. Pēc tam sarkano lentes krāsu nomainīja dzeltena. Šīs gaišās joslas, šķiet, bija saskaņotas viena ar otru. Pusstundas laikā tās parādījās un dzisa ik pēc vienādiem laika sprīžiem, un pēc tam mēs ieraudzījām krāsainu staru kūli. Gari, mirdzoši stabi slējās augšā — neatvairāmi un aši. Tie bija dažādā krāsā — no dzeltena līdz purpursarkanam, no sarkana līdz smaragdzaļam. Un, it kā noslēdzot šo lielisko skatu, debesīs atkal pārmijus iekvēlojās sarkanas un dzeltenas lentes. Starojums atkal kļuva tāds kā parasti šajā apvidū …».
Mēs ilgi klusējām. Tad kāds ieteicās:
— Divas sarkanas lentes un viena dzeltena… Tas atgādina izsaukumu. Bet pati pārraide — gaismas uzliesmojumi stabu izskatā.
Jā, šeit varēja samanīt zināmu atšķirību no parastajām polārblāzmas formām… Tomēr mums tā arī neizdevās sameklēt sīkākus aprakstus vai krāsainus kino- kadrus par «pārraides» galveno daļu. Polārblāzma bija pierasta parādība, un nevienam neienāca prātā divus trīs gadus ilgi to nemitīgi filmēt. Mēs atradām vienīgi dažus kadrus, kuros nejauši bija iekļuvuši «izsaukuma» signāli. Tā bija veca kinohronikas lente, kurā attēlota jūras kauja polārajā naktī. Starp žilbinoši spožiem lielgabalu zalvju uzliesmojumiem un trasējošo šāviņu kvēlojošiem rakstiem grūti bija saskatīt kosmosa aicinājuma signālus…
* *
Patlaban, kad rakstu šīs rindas, gaisu tricina motoru duna. Stacijā «Ziemeļpols» ieradusies jauna helikopteru grupa. Ja hipotēze attaisnosies, pēc septiņpadsmit dienām mēs redzēsim «signālblāzmu». Novērojumus izdarīs uz Zemes, Marsa un Venēras poliem. Mēs strādājam dienu un nakti, tāpat kā kādreiz, miera nepazīdama, strādāja antena aiz mana loga.
Varbūt šīs ugunis liesmojušas miljoniem gadu ilgi. Tās spīdējušas, kad Zeme vēl bija neapdzīvota. Spīdējušas alu cilvēkam. Spīdējušas tajā dienā, kad Romā Puķu laukumā veda uz sārtu Džordāno Bruno…
Atkal un atkal no jauna pāri Zemei plaiksnījušies zvaigžņu signāli. Tos pārmāca kara uguņu baigais spožums. Tos vienaldzīgām acīm vērojuši savās rūpēs iestiguši ļaudis. Taču tie, kas šos signālus sūtīja, bija pacietīgi. Viņi zināja, ka pienāks laiks, kad signālus ievēros. Nu šis laiks ir klāt!
Mēs dzirdēsim Visumā lidojošās balsis …