Robotu uzvedības likumi
1. Robots nedrīkst darīt ļaunu cilvēkam un nedrīkst palikt malā, kad cilvēkam draud briesmas.
2. Robotam jāpilda visas cilvēka pavēles, ja tās nav pretrunā ar Pirmo likumu.
3. Robotam jārūpējas par savu drošību, bet tikai tik daudz, lai tas nebūtu pretrunā ar Pirmo un Otro likumu.
Lidžs Beilijs kārtējo reizi dzīrās aizsmēķēt pīpi, kad kabineta durvis pēkšņi atvērās, turklāt neviens pat nebija pieklauvējis. Beilijs iztrūcies atskatījās, — un pīpe izkrita no rokām. Tur tā arī palika guļam, un tas skaidri liecina, cik pārsteigts viņš bija.
— R. Denīls Olīvs! — Beilijs neizsakāmi uztraukts izsaucās. — Pie velna! Tas taču esat jūs?!
— Pilnīgi pareizi, — atbildēja ienācējs. Viņa iede- gušajā, apbrīnojami pareizi veidotajā sejā nebija ne vēsts no nemiera. — Man ir nepatīkami, ka traucēju jūs, ienākdams bez brīdinājuma, taču situācija ir visai delikāta, un, jo mazāk par to zinās citi cilvēki un roboti, pat jūsu kolēģi, jo labāk. Lai kā arī būtu, man liels prieks atkal tikties ar jums, draugs Elidž.
Robots sniedza labo roku, un šis žests bija tikpat cilvēcisks kā viņa āriene. Bet Beilijs bija tā apjucis, ka labu brīdi blenza uz pasniegto roku un tikai tad satvēra un sirsnīgi paspieda to.
— Un tomēr, Denīl, kāpēc jūs esat šeit? Bez šaubām, es allaž priecājos jūs redzēt, bet … Kas tā par delikātu situāciju? Vai atkal kādas galaktiska mēroga nepatikšanas?
— Nē, draugs Elidž! Situācija, kuru es saucu par delikātu, sākumā var likties nenozīmīga. Parasts divu matemātiķu strīds. Un tā kā mēs nejauši atradāmies tepat blakus Zemei …
— Tātad strīds notika starpzvaigžņu lainerī?
— Lūk, lūk. Ikdienišķa saķeršanās, bet, ja strīdas tik ievērojami zinātnieki, tad viss ir daudz nopietnāk.
Beilijs gribot negribot pasmaidīja.
— Es nemaz nebrīnos, ka cilvēku rīcība jūs pārsteidz. Cilvēki taču nepakļaujas trim likumiem, kā jūs, roboti.
— Ļoti žēl, — R. Denīls nopietni atteica. — Man pat šķiet, ka cilvēki paši nesaprot cits citu. Taču, iespējams, jūs saprotat viņus labāk nekā cilvēki no citām planētām, jo Zeme apdzīvota daudz vairāk. Tāpēc, manuprāt, tieši jūs varētu mums palīdzēt.
R. Denīls uz mirkli apklusa, bet tad, šķiet, pārlieku steidzīgi, piemetināja:
— Dažus cilvēku uzvedības noteikumus es tomēr zinu labi un tagad saprotu, ka neesmu ievērojis elementāro pieklājību, jo neapjautājos, kā klājas jūsu sievai un dēlam.
— Lieliski. Puika mācās koledžā, bet Džesija metusies uz politiku. Nu, bet tagad tomēr pastāstiet, kā jūs šeit nokļuvāt.
— Es jau minēju, ka atradāmies tepat blakus Zemei, — R. Denīls sacīja. — Un es ieteicu kapteinim griezties pēc padoma pie jums.
— Un viņš bija ar mieru? — Beilijs vaicāja, lāgā neticēdams, ka starpzvaigžņu lainera kapteinis nosēstos kaut kādu nieku dēļ.
— Redzat, — R. Denīls skaidroja, — kapteinis bija nokļuvis tādā situācijā, ka būtu gatavs darīt ne to vien. Bez tam es, kā mācēdams, jūs slavēju, — protams, es teicu tikai patiesību, nemaz nepārspīlēju. Turklāt es uzņēmos nokārtot visas sarunas tā, lai ne pasažieriem, ne komandai nebūtu jāpārkāpj karantīna un jāatstāj kuģis.
— Bet kas tad galu galā ir noticis? — Beilijs nepacietīgi jautāja.
— Lainerī «Eta Carina» ir divi .matemātiķi, kuri dodas uz Auroru, lai piedalītos starpzvaigžņu neiro- biofizikas konferencē. Nesaprašanās radās tieši starp šiem matemātiķiem — Alfrēdu Barro Humboltu un Dženanu Sebetu. Iespējams, jūs esat dzirdējis par viņiem, draugs Elidž.
— Neesmu, — Beilijs nešaubīgi apgalvoja. — Es nekā nesajēdzu no matemātikas. Klausieties, Denīl, — pēkšņi viņš attapās, — jūs taču nebūsiet sastāstījis kapteinim, ka es esmu dzimis matemātiķis vai …
— Skaidrs, ka ne, draugs Elidž. Es zinu, ka jūs tāds neesat. Bet tas nav svarīgi, jo strīda būtībai nav nekā kopīga ar matemātiku.
— Nu, labi, tad klājiet vaļā.
— Tā kā jūs par viņiem nekā nezināt, draugs Elidž, atļaujiet man pastāstīt, ka doktors Humbolts ir viens no Galaktikas trim izcilākajiem matemātiķiem, sen atzīta autoritāte. Viņam taču rit divdesmit septītais gadu desmits. Doktors Sebets turpretim ir ļoti jauns, viņam nav ne piecdesmit, bet viņš jau ir pazīstams kā reti talantīgs matemātiķis, kas risina visai sarežģītas modernās matemātikas problēmas.
— Tātad abi ir ievērojami cilvēki, — Beilijs noteica. Beidzot viņš atminējās savu pīpi un pacēla to, bet pagaidām neaizsmēķēja. — Kas tad notika? Slepkavība? Viens pa kluso nožmiedzis otru?
— Viens no viņiem cenšas sagraut otra reputāciju, pie tam abiem tā ir nevainojama. Ja nemaldos, cilvēkiem tas ir vēl ļaunāk par fizisku iznīcināšanu.
— Dažkārt jā. Un kurš tad tīko pēc otra reputācijas?
— Lūk, draugs Elidž, tā jau ir problēmas būtība; kurš?
— Tā … Nu, turpiniet!
— Doktors Humbolts atstāsta notikušo ļoti skaidri. Drīz pēc lainera starta viņš negaidot formulējis principu, kurš dod iespēju izstrādāt neironu sakaru analīzes metodi, ņemot vērā izmaiņas kartē, kas atspoguļo mikroviļņu uztveršanu atsevišķos galvas smadzeņu garozas rajonos. Principa pamatā ir specifiskas matemātiskās fineses, kuras es nesaprotu, tātad nevaru izklāstīt. Starp citu, tas nav būtiski. Jo ilgāk doktors Humbolts domāja par savu atklājumu, jo vairāk pārliecinājās, ka atradis ko tādu, kas revolucionizē viņa zinātni un atstāj ēnā visus tās līdzšinējos sasniegumus. Tad viņš uzzināja, ka lainerī atrodas doktors Sebets.
— A! Un viņš apsprieda savu atklājumu ar jauno Sebetu?
— Tieši tā. Abi bija tikušies konferencēs, tapat labi zināja viens otra nopelnus. Humbolts sīki izklāstīja Sebetam savus slēdzienus. Sebets pilnībā apstiprināja tos un neskopojās, slavēdams atklājuma svarīgumu un atklājēja talantu. Pārliecinājies, ka ir uz pareizā ceļa, Humbolts uzrakstīja ziņojumu ar īsu atklājuma aprakstu un pēc divām dienām gatavojās to nosūtīt konferences komitejai uz Auroru, lai oficiāli tiktu apstiprināta viņa prioritāte, turklāt gribēja uzstāties ar izsmeļošu ziņojumu konferencē. Viņam par lielu pārsteigumu, izrādījās, ka arī Sebets uzrakstījis līdzīgu ziņojumu un domā to sūtīt uz Auroru.
— Humbolts droši vien kļuva nikns?
— Un kā vēl!
— Bet Sebets? Ko viņš saka?
— Vārds vārdā to pašu, ko Humbolts.
— Kas tad, galu galā, te ir sarežģīts?
— Vārdu spoguļspēle. Sebets apgalvo, ka tas ir viņa atklājums, ka viņš lūdzis Humboltu to apstiprināt un ka viss bijis gluži otrādi — Humbolts piekritis viņa secinājumiem un tos atzinīgi novērtējis.
— Tātad katrs apgalvo, ka ideja pieder viņam, bet otrs to nozadzis. Es tomēr nesaprotu, kas te sarežģīts. Kad ir runa par zinātniskiem atklājumiem, pietiek uzrādīt parakstītus un datētus pētījumu protokolus, lai noteiktu prioritāti. Pat ja kādi protokoli ir viltoti, iekšēju neatbilstību dēļ to nebūtu grūti konstatēt.
— Parastos apstākļos, draugs Elidž, jums būtu taisnība, bet šī taču ir matemātika, nevis kāda eksperimentāla zinātne. Doktors Humbolts apgalvo, ka visus nepieciešamos atzinumus viņš paturējis prātā un neko nav fiksējis uz papīra, līdz sācis gatavot ziņojumu. Doktors Sebets, protams, apgalvo to pašu.
— Nu, tad ir jārīkojas enerģiski, lai darītu šai lietai galu. Izzondējiet viņu psihi un noskaidrojiet, kurš melo.
R. Denīls papurināja galvu.
— Draugs Elidž, jūs, kā redzams, neesat īsti aptvēris, kas viņi ir. Abi ir Starpgalaktiskās akadēmijas locekļi, un tāpēc visus jautājumus, kas attiecas uz viņu profesionālo rīcību, ir tiesīga lemt vienīgi Akadēmijas komisija. Izņemot gadījumu, ja viņi paši piekristu pārbaudei.
— Tad uzaiciniet viņus pārbaudīties. Vainīgais atteiksies, zinādams, kādas sekas būs psiholoģiskai zon- dēšanai.
— Jums nav taisnība, draugs Elidž. Piekrist pārbaudei tādām personībām nozīmē graut pašiem savu reputāciju. Nav šaubu, ka abi aiz lepnuma vien nebūs ar mieru pārbaudīties. Viss pārējais kļūs mazsvarīgs.
— Nu, tad nedariet pagaidam neko. Atlieciet šo jautājumu, līdz ieradīsieties Aurorā. Neirobiofizikas konferencē, bez šaubām, būs tik daudz akadēmiķu, ka izvēlēt komisiju …
— Bet tas būs nopietns trieciens pašas zinātnes prestižam, draugs Elidž. Un, ja izcelsies skandāls, cietīs abi. Neslava kritīs pat uz nevainīgo, tādēļ ka viņš atļāvis iejaukt sevi tik neglītā lietā. Visi uzskatīs, ka viņam to būtu vajadzējis izbeigt klusu, bez tiesas.
— Nu, labi. Neesmu akadēmiķis, bet centīšos iedomāties, ka šādam viedoklim ir savs pamats. Bet ko saka abi matemātiķi?
— Humbolts ir kategoriski pret skandālu. Ja Sebets atzīšoties, ka ideju piesavinājies, un ja nekavēšot Humboltu iesniegt tēzes vai vismaz ziņot konferencei, Humbolts neizvirzīšot oficiālu apvainojumu. Sebeta neētiskā rīcība palikšot noslēpums, kas zināms tikai viņiem abiem un kapteinim, jo neviens cits no cilvēkiem, protams, par to nezina.
— Un jaunais Sebets nav ar mieru?
— Gluži otrādi, viņš ir vienisprātis ar doktoru Humboltu, bet, protams, pārliekot vārdus. Aizvien tā pati spoguļspēle.
— Tātad abi, tā sakot, atrodas pata stāvoklī.
— Man liekas, draugs Elidž, katrs gaida, lai otrs neiztur un atzīst savu vainu.
— Lai tad arī gaida.
— Kapteinis uzskata, ka tas nav pieļaujams. Redzat, ir divi varianti. Vai nu abi tiepsies, līdz nosēdīsimies uz Auroras, un tad noteikti izraisīsies skandāls visas Akadēmijas mērogā, bet kapteinis saņems rājienu par to, ka nav šo jautājumu nokārtojis bez trokšņa, jo viņš atbild par likumu ievērošanu un kārtību lainerī.
— Nu, un otrs variants?
— Vai nu viens, vai otrs atzīsies plaģiātā. Taču vai tas, kurš atzīsies, patiešām būs vainīgais? Varbūt tā būs vienīgi cēlsirdīga vēlēšanās novērst skandālu? Un vai gan drīkst pieļaut, ka cilvēks, kas, glābdams zinātnes godu, ir gatavs atteikties no pelnītas slavas, patiešām arī zaudē šo slavu? Vēl var gadīties, ka pēdējā brīdī atzīstas vainīgais, bet tā, lai rastos iespaids, it kā to darītu tikai jau minēto cēlo mērķu labad, tādā kārtā pats izbēgdams no kauna un mezdams ēnu uz otru. Protams, kapteinis būs vienīgais cilvēks, kas to zinās, bet viņš taču negribēs līdz mūža galam mocīties ar domu, ka neviļus līdzējis bezgodī- gam plaģiatoram.
Beilijs nopūtās.
— Tā sakot, kuram stiprāki nervi. Kurš pirmais neizturēs, tuvojoties Aurorai? Tas tad nu ir viss, Denīl?
— Ne gluži. Ir arī liecinieki.
— Velns parāvis! Kāpēc uzreiz to neteicāt? Kādi liecinieki?
— Doktora Humbolta kalpotājs.
— A, droši vien robots.
— Nu, protams. Viņu sauc R. Prestons. R. Prestons dzirdējis pirmo sarunu un apstiprina doktora Humbolta teikto visos sīkumos.
— Tātad viņš apgalvo, ka tā ir doktora Humbolta ideja, ka doktors Humbolts to izklāstījis doktoram Sebetam, ka doktors Sebets sajūsminājies un tā tālāk?
— Tieši tā.
— Ahā. Tātad jautājums noskaidrojas? Vai arī ne? Acīmredzot ne.
— Jums taisnība. Jautājums nekļūst skaidrāks, jo ir otrs liecinieks. Doktoram Sebetam arī ir kalpotājs, R. Aids, arī robots, gatavots pec tā paša modeļa, tajā pašā gadā un tajā pašā rūpnīcā, kur R. Prestons. Abi nokalpojuši saviem saimniekiem vienādu laiku.
— Dīvaina sagadīšanās … Ļoti dīvaina.
— Un tomēr tas ir fakts, kas, baidos, apgrūtina izdarīt jebkādus uz robotu atšķirībām dibinātus secinājumus.
— Tātad R. Aids apgalvo to pašu, ko R. Prestons?
— Absolūti to pašu, ja neņem vērā vārdu spoguļ- spēli.
— Citiem vārdiem sakot, R. Aids apgalvo, ka jaunajam Sebetam, kuram vēl nav pat piecdesmit, pašam iešāvusies prātā šī ideja, ka viņš to izklāstījis doktoram Humboltam, kurš nav skopojies ar uzslavām, un tā tālāk?
— Pilnīgi pareizi, draugs Elidž.
— Tad jāsecina, ka viens no robotiem melo.
— Acīmredzot jā.
— Nu, man šķiet, nebūs grūti noskaidrot, kurš no viņiem melo. Droši vien pieredzējis robopsihologs pat pēc paviršas izmeklēšanas …
— Diemžēl, draugs Elidž, uz lainera nav pietiekami kvalificēta robopsihologa, kam būtu pa spēkam tik delikāta lieta. Tamlīdzīgu izmeklēšanu varēs uzsākt tikai tad, kad sasniegsim Auroru, jo ne doktors Humbolts, ne doktors Sebets nebūs ar mieru iztikt bez kalpotājiem tik ilgi, cik tas būtu vajadzīgs Zemes speciālistiem, lai pārbaudītu robotus.
— Tādā gadījumā, Denīl, es īsti nesaprotu, ko jūs gribat no manis.
— Esmu dziļi pārliecināts, — nesatricināmā mierā atteica R. Denīls, — ka jums jau radies kaut kāds rīcības plāns.
— Ak tā? Nu, manuprāt, vispirms jāaprunājas ar šiem matemātiķiem, no kuriem viens ir plaģiators.
— Šaubos, vai tas ir iespējams, draugs Elidž. Viņi nevar atstāt laineri karantīnas dēļ. Un tā paša iemesla dēļ jūs nevarat iet pie viņiem.
— Jā, protams, Denīl, bet es domāju sarunu pa videofonu.
— Diemžēl maz ticams, ka viņi būs ar mieru, ka tos pratina vienkāršs policijas izmeklētājs. Arvien tas pats prestiža jautājums.
— Nu, bet ar robotiem taču es varu runāt pa videofonu?
— To, domājams, nokārtosim.
— Mēģināsim iztikt ar to pašu. Tātad man jāuzņemas robopsihologa amatiera funkcijas.
— Bet jūs taču esat slepenpolicists, draugs Elidž, nevis robopsihologs.
— Tas nav svarīgi. Bet, pirms es ar viņiem runāšu, padomāsim vēl. Sakiet, vai nevar būt tā, ka abi roboti saka taisnību? Varbūt matemātiķi sapratuši viens otru no pusvārdiem un katrs robots patiesi tic, ka ideja pieder viņa saimniekam. Vai arī viņi dzirdējuši tikai sarunas daļu, turklāt katrs savu, bet secinājums ir abiem viens un tas pats.
— Absolūti neiespējami, draugs Elidž. Abi roboti sarunu atkārto pilnīgi vienādi, ja neņem vērā galveno pretrunu.
— Tātad nav šaubu, ka viens robots melo?
— Jā.
— Vai es varēšu iepazīties ar kapteiņa klātbūtne doto liecību kopijām?
— Es jau paredzēju, ka kopijas varētu jums noderēt, un paņēmu tās līdz.
— Nu, lieliski. Vai robotus konfrontēja? Un vai protokolā tas redzams?
— Roboti gluži vienkārši izstāstīja to, ko zināja. Konfrontēt pilnvarots tikai robopsihologs.
— Vai arī es?
— Jūs esat slepenpolicists, draugs Elidž, nevis …
— Nu, labi, labi, Denīl. Pamēģināsim savādāk. Parastos apstākļos robots nemelos. Tomēr tas melos, lai nebūtu jāpārkāpj kāds no trim likumiem. Viņš me-
• 1os, lai saglabātu savu eksistenci saskaņā ar Trešo likumu. Vēl vieglāk viņš melos, ja izpildīs cilvēka dotu rīkojumu, jo tā teikts Otrajā likumā. Un visdrīzāk viņš samelos, glābdams cilvēka dzīvību vai arī neļaudams nodarīt ļaunumu cilvēkam, kā nosaka Pirmais likums.
— Pilnīgi pareizi.
— Visticamāk, ka šajā gadījumā abi roboti sargā sava saimnieka profesionālo reputāciju un tās labā arī melos. Jo profesionālā reputācija te ir tikpat kā ekvivalents dzīvībai, un Pirmais likums spiedīs viņus melot.
— Tomēr, tā melojot, katrs robots kaitēs otra matemātiķa profesionālajai reputācijai, draugs Elidž.
— Jā, tiesa gan. Bet saimnieka reputācija viņam tomēr var likties nozīmīgāka un svarīgāka par jebkura cita cilvēka reputāciju. Un tādā gadījumā, no robota viedokļa, patiesība atnes daudz vairāk ļaunuma, nekā meli.
To pateicis, Lidžs Beilijs apklusa un iegrima domās. Pēc brītiņa viņš turpināja:
— Nu, labi. Tātad man būs iespējams parunāt ar robotiem. Domāju, ka sāksim ar R. Aidu.
— Doktora Sebeta robotu?
— Jā.
— Tad brītiņu pagaidiet, — R. Denīls teica. — Man ir līdzi ar projektoru savienots mikrouztvērējs. Vajadzīga vēl balta siena. Šī pati būs laba, ja jūs atļausiet pārvietot kartotēku.
— Dariet to. Man būs jārunā mikrofonā, vai?
— Nē. Varēsiet runāt gluži tāpat, kā kad sarunas biedrs sēdētu jums pretim. Draugs Elidž, neņemiet ļaunā, bet man vajadzēs jūs nedaudz aizkavēt. Vispirms jāsazinās ar laineri un jāizsauc R. Aids pie raidītāja.
— Tādā gadījumā, Denīl, varbūt iedosiet man tikmēr protokolu kopijas?
Kamēr R. Denīls noskaņoja aparatūru, Lidžs Beilijs beidzot aizsmēķēja pīpi un ņēmās lapot protokolus, ko robots bija iedevis.
Pagāja dažas minūtes, un R. Denīls pavēstīja:
— R. Aids gaida jūs, draugs Elidž. Varbūt jūs vēl kādu brīdi gribat veltīt protokoliem?
— Nē, — Beilijs nopūtās. — Nekas jauns te neatklājas. Slēdziet iekšā raidītāju un parūpējieties, lai saruna tiktu ierakstīta.
Uz sienas parādījās R. Aida divdimensiju attēls. Atšķirībā no R. Denīla viņš nemaz nelīdzinājās cilvēkam un bija gatavots no metāla. Viņš bija garš, salikts no vairākiem blokiem un gandrīz neatšķīrās no parastajiem robotiem. Beilijs ievēroja tikai dažas niecīgas atkāpes no parastā standarta.
— Labdien, R. Aid, — Beilijs sacīja.
— Labdien, ser, — R. Aids atbildēja klusā un gluži cilvēciskā balsī.
— Tu esi Dženana Sebeta kalpotājs, vai ne?
— Jā, ser.
— Vai sen viņam kalpo?
— Divdesmit divus gadus, ser.
— Vai saimnieka reputācija tev ir svarīga?
— Jā, ser.
— Vai uzskati, ka viņa reputācija tev jāsargā?
— Jā, ser.
— Tāpat kā dzīvība?
— Nē, ser.
— Tāpat kā kāda cita cilvēka reputācija?
Pēc neilgas vilcināšanās R. Aids teica:
— Es nevaru dot vispārīgu atbildi, ser. Katrā līdzīgā gadījumā lēmums būs atkarīgs no konkrētiem apstākļiem.
Beilijs apklusa, lai sakoncentrētu domas. Šis robots sprieda daudz dziļāk un loģiskāk, nekā visi tie, ar kuriem viņš bija nodarbojies līdz šim. Un viņš nebūt nebija pārliecināts, ka varēs iedzīt robotu strupceļā. Beilijs sacīja:
— Ja tu būtu izlēmis, ka tava saimnieka reputācija ir svarīgāka par cita cilvēka, piemēram, Alfrēda Humbolta, reputāciju, vai tu melotu, lai pasargātu sava saimnieka reputāciju?
— Jā, ser.
— Vai tu meloji, liecinādams par sava saimnieka strīdu ar doktoru Humboltu?
— Nē, ser.
— Bet, ja tu būtu melojis, tu to noliegtu, lai slēptu melus, vai ne?
— Jā, ser.
— Tādā gadījumā, — Beilijs teica, — paanalizēsim situāciju mazliet sīkāk. Tavam saimniekam, Džena- nam Sebetam, ir lieliska matemātiķa reputācija, bet viņš vēl ir ļoti jauns. Ja doktoram Humboltam ir taisnība un tavs saimnieks, nespēdams pretoties kārdinājumam, patiešām rīkojies neētiski, viņa reputācija, bez šaubām, mazliet cietīs. Taču viņam garš mūžs vēl priekšā, un viņš pratīs savu vainu izpirkt. Viņu gaida daudz lielisku atklājumu, un ar laiku cilvēki aizmirsīs šo neveiksmīgo plaģiātu, izskaidrodami to ar pārsteidzību, kas raksturīga jaunībai. No otras puses, ja kārdinājumam ļāvies doktors Humbolts, situācija ir daudz nopietnāka. Viņš ir jau gados, un viņa lielās veiksmes pieder pagātnei. Līdz šim viņā reputācija bijusi nevainojama, šī vienīgā kļūme mūža novakarē izdzēš visu viņa cienījamo pagātni, un to labot viņam vairs nav laika. Atlikušajā dzīves daļā viņš diez vai izdarīs ko nozīmīgu. Salīdzinājumā ar tavu saimnieku doktors Humbolts zaudē daudz vairāk un iespēju labot notikušo viņam ir daudz mazāk. Tātad tu redzi, ka Humbolta stāvoklis ir krietni vien nopietnāks un draudīgāks, un neapšaubāmi ar ļaunākām sekām, vai ne?
Sekoja ilgs klusums. Tad R. Aids vienmērīgā balsī sacīja:
— Mana liecība bija nepatiesa. Darbs pieder doktoram Humboltam, bet mans saimnieks centās to nelikumīgi piesavināties.
— Lieliski, — Beilijs secināja. — Saskaņā ar kapteiņa rīkojumu, tu nedrīksti nevienam stāstīt par mūsu sarunu, kamēr tiks dota atļauja. Vari iet.
Ekrāns satumsa un Beilijs, ievilcis dziļu dūmu, izpūta krietnu mutuli.
— Vai kapteinis visu dzirdēja, Denīl?
— Saprotams. Viņš ir vienīgais liecinieks, ja neskaita mūs.
— Ļoti labi. Un tagad ņemsim priekšā otru robotu.
— Kāpēc, draugs Elidž? R. Aids taču atzinās!
— Tas ir nepieciešams. R. Aida atzīšanās neko nenozīmē.
— Neko?
— Absolūti neko. Es izskaidroju viņam, ka doktors Humbolts atrodas sliktākā stāvoklī nekā viņa saimnieks. Dabiski, ja viņš bija melojis, aizstāvēdams Se- betu, tad tagad viņš teica taisnību, kā pats apgalvoja. Bet, ja viņš teicis taisnību iepriekš, tad tagad
ir samelojis, lai aizstāvētu Humboltu. Tā joprojām ir spoguļspēle, un mēs nekā neesam panākuši.
— Bet ko tādā gadījumā mēs panāksim, nopratinot R. Prestonu?
— Ja spoguļattēls būtu absolūti precīzs, mēs neko nepanāktu. Viena atšķirība tomēr eksistē. Sākās taču ar to, ka viens robots teica taisnību, bet otrs sameloja. Un te, lūk, simetrija tiek izjaukta. Ķersimies klāt R. Prestonam, un, ja R. Aida pratināšanas pieraksts ir jau kārtībā, es labprāt to pārskatītu.
Uz sienas atkal parādījās attēls. R. Prestons ne ar ko neatšķīrās no R. Aida, vienīgi raksts uz krūšu plāksnes bija citāds.
— Labdien, R. Preston, — teica Beilijs, turēdams sev priekšā R. Aida pratināšanas protokolu.
— Labdien, ser, — R. Prestons atbildēja. Viņam bija tāda pati balss kā R. Aidam.
— Tu esi Alfrēda Humbolta kalpotājs, vai ne?
— Jā, ser.
— Vai sen viņam kalpo?
— Divdesmit divus gadus, ser.
— Vai saimnieka reputācija tev ir svarīga?
— Jā, ser.
— Vai uzskati, ka viņa reputācija tev jāsargā?
— Jā, ser.
— Tāpat kā dzīvība?
— Nē, ser.
— Tāpat kā kāda cita cilvēka reputācija?
Pēc neilgas vilcināšanās R. Prestons teica:
— Es nevaru dot vispārīgu atbildi, ser. Katrā līdzīgā gadījumā lēmums būs atkarīgs no konkrētiem apstākļiem.
Beilijs jautāja:
— Ja tu būtu izlēmis, ka tava saimnieka reputācija ir svarīgāka par cita cilvēka, piemēram, Dže-
nana Sebeta, reputāciju, vai tu melotu, lai pasargātu sava saimnieka reputāciju?
— Jā, ser.
— Vai tu meloji, liecinādams par sava saimnieka strīdu ar doktoru Sebetu?
— Nē, ser.
— Bet, ja tu būtu melojis, tu to noliegtu, lai slēptu melus, vai ne?
— Jā, ser.
— Tādā gadījumā, — Beilijs turpināja, — paanali- zēsim situāciju mazliet sīkāk. Tavam saimniekam, Alfrēdam Humboltam, ir lieliska matemātiķa reputācija, bet viņš ir jau gados. Ja doktoram Sebetam ir taisnība, bet tavs saimnieks, nespēdams pretoties kārdinājumam, patiešām rīkojies neētiski, viņa reputācija, protams, nedaudz cietīs. Tomēr viņa cienījamais vecums un gadsimtu gaitā veiktie ievērojamie atklājumi atsvērs šo vienīgo kļūmīgo soli un liks aizmirst to. Neveiksmīgo plaģiātu izskaidros ar realitātes izjūtas zudumu, kas raksturīga vecumam. No otras puses, ja kārdinājumam ļāvies doktors Sebets, situācija ir daudz nopietnāka. Viņš ir jauns, un viņa reputācija nav tik stabila. Ja nekas nebūtu atgadījies, turpmākajos gadsimtos viņš pilnveidotu zināšanas un veiktu lielus atklājumus. Tagad tas viņam liegts — vienas vienīgas jaunības kļūdas dēļ. Nākotne, ko viņš zaudē, ir vērta daudz vairāk nekā tā, kas vēl priekšā tavam saimniekam. Tātad tu redzi, ka Sebeta stāvoklis ir daudz nopietnāks un draudīgāks, un neapšaubāmi ar ļaunākām sekām, vai ne?
Sekoja ilgs klusums. Tad R. Prestons vienmērīgā balsī teica:
— Mana liecība bija nepa …
Pēkšņi viņš apklusa un nerunāja vairāk ne vārda.
— Ko tu gribēji sacīt, R. Preston? — Beilijs jautāja.
Robots klusēja.
— Šķiet, draugs Elidž, — ierunājās R. Denīls, — ka R. Prestons ir pilnīgi atslēdzies. Viņš izgājis no ierindas.
— Beidzot esam panākuši asimetriju, — Beilijs secināja. — Tagad varam noteikt, kurš vainīgs.
— Kādā veidā, draugs Elidž?
— Nu, padomā. Pieņemsim, ka tu esi cilvēks, kas nav izdarījis noziegumu, un tas zināms tavam personīgajam robotam. Tev nekas nav jāuzsāk. Tavs robots teiks taisnību un apstiprinās tavus vārdus. Un otrādi — ja tu esi cilvēks, kas izdarījis noziegumu, vajadzēs, lai tavs robots melotu. Tas saistīts ar noteiktu risku. Lai ari robots vajadzības gadījumā melos, tieksme teikt taisnību paliks ļoti stipra. Citiem vārdiem sakot, taisnība būs daudz noturīgāka par meliem. Lai nodrošinātu sevi, cilvēks, kurš izdarījis noziegumu, visticamāk, gluži vienkārši pavēlēs robotam melot. Rezultātā Pirmais likums būs pakļauts Otrajam likumam, un, iespējams, visai spēcīgi.
— Izklausās loģiski, — piebilda R. Denīls.
— Pieņemsim, ka mums ir abu šo tipu roboti. Viens no viņiem pārslēgsies no nestimulētas patiesības uz meliem. Un izdarīs to pēc neilgas svārstīšanās un bez jebkādām nepatīkamām sekām. Otrs robots pārslēgsies no spēcīgi stimulētiem meliem uz patiesību, riskēdams izdedzināt savu smadzeņu pozitronu saites un pilnīgi atslēgties.
— Un tā kā R. Prestons pilnīgi atslēdzās …
— Tad R. Prestona saimnieks doktors Humbolts vainojams plaģiātā. Ja jūs informēsiet kapteini un ieteiksiet nekavējoties parunāt ar doktoru Humboltu, varbūt viņš visā atzīsies. Es ceru, ka tādā gadījumā jūs man par to tūlīt ziņosiet.
— Noteikti. Jūs taču neņemsiet ļaunā, draugs Elidž? Man jārunā ar kapteini bez lieciniekiem.
— Protams. Ejiet sēžu zālē, tā ir pilnīgi ekranizēta.
R. Denīls izgāja, bet Beilijs atskārta, ka nespēj
domāt par darbu. Viņš uztraucās. Pārāk daudz kas bija atkarīgs no tā, vai viņa analīze būs bijusi pareiza. Viņš asi izjuta, cik maz pazīst robotu psiholoģiju.
R. Denīls atgriezās pēc pusstundas, bet šī pusstunda bija pati garākā Beilija mūžā.
Dabiski, ka robota seja, lai gan tik līdzīga cilvēka sejai, bija neizdibināma, un arī Beilijs centās izlikties pilnīgi mierīgs. Viņš jautāja:
— Nu, kā tad ir, Denīl?
— Notika, kā jūs paredzējāt, draugs Elidž. Doktors Humbolts atzinās. Viņš esot cerējis, ka doktors Sebets piekāpsies un Jaus viņam pēdējo reizi baudīt triumfu. Tagad viss ir kārtībā, un kapteinis lūdz paziņot jums, ka viņš ir sajūsmā. Domāju, man arī tiks sava tiesa par to, ka esmu jūs iegalvojis.
— Tad ir labi, — noteica Beilijs, kurš, visam veiksmīgi nokārtojoties, pēkšņi sajuta, ka tik tikko turas kājās. — Nu, pie velna, Denīl, vairāk mani nejauciet šādās lietās, norunāts?
— Centīšos, draugs Elidž. Lai gan to izšķirs problēmas nozīmīgums, jūsu atrašanās vieta un vēl citi faktori. Es tomēr gribētu jums ko vaicāt …
— Klājiet vaļā.
—1 Vai tad nevarēja pieņemt, ka pārejai no meliem uz patiesību jābūt vieglai, bet pārejai no patiesības uz meliem — grūtai? Tas nozīmētu, ka robots, kurš atslēgtos, būtu gribējis melot, un, tā kā atslēdzās R. Prestons, tad tas nozīmētu, ka vainīgs doktors Sebets, nevis doktors Humbolts, vai ne?
— Pilnīgi pareizi, Denīl. Varētu spriest arī tādā veidā, taču izrādījās, ka pareizs ir pretējais pieņēmums. Humbolts taču atzinās. Vai tad ne?
— Jā, protams. Tomēr, ja abi pieņēmumi bija vienlīdz iespējami, kādā veidā jūs, draugs Elidž, tik ātri izvēlējāties vienu?
Beilija lūpas sāka raustīties. Viņš nenoturējās un pasmaidīja.
— Lieta tā, Denīl, ka es balstījos uz cilvēku, nevis robotu psiholoģiju. Cilvēkus es pazīstu labāk. Citiem vārdiem sakot, es diezgan droši zināju, kurš no matemātiķiem ir vainīgs, vēl pirms sāku pratināt robotus. Kad man izdevās panākt robotu asimetrisko reakciju, es to uzskatīju par pierādījumu savam pieņēmumam. Robota reakcija bija tik efektīva, ka vainīgais cilvēks neizturēja un atzinās. Ar cilvēku uzvedības analīzi vien diez vai būtu izdevies to panākt.
— Man gribētos zināt, kā jums palīdzēja šī analīze.
— Pie velna, Denīl, mazliet palauziet galvu un jūs pats to aptversiet. Šajā vārdu spoguļspēlē bija vēl viens asimetrijas moments, ne tikai patiesība un meli vien: abu matemātiķu vecums. Viens no viņiem jau sirmgalvis, bet otrs — vēl gluži zaļoksnis.
— Tā ir, bet ko no tā var secināt?
— Lūk, ko. Es varu iedomāties, ka jauns cilvēks, tikko atklāta principa apstulbināts, steidzas apspriesties ar ievērojamu zinātnieku, kuru jau no studiju laikiem uzskata par dižu spīdekli. Turpretim grūti iedomāties, ka pieredzējis, pasaulslavens zinātnieks, kas apradis ar triumfu, steidzas pie pārsimt gadus jaunāka cilvēka, kuru neapšaubāmi uzskata par zaļknābi, lai dalītos ar viņu savā atklājumā. Tālāk. Ja arī jaunajam cilvēkam rastos iespēja nozagt ideju pasaulslavenajam spīdeklim, vai tad viņš varētu to darīt? Pilnīgi izslēgts. No otras puses, vecais, apzinādamies, ka viņa spēki iet mazumā, ir gatavs riskēt ar daudz ko, lai vēlreiz piedzīvotu īstu triumfu, no tiesas ticēdams, ka viņam nav nekādu ētisku saistību attiecībā pret to, kuru pats uzskata par zīdaini un iznireli. īsi sakot, ir tikai divi varianti. Vainīgais jebkurā gadījumā izrādās Humbolts.
R. Denīls diezgan ilgi pārdomāja dzirdēto. Tad sniedza roku Lidžam Beilijam.
— Man nu jāiet, draugs Elidž. Bija patīkami jūs satikt. Un ceru, ka drīz atkal redzēsimies.
Beilijs sirsnīgi paspieda sniegto roku.
— Ja vien iespējams, Denīl, — ne pārāk drīz.